Apelācijas sūdzība, ko 2024. gada 8. februārī German Khan iesniedzis par Vispārējās tiesas (pirmā palāta) 2023. gada 29. novembra spriedumu lietā T-333/22 Khan/Padome

(Lieta C-111/24 P)

Tiesvedības valoda – franču

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzējs: German Khan (pārstāvji: T. Marembert un A. Bass, advokāti)

Otra lietas dalībniece: Eiropas Savienības Padome

Prasījumi

Apelācijas sūdzības iesniedzējs lūdz Tiesu:

atcelt Vispārējās tiesas 2023. gada 29. novembra spriedumu lietā Khan/Padome (T-333/22);

tādējādi, apmierināt prasību pēc būtības un:

atcelt Padomes Lēmumu 2022/429 (2022. gada 15. marts), ar kuru groza Lēmumu 2014/145/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem attiecībā uz darbībām, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība, ciktāl tas attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzēju;

atcelt Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2022/427 (2022. gada 15. marts), ar kuru īsteno Regulu (ES) Nr. 269/2014 par ierobežojošiem pasākumiem attiecībā uz darbībām, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība, ciktāl tā attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzēju;

atcelt Padomes Lēmumu (KĀDP) 2022/1530 (2022. gada 14. septembris), ar kuru groza Lēmumu 2014/145/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem attiecībā uz darbībām, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība, ciktāl tas attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzēju;

atcelt Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2022/1529 (2022. gada 14. septembris), ar kuru īsteno Regulu (ES) Nr. 269/2014 par ierobežojošiem pasākumiem attiecībā uz darbībām, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība, ciktāl tā attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzēju;

pakārtoti, atcelt Vispārējās tiesas 2023. gada 29. novembra spriedumu lietā Khan/Padome (T-333/22) un nodot lietu atpakaļ izskatīšanai Vispārējā tiesā;

katrā ziņā piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Apelācijas sūdzības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzējs izvirza astoņus pamatus:

Pirmais pamats attiecas uz Pamattiesību hartas 7. un 47. panta pārkāpumu, kā arī būtisku formas prasību pārkāpumu un Tiesas statūtu 36. panta pārkāpumu, norādot nepietiekamu pamatojumu. Ar apstrīdēto spriedumu esot pārkāptas apelācijas sūdzības iesniedzēja tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un tiesības uz reputācijas aizsardzību, nepārbaudot visus argumentus par Padomes apgalvojuma par grozītā Lēmuma 2014/145 2. panta 1. punktā un grozītās Regulas 269/2014 3. panta 1. punktā noteiktā (d) kritēriju nepareizību.

Ar otro pamatu Vispārējai tiesai tiek pārmests, ka tā nav ievērojusi grozītā Lēmuma 2014/145 2. panta 1. punkta g) apakšpunktu un grozītās Regulas 269/2014 3. panta 1. punkta g) apakšpunktu, jo apstrīdētajā spriedumā izdarītā “ietekmīgu” uzņēmēju jēdziena interpretācija esot kļūdaina.

Trešais pamats ir balstīts uz LES 29. panta un LESD 215. panta 2. punkta pārkāpumu. Apstrīdētajā spriedumā esot pieļauta kļūda, konstatējot, ka norādītās tiesību normas atļauj sodīt personu kategorijas, kam nav pietiekamas saiknes ar režīmu, uz kuru Savienība vēlas izdarītu spiedienu.

Ceturtais pamats attiecas uz tiesiskās drošības principa, tiesību uz īpašumu un uzņēmējdarbības brīvības pārkāpumu. Apstrīdētajā spriedumā izdarītā grozītā Lēmuma 2014/145 2. panta 1. punkta g) apakšpunkta un Regulas 269/2014 3. panta 1. punkta g) apakšpunkta interpretācija neatbilstot norādītajiem principiem.

Ar piekto pamatu viņš pārmet, ka Vispārējā tiesa esot sagrozījusi Padomes otrā pierādījuma un apelācijas sūdzības iesniedzēja C5 pielikuma saturu, neatbildot uz apelācijas sūdzības iesniedzēja argumentiem. Turklāt apstrīdētā sprieduma pamatojums neesot pietiekams un esot pretrunīgs, pārkāpjot LESD 296. pantu un Tiesas statūtu 36. pantu.

Gan sestais, gan septītais pamats attiecas uz grozītā Lēmuma 2014/145 2. panta 1. punkta g) apakšpunkta un Regulas 269/2014 3. panta 1. punkta g) apakšpunkta pārkāpumu. Vispārējai tiesai tiek pārmesta pierādījumu sagrozīšana, kā arī būtisku formas prasību un LESD 296. pantā un Tiesas statūtu 36. pantā paredzētā pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums, norādot nepietiekamu pamatojumu. No vienas puses, pieņemtajā spriedumā tikai no tā, ka Alfa banka ir – kas ir apstrīdēts – lielo nodokļu maksātāju sarakstā, kļūdaini esot secināts, ka banku sektors ir būtisks Krievijas valdības ienākumu avots.

No otras puses, apstrīdētajā spriedumā sniegtā ekonomikas nozaru, kas ir “būtisku ieņēmumu avots Krievijas Federācijas valdībai” interpretācija esot kļūdaina.

Visbeidzot, astotais prasības pamats ir balstīts uz apgalvoto taisnīgas tiesas un procesuālās vienlīdzības principu un sacīkstes principa pārkāpumu, kā arī uz to, ka Vispārējā tiesa nav ievērojusi tās tiesas kontroles apmēru. Apstrīdētajā spriedumā esot pārkāpti norādītie principi, tā 104. punktā norādot, ka “Interfax 2002. gada 15. marta relīze, saskaņā ar kuru Alfa Bank paziņojusi par tās akcionāru struktūras izmaiņām un norādījusi, ka prasītājs vairs nav “kopīpašnieks”, sniegta bez cita oficiāla pamatojoša dokumenta un it īpaši neprecizējot precīzu šo izmaiņu datumu vai prasītāja daļu ieguvēja identitāti, nevar būt pietiekama, lai pierādītu prasītāja daļu cesiju”, tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzējs ir nostādīts skaidri nelabvēlīgā situācijā.

____________