Prasība, kas celta 2012. gada 27. janvārī - Apvienotā Karaliste/ECB

(lieta T-45/12)

Tiesvedības valoda - angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste (pārstāvji - K. Beal, Barrister un E. Jenkinson)

Atbildētāja: Eiropas Centrālā banka

Prasījumi

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

atcelt Eiropas Centrālās bankas paziņojumu par standartiem, kas ir publicēts 2011. gada 18. novembrī, tiktāl, ciktāl tajā ir noteikta [infrastruktūras] atrašanās vietas politika centrālo darījuma partneru klīringa sistēmām ("CCPs"); un

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā tiesvedībā.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatošanai prasītāja izvirza sešus pamatus.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka atbildētāja nebija kompetenta vai nu vispār publicēt apstrīdēto tiesību aktu, vai arī to publicēt, neizsludinot tādu likumdošanas instrumentu kā Padomes vai pašas Eiropas Centrālās bankas ("ECB") pieņemtu Regulu.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka apstrīdētais tiesību akts vai nu de jure, vai de facto uzliks pienākumu prasību par atrašanās vietu piemērot centrālo darījuma partneru klīringa sistēmām ("CCPs"), kuras vēlas uzņemties tādus klīringa vai naudas norēķina darījumus euro valūtā, kas pārsniedz noteiktu dienas tirdzniecības apjomu. Ar apstrīdēto tiesību aktu tiek pārkāpts LESD 48., 56. un/vai 63. pants visi kopā vai katrs atsevišķi, ciktāl:

ārpus eirozonas dalībvalstīs, piemēram, Apvienotajā Karalistē, izveidotajām CCPs būs jāmaina to galvenās administrācijas un kontroles atrašanās vieta uz dalībvalstīm, kas ir Eirosistēmas locekles. Tāpat tām būs jāpārreģistrējas par citas dalībvalsts tiesībās atzītām juridiskām personām;

gadījumā, ja šādas CCPs nemainīs savu atrašanās vietu, kā tiek prasīts, tām tiks liegta tāda piekļuve Eirosistēmas dalībvalstu finanšu tirgiem, kāda ir šo dalībvalstu teritorijās reģistrētajām CCPs, vai piekļuve tiks liegta pilnībā;

šādas nerezidējošās CCPs nevarēs saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem vai pavisam izmantot ECB vai Eirosistēmas valstu centrālo banku (VCBs) piedāvātās privilēģijas; un

rezultātā šādu CCPs iespēja piedāvāt klīringa vai naudas norēķina pakalpojumus euro valūtā Savienības klientiem būs ierobežota vai pat pilnībā liegta.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka ar apstrīdēto tiesību aktu tiek pārkāpts LESD 101. un/vai 102. pants, skatot tos kopā ar LESD 106. pantu un LES 13. pantu, jo:

ar to faktiski tiek prasīts, ka visi klīringa darījumi euro valūtā, kas pārsniedz noteiktu līmeni, ir jāveic euro zonas dalībvalstī reģistrētai CCPs;

ar to euro zonas VCBs faktiski tiek mudinātas nepiegādāt euro valūtas rezerves tām CCPs, kas atrodas euro zonā neietilpstošās dalībvalstīs, ja šīs rezerves pārsniedz lēmumā noteiktos sliekšņus.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka prasība euro zonā neietilpstošās dalībvalstīs esošām CCPs reģistrēties kā citai juridiskai personai un mainīt atrašanās vietu ir uzskatāma par tiešu vai netiešu diskrimināciju pilsonības dēļ. Ar šādu prasību tiek pārkāpts arī ES vispārējais vienlīdzīgas attieksmes princips, jo dažādās valstīs izveidotām CCPs tiek piemērota dažāda attieksme bez objektīva pamatojuma.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka ar apstrīdēto tiesību akti pārkāpti Vispārējās vienošanās par pakalpojumu tirdzniecību (GATS) II, XI, XVI un XVII pants visi kopā vai katrs atsevišķi.

Ar sesto pamatu tiek apgalvots, ka, neuzņemoties pienākumu pierādīt, ka šādus ierobežojumus nav iespējams pamatot ar sabiedrības interešu apsvērumiem (tādējādi uzliekot ECB pienākumu izklāstīt izņēmuma gadījumus, ja tā vēlas), Apvienotā Karaliste apgalvo, ka ikviens ECB izvirzīts sabiedrības interešu apsvērums neizpildītu samērīguma prasību, jo ir pieejami mazāk ierobežojoši līdzekļi, lai nodrošinātu to finanšu iestāžu kontroli, kas atrodas Savienībā, bet ārpus euro zonas.

____________