ĢENERĀLADVOKĀTA ATANASIJA RANTA [ATHANASIOS RANTOS]
SECINĀJUMI,
sniegti 2021. gada 10. februārī (1)
Lieta C‑719/19
FS
pret
Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid
(Raad van State (Valsts padome, Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Savienības pilsonība – LESD 21. pants – Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā – Direktīva 2004/38/EK – 15. pants – Lēmumi, ar ko ierobežo brīvu pārvietošanos tādu iemeslu dēļ, kuri nav sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumi – Savienības pilsoņa nelikumīga uzturēšanās uzņēmējā dalībvalstī – Lēmums par izraidīšanu – Savienības pilsoņa fiziska izceļošana no uzņēmējas dalībvalsts – Lēmuma par izraidīšanu iedarbība laikā – 5., 6. un 7. pants – Iespēja Savienības pilsonim no jauna iegūt ieceļošanas vai uzturēšanās tiesības, atgriežoties uzņēmējā dalībvalstī
I. Ievads
1. Vai Savienības pilsonis, kurš ir zaudējis tiesības uzturēties dalībvalsts, kā pilsonis viņš nav, teritorijā un attiecībā uz kuru šī iemesla dēļ ir pieņemts lēmums par izraidīšanu atbilstoši Direktīvas 2004/38/EK (2) (turpmāk tekstā – “Uzturēšanās direktīva”) 15. panta 1. punktam, tūlītējas atgriešanās gadījumā šajā dalībvalstī pēc tam, kad viņš pametis tās teritoriju, izpildot šo lēmumu par izraidīšanu, var no jauna pretendēt uz uzturēšanās tiesībām saskaņā ar šo direktīvu? Noliedzošas atbildes gadījumā: cik ilgu laiku šim pilsonim ir jāuzturas ārpus šīs dalībvalsts teritorijas, pirms viņš var no jauna iegūt uzturēšanās tiesības šajā dalībvalstī?
2. Šādi ir jautājumi, kuri uzdoti šajā lietā un kuri liks Tiesai noteikt, kad beidzas lēmuma par izraidīšanu, kas pieņemts “tādu iemeslu dēļ, kuri nav sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumi” Uzturēšanās direktīvas 15. panta 1. punkta izpratnē, tiesiskās sekas, kā arī ar kādiem nosacījumiem Savienības pilsonis pēc tam var no jauna iegūt uzturēšanās tiesības uzņēmējā dalībvalstī.
3. Šie jautājumi ļaus Tiesai pirmo reizi lemt gan par šāda lēmuma par izraidīšanu iedarbību laikā, gan – vispārīgāk – par 15. panta saistību ar šīs direktīvas 5. pantu (ieceļošanas tiesības), 6. pantu (tiesības uzturēties uz laiku līdz trim mēnešiem) un, visbeidzot, 7. pantu (tiesības uzturēties ilgāk nekā trīs mēnešus) (3).
4. Atbildes uz šiem jautājumiem nav acīmredzamas. Pirmkārt, šie jautājumi izceļ smalko līdzsvaru, kas jāatrod starp divām tiesībām, kuras nav viegli salāgot: Savienības pilsoņu tiesībām brīvi uzturēties Savienības teritorijā un dalībvalstu tiesībām izraidīt no savas teritorijas personas, kurām nav tiesību tajās uzturēties. Otrkārt, šie paši jautājumi iekļaujas arī īpašajā kontroles neesamības uz Savienības iekšējām robežām tiesiskā regulējuma kontekstā (4), ko ir grūti salāgot ar pašu jēdzienu, proti, Savienības pilsoņa “izraidīšana” no vienas dalībvalsts uz citu.
5. Šajos secinājumos es sniegšu argumentus savu ierosinājumu pamatojumam, ko var rezumēt šādi:
– lēmuma par izraidīšanu, kas pieņemts, pamatojoties uz Uzturēšanās direktīvas 15. panta 1. punktu, tiesiskās sekas nevar pagarināt tikai tādēļ vien, ka Savienības pilsonis fiziski pamet uzņēmējas dalībvalsts teritoriju, jo tas apdraudētu šīs direktīvas lietderīgo iedarbību;
– ierosinājums sistemātiski turpināt lēmuma par izraisīšanu sekas uz noteiktu laiku pēc tam, kad attiecīgā persona fiziski pametusi [teritoriju], it īpaši uz laiku vismaz līdz trim mēnešiem, radītu nepamatotu ierobežojumu uzturēšanās tiesībām, kas iedibinātas ar LESD 21. pantu un konkretizētas minētajā direktīvā, un
– uzņēmējas dalībvalsts iestādēm, balstoties uz attiecīgās personas situācijas padziļinātu izvērtējumu, ņemot vērā visus atbilstošos apstākļus un it īpaši šīs personas uzturēšanās minētajā dalībvalstī patiesu un faktisku mērķi un risku, ka šī persona var kļūt par pārmērīgu slogu šīs dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai, ir jāizvērtē lēmuma par izraidīšanu, kas pieņemts saskaņā ar Uzturēšanās direktīvas 15. pantu, iedarbība laikā un – a fortiori – iespēja no jauna pretendēt uz uzturēšanās tiesībām.
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
6. Uzturēšanās direktīvas 16. apsvērumā ir noteikts, ka, “kamēr vien personas, kam ir uzturēšanās tiesības, nekļūst par pārmērīgu slogu uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai, tās nebūtu jāizraida. Tādēļ sociālās palīdzības sistēmas izmantošana nedrīkst būt priekšnoteikums tūlītējai izraidīšanai. [..] Izraidīšanu nekādā ziņā nedrīkstētu piemērot darba ņēmējiem, pašnodarbinātām personām vai darba meklētājiem, kas atbilst Tiesas definīcijai, izņemot gadījumus, kad tas notiek sabiedriskās kārtības vai valsts drošības dēļ”.
7. Šīs direktīvas 5. panta 1. punktā tostarp Savienības pilsoņiem, kam ir derīga personas apliecība vai pase, ir piešķirtas tiesības ieceļot dalībvalstu teritorijā.
8. Minētās direktīvas 6. panta 1. punktā Savienības pilsoņiem ir piešķirtas tiesības uzturēties citas dalībvalsts teritorijā uz laiku līdz trim mēnešiem, “neizvirzot viņiem nosacījumus vai formalitāšu ievērošanu”, izņemot prasību, ka viņiem jābūt derīgai personas apliecībai vai pasei.
9. Šīs pašas direktīvas 7. panta 1. punktā Savienības pilsoņiem ir piešķirtas tiesības uzturēties citas dalībvalsts teritorijā ilgāk nekā trīs mēnešus, ja: a) viņi ir darba ņēmēji vai pašnodarbinātas personas uzņēmējā dalībvalstī vai arī b) viņu līdzekļi ir pietiekami viņiem pašiem un viņu ģimenes locekļiem, lai nekļūtu par uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmas slogu uzturēšanās laikā, un viņiem ir visaptverošs veselības apdrošināšanas segums uzņēmējā dalībvalstī, vai arī c) viņi mācās un būtībā izpilda tos pašus nosacījumus, kas minēti b) apakšpunktā.
10. Uzturēšanās direktīvas 14. panta 1. un 2. punktā ir noteikts, ka Savienības pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem ir šīs direktīvas 6. pantā paredzētās uzturēšanās tiesības, kamēr viņi nekļūst par pārmērīgu slogu uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai, un minētās direktīvas 7., 12. un 13. pantā paredzētās uzturēšanās tiesības tikmēr, kamēr viņi atbilst šajos pantos paredzētajiem nosacījumiem. Atkāpjoties no šīm normām, šīs pašas direktīvas 14. panta 4. punktā ir noteikts, ka šos Savienības pilsoņus nekādā gadījumā nedrīkst izraidīt, ja viņi ir a) darba ņēmēji vai pašnodarbinātas personas vai b) ieceļojuši uzņēmējas dalībvalsts teritorijā, lai meklētu darbu.
11. Uzturēšanās direktīvas 15. panta “Procesuālās garantijas” 1. punktā ir noteikts, ka “procedūras, kas paredzētas 30. un 31. pantā, analoģiski piemēro visiem lēmumiem, ar ko ierobežo Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu brīvu pārvietošanos tādu iemeslu dēļ, kuri nav sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumi”. Saskaņā ar šī panta 2. punktu “derīguma termiņa izbeigšanās personas apliecībai vai pasei, pamatojoties uz kuru attiecīgā persona ieceļojusi uzņēmējā dalībvalstī [..], nedrīkst būt iemesls izraidīšanai no uzņēmējas dalībvalsts”. Visbeidzot, minētā panta 3. punktā ir noteikts, ka “uzņēmēja dalībvalsts nedrīkst noteikt ieceļošanas aizliegumu, pamatojoties uz lēmumu par izraidīšanu, uz kuru attiecas 1. punkts”.
12. Šīs direktīvas 30. panta 3. punktā ir noteikts, ka “paziņojumā [par visiem lēmumiem, kas pieņemti saskaņā ar Uzturēšanās direktīvas 27. panta 1. punktu] norāda [..] attiecīgā gadījumā laiku, kas personai atvēlēts, lai izceļotu no dalībvalsts teritorijas. Izņemot pienācīgi pamatotus steidzamus gadījumus, laiks, kas atvēlēts izceļošanai no teritorijas, nedrīkst būt īsāks par vienu mēnesi no paziņojuma dienas”.
B. Nīderlandes tiesības
13. 2000. gada 23. novembra Vreemdelingenwet 2000 (2000. gada Ārvalstnieku likums) (Stb. 2000, Nr. 495) 61. un 62. pantā ir paredzēts, ka ārvalstniekam, kurš [valsts teritorijā] neuzturas vai vairs neuzturas likumīgi, ir jāpamet Nīderlande pēc paša iniciatīvas četru nedēļu laikā pēc likumīgās uzturēšanās termiņa beigām. Šī likuma 63. panta 1. punktā ir noteikts, ka ārvalstnieku, kurš uzturas [valsts teritorijā] nelikumīgi un nav pametis Nīderlandi pēc paša iniciatīvas noteiktajā termiņā, var izraidīt.
III. Pamatlieta, prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā
14. FS, apelācijas sūdzības iesniedzējs pamatlietā, ir Polijas pilsonis, kurš 2017. gada 9. novembrī ir reģistrējies Nīderlandes nerezidentu reģistrā (5).
15. Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (tieslietu un drošības valsts sekretārs, Nīderlande, turpmāk tekstā – “valsts sekretārs”) 2018. gada 1. jūnija lēmumā konstatēja, ka FS [valsts teritorijā] neuzturas likumīgi, jo viņš vairs neatbilst Uzturēšanās direktīvas 7. pantā attiecībā uz tiesībām uzturēties ilgāk nekā trīs mēnešus izvirzītajiem nosacījumiem (6), un izdeva rīkojumu viņam pamest Nīderlandes teritoriju. Šajā ziņā tika ņemts vērā, ka policija bija diezgan regulāri aizturējusi FS aizdomās par zādzībām veikalos un kabatzādzībām.
16. 2018. gada 25. septembra lēmumā valsts sekretārs pasludināja par nepamatotu sūdzību, ko FS bija iesniedzis par 2018. gada 1. jūnija lēmumu. Valsts sekretārs, no vienas puses, atzina, ka FS darbība neradīja apdraudējumu sabiedriskajai kārtībai vai valsts drošībai Uzturēšanās direktīvas 27. panta izpratnē, taču, no otras puses, noteica četru nedēļu termiņu brīvprātīgai izceļošanai, pēc kura FS varēja tikt izraidīts nelikumīgas uzturēšanās dēļ. Iesniedzējtiesa precizē, ka šis lēmums par izraidīšanu ir “lēmums, ar ko ierobežo Savienības pilsoņa brīvu pārvietošanos” šīs direktīvas 15. panta 1. punkta izpratnē. Tā kā FS neiesniedza prasību par šo lēmumu, tas kļuva galīgs (turpmāk tekstā – “lēmums par izraidīšanu”).
17. 2018. gada 23. oktobrī Vācijas policija aizturēja FS aizdomās par veikalā izdarītu zādzību. Pamatlietas dalībnieki neapšauba, ka FS bija pierādījis, ka pameta Nīderlandi četru nedēļu termiņā, kas viņam bija dots izceļošanai, proti, pirms 2018. gada 24. oktobra. Šajā sakarā FS arī norādīja, ka kopš izceļošanas, kuras precīzs datums lietas materiālos nav minēts, viņš uzturējās pie draugiem Kaldenkirhenē [Kaldenkirchen] (Vācija), tieši pie Nīderlandes un Vācijas robežas. FS arī norādīja, ka savas atkarības no marihuānas dēļ viņš ik dienas ieradās Nīderlandē, lai to iegādātos. Visbeidzot viņš norādīja, ka ieradās Nīderlandē 2018. gada 21. novembrī, jo bija saņēmis pavēsti ierasties krimināltiesā 2018. gada 23. novembrī.
18. 2018. gada 22. novembrī kāda lielveikala personāls Nīderlandē pieķēra FS aizdomās par zādzību. Uz notikuma vietu izsauktā policija viņu aizturēja, jo viņš nespēja uzrādīt personu apliecinošus dokumentus. Pēc šīs aizturēšanas policija arestēja FS, lai nopratinātu, kā šādā gadījumā paredzēts valsts tiesībās.
19. Ar 2018. gada 23. novembra lēmumu valsts sekretārs piemēroja FS administratīvo arestu nolūkā viņu izraidīt uz viņa izcelsmes valsti Poliju (turpmāk tekstā – “lēmums par administratīvo arestu”). Šis lēmums tika pamatots ar risku, ka FS varētu izvairīties no ārvalstnieku uzraudzības un izvairīties no izceļošanas sagatavošanas vai izraidīšanas procedūras vai kavēt tās. Šo risku esot radījis fakts, ka FS, pirmkārt, zināmu laiku bija izvairījies no ārvalstnieku uzraudzības, otrkārt, attiecībā uz viņu bija pieņemts lēmums par izraidīšanu, kas viņam uzlika pienākumu pamest Nīderlandes teritoriju, un viņš nebija to izpildījis lēmumā noteiktajā termiņā (7), treškārt, viņam nebija nedz konkrētas mājvietas, nedz dzīvesvietas, ceturtkārt, viņam nebija pietiekamu iztikas līdzekļu un, piektkārt, viņš tika turēts aizdomās par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu vai notiesāts par to.
20. Ar 2018. gada 7. decembra spriedumu rechtbank Den Haag, zittingsplaats Groningen (Hāgas tiesa, tiesas sēžu vieta Groningenā, Nīderlande, turpmāk tekstā – “rechtbank”) pasludināja par nepamatotu FS iesniegto prasību par lēmumu par administratīvo arestu un noraidīja viņa lūgumu atlīdzināt zaudējumus. FS par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Raad van State (Valsts padome, Nīderlande).
21. 2018. gada 18. decembrī FS iesniedza sūdzību par lēmumu par izraidīšanu uz Poliju, kas bija paredzēta 2018. gada 21. decembrī. Viņš arī lūdza voorzieningenrechter van de rechtbank Den Haag (Hāgas tiesas pagaidu noregulējuma tiesnesis, Nīderlande, turpmāk tekstā – “voorzieningenrechter”) pieņemt pagaidu pasākumu, lai liegtu šo izraidīšanu.
22. Ar 2018. gada 20. decembra lēmumu voorzieningenrechter, pirmkārt, apmierināja lūgumu par pagaidu pasākumu, uzskatot, ka nav pierādīts, ka FS konkrētajā brīdī Nīderlandē uzturējās nelikumīgi, un, otrkārt, liedza valsts sekretāram izraidīt FS pirms četru nedēļu termiņa beigām, sākot no valsts sekretāra lēmuma par minēto sūdzību pieņemšanas brīža.
23. Ar tās pašas dienas lēmumu un pamatojoties uz šo voorzieningenrechter lēmumu, valsts sekretārs atcēla FS administratīvo arestu.
24. Iesniedzējtiesa uzskata, ka, neraugoties uz FS administratīvā aresta atcelšanu, viņam joprojām esot interese iesniegt apelācijas sūdzību Raad van State (Valsts padome), jo viņam esot tiesības uz zaudējumu atlīdzību, ja šo arestu atzītu par prettiesisku. Tā tas būtu, ja 2018. gada 23. novembrī (dienā, kad FS tika piemērots administratīvais arests) viņam būtu bijušas tiesības uzturēties Nīderlandē, balstoties uz Savienības tiesībām.
25. Šajā ziņā apelācijas tiesvedībā Raad van State (Valsts padome) pamatlietas dalībniekiem bija pretējas nostājas.
26. No vienas puses, FS pārmet rechtbank, ka tā nav pienācīgi pamatojusi 2018. gada 7. decembra spriedumu, jo viņš patiešām bija pametis Nīderlandi lēmumā par izraidīšanu noteiktajā termiņā, un ka līdz ar to dienā, kad viņam tika piemērots administratīvais arests, viņam no jauna bija tiesības uzturēties Nīderlandē saskaņā ar Uzturēšanās direktīvas 6. pantu.
27. No otras puses, valsts sekretārs atzīst, ka FS ir pierādījis, ka ir pametis Nīderlandi lēmumā par izraidīšanu noteiktajā termiņā, taču apgalvo, ka šī lēmuma tiesiskās sekas neesot beigušās un ka līdz ar to FS nevarēja no jauna būt tiesības uzturēties Nīderlandē. Patiesībā šīs tiesiskās sekas beigtos tikai tad, ja FS atbilstoši Tiesas judikatūrai (8) būtu apmeties uz dzīvi citā dalībvalstī, saskaņā ar Uzturēšanās direktīvas 7. panta 1. punktā minētajiem nosacījumiem un ievērojot tos, un varētu pierādīt “reālu uzturēšanos” šajā citā dalībvalstī ilgāk nekā trīs mēnešus. Ņemot vērā FS paziņojumus par viņa uzturēšanos Vācijā, tas tā neesot. Valsts sekretārs uzskata, ka tikai šāda interpretācija ļautu novērst tiesību ļaunprātīgu izmantošanu; pretējā gadījumā FS būtu pieticis tikai vienu dienu uzturēties Vācijā, lai pilnībā likvidētu lēmuma par izraidīšanu tiesiskās sekas, un tādā veidā atkal likumīgi atgriezties un uzturēties Nīderlandē.
28. Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka, tā kā šobrīd ir zināms, ka FS pameta Nīderlandes teritoriju lēmumā par izraidīšanu noteiktajā termiņā, jautājums par to, vai viņam tika pamatoti piemērots administratīvais arests, ir atkarīgs no tā, vai viņam šajā datumā no jauna bija tiesības uzturēties Nīderlandē, it īpaši saskaņā ar Uzturēšanās direktīvas 6. pantu. Šis pēdējais jautājums savukārt esot atkarīgs no tiesiskajām sekām, ko lēmums par izraidīšanu rada šīs direktīvas 15. panta izpratnē. Iesniedzējtiesa norāda, ka nedz no minētās direktīvas 15. panta formulējuma, nedz no tās sistēmas neizriet, vai lēmums par izraidīšanu turpina radīt tiesiskas sekas noteiktu laiku pēc attiecīgās personas izceļošanas no uzņēmējas dalībvalsts vai arī šāds lēmums jāuzskata par pilnībā izpildītu šīs izceļošanas brīdī.
29. Šādos apstākļos Raad van State (Valsts padome) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai [Uzturēšanās direktīvas] 15. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka saskaņā ar šo tiesību normu pieņemtais lēmums par Savienības pilsoņa izraidīšanu no uzņēmējas dalībvalsts teritorijas ir izpildīts un tas vairs nerada tiesiskās sekas, tiklīdz šis Savienības pilsonis ir pierādāmā veidā atstājis šīs uzņēmējas dalībvalsts teritoriju šajā lēmumā brīvprātīgai izceļošanai paredzētajā termiņā?
2) Ja uz pirmo jautājumu ir jāatbild apstiprinoši: vai šim Savienības pilsonim tūlītējas atgriešanās gadījumā uzņēmējā dalībvalstī saskaņā ar [Uzturēšanās direktīvas] 6. panta 1. punktu ir tiesības uzturēties uz laiku līdz trim mēnešiem vai arī uzņēmēja dalībvalsts var pieņemt jaunu lēmumu par izraidīšanu, lai novērstu, ka Savienības pilsonis attiecīgi uz īsu laiku ieceļo uzņēmējā dalībvalstī?
3) Ja uz pirmo jautājumu ir jāatbild noliedzoši: vai šim Savienības pilsonim šādā gadījumā noteiktu laikposmu ir jāuzturas ārpus uzņēmējas dalībvalsts teritorijas un cik ilgs ir šis laikposms?”
30. Rakstveida apsvērumus iesniedza FS, Nīderlandes, Čehijas un Dānijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. Visi lietas dalībnieki, izņemot Čehijas valdību, arī izteicās tiesas sēdē, kas notika 2020. gada 16. novembrī. Arī Beļģijas valdībai, kura nebija iesniegusi rakstveida apsvērumus, bija iespēja izklāstīt savus argumentus šajā tiesas sēdē.
IV. Vērtējums
A. Ievada apsvērumi
31. Šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatā ir strīds, kas skar Polijas pilsoni FS, attiecībā uz kuru ticis pieņemts lēmums par izraidīšanu saskaņā ar Uzturēšanās direktīvas 15. panta 1. punktu, jo viņš zaudējis tiesības uzturēties Nīderlandē saskaņā ar šīs direktīvas 7. pantu. Šis pilsonis apgalvo, ka pēc tam, kad bija brīvprātīgi pametis minēto dalībvalsti šajā lēmumā par izraidīšanu paredzētajā termiņā, viņš ir uzturējies pie draugiem Vācijā Nīderlandes robežas tuvumā, no kurienes ik dienas devās uz Nīderlandi iegādāties marihuānu. Mēnesi pēc izceļošanas viņu aizturēja Nīderlandes policija, jo viņš nevarēja uzrādīt personu apliecinošus dokumentus, un piemēroja viņam administratīvo arestu ar nolūku izraidīt viņu uz izcelsmes valsti, jo pastāvēja risks ka viņš izvairīsies no ārvalstnieku uzraudzības un izvairīsies no izraidīšanas vai kavēs tās sagatavošanu. Šo risku it īpaši radīja fakts, ka minētais pilsonis būtībā nebija pilnībā izpildījis minēto lēmumu par izraidīšanu, jo viņš nebija pierādījis, ka patiešām bija uzturējies citā dalībvalstī.
32. Šādā kontekstā iesniedzējtiesa būtībā vēlas zināt, vai lēmums par izraidīšanu, kas pieņemts saskaņā ar Uzturēšanās direktīvas 15. panta 1. punktu, ir pilnībā izpildīts ar to vien, ka Savienības pilsonis fiziski pamet uzņēmējas dalībvalsts teritoriju, un šādā gadījumā šim pilsonim, ja viņš atgrieztos, no jauna būtu tiesības uzturēties uz laiku līdz trim mēnešiem saskaņā ar šīs direktīvas 6. pantu, vai arī šis lēmums par izraidīšanu turpina radīt sekas zināmu laiku pēc minētā pilsoņa fiziskas izceļošanas. Šajā pēdējā gadījumā iesniedzējtiesa vēlas zināt, cik ilgu laiku turpinās šādas sekas.
33. Iesniedzējtiesa paskaidro, ka atbilde uz šiem jautājumiem ir nepieciešama, lai atrisinātu strīdu pamatlietā, kas attiecas uz lēmuma par administratīvo arestu tiesiskumu. Ja lēmuma par izraidīšanu tiesiskās sekas beigtos tāpēc vien, ka FS ir ieradies Vācijā, pat ja tikai uz vienu dienu, tad brīdī, kad viņš atgrieztos Nīderlandē, viņam no jauna būtu tiesības uzturēties uz laiku saskaņā ar Uzturēšanās direktīvas 6. pantu. Bez jauna lēmuma par izraidīšanu lēmums par administratīvo arestu būtu prettiesisks, un FS līdz ar to būtu tiesības uz zaudējumu atlīdzību.
34. Šajos jautājumos ietvertā interese pārsniedz šīs lietas samērā netipiskos faktiskos apstākļus. Patiesībā prejudiciālie jautājumi iekļaujas plašākā problemātikā, kas attiecas uz veidu, kādā dalībvalsts var reāli izraidīt no savas teritorijas (tādu iemeslu dēļ, kuri nav sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumi) Savienības pilsoni, kurš pēc likumīgas uzturēšanās laikposma turpina tajā uzturēties, lai gan neizpilda nosacījumus, kas paredzēti Uzturēšanās direktīvā, un rada risku kļūt par pārmērīgu slogu šīs dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai. Šī problemātika ir vēl jo svarīgāka tādēļ, ka Šengenas zonā (9) iekšējās robežas ir iespējams šķērsot bez personu robežpārbaudes. Līdz ar to dalībvalstīm ir ļoti ierobežotas iespējas pārbaudīt, ka Savienības pilsoņa, kas tajā uzturējies nelikumīgi, izraidīšana ir patiešām notikusi.
35. Ņemot vērā šos apsvērumus, lēmuma par izraidīšanu, kas pieņemts saskaņā ar Uzturēšanās direktīvas 15. panta 1. punktu, iedarbības laikā vērtējums šķiet nesaraujami saistīts ar šīs tiesību normas saikni ar pārējām šīs direktīvas III nodaļas normām, kas attiecas uz uzturēšanās tiesībām. Tādēļ man šķiet lietderīgi pirms vērtējuma sākšanas sniegt piemērojamā tiesiskā regulējuma apkopojumu (1.), kas ļaus arīdzan noskaidrot iesniedzējtiesas uzdoto prejudiciālo jautājumu apjomu (2.).
1. Par piemērojamo tiesisko regulējumu
36. Iesākumā jāatgādina, ka Savienības pilsonība – kas iedibināta ar Māstrihtas līgumu (10) – piešķir ikvienam Savienības pilsonim individuālas pamattiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ievērojot līgumos neteiktos ierobežojumus un nosacījumus, kā arī to īstenošanai paredzētos pasākumus. Šobrīd minētās tiesības Savienības pilsoņiem piešķir LESD 21. panta 1. punkts, kas apstiprināts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 45. pantā. Uzturēšanās direktīvas, kura it īpaši reglamentē Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesību brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā īstenošanas nosacījumus, mērķis ir atvieglot un stiprināt šo tiesību īstenošanu (11).
37. Uzturēšanās direktīvā Savienības pilsoņiem ir paredzēti divi uzturēšanās režīmi: “uzturēšanās tiesības”, ko regulē III nodaļas normas un kas ietver tiesības uzturēties uz laiku “līdz trim mēnešiem” un “ilgāk nekā trīs mēnešus” (turpmāk tekstā abas kopā – “pagaidu uzturēšanās”), un “pastāvīgas uzturēšanās tiesības”, kuras regulē IV nodaļas normas un kuru atbilstības kritēriji minēti šīs direktīvas 16.–18. pantā. Turpinājumā tiks aplūkota vienīgi pagaidu uzturēšanās, kura mūs interesē šajā gadījumā, un tas ļaus atklāt motīvus, kas pamatojuši lēmumu par izraidīšanu minētās direktīvas 15. panta izpratnē.
a) Uzturēšanās direktīvā paredzētās pagaidu uzturēšanās tiesības
1) Tiesības uzturēties uz laiku līdz trim mēnešiem
38. Saskaņā ar Uzturēšanās direktīvas 6. panta 1. punktu Savienības pilsoņiem ir tiesības uzturēties citas dalībvalsts teritorijā uz laiku līdz trim mēnešiem, neizvirzot viņiem nosacījumus vai formalitāšu ievērošanu, izņemot prasību, ka viņiem jābūt derīgai personas apliecībai vai pasei. Lai arī šīs direktīvas 6. pantā nav izvirzīti nekādi nosacījumi saistībā ar Savienības pilsoņa finanšu līdzekļiem, minētās direktīvas 14. panta 1. punktā šīs uzturēšanās tiesības uz laiku līdz trim mēnešiem ir saglabātas tik ilgi, kamēr šis pilsonis nekļūst par pārmērīgu slogu šīs dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai (12). Šis noteikums saskan ar šīs pašas direktīvas 24. panta 2. punktu, kurā uzņēmējai dalībvalstij tostarp ir atļauts nepiešķirt tiesības uz sociālo palīdzību pirmo trīs uzturēšanās mēnešu laikā.
39. Attiecībā uz uzturēšanās nosacījumu pārbaudi, lai arī dalībvalsts nevar pieprasīt Savienības pilsoņiem reģistrēties kompetentajās iestādēs (13), tomēr tā var uzlikt šiem pilsoņiem pienākumu sniegt pierādījumus par viņu identitāti un pilsonību, ar nosacījumu, ka šis pienākums ir arī pašas šīs dalībvalsts valstspiederīgajiem attiecībā uz personas apliecību (14). Tomēr šī dalībvalsts nevar apstrīdēt uzturēšanās tiesības, pamatojoties tikai uz to, ka pilsonis nav uzrādījis vienu vai otru no iepriekš minētajiem dokumentiem, it īpaši, ja šī persona tomēr var nepārprotami pierādīt savu pilsonību citā veidā (15).
2) Tiesības uzturēties ilgāk nekā trīs mēnešus
40. Savienības pilsonim ir arī tiesības uzturēties uzņēmējā dalībvalstī ilgāk nekā trīs mēnešus, ja viņš izpilda nosacījumus, kas izsmeļoši uzskaitīti Uzturēšanās direktīvas 7. panta 1. punkta a), b) vai c) apakšpunktā, proti, būtībā: a) viņš ir darba ņēmējs vai pašnodarbināta persona šajā dalībvalstī vai b) viņa līdzekļi ir pietiekami viņam pašam un viņa ģimenes locekļiem un viņam ir visaptverošs veselības apdrošināšanas segums šajā dalībvalstī vai c) viņš mācās un viņam ir pietiekami līdzekļi un visaptverošs veselības apdrošināšanas segums.
41. Dalībvalstis var pieprasīt Savienības pilsoņiem reģistrēties kompetentajās iestādēs, bet reģistrācijas veikšanas termiņš nedrīkst būt īsāks kā trīs mēneši no ieceļošanas dienas (16). Turklāt saskaņā ar Uzturēšanās direktīvas 14. panta 2. punkta otro daļu, ja ir šaubas par to, vai Savienības pilsonis vai viņa ģimenes locekļi atbilst šīs direktīvas 7. pantā minētajiem nosacījumiem, dalībvalstis var pārbaudīt, vai šie nosacījumi ir ievēroti. Taču šī pārbaude nedrīkst būt sistemātiska. Visbeidzot, dalībvalsts drīkst pieprasīt, lai attiecīgā persona saprātīgā un nediskriminējošā laikposmā pēc ieceļošanas šīs dalībvalsts teritorijā paziņotu par savu uzturēšanos tās teritorijā (17).
3) Ģimenes locekļu atvasinātās uzturēšanās tiesības
42. Savienības pilsoņa ģimenes locekļi drīkst uzturēties dalībvalstu teritorijā, ja vien tie izpilda Uzturēšanās direktīvas 6. panta 2. punktā (attiecībā uz uzturēšanās laiku līdz trim mēnešiem) vai 7. panta 1. punkta d) apakšpunktā un 2. punktā (attiecībā uz uzturēšanās laiku ilgāk par trim mēnešiem) minētos noteikumus, proti, tie drīkst pavadīt šo Savienības pilsoni, kuram ir uzturēšanās tiesības, vai ieceļot kopā ar viņu (18).
b) Iemesli, kas pamato lēmuma par izraidīšanu pieņemšanu, balstoties uz Uzturēšanās direktīvas 15. panta 1. punktu
43. Uzturēšanās direktīvā ir ietvertas ne vien normas, kas regulē dažādu tajā paredzēto uzturēšanās tiesību iegūšanas nosacījumus, bet arī formulēta virkne normu, kuru mērķis ir regulēt situāciju, kas rodas, zaudējot kādas no šīm tiesībām.
44. Šajā sakarā Uzturēšanās direktīvā ir paredzēti divi gadījumi, kuros dalībvalstis var pieņemt lēmumus par izraidīšanu: ja šāds lēmums tiek pieņemts “sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumu dēļ” (šīs direktīvas 27. pants) vai ja šis lēmums tiek pieņemts “tādu iemeslu dēļ, kuri nav sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumi” (minētās direktīvas 15. panta 1. punkts) (19).
45. Attiecībā uz otro gadījumu, kurā ietilpst pamatlieta, vispirms jāsecina, ka minētās direktīvas III nodaļā ietvertais 15. pants attiecas tikai uz personām, kam ir pagaidu uzturēšanās tiesības, nevis uz tām, kurām ir pastāvīgas uzturēšanās tiesības (20). Taču atšķirībā no lēmumiem, kas pieņemti saskaņā ar Uzturēšanās direktīvas 27. pantu (21), situācijas, kurās dalībvalstis var pieņemt lēmumus, kas ierobežo pārvietošanās brīvību, it īpaši lēmumus par izraidīšanu, skaidri neietilpst šīs direktīvas 15. panta formulējumā. Patiesībā šajā pēdējā normā nav precizēts, kādi ir “iemesli, kuri nav [minētās direktīvas 27. pantā minētie]”.
46. Neraugoties uz to, ka šīs jautājums nav regulēts, Tiesa ir interpretējusi Uzturēšanās direktīvas 15. pantu tādējādi, ka tajā ir paredzēta kārtība, kas ir piemērojama gadījumā, kad saskaņā ar šo direktīvu piešķirtās pagaidu uzturēšanās tiesības ir beigušās, it īpaši situācijā, kad Savienības pilsonis vai viņa ģimenes loceklis, kuram agrāk ir bijušas piešķirtas uzturēšanās tiesības, vairs neatbilst attiecīgo uzturēšanās tiesību nosacījumiem un tātad principā var tikt izraidīts no uzņēmējas dalībvalsts (22).
47. Līdz ar to no iepriekš minētajiem apsvērumiem var secināt, ka iemeslus, kas pamatojuši lēmuma par izraisīšanu pieņemšanu, balstoties uz Uzturēšanās direktīvas 15. panta 1. punktu, var noskaidrot, vienīgi kopīgi skatot citas šīs direktīvas III nodaļas normas, kuras attiecas uz pagaidu uzturēšanās tiesībām.
48. Šajā ziņā vispirms no Uzturēšanās direktīvas 15. panta 1. punkta izriet, ka lēmumi, ar ko ierobežo pārvietošanās brīvību, vienlīdz attiecas uz Savienības pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem (23). Attiecībā uz Savienības pilsoņiem tātad lēmumu par izraidīšanu var pieņemt, ja viņi neievēro nosacījumus, kas minēti šīs direktīvas 6. panta 1. punktā (uzturēšanās līdz trim mēnešiem) vai 7. panta 1. punkta a)–c) apakšpunktā (uzturēšanās ilgāk par trim mēnešiem) un izklāstīti šo secinājumu 38. un 40. punktā. Attiecībā uz ģimenes locekļiem šāds lēmums arī var tikt pieņemts, ja netiek ievēroti atvasināto uzturēšanās tiesību vai šo tiesību saglabāšanas nosacījumi, kas izklāstīti šo secinājumu 42. punktā.
49. Taču šī direktīva ietver divus izņēmumus no normas, saskaņā ar kuru lēmums par izraidīšanu ir pamatots, ja nav izpildīti pagaidu uzturēšanās nosacījumi.
50. Pirmām kārtām, Uzturēšanās direktīvas 16. apsvērumā ir precizēts: “kamēr” Savienības pilsoņi un viņu ģimenes locekļi “nekļūst par pārmērīgu slogu uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai, [tie] nebūtu jāizraida” (24). Šī prasība patiesībā saskan, pirmkārt, ar minētās direktīvas 15. panta 2. punktu, kurā būtībā ir noteikts, ka derīguma termiņa izbeigšanās personas apliecībai vai pasei, pamatojoties uz kuru attiecīgā persona ieceļojusi uzņēmējā dalībvalstī, nav pietiekams iemesls, lai šī dalībvalsts īstenotu izraidīšanas pasākumu, otrkārt, ar šīs pašas direktīvas 14. panta 3. punktu, kurā ir paredzēts, ka tad, ja Savienības pilsonis izmanto sociālās palīdzības sistēmu, tas nav priekšnoteikums tūlītējai viņa izraidīšanai, un, treškārt, ar direktīvas 14. panta 1. punkta un 24. panta 2. punkta normām, kas saistītas ar sociālās palīdzības sistēmas izmantošanu (skat. šo secinājumu 38. punktu).
51. Līdz ar to, ja uzturēšanās dalībvalstī notiek saskaņā ar Uzturēšanās direktīvas 6. vai 7. pantu, tad lēmumu par izraidīšanu attiecībā uz Savienības pilsoni vai viņa ģimenes locekli saskaņā ar šīs direktīvas 15. panta 1. punktu var pamatot tikai tad, ja neizpildītais uzturēšanās nosacījums ir saistīts ar kritēriju par pārmērīgu slogu uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai, un noteikumi par derīgu personas apliecību vai pasi paši par sevi noteikti nav pietiekami, lai pamatotu šādu izraidīšanas pasākumu (25).
52. Otrām kārtām, šīs pašas direktīvas 14. panta 4. punktā un 16. apsvēruma pēdējā teikumā būtībā ir noteikts, ka izraidīšanas pasākumu nekādā gadījumā nedrīkst piemērot darba ņēmējiem, pašnodarbinātām personām vai darba meklētājiem, ja vien tas nav saistīts ar sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apsvērumiem. Faktiski saskaņā ar Tiesas judikatūru Savienības pilsoņus un viņu ģimenes locekļus nevar izraidīt tik ilgi, kamēr vien šie pilsoņi spēj pierādīt, ka viņi turpina meklēt darbu un viņiem ir reālas izredzes tikt pieņemtiem darbā (26).
53. Līdz ar to, ja uzturēšanās dalībvalstī notiek saskaņā ar Uzturēšanās direktīvas 7. pantu, nedrīkst pieņemt lēmumu par izraidīšanu attiecībā pret Savienības pilsoni vai viņa ģimenes locekli, kurš neizpilda šīs direktīvas 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā attiecībā uz darba ņēmējiem (vai pašnodarbinātām personām) minētos uzturēšanās nosacījumus, turklāt neatkarīgi no tā, vai šis pilsonis vai ģimenes loceklis var būt par slogu, pat pārmērīgu, uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai.
2. Par prejudiciālo jautājumu apjomu
54. Ņemot vērā iepriekš minēto, es uzskatu, ka ir lietderīgi sniegt šādus precizējumus attiecībā uz prejudiciālo jautājumu apjomu.
55. Pirmkārt, man šķiet lietderīgi atgādināt, ka iesniedzējtiesa paskaidro, ka, neraugoties uz FS noziedzīgo uzvedību, valsts sekretārs lēmumu par izraidīšanu nav balstījis uz Uzturēšanās direktīvas 27. pantu, bet gan vienīgi uz tās 15. pantu. Līdz ar to Tiesai nav jālemj par to, vai šī noziedzīgā uzvedība varētu radīt apdraudējumu sabiedriskajai kārtībai vai valsts drošībai minētā 27. panta izpratnē un pamatot izraidīšanu saskaņā ar to (27).
56. Otrkārt, jānorāda, ka, lai arī pamatlietā aplūkotais lēmums par izraidīšanu tika pieņemts Uzturēšanās direktīvas 7. pantā minēto nosacījumu neizpildes dēļ, prejudiciālie jautājumi, kā tos formulējusi iesniedzējtiesa, vispārīgāk attiecas uz visiem lēmumiem par izraidīšanu, kas var tikt pieņemti, balstoties uz šīs direktīvas 15. panta 1. punktu. Kā atgādināts iepriekš, minētās direktīvas 15. pants ir piemērojams, ja pagaidu uzturēšanās tiesības saskaņā ar šo direktīvu beidzas tādēļ, ka attiecīgā persona var kļūt par pārmērīgu slogu uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai. Tādēļ iesniedzējtiesas lūgtā atbilde, manuprāt, nevarētu būt ierobežota ar situācijām, kurās Savienības pilsonis tiek izraidīts tikai tādu iemeslu dēļ, kas izriet no Uzturēšanās direktīvas 7. panta, pat ja realitātē šie iemesli veido lielāko daļu izraidīšanas pamatu.
57. Treškārt, kā izriet no šo secinājumu 45. un 53. punkta, vērtējums tiek balstīts uz pieņēmumu, ka ir izslēgts, ka attiecīgie Savienības pilsoņi būtu tādi, kuriem ir tiesības uz pastāvīgu uzturēšanos, vai darba ņēmēji, pašnodarbinātas personas vai darba meklētāji, uz kuriem attiecas Uzturēšanās direktīvas 14. panta 4. punkta b) apakšpunktā minētie izņēmumi.
58. Ceturtkārt un visbeidzot, ir jāprecizē, ka, tā kā uz Savienības iekšējām robežām nav kontroles, lēmumu par izraidīšanu iedarbību laikā būs iespējams izvērtēt tikai tad, kad izraidītais pilsonis no jauna pieprasīs uzturēšanās tiesības kādas dalībvalsts iestādēs. Tādēļ nevar izslēgt, ka šis vērtējums atšķirtos atkarībā no dalībvalsts, kura izskata šo jauno uzturēšanās tiesību pieprasījumu. Patiesībā, ja pēc uzņēmējas dalībvalsts atstāšanas šis pilsonis no jauna pieprasa uzturēšanās tiesības citā dalībvalstī (vai trešā valstī), viņam principā nav nekāda iegansta neuzskatīt, ka lēmuma par izraidīšanu no uzņēmējas dalībvalsts tiesiskās sekas pa šo laiku ir beigušās. Tādēļ turpmākais izvērtējums attieksies tikai uz šīs lietas apstākļiem, kuros attiecīgais pilsonis ir pametis uzņēmēju dalībvalsti un no jauna pieprasījis uzturēšanās tiesības šajā pašā dalībvalstī, lai gan pa to laiku viņam nav formāli piešķirtas uzturēšanās tiesības citā dalībvalstī (28).
B. Prejudiciālo jautājumu vērtējums
1. Par Savienības pilsoņa fizisku izceļošanu kā pietiekamu apstākli, lai būtu pilnībā izpildīts lēmums par izraidīšanu, kas pieņemts, pamatojoties uz Uzturēšanās direktīvas 15. panta 1. punktu
59. Pirmajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai ar to, ka Savienības pilsonis fiziski pamet uzņēmējas dalībvalsts teritoriju, pietiek, lai lēmums par izraidīšanu, kas pieņemts, pamatojoties uz Uzturēšanās direktīvas 15. panta 1. punktu, tiktu uzskatīts par pilnībā izpildītu un līdz ar to tas vairs neradītu tiesiskas sekas laikā.
60. Ieinteresētajām pusēm, kas ir sniegušas rakstveida un mutiskus apsvērumus, ir atšķirīgas nostājas. No vienas puses, FS ierosina atbildēt uz šo jautājumu apstiprinoši, tādējādi, ka būtībā šāds lēmums par izraidīšanu ir pilnībā izpildīts tāpēc vien, ka attiecīgā persona ir pametusi uzņēmējas dalībvalsts teritoriju – pat ja tikai uz īsu laiku – pirms paredzētā termiņa beigām, un tas tiek izpildīts brīdī, kad persona pamet šo teritoriju. Līdz ar to šai personai jābūt iespējai no jauna pretendēt uz uzturēšanās tiesībām uz laiku līdz trim mēnešiem saskaņā ar Uzturēšanās direktīvas 6. pantu. No otras puses, visas valdības, kas sniegušas rakstveida un mutiskus apsvērumus, kā arī Komisija atbalsta valsts sekretāra nostāju, ka būtībā ar to vien, ka Savienības pilsonis ir fiziski izceļojis, nepietiek, lai izsmeltu šāda lēmuma tiesiskās sekas, un apgalvo, ka šāda interpretācija būtu pretrunā šīs direktīvas lietderīgajai iedarbībai (29).
61. Es piekrītu otrajai nostājai turpmāk minēto iemeslu dēļ.
62. Vispirms atgādināšu, ka Uzturēšanās direktīvas 15. panta autonoma un vienveidīga interpretācija prasa, lai tiktu ņemts vērā ne vien tās teksts, bet arī tās konteksts un tajā izvirzītie mērķi. Turklāt šo tiesību normu nedrīkst interpretēt šauri, un katrā ziņā tai nedrīkst atņemt tās lietderīgo iedarbību (30).
63. Pirmkārt, attiecībā uz Uzturēšanās direktīvas 15. panta tekstu ir jāsecina, ka šī panta formulējums nesniedz nevienu elementu, kas ļautu novērtēt lēmumu par izraidīšanu, kuri pieņemti, pamatojoties uz šo pantu, iedarbību laikā. Šīs normas 1. punktā ir vienīgi norādīts, ka “procedūras, kas paredzētas 30. un 31. pantā, analoģiski piemēro visiem lēmumiem, ar ko ierobežo [..] brīvu pārvietošanos tādu iemeslu dēļ, kuri nav sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumi”, 2. punktā – ka “derīguma termiņa izbeigšanās personas apliecībai vai pasei [..] nedrīkst būt iemesls izraidīšanai”, un 3. punktā – ka “uzņēmēja dalībvalsts nedrīkst noteikt ieceļošanas aizliegumu, pamatojoties uz lēmumu par izraidīšanu”.
64. Turklāt, lai gan Uzturēšanās direktīvas 30. un 31. pants, uz ko ir atsauce šīs direktīvas 15. panta 1. punktā un kas ir piemērojami pēc analoģijas (31), ietver normas, kuras varētu ietekmēt lēmumus par izraidīšanu, tomēr tās neietekmē iedarbību laikā (32). Šajā sakarā norādīšu, ka šīs direktīvas 30. panta 1. un 3. punktā ir it īpaši paredzēts, ka dalībvalstīm attiecīgajai personai ir rakstiski jāpaziņo lēmumi par izraidīšanu, norādot laiku, kas atvēlēts, lai izceļotu no to teritorijas, un precizēts, ka, “izņemot pienācīgi pamatotus steidzamus gadījumus, laiks, kas atvēlēts izceļošanai no teritorijas, nedrīkst būt īsāks par vienu mēnesi no paziņojuma dienas”.
65. Līdz ar to šo tiesību normu iedarbība būtībā ir tāda, ka izraidāmās personas uzturēšanās laiks tiek pagarināts par maksimālu viena mēneša periodu no lēmuma par izraidīšanu paziņošanas dienas. Tādēļ var apgalvot, ka šis pagarinājums būtu pilnīgi nelietderīgs, ja lēmuma par izraidīšanu pilnīgai izpildei pietiktu ar to, ka attiecīgā persona fiziski ieceļotu blakus dalībvalstī. Katrā ziņā, lasot Uzturēšanās direktīvas 30. panta 3. punktu plašākā kontekstā, tā nolūks nav regulēt lēmumu par izraidīšanu iedarbību laikā, bet drīzāk, no vienas puses, garantēt, lai attiecīgā persona varētu lietderīgi izmantot dalībvalstu ieviestos tiesību aizsardzības līdzekļus (33), un, no otras puses, piešķirt tai saprātīgu termiņu izceļošanas organizēšanai.
66. No iepriekš minētā izriet, ka nedz Uzturēšanās direktīvas 15. pants, nedz tās 30. un 31. pants neļauj sniegt galīgu atbildi uz jautājumu, kādā veidā beidzas lēmuma par izraidīšanu tiesiskās sekas.
67. Otrkārt, runājot par kontekstu, kādā iekļaujas Uzturēšanās direktīvas 15. pants, jāatgādina, ka tā atļauj ierobežot Savienības pilsoņa pārvietošanās brīvību “sabiedriskās kārtības, valsts drošības un sabiedrības veselības apsvērumu dēļ” un “tādu iemeslu dēļ, kuri nav [minētie]” (skat šo secinājumu 44. punktu). Lai arī šajā direktīvā nav minēti pasākumi, ar kuriem dalībvalstis var ierobežot pārvietošanās brīvību, tomēr tajā ir ietverta norma, kas regulē viena no šiem pasākumiem, proti, izbraukšanas rīkojuma, iedarbību laikā.
68. Patiesībā Uzturēšanās direktīvas 32. pantā ir atļauts iesniegt pieteikumu par šī rīkojuma atcelšanu pēc “pienācīga laikposma, ņemot vērā apstākļus, un visādā ziņā pēc trīs gadiem no tā galīgā izbraukšanas rīkojuma izpildes [..], izvirzot argumentus, lai konstatētu, ka ir būtiski mainījušies apstākļi, ar kuriem ir attaisnots lēmums par izbraukšanas rīkojumu par ieceļošanas aizliegumu”.
69. Taču es uzskatu, ka tas, ka šajā direktīvā ir regulētas izbraukšanas rīkojumu iedarbība laikā, bet tās 32. pantā nav ietverta neviena līdzvērtīga norma, kas noteiktu citu lēmumu, ar kuru tiek ierobežota Savienības pilsoņa pārvietošanās brīvība, it īpaši lēmumu par izraidīšanu, kas pieņemti, pamatojoties uz minētās direktīvas 15. panta 1. punktu, iedarbību laikā, nepierāda nedz – veicot interpretāciju pēc analoģijas –, ka šo lēmumu par izraidīšanu iedarbība turpinās pienācīgu [saprātīgu] laikposmu, nedz – veicot a contrario interpretāciju –, ka Savienības likumdevēja vēlme bija panākt, lai lēmuma par izraidīšanu tiesiskās sekas zustu tādēļ vien, ka Savienības pilsonis fiziski pamet uzņēmēju dalībvalsti (34).
70. No tā izriet, ka, kontekstuāli interpretējot Uzturēšanās direktīvu, nav iespējams iegūt nekādus precizējumus par to, kādā veidā beidzas lēmuma par izraidīšanu iedarbība laikā.
71. Tā kā gramatiskā un kontekstuālā interpretācija nav pārliecinošas, tad atbildes elementi uz šo pirmo jautājumu, iespējams, ir atrodami, veicot Uzturēšanās direktīvas un tās lietderīgās iedarbības teleoloģisku interpretāciju.
72. Tātad, treškārt, attiecībā uz Uzturēšanās direktīvas 15. panta mērķi vispirms norādīšu, ka šai normai ir divkāršs nolūks. No vienas puses, tās mērķis ir lēmumiem, kas pieņemti, balstoties uz šo pantu, izveidot procesuālo garantiju sistēmu, kura līdzīga tai, kas ir piemērojama lēmumiem, ar kuriem tiek ierobežota pārvietošanās brīvība un kuri pieņemti, balstoties uz šīs direktīvas 27. pantu (35). No otras puses, ciktāl 15. pants atļauj pieņemt lēmumus, ar ko tiek ierobežota pārvietošanās brīvība, ja Savienības pilsonis vai viņa ģimenes loceklis vairs neatbilst dažiem no pagaidu uzturēšanās nosacījumiem, šis pants īsteno mazāk acīmredzamu, bet tikpat svarīgu mērķi. Faktiski šis pants ir vienīgā Uzturēšanās direktīvas norma, uz kuru var atsaukties dalībvalstis, lai, balstoties uz Savienības tiesībām, varētu panākt, ka personas, kuras vairs neatbilst pagaidu uzturēšanās nosacījumiem un kuras rada pārmērīgu slogu uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai, tiek izraidītas no to teritorijas. Tātad šīs normas mērķis ir garantēt noteikumu, kas saistīti ar uzturēšanās tiesībām, lietderīgo iedarbību, tai pat laikā aizsargājot dalībvalsts finanšu līdzekļus (36).
73. Tieši saistībā ar šo otro Uzturēšanās direktīvas 15. panta mērķi, manuprāt, ir jāizvērtē, vai ar to vien, ka Savienības pilsonis fiziski pamet dalībvalsts teritoriju, pietiek, lai lēmums par izraidīšanu būtu pilnībā izpildīts.
74. Šajā sakarā es uzskatu, ka tāda minētās direktīvas 15. panta interpretācija, saskaņā ar kuru lēmuma par izraidīšanu tiesiskās sekas gandrīz mehāniski beigtos, tiklīdz Savienības pilsonis fiziski pamestu uzņēmējas dalībvalsts teritoriju, būtībā atņemtu lietderīgo iedarbību ne vien šim pantam, bet līdz ar to arī visām tiesību normām, kurās minēti pagaidu uzturēšanās tiesību noteikumi.
75. Kā norādīts šo secinājumu 43.–53. punktā, iemesli, kas pamato lēmuma par izraidīšanu pieņemšanu, balstoties uz Uzturēšanās direktīvas 15. panta 1. punktu, var mainīties atkarībā no uzturēšanās veida, uz kādu pirms izraidīšanas ir bijušas tiesības Savienības pilsonim vai viņa ģimenes loceklim. Taču tiem ir kas kopīgs – attiecībā uz šo personu nedrīkst pieņemt izraidīšanas pasākumus, kamēr vien tā nekļūst par pārmērīgu slogu uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai.
76. Man šķiet acīmredzami, ka, ne jau šķērsojot uzņēmējas dalībvalsts robežu, Savienības pilsonis vai viņa ģimenes loceklis var vienā dienā mainīt savu statusu, pēkšņi vairs nebūdams šāds pārmērīgs slogs uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai. Ja tā būtu, tad lēmumiem, kas pieņemti, balstoties uz Uzturēšanās direktīvas 15. panta 1. punktu, realitātē nebūtu nekāda saistoša spēka. Patiesībā “izraidīšanas” jēdzienam tiktu atņemta jebkāda lietderīgā iedarbība, ja, piemēram, Savienības pilsonis varētu apgalvot, ka ir izpildījis lēmumu par izraidīšanu ar to vien, ka uz brīdi ir fiziski atradies kaimiņvalstī.
77. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu atbildēt uz pirmo prejudiciālo jautājumu, ka Uzturēšanās direktīvas 15. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka lēmums par izraidīšanu, kas pieņemts, pamatojoties uz šo tiesību normu, nevar būt pilnībā izpildīts, vairs neradot tiesiskas sekas, ar to vien, ka Savienības pilsonis ir fiziski pametis uzņēmējas dalībvalsts teritoriju.
78. Līdz ar to, lai gan uz otro prejudiciālo jautājumu vairs nav jāatbild, tomēr vēl ir jānosaka, kāds ir šo lēmumu tiesisko seku ilgums.
2. Par lēmuma par izraidīšanu, kas pieņemts, balstoties uz Uzturēšanās direktīvas 15. panta 1. punktu, iedarbību laikā
79. Tā kā priekšlikums, saskaņā ar kuru lēmuma par izraidīšanu tiesiskās sekās zustu tādēļ, ka attiecīgā persona ir šķērsojusi uzņēmējas dalībvalsts robežu, tika noraidīts Uzturēšanās direktīvas 15. panta lietderīgās iedarbības apsvērumu dēļ, es uzskatu, ka konsekvences labad šiem pašiem imperatīviem, kas saistīti ar šīs direktīvas 15. panta lietderīgās iedarbības saglabāšanu, ir jāvada mūsu vērtējums par lēmuma par izraidīšanu iedarbību laikā.
a) Par “būtiski mainījušos apstākļu” kritēriju, ar ko ir pamatots lēmums par izraidīšanu
80. Vispirms jāuzsver, ka izraidīšanas pasākums saskaņā ar Uzturēšanās direktīvas 15. panta 1. punktu obligāti zaudē jēgu un līdz ar to spēku, ja izraidītā persona spēj pierādīt, ka pēc izraidīšanas, jau nākamajā dienā pēc uzņēmējas dalībvalsts teritorijas pamešanas, “būtiski mainījušies apstākļi” (37) tai nu jau ļauj izpildīt uzturēšanās nosacījumus, kas nebija izpildīti iepriekš un bija pamatojuši šo lēmumu par izraidīšanu.
81. Faktiski šajā gadījumā Savienības pilsonim, lai viņš varētu no jauna pretendēt uz uzturēšanās tiesībām, it īpaši saskaņā ar Uzturēšanās direktīvas 6. pantu, jāspēj pierādīt šīs dalībvalsts administrācijai, ka lēmums par izraidīšanu ir zaudējis pamatu. Pats par sevi saprotams, ka apstākļi būtiski mainās brīdī, kad šo Savienības pilsoni var no jauna uzskatīt par darba ņēmēju (vai pašnodarbinātu personu) vai darba meklētāju agrākajā uzņēmējā dalībvalstī, ciktāl šis statuss izslēdz uzturēšanās tiesību zaudēšanu saskaņā ar minētās direktīvas 15. pantu un tādējādi ir nesavienojams ar vienlaicīgi pastāvošu lēmumu par izraidīšanu (38).
82. Pat ja šādas situācijas ir iespējamas, realitātē šāda būtiska apstākļu maiņa reti notiek neilgu brīdi pēc attiecīgās personas izraidīšanas. Tieši pretēji, šādas izmaiņas visbiežāk notiek tikai pēc uzturēšanās citā valstī. Līdz ar to rodas jautājums, vai vienīgais veids, kā šī persona var no jauna uzturēties uzņēmējā dalībvalstī, ir pierādīt šādu būtisku apstākļu maiņu.
83. Uz šo jautājumu, manuprāt, ir katrā ziņā jāatbild noliedzoši. Pašam Uzturēšanās direktīvas – kuras nolūks ir atvieglot un stiprināt brīvu uzturēšanās tiesību izmantošanu dalībvalstu teritorijā – garam būtu pretrunā pieņemt, ka lēmuma par izraidīšanu iedarbība turpinās, kamēr vien būtiski nemainās attiecīgās personas statuss. Šādas pieejas sekas varētu būt tādas, ka šī lēmuma iedarbība laikā kļūtu ilglaicīgas, iespējams, pat neierobežotas, šādi nesamērīgi ierobežojot uzturēšanās brīvību.
84. Lai izvairītos no šādas situācijas, ir iespējami divi risinājumi: pirmais būtu noteikt lēmuma par izraidīšanu tiesisko seku ilgumu, ņemot vērā precīzu uzturēšanās laiku ārpus uzņēmējas dalībvalsts pēc izraidīšanas un sistemātiski piemērojot šo atskaites punktu, savukārt otrais būtu noteikt lēmuma par izraidīšanu iedarbības ilgumu, balstoties ne tikai uz uzturēšanās laiku ārpus šīs dalībvalsts, bet arī uz citu elementu kopumu.
85. Turpinājumā ieskicēto iemeslu dēļ es ierosinu noraidīt pirmo no abiem risinājumiem un piemērot otro.
b) Par kritēriju saistībā ar “uzturēšanos uz noteiktu laiku” ārpus uzņēmējas dalībvalsts teritorijas
86. Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Savienības pilsonim, attiecībā uz kuru pieņemts lēmums par izraidīšanu saskaņā ar Uzturēšanās direktīvas 15. panta 1. punktu, ir jāuzturas noteiktu laiku ārpus uzņēmējas dalībvalsts teritorijas, lai šo lēmumu varētu uzskatīt par pilnībā izpildītu. Apstiprinošas atbildes gadījumā iesniedzējtiesa lūdz Tiesu noteikt, cik ilgs ir šis laiks.
87. Visas valdības, kas iesniegušas apsvērumus Tiesā, un Komisija ir vienisprātis, ka tikai ar fizisku izceļošanu no uzņēmējas dalībvalsts teritorijas vien nepietiek, lai izsmeltu lēmuma par izraidīšanu sekas, un vienīgi Nīderlandes valdība uzskata, ka šīs sekas beidzas tad, kad pilsonis ir reāli un faktiski pametis šo dalībvalsti uz noteiktu laiku, proti, vismaz uz trim mēnešiem. Attiecībā uz šī kritērija piemērošanu minētā valdība, tostarp tiesas sēdē, ir precizējusi, ka šo trīs mēnešu laikā persona, kas izraidīta no uzņēmējas dalībvalsts, nevar no jauna pretendēt uz uzturēšanās tiesībām (izņemot gadījumā, ja ir “būtiski mainījušies apstākļi”), bet var atkārtoti ieceļot šīs dalībvalsts teritorijā saskaņā ar Uzturēšanās direktīvas 5. pantu. Tomēr šīs ieceļošanas tiesības tiktu piešķirtas vienīgi tad, ja būtu pierādīts, ka pastāv īpašs un konkrēts iemesls, kas pamato šīs personas atrašanos minētajā teritorijā (piemēram, ārsta apmeklējums vai īpašs pirkums u.tml.). Bez šāda pamatojuma tiktu uzskatīts, ka attiecīgā persona atrodas minētajā teritorijā, turpinot izmantot savas agrākās uzturēšanās tiesības un līdz ar to – pārkāpjot lēmumu par izraidīšanu.
88. Nīderlandes valdības ierosinājumam, bez šaubām, ir priekšrocības, raugoties no lēmumu par izraidīšanu efektīvas īstenošanas viedokļa. Ja visos gadījumos tiktu prasīts viens un tas pats minimālais uzturēšanās laikposms ārpus uzņēmējas dalībvalsts visas Savienības mērogā, tad patiešām tiktu nodrošināta zināma paredzamība un līdz ar to tiesiskā drošība, jo tas ļautu gan Savienības pilsoņiem, gan dalībvalstīm iepriekš zināt, cik ilgu laiku var uzskatīt, ka turpinās lēmuma par izraidīšanu tiesiskās sekas. Šī paredzamība būtu vēl jo vairāk nodrošināta, jo saskaņā ar Uzturēšanās direktīvas 30. panta 3. punktu šis laikposms varētu sākties precīzā datumā, proti, mēnesi pēc lēmuma par izraidīšanu paziņošanas, neprasot reālas izceļošanas pierādījumus, ko būtu grūti sniegt, jo nepastāv iekšējās robežas.
89. Taču, ja tiktu apstiprināts, ka lēmuma par izraidīšanu tiesiskajām sekām vienmēr ir jāilgst vismaz trīs mēnešus, tad patiesībā Savienības pilsonis būtu spiests pierādīt, ka viņš uzturējies trīs mēnešus ārpus uzņēmējas dalībvalsts, lai varētu no jauna pretendēt uz uzturēšanās tiesībām saskaņā ar Uzturēšanās direktīvas 6. pantu. Šāda pieeja, manuprāt, būtu pretrunā ne vien šīs direktīvas tekstam, bet arī tās garam.
90. Proti, pirmkārt, šāda pieeja iedibinātu trīs mēnešu uzturēšanās laikposmu ārpus uzņēmējas dalībvalsts kā ikviena Savienības pilsoņa pamattiesību brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā sine qua non principu. Taču, ņemot vērā šo tiesību kā pamattiesību raksturu (39), tās ne vien nedrīkst interpretēt šauri (40), bet saskaņā ar LESD 21. panta 1. punktu tās var ierobežot vienīgi tad, ja šāds ierobežojums ir paredzēts LESD vai atvasinātajās tiesībās (41).
91. Šajā ziņā ir jāsecina, ka nevienā atvasināto tiesību normā, tostarp Uzturēšanās direktīvas normās, Savienības pilsoņu, it īpaši to, attiecībā uz kuriem ir pieņemts lēmums par izraidīšanu, uzturēšanās tiesību īstenošana nav pakļauta pierādījumam par uzturēšanos noteiktu laiku – vienalga, trīs mēnešus vai īsāku laikposmu – ārpus uzņēmējas dalībvalsts. Ja tiktu apstiprināts Nīderlandes valdības ierosinājums, tad Tiesa rīkotos kā likumdevējs, jo tā, noteikdama īpašu normu attiecībā uz lēmumu par izraidīšanu tiesisko seku ilgumu, aizstātu Savienības likumdevēju. Šāds risinājums būtu pretrunā ne vien LESD 21. panta 1. punkta tekstam, bet arī institucionālā līdzsvara un kompetenču sadales principiem, kas noteikti LES 13. panta 2. punktā. Turklāt nekas nekavē Savienības likumdevēju Uzturēšanās direktīvā paredzēt lēmumu par izraidīšanu, kas pieņemti, pamatojoties uz šīs direktīvas 15. panta 1. punktu, iedarbības laikā precīzu ilgumu, kā tas to ir darījis attiecībā uz izbraukšanas rīkojumu iedarbību laikā(42).
92. Otrkārt, šis Nīderlandes valdības ierosinājums būtu pretrunā arī Uzturēšanās direktīvas 5. pantā garantēto tiesību brīvi pārvietoties īstenošanai, jo tas izvirzītu papildu nosacījumu ieceļošanas tiesību īstenošanai ‐ “īpašu un konkrētu” pamatojumu tam, kādēļ Savienības pilsonis ir ieradies uzņēmējā dalībvalstī. Taču ieceļošanas tiesību īstenošana, kas ir brīvas pārvietošanās Savienībā izpausme, ir grūti samērojama ar šādu pamatošanas pienākumu, it īpaši tādēļ, ka, ņemot vērā tā subjektīvo un iespējami patvaļīgo raksturu, tas varētu atturēt ieinteresētās personas no šo tiesību efektīvas īstenošanas. Protams, Šengenas zonā, tā kā uz iekšējām robežām robežpārbaužu nav, šāds pamatojums tiktu prasīts vienīgi ārkārtējos gadījumos, piemēram, policijas kontroles laikā. Tomēr šādu kontroles praksi lielā mērogā attiecīgās personas, bez šaubām, uztvertu kā netiešu aizlieguma ieceļot uzņēmējas dalībvalsts teritorijā īstenošanu, ciktāl sniegtie pamatojumi varētu sistemātiski tikt uzskatīti par nepietiekamiem, lai pamatotu viņu atrašanos uzņēmējas dalībvalsts teritorijā. Šāda prakse būtu pretrunā Uzturēšanās direktīvas 15. panta 3. punkta pašai būtībai, kas šai dalībvalstij aizliedz lēmumam par izraidīšanu pievienot ieceļošanas aizliegumu.
93. Ņemot vērā iepriekš minēto, es ierosinu secināt, ka ir jānoraida Nīderlandes valdības ierosinājums, atbilstoši kuram lēmuma par izraidīšanu tiesiskajām sekām sistemātiski (43)ir jāturpinās vismaz trīs mēnešus.
94. Šo secinājumu neatspēko argumenti, ko šī valdība izvirza, izmantojot Komisijas norādījumos minēto normu attiecībā uz “ļaunprātīgu izmantošanu” (44) un 2014. gada 12. marta sprieduma O. un B. (45)a contrario izpratni, lai pierādītu, ka jaunas uzturēšanās tiesības saskaņā ar Uzturēšanās direktīvas 6. pantu var iegūt tikai tad, kad ir bijusi “reāla un faktiska” uzturēšanās ārpus uzņēmējas dalībvalsts.
95. Vispirms – personu, kuras pēc izraidīšanas no uzņēmējas dalībvalsts vēlas tur atgriezties un uzturēties, rīcību nevar aprakstīt kā “ļaunprātīgu” Tiesas judikatūras un Komisijas norādījumu izpratnē, ciktāl runa nav par nepatiesu rīcību, kuras vienīgais nolūks ir iegūt tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties saskaņā ar Savienības tiesībām un kura, neraugoties uz Savienības tiesiskajā regulējumā paredzēto noteikumu formālu ievērošanu, nesasniedz tajā izvirzīto mērķi (46). Tieši pretēji, šajā gadījumā ir vienkārši jānosaka, vai šī persona var no jauna iegūt uzturēšanās tiesības, līdz ar to formāli ievērojot šajā tiesiskajā regulējumā paredzētos nosacījumus.
96. Turpinot – sasaistes punkts starp spriedumu O. un B. un tādas personas gadījumu, kura vēlas no jauna uzturēties uzņēmējā dalībvalstī, pamatā ir vājš, jo runa ir par nesalīdzināmām lietām. Spriedumā O. un B. Tiesa tika aicināta izvērtēt jautājumu, vai Savienības tiesības nepieļauj, ka dalībvalsts atsaka uzturēšanās tiesības trešās valsts valstspiederīgajam, Savienības pilsoņa, kuram ir šīs dalībvalsts pilsonība, ģimenes loceklim, kad šis pilsonis atgriežas minētajā dalībvalstī, ja viņš pirms atgriešanās kopā ar attiecīgo ģimenes locekli ir uzturējies citā dalībvalstī, vienīgi balstoties uz savu Savienības pilsoņa statusu. Tātad runa bija par atvasināto uzturēšanās tiesību piešķiršanas nosacījumiem trešās valsts valstspiederīgajam, turklāt īpašajā kontekstā, kad Savienības pilsoņa un viņa ģimenes locekļa “faktiskās uzturēšanās” uzņēmējā dalībvalstī kritērijs tika uzskatīts par tādu, kas piešķir atvasinātās uzturēšanās tiesības, kad šis Savienības pilsonis atgriežas dalībvalstī, kuras pilsonība viņam bijusi (47). Taču tādā situācijā kā pamatlietā attiecīgā persona nepretendē uz atvasināto tiesību atzīšanu, ko tā būtu ieguvusi, apmetoties uz dzīvi dalībvalstī, kas nav uzņēmēja dalībvalsts, lai gūtu no tā labumu, atgriežoties šajā pēdējā dalībvalstī.
97. Visbeidzot, pretēji spriedumam O. un B., pēc lēmuma par izraidīšanu ieņemšanas nav nekāda pamata pieprasīt “ilgstošu uzturēšanos” vai “faktisku uzturēšanos” dalībvalstī, kas nav tā dalībvalsts, kura pieņēmusi šo lēmumu. Nozīme ir tam, ka ieinteresētā persona ir beigusi savu uzturēšanos tajā dalībvalstī, kura pieņēmusi lēmumu par izraidīšanu. Patiesībā pienākums pamest teritoriju pēc lēmuma par izraidīšanu nevar radīt pienākumu apmesties citā dalībvalstī un iegūt jaunu “faktisko uzturēšanos”, jo šāds pienākums ir pretrunā Savienības pilsoņa pamattiesībām uzturēties Savienības teritorijā, kur viņš vēlas.
c) Par citiem nozīmīgiem aspektiem
98. No šīs analīzes, no vienas puses, izriet, ka lēmumu par izraidīšanu saskaņā ar Uzturēšanās direktīvas 15. pantu tiesiskās sekas nebeidzas tādēļ, ka attiecīgais pilsonis fiziski pamet uzņēmējas dalībvalsts teritoriju, un, no otras puses, ka šīs sekas nevar turpināties tik ilgi, kamēr šis pilsonis no jauna neizpilda uzturēšanās nosacījumus vai noteiktu laikposmu neuzturas ārpus šīs dalībvalsts. Tātad no tā var secināt, ka uzņēmējas dalībvalsts iestādēm un tiesām katrā atsevišķā gadījumā būs jāizvērtē lēmumu par izraidīšanu iedarbību laikā.
99. Šajā ziņā, tā kā, nosakot nozīmīgos aspektus, mums ir jāņem vērā Uzturēšanās direktīvas normu lietderīgā iedarbība, es uzskatu, ka pierādījumu kopums, kas jāņem vērā valsts iestādēm, būtu jāveido vismaz no triju veidu aspektiem.
100. Pirmkārt, es uzskatu, ka, lai lēmuma par izraidīšanu sekas attiecībā uz personu būtu beigušās un šī persona varētu no jauna iegūt uzturēšanās tiesības uzņēmējā dalībvalstī, ir nepieciešams, lai tā būtu pametusi šīs dalībvalsts teritoriju, reāli izbeidzot savu uzturēšanos šajā valstī. Šajā gadījumā administrācijai būtu jāpārbauda, vai persona patiešām ir veikusi visus nepieciešamos pasākumus, lai pierādītu, ka vairs neuzturas minētajā dalībvalstī. Šādi aspekti, kas mainās atkarībā no aplūkotā uzturēšanās veida, var būt nozīmīgi, lai noteiktu uzturēšanās pārtraukšanas uzņēmējā dalībvalstī reālo un faktisko raksturu. Ja attiecīgā persona uzturējās uzņēmējā dalībvalstī saskaņā ar Uzturēšanās direktīvas 6. pantu un tika izraidīta tādēļ, ka tā vairs neatbilda šo tiesību saglabāšanas nosacījumiem atbilstoši šīs direktīvas 14. pantam, tad pierādījumus, kas šai personai jāsniedz, lai pierādītu, ka tā ir reāli pametusi šo teritoriju, to rakstura dēļ un tādēļ, ka attiecīgajai personai nav bijis laika integrēties uzņēmējā dalībvalstī, ir vieglāk sniegt. Kā Tiesa jau ir noteikusi savā judikatūrā, Savienības pilsonis, kas īsteno tiesības, kuras viņam ir piešķirtas Uzturēšanās direktīvas 6. panta 1. punktā, nav paredzējis apmesties uz dzīvi uzņēmējā dalībvalstī tādā veidā, kas būtu labvēlīgs ģimenes dzīves izveidošanai vai nostiprināšanai šajā pēdējā minētajā dalībvalstī (48). Turpretim, ja attiecīgā persona ir uzturējusies uzņēmējā dalībvalstī saskaņā ar šīs direktīvas 7. pantu, pierādījumi, kas jāsniedz ieinteresētajai personai, ir komplicētāki. Piemēram, šim pilsonim būs jāspēj pierādīt, ka viņš ir lūdzis svītrošanu no iedzīvotāju reģistra, īres līguma vai ūdensapgādes un elektroenerģijas līgumu izbeigšanu, pārcelšanu, izslēgšanu no profesionālās integrācijas pakalpojumu saņemšanas vai citu attiecību, kas liecina par pastāvīgu dzīvi, pārtraukšanu. Šajā ziņā jāsecina – lai arī prombūtnes ilgums no uzņēmējas dalībvalsts pats par sevi nevar būt noteicošs vai tikt izmantots viens pats, tas var būt viens no svarīgiem aspektiem, kas jāņem vērā valsts iestādēm. Pats par sevi saprotams, ka ilgs prombūtnes laikposms liecina par labu reālai un faktiskai uzturēšanās uzņēmējā dalībvalstī – un tādējādi lēmuma par izraidīšanu tiesisko seku – beigām.
101. Otrkārt, kā jau ir noteikts, attiecībā uz personām, kurām ir uzturēšanās tiesības, nevajadzētu pieņemt izraidīšanas pasākumus tik ilgi, kamēr tās nekļūst par pārmērīgu slogu uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai. Lai noteiktu, vai šāda persona rada pārmērīgu slogu, un attiecīgā gadījumā veiktu tās izraidīšanu, minētajai dalībvalstij atbilstoši Uzturēšanās direktīvas 16. apsvērumam ir jāpārbauda, “vai konkrēto gadījumu ir izraisījušas pagaidu grūtības, un būtu jāņem vērā uzturēšanās ilgums, personiskie apstākļi un piešķirtā atbalsta summa”. Vadoties no šiem kritērijiem, valsts iestādēm, pamatojoties uz individuālu pārbaudi, būtu jāspēj pārliecināties, vai izraidītā persona – ja arī tā neatbilst Uzturēšanās direktīvas 7. panta nosacījumiem – vairs nerada pārmērīgu slogu uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai un līdz ar to var pretendēt uz uzturēšanās tiesībām saskaņā ar šīs direktīvas 6. pantu. Šo pārbaudi varētu veidot attiecīgās personas personīgas situācijas un rīcības pēc izraidīšanas izvērtējums. Šajā ziņā jānorāda, ka “sociālās palīdzības” jēdziens ir plašs un ietver visus pakalpojumus, par kuriem Savienības pilsonis nav veicis iemaksas un kuri tiek finansēti no valsts budžeta līdzekļiem (49). Piemēram, ja tāda persona kā prasītājs pamatlietā pēc izraidīšanas veic noziedzīgas darbības (50), šīs darbības var būt nozīmīgas, jo tās liecinātu par risku šai personai kļūt par pārmērīgu slogu, jo attiecīgās personas rīcības dēļ tiktu mobilizēti ievērojami policijas resursi. Tomēr iesniedzējtiesai ir jāizvērtē, vai šādai sociālās palīdzības izmantošanai ir pārmērīgs raksturs.
102. Treškārt un visbeidzot, vēl viens aspekts, ko varētu ņemt vērā, ir attiecīgās personas nodoms izpildīt lēmumu par izraidīšanu un saraut esošās saites ar uzņēmēju dalībvalsti. Taču šī aspekta izmantošana atklāj vairākas praktiskas grūtības, it īpaši tādēļ, ka šķiet sarežģīti objektīvi novērtēt kādas personas patieso nodomu pārtraukt uzturēšanos valstī. Patiesībā šāda nepieciešamība liktu valsts administrācijai īstenot “tikai uz nodomu balstītu procesu”, kuru būtu grūti pamatot ar objektīviem pierādījumiem, it īpaši, ja izceļošanas datums un administrācijas veiktā pārbaude ir tuvu viens otram laikā, vai vieta, kur šī persona uzturas, un uzņēmēja dalībvalsts atrodas ģeogrāfiski tuvu viena otrai.
V. Secinājumi
103. Ņemot vērā iepriekš minēto, es ierosinu Tiesai uz Raad van State (Valsts padome, Nīderlande) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/38/EK (2004. gada 29. aprīlis) par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK, kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 5. aprīļa Regulu (ES) Nr. 492/2011, 15. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka nevar uzskatīt, ka lēmums par izraidīšanu no uzņēmējas dalībvalsts, kas pieņemts, pamatojoties uz šo tiesību normu, ir pilnībā izpildīts un vairs nerada tiesiskas sekas tikai tādēļ vien, ka persona, uz kuru attiecas šis lēmums, ir fiziski pametusi šīs dalībvalsts teritoriju. Minētās dalībvalsts iestādēm ir jānovērtē šādu lēmumu iedarbība laikā, pamatojoties uz attiecīgās personas individuālu pārbaudi, ņemot vērā iespējamu būtisku apstākļu maiņu, kas šai personai ļautu no jauna atbilst uzturēšanās nosacījumiem, kuriem tā neatbilda un kuri pamatoja lēmumu par izraidīšanu, vai, pretējā gadījumā, aspektu kopumu, tostarp uzturēšanās šajā dalībvalstī reālu un faktisku pārtraukšanu – uzturēšanās ārpus šīs pēdējās dalībvalsts teritorijas ilgums šajā ziņā ir indikatīvs kritērijs, taču pats par sevi nav noteicošs –, kā arī risku, ka šī persona var radīt pārmērīgu slogu šīs dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai.