CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(trešā palāta)

2011. gada 15. februārī

Lieta F‑68/09

Florence Barbin

pret

Eiropas Parlamentu

Civildienests – Ierēdņi – 2006. gada paaugstināšana amatā – Vispārējās tiesas sprieduma izpilde – Salīdzinošs nopelnu izvērtējums – Vienlīdzīgas attieksmes princips – Nepilna laika bērna kopšanas atvaļinājums

Priekšmets      Prasība, kas celta saskaņā ar EKL 236. pantu un EAEKL 152. pantu un ar kuru F. Barbin lūdz atcelt Parlamenta lēmumu nepaaugstināt viņu AD 12 pakāpē 2006. paaugstināšanā amatā

Nolēmums      Prasību noraidīt. Prasītāja atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņi – Paaugstināšana amatā – Pienākums pamatot katru lēmumu par ierēdņu, kuri sasnieguši atsauces slieksni, nepaaugstināšanu amatā – Neesamība

(Civildienesta noteikumu 45. pants)

2.      Ierēdņi – Paaugstināšana amatā – Salīdzinošs nopelnu izvērtējums – Nopelnu punktu piešķiršana un atsauces sliekšņa noteikšana

(Civildienesta noteikumu 45. pants)

3.      Ierēdņi – Paaugstināšana amatā – Salīdzinošs nopelnu izvērtējums – Noteikumi

(Civildienesta noteikumu 45. pants)

4.      Ierēdņi – Vienlīdzīga attieksme – Jēdziens – Ierobežojumi

5.      Ierēdņi – Paaugstināšana amatā – Salīdzinošs nopelnu izvērtējums – Lēmums paaugstināt amatā

(Civildienesta noteikumu 45. pants)

6.      Ierēdņi – Prasība – Pamati – Pamats, kurā tiek apgalvota diskriminācijas esamība – Pienākums ņemt vērā visus attiecīgos faktiskos apstākļus

1.      Saskaņā ar Eiropas Parlamenta Prezidija 2006. gada 13. februāra lēmuma par amatā paaugstināšanas un karjeras plānošanas politiku I.3.4. punktu, kas būtībā ir pārņemts Parlamenta ģenerālsekretāra 2006. gada 10. maija lēmuma, ar kuru tiek pieņemti piemērošanas pasākumi saistībā ar nopelnu punktu piešķiršanu un paaugstināšanu amatā, II.2. punkta b) apakšpunkta otrajā daļā, administrācijai ir jāpamato katrs lēmums par ierēdņu, kuri nav sasnieguši atsauces slieksni, paaugstināšanu amatā. Tomēr, tā kā minētajās tiesību normās nav precizēts, attiecībā pret ko iecēlējinstitūcijai ir jāpamato savi lēmumi, piekrītot, ka šo pienākumu sniegt pamatojumu var izmantot katrs ierēdnis, kurš nav paaugstināts amatā un ir sasniedzis [atsauces] slieksni, ne tikai tiktu radīts nelietderīgs darba apjoms administrācijai, bet tas arī būtu pretrunā judikatūrai, saskaņā ar kuru lēmuma par paaugstināšanu amatā pamatojumam ir jāattiecas uz amatā nepaaugstinātā ierēdņa individuālo situāciju. Attiecīgi šis ierēdnis kļūdaini norāda, ka administrācijai ir pienākums attiecībā pret viņu pamatot to viņa kolēģu paaugstināšanu amatā, kuri nav sasnieguši atsauces slieksni.

Pienākumu, kurš izriet no šīm tiesību normām, var uzskatīt par izpildītu, tiklīdz administrācija amatā paaugstināšanas komitejai, apvienotajai struktūrai, kurā ir pārstāvēti ierēdņi, iesniedz pamatojumu to ierēdņu paaugstināšanai amatā, kuri nav sasnieguši atsauces slieksni.

(skat. 59. un 61. punktu)

Atsauce

Pirmās instances tiesa: 2007. gada 4. jūlijs, T‑502/04 Lopparelli/Komisija, 75. punkts.

2.      Saskaņā ar Eiropas Parlamenta Prezidija 2006. gada 13. februāra lēmumu par amatā paaugstināšanas un karjeras plānošanas politiku nopelnu punkti netiek piešķirti, veicot visu amatā paaugstināmo ierēdņu, kuri var atbilst Civildienesta noteikumu 45. panta prasībām, salīdzinošu vērtējumu. Katrs kādas direkcijas vai dienesta ierēdnis, kurš var tikt paaugstināts amatā, sacenšas tikai ar citiem viņa direkcijas vai dienesta ierēdņiem par ierobežotu nopelnu punktu skaitu. Tā kā atsauces slieksnis nav noteikts saskaņā ar relatīvu vērtību, proti, ņemot vērā attiecīgo ierēdņu vidējo nopelnu punktu skaitu, bet gan saskaņā ar absolūtu vērtību, kas atbilst divkāršam vidēji pakāpē pavadītajam ilgumam, proti, četri gadi AD 11 pakāpē, faktu, ka šis slieksnis ir sasniegts, nevar pielīdzināt tiešam vai netiešam amatā paaugstināmo ierēdņu nopelnu salīdzinājumam. Attiecīgi administrācija nevar paaugstināt amatā ierēdni, pamatojoties tikai uz to, ka viņš ir sasniedzis atsauces slieksni, jo, šādi rīkojoties, nevienā no amatā paaugstināšanas procedūras posmiem šī ierēdņa nopelni netiktu salīdzināti ar katra no amatā paaugstināmo ierēdņu nopelniem.

(skat. 83. punktu)

Atsauce

Civildienesta tiesa: 2008. gada 8. oktobris, F‑44/07 Barbin/Parlaments, 44. punkts.

3.      Saskaņā ar Civildienesta noteikumu 45. pantu iecēlējinstitūcija nevar tikai izvērtēt katra ierēdņa individuālo situāciju, bet tai ir jāsalīdzina visu šo ierēdņu nopelni, lai tā varētu lemt par paaugstināšanu amatā. Šajā saistībā darba stāžs var tikt izmantots kā kritērijs paaugstināšanai amatā tikai pakārtoti. Attiecīgi ar lēmumu, ar kuru ierēdnim tiktu piešķirts paaugstinājums amatā, pamatojoties tikai uz to, ka viņš nav zaudējis nopelnus vai ka viņam ir konkrēts darba stāžs pakāpē, neņemot vērā citu ierēdņu situāciju, tiktu pārkāpts minētajā pantā paredzētais princips par visu ierēdņu, kuri var tikt paaugstināti amatā, salīdzinošu nopelnu izvērtējumu. Tādējādi, pat ja Eiropas Parlamenta Prezidija 2006. gada 13. februāra lēmumā par amatā paaugstināšanas un karjeras plānošanas politiku ir paredzēts atsauces slieksnis, kurš ir atkarīgs no pakāpē pavadītā vidējā gados izteikta ilguma, no tā neizriet princips, saskaņā ar kuru ierēdnis būtu jāpaaugstina amatā, ja viņš nav zaudējis nopelnus, vai princips par regulāru karjeras virzību, kas administrācijai noteiktu par pienākumu automātiski paaugstināt amatā ierēdni tikai tādēļ, ka viņš pakāpē ir sasniedzis konkrētu darba stāžu.

(skat. 90. un 91. punktu)

Atsauces

Pirmās instances tiesa: Lopparelli/Komisija, minēts iepriekš, 75. punkts.

Civildienesta tiesa: 2009. gada 10. septembris, F‑124/07 Behmer/Parlaments, 106. punkts.

4.      Lai tiktu ievērots nediskriminācijas princips un vienlīdzīgas attieksmes princips, administrācijai ir jāpārliecinās, lai vienādas situācijas netiktu vērtētas atšķirīgi un lai atšķirīgas situācijas netiktu vērtētas vienādi, ja vien tam nav objektīva attaisnojuma. Tādējādi, ja ierēdnis īsteno viņam Civildienesta noteikumos atzītas tiesības, administrācija nevar uzskatīt, ka viņa situācija atšķiras no tāda ierēdņa situācijas, kurš nav īstenojis šīs tiesības, un tādējādi viņam piemērot atšķirīgu attieksmi, ja vien šī atšķirīgā attieksme nav, pirmkārt, objektīvi attaisnota, tostarp tādējādi, ka tās sekas aplūkotajā laikposmā izriet tikai no attiecīgā darbinieka darba pienākumu neveikšanas, un, otrkārt, tā nav stingri samērīga ar sniegto attaisnojumu, pretējā gadījumā tiktu apdraudēta šo tiesību efektivitāte.

(skat. 100. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1980. gada 16. oktobris, 147/79 Hochstrass/Tiesa, 7. punkts.

Pirmās instances tiesa: 2005. gada 25. oktobris, T‑368/03 De Bustamante Tello/Padome, 69. punkts.

5.      Lai gan lēmums amatā paaugstināšanas jomā formāli tika pieņemts, ņemot vērā attiecīgajam ierēdnim piešķirto nopelnu punktu skaitu, šis apstāklis neļauj apstrīdēt iespēju, ka lēmums ticis pieņemts mazāk atzīstamu iemeslu dēļ, piemēram, ņemot vērā minētā ierēdņa bērna kopšanas atvaļinājumu, tomēr ar nosacījumu, ka pastāv norādes, kas ļauj apšaubīt iepriekš minētā iemesla patiesīgumu.

(skat. 102. un 103. punktu)

6.      Lai novērtētu pamatu, kurā tiek apgalvota diskriminācijas esība, jāņem vērā visi attiecīgie faktiskie apstākļi, tostarp agrākos galīgos lēmumos ietvertais novērtējums. No tā izriet, ka galīgais lēmums var tikt uzskatīts par norādi, kas ir jāņem vērā arī, lai pierādītu administrācijas rīcību, tostarp diskriminējošu, ja vien nav veikta šī lēmuma tiesiskuma pārbaude. Vēl jo vairāk tas tā ir tad, kad pastāv iespēja, ka diskriminācija tiek atklāta tikai pēc tam, kad ir beidzies termiņš prasības celšanai par lēmumu, kurā tā ir ietverta.

(skat. 109. punktu)