VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta)
2015. gada 12. novembrī (*)
Valsts atbalsts – Banku sektors – HSH Nordbank pārstrukturēšana – Lēmums, ar kuru atbalsts atzīts par saderīgu ar iekšējo tirgu, ievērojot noteiktus nosacījumus – Prasība atcelt tiesību aktu – Individuāla skāruma neesamība – Valsts atbalsta saņēmēja mazākumakcionārs – Nošķirtas intereses jēdziens – Daļēja nepieņemamība – Kapitāla vājināšana
Lieta T‑499/12
HSH Investment Holdings Coinvest‑C Sàrl, Luksemburga (Luksemburga),
HSH Investment Holdings FSO Sàrl, Luksemburga,
ko pārstāv H.‑J. Niemeyer, H. Ehlers un C. Kovács, advokāti,
prasītājas,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv L. Flynn, T. Maxian Rusche un R. Sauer, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību atcelt Komisijas 2011. gada 20. septembra Lēmumu 2012/477/ES par valsts atbalstu, ko Vācijas Federatīvā Republika piešķīrusi HSH Nordbank AG SA.29338 (C 29/09 (ex N 264/09)) (OV 2012, L 225, 1. lpp.).
VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs D. Gracijs [D. Gratsias], tiesneši M. Kančeva [M. Kancheva] un K. Veters [C. Wetter] (referents),
sekretāre K. Andova [K. Andová], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2015. gada 22. aprīļa tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 HSH Nordbank AG tika izveidota 2003. gada 2. jūnijā, apvienojoties Hamburgische Landesbank [Hamburgas federālās zemes banka] un Landesbank Schleswig-Holstein [Šlēsvigas‑Holšteinas federālās zemes banka]. Šī banka kopā ar tās meitassabiedrībām (turpmāk tekstā – “HSH grupa”) ir piektā lielākā Vācijas federālās zemes banka.
2 HSH Nordbank un HSH grupa tāpat kā daudzas finanšu iestādes cieta no 2007. gada krīzes (tā dēvētās “paaugstināta riska kredītu” krīzes) sekām, ko 2008. gada septembrī pastiprināja bankas Lehman Brothers bankrots, kā rezultātā HSH Nordbank pieprasīja Sonderfonds Finanzmarktstabilisierung (Vācijas speciālais finanšu tirgu stabilizācijas fonds, turpmāk tekstā – “speciālais fonds”) piešķirt tai likviditātes garantijas EUR 30 miljardu apmērā.
3 Pēc tam, kad Bundesanstalt für Finanzdienstleistungsaufsicht (Vācijas Finanšu uzraudzības iestāde) bija paudusi viedokli, ka šādas garantijas piešķiršana ar grūtībām ļautu ievērot Vācijas likumu par prasībām attiecībā uz pašu kapitālu, Vācijas Federatīvā Republika Eiropas Kopienu Komisijai 2009. gada 30. aprīlī paziņoja par divu atbalsta pasākumu piešķiršanu, proti, pirmkārt, EUR 3 miljardu rekapitalizāciju (turpmāk tekstā – “rekapitalizācija”), emitējot HSH Nordbank akcijas, uz kuru iegādi pilnā apmērā parakstās publisko tiesību iestāde HSH Finanzfonds, ko izveidoja un uzrauga Hamburgas un Šlēsvigas-Holšteinas federālās zemes un kas tām pieder vienādās daļās, un, otrkārt, tā saukto “otrās kārtas zaudējumu” garantiju EUR 10 miljardu apmērā (turpmāk tekstā – “garantiju režīms”), kas paredzēta, lai pasargātu HSH Nordbank no zaudējumiem, kas var ietekmēt samazinātas vērtības aktīvu portfeli, un lai tādējādi palielinātu bankas pašu kapitāla rādītājus. “Pirmās kārtas zaudējumu” daļa bija jāfinansē pašai HSH Nordbank.
4 Komisija ar 2009. gada 29. maija lēmumu par valsts atbalstu N 264/09 (OV C 179, 1. lpp.) atļāva rekapitalizāciju un garantiju režīmu uz sešu mēnešu laikposmu kā HSH grupas glābšanas pasākumus, pamatojoties uz EKL 87. panta 3. punkta b) apakšpunktu, un aicināja Vācijas Federatīvo Republiku tai trīs mēnešu laikā iesniegt pārstrukturēšanas plānu.
5 Abas iepriekš minētās federālās zemes piešķīra konkrētos atbalsta pasākumus HSH Nordbank 2009. gada maijā un jūnijā. Rekapitalizācijas dēļ speciālais fonds HSH Nordbank piešķīra vienu tās pieprasīto likviditātes garantiju daļu EUR 17 miljardu apmērā (turpmāk tekstā – “likviditātes garantija”).
6 2009. gada 1. septembrī Vācijas Federatīvā Republika iesniedza Komisijai HSH grupas pārstrukturēšanas plānu.
7 2009. gada 22. oktobrī Komisija uzsāka EKL 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru attiecībā uz rekapitalizāciju un garantiju režīmu. Ieinteresētās puses tika aicinātas iesniegt savus apsvērumus piecpadsmit dienu laikā pēc Komisijas 2009. gada 21. novembra lēmuma (OV C 281, 42. lpp.) publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. Saistībā ar minēto ASV sabiedrības JC Flowers & Co. LLC ieteiktie ieguldījumu fondi, tostarp prasītājas, HSH Investment Holdings Coinvest‑C Sàrl un HSH Investment Holdings FSO Sàrl, 2009. gada 3. decembrī lūdza papildu termiņu savu apsvērumu iesniegšanai, kas tām arī tika piešķirts. Minētie apsvērumi Komisijā tika iesniegti 2009. gada 17. decembrī pēc 2009. gada 2. decembrī notikušās sanāksmes starp Komisiju un visām ieinteresētajām pusēm, tostarp JC Flowers & Co., kas tostarp pārstāvēja prasītājas.
8 JC Flowers & Co. ieteiktie ieguldījumu fondi, kuriem pirms rekapitalizācijas kopā piederēja 25,67 % HSH Nordbank kapitāla, pēc šīs rekapitalizācijas piederēja tikai 9,19 %, jo tie labprātīgi tajā nepiedalījās.
9 Lai ņemtu vērā laikposmā no 2009. gada oktobra līdz 2011. gadam jūnijam iesniegto papildu informāciju par šajā lietā definējamo pārstrukturēšanas jēdzienu, Vācijas Federatīvā Republika 2011. gada 11. jūlijā iesniedza grozīto pārstrukturēšanas plānu.
10 Komisija 2011. gada 20. septembra Lēmumā 2012/477/ES par valsts atbalstu, ko Vācija piešķīrusi HSH Nordbank AG SA.29338 (C 29/09 (ex N 264/09)) (OV 2012, L 225, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), uzskatīja, ka rekapitalizācija, garantiju režīms un likviditātes garantija ir uzskatāmi par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, bet ka tie ir saderīgi ar iekšējo tirgu, ja vien Vācijas Federatīvā Republika ievēro saistības, ko tā ir uzņēmusies attiecībā pret Komisiju un kas uzskaitītas apstrīdētā lēmuma I un III pielikumā, un izpilda nosacījumus, ko tā noteikusi minētā lēmuma II pielikumā.
11 Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma II pielikuma 1.11. punktu “Vienreizējais maksājums un kapitāla palielinājums” HSH Finanzfonds un HSH Nordbank izdarīs grozījumus 2009. gada 2. jūnijā noslēgtajā nolīgumā par garantiju režīma izveidošanu vai papildinās to ar citiem dokumentiem, “lai nodrošinātu HSH Finanzfonds [..] tiesības pieprasīt vienreizēju maksājumu ar nominālvērtību EUR 500 miljonu apmērā no HSH [Nordbank]” (turpmāk tekstā – “vienreizējais maksājums”). Vienreizējo maksājumu veido HSH Nordbank veikts maksājums EUR 500 miljonu apmērā HSH Finanzfonds, jo, kā izriet no tieši izteiktā formulējuma iepriekš minētā apstrīdētā lēmuma II pielikuma 1.11. punktā, šī summa pēc tam jānovirza HSH Nordbank kā “reālā kapitāla ieguldījums”. Šī paša pielikuma 1.13. punktā ir precizēts, ka sociālā kapitāla palielināšana par labu HSH Finanzfonds iepriekš minētās summas apmērā jāveic “bez iegādes tiesībām mazākumakcionāriem” vai kā jauktu kapitāla palielināšanu (ar reālu kapitāla ieguldījumu vai skaidru naudu) ar parakstīšanās tiesībām visiem akcionāriem, bet ar nosacījumu, ka HSH Finanzfonds nepiedalās kapitāla palielināšanā ar skaidru naudu.
12 Šī paša pielikuma 3. punktā “Dividenžu aizliegums” ir noteikts, ka “HSH [Nordbank] nemaksās dividendes līdz 2012. finanšu gadam (ieskaitot finanšu gadu, kas beidzas 2014. gada 31. decembrī”.
13 Turklāt minētā pielikuma 4. punktā “Rezervju aizsardzība” ir noteikts, ka “laikposmā no 2015. gada 1. janvāra līdz 2016. gada 31. decembrim dividenžu maksājumi nevar pārsniegt 50 % no ikgadējā pārpalikuma iepriekšējā finanšu gadā” un “tikai tad, ja tie neapdraud atbilstību Bāzeles III noteikumiem par kredītiestāžu kapitālu vidējā termiņā”.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
14 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2012. gada 13. novembrī, prasītājas cēla šo prasību.
15 2013. gada 1. februārī Komisija iesniedza iebildumu rakstu.
16 Prasītāju replikas raksts Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2013. gada 15. aprīlī. Atbildes raksts uz repliku tajā tika iesniegts 2013. gada 11. jūnijā.
17 Daļēja Vispārējās tiesas sastāva nomaiņas rezultātā tiesnesis referents tika pārcelts uz astoto palātu, kurai tādējādi tika nodota šī lieta.
18 Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
19 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atzīt prasību par nepamatotu;
– pakārtoti, noraidīt prasības pieteikuma B.I 2. daļas piekto pamatu un prasības pieteikuma B.II 2. daļas iebildumus kā nepieņemamus;
– pakārtotāk, noraidīt prasību kā nepamatotu;
– piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
20 Komisija atsauca pārējās divas prasījumu daļas, kuras tā bija izvirzījusi vēl pakārtotāk, par ko tika veikts ieraksts 2015. gada 22. aprīlī notikušās tiesas sēdes protokolā.
Juridiskais pamatojums
Par pieņemamību
21 Prasītājas norāda, ka tās var celt šo prasību, jo apstrīdētais lēmums tās kā HSH Nordbank akcionāres skar tieši un individuāli LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē. Tās apgalvo, ka akcionāriem neatkarīgi no tā, vai tie ir vienīgie akcionāri vai nē, judikatūrā ir atzītas tiesības celt prasību Eiropas Savienības tiesā. Tās piebilst, ka ir aktīvi piedalījušās administratīvajā procesā, kura iznākumā tika pieņemts apstrīdētais lēmums.
22 Komisija apstrīd prasītāju argumentus un, formāli neizvirzot iebildi par nepieņemamību Vispārējās tiesas Reglamenta 130. panta 1. punkta izpratnē, it īpaši apgalvo, ka to prasība esot nepieņemama.
23 Vispirms ir jāatgādina, kā izriet no judikatūras, ka intereses celt prasību neesamības gadījumā nav jāpārbauda, vai [tiesību akts] prasītāju skar tieši un individuāli LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē (spriedums, 2003. gada 18. decembris, Olivieri/Komisija un EMEA, T‑326/99, Krājums, EU:T:2003:351, 66. punkts, un rīkojums, 2013. gada 15. maijs, Post Invest Europe/Komisija, T‑413/12, EU:T:2013:246, 17. punkts).
24 Proti, interese celt prasību ir jebkuras tiesā celtās prasības galvenais un pirmais nosacījums. Prasība atcelt tiesību aktu, ko ir cēlusi fiziska vai juridiska persona, tādējādi ir pieņemama tikai tad, ja prasītājam ir interese, lai apstrīdētais akts tiktu atcelts. Prasītāja interese celt prasību nozīmē, ka apstrīdētā akta atcelšanai pašai par sevi var būt tiesiskas sekas, ka prasības iznākums var sniegt labumu lietas dalībniekam, kurš ir cēlis prasību, un ka šo prasību pamato radusies un pastāvoša interese atcelt minēto tiesību aktu (spriedums, 2009. gada 19. jūnijs, Socratec/Komisija, T‑269/03, EU:T:2009:211, 36. punkts, un rīkojums, Post Invest Europe/Komisija, minēts 23. punktā, EU:T:2013:246, 22. punkts).
25 Saskaņā ar judikatūru tieši prasītājam ir jāsniedz pierādījumi par savu interesi celt prasību (rīkojums, 1989. gada 31. jūlijs, S./Komisija, C‑206/89 R, Krājums, EU:C:1989:333, 8. punkts, un spriedums, 2005. gada 14. aprīlis, Sniace/Komisija, T‑141/03, Krājums, EU:T:2005:129, 31. punkts). Prasītājam it īpaši ir jāpierāda personīga interese panākt apstrīdētā akta atcelšanu. Šai interesei jābūt pastāvošai un faktiskai, un tā tiek novērtēta prasības celšanas dienā (spriedumi, Sniace/Komisija, minēts iepriekš, EU:T:2005:129, 25. punkts, un 2007. gada 20. septembris, Salvat père & fils u.c./Komisija, T‑136/05, Krājums, EU:T:2007:295, 34. punkts).
26 Tomēr, ja neprivileģēts prasītājs ir cēlis prasību par tam neadresēta tiesību akta atcelšanu, prasība, ka pārsūdzētā pasākuma saistošajām tiesiskajām sekām ir jāspēj ietekmēt prasītāja intereses, konkrēti mainot tā tiesisko stāvokli, pārklājas ar LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētajiem nosacījumiem (spriedumi, 2011. gada 13. oktobris, Deutsche Post un Vācija/Komisija, C‑463/10 P un C‑475/10 P, Krājums, EU:C:2011:656, 38. punkts, un 2014. gada 16. oktobris, Alro/Komisija, T‑517/12, Krājums, EU:T:2014:890, 25. punkts).
27 Tādējādi, lai pārbaudītu, vai prasītājas var pārsūdzēt apstrīdēto lēmumu, ir jāvērtē, vai tas ir uzskatāms par tiesību aktu, kas tām rada saistošas tiesiskās sekas (šajā ziņā skat. spriedumus, Deutsche Post un Vācija/Komisija, minēts 26. punktā, EU:C:2011:656, 40. punkts, un Alro/Komisija, minēts 26. punktā, EU:T:2014:890, 26. punkts).
28 Turpinājumā ir jāuzsver, ka valsts atbalsta kontroles procedūra, ņemot vērā tās vispārējo struktūru, ir procedūra, ko uzsāk pret atbildīgo dalībvalsti, kura ir atbildīga par atbalsta piešķiršanu (spriedums, 2011. gada 24. marts, Freistaat Sachsen un Land Sachsen-Anhalt/Komisija, T‑443/08 un T‑455/08, Krājums, EU:T:2011:117, 50. punkts, un rīkojums, 2013. gada 19. februāris, Provincie Groningen u.c./Komisija, T‑15/12 un T‑16/12, EU:T:2013:74, 41. punkts).
29 Līdz ar to, ja prasību atcelt tiesību aktu, kas vērsta pret lēmumu, ar kuru konstatēta valsts atbalsta esamība, ceļ nevis attiecīgā dalībvalsts, bet fiziska vai juridiska persona, minētā prasība ir pieņemama attiecībā uz individuālu atbalstu, nevis atbalsta shēmu tikai tad, ja šo personu apstrīdētais akts skar tieši un individuāli LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē.
30 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru citi tiesību subjekti, kas nav lēmuma adresāti, var apgalvot, ka tie ir individuāli skarti, tikai tad, ja šis lēmums tos ietekmē tiem raksturīgu īpašu pazīmju dēļ vai tādu faktisko apstākļu dēļ, kas tos atšķir no visām citām personām, un tad, ja visi šie faktori tos individualizē tieši tāpat, kā tie individualizētu šāda lēmuma adresātu (spriedumi, 1963. gada 15. jūlijs, Plaumann/Komisija, 25/62, Krājums, EU:C:1963:17, 197. lpp., un 2014. gada 17. jūlijs, Westfälisch-Lippischer Sparkassen- und Giroverband/Komisija, T‑457/09, Krājums, EU:T:2014:683, 80. punkts).
31 Visbeidzot ir jāatgādina, ka personai ir jāpierāda interese celt prasību atsevišķi no tā uzņēmuma intereses, kurā tai pieder kādas kapitāla daļas un uz kuru attiecas Eiropas Savienības pasākums, pretējā gadījumā persona var aizstāvēt savas intereses saistībā ar šo aktu, īstenojot savas tiesības vienīgi kā šī uzņēmuma, kuram pašam ir tiesības celt prasību, dalībniece (spriedums, 2000. gada 20. jūnijs, Euromin/Padome, T‑597/97, Krājums, EU:T:2000:157, 50. punkts; rīkojums, 2012. gada 27. marts, European Goldfields/Komisija, T‑261/11, EU:T:2012:157, 21. punkts; rīkojums Post Invest Europe/Komisija, minēts 23. punktā, EU:T:2013:246, 24. punkts, un spriedums Westfälisch-Lippischer Sparkassen- und Giroverband/Komisija, minēts 30. punktā, EU:T:2014:683, 112. punkts).
32 Šajā ziņā ir jānorāda, ka tas vien, ka Komisija savā lēmumā kādu atbalstu atzīst par saderīgu ar iekšējo tirgu un ka tātad principā atbalsta saņēmējam minētais lēmums nav nelabvēlīgs (šajā ziņā skat. spriedumu, Freistaat Sachsen un Land Sachsen-Anhalt/Komisija, minēts 28. punktā, EU:T:2011:117, 52. punkts), neatbrīvo Savienības tiesu no pienākuma pārbaudīt, vai Komisijas vērtējums rada saistošas juridiskas sekas, kas var skart atbalsta saņēmēja intereses (šajā ziņā skat. spriedumu, 2002. gada 30. janvāris, Nuove Industrie Molisane/Komisija, T‑212/00, Krājums, EU:T:2002:21, 38. punkts; spriedums Salvat père & fils u.c./Komisija, minēts 25. punktā, EU:T:2007:295, 36. punkts, un rīkojums, Provincie Groningen u.c./Komisija, minēts 28. punktā, EU:T:2013:74, 32. punkts).
33 Turklāt saskaņā ar judikatūru šāda prasītāja var būt individuāli skarta, tādēļ ka tā aktīvi piedalījās procedūrā, kuras iznākumā ir pieņemts apstrīdētais akts, dēļ vienīgi tad, kad runa ir par īpašām situācijām, kurās tai ir sarunu partnera statuss, kas ir skaidri definēts un cieši saistīts ar pašu lēmuma priekšmetu, tādējādi radot tai tādu stāvokli, kurā tā ir individuāli izcelta salīdzinājumā ar visām citām personām (šajā ziņā skat. rīkojumu, 2013. gada 9. septembris, Banco Bilbao Vizcaya Argentaria/Komisija, T‑429/11, EU:T:2013:488, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).
34 Tieši šo principu gaismā ir jānosaka, vai un attiecīgā gadījumā – kādā mērā prasība ir pieņemama, ņemot vērā, ka nav apšaubāms, ka apstrīdētais lēmums prasītājas skar tieši, ko turklāt lietas dalībnieki neapstrīd.
35 Šajā lietā ir jāatgādina, ka apstrīdētajā lēmumā ir ietverts 1. pants, ar kuru Komisija 1. punktā rekapitalizāciju, garantiju režīmu un likviditātes garantiju uzskata par valsts atbalstu un 2. punktā – uzskata šos trīs atbalstus par saderīgiem ar iekšējo tirgu. Minētā lēmuma 2. pantā ir noteikts, ka 2009. gada 1. septembrī iesniegto sākotnējo pārstrukturēšanas plānu, kurā vēlāki grozījumi izdarīti ar Vācijas Federatīvās Republikas 2011. gada 11. jūlija paziņojumu, tostarp šī paša lēmuma II pielikumā norādītos nosacījumus, šī dalībvalsts izpildīs saskaņā ar iepriekš noteikto laika grafiku. Šajā pielikumā, kā izklāstīts iepriekš 11.–13. punktā, kā konkrētā atbalsta saderīguma nosacījumi paredzēti, pirmkārt, vienreizējais maksājums un, otrkārt, dividenžu [izmaksāšanas] aizliegums un vēlāk – to izmaksāšanas ierobežošana.
36 Prasītājas izvirza prasījumus, kas iedalāmi divās daļās. Prasības pieteikuma otrajā daļā tās lūdz apstrīdēto lēmumu atcelt pilnībā un savu prasījumu pamatojumam izvirza piecus pamatus. Prasības pieteikuma pirmajā daļā tās lūdz daļēji atcelt apstrīdēto lēmumu, proti, daļā, kurā Komisija tām ir noteikusi pienākumus kā mazākumakcionārēm. Tās šajā ziņā izvirza astoņus pamatus.
37 Vispirms ir jāizvērtē prasības pamatotība, ciktāl tā ietver prasījumus par apstrīdētā lēmuma atcelšanu pilnībā.
38 Vispirms, pirmkārt, ir jāuzsver, ka prasību ir cēlusi nevis atbalsta pasākumu saņēmēja, bet divas tās mazākumakcionāres. Otrkārt, Komisija apstrīdētajā lēmumā uzskata, ka šie pasākumi ir saderīgi ar iekšējo tirgu, ja vien ir ievēroti konkrēti nosacījumi, tostarp vienreizējais maksājums un dividenžu [izmaksāšanas] aizliegums un vēlāk – to izmaksāšanas ierobežošana. Treškārt, pienākumi, kas izriet no šiem nosacījumiem, ņemot vērā apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas un tā II pielikuma formulējumu, ir noteikti Vācijas Federatīvajai Republikai kā šī paša lēmuma adresātei, kā arī HSH Nordbank un HSH Finanzfonds kā juridiskām personām, kurām konkrētie nosacījumi ir saistoši.
39 Pirmkārt, ir jāpārbauda, vai, piemērojot iepriekš 31. punktā atgādināto judikatūru, prasītājas kā mazākumakcionāres var, ņemot vērā apstrīdētā lēmuma būtību, atsaukties uz interesi celt prasību atsevišķi no pašas HSH Nordbank intereses celt prasību.
40 Vispirms ir jānorāda, ka attiecībā uz apstrīdētā lēmuma 1. pantu, ar kuru Komisija konkrētos atbalsta pasākumus uzskata par saderīgiem ar iekšējo tirgu, prasītājas interese pārklājas ar HSH Nordbank interesi.
41 Proti, vispirms ir jāatgādina, ka bez glābšanas pasākumiem, kādi bija pārstrukturēšana, garantiju režīms vai likviditātes garantija, HSH Nordbank visdrīzāk būtu bankrotējusi un tās mazākumakcionāres, saskaroties ar to kapitāldaļu atsavināšanu par nesamērīgi zemu cenu bankrota procedūras ietvaros, pat būtu izputinātas un būtu pazaudējušas savus ieguldījumus HSH Nordbank kapitālā. Lai pamatotu šo apgalvojumu, pietiek atsaukties uz grāmatvedības datiem, kas ietverti apstrīdētā lēmuma 1. tabulā un ļauj konstatēt, ka HSH Nordbank zaudējumi 2008. gadā bija EUR 3 miljardi un 195 miljoni (tās atlikušais pašu kapitāls saskaņā ar tā paša gada darbības pārskatu nedaudz pārsniedza EUR 2 miljardus) un 2009. gadā – EUR 838 miljoni. 2009. gada 31. decembrī HSH Nordbank uzkrātais deficīts bija EUR 1 miljards un 851 miljons.
42 Turpinot, tā kā prasītājas nepiedalījās rekapitalizācijā, neskatoties uz to, ka juridiski tās varēja to darīt (skat. apstrīdētā lēmuma 255. un 256. apsvērumu), tās vismaz guva labumu no konkrētās glābšanas, sākotnēji neciešot citas sekas kā vien savas līdzdalības samazināšanos saistībā ar minēto rekapitalizāciju. To intereses tātad šajā gadījumā skaidri sakrita ar sabiedrības interesēm, proti, saņemt konkrēto valsts atbalstu, kas nodrošinātu šīs sabiedrības turpinātību.
43 Visbeidzot, ja konkrētie atbalsta pasākumi tiktu uzskatīti par nesaderīgiem ar iekšējo tirgu, Vācijas Federatīvā Republika būtu bijusi spriesta tos atgūt no HSH Nordbank, kas proporcionāli prasītāju līdzdalībai tās kapitālā būtu ietekmējis to ekonomisko stāvokli.
44 Tātad ir jānospriež, ka, ciktāl prasītāju prasība attiecas uz apstrīdētā lēmuma 1. pantu, tās nav pierādījušas no HSH Nordbank atšķirīgas intereses celt prasību esamību, pieņemot, ka pašai HSH Nordbank bija interese apstrīdēt šo tiesību normu. Tādējādi tās šajā ziņā nevar uzskatīt par individuāli skartām LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē.
45 Otrkārt, ir jāizvērtē, vai, kā apgalvo pašas prasītājas, tās atbilst šim pēdējam kritērijam to dalības administratīvajā procesā dēļ. Saistībā ar minēto ir jānorāda, ka, lai gan ir taisnība, ka prasītājas tāpat kā visi citi JC Flowers & Co. ieteiktie ieguldījumu fondi piedalījās administratīvajā procesā, tomēr konsultēšanās ar tām nenotika kā ar sarunu partnerēm iepriekš 33. punktā minētās judikatūras izpratnē vai kā atbalsta tiešajām saņēmējām, bet gan vienkārši kā ar ieinteresētajām personām. Līdz ar to šajā lietā prasītāju dalība minētajā procesā nav pietiekama, lai tās uzskatītu par individuāli skartām LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē.
46 Tātad prasītājas nav pierādījušas, ka tām ir interese lūgt atcelt apstrīdētā lēmuma 1. pantu, un tādējādi prasības otrā daļa, ar kuru tās lūdz minēto lēmumu atcelt pilnībā, ir nepieņemama.
47 Turklāt ir jāpārbauda prasības pirmās daļas pieņemamība, kas attiecas uz prasījumiem par daļēju apstrīdētā lēmuma atcelšanu, proti, daļā, kurā Komisija esot noteikusi pienākumus prasītājām kā mazākumakcionārēm.
48 Kā atgādināts iepriekš 38. punktā, apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas un tā II pielikuma formulējums nekādi neattiecas uz prasītājām. Tajā papildus attiecīgajai dalībvalstij no juridiskajām personām minētas tikai konkrētā atbalsta pasākumu saņēmēja HSH Nordbank un HSH Nordbank vairākumakcionāre HSH Finanzfonds. Ciktāl prasības priekšmets ir lūgums atcelt attiecībā uz HSH Nordbank noteiktos nosacījumus, uz kuriem atsaucas prasītājas, proti, pirmkārt, vienreizējo maksājumu, otrkārt, aizliegumu izmaksāt dividendes un, treškārt, dividenžu izmaksāšanas ierobežošanu, prasības pieņemamība tātad nozīmē, ka prasītājas konstatē no HSH Nordbank atšķirīgas intereses esamību, kā rezultātā minētie nosacījumi tām rada saistošas tiesiskās sekas.
49 Lai novērtētu šādas intereses iespējamo esamību, ir jāpiemēro spriedumā Westfälisch-Lippischer Sparkassen- und Giroverband/Komisija, minēts 30. punktā (EU:T:2014:683), izklāstītie kritēriji.
50 Šajā spriedumā Vispārējā tiesa nosprieda, ka prasītājas, proti, mazākumakcionāres sabiedrībā, kas ir valsts atbalstu, kas atzīti par saderīgiem ar kopējo tirgu saskaņā ar EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunktu, saņēmēja, prasība, ar kuru tā apstrīd Komisijas lēmuma tiesiskumu, ir pieņemama daļā, kurā Komisija akcionāriem bija noteikusi pienākumu pārdot sabiedrību neatkarīgai trešajai personai, kas, kā norāda Vispārējā tiesa, nozīmēja, ka tās bija “spiestas stingri noteiktos termiņos atteikties no savām īpašumtiesībām” uz minēto sabiedrību (spriedums Westfälisch-Lippischer Sparkassen- und Giroverband/Komisija, minēts 30. punktā, EU:T:2014:683, 116. punkts).
51 Tā savukārt norādīja, ka “Vācijas akciju sabiedrības akcionāra nepolitiskās tiesības ir ierobežotas, ietverot vienīgi, pirmkārt, sabiedrības peļņas sadali un, otrkārt, eventuālu bonusa saņemšanu uzņēmuma likvidācijas gadījumā”, jo akcionāra statuss nepiešķir tiesības “uz uzņēmuma aktīviem” (spriedums Westfälisch-Lippischer Sparkassen- und Giroverband/Komisija, minēts 30. punktā, EU:T:2014:683, 118. punkts).
52 Tā kā HSH Nordbank ir saskaņā ar Vācijas tiesībām reģistrēta akciju sabiedrība, Vispārējās tiesas izvirzītie un iepriekš 50. un 51. punktā atgādinātie principi ir attiecināmi uz šo lietu.
53 Vispirms attiecībā uz vienreizējo maksājumu ir jāprecizē, ka tas ir veikts, piemērojot apstrīdētā lēmuma 2. punktu, saskaņā ar kuru “Vācija nodrošina, ka sākotnējais [..] pārstrukturēšanas plāns [..] tiek pilnībā īstenots, ietverot I un III pielikumā izveidotos nosacījumus un II pielikuma nosacījumus, un saskaņā ar tajos noteiktajiem termiņiem”.
54 Turklāt no iepriekš 11. punktā izklāstītajām apstrīdētā lēmuma II pielikuma 1.11. un 1.13. punkta normām, lasot tās kopsakarā, izriet, ka vienreizējais maksājums faktiski ir sarežģīts darījums, kura aspekts attiecībā uz maksājumu stricto sensu nav vienīgā raksturīgā iezīme. Šis darījums ietver trīs dažādus aspektus.
55 Pirmkārt, HSH Nordbank veic maksājumu EUR 500 miljonu apmērā par labu HSH Finanzfonds, kas nozīmē pirmās iepriekš minētās [finanšu] iestādes aktīvu samazināšanos un otrās iepriekš minētās [finanšu] iestādes aktīvu palielināšanos. Otrkārt, HSH Finanzfonds šo summu vienlaikus izmanto, lai iegādātos jaunas HSH Nordbank akcijas un lai tādējādi palielinātu savu līdzdalību šīs sabiedrības kapitālā. Treškārt, šī kapitāla palielināšana vienīgi par labu HSH Finanzfonds mehāniski samazina pārējām akcionārēm, tostarp prasītājām, piederošās kapitāla daļas.
56 Attiecībā uz pirmo aspektu ir jāuzsver, ka, kā norādīts iepriekš 51. punktā, spriedumā Westfälisch-Lippischer Sparkassen- und Giroverband/Komisija, minēts 30. punktā (EU:T:2014:683, 118. punkts), expressis verbis ir noteikts, ka “saskaņā ar Vācijas tiesībām akcionāra statuss nepiešķir tiesības uz uzņēmuma aktīviem”. Konkrētāk, jautājumi attiecībā uz vienas no bilances aktīvu pozīcijām samazināšanos ir saistīti ar attiecīgās sabiedrības komercdarbību un tās īpašuma pārdošanu un/vai likvidāciju. Tā pat varētu pati izvirzīt jebkuru argumentu, kas vērsts pret Komisijas šajā ziņā pieņemtajiem pasākumiem (šajā ziņā skat. spriedumu Westfälisch-Lippischer Sparkassen- und Giroverband/Komisija, minēts 30. punktā, EU:T:2014:683, 117. punkts). Līdz ar to nosacījumi par saskaņā ar Vācijas tiesībām dibinātas akciju sabiedrības bilances kopējās summas samazināšanu nevar ietekmēt nekādas tās akcionāru tiesības (šajā ziņā skat. spriedumu Westfälisch-Lippischer Sparkassen- und Giroverband/Komisija, minēts 30. punktā, EU:T:2014:683, 118. punkts). No tā izriet, ka attiecībā uz maksājumu stricto sensu prasītājas nevar atsaukties uz interesi, kas atšķirīga no HSH Nordbank intereses.
57 Attiecībā uz otro aspektu apstrīdētā lēmuma rezolutīvajā daļā ir paredzēta iespēja, proti, vai nu EUR 500 miljonu izmantošana, lai palielinātu HSH Nordbank reālo kapitālu par labu HSH Finanzfonds, vai arī šāda izmantošana kopā ar kapitāla palielināšanu, ko ar skaidras naudas iemaksām veic mazākumakcionāri. Tomēr saskaņā ar šī lēmuma II pielikuma 1.13. punktu HSH Finanzfonds un HSH Nordbank “izvēlas kapitāla palielināšanas formu, kas nodrošinās ātrāku tā ieviešanu un iekļaušanu komercreģistrā”. No šīm kombinētajām tiesību normām izriet, ka Komisija ar apstrīdēto lēmumu atbalsta saņēmējai sabiedrībai un tās vairākumakcionārei attiecīgā gadījumā ir atļāvusi ierobežot mazākumakcionāru īpašumtiesības, pretēji parastai akciju sabiedrības darbībai tiem nosakot aizliegumu iegādāties jaunas akcijas. Alternatīvā iespēja, kas tika ieviesta praksē, turklāt ir tā, kas paredz mazākumakcionāru, tostarp prasītāju, izslēgšanu. Tātad ir jānospriež, ka šis aizliegums, kaut arī potenciāls, tomēr kaitē prasītāju īpašumtiesībām (spriedums Westfälisch-Lippischer Sparkassen- und Giroverband/Komisija, minēts 30. punktā, EU:T:2014:683, 116. punkts), ciktāl tas rada iespējamus šķēršļus minēto tiesību izmantošanai, jo mazākumakcionāriem tiek aizliegta iespēja saglabāt savu attiecīgo līdzdalību HSH Nordbank kapitālā. Šis aizliegums noteiktā mērā arī ierobežo akcionāra sociālās tiesības, jo tā lēmumu pieņemšanas spēja tiek samazināta nevis brīvā tirgus apstākļu dēļ, bet apstrīdētā lēmuma iedarbības dēļ, kas tātad šajā ziņā mazākumakcionārēm, tostarp prasītājām, rada juridiskas sekas (šajā ziņā skat. spriedumu Alro/Komisija, minēts 26. punktā, EU:T:2014:890, 26. punkts).
58 Attiecībā uz trešo aspektu ir jānorāda, ka daļas no HSH Nordbank resursiem novirzīšana tās rekapitalizācijai vienīgi par labu HSH Finanzfonds kaitē prasītāju kā akcionāru tiesībām ne tikai, kā uzsvērts iepriekš 57. punktā, to mazākas ietekmes dēļ HSH Nordbank lēmumu pieņemšanas struktūrās, bet arī tādēļ, ka attiecībā uz noteiktu naudas summu (peļņas daļa, kas var tikt izmaksāta dividenžu veidā) to atalgojums būs mazāks katras akcijas nominālvērtības samazināšanās dēļ.
59 Kopumā ir jāsecina, ka prasītājas ir pierādījušas no HSH Nordbank atsevišķas personīgas intereses celt prasību esamību attiecībā uz iepriekš 57. un 58. punktā minēto otro un trešo aspektu (šajā ziņā skat. spriedumu Westfälisch-Lippischer Sparkassen- und Giroverband/Komisija, minēts 30. punktā, EU:T:2014:683, 120. punkts), jo, tā kā vienreizējais maksājums nekādi neietekmē sabiedrību, izmaksa no resursiem EUR 500 miljonu apmērā vienlaicīgi tika kompensēta ar sociālā kapitāla pieaugumu EUR 500 miljonu apmērā.
60 Prasība tātad ir pieņemama, jo apstrīdētais lēmums skar prasītājas tieši un individuāli daļā, kurā Komisija kā nosacījumu ir noteikusi HSH Nordbank kapitāla palielināšanu par labu vienīgi HSH Finanzfonds.
61 Turpinot attiecībā uz dividenžu izmaksāšanas aizliegumu līdz 2014. gada 31. decembrim un to iespējamās izmaksāšanas ierobežošanu no 2015. gada 1. janvāra līdz 2016. gada 31. decembrim saskaņā ar iepriekš 13. punktā atgādinātajiem nosacījumiem ir jāuzsver, ka šie pasākumi noteikti ir raksturīgi sabiedrības peļņas sadalei atbilstoši iepriekš 51. punktā minētajai judikatūrai. Tomēr šis obligātais nosacījums nav pietiekams, jo vēl ir vajadzīgs, lai prasītājām pašām būtu interese, proti, lai to kā mazākumakcionāru interese šajā ziņā būtu atsevišķa no HSH Nordbank intereses.
62 Pirmkārt, šajā ziņā ir jānorāda, ka sabiedrībai var būt interese izmaksāt dividendes, lai saglabātu akcionārus, kā arī lai tiem kompensētu to ieguldījumu, un tādējādi to var ietekmēt šīs izmaksāšanas aizliegums, vēlāk ierobežošana, līdz ar to tās prasība, ar kuru apstrīdēts šāds pasākums, ir pieņemama. Otrkārt, dividenžu izmaksāšanas neesamība tai dod labumu, jo tas palielina tās pašu līdzekļus, kas arī bija Komisijas mērķis attiecībā uz HSH Nordbank. Attiecībā uz akcionāra interesi tam nepavisam nav nozīmes. Vispārīgi akcionāra īstermiņa interese ir iespējami ātri atgūt ieguldījumus un tātad dividenžu izmaksāšana. Vidējā termiņā un ilgtermiņā akcionāri ir ieinteresēti sabiedrības attīstībā, piemēram, lai iegūtu peļņu, pārdodot savas akcijas, un krīzes periodā, kad sabiedrības attīstības mērķis izrādās nerealizējams, sabiedrības pastāvēšanas turpinātība vai atgūšanās.
63 Šajā lietā, neatkarīgi no tā, vai runa ir par mazākumakcionāriem vai vairākumakcionāriem, akcionāru un sabiedrības intereses šķietami sakrīt. Faktiski no lietas materiāliem izriet, ka, lai ļautu glābt HSH Nordbank, tās un visu tās akcionāru kopīgā interese bija palielināt sabiedrības pašu kapitāla likmi, lai tā varētu uzlabot savu reitingu un piesaistīt jaunus investorus. Tātad prasītājām nevar atzīt atsevišķu interesi attiecībā uz dividenžu izmaksāšanas aizliegumu un vēlāk ierobežošanu. Līdz ar to šajā ziņā apstrīdētais lēmums tās neskar individuāli.
64 Turklāt, kā pamatoti uzsver Komisija, prasītājas neformulē argumentētu pamatu, ne arī norāda precīzu argumentāciju savu prasījumu par minētā aizlieguma un ierobežojuma atcelšanu pamatojumam.
65 No tā izriet, ka, izņemot attiecībā uz prasību atcelt nosacījumu par HSH Nordbank kapitāla palielināšanu vienīgi par labu HSH Finanzfonds, attiecībā uz kuru prasītājas ir pierādījušas, ka tas tās skar tieši un individuāli LESD 263. panta izpratnē, prasība ir nepieņemama. Proti, pirmkārt, apstrīdētais lēmums prasītājas neskar individuāli un, otrkārt, arī attiecībā uz nosacījumu saistībā ar dividenžu izmaksāšanas aizliegumu, vēlāk ierobežošanu, prasība neietver 1991. gada 2. maija Vispārējās tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētos precizējumus.
Par lietas būtību
Par prasības pieteikuma pirmās daļas “vispārīgajiem” pamatiem
66 No astoņiem prasītāju saistībā ar to prasības pieteikumu izvirzītajiem pamatiem, kurus var uzskatīt par pieņemamiem, kā pirmie ir jāizvērtē pamati, kurus var kvalificēt kā “vispārīgus”, tomēr ņemot vērā iepriekš 65. punktā minētos apsvērumus, proti, tikai daļā attiecībā uz vienreizējo maksājumu.
– Par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu
67 Pirmkārt, ir jāpievēršas otrajam pamatam, ar kuru prasītājas pārmet Komisijai, ka tā esot pārkāpusi pienākumu norādīt pamatojumu, kas izriet no LESD 296. panta otrās daļas, nepaskaidrojot, kādēļ tās varēja uzskatīt par netieša valsts atbalsta saņēmējām, un nenorādot iemeslus, kuru dēļ HSH Nordbank kā uzņēmuma vērtība bija nepareizi aprēķināta.
68 Sākotnēji ir īsumā jāizklāsta, kādēļ prasītājas varētu tikt klasificētas kā netiešas valsts atbalsta saņēmējas. Šajā lietā HSH Nordbank mazākumakcionāri guva peļņu ar šīs juridiskās personas, kuras akcionāri tie ir, starpniecību no atbalsta pasākumiem, kuri tai sniedza tiešu un tūlītēju labumu, it īpaši no rekapitalizācijas, lai gan tās atšķirībā no HSH Nordbank galvenajiem akcionāriem minētajā rekapitalizācijā nepiedalījās. Komisija uzskatīja (skat. tostarp apstrīdētā lēmuma 245. un 275. apsvērumu), ka šāds netiešs atbalsts būtu bijis, ja nebūtu piemēroti apstrīdētā lēmuma II pielikumā paredzētie nosacījumi, lai padarītu tiešo atbalstu (kurš vienīgais var būt oficiālas izmeklēšanas procedūras priekšmets) par saderīgu ar iekšējo tirgu.
69 Vispirms ir jānorāda, ka šī pamata pirmā daļa, ar kuru Komisijai tiek pārmests, ka tā neesot paskaidrojusi, kādēļ prasītājas bija jāuzskata par netieša valsts atbalsta saņēmējām, nav pamatota ar faktiem. Pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, Komisija apstrīdētā lēmuma 247.–262. apsvērumā norādīja, kādēļ šāds netiešs atbalsts būtu bijis, ja nebūtu jauna izdevumu sadalījuma starp akcionāriem, un kādu iemeslu dēļ tā uzskatīja, ka tai ir jānoraida Vācijas Federatīvās Republikas un trešo personu iebildumi.
70 Tātad apstrīdētā lēmuma 247. apsvērumā ir norādīts, ka “[mazākumakcionāru] netieši sniegtā ieguvuma izcelsme bija valsts sektora īpašnieku atteikšanās no tās papildu akciju daļas HSH [Nordbank], ko tie būtu saņēmuši, ja jauno akciju cena būtu bijusi pareizi noteikta”, un ka pastāv “saikne starp atbalstu, kas HSH [Nordbank] piešķirts no valsts līdzekļiem, un mazākumakcionāru ieguvumu”. Apstrīdētā lēmuma 248. apsvērumā Komisija precizē, ka pretēji tam, kas norādīts iepriekš minētajos iebildumos, mazākumakcionāru gūtās peļņas avots bija valsts, jo laikā, kad akcionāru kopsapulce pieņēma lēmumu par rekapitalizāciju, akciju skaitu un to cenu, “īpašnieki, kas bija publisko tiesību subjekti, piedalījās kā akcionāri [..], bet savā valsts iestādes funkcijā [statusā]”.
71 Apstrīdētā lēmuma 249.–253. apsvērums ir veltīts tam, lai atainotu, ka kapitāla samazināšanās pēc rekapitalizācijas pārāk ierobežotais raksturs, ja tas netiktu novērsts, būtu uzskatāms par atbalstu.
72 Komisija arī uzskatīja, ka salīdzinājumam ar vienu no tās agrākajiem lēmumiem nav nozīmes attiecībā uz sloga sadalījumu starp akcionāriem (apstrīdētā lēmuma 254. apsvērums), un norādīja, ka, tā kā mazākumakcionāru finanšu ieguldījumi tika veikti jau pirms atbalsta pasākumiem, it īpaši pirms rekapitalizācijas, tie varēja būt vienīgi bez ietekmes uz korekciju, kuras bija jāveic attiecībā uz konkrētajiem pasākumiem, tiesiskumu (apstrīdētā lēmuma 255. un 256. apsvērums).
73 Attiecīgi tā apstrīdētā lēmuma 262. apsvērumā secināja, ka “mazākumakcionāri ir saņēmuši iespējamu ieguvumu” un līdz ar to ir “nepieciešamība pēc atbilstoša sloga sadalījuma”. No tā tātad skaidri izriet, ka prasības pamata saistībā ar pamatojuma neesamību pirmā daļa ir nepamatota.
74 Turklāt attiecībā uz otro daļu no apstrīdētā lēmuma pārbaudes izriet, ka arī tas nav jāapmierina. Proti, kā tika norādīts iepriekš 71. punktā, jautājums par HSH Nordbank vērtību un secīgi par tās kapitālu veidojošo akciju cenu par vienību ir aplūkots minētā lēmuma 249.–253. apsvērumā. Tajā ir uzsvērts, ka Vācijas Federatīvās Republikas un HSH Nordbank akcionāru, kuri ir publisko tiesību subjekti, analīzei, kas balstās uz atzīta revīzijas uzņēmuma veiktu novērtējuma ziņojumu (turpmāk tekstā – “novērtējuma ziņojums”), ir vairākas nepilnības (apstrīdētā lēmuma 250. apsvērums), proti, tas, ka minētais vērtējums balstījās uz uzņēmējdarbības plānu, kurā nebija ņemta vērā nepieciešamība “nodrošināt atbilstību tiesību normās banku uzraudzības jomā noteiktajām prasībām attiecībā uz kapitālu” (apstrīdētā lēmuma 251. apsvērums) un tātad – būtiski pārstrukturēt HSH Nordbank.
75 Komisija tostarp norāda, ka apgalvojums par tirgu normalizēšanos 2011. gadā, kas norādīts šajā uzņēmējdarbības plānā, nevar “tikt kvalificēts par piesardzīgu” (tas pats apsvērums). Tā arī uzsver (apstrīdētā lēmuma 252. punkts), ka Vācijas Federatīvā Republika un HSH Nordbank akcionāri, kas ir publisko tiesību subjekti, nav ņēmuši vērā pašu novērtējuma ziņojuma autoru norādītās atrunas, it īpaši tādēļ, ka tas, ka HSH Nordbank reitings no A tika samazināts uz BBB+ ar negatīvu ievirzi, “netika atspoguļots finansēšanas plānā, uz ko tika balstīts novērtējums, un attiecīgi netika ņemts vērā, aprēķinot [šīs sabiedrības] indikatīvo vērtību”. Turklāt A reitinga atgūšana 2013. gadā Komisijas ieskatā balstījās uz kļūdainu apgalvojumu. Komisija tajā pašā apsvērumā piebilst, ka minētais ziņojums tieši izvirzīja nepieciešamību veikt pārstrukturēšanu, kas neiztrūkstoši ir minēta saistībā ar valsts atbalsta pārbaudes procedūru. Visbeidzot tā secina, ka uzņēmuma vērtība novērtējuma ziņojumā tika aprēķināta kļūdaini, uzskatot par pašsaprotamu garantiju režīma izpildi (apstrīdētā lēmuma 253. apsvērums), lai gan oficiālās izmeklēšanas priekšmets tieši ir noteikt, vai konkrētie pasākumi ir uzskatāmi par valsts atbalstu, un apstiprinošas atbildes gadījumā – vai tie ir saderīgi ar iekšējo tirgu un [ja tā, tad] ar kādiem nosacījumiem.
76 No iepriekš minētā izriet, ka otrā pamata otrā daļa ir jānoraida kā nepamatota un līdz ar to šis pamats ir jānoraida kopumā.
77 Otrkārt, Vispārējā tiesa uzskata par lietderīgu analizēt citu pamatu saistībā ar būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu, proti, procesuāla pārkāpuma esamību, kas izrietot no oficiālās izmeklēšanas procedūras prettiesiskas izbeigšanas.
– Par Regulas (EK) Nr. 659/1999 7. panta 1. punkta un tiesiskās noteiktības principa pārkāpumu, prettiesiski izbeidzot oficiālās izmeklēšanas procedūru
78 Prasītājas apgalvo, ka Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD 108. panta] piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.), 7. panta 1. punkts un tiesiskās noteiktības princips esot tikuši pārkāpti, prettiesiski izbeidzot oficiālās izmeklēšanas procedūru, jo Komisija nebija pieņēmusi nevienu no minētajā 7. panta 1. punktā paredzētajiem lēmumiem, lai izbeigtu konkrēto procedūru saistībā ar iespējamajiem prettiesiskajiem atbalstiem, kurus esot saņēmušas mazākumakcionāres. Tās norāda, ka Komisijai ir atļauts oficiālo izmeklēšanas procedūru atstāt atvērtu, tomēr attiecīgajai iestādei saskaņā ar tiesiskās noteiktības principu ir jānorāda, kādu iemeslu dēļ tā izbeidz šo procedūru, kas neesot izdarīts attiecībā uz konkrētajiem netiešajiem atbalstiem.
79 Vispirms ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 659/1999 7. panta 1. punktā ir atsauce uz minētās regulas 7. panta 2.–5. punktu, kurā paredzēti četri lēmumu veidi: lēmums, ar kuru tiek konstatēts, ka konkrētais pasākums nav atbalsts (2. punkts); lēmums, ar kuru atzīst, ka attiecīgos gadījumos pēc attiecīgās dalībvalsts veikta grozījuma konkrētais pasākums ir saderīgs ar iekšējo tirgu (3. punktā definētais “pozitīvais lēmums”); lēmums, saskaņā ar kuru Komisija pozitīvajā lēmumā ietver nosacījumus, kas tai ļauj atbalstu uzskatīt par saderīgu ar iekšējo tirgu, un pienākumus, kas ļauj uzraudzīt tās lēmuma izpildi (4. punktā paredzētais “nosacītais lēmums”), un visbeidzot lēmums, ar kuru Komisija konstatē, ka atbalsts nav saderīgs ar iekšējo tirgu (5. punktā paredzētais “negatīvais lēmums”). Prasītājas pamatoti norāda, ka oficiālā izmeklēšanas procedūra ir jāizbeidz ar vienu no šiem četriem lēmumu veidiem.
80 Tomēr tās kļūdaini norāda, ka tas netika izdarīts attiecībā uz mazākumakcionārēm iespējami piešķirto netiešo atbalstu, un it īpaši, ka apstrīdētā lēmuma rezolutīvajā daļā šajā ziņā nekas nav teikts. Faktiski netiek apstrīdēts, ka šis lēmums ir nosacīts lēmums Regulas Nr. 659/1999 7. panta 4. punkta izpratnē, jo HSH Nordbank piešķirtais valsts atbalsts tiek uzskatīts par saderīgu ar iekšējo tirgu tikai ar nosacījumu, ka attiecībā uz sloga sadalījumu starp akcionāriem tiek veikti grozījumi, lai palielinātu mazākumakcionāru ieguldījumu. Komisijai tātad nebija jālemj par netieša valsts atbalsta, kas piešķirts par labu mazākumakcionārēm, esamību, jo [prasība] par vienreizējo maksājumu tika noteikti tieši tādēļ, lai novērstu šāda atbalsta esamību.
81 Tādējādi Komisija nav pārkāpusi ne Regulas Nr. 659/1999 7. panta 1. punktu, ne arī tiesiskās noteiktības principu, apstrīdētā lēmuma rezolutīvajā daļā nelemjot par netieša atbalsta par labu mazākumakcionāriem, tostarp prasītājām, esamību tāpēc, ka iepriekš 11.–13. punktā izklāstītie detalizētie nosacījumi tika noteikti, lai novērstu šādas iespējamības īstenošanos. Šī argumentācija nekādi nav pretrunā iepriekš 7. punktā minētā lēmuma par oficiālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanu 73. apsvērumā un 5. punktā izvērstajai argumentācijai, ciktāl tās mērķis ir vienkārši ļaut Komisijai pārbaudīt, vai var tikt konstatēts minētais netiešais atbalsts, kas šīs iestādes ieskatā tā arī būtu bijis, ja apstrīdētajā lēmumā netiktu paredzēti nosacījumi.
82 No tā izriet, ka šis pamats noteikti ir jānoraida kā nepamatots.
– Par pamatiem, kas saistīti, pirmkārt, ar autonoma valsts atbalsta par labu mazākumakcionāriem neesamību, otrkārt, ar kļūdu faktu vērtējumā, pārbaudot šīm mazākumakcionārēm šķietami piešķirto atbalstu, un visbeidzot – ar prasītāju iepriekš veikto ieguldījumu saistībā ar sloga sadalīšanu neņemšanu vērā
83 Pirmais, trešais un ceturtais pamats ir jāaplūko kopā, jo tie visi trīs ir saistīti ar vērtējumu, vai ir pamatots Komisijas apgalvojums attiecībā uz iespējamo netiešā atbalsta par labu mazākumakcionāriem, tostarp prasītājām, esamību. Šie pamati pēc būtības ir par papildinājumu pamatam attiecībā uz pamatojuma neesamību, kura pārbaude ir ļāvusi konstatēt, ka Komisija ir juridiski pietiekami norādījusi argumentus saistībā ar visiem šiem jautājumiem. Šobrīd runa ir par Komisijas nostājas šajā ziņā pamatotību.
84 Pirmkārt, attiecībā uz iebildumu saistībā ar to, ka apgalvotais netiešais atbalsts nav uzskatāms par autonomu atbalstu, prasītājas, apgalvojot, ka netiešs atbalsts var pastāvēt tikai, kad sākotnējais saņēmējs (šajā lietā – HSH Nordbank) nodod ekonomisko labumu citiem saņēmējiem (konkrētajā gadījumā – mazākumakcionāriem), atsaucas uz judikatūru, kas izriet no 2002. gada 13. jūnija sprieduma Nīderlande/Komisija (C‑382/99, Krājums, EU:C:2002:363, 62. un nākamie punkti) un 2003. gada 20. novembra sprieduma GEMO (C‑126/01, Krājums, EU:C:2003:622, 28. un nākamie punkti). Tās uzskata, ka šī judikatūra nav piemērojama in casu, jo ekonomiskais labums, ko tās ir guvušas tāpat kā citas mazākumakcionāres, esot uzskatāms tikai par “HSH Nordbank piešķirtā atbalsta ekonomisku rezonansi”.
85 Šis iebildums ietver divas pretrunas, kas veicina tā noraidīšanu. Pirmām kārtām, kā izklāstīts saistībā ar pamata attiecībā uz pamatojuma neesamību pārbaudi, Komisija nav vēlējusies pierādīt netieša atbalsta esamību pašu par sevi, bet to, ka šis iespējamais atbalsts būtu bijis, ja nebūtu tikuši veikti koriģējoši pasākumi attiecībā uz HSH Nordbank piešķirto atbalstu. Prasītāju argumentācijas lielā premisa tātad ir neprecīza. Otrām kārtām, pieņemot, ka Komisija ir vēlējusies pierādīt atbalsta par labu mazākumakcionāriem esamību pašu par sevi, būtu jāsecina, ka prasītāju citētā judikatūra nevar izslēgt pieņēmumu par sākotnējam saņēmējam piešķirtā ieguvuma daļēju tālāknodošanu.
86 Pirmais iebildums tātad ir jānoraida.
87 Otrkārt, attiecībā uz apgalvoto kļūdu vērtējumā attiecībā uz ieguvuma par labu mazākumakcionāriem atzīšanu prasītājas norāda, ka pretēji tam, ko apgalvo Komisija, novērtējuma ziņojums ir balstīts uz atzītām metodēm. It īpaši tās apstrīd, ka šajā lietā bija jāveic “piesardzīgs” vērtējums, un uzskata, ka šajā Komisijas principiālajā nostājā ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā. Tās uzsver, ka Vispārējai tiesai pat sarežģīta ekonomiskā vērtējuma gadījumā ir jāpārbauda izvirzītie pierādījumi, to uzticamība un to [savstarpējā] saistība, kā arī jautājums par to, vai tie var pamatot secinājumus, kādus no tiem ir izdarījusi Komisija. Prasītājas uzskata, ka novērtējuma ziņojumā ir konstatēta uzņēmuma objektīva un tātad neitrāla vērtība; tās apgalvo, ka neskaidrie nākotnes vērtējumi nevar tikt ņemti vērā tādējādi, ka tas vienpusēji nostāda nelabvēlīgākā situācijā vienas puses intereses, kā tas bija piesardzīgākas prognozes gadījumā.
88 Turklāt to ieskatā:
– novērtējuma veikšanas brīdī bija reāli balstīties uz pieņēmumu, ka vispārējie ekonomiskie apstākļi no 2011. gada normalizēsies;
– ņemt vērā citus pārstrukturēšanas pasākumus, nevis tikai tos, kurus HSH Nordbank jau bija ņēmusi vērā, nebija objektīvi pamatoti un tam nebūtu ietekmes uz rezultātu, jo līdzdalības un portfeļi, balstoties uz kuriem tika noteikta uzņēmuma vērtība, tika novērtēti, ņemot vērā to tirgus vērtību un to, ka Komisijas apgalvotā uzņēmuma vērtības samazināšanās atbilstot realitātei vienīgi pārdošanas zem tirgus vērtības gadījumā;
– bija arī objektīvi pamatoti neņemt vērā reitingu aģentūras veikto HSH Nordbank reitinga pazemināšanu, jo minētajai pazemināšanai nav ietekmes uz uzņēmuma vērtības noteikšanu;
– ņemt vērā garantiju režīmu bija objektīvi pamatoti;
– parasto akciju emisijas cenas samazināšana rekapitalizācijas laikā nebija objektīvi pamatota.
89 Šeit ir jāatgādina ietvars, kādā iekļaujas prasītāju argumentācija. Tādējādi, kā izriet no iebildumu raksta 32. punkta, rekapitalizācijas laikā jaunu akciju emisijas cena bija noteikta EUR 19 par vienību, pamatojoties uz novērtējuma ziņojumu, atbilstoši kuram uzņēmuma vērtība bija diapazonā no EUR 2,01 līdz 2,94 miljardiem, savukārt akciju cenas bija no EUR 19,1 līdz 27,8. Noteiktā cena tātad ir nedaudz mazāka par novērtējuma ziņojumā norādīto zemāko robežu. Tomēr Komisija uzskatīja, ka pat šī cena EUR 19 par akciju bija “jūtami pārāk augsta” (apstrīdētā lēmuma 253. punkts un iebildumu raksta 32. punkts).
90 Prasītājas iepriekš 87. un 88. punktā izklāstīto iemeslu dēļ uzskata, ka HSH Nordbank kā uzņēmuma vērtība un līdz ar to tās kapitālu veidojošo akciju cenas noteikšana par vienību ir tiesiska.
91 Ir jāpauž viedoklis par katru no pieciem iepriekš 88. punktā minētajiem argumentiem, precizējot, ka faktiskie apstākļi paši par sevi netiek apstrīdēti.
92 Pirmām kārtām, attiecībā uz apgalvojuma par tirgus normalizēšanos no 2011. gada kļūdaino un nepiesardzīgo raksturu vispirms ir jānorāda, ka Komisija iebildumu raksta 38. punktā pamatoti atgādina, ka tai nekādi nevar būt saistošas revīzijas uzņēmumu piemērotās normas savu ziņojumu sagatavošanā. Turpinot, pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, minētās normas ir vērstas uz to, lai novērstu un ierobežotu riskus, un tātad, lai rīkotos piesardzīgi, ko Komisija pamatoti atgādināja apstrīdētajā lēmumā. Visbeidzot šis apgalvojums akciju cenu noteikšanas laikā faktiski varēja tikt kvalificēts kā nepiesardzīgs, jo, pirmkārt, no novērtējuma ziņojuma izriet, ka 2009. un 2010. gadā sagaidāmās izaugsmes rādītāji atbilda sabrukumam (2009. gads), pēc tam mērenam uzlabojumam (2010. gads), kas neļāva secināt par normālas ekonomiskās izaugsmes atgriešanos 2011. gadā, un, otrkārt, šis pats ziņojums neietver apgalvojumu vai argumentāciju, kas ļautu pamatot pašu šo apgalvojumu, jo tajā ir vienīgi norādīts, ka uzņēmējdarbības plānā bija paredzēta šāda atgriešanās. Pirmais prasītāju arguments tātad noteikti ir jānoraida.
93 Otrām kārtām, attiecībā uz pārstrukturēšanas un kompensācijas pasākumu neņemšanu vērā jaunu akciju emisijas cenas aprēķinā ir jānospriež, ka Vācijas iestādēm rekapitalizāciju veidojošā atbalsta pasākuma pieņemšanā jau iepriekš bija jāparedz, kāds būs Komisijas vērtējums saistībā ar tiesību aktiem par valsts atbalstu. Lai gan ir taisnība, ka novērtējuma ziņojumā ir piedāvāti noteikti restrukturizācijas pasākumi, tā tas bija, lai ļautu HSH Nordbank nodrošināt atbilstību tikai Vācijas tiesību aktiem, tostarp attiecībā uz sagaidāmo speciālā fonda intervenci. Turklāt Komisija apstrīdētā lēmuma 252. punktā pamatoti uzsvēra, ka pašā novērtējuma ziņojumā ir konstatēta nepieciešamība sagatavoties papildu pārstrukturēšanas un kompensācijas pasākumiem, tomēr no tā neizdarot secinājumus, nosakot HSH Nordbank akciju cenu par vienību.
94 Līdz ar to tās mazākumakcionāri, tostarp prasītājas, nevar no minētā ziņojuma formulējuma secināt argumentu, vēl jo vairāk, lai apgalvotu, ka tie nevarēja iepriekš paredzēt tiem labi zināmu tiesību normu piemērošanu, kas piesardzīgiem un rūpīgiem saimnieciskās darbības subjektiem bija jāņem vērā attiecībā uz pasākumiem, kas ietekmēja viņu intereses (šajā ziņā skat. spriedumus, 2011. gada 21. jūlijs, Alcoa Trasformazioni/Komisija, C‑194/09 P, Krājums, EU:C:2011:497, 71. punkts, un 2014. gada 16. oktobris, Eurallumina/Komisija, T‑308/11, EU:T:2014:894, 59. punkts).
95 Prasītājas arī nepamatoti apgalvo, ka pārstrukturēšanu un kompensāciju ņemšana vērā nevarēja ietekmēt HSH Nordbank uzņēmējdarbības vērtības noteikšanu, ja netiek veikta pārdošana zem tirgus cenas. Proti, kā to pamatoti norāda Komisija, prasības pieteikuma A 3 pielikumā norādītā analīze, uz kuru atsaucas prasītājas, balstās uz premisu, ka pārdevējs saglabā iespēju nepārdot, kas pēc definīcijas ir izslēgta iespēja Vācijas Federatīvās Republikas iesniegtā grozītā pārstrukturēšanas plāna gadījumā, jo tas ietvēra pienākumu noteiktajā laikā pārdot atsevišķus portfeļus un darbības jomas. Tāpat nevar uzskatīt, ka tam, ka HSH Nordbank pārtrauca jaunos darbības veidus, nebija ietekmes uz tās kā uzņēmuma vērtību, jo šīs pārtraukšanas mehāniskās sekas bija turpināta krājumu samazināšanās atkarībā no laika grafika attiecībā uz aktīviem, kas veidoja ar minētajiem darbības veidiem saistītos portfeļus. Prasītāju apgalvojumam attiecībā uz šādas pārtraukšanas ietekmes neesamību būtu nozīme vienīgi tad, ja minētie aktīvi būtu pietiekami ienesīgi, lai segtu pašu finansēšanas izmaksas vai šo darbības veidu aizstāšanu ar citiem, vēl nesenākiem un pietiekami ienesīgiem. Prasītājas nekādi nav pierādījušas, ka šādi nosacījumi bija izpildīti. Tātad arī prasītāju trešais arguments ir jānoraida.
96 Trešām kārtām, attiecībā uz aģentūras veiktās HSH Nordbank reitinga pazemināšanas neņemšanu vērā ir jānoraida kā neprecīzs prasītāju apgalvojums, saskaņā ar kuru šādai pazemināšanai nevarēja nebūt ietekme uz HSH Nordbank kā uzņēmuma vērtības noteikšanu. Gluži pretēji, ir jāatgādina, ka šo reitingu mērķis un lielākoties sekas ir pēc iespējas precīzāk atspoguļot uzņēmuma vērtību un šīs vērtības nepārtraukto attīstību.
97 Pēc šiem apsvērumiem neņemt vērā reitinga pazemināšanos var būt objektīvi pamatoti no ekonomiskā viedokļa tad, ja attiecīgajam uzņēmumam ir elementi, kas pamato minētās pazemināšanas iemeslus, piemēram, citu aģentūru veiktie reitingi, kam ir pretēja ievirze. Tā tas ir šajā gadījumā, jo prasītājas atsaucas uz divu aģentūru vērtējumiem, kuros saglabāts A reitings. No apstrīdētā lēmuma 31. apsvērumā izklāstītajiem faktiskajiem apstākļiem izriet, ka pirmā aģentūra ir pazeminājusi HSH Nordbank reitingu 2009. gadā, divas citas aģentūras ir izdarījušas to pašu tikai gadu vēlāk – 2010. gada maijā un jūlijā. Visi šie reitingi bija Komisijas rīcībā, jo rekapitalizācija un garantiju režīms tika piešķirts 2009. gada maijā un jūnijā un oficiālā izmeklēšanas procedūra tika uzsākta 2009. gada 22. oktobrī. Komisija savu analīzi pamato ar to, ka reitinga pasliktināšanās vien kopumā ir pietiekama, lai attiecīgajam uzņēmumam sadārdzinātu kredītu izmaksas. Tā tiesas sēdē precizēja, ka augsta riska kredītu krīzes laikā daži atlikušie investori bija visai jūtīgi attiecībā uz reitinga pazemināšanu, pat ja tikai viena aģentūra būtu paudusi satraukumu. Tās ieskatā pirmajai reitingu pazemināšanai no šī viedokļa tātad bija īpaša nozīme.
98 Nemazinot šī pēdējā minētā argumenta nozīmīgumu, tas tomēr ir jānoraida. Proti, salīdzinošā paļaušanās, kas šajā lietā vismaz līdz 2010. gada maijam tirgiem bija attiecībā uz uzņēmuma darbības turpinātību, izrietēja no tā, ka vairākas aģentūras (šajā lietā – divas no trim “lielajām” aģentūrām) attiecībā uz minēto uzņēmumu saglabāja to pašu reitingu. Līdz ar to Komisija nepamatoti ir norādījusi A reitinga zaudēšanu un BBB+ iegūšanu kā pamatojumu savai argumentācijai, kas lika secināt, ka HSH Nordbank kā uzņēmuma vērtība bija novērtēta pārāk augstu.
99 Pirms šīs kļūdainās analīzes ietekmes uz apstrīdētā lēmuma tiesiskumu noteikšanas ir jāizvērtē pārējie prasītāju argumenti.
100 Ceturtām kārtām, attiecībā uz garantiju režīma iegūšanas un īstenošanas uzskatīšanu par pašsaprotamu – lai gan Komisijai bija jālemj par to, vai tas bija uzskatāms par valsts atbalstu un attiecīgā gadījumā – vai šis atbalsts bija saderīgs ar iekšējo tirgu, prasītājas nevar pamatoti apgalvot, ka šis pasākums varēja tikt ņemts vērā ex ante, lai noteiktu uzņēmuma ekonomisko vērtību, pat ja “nianses attiecībā uz garantiju režīmu, kā piemēram, izdevumi, summa un ilgums, [HSH Nordbank] jau bija zināmi”. Proti, apstāklis, ka šo pasākumu saturs bija zināms un ka šī sabiedrība to bija darījusi zināmu saviem sarunu partneriem, lai tos iedrošinātu attiecībā uz tās ekonomisko dzīvotspēju, nekādi neļauj secināt, ka Komisija grasījās minētos pasākumus uzskatīt par valsts atbalstu, kas saderīgs ar iekšējo tirgu, turklāt, kā tas ir šajā gadījumā, ja vien ir izpildīti noteikti nosacījumi. Citiem vārdiem, pat ja attiecīgos pasākumus varēja ņemt vērā kā HSH Nordbank ekonomiskās izdzīvošanas garantijas, tas tomēr nebija juridiski atbilstošs pamats, lai tos integrētu kā vienu no uzņēmuma ekonomiskās vērtības noteikšanas parametriem pirms minēto pasākumu tiesiskuma atzīšanas saskaņā ar Savienības tiesībām. Pieļaut pretēju nostādni nozīmētu atņemt valsts atbalstu jomā piemērojamajai procedūrai pašu tās būtību un esamības jēgu.
101 Apgalvojums, saskaņā ar kuru Komisija nevarēja vienlaikus aizliegt ņemt vērā garantiju režīmu un prasīt ņemt vērā sagaidāmos pārstrukturēšanas un kompensēšanas pasākumus, arī ir jāuzskata par tādu, kam nav nozīmes. Šajā ziņā ir jāuzsver, ka, tiklīdz būtu īstenojies uzņēmuma izdzīvošanas princips, tirgi un bankas jebkurā gadījumā būtu pieprasījušas šos pēdējos minētos pasākumus, kā, piemēram, portfeļu vai darbības jomu tālāknodošanu, lai panāktu uzņēmuma rentabilitāti. Šajā kontekstā, kā Komisija pamatoti atgādināja atbildes rakstā uz repliku, novērtējuma ziņojuma mērķis bija noteikt HSH Nordbank vērtību bez atbalsta, lai uz tā pamata aprēķinātu tieši atbalsta pasākumu finansēšanai paredzēto akciju emisijas cenu. Tātad bija normāli, ka HSH Nordbank kā uzņēmuma vērtības noteikšanā ņēma vērā ierobežojumus attiecībā uz procedūrām, kas piesardzīgam un rūpīgam saimnieciskās darbības subjektam bija iepriekš jāparedz. Tas tā nav attiecībā uz atbalsta pasākumiem, kas ir apstrīdētā lēmuma priekšmets, kuri neatbilst uzņēmuma vērtību veidojošajiem elementiem tirgū, bet ir uzskatāmi par ārkārtēju priekšrocību, kas paredzēta, lai novērstu tā bankrotu un ļautu to savlaicīgi atveseļot. Tātad no judikatūras izriet, ka saskaņā ar Komisijas paziņojumu “Valsts atbalsta noteikumu piemērošana pasākumiem, kas veikti attiecībā uz finanšu iestādēm saistībā ar pašreizējo globālo finanšu krīzi” (OV 2008, C 270, 8. lpp.) valsts garantijas piešķiršana ir uzskatāma par ārkārtas pasākumu un tādējādi tai katrā ziņā ir jābūt kā pagaidu pasākumam, jo papildus šādai garantijai ir jāveic arī atbalsta saņēmēja pārstrukturēšanas vai likvidācijas pasākumi (spriedums, 2015. gada 5. marts, Banco Privado Português un Massa Insolvente do Banco Privado Português, C‑667/13, Krājums, EU:C:2015:151, 70. punkts). Turklāt nekas neļāva apgalvot, ka šos pasākumus Komisija uzskatīs par tiesiskiem, proti, uzskatīs par tādiem, kuri vai nu neveido valsts atbalstu, vai nu tādiem, kas ir valsts atbalsts, kas ir saderīgs ar iekšējo tirgu. Turklāt šāda atbalsta saderība tika atzīta tikai ar nosacījumiem, jo prasītājas apstrīdēja arī pašus šos nosacījumus. Tātad ir vēlreiz jānorāda, ka, lai gan būtu loģiski un lietderīgi, ka HSH Nordbank saviem uzņēmējdarbības partneriem un bankām norādītu, kāda būtu tās finanšu situācija, tiklīdz tiks piešķirts garantiju režīms, šo garantiju režīmu nevarēja ņemt vērā, lai noteiktu rekapitalizācijas ietvaros emitēto jauno akciju vērtību, mehāniski nenosakot augstāku šo vērtību.
102 Ceturto prasītāju argumentu tātad nevar atbalstīt.
103 Piektām kārtām un visbeidzot, attiecībā uz jauno akciju emisijas cenas samazinājuma nepamatoto raksturu prasītājas pat apgalvo, ka šī cena faktiski bija vēl pārāk zema, balstoties uz vidējo akciju cenu EUR 23,50 apmērā, kas izriet no novērtējuma ziņojuma. Tā kā šis pēdējais arguments praktiski ir jāanalizē kā iepriekšējo četru argumentu secinājums, ir jākonstatē, ka, ņemot vērā visus Komisijas izklāstītos argumentus, izņemot argumentu attiecībā uz to, ka tikai viena no trim vislielākajām aģentūrām pazemināja reitingu, šī iestāde ir ņēmusi vērā visus attiecīgos datus un nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka akcijas vērtība EUR 19 apmērā bija pārāk augsta un tā bija jākompensē ar jaunu sloga sadalījumu starp akcionāriem.
104 Tātad otrais prasītāju iebildums arī ir jānoraida.
105 Treškārt, pamats saistībā ar prasītāju iepriekš veikto ieguldījumu saistībā ar sloga sadalījumu neņemšanu vērā ir jānoraida kā tāds, kuram nav nozīmes. Proti, šajā tiesvedībā runa ir vienīgi par apstrīdēto lēmumu (kas izslēdz visas HSH Nordbank akcionāru darbības, pirms tā nolēma lūgt Vācijas iestādes piedalīties glābšanas pasākumos), turklāt ne daļā, kurā atzīts, ka konkrētie pasākumi ir uzskatāmi par valsts atbalstu, bet daļā, ar kuru HSH Nordbank mazākumakcionāriem noteikti vairāki nosacījumi attiecībā uz jauno sloga sadalījumu starp akcionāriem, lai konkrēto atbalstu padarītu par saderīgu ar iekšējo tirgu. Tas, ka prasītājas tāpat kā tostarp pārējie akcionāri iesaistījās pirms rekapitalizācijas, tātad nevar ietekmēt minēto nosacījumu tiesiskuma vērtējumu. Pilnības labad līdzīgi kā Komisijai ir jānorāda, ka, 2008. gadā nolemjot palielināt kapitālu, HSH Nordbank akcionāri paļāvās uz to, ka to investīcijas atmaksāsies. Tie faktiski uzskatīja, ka šī banka bija atguvusies no finanšu krīzes ar pozitīvu bilanci, un tātad Komisijai norādīja, ka tā ir rīkojusies saskaņā ar investora tirgus ekonomikā principu, kam Komisija piekrita (skat. apstrīdētā lēmuma 25. punktu). Līdz ar to, pat pieņemot, ka šis pamats ir lietderīgs, tas ir jānoraida kā nepamatots.
– Par samērīguma principa attiecībā uz jauno sloga sadalījumu pārkāpumu
106 Ar sava prasības pieteikuma pirmās daļas septīto pamatu prasītājas apgalvo, ka esot pārkāpts samērīguma princips, jo Komisija, pirmkārt, neesot pārbaudījusi, vai šis princips ir ievērots attiecībā uz jauno sloga sadalījumu, kas izriet no apstrīdētā lēmuma, un, otrkārt, faktiski neesot ievērojusi minēto principu, nosakot tām vienreizēju maksājumu.
107 Vispirms ir jānorāda, ka pamata pirmajai daļai nav faktiska pamatojuma.
108 Tātad Komisija, pirms tā pamato mazākumakcionāriem paredzēto nosacījumu piemērošanu, norāda, ka “grozītajā pārstrukturēšanas plānā ir papildu pasākumi, kas ievērojami uzlabos mazākumakcionāru iesaistīšanos sloga sadalē” (apstrīdētā lēmuma 258. apsvērums), ka “Komisijas noteiktie papildu pasākumi attiecībā uz garantiju režīma atlīdzību [..] uzlabos sloga sadales līmeni” (apstrīdētā lēmuma 259. apsvērums) un ka “mazākumakcionāru iesaiste sloga sadalē tiks turpmāk uzlabota, ierobežojot kapitāla instrumentu atlīdzību” (apstrīdētā lēmuma 260. apsvērums). Tā turklāt atgādina, ka tomēr, ņemot vērā mērķi “iesaistīt mazākumakcionārus sloga sadalē” (apstrīdētā lēmuma 261. apsvērums), konkrētos atbalsta pasākumus būtu jāatzīst par nesaderīgiem ar iekšējo tirgu, ja vien nevar atrast kādus citus nosacījumu pasākumus, kas uzlabotu mazākumakcionāru iesaisti sloga sadalē. Tā apstrīdētā lēmuma 262. apsvērumā skaidri uzsver, ka dividenžu izmaksāšanas aizliegums ir “jāierobežo saskaņā ar samērīguma principu”. Apstrīdētā lēmuma 263. apsvērumā tā saskaņā ar pašas formulēto tiecas panākt “atbilstošu pašu ieguldījumu un iesaisti sloga sadalē”, kas netieši, bet obligāti nozīmē to, ka, pieņemot apstrīdēto lēmumu, Komisija ir ņēmusi vērā samērīguma principu. Tātad ir neprecīzi apgalvot, ka šī iestāde nav pārbaudījusi, vai minētais princips ir ticis ievērots.
109 Pamata otrā daļa arī ir jānoraida tālāk norādīto iemeslu dēļ.
110 Komisija gan savos procesuālajos rakstos, gan tiesas sēdē iebilda, ka prasītājas nepamatoti apstrīdējušas pasākumus, kuru dēļ tās pēc būtības bija labvēlīgākā situācijā nekā tā, kādu būtu izraisījusi atbalsta atļaujas neesamība. Tomēr, tā kā saskaņā ar iepriekš 56.–60. punktā minētajiem nosacījumiem ir konstatēta prasītāju interese celt prasību, Komisijas noteikto nosacījumu tiesiskuma vērtējums un tostarp tas, vai tajos ievērots samērīguma princips, ir jāveic Savienības tiesai atkarībā, pirmkārt, no prasītāju izvirzītajiem pamatiem, kas atzīti par pieņemamiem un tādiem, kuriem ir nozīme, kā arī, otrkārt, no sabiedriskās kārtības apsvērumiem.
111 Pēc būtības šķiet, ka Komisija šajā lietā patiešām ir ievērojusi šo principu, pretēji tam, uz ko aplinkus norāda prasītājas. Komisija ir gan precizējusi, kādā mērā mazākumakcionāres nav pietiekami piedalījušās sloga sadalījumā, gan noteikusi, kāda bija akcionāru izmaksu summa saistībā ar vienreizējo maksājumu ar akcijām.
112 Šajā ziņā, kā tas atbilstoši ir minēts iebildumu rakstā, ir jānorāda, ka nepietiekamas dalības mazākumakcionāru izdevumu sadalē skaitlisks formulējums skaidri izriet no apstrīdētā lēmuma 40. un 253. apsvēruma, lasot tos kopsakarā, proti, ka runa ir par starpību starp akcijas cenu EUR 19 par vienību, kas šajā lietā ir faktiski ņemta vērā, un Komisijas koriģēto cenu (EUR 9,1, proti, EUR 13,6, no kā atskaitīts garantiju režīmu vismaz EUR 4,5, saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 40. apsvērumā ietvertajiem apsvērumiem attiecībā uz jaunu akciju emisijas cenas samazinājumu par laikposmā no 2009.–2012. gadam nesamaksātajiem 10 % no dividendēm). Attiecībā uz vienreizējā maksājuma vērtību ar akcijām apstrīdētā lēmuma 196. apsvērums prasītājām sniedz nepieciešamos precizējumus.
113 Tātad nav apšaubāms, ka Komisija patiešām ir ievērojusi samērīguma principu.
Par prasības pieteikuma pirmās daļas “specifiskajiem” pamatiem
114 Kā otrie ir jānovērtē pamati, ko var kvalificēt par “specifiskiem”, bet šajā ziņā vienīgi tiktāl, ciktāl tie var būt saistīti ar vienreizēju maksājumu.
115 Šajā ziņā sestais pamats saistībā ar to, ka Komisija esot pārkāpusi Regulas Nr. 659/1999 7. panta 4. punktu un tās paziņojumu par samazinātas vērtības aktīviem piemērojamo režīmu Eiropas Kopienas banku nozarē (OV 2009, C 72, 1. lpp.), apstrīdētajā lēmumā paredzot nosacījumus un pienākumus, kuriem nebija saistības ar HSH Nordbank pārstrukturēšanu, bet kas uzskatāmi par slēptu netieša atbalsta atļaujas piešķiršanu ar nosacījumiem, faktiski ir vērsts vienīgi pret vienreizējo maksājumu. Šajā ziņā ir jāatgādina vairāki apsvērumi.
116 Vienreizējais maksājums ir aplūkots apstrīdētā lēmuma 245.–259. apsvērumā sadaļā “Mazākumakcionāru iesaistīšanās sloga sadalē”. Komisija tajā atkārto elementus, kas bija iekļauti lēmumā par oficiālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanu (apstrīdētā lēmuma 245. punkts), pirms tā noraida Vācijas Federatīvās Republikas un pārējo iesaistīto pušu, tostarp mazākumakcionāru (proti, Šlēsvigas‑Holšteinas krājbanku asociācijas un JC Flowers & Co. ieteikto sabiedrību, tostarp prasītāju), argumentus.
117 Komisijas ieskatā, tā kā mazākumakcionāriem piederošās akcijas nepiedalījās rekapitalizācijā, to vērtība netika pietiekami samazināta, citiem vārdiem, to cena par vienību bija pārāk augsta, jo nebija atbilstoši sadalīts slogs saistībā ar HSH Nordbank glābšanu, kas atbalsta pasākumus ļautu uzskatīt par saderīgiem ar iekšējo tirgu. Tā arī uzskatīja, ka netiešas no tā izrietošās priekšrocības mazākumakcionāriem, ja apstrīdētajā lēmumā netiek paredzēti nosacījumi, pašas par sevi var tikt uzskatītas par valsts atbalstu, jo, ja akciju cena būtu bijusi noteikta pareizi, publiskā sektora akcionāres (proti, Hamburgas un Šlēsvigas-Holšteinas federālās zemes) būtu saņēmušas papildu kapitāldaļas HSH Nordbank kapitālā, no kurām tās bija atteikušās (apstrīdētā lēmuma 247. un 248. apsvērums).
118 Komisija noraida arī Vācijas Federatīvās Republikas un mazākumakcionāru argumentus attiecībā uz cenas sākotnējā novērtējuma un akciju skaita atbilstību. Šie lietas dalībnieki uzskata, ka konkrētie rādītāji, kas noteikti, pamatojoties uz novērtējuma ziņojumu, bija atbilstoši, lai gan Komisija uzskata, ka atsevišķu aspektu neminēšana šajā ziņojumā izraisīja pārāk augstas akcijas cenas noteikšanu rekapitalizācijas laikā (apstrīdētā lēmuma 249. un 250. apsvērums). It īpaši Komisija izsaka savu nepiekrišanu diviem novērtējuma ziņojumā iekļautiem apgalvojumiem, lai noteiktu akciju cenu par vienību (apstrīdētā lēmuma 251. un 252. apsvērums): par tirgus normalizēšanos 2011. gadā un par to, ka vērtēšanas aģentūras atkal piešķīra A reitingu (2009. gadā – HSH Nordbank reitings tika pazemināts uz BBB+ ar negatīvu ievirzi), ko tā uzskata par nepamatoti optimistisku.
119 Tā no minētā secina nepieciešamību veikt korekciju ar vienreizējā maksājuma palīdzību, lai panāktu vēlamo mazākumakcionāru dalības samazināšanās līmeni HSH Nordbank kapitālā (apstrīdētā lēmuma 259. apsvērums).
120 Prasītājas saistībā ar sesto pamatu norāda, ka vienreizējais maksājums, ciktāl tas gulstas uz mazākumakcionāriem, tostarp prasītājām, nevar būt HSH Nordbank ieguldījums, atmaksājot daļu no atbalsta, kas apstrīdētā lēmuma 209. apsvērumā uzskatīts par dotajā brīdī nesaderīgu ar iekšējo tirgu. Tās uzskata, ka pieņemtie pasākumi neietver maksājuma plūsmu atpakaļ atbalsta devējam.
121 Komisija atbilstoši atgādina, ka HSH Finanzfonds “pilda dubultu lomu, pirmkārt, kā HSH Nordbank [..] akcionāre un, otrkārt, atbalsta devēja”. Šajā kontekstā vienreizējais maksājums EUR 500 miljonu apmērā, ko HSH Finanzfonds pārskaitīja HSH Nordbank, vienlaicīgi tika atskaitīts no tās aktīviem. Šī summa tika pārskaitīta akciju veidā, jo kapitāla palielinājums tika veikts atbilstošajā proporcijā. Tomēr HSH Finanzfonds aktīvi pēc šī darījuma pieauga par EUR 500 miljoniem un, tā kā šī pati summa tika atskaitīta no HSH Nordbank aktīviem (pirms tā tika pārintegrēta tās sociālajā kapitālā), visi akcionāri piedzīvoja to akciju vērtības kritumu attiecībā uz līdzdalību minētajā kapitālā.
122 Tādējādi, lai gan ir taisnība, ka Komisija ir panākusi, ka mazākumakcionāru, tostarp prasītāju, ieguldītais kapitāls cieta daļu no zaudējumiem, lai ļautu notikt jaunai sloga sadalei starp HSH Finanzfonds mazākumakcionāriem un vairākumakcionāriem, prasītājas, kā tas tika nospriests iepriekš 113. punktā, nevar pamatoti apgalvot, ka šī pārdale bija nepamatota. Turklāt pretēji prasītāju apgalvojumiem vienreizējais maksājums rada sekas visiem akcionāriem un ne tikai specifiskai akcionāru kategorijai, pat ja apstāklis, ka vairākumakcionārs, kurš šādā statusā arī piedalās EUR 500 miljonu pārdalē atbilstoši tam jau piederošo akciju vērtībai, ir arī jaunemitēto akciju saņēmējs, var radīt iespaidu par nevienādu attieksmi. Tomēr šeit runa ir vienīgi par vienreizējā maksājuma deformētu vīziju, jo HSH Finanzfonds saņēma jaunas akcijas vienīgi kā atbalsta devējs, tiekot sodīts par uzņēmuma pārāk augstu novērtēšanu, nevis kā akcionārs. Kā pamatoti uzsver Komisija, lai panāktu līdzsvara atgūšanu, būtu bijis iespējams piesaistīt jaunu publisko tiesību subjektu, kas nebija akcionārs, bet vienīgi finansējuma saņēmējs, kā rezultātā būtu tāds pats sloga sadalījums starp akcionāriem par labu atbalsta sniedzējam, ko pārstāvēja minētā struktūra.
123 Tātad ir jānospriež, ka vienreizējais maksājums, lai arī tā ekonomiskās sekas bija mazākumakcionāru līdzdalības HSH Nordbank kapitālā vērtības samazinājums, tomēr ir juridiski pamatots, jo nosaka tiem pienākumu veikt ieguldījumu, kas samērīgs tam, kuram rekapitalizācijas laikā piekrituši publiskā sektora akcionāri tādējādi, ka mazākumakcionāri netieši negūst labumu no atbalsta un konkrētie pasākumi var tikt atzīti par saderīgiem ar iekšējo tirgu.
124 Prasības pieteikuma pirmās daļas sestais pamats tātad ir jānoraida.
125 Saistībā ar prasības pieteikuma pirmās daļās astoto pamatu prasītājas atsaucas uz trim Komisijas lēmumiem.
126 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru agrāka Komisijas lēmumpieņemšanas prakse nevar ietekmēt vēlāka lēmuma spēkā esamību, ko var novērtēt tikai saistībā ar objektīvām [LESD] normām (spriedumi, 2010. gada 20. maijs, Todaro Nunziatina & C., C‑138/09, Krājums, EU:C:2010:291, 21. punkts, un Eurallumina/Komisija, minēts 94. punktā, EU:T:2014:894, 80. punkts).
127 Turklāt ir jākonstatē tālāk norādītie apstākļi.
128 Attiecībā uz salīdzinājumu ar Komisijas 2009. gada 7. maija lēmumu prasītājas apstrīd faktu, ka Generali grupa, kas nepiedalījās kapitāla palielināšanā, arī nebija spiesta piedalīties izmaksās, “neskaitot atsevišķu dividenžu [izmaksāšanas] pārtraukšanu divu finanšu gadu laikā”. No tā ir jāsecina, ka pirmais salīdzinājums tātad attiecas tikai uz vienreizējā maksājuma pamatotību. Tā kā šī pamatotība tika konstatēta sestā pamata vērtējumā, šāds salīdzinājums ir lemts neveiksmei.
129 Otrais salīdzinājums ir veikts atbilstoši tai pašai tieši neizteiktajai premisai, prasītājām apgalvojot, ka šajā lietā, kurā atsevišķi akcionāri nepiedalījās kapitāla palielināšanā, Komisijas paziņojums presei “neļāva uzzināt, vai [minētie] akcionāri piedalījās sloga sadalē ar vienkāršu dividenžu [izmaksāšanas] aizliegumu vai arī tiem tika noteikts papildu slogs”.
130 Saistībā ar trešo salīdzinājumu prasītājas atgādina, ka Komisija uzskatīja, ka lietā, kurā pieņemts Komisijas 2011. gada 9. decembra lēmums par valsts atbalstu SA.31883 (ex N 516/10), “Bavārijas krājbankas uzņēmās papildu slogu, ņemot vērā, ka tās vairs nesaņēma gada peļņu par to pasīvajām kapitāldaļām un ka tām bija jāatsakās no dividenžu izmaksāšanas šo dividenžu aizlieguma dēļ”, un uzskata, ka šie izdevumi “nav salīdzināmi ar HSH Nordbank mazākumakcionāru slogu, kas tām jāuzņemas vienreizējā maksājuma un dividenžu ierobežojuma dēļ”.
131 Arī šeit netiek apstrīdēts dividenžu izmaksāšanas aizlieguma un turpmākas to izmaksāšanas ierobežošanas prettiesiskums, jo, kā nospriests iepriekš 65. punktā, šī apstrīdēšana šajā lietā ir katrā ziņā nepieņemama, bet gan pārkāpums, kas izriet no to pievienošanas slogam, ko rada vienreizējais maksājums. Tādējādi to pašu iemeslu dēļ kā saistībā ar pirmo salīdzinājumu nevar atbalstīt otro un trešo salīdzinājumu. Jebkurā gadījumā prasītājas nepierāda, ka šajā pievienošanā būtu pieļauta jebkāda acīmredzama kļūda vērtējumā, ne arī to, ka ar to būtu pārkāpts samērīguma princips, jo minētais princips, kā arī tas izriet no iepriekš 113. punktā minētā secinājuma, šajā lietā ir ticis ievērots.
132 Līdz ar to prasības pieteikuma pirmās daļas astotais pamats noteikti ir jānoraida.
133 Kopumā prasītājas nav pierādījušas, ka vienreizējais maksājums, kura vienīgais mērķis, kā pamatoti uzsver Komisija, bija padarīt valsts atbalstu par saderīgu ar iekšējo tirgu, ir uzskatāms par nesamērīgu nosacījumu vai pretēju vienlīdzīgas attieksmes principam.
134 Līdz ar to prasība ir jānoraida kā daļēji nepieņemama un daļēji nepamatota.
Par tiesāšanās izdevumiem
135 Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tām šis spriedums ir nelabvēlīgs, atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam tām jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) HSH Investment Holdings Coinvest-C Sàrl un HSH Investment Holdings FSO Sàrl atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2015. gada 12. novembrī.
[Paraksti]