Language of document :

Tiesas (virspalāta) 2017. gada 10. maija spriedums (Centrale Raad van Beroep (Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) – H.C. Chavez-Vilchez u.c./Raad van bestuur van de Sociale verzekeringsbank u.c.

(lieta C-133/15) 1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Savienības pilsonība – LESD 20. pants – Tiesības uzturēties dalībvalstī kā nosacījums piekļuvei sociālajai palīdzībai un ģimenes pabalstiem – Trešās valsts valstspiederīgais, kura faktiskā un ikdienas apgādībā ir tā nepilngadīgais bērns, šīs dalībvalsts pilsonis – Trešās valsts valstspiederīgā pienākums pierādīt, ka otrs vecāks, minētās dalībvalsts pilsonis, nespēj uzņemties rūpes par bērnu – Uzturēšanās atteikums, kas var radīt pienākumu bērnam pamest dalībvalsts un attiecīgi Savienības teritoriju

Tiesvedības valoda – holandiešu

Iesniedzējtiesa

Centrale Raad van Beroep

Pamatlietas puses

Prasītāji: H.C. Chavez-Vilchez, P. Pinas, U. Nikolic, X.V. Garcia Perez, J. Uwituze, I.O. Enowassam, A.E. Guerrero Chavez, Y.R.L. Wip

Atbildētāji: Raad van bestuur van de Sociale verzekeringsbank, College van burgemeester en wethouders van de gemeente Arnhem, College van burgemeester en wethouders van de gemeente ’s-Gravenhage, College van burgemeester en wethouders van de gemeente ’s-Hertogenbosch, College van burgemeester en wethouders van de gemeente Amsterdam, College van burgemeester en wethouders van de gemeente Rijswijk, College van burgemeester en wethouders van de gemeente Rotterdam

Rezolutīvā daļa:

LESD 20. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai izvērtētu, vai bērnam, Eiropas Savienības pilsonim, būtu jāatstāj Savienības teritorija un tādējādi tam tiktu liegts efektīvi izmantot būtiskās tiesības, kas tam piešķirtas ar šo pantu, ja viņa vecākam, kas ir trešās valsts valstspiederīgais, tiktu atteiktas uzturēšanās tiesības attiecīgajā dalībvalstī, apstāklis, ka otrs vecāks, Savienības pilsonis, faktiski spēj un vēlas viens pats uzņemties bērna ikdienas un faktisko aizgādību, ir atbilstošs elements, bet ar to nav pietiekami, lai konstatētu, ka starp bērnu un vecāku, kas ir trešās valsts valstspiederīgais, nepastāv tāda atkarības saikne, kuras rezultātā bērnam šāda atteikuma gadījumā tāpat nāktos pamest Savienības teritoriju. Šādam vērtējumam saskaņā ar attiecīgā bērna interešu prioritāti ir jābūt balstītam uz visu lietas apstākļu ņemšanu vērā, īpaši bērna vecumu, viņa fizisko un emocionālo attīstību, viņa emocionālo attiecību līmeni gan ar vecāku, kas ir Savienības pilsonis, gan ar vecāku, kas ir trešās valsts valstspiederīgais, kā arī risku, ka viņa nošķiršana no pēdējā minētā vecāka varētu ietekmēt šī bērna emocionālo līdzsvaru;

LESD 20. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā, ja dalībvalsts nepilngadīga bērna, šīs dalībvalsts pilsoņa, vecāka, trešās valsts valstspiederīgā, kurš uzņēmies tā ikdienas un faktisko aizgādību, uzturēšanās tiesībām savā teritorijā izvirza nosacījumu, ka šim valstspiederīgajam ir jāsniedz informācija, kas pierāda, ka gadījumā, ja tiktu pieņemts lēmums, ar kuru šim vecākam, trešās valsts valstspiederīgajam, tiek atteiktas uzturēšanās tiesības, bērnam tiktu liegts izmantot no viņa kā Savienības pilsoņa statusa izrietošās būtiskās tiesības, jo viņam nāktos pamest Savienības teritoriju. Tomēr attiecīgās dalībvalsts kompetentajām iestādēm katrā ziņā, pamatojoties uz trešās valsts valstspiederīgā sniegto informāciju, ir jāveic nepieciešamās darbības, lai, ņemot vērā visus konkrētās lietas apstākļus, izvērtētu, vai lēmumam par atteikumu tiešām būtu šādas sekas.

____________

1     OV C 178, 1.6.2015.