EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS RĪKOJUMS
(otrā palāta)

2014. gada 26. novembrī

Lieta F‑57/11 DEP

Gustav Eklund

pret

Eiropas Komisiju

Civildienests – Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumu noteikšana – Atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi – Nepieciešamie izdevumi – Honorārs, ko iestāde samaksā savam advokātam – Prasītāja, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, pienākums atlīdzināt šo honorāru – Efektīva tiesību aizsardzība tiesā – Tiesības uz lietas izskatīšanu tiesā

Priekšmets      Pieteikums par atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu apmēra noteikšanu atbilstoši Reglamenta 92. panta 1. punktam, kas bija spēkā pieteikuma iesniegšanas brīdī (turpmāk tekstā – ‟iepriekšējais reglaments”, ko Eiropas Komisija iesniegusi pēc sprieduma Eklund/Komisija (F‑57/11, EU:F:2012:145).

Nolēmums      Apmērs atlīdzināmajiem tiesāšanās izdevumiem, kas G. Eklund ir jāatlīdzina Eiropas Komisijai saistībā ar lietu F‑57/11 Eklund/Komisija, ir EUR 5 709, kurai pieskaita nokavējuma procentus no dienas, kad šis rīkojums ir paziņots, līdz pilnīgas samaksas brīdim, pēc likmes, ko Eiropas Centrālā banka piemēro galvenajām refinansēšanas operācijām, kas spēkā pirmajā mēneša dienā pēc samaksas pienākuma iestāšanās, pieskaitot tai trīs ar pusi procentuālos punktus.

Kopsavilkums

1.      Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumi – Apmēra noteikšana – Atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi – Lietas dalībniekiem radušies nepieciešamie izdevumi – Jēdziens – Honorārs, ko iestāde samaksā savam advokātam – Ietveršana

(Tiesas statūtu 19. panta pirmā daļa un I pielikuma 7. panta 1. punkts; Civildienesta tiesas Reglamenta 91. panta b) punkts)

2.      Eiropas Savienības tiesības – Principi – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā – Atzīšana Eiropas Savienības Pamattiesību hartā – Iestādes izdevumi saistībā ar prasības celšanu Savienības tiesā – Piespriešana pretējam lietas dalībniekam atlīdzināt atgūstamos izdevumus – Pieļaujamība

(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta otrā daļa)

1.      No Tiesas statūtu 19. panta trešās daļas, kas piemērojama Civildienesta tiesai saskaņā ar minēto Statūtu 7. panta 1. punktu, izriet, ka iestādes var brīvi izmantot advokāta palīdzību. Atlīdzība advokātam ir nepieciešamie izdevumi, kas radušies sakara ar tiesvedību, un iestādei nav jāpierāda, ka šāda palīdzība bija objektīvi pamatota.

Šajā sakarā, kaut arī fakts, ka iestādi pārstāvēja vairāki darbinieki un advokāts, neietekmē attiecīgos potenciāli atlīdzināmos tiesāšanās izdevumus, jo nekas principā neliedz šādu atlīdzināšanu, tas var ietekmēt tiesāšanās izdevumu, kas radušies sakarā ar tiesvedību un kuri galu galā var tikt atlīdzināti, apmēra noteikšanu. Jebkura cita novērtēšana, kas pakļautu iestādes tiesības prasīt pilnīgu vai daļēju advokātam samaksāto honorāru atlīdzināšanu objektīvas nepieciešamības izmantot tā pakalpojumus pierādīšanai, realitātē būtu netieša Tiesas statūtu 19. panta pirmajā daļā nodrošinātās brīvības ierobežošana un radītu Savienības tiesai pienākumu aizvietot savu novērtējumu ar to, kuru veikušas iestādes un struktūras, kas atbildīgas par savu dienestu organizēšanu. Šāds novērtējums nav saderīgs ne ar Tiesas statūtu 19. panta pirmo daļu, ne ar iekšējās organizācijas pilnvarām, kas piemīt Savienības iestādēm un struktūrām attiecībā uz to lietu vešanu Savienības tiesās. Savukārt tas, ka tiek ņemta vērā viena vai vairāku pārstāvju piedalīšanās kopā ar konkrēto advokātu, ir saderīgi ar novērtējuma brīvību, kas piešķirta Savienības tiesai tiesāšanās izdevumu noteikšanas tiesvedības ietvaros saskaņā ar Civildienesta tiesas Reglamenta 91. panta b) punktu.

(skat. 34. un 35. punktu)

Atsauces

Tiesa: rīkojumi Dietz/Komisija, 126/76 DEP, EU:C:1979:158, 6. punkts, un Komisija/Kallianos, C‑323/06 P-DEP, EU:C:2012:49, 10. un 11. punkts.

Vispārējā tiesa: rīkojumi Kerstens/Komisija, T‑498/09 P-DEP, EU:T:2012:147, 20. punkts, un Marcuccio/Komisija, T‑278/07 P-DEP, EU:T:2013:269, 14. un 15. punkts.

2.      Tiesības vērsties tiesā ir Savienības tiesību vispārīgs princips, kurš šobrīd ir noteikts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta otrajā daļā, kas atbilst Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. panta 1. punktam.

Turklāt, no Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras saistībā ar 6. panta 1. punkta interpretēšanu izriet, ka šajā pantā garantētās tiesības vērsties tiesā ir konkrētas un efektīvas tiesības, nevis teorētiskas vai iluzoras.

Šajā sakarā, lai gan acīmredzami pārmērīgu izdevumu atgūšana no lietas dalībnieka, kuram tika piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, var ietekmēt tiesību vērsties tiesā konkrēto un efektīvo raksturu, pirmkārt, Savienības likumdevējs ir paredzējis, ka, lai nodrošinātu efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, personas, kuras pilnībā vai daļēji nav spējīgas samaksāt izdevumus saistībā ar [advokāta] palīdzību un pārstāvību Civildienesta tiesā, var saņemt juridisku palīdzību; otrkārt, procesuālās normas šajā tiesā atļauj atgūt tikai nepieciešamos izdevumus, kas radušies šīs tiesvedības sakarā.

(skat. 40.–42. punktu)

Atsauces

Tiesa: spriedums Pārskatīšana Arango Jaramillo u.c./EIB, C‑334/12 RX-II, EU:C:2013:134, 40. un 42. punkts.