ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT]
SECINĀJUMI,
sniegti 2022. gada 28. aprīlī (1)
Lieta C‑202/21 P
Likvidējamā ABLV Bank AS
pret
Vienoto noregulējuma valdi (VNV)
Apelācija – Banku savienība – Kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību vienotais noregulējuma mehānisms (VNM) – Regula (ES) Nr. 806/2014 (VNM regula) – Vienotais noregulējuma fonds (VNF) – Kredītiestādes ex ante iemaksas VNF sākotnējā laikposmā – Kredītiestādes licences anulēšana konkrētā iemaksu gadā – Komisijas Deleģētā regula (ES) 2015/63 – Atteikums proporcionāli atmaksāt veiktās ex ante iemaksas – Padomes Īstenošanas regula (ES) 2015/81
I. Ievads
1. Lai sasniegtu vienu no banku savienības mērķiem – banku glābšanu vairs neveikt uz nodokļu maksātāju rēķina –, papildus ieguldītāju dalībai zaudējumu segšanā bankas saistību neizpildes gadījumā ir nepieciešami arī alternatīvi finansēšanas mehānismi, ar kuriem attiecīgā gadījumā būtu iespējams panākt tās pienācīgu noregulējumu (2).
2. Tāpēc 2016. gada 1. janvārī ar VNM regulu (3) tika izveidots Vienotais noregulējuma fonds (VNF [jeb SRF] – no Single Resolution Fund), kura nolūks ir finansēt noregulējuma procedūras un kura līdzekļu avots ir attiecīgais banku sektors banku savienības dalībvalstīs (4). Līdztekus tam jau kopš 2015. gada 1. janvāra ikvienai dalībvalstij ir ar BAND ieviestais pienākums izveidot savu finansēšanas mehānismu ar attiecīgiem mērķiem un finansējumu (5).
3. Lai nodrošinātu vienotā noregulējuma mehānisma ticamību, ir ļoti svarīgi, lai VNF finansējums būtu efektīvs un pietiekams (6). Likumdevējs ir uzskatījis, ka šajā nolūkā jāuzkrāj līdzekļi, kas atbilst vismaz 1 % no visu iesaistīto dalībvalstu licencēto kredītiestāžu segtajiem noguldījumiem (7) (tā dēvētais mērķapjoms). Tomēr tik lielu summu – saskaņā ar aplēsēm 55–70 miljardi EUR – banku sektors nevar piesaistīt uzreiz. Tādēļ ir noteikts, ka astoņus gadus ilgā sākotnējā laikposmā (no 2016. līdz 2023. gadam) fonds pakāpeniski tiks papildināts ar banku ex ante iemaksām, un līdz ar to mērķapjoms pilnā apmērā būs pieejams tikai 2024. gadā.
4. Konkrēti, šajā laikposmā ik gadu tiek iekasēta 1/8 no (aplēstās) VNF mērķapjoma summas 2024. gadā. Tas attiecas uz bankām, kuras attiecīgā iemaksu gada 1. janvārī ir licencētas kādā no iesaistītajām dalībvalstīm un kuru individuālo veicamo iemaksu apmērs tiek aprēķināts atkarībā no bankas lieluma un riska profila.
5. Turklāt, lai nodrošinātu, ka VNF spēj darboties jau no paša sākuma, iemaksas, kuras 2015. gadā – tātad pirms VNM regulas stāšanās spēkā – banku savienības dalībvalstis ieturēja, pamatojoties tikai uz BAND, jau 2016. gada 31. janvārī bija pārskaitītas uz VNF kā “sākumkapitāls”. Sākotnējā laikposmā šīs iemaksas tiek ieskaitītas ikgadējās banku ex ante iemaksās VNF (8): šajā nolūkā katru gadu 1/8 no 2015. gada iemaksas tiek atņemta no aprēķinātās ex ante iemaksas summas par attiecīgo gadu.
6. Eiropas Centrālā banka (ECB) 2018. gadā anulēja kredītiestādes licenci, kas bija izsniegta prasītājai pirmajā instancē un apelācijas sūdzības iesniedzējai šajā tiesvedībā. Pirms tam tā jau bija samaksājusi savu ex ante iemaksu VNF par 2018. gadu. Tādēļ tā uzskata, ka šī iemaksa, kā arī tās 2015. gada iemaksas daļa, kas vēl netika ieskaitīta turpmākās iemaksās, būtu proporcionāli jāatmaksā tai. Vispārējā tiesā tās prasība netika apmierināta.
7. Tiesa gan jau ir aplūkojusi dažādus aspektus saistībā ar ex ante iemaksām VNF (9). Tomēr, lai pieņemtu nolēmumu par šo apelācijas sūdzību, ir nepieciešams fundamentālāk izskaidrot VNF veidošanai paredzēto ex ante iemaksu sistēmas darbību un tādējādi šo iemaksu būtību.
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Nolīgums par iemaksu pārskaitīšanu uz VNF
8. 2014. gada 14. maija Starpvaldību nolīguma par iemaksu pārskaitīšanu uz vienoto noregulējuma fondu un to kopīgošanu (turpmāk tekstā – “SVN” [jeb IGA] no Intergovernmental Agreement) apsvērumos citastarp ir teikts:
“(7) Ar VNM regulu izveido jo īpaši fondu, kā arī nosaka tā izmantošanas kārtību. BRR direktīvā [BAND] un VNM regulā paredz vispārējos kritērijus, kā noteikt un aprēķināt [..] iemaksas, kas vajadzīgas [..], kā arī dalībvalstu pienākumu tās iekasēt valsts līmenī. Tomēr iesaistītās dalībvalstis, kas piesaista to attiecīgajās teritorijās izvietoto iestāžu iemaksas saskaņā ar BRR direktīvu [BAND] un VNM regulu, saglabā kompetenci attiecībā uz minēto iemaksu pārskaitīšanu uz fondu. Pienākums valsts līmenī piesaistītās iemaksas pārskaitīt uz fondu neizriet no Savienības tiesību aktiem. Šādu pienākumu noteiks ar šo nolīgumu, kurā paredzēti nosacījumi, atbilstīgi kuriem Līgumslēdzējas puses, ievērojot savas attiecīgās konstitucionālās prasības, kopīgi vienojas pārskaitīt uz fondu iemaksas, ko tās piesaista valsts līmenī.
[..]
(12) Valstu normatīvos aktus, ar kuriem īsteno BRR direktīvu [BAND], [..] sāk piemērot no 2015. gada 1. janvāra. Noteikumi par [VNF] izveidi [..] būs principā jāpiemēro no 2016. gada 1. janvāra. Līdz ar to Līgumslēdzējas puses piesaistīs iemaksas, kas paredzētas valsts noregulējuma finansēšanas mehānismam, kas tām ir jāizveido līdz VNM regulas piemērošanas dienai, kad tās sāks piesaistīt fondam paredzētās iemaksas. Lai stiprinātu VNF finansēšanas spējas jau no tā darbības paša sākuma, Līgumslēdzējas puses apņemas pārskaitīt fondam iemaksas, ko tās ir piesaistījušas, pamatojoties uz BRR direktīvu [BAND], līdz VNM regulas piemērošanas dienai.”
9. SVN 1. panta 1. punktā ir noteikts:
“Ar šo nolīgumu Līgumslēdzējas puses apņemas:
a) valsts līmenī piesaistītās iemaksas saskaņā ar BRR direktīvu [BAND] un VNM regulu pārskaitīt uz vienoto noregulējuma fondu [..], kas izveidots ar minēto regulu,
b) pārejas periodā, kas [..] beidzas dienā, kad fonds ir sasniedzis VNM regulas 68. pantā noteikto mērķapjomu, bet ne vēlāk kā 8 gadus pēc šā nolīguma piemērošanas dienas [..], iemaksas, ko iegūst valsts līmenī, saskaņā ar VNM regulu un BRR direktīvu [BAND] piešķirt dažādiem nodalījumiem, kas attiecas uz katru no Līgumslēdzējām pusēm. Uz nodalījumu izmantošanu attieksies progresīva kopīgošana tādā veidā, ka pārejas perioda beigās nodalījumu vairs nebūs,
tādējādi atbalstot fonda efektīvas rīcības un darbību.”
10. SVN 3. pantā ir paredzēts:
“1. Līgumslēdzējas puses kopīgi apņemas uz fondu neatsaucami pārskaitīt iemaksas, ko tās piesaista no iestādēm, kurām piešķirta darbības atļauja to teritorijā, atbilstīgi VNM regulas 69. un 70. pantam un saskaņā ar kritērijiem, kas noteikti minētajos pantos un deleģētajos un īstenošanas aktos, uz kuriem tie atsaucas. Iemaksu pārskaitīšana notiek saskaņā ar šā nolīguma 4.–10. pantā paredzētajiem nosacījumiem.
[..]
3. Līgumslēdzēju pušu saskaņā ar BRR direktīvas [BAND] 103. un 104. pantu līdz šā nolīguma piemērošanas dienai piesaistītās iemaksas pārskaita fondam vēlākais līdz 2016. gada 31. janvārim vai, ja līdz minētajai dienai nolīgums nav stājies spēkā, vēlākais vienu mēnesi pēc tā spēkā stāšanās dienas.
[..]”
B. Savienības tiesības
1. VNM regula
11. Vienotais noregulējuma fonds (VNF) ir izveidots ar VNM regulas (10) 67. panta 1. punktu. Saskaņā ar šo normu VNF līdzekļus nodrošina saskaņā ar SVN noteikumiem par valsts līmenī piesaistīto līdzekļu pārskaitīšanu fondam. Saskaņā ar šīs normas 3. punktu VNF īpašnieks ir Vienotā noregulējuma valde (VNV [jeb SRB] – no Single Resolution Board).
12. VNM regulas 69. pantā ir paredzēts:
“1. Kad beidzies astoņus gadus ilgais sākotnējais laikposms pēc 2016. gada 1. janvāra [..], Fonda pieejamie finanšu līdzekļi sasniedz vismaz 1 % no segtajiem noguldījumiem visās kredītiestādēs visās iesaistītajās dalībvalstīs, kurās tās saņēmušas atļauju.
2. Šā panta 1. punktā minētajā sākotnējā laikposmā saskaņā ar 70. pantu aprēķinātās un saskaņā ar 67. panta 4. punktu piesaistītās iemaksas Fondā sadala laikā pēc iespējas vienādi, līdz ir sasniegts mērķapjoms, bet pienācīgi ņemot vērā darījumdarbības cikla fāzi un prociklisku iemaksu iespējamo ietekmi uz iemaksu veicošo iestāžu finansiālo stāvokli.
[..]
4. Ja pēc šā panta 1. punktā minētā sākotnējā laikposma pieejamo finanšu līdzekļu apmērs samazinās, noslīdot zem minētajā punktā noteiktā mērķapjoma līmeņa, atsāk piesaistīt saskaņā ar 70. pantu aprēķinātās regulārās iemaksas, līdz ir sasniegts mērķapjoms. Pēc tam, kad mērķapjoms ir sasniegts pirmo reizi, un gadījumos, kad pieejamie finanšu līdzekļi vēlāk ir samazinājušies zem divām trešdaļām no mērķapjoma, minētās iemaksas nosaka tādā apmērā, lai mērķapjomu būtu iespējams sasniegt sešu gadu laikā. [..]”
13. VNM regulas 70. pants ir formulēts šādi:
“1. Katras iestādes iemaksas piesaista vismaz reizi gadā, un tās aprēķina proporcionāli to saistību apjomam, izņemot pašu kapitālu un segtos noguldījumus, attiecībā pret visu iesaistīto dalībvalstu teritorijā darbības atļauju saņēmušo iestāžu kopējām saistībām, izņemot pašu kapitālu un segtos noguldījumus.
2. Katru gadu Valde pēc apspriešanās ar ECB vai valstu kompetentajām iestādēm un ciešā sadarbībā ar valstu noregulējuma iestādēm aprēķina atsevišķo iemaksu apmēru, lai nodrošinātu, ka iemaksas, kas jāveic visās iesaistītajās dalībvalstīs visām atļauju saņēmušām iestādēm, nepārsniedz 12,5 % no mērķapjoma. [..]
3. Starp pieejamajiem finanšu līdzekļiem, kas jāņem vērā, lai sasniegtu 69. pantā noteikto mērķapjomu, var būt neatsaucamas maksājumu saistības, kuras ir pilnībā nodrošinātas ar trešo personu tiesībām neapgrūtinātiem zema riska aktīviem, ar kurām var brīvi rīkoties un kuras ir atvēlētas vienīgi Valdes izmantošanai 76. panta 1. punktā noteiktajā nolūkā. Minēto neatsaucamo maksājumu saistību daļa nepārsniedz 30 % no kopējām iemaksām, kas piesaistītas saskaņā ar šo pantu.
4. No katras 2. pantā minētas vienības pienācīgi saņemtās iemaksas minētajām vienībām netiek atmaksātas.
[..]
6. Tiek piemēroti deleģētie akti, kurus Komisija ir pieņēmusi saskaņā ar [BAND] 103. panta 7. punktu un kuros ir izklāstīta iemaksu pielāgošana proporcionāli iestāžu riska profilam.
[..]”
2. BAND
14. Saskaņā ar BAND (11) 100. panta 1. punktu dalībvalstis izveido valsts finansēšanas mehānismus, kuru mērķapjoms saskaņā ar BAND 102. panta 1. punktu sasniedz vismaz 1 % no visu iestāžu, kurām piešķirta darbības atļauja to teritorijā, segtajiem noguldījumiem.
15. BAND 103. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:
“1. Lai sasniegtu 102. pantā noteikto mērķapjomu, dalībvalstis nodrošina, ka iemaksas tiek iegūtas vismaz reizi gadā no iestādēm, kam ir izdota darbības atļauja to teritorijā, tostarp no Savienības filiālēm.
2. Katras iestādes iemaksa ir proporcionāla tās saistību apjomam (izņemot pašu kapitālu), no kura atskaitīti segtie noguldījumi, attiecībā uz visu iestāžu, kuras ir saņēmušas darbības atļauju dalībvalsts teritorijā, kopējām saistībām (izņemot pašu kapitālu), no kurām atskaitīti segtie noguldījumi.
Minētās iemaksas koriģē proporcionāli iestāžu riska profilam atbilstīgi kritērijiem, kas pieņemti saskaņā ar 7. punktu.”
16. Saskaņā ar BAND 103. panta 7. punktu riska faktori citastarp ietver iestādes pakļautību riskam, ieskaitot tās tirdzniecības darbības nozīmi, ārpusbilances riska darījumu vērtību un aizņemto līdzekļu līmeni, iestādes finansējuma avotu stabilitāti un dažādību, iestādes finansiālo stāvokli, varbūtību, ka iestādei tiks piemērots noregulējums, iestādes struktūras sarežģītību un tās noregulējamību, kā arī iestādes nozīmi vienas vai vairāku dalībvalstu vai Savienības finanšu sistēmas vai ekonomikas stabilitātei.
3. Īstenošanas regula 2015/81
17. Īstenošanas regulas 2015/81 (12) 6. apsvērumā citastarp ir teikts:
“[Iemaksas], ko iesaistītās dalībvalstis piesaistījušas saskaņā ar [BAND] 103. un 104. pantu un kas ir pārskaitītas [..] atbilstīgi [SVN] 3. panta 3. punktam, būtu jāiekļauj individuālo iemaksu aprēķinā un jāatskaita no summas, kas jāmaksā katrai iestādei. [..]”
18. Šīs regulas 11. apsvērumā ir teikts:
“Vienotajā noregulējuma fondā, kuram paredzēts Eiropas mērķapjoms, individuālā gada iemaksa iestādēm, kas saņēmušas atļauju visās iesaistītajās dalībvalstīs, ir atkarīga no visu to iestāžu iemaksām, uz kurām attiecas VNM. Lai VNM darbotos efektīvi un Fonda veidošanas process būtu raits, ir būtiski, lai visas iestādes pilnībā un savlaicīgi veiktu savas gada iemaksas.”
19. Īstenošanas regulas 2015/81 4. pantā ir noteikts:
“Katram iemaksu periodam Valde, konsultējoties ar ECB vai valstu kompetentajām iestādēm un cieši sadarbojoties ar valstu noregulējuma iestādēm, aprēķina gada iemaksu, kas jāmaksā katrai iestādei, pamatojoties uz Fonda gada mērķapjomu. Gada mērķapjomu nosaka, ņemot vērā [VNM regulas] 69. panta 1. punktā un 70. pantā minētā fonda mērķapjomu, saskaņā ar Deleģētajā regulā (ES) 2015/63 izklāstīto metodoloģiju.”
20. Minētās regulas 7. panta 3. punktā ir noteikts:
“Tādas iestādes neatsaucamas maksājumu saistības, kura vairs neatbilst [VNM regulas] darbības jomai, tiek atceltas, un nodrošinājumu, kas ir šādu saistību pamatā, atbrīvo.”
21. Šīs pašas regulas 8. panta 2. punktā ir paredzēts:
“Sākotnējā laikposmā, kad aprēķina katras atsevišķās iestādes individuālās iemaksas, Valde ņem vērā iesaistīto dalībvalstu saskaņā ar [BAND] 103. un 104. pantu piesaistītās un saskaņā ar [SVN] 3. panta 3. punktu Fondam pārskaitītās iemaksas, atskaitot tās no katrai iestādei aprēķinātās summas.”
4. Deleģētā regula 2015/63
22. Komisijas Deleģētā regula (ES) 2015/63 (2014. gada 21. oktobris), ar ko Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/59/ES papildina attiecībā uz ex ante iemaksām noregulējuma finansēšanas mehānismos (turpmāk tekstā – “Deleģētā regula 2015/63”) (13), tika pieņemta, citastarp pamatojoties uz BAND 103. panta 7. punktu. Tās 3. pantā ir sniegtas šādas definīcijas:
“[..]
5) “gada iemaksa” ir [BAND] 103. pantā minētā summa, kuru noregulējuma iestāde valsts finansējuma mehānisma vajadzībām iemaksu periodā iekasē no katras no iestādēm, kas minētas šīs regulas 2. pantā;
6) “iemaksu periods” ir kalendārais gads;
[..].”
23. Minētās regulas 4. pantā ir noteikts:
“1. Gada iemaksas, kuras jāveic katrai iestādei, noregulējuma iestādes nosaka atbilstoši attiecīgās iestādes riska profilam, pamatojoties uz informāciju, ko iestāde sniegusi saskaņā ar 14. pantu, un piemērojot šajā iedaļā noteikto metodiku.
2. Noregulējuma iestāde 1. punktā minētās gada iemaksas nosaka, pamatojoties uz noregulējuma finansēšanas mehānisma gada mērķapjomu, kurā ņemts vērā līdz 2024. gada 31. decembrim sasniedzamais mērķapjoms, kas noteikts [BAND] 102. panta 1. punktā, un pamatojoties uz segto depozītu iepriekšējā gada vidējo apjomu, kas no ceturkšņa datiem aprēķināts par visām iestādēm, kurām izdota darbības atļauja attiecīgajā teritorijā.”
24. Deleģētās regulas 2015/63 12. pantā ir noteikts:
“1. Ja kāda iestāde ir jauna uzraudzītā iestāde tikai daļā no iemaksu perioda, daļējo iemaksu nosaka, piemērojot [3.] iedaļā paredzēto metodoloģiju iestādes gada iemaksas summai, kas aprēķināta nākamajā iemaksu periodā, ņemot vērā pilnu mēnešu skaitu tajā iemaksu periodā, attiecībā uz kuru iestāde tiek uzraudzīta.
2. Iestādes, tostarp mazas iestādes, statusa maiņa iemaksu periodā neietekmē gada iemaksu, kas jāveic attiecīgajā gadā.”
25. Šīs regulas 13. pantā ir noteikts:
“1. Noregulējuma iestāde katrai 2. pantā minētajai iestādei līdz, vēlākais, katra gada 1. maijam paziņo savu lēmumu, ar kuru nosaka gada iemaksas, kas jāveic katrai iestādei.
[..]
5. Ja kāda iestāde ir jauna uzraudzītā iestāde tikai daļā no iemaksu perioda, tās daļējo gada iemaksu iekasē kopā ar to gada iemaksu, kas jāveic par nākamo iemaksu periodu.”
26. Šīs pašas regulas 14. pantā ir paredzēts:
“1. Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/34/ES 32. pantu iestādes sniedz noregulējuma iestādei jaunākos apstiprinātos gada finanšu pārskatus, kas pieejami pirms tā gada 31. decembra, kurš ir pirms iemaksu perioda, kopā ar atzinumu, ko sniedzis obligātais revidents vai revīzijas uzņēmums.
[..]
4. Informāciju, kas minēta 1., 2. un 3. punktā, sniedz, vēlākais, līdz katra gada 31. janvārim attiecībā uz to gadu, kas beidzās iepriekšējā gada 31. decembrī, vai uz attiecīgo finanšu gadu. Ja 31. janvāris nav darba diena, informāciju sniedz nākamajā darba dienā.
[..]”
27. Saskaņā ar Deleģētās regulas 2015/63 17. panta 3. un 4. punktu ir spēkā šādi noteikumi:
“3. Ja informāciju, ko iestādes iesniegušas noregulējuma iestādei, pārstrādā vai pārskata, noregulējuma iestāde atbilstoši atjauninātajai informācijai koriģē gada iemaksu pēc minētās iestādes gada iemaksas aprēķināšanas nākamajam iemaksu periodam.
4. Starpību starp gada iemaksu, kas aprēķināta un veikta, pamatojoties uz informāciju, kura bija jāpārstrādā vai jāpārskata, un gada iemaksu, kas būtu bijusi jāmaksā atbilstoši koriģētajai gada iemaksai, iekļauj tās gada iemaksas summā, kas jāveic par nākamo iemaksu periodu. Minēto korekciju veic, samazinot vai palielinot iemaksas nākamajam iemaksu periodam.”
5. Deleģētā regula 2017/2361
28. Deleģētās regulas (ES) 2017/2361 (2017. gada 14. septembris) par Vienotās noregulējuma valdes administratīvo izdevumu segšanai paredzēto iemaksu galīgo sistēmu (turpmāk tekstā – “Deleģētā regula 2017/2361”) (14) 7. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Ja vienība vai grupa ietilpst [VNM regulas] 2. panta piemērošanas jomā tikai daļu no finanšu gada, tās individuālo ikgadējo iemaksu attiecīgajā finanšu gadā aprēķina atbilstoši to pilno mēnešu skaitam, kuru laikā tā ietilpst minētā panta piemērošanas jomā.”
III. Fakti un pirmās instances tiesvedība Vispārējā tiesā
29. Prasītāja pirmajā instancē un apelācijas sūdzības iesniedzēja (turpmāk tekstā – “apelācijas sūdzības iesniedzēja”) ABLV Bank AS bija Latvijā reģistrēta kredītiestāde, kas, būdama “nozīmīga iestāde” VUM regulas (15) izpratnē, līdz licences anulēšanai 2018. gadā bija pakļauta ECB uzraudzībai.
30. 2015. gada decembrī tā saņēma paziņojumu par iemaksām no kompetentās iestādes – Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (turpmāk tekstā – “FKTK”, Latvija), kura to informēja par atbilstoši BAND 103. panta 1. punktam noteiktajām ex ante iemaksu par 2015. gadu valsts finansēšanas mehānisma vajadzībām. Pēc tam apelācijas sūdzības iesniedzējas samaksātā summa uz SVN 3. panta 3. punkta pamata tika pārskaitīta uz VNF.
31. 2018. gada 23. februārī ECB secināja, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja ir uzskatāma par tādu, kas kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga VNM regulas 18. panta 1. punkta izpratnē. Tajā pašā dienā VNV nolēma, ka, tā kā nav konstatējamas attiecīgas plašas sabiedrības intereses, nav nepieciešams sākt VNM regulā paredzētos noregulējuma pasākumus (16).
32. Tādēļ 2018. gada 26. februārī apelācijas sūdzības iesniedzējas akcionāri nolēma sākt pašlikvidācijas procesu un lūdza FKTK apstiprināt tās noregulējuma plānu.
33. Ar 2018. gada 12. aprīļa lēmumu attiecībā uz ex ante iemaksu aprēķinu par 2018. gadu VNV apstiprināja attiecīgās gada iemaksas VNF (17). 2018. gada 27. aprīlī apelācijas sūdzības iesniedzēja no FKTK saņēma attiecīgo paziņojumu attiecībā uz iemaksām par 2018. gadu. 2018. gada 3. jūlijā apelācijas sūdzības iesniedzēja samaksāja tajā minēto summu.
34. Ar ECB 2018. gada 11. jūlija lēmumu apelācijas sūdzības iesniedzējai tika anulēta kredītiestādes licence.
35. Ar 2018. gada 17. septembra vēstuli apelācijas sūdzības iesniedzēja lūdza VNV atmaksāt 2015. gada ex ante iemaksas “atlikumu”, kā arī pārrēķināt un proporcionāli atmaksāt iemaksu par 2018. gadu, ņemot vērā tās izstāšanos no VUM šajā iemaksu gadā.
36. VNV ar 2018. gada 17. oktobra vēstuli (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) šo lūgumu noraidīja. Pamatojumā tā norādīja, ka VNM regulas 70. panta 4. punktā 2018. gada ex ante iemaksas pārrēķināšana nav paredzēta, bet ir skaidri noteikts, ka pienācīgi saņemtas iemaksas nav atmaksājamas. VNV pauda uzskatu, ka licences anulēšana ir uzskatāma par statusa maiņu Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 2. punkta izpratnē, kas saskaņā ar minēto normu neietekmē attiecīgajā gadā veicamās iemaksas apmēru. Neesot iespējama arī 2015. gada ex ante iemaksas proporcionāla atmaksa, ja kredītiestādes licence tiek anulēta pirms sākotnējā laikposma beigām. Šajā ziņā, ņemot vērā VNM regulas 70. panta 4. punktu, esot piemērojami tie paši noteikumi, kas attiecas uz visām pienācīgi saņemtām iemaksām.
37. Apelācijas sūdzības iesniedzēja 2018. gada 21. decembrī par šo lēmumu cēla prasību Vispārējā tiesā.
38. Prasības pamatojumā tā būtībā apgalvoja, ka pēc kredītiestādes statusa zaudēšanas 2018. gadā tā vairs nevarēja gūt labumu no VNF seguma visa gada garumā. Turklāt, tā kā vienlaikus ir zudis ar to saistītais risks, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja kā kredītiestāde rada finanšu sistēmas stabilitātei, esot proporcionāli samazinājies arī VNF nepieciešamā finansējuma apmērs. Tādējādi iemaksa šajā ziņā esot veikta bez tiesiska pamata un tātad neesot “pienācīgi saņemta” VNM regulas 70. panta 4. punkta izpratnē, un tādēļ tā esot proporcionāli jāatmaksā. Tādēļ gadījumā, ja notiek izstāšanās no sistēmas, nevarot būt runas arī par “statusa maiņu” Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 2. punkta izpratnē, jo kredītiestādes statuss un līdz ar to arī pienākums veikt iemaksu esot pilnīgi zudis. VNM regulas 70. panta 4. punkts neesot piemērojams 2015. gada iemaksai, kas tika iekasēta, pamatojoties tikai uz BAND. Šī iemaksa esot uzskatāma par “avansu” VNF vajadzībām. Šajā ziņā no Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 2. punkta izrietot, ka kādas bankas iemaksa par 2015. gadu esot jāatmaksā līdz sākotnējā laikposma beigām.
39. Ar 2019. gada 30. aprīļa lēmumu Komisijai tika atļauts iestāties lietā VNV prasījumu atbalstam.
40. Ar 2021. gada 20. janvāra spriedumu ABLV Bank/VNV (T‑758/18, EU:T:2021:28; turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”) Vispārējā tiesa šo prasību noraidīja un nosprieda, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai papildus saviem tiesāšanās izdevumiem ir jāsedz arī VNV tiesāšanās izdevumi, bet Komisijai savi tiesāšanās izdevumi jāsedz pašai.
IV. Apelācijas tiesvedība Tiesā
41. Apelācijas sūdzībā, kas iesniegta 2021. gada 30. martā, apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza šādus prasījumus:
– atcelt pārsūdzēto spriedumu,
– atzīt par spēkā neesošu apstrīdēto lēmumu,
– piespriest VNV atlīdzināt apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesāšanās izdevumus un izdevumus saistībā ar šo apelācijas tiesvedību,
– ciktāl Tiesa nevar izspriest šo lietu pēc būtības, nodot to atkārtotai izskatīšanai Vispārējā tiesā.
42. VNV un Komisijas prasījumi ir šādi:
– noraidīt apelācijas sūdzību un
– piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
43. Rakstveida procesā Tiesā apelācijas sūdzības iesniedzēja, VNV un Komisija iesniedza apsvērumus par apelācijas sūdzību. Tiesa, pamatojoties uz Tiesas Reglamenta 76. panta 2. punktu, nolēma apelācijas sūdzību izskatīt pēc iepazīšanās ar secinājumiem, bet nenoturot tiesas sēdi mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai.
V. Juridiskais vērtējums
44. Ar pārsūdzēto spriedumu tika atstāts spēkā VNV lēmums, ar kuru tā atteikusi, pirmkārt, proporcionāli atmaksāt no ABLV Bank ieturēto ex ante iemaksu par 2018. gadu un, otrkārt, atmaksāt iemaksas par 2015. gadu “atlikumu”, kas vēl nav ieskaitīts turpmākās iemaksās.
A. Pārsūdzētais spriedums
45. Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 130. punktā savu nostāju galu galā ir pamatojusi ar to, ka VNM regulas 70. panta 4. punkts liedz VNF atmaksāt jebkuras pienācīgi saņemtas iemaksas pat tad, ja iemaksu veicējai kredītiestādes licence tiek anulēta kādā iemaksu veikšanas gadā sākotnējā laikposma ietvaros.
46. Attiecībā uz 2018. gada iemaksu tā būtībā ir paudusi uzskatu, ka, lai gan ex ante iemaksas tiek iekasētas ik gadu, tās netiek maksātas kā pretizpildījums par VNF nodrošināto segumu vai VNF izmantošanu konkrētā gadā un ka atbilstoši tam tās nevarētu tikt atmaksātas – kā noteikts VNM regulas 70. panta 4. punktā – arī tad, ja iespēja izmantot VNF konkrētā gadā tiek zaudēta līdz ar kredītiestādes izstāšanos no šīs sistēmas. Saskaņā ar VNM regulas 69. panta 2. punktu ikgadējas iemaksu piesaistīšanas mērķis drīzāk esot tikai vienādi “sadalīt laikā” mērķapjoma kopsummu, kas jāsasniedz līdz sākotnējā laikposma beigām 2024. gadā. Lai ticamā un stabilā veidā varētu aprēķināt ikgadējo iemaksu, kas jāveic katrai kredītiestādei, tās apmērs esot jānosaka līdz attiecīgā gada konkrētam datumam (18). Tādēļ Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 2. punktā esot paredzēts, ka iemaksu nevar pārrēķināt un proporcionāli atmaksāt, ja iemaksu gadā notiek statusa maiņa, kas ietver arī kredītiestādes licences anulēšanu (19). Vispārējā tiesa ir noraidījusi visus apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojumus pirmajā instancē par noteikumiem un argumentiem, no kuriem izrietot, ka pārrēķins un atmaksa ir iespējama, ja licence tiek anulēta kādā iemaksu gadā (20).
47. Attiecībā uz 2015. gada iemaksu Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 2. punktā nav paredzēts atmaksas pienākums gadījumam, ja sākotnējā laikposmā kredītiestāde izstājas no šīs sistēmas. Gluži pretēji – iemaksas par 2015. gadu uz SVN pamata esot galīgi pārskaitītas uz VNF un tādējādi esot kļuvušas par tā mērķapjoma, kas jāsasniedz līdz 2024. gadam, neatņemamu sastāvdaļu. Šajā ziņā īstenošanas regulas 8. panta 2. punktā ietvertais ieskaita noteikums nodrošinot tikai to, ka iemaksu par 2015. gadu pārskaitīšana uz VNF nerada nelīdzsvarotību starp attiecīgajām bankām finansiālā sloga dalīšanas ziņā. Tātad, ņemot vērā VNM regulas 70. panta 4. punktu, uz iemaksām par 2015. gadu attiecas tie paši noteikumi, kas attiecas uz turpmākajos gados veiktajām iemaksām (21).
B. Par apelācijas sūdzību
48. Apelācijas sūdzības iesniedzēja šo Vispārējās tiesas spriedumu ir pārsūdzējusi, izvirzot kopumā 13 pamatus, kuri būtībā attiecas, pirmkārt, uz 2018. gada iemaksas proporcionālo atmaksājamību (par to 1. iedaļā), otrkārt, iespēju atmaksāt 2015. gada iemaksas “atlikumu” (par to 2. iedaļā) un, treškārt, VNV lēmuma formālo tiesiskumu (par to 3. iedaļā).
1. Par 2018. gada iemaksas proporcionālo atmaksājamību
49. Pirmajā līdz ceturtajā, kā arī septītajā un astotajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzēja vispirms soli pa solim iebilst pret juridisko argumentāciju, ar kuru Vispārējā tiesa ir pamatojusi savu VNM regulas 70. panta 4. punkta un Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 2. punkta interpretāciju, saskaņā ar kuru licences anulēšanas dēļ šīs tiesību normas nepieļaujot 2018. gada iemaksas atmaksu. Piektajā, desmitajā, vienpadsmitajā un divpadsmitajā pamatā tā apgalvo, ka Vispārējās tiesas interpretācija par šīm normām esot pretrunā prevalējošiem principiem. Tādēļ šie pamati ir jāizvērtē kopā.
a) Par pirmo, otro un ceturto pamatu
50. Pirmajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzēja būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav atzinusi, ka VNF apdrošina iemaksas veicošās bankas pret saistību neizpildes risku. 2018. gada ex ante iemaksa esot uzskatāma par sava veida apdrošināšanas prēmiju par VNF segumu šajā gadā. Līdz ar to šā apdrošināšanas seguma nodrošināšana vai attiecīgi finanšu stabilitātes riska, kas izriet no kredītiestādes darbības, palielināšanās esot pienākuma veikt iemaksas juridiskais pamats. Taču līdz ar tās izstāšanos no sistēmas šie abi aspekti vairs neesot aktuāli. Tādēļ 2018. gada iemaksa par laikposmu pēc kredītiestādes licences anulēšanas 2018. gada 11. jūlijā neesot “pienācīgi saņemta” VNM regulas 70. panta 4. punkta izpratnē un līdz ar to esot jāatmaksā tai. Ceturtajā pamatā ir teikts, ka tāds pats secinājums Vispārējai tiesai būtu bijis jāizdara, piemērojot principu par nepamatotas iedzīvošanās aizliegumu, jo šajā ziņā iemaksa esot veikta bez juridiska pamata (22). Līdz ar to Vispārējā tiesa, VNM regulas 70. panta 4. punktu interpretēdama tādējādi, ka tas nepieļauj 2018. gada iemaksas proporcionālu atmaksu, esot pieļāvusi tiesību kļūdu (23).
51. Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 2. punkta pastāvēšana drīzāk liecinot par to, ka ir gadījumi, kad ex ante iemaksa vēlāk tiek koriģēta. Tas tādēļ, ka šajā tiesību normā esot tikai paredzēts, ka statusa maiņa iemaksu periodā neietekmē maksājamās iemaksas apmēru. Tas ļaujot secināt, ka katrā ziņā būtu jāņem vērā citas izmaiņas. Taču iestādes izstāšanās no sistēmas licences anulēšanas rezultātā – tieši pretēji – neesot uzskatāma par “statusa maiņu” Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 2. punkta izpratnē. Tāpēc ar otro pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet, ka Vispārējā tiesa šajā lietā ir kļūdījusies, atzīdama, ka deleģētās regulas 12. panta 2. punkts ir piemērojams arī šajā lietā (24).
52. Tā kā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 61., 62., kā arī 68.–72. punktā savu nostāju būtībā ir pamatojusi ar iemaksu iekasēšanas sistēmas darbības principu un mērķiem sākotnējā laikposmā, tā ir jāizvērtē vispirms (par to 1. iedaļā). Tādēļ ka, balstoties uz to, pēc tam var pierādīt, ka pirmais, otrais un ceturtais pamats ir balstīts uz kļūdainu izpratni par piemērojamām tiesību normām un ex ante iemaksu būtību (par to 2. iedaļā).
1) Par iemaksu iekasēšanas sistēmas darbības principu un mērķiem sākotnējā laikposmā
53. Saskaņā ar VNM regulas 69. un 70. pantu iemaksu piesaistīšanas mērķis ir sasniegt noteiktu summu – mērķapjomu, ko tomēr nav iespējams savākt visu uzreiz, jo tā ir ievērojama summa. Tādēļ saskaņā ar VNM regulas 69. panta 2. punktu sākotnējā laikposmā iemaksas iekasē, “sadalot laikā” pēc iespējas vienādi – proti, vismaz vienreiz gadā (25) –, lai šā laikposma beigās sasniegtu mērķapjomu 1 % apmērā no segtajiem noguldījumiem visās iesaistītajās dalībvalstīs. Tiklīdz mērķapjoms ir sasniegts, iemaksas vairs netiek iekasētas (26).
54. Lai nodrošinātu iemaksu izlīdzinātu sadalījumu, saskaņā ar VNM regulas 70. panta 2. punkta pirmo daļu katru gadu no iemaksas veicošajām bankām kopumā piesaista ne vairāk kā 1/8 no 2024. gada mērķapjoma. Šajā ziņā ir jāņem vērā, ka mērķapjomu 2024. gadam ir iespējams aplēst tikai aptuveni, jo pašlaik nav zināms, cik lieli būs segtie noguldījumi 2024. gadā. Tāpēc, pamatojoties uz Deleģētās regulas 2015/63 (27) 4. panta 2. punktu, vienkāršoti izsakoties, VNV ņem vērā segto noguldījumu vidējo summu visās iesaistītajās dalībvalstīs licencētajās kredītiestādēs attiecīgajā iepriekšējā gadā, dala to ar astoņi un no tās piesaista mazliet vairāk par 1 %, jo segto noguldījumu apjomam ir tendence palielināties (28).
55. Katras bankas individuālās iemaksas šādi noteiktajā gada mērķapjomā tiek aprēķinātas, pamatojoties uz VNM regulas 70. panta 1. punktu un 2. punkta otro daļu, atbilstoši tās lielumam un riska profilam. Tam par pamatu tiek izmantoti kredītiestāžu dati, kuri saskaņā ar Deleģētās regulas 2015/63 14. pantu līdz iepriekšējā gada beigām ir jānosūta uz VNV (29).
56. Tādējādi, balstoties uz iepriekšējā gada datiem, aprēķinātā iemaksa galu galā tiek iekasēta attiecīgā gada laikā; to maksā bankas, kas līdz nākamā gada 1. janvārim ir saņēmušas licenci kādā no iesaistītajām dalībvalstīm. Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 2. punktā ir paredzēts, ka statusa izmaiņas iemaksu periodā neietekmē attiecīgajā gadā maksājamās iemaksas apmēru.
57. Tomēr nav tā, ka bankām iemaksa katrā ziņā būtu jāveic naudā; saskaņā ar VNM regulas 70. panta 3. punktu tā vietā līdz 30 % no iemaksu gadā nepieciešamās kopsummas var segt, izmantojot tā dēvētās neatsaucamās maksājumu saistības ar nodrošinājumu skaidrā naudā.
58. VNM regulas 70. panta 4. punktā ir noteikts, ka pienācīgi saņemtās iemaksas netiek atmaksātas.
2) Par sekām saistībā ar 2018. gada iemaksas atmaksājamību
59. Aprakstītais iemaksu piesaistīšanas darbības princips un mērķi liecina, ka, pirmkārt, piemēram, 2018. gada iemaksa “neattiecas” uz 2018. gadu – pretēji tam, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda savā pirmajā pamatā –, bet 2018. gadā tiek tikai iekasēta.
60. Pirmām kārtām, ikgadējās piesaistīšanas nolūks ir tikai izlīdzināts sadalījums laika ziņā, kā paredzēts VNM regulas 69. panta 2. punktā. To gan būtu bijis iespējams organizēt arī īsākos intervālos, piemēram, reizi ceturksnī. Tomēr tas nozīmētu nevienādi lielāku un, iespējams, nesamērīgu administratīvo slogu. Tas tādēļ, ka nekas neliecina par to, ka sadalījums astoņās ikgadējās iemaksās salīdzinājumā ar 32 attiecīgi mazākām iemaksām reizi ceturksnī radītu pārmērīgu saimniecisku slogu iemaksas veicošajām bankām. Tieši izvairīšanās no šāda sloga ir šāda sadalījuma jēga un mērķis (30). Līdz ar to lēmums par ikgadēju iemaksu piesaistīšanu bez problēmām ietilpst plašajā rīcības brīvībā, kas šajā jomā ir piešķirta Savienības likumdevējam (31).
61. Otrām kārtām, šajā saistībā 1. janvāris ir tikai atsauces datums tam, lai konstatētu iemaksas veicošo banku loku (32). Šis datums nenozīmē, ka konkrētā iemaksa būtu attiecināma uz attiecīgo gadu. Tikpat labi likumdevējs būtu varējis norādīt uz kredītiestādēm, kas iesaistīto dalībvalstu teritorijā bija licencētas iepriekšējā gada 31. decembrī. It īpaši tāpēc, ka konkrētā gadā maksājamās iemaksas aprēķina, balstoties uz iepriekšējā gada datiem (33).
62. Jau tādēļ vien 2018. gadā piesaistīto iemaksu nevar pārrēķināt vai atmaksāt tādu izmaiņu dēļ, kas iestājušās tikai šajā gadā. Tātad pārsūdzētā sprieduma 69. punktā izklāstītajā Vispārējās tiesas secinājumā nav pieļauta neviena tiesību kļūda.
63. Otrkārt, sistēmas darbības princips un mērķi liecina, ka ex ante iemaksas – kā Vispārējā tiesa pareizi ir secinājusi pārsūdzētā sprieduma 73. punktā – nav pielīdzināmas apdrošināšanas prēmijām.
64. Tas tādēļ, ka, pirmām kārtām, kredītiestāde, veicot iemaksas, neiegūst tiesības izmantot VNF. Pārsūdzētā sprieduma 70. punktā Vispārējā tiesa ir pareizi norādījusi, ka VNF mērķis ir nodrošināt banku savienības finanšu stabilitāti kā tādu un to nevar uzskatīt par atsevišķu banku glābšanas fondu (34). Saskaņā ar VNM regulas 18. panta 1. punktu noregulējums tiek veikts vienīgi plašas sabiedrības interesēs. Šajā gadījumā VNF ir jānodrošina vienotā noregulējuma mehānisma ticamība un darbība (35): likumdevējs sagaida, ka tā esamība stabilizēs banku sektoru, jo šādu struktūru pastāvēšana var ierobežot atsevišķu iestāžu problēmu sistēmisko ietekmi (36).
65. Otrām kārtām, bankas individuālo iemaksu apmērs, lai gan to aprēķinā riska svēršana tiek veikta atbilstoši loģikai, kas tiek izmantota apdrošināšanā, neizriet no konkrētas likmes piemērošanas aprēķina bāzei (37). Drīzāk iemaksu apmērs galu galā ir atkarīgs no mērķapjoma, kas ir jāsasniedz ar visu līdz 2023. gada beigām piesaistīto iemaksu summu.
66. Tātad konkrētas bankas ex ante iemaksas konkrētā gadā vispirms ir tikai niecīga daļa no mērķapjoma summas un tikai “garāmejot” atspoguļo attiecīgās bankas riska profilu. Vai citiem vārdiem: ja visām bankām ar nemainīgu noguldījumu apjomu pēkšņi būtu riska profils, kas novērtējams kā zems, tad – pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēja, – par šo gadu tomēr netiktu piesaistīts mazāks ex ante iemaksu kopapjoms. Drīzāk piesaistītā kopsumma vienmēr būs tāda, kas atbilst 1/8 no vairāk nekā 1 % no segtajiem noguldījumiem iepriekšējā gadā, lai sākotnējā laikposma beigās uzkrātu kopsummu, kas atbilst vismaz 1 % no segtajiem noguldījumiem 2024. gadā (38).
67. Vienlaikus tas nozīmē, ka konkrētas bankas individuālā iemaksa vienmēr ir izšķiroši atkarīga no citu banku, kurām attiecīgajā gadā, proti, attiecīgajā atsauces datumā, ir jāveic iemaksas, skaita un to individuālajām iemaksām (39). Tādēļ, koriģējot kādas bankas iemaksu, vienmēr būtu nepieciešams koriģēt arī pārējo banku iemaksas. Līdz ar to, ja viena iemaksu gada laikā iemaksas pastāvīgi tiktu koriģētas, nebūtu iespējams juridiski droši noteikt visu banku individuālās iemaksas (40). Tādēļ Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 2. punktā ir paredzēts, ka statusa maiņa iemaksu periodā neietekmē maksājamās iemaksas apmēru. Atbilstoši tam ar VNM regulas 70. panta 4. punktu principā ir izslēgta jau saņemtu iemaksu atmaksa, jo pretējā gadījumā iztrūkums būtu jāpiesaista no citām bankām. Tiesa jau ir nospriedusi, ka jēdziens “statusa maiņa” ir jāsaprot plaši (41), jo šajā kontekstā tam jāaptver visi gadījumi, kas varētu ietekmēt citu banku iemaksu slogu, tātad it īpaši arī iemaksas veicošās bankas izstāšanās no sistēmas.
68. Tātad ikgadējā ex ante iemaksa VNF nav kvantitatīvs rādītājs, kas gada laikā nepārtraukti raksturotu uzraudzītas bankas radīto risku finanšu stabilitātei vai VNF līdzekļu izmantošanai. Tādēļ laikposms, kurā iemaksu veikšanas gadā iemaksu veicošā banka ietilpst VNM regulas piemērošanas jomā, principā nav nozīmīgs veicamās iemaksas apmēra aprēķināšanai.
69. No tā izriet, ka ikgadējā iemaksa par “pienācīgi saņemtu” VNM regulas 70. panta 4. punktā paredzētā nosacījuma izpratnē ir uzskatāma ne tikai tad, ja banka visā iemaksas veikšanas gada laikā ietilpst VNM regulas piemērošanas jomā. Šis apstāklis – pretēji tam, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo saistībā ar ceturto pamatu, – nav uzskatāms par pienākuma veikt iemaksas juridisko pamatu. Izšķirošais faktors, kas nosaka pienākumu veikt iemaksas, drīzāk ir tas, ka attiecīgajā atsauces datumā kredītiestāde ir licencēta iesaistītās dalībvalsts teritorijā. Tā izpaužas princips, ka runa ir par plašas sabiedrības interesēs sniegtu finansējumu no banku sektora kopumā, nevis atsevišķu banku interesēs (42).
70. Tādējādi banka atkarībā no tā, kurā VNF sākotnējā laikposma brīdī tā saņems licenci, sniegs lielāku vai mazāku ieguldījumu VNF mērķapjomā. Bankām, kas pievienojas tikai pēc sākotnējā laikposma, attiecīgos apstākļos (sākotnēji) var pat nebūt jāveic iemaksas. Pirmšķietami tas var būt netaisnīgi. Tomēr nav citu iespēju kā vien piesaistīt iemaksas no pašreizējiem tirgus dalībniekiem. Bet to skaits, protams, svārstās.
71. Šajā saistībā Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 2. punktā ir apstiprināts VNM regulas 70. panta 4. punktā paustais princips, ka ex ante iemaksas aprēķina pēc atsauces datuma, jo citādi nebūtu iespējams ticami aprēķināt un iekasēt šīs iemaksas (43).
72. Šāds precizējums ir nepieciešams, jo 12. panta 1. punktā ir paredzēts izņēmums no atsauces datuma principa. Saskaņā ar to gadījumā, ja kredītiestādei uzraudzība tiek piemērota nesen un tikai daļā no iemaksu perioda, iemaksa tiek noteikta proporcionāli un atbilstoši pirmā iemaksu perioda pilno mēnešu skaitam, kuru laikā iestāde ir pakļauta uzraudzībai. Deleģētās regulas 2015/63 13. panta 5. punktā ir paredzēts, ka šādas iestādes proporcionālo gada iemaksu iekasē kopā ar gada iemaksu, kas maksājama par nākamo iemaksu periodu. Citiem vārdiem, no iestādēm, kas pievienojas nesen, pirmajā iemaksu gadā tiek iekasēta proporcionāla papildu iemaksa “par iepriekšējo gadu”. Uz to Vispārējā tiesa pareizi ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 144. punktā.
73. Turpretī no 2019. gada apelācijas sūdzības iesniedzējai iemaksas vairs nebūs jāveic, lai gan daļā no 2018. gada tā vēl veica darbību un tādējādi it īpaši veicināja segto noguldījumu apjoma pieaugumu, kas ir pamats 2019. gada mērķapjoma aprēķināšanai. Proti, attiecīgajā atsauces datumā, 2019. gada 1. janvārī, tā vairs neietilpa iemaksas veicošo banku lokā. Tas apliecina, ka galvenais nav konkrētais risks, ko banka rada gada laikā.
74. Tātad – pretēji tam, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo saistībā ar otro pamatu, – no Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 2. punkta neizriet, ka visas izmaiņas, kas notikušas iemaksu gada laikā un kas nav statusa izmaiņas, ir cēlonis (vēlākai) iemaksu korekcijai. Šī tiesību norma drīzāk tikai apstiprina atsauces datuma principu, no kura atkāpe ir paredzēta tās 1. punktā.
75. Tikai pilnības labad vēl precizēšu, ka Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 1. punkts turklāt neizraisa neattaisnotu sliktāku attieksmi pret jaunpienākušām bankām.
76. VNM regulas 69. un 70. punktā paredzētā un ar Īstenošanas regulu 2015/81 un Deleģēto regulu 2015/63 pilnveidotā sistēma nodrošina, ka slogs banku sektorā tiek sadalīts ja ne pilnīgi vienādi (44), tad vismaz pēc iespējas taisnīgi. To citastarp veicina arī Deleģētās regulas 2015/63 12. panta norma, saskaņā ar kuru jaunpienākušai bankai ir jāmaksā “par pagātni”, savukārt tieši bankai, kas izstājas no sistēmas, turpmāk maksa vairs netiks piemērota. Tas tādēļ, ka jaunpienākušā banka, visticamāk, vēl ilgi paliks banku sektorā, kura stabilizēšana ir vienotā uzraudzības mehānisma abstraktais mērķis. Tāpēc arī šādas konstrukcijas izvēle ietilpst likumdevēja plašajā rīcības brīvībā šajā jomā (45).
3) Starpsecinājums
77. No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka iemaksu par 2018. gadu nevar pārrēķināt un proporcionāli atmaksāt, argumentējot ar to, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai 2018. gadā ir anulēta licence. Tātad pirmais, otrais un ceturtais pamats ir jānoraida.
b) Par trešo, septīto un astoto pamatu
78. Šo secinājumu neapšauba citas tiesību normas, uz kurām apelācijas sūdzības iesniedzēja bija atsaukusies pirmajā instancē, lai pamatotu savu juridisko nostāju, un kuru kļūdainu interpretāciju vai attiecīgi piemērošanu tā pārmet Vispārējai tiesai trešajā, septītajā un astotajā pamatā.
79. Proti, Deleģētās regulas 2017/2361 7. pantā attiecībā uz administratīvajām iemaksām VNV ir tieši paredzēts tikai proporcionāls maksāšanas pienākums, ja kredītiestāde VNM regulas piemērošanas jomā ietilpst tikai vienā daļā no finanšu gada. Saistībā ar trešo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatīdama, ka šīs iemaksas nav pielīdzināmas ex ante iemaksām VNF, un tādēļ noliegdama Deleģētās regulas 2017/2361 7. panta piemērošanu pēc analoģijas šīm ex ante iemaksām (46).
80. Tomēr pārsūdzētā sprieduma 86. punktā, nepieļaujot tiesību kļūdu, Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka administratīvās iemaksas VNV – atšķirībā no iemaksām VNF – tiek maksātas kā pretizpildījums par VNV administratīvo darbību gada laikā. Tātad tās atbilst no laika atkarīgiem izdevumiem. Šajā ziņā šīs iemaksas patiešām “attiecas” uz konkrētu gadu. Turpretim ex ante iemaksas VNF ir paredzētas tam, lai sākotnējā laikposmā pakāpeniski sasniegtu VNM regulas 69. panta 1. punktā noteikto mērķapjomu, bet pēc tam, neraugoties uz VNF darbības turpināšanos, (vismaz sākotnēji) vairs nav maksājamas (47). Tātad, noraidīdama abu šo iemaksu veidu salīdzināmību, Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu.
81. Tātad trešais pamats ir jānoraida.
82. Turklāt, ņemot to vērā, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 109. punktā ir arī pareizi secinājusi, ka tādā situācijā kā šajā lietā aplūkojamā no Deleģētās regulas 2015/63 17. panta 3. un 4. punkta neizriet pienākums pārrēķināt iemaksu par 2018. gadu.
83. Deleģētās regulas 17. panta 3. un 4. punktā ir paredzēts, ka konkrētos apstākļos iemaksu var pārrēķināt, ja datus, kas kredītiestādēm jāiesniedz līdz iepriekšējā gada 31. decembrim atbilstoši šīs regulas 14. panta 1.–3. punktam, vēlāk nākas grozīt. Tomēr, ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzēja saistībā ar septīto pamatu atsaucas uz šo tiesību normu kā pierādījumu (abstraktai) iespējai vēlāk veikt iemaksu pārrēķinu, tās argumenti nav pamatoti. Tas tādēļ, ka, lai apelācijas sūdzība tiktu apmierināta, svarīgi ir vienīgi tas, vai Vispārējā tiesa ir kļūdījusies, noraidīdama iemaksas par 2018. gadu proporcionālu atmaksājamību.
84. Katrā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzēja nenorāda, ciktāl licences anulēšana 2018. gadā rada nepieciešamību grozīt vai pārskatīt datus, kas tai līdz 2017. gada 31. decembrim bija jāiesniedz VNV. Turklāt iemesls tam, ka Deleģētās regulas 2015/63 17. pantā nav paredzēts veikt pārrēķinu, ja nākamajā gadā mainās dati, ir vienkārši tāds, ka ikgadējā iemaksa netiek aprēķināta, balstoties uz tā gada datiem, kurā ir jāmaksā attiecīgā iemaksa (48).
85. Tātad arī septītais pamats ir jānoraida.
86. Visbeidzot ar astoto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai to, ka tā esot kļūdījusies, atteikdamās tās situācijai pēc analoģijas piemērot Īstenošanas regulas 2015/81 7. panta 3. punktu (49). Saskaņā ar šo tiesību normu neatsaucamas maksājumu saistības tiek atceltas, ja kredītiestāde izstājas no sistēmas. Tā kā saskaņā ar VNM regulas 70. panta 3. punktu naudas līdzekļu iemaksas vietā būtu iespējams uzņemties neatsaucamas maksājumu saistības, tad pēc izstāšanās no sistēmas ex ante iemaksām būtu jāpiedzīvo “tāds pats liktenis” kā neatsaucamajām maksājumu saistībām: tātad, ja pēdējās minētās šādā gadījumā tiktu atceltas, naudā veiktās iemaksas būtu jāatmaksā.
87. Tomēr Īstenošanas regulas 2015/81 7. panta 3. punktā ir tikai paredzēta neatsaucamu maksājumu saistību atcelšana un attiecīgā nodrošinājuma atbrīvošana. Tas gan nenozīmē, ka apmēru, kādā pastāv neatsaucamas maksājumu saistības, varētu konstatēt pēc VNF. Tas tādēļ, ka saskaņā ar Īstenošanas regulas 2015/81 7. panta 1. punktu neatsaucamu maksājumu saistību izmantošana nekādā veidā nedrīkst ietekmēt fonda finansiālo spēju un likviditāti. Šā instrumenta vienīgais izmantojums ir paredzēt, ka summa tiktu samaksāta nevis uzreiz, bet tikai pēc pieprasījuma. No Īstenošanas regulas 2015/81 7. panta 2. punkta izriet, ka neatsaucamu maksājumu saistību atcelšana un nodrošinājuma atbrīvošana vienmēr notiek tikai pret iemaksas saņemšanu. Tātad tāpat ir jābūt arī tad, kad notiek izstāšanās no sistēmas atbilstoši 3. punktam, jo pretējā gadījumā neatsaucamās maksājumu saistības nekad nevarētu sasniegt savu mērķi. Tāpēc neatsaucamo maksājumu saistību atcelšana un nodrošinājuma atbrīvošana nenozīmē, ka iemaksa, par kuru pastāv šis instruments, nebūtu jāveic. Drīzāk ar izstāšanos no sistēmas ir jāizraisa neatsaucamo maksājumu saistību atcelšana, un to apelācijas tiesvedībā apstiprināja arī VNV.
88. Līdz ar to Īstenošanas regulas 2015/81 7. panta 3. punkts, kurā norādīts uz nepieciešamību nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret neatsaucamām maksājumu saistībām un naudas izteiksmē veiktām iemaksām, nevar pamatot pēdējo minēto iemaksu (proporcionālu) atmaksu gadījumā, ja kredītiestāde izstājas no sistēmas.
89. No tā izriet, ka arī astotais pamats ir jānoraida.
c) Par desmito pamatu
90. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ir jānoraida arī desmitais pamats, ar kuru apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka pārsūdzētā sprieduma 136. punktā tā VNM regulas 70. panta 4. punkta normu esot kļūdaini atzinusi par nepārprotamu un tādējādi nav ievērojusi tiesiskās drošības principu.
91. Kā tikko tika paskaidrots, VNM regulas 70. panta 4. punktā paustā nozīme izriet no VNF iemaksu piesaistīšanas sistēmas darbības principa un mērķiem.
92. Tātad desmitais pamats ir balstīts uz prasību par tiesību normas skaidru formulējumu, kas izriet no kļūdainas izpratnes par tiesiskās drošības principu (50). Tas tādēļ, ka fakts, ka tiesību norma jāaplūko saistībā ar citām normām, nenozīmē, ka tā būtu pretrunā šai prasībai (51).
93. Tātad ir jānoraida arī desmitais pamats.
d) Par piekto un vienpadsmito pamatu
94. Ar vienpadsmito pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav ņēmusi vērā samērīguma principa lomu tiesību normu interpretācijā.
95. Šajā saistībā izvirzītā argumentācija esot balstīta uz kļūdainu sprieduma interpretāciju, ka Vispārējā tiesa ir nolēmusi, ka atmaksa atbilstoši VNM regulas 70. panta 4. punktam vienmēr un visos apstākļos ir izslēgta, un to apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata par nesamērīgu. Tomēr šāds secinājums acīmredzami pārsniegtu strīda priekšmetu, un pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa to arī nav izdarījusi.
96. Savukārt apelācijas sūdzības iesniedzēja nav paskaidrojusi, kādēļ VNM regulas 70. panta 4. punkta piemērošana tās gadījumā radītu nesamērīgu rezultātu, bet ir minējusi hipotētiskus šāda rezultāta piemērus.
97. Jāatzīst, ka divpadsmitais pamats kopsakarā ar piekto pamatu, ar kuru apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka 147. punktā tā nav ņēmusi vērā tās izvirzīto iebildumu par VNM regulas 70. panta 4. punkta prettiesiskumu, var tikt saprasts tādējādi, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka šī tiesību norma nav spēkā, jo minētajos piemēros tā rada nesamērīgus rezultātus. Tomēr apelācijas sūdzības iesniedzēja arī nav paskaidrojusi, kādēļ tas tā ir un kāpēc it īpaši minētajos piemēros nebūtu iespējama VNM regulas 70. panta 4. punkta samērīga interpretācija (52). Tā iemesls savukārt ir tāds, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja kļūdaini uzskata, ka Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka VNM regulas 70. panta 4. punkta dēļ ex ante iemaksu atmaksāšana ir izslēgta visos iespējamos gadījumos.
98. Tādēļ ir jānoraida arī piektais un vienpadsmitais pamats.
e) Par divpadsmito pamatu
99. Ar divpadsmito pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja iebilst pret to, ka Vispārējā tiesa kļūdaini ir interpretējusi principu nemo auditur propriam turpitudinem allegans. Pārsūdzētā sprieduma 172. punktā tā esot kļūdaini nospriedusi, ka uz VNM regulas 18. panta 1. punkta pamata pieņemtā VNV 2018. gada 23. februāra lēmuma – ar kuru atzīts, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja (iespējams) kļūs maksātnespējīga, bet noregulējuma pasākumi nav nepieciešami, – šķietamais prettiesiskums neietekmē apstrīdētā lēmuma tiesiskumu. Apelācijas sūdzības iesniedzējas skatījumā tieši VNF [VNV] lēmums atbilstoši VNM regulas 18. panta 1. punktam bija tas, kas izraisīja tās bankas licences atsaukšanu 2018. gada 11. jūlijā. Tomēr, tā kā šis VNV lēmums esot bijis prettiesisks, tā nevarot uz to atsaukties, lai pēc tam tai liegtu VNF “aizsardzību” licences anulēšanas rezultātā, vienlaikus neatmaksājot tai ex ante iemaksas.
100. Tomēr no iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka, pirmkārt, apgalvojums par to, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja licences anulēšanas rezultātā nevarot izmantot VNF, lai gan par to “esot samaksājusi”, pēc būtības ir kļūdains (53). Otrkārt, Savienības iestāžu akti tiek uzskatīti par likumīgiem un līdz ar to spēkā esošiem, kamēr tie nav atcelti (54). Attiecīgi pārsūdzētā sprieduma 171. punktā Vispārējā tiesa ir pareizi norādījusi, ka šajā tiesvedībā nekas neizriet no VNV lēmuma, kas pieņemts uz VNM regulas 18. panta 1. punkta pamata, šķietamā prettiesiskuma, jo tas nav šīs tiesvedības priekšmets.
101. Tātad ir jānoraida arī divpadsmitais pamats.
f) Secinājums
102. Līdz ar to pārsūdzētā sprieduma 130. punktā ietvertajā Vispārējās tiesas secinājumā, ka nav iespējama iemaksas par 2018. gadu proporcionāla atmaksa, kas lūgta, pamatojoties uz to, ka šajā gadā tika anulēta apelācijas sūdzības iesniedzējas licence, nav pieļauta tiesību kļūda.
2. Par iespēju izmaksāt 2015. gada iemaksas “atlikumu” (sestais un devītais pamats)
103. Ar sesto un devīto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja būtībā apstrīd to, kā saistībā ar iemaksu par 2015. gadu Vispārējā tiesa ir interpretējusi VNM regulas 70. panta 4. punktu. Vispārējās tiesas skatījumā, neraugoties uz ieskaita noteikumu Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 2. punktā, ar šo tiesību normu ir liegts izmaksāt 2015. gada iemaksas “atlikumu”.
104. Atgādinājumam: saskaņā ar BAND ikvienai dalībvalstij kopš 2015. gada 1. janvāra ir jāizveido valsts noregulējuma finansēšanas mehānismi, kuri saskaņā ar minētās direktīvas 102. un 103. pantu tiek papildināti ar banku ex ante iemaksām līdz konkrēta mērķapjoma sasniegšanai. Tomēr banku savienības dalībvalstīm šā pienākuma praktiskā nozīme ir minimāla, jo visām iestādēm, kam ir piemērojama VNM regula, no 2016. gada 1. janvāra valsts finansēšanas mehānismus ir aizstājis VNF (55). Tāpēc, lai stiprinātu VNF finansēšanas spējas no tā izveides brīža, banku savienības dalībvalstis ir apņēmušās atbilstoši SVN pārskaitīt uz VNF visas iemaksas, kuras tās piesaistījušas no šīm iestādēm 2015. gadā, pamatojoties uz BAND 103. pantu (56). No 2016. gada 1. janvāra šo iestāžu iemaksas principā (57) tiek aprēķinātas uz VNM regulas 69. un 70. panta pamata. Saskaņā ar VNM regulas 67. panta 4. punktu tās joprojām piesaista dalībvalstu iestādes un pārskaita tās uz VNF atbilstoši SVN.
105. Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 2. punktā ir paredzēts, ka VNF sākotnējā laikposmā banku veiktā iemaksa par 2015. gadu pakāpeniski tiks ieskaitīta iemaksās, kas piesaistītas, pamatojoties uz VNM regulas 69. un 70. pantu. Praksē 1/8 no kredītiestādes 2015. gadā veiktās iemaksas tiek atskaitīta no bankas individuālās iemaksas, kas katru gadu aprēķināta atbilstoši VNM regulas 70. pantam kopsakarā ar Deleģēto regulu 2015/63 (58).
106. Apelācijas sūdzības iesniedzējas skatījumā Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā, ka no šā mehānisma izriet, ka iemaksa par 2015. gadu ir tikai “avanss” VNF un rezultātā tā ir jāatmaksā bankām, kuras to ir veikušas. Tā kā attiecībā uz banku, kas izstājas no sistēmas pirms sākotnējā laikposma beigām, to neesot iespējams izdarīt ar ieskaitu turpmākajās iemaksās, tad atlikums tai esot jāizmaksā izstāšanās brīdī. To, ka šāda izmaksa ir iespējama, pierādot Lēmums SRB/ES/SRF/2018/03 par ex ante iemaksu aprēķinu par 2018. gadu (59). Saskaņā ar šo lēmumu bankām, kurām to 2018. gada iemaksas ieskaits ar 2015. gada iemaksas daļu radīs negatīvu summu, tiks izmaksāta starpība. Tāpēc Vispārējās tiesas secinājumā, ka, pamatojoties uz VNM regulas 70. panta 4. punktu, nav iespējams atmaksāt 2015. gada iemaksas “atlikumu”, esot pieļauta tiesību kļūda.
107. Jāatzīst, ka iemaksa par 2015. gadu tiek ieskaitīta to samaksājušo banku ikgadējās iemaksās un tādējādi rezultātā tā nav summa, kas šīm bankām ir jāmaksā “papildus”. Drīzāk, ņemot vērā Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 2. punktu, banka, kas jau 2015. gada 1. janvārī bija saņēmusi licenci banku savienības dalībvalstī un veikusi iemaksu par 2015. gadu, sākotnējā laikposma beigās būs samaksājusi tādu pašu summu kā banka, kas ir salīdzināma pēc lieluma un riska profila, bet kas darbību sākusi tikai 2016. gada 1. janvārī un kam ir jāveic iemaksas visā sākotnējā laikposmā.
108. Tomēr no tā neizriet, ka iemaksa par 2015. gadu ir “avanss”, kas ir jāatmaksā. Tāpat tas nenozīmē, ka iemaksas par 2015. gadu “atlikumu”, kas vēl nav ieskaitīts turpmākajās iemaksās, var atmaksāt bankai, kura izstājas no VUM pirms sākotnējā laikposma beigām un tādējādi vairs nemaksā turpmākās iemaksas.
109. Tas tādēļ, ka – kā Vispārējā tiesa ir pareizi atzinusi pārsūdzētā sprieduma 117. punktā – iemaksas par 2015. gadu, tiklīdz tās atbilstoši SVN ir pārskaitītas uz VNF, kļūst tā naudas līdzekļu neatņemama sastāvdaļa. Tās tiek vērtētas tieši tāpat kā visas pārējās iemaksas, kas joprojām tiek piesaistītas valsts līmenī, bet atbilstoši SVN tiek pārskaitītas uz VNF (60). Tas ir arī lietderīgi, jo banku savienības dalībvalstīs valsts finansēšanas mehānismi jau tik un tā ir aizstāti ar VNF (61).
110. Tādējādi visu 2015. gadā piesaistīto iemaksu summa jau no paša sākuma tiek ņemta vērā, aprēķinot kopējo summu, kas ir jāiegūst, lai sasniegtu 2024. gadam aplēsto VNF mērķapjomu. Tātad šīs naudas trūktu, ja katrai bankai, kas izstājās pirms sākotnējā laikposma beigām, tiktu atmaksāts atlikums no 2015. gada maksājuma. Tāpēc arī iemaksām par 2015. gadu ir jāpiemēro VNM regulas 70. panta 4. punktā nostiprinātais princips, ka pienācīgi saņemtas iemaksas nevar tikt atmaksātas (62).
111. Arī piektajā pamatā uzsvērtais apstāklis, ka Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 2. punktā paredzēto iemaksu ieskaits atsevišķos gadījumos var izraisīt negatīvu summu, kas pēc tam tiek samaksāta attiecīgajai bankai, nenozīmē, ka iemaksas par 2015. gadu atkal var tikt izņemtas no VNF.
112. Šo izmaksu drīzāk izskaidro divi sistēmiski iemesli: pirmkārt, saskaņā ar VNM regulas 70. panta 2. punkta pirmo daļu viena gada laikā drīkst piesaistīt ne vairāk kā 1/8 no mērķapjoma, un uz to Vispārējā tiesa ir arī norādījusi pārsūdzētā sprieduma 100. punktā. Šīs tiesību normas mērķis ir nodrošināt, lai iemaksas tiktu sadalītas vienādi un tādējādi neradītu pārmērīgu ekonomisko slogu banku sektoram, jo tam varētu būt destabilizējoša ietekme. Tomēr, ja negatīvā summa, ja tāda rodas ieskaita rezultātā, netiktu izmaksāta attiecīgajai bankai, šajā gadā piesaistītā summa būtu lielāka par 1/8 no mērķapjoma. Tas tādēļ, ka iemaksas par 2015. gadu kopš dienas, kad tās atbilstoši SVN tiek pārskaitītas uz VNF, ir VNF līdzekļu neatņemama sastāvdaļa (63).
113. Otrkārt, banku sektoram kopumā astoņu gadu laikā jānodrošina vismaz 1 % no visiem segtajiem noguldījumiem iesaistītajās dalībvalstīs. Tomēr atsevišķai bankai ir jāiemaksā ne vairāk kā viena šīs summas daļa, ko principā veido astoņas gada iemaksas. Protams, likumdevējs varēja noteikt arī citu maksimālo individuālo iemaksu; tomēr nekas neliecina, ka šādi noteiktā maksimālā robeža ir kļūdaina rīcības brīvības izmantošanas ziņā (64).
114. Tomēr, lai jau pirmajā fonda pastāvēšanas gadā tam būtu pietiekami līdzekļi, bija nepieciešams jau šajā gadā nodrošināt sākumkapitālu 2015. gada iemaksas veidā. Tomēr tādējādi nav nedz palielinājies mērķapjoms, nedz saīsinājies sākotnējā laikposma ilgums.
115. Tāpēc, ja nebūtu Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 2. punktā paredzētā ieskaita, banka, kurai bija vai attiecīgi ir pienākums maksāt iemaksas jau pirms VNM regulas stāšanās spēkā un līdz sākotnējā laikposma beigām, veiktu iemaksu, kas ir lielāka nekā noteiktā maksimālā iemaksa. Tātad pārsūdzētā sprieduma 124. punktā Vispārējā tiesa ir pareizi atzinusi, ka ieskaita noteikums nodrošina, ka 2015. gadā piesaistīto iemaksu pārskaitīšana VNF nerada nelīdzsvarotību starp attiecīgajām bankām finansiālā sloga sadales ziņā.
116. Šajā gadījumā, tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējai, sākot no 2019. gada, vairs nav jāmaksā iemaksas, tā jebkurā gadījumā ir samaksājusi mazāk par maksimālo iemaksu, pat ja “atlikums” tai netiek izmaksāts. Jāatzīst, ka rezultātā tā ir samaksājusi vairāk nekā hipotētiska, salīdzināma tāda paša lieluma un riska profila banka, kas savu darbību sākusi tikai 2016. gada 1. janvārī un no sistēmas ir izstājusies tajā pašā dienā, kad apelācijas sūdzības iesniedzēja.
117. Tomēr, kā jau tika paskaidrots, individuālā iemaksu sloga atšķirības atkarībā no tā, kad sākotnējā laikposmā banka sāk darbību, ir raksturīgas sistēmai, un no tām nav iespējams pilnībā izvairīties (65). Galu galā tas ir izskaidrojams ar to, ka banku sektors mērķapjomu nevar piesaistīt uzreiz, bet tikai ilgākā laikposmā un ka šajā laikā mainās banku sektora sastāvs. Tomēr tas nedrīkst izraisīt to, ka pēc katrām izmaiņām būtu jāsāk gandrīz “no nulles”. Pretējā gadījumā būtu nopietni apdraudēts mērķis sasniegt mērķapjomu līdz 2024. gadam (66).
118. Līdz ar to Vispārējā tiesa, nospriezdama, ka iemaksas par 2015. gadu “atlikumu” nevar izmaksāt bankai, ja tā izstājas no sistēmas sākotnējā laikposmā, arī šajā ziņā nav pieļāvusi tiesību kļūdu.
119. Tādēļ sestais un devītais pamats ir jānoraida.
3. Par apstrīdētā lēmuma formālo tiesiskumu (trīspadsmitais pamats)
120. Attiecībā uz apstrīdētā lēmuma formālo tiesiskumu pārsūdzētā sprieduma 174.–180. punktā Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka VNV lēmums ir atbilstīgs LESD 296. panta prasībai norādīt pamatojumu. Tas tādēļ, ka tajā bija izklāstīti būtiskie faktiskie apstākļi, kā arī VNV izpratne par piemērojamām tiesību normām, ar kurām tā pamatoja apelācijas sūdzības iesniedzējas pieteikuma noraidīšanu.
121. Trīspadsmitajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzēja būtībā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā šajā ziņā esot piemērojusi nepareizu kritēriju, jo VNV lēmuma apstiprināšanai pārsūdzētajā spriedumā esot bijis nepieciešams izmantot papildu juridiskos apsvērumus un tādēļ tas neesot uzskatāms par pietiekami pamatotu. Turklāt jautājumi un debates tiesas sēdē Tiesā esot apliecinājuši, ka VNV pamatojums bija nepietiekams.
122. Šāda argumentācija acīmredzami neatbilst prasības norādīt pamatojumu jēgai un mērķim. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tā ir paredzēta, lai ieinteresētās personas, zinot visus apstākļus, varētu izlemt, vai tās vēlas pārsūdzēt lēmumu, un lai atbildīgā tiesa varētu veikt pārbaudi. Tādēļ nav tā, ka pamatojumā būtu obligāti jānorāda visi faktiski un juridiski nozīmīgie apstākļi (67). Prasības norādīt pamatojumu ievērošana ir jānošķir no pamatojuma pareizības pēc būtības (68). Tādēļ, ņemot vērā LESD 296. pantu, arī pēc būtības kļūdains pamatojums var būt pietiekams (69).
123. Līdz ar to nedz apstāklis, ka Vispārējā tiesa, apstiprinot VNV sniegto tiesību normu interpretāciju, ir ņēmusi vērā citus juridiskos apsvērumus, nedz tas, ka atsevišķi jautājumi bija strīdīgi, nav pierādījums tiesību kļūdai, kas būtu pieļauta, Vispārējai tiesai secinot, ka apstrīdētais lēmums bija pietiekami pamatots.
124. Tādēļ arī trīspadsmitais pamats ir jānoraida.
C. Par tiesāšanās izdevumiem
125. No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka apelācijas sūdzība kopumā ir jānoraida. Līdz ar to Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktam. Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktu, kas, pamatojoties uz Tiesas Reglamenta 184. panta 1. punktu, ir piemērojams arī apelācijas tiesvedībā, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā VNV ir iesniegusi attiecīgu pieteikumu, ir jāpiespriež apelācijas sūdzības iesniedzējai gan segt savus tiesāšanās izdevumus, gan atlīdzināt apelācijas tiesvedības un VNV tiesāšanās izdevumus.
126. Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 140. panta 1. punktu, kas ir piemērojams arī apelācijas tiesvedībā, dalībvalstis un iestādes, kuras iestājušās lietā, savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas. Turklāt saskaņā ar Tiesas Reglamenta 184. panta 4. punktu Tiesa var nolemt, ka tad, ja persona, kas iestājusies lietā pirmajā instancē un kas pati nav iesniegusi apelācijas sūdzību, ir piedalījusies tiesvedības Tiesā rakstveida vai mutvārdu daļā, tā savus tiesāšanās izdevumus sedz pati. Līdz ar to ir jālemj, ka Komisija savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.
VI. Secinājumi
127. Tādēļ ierosinu Tiesai lemt šādi:
1) Apelācijas sūdzību noraidīt.
2) Likvidējamā ABLV Bank AS sedz savus tiesāšanās izdevumus un izdevumus saistībā ar apelācijas tiesvedību, kā arī atlīdzina VNV tiesāšanās izdevumus.
3) Komisija savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.