ĢENERĀLADVOKĀTA PAOLO MENGOCI [PAOLO MENGOZZI] SECINĀJUMI,

sniegti 2007. gada 23. maijā (1)

Lieta C‑341/05

Laval un Partneri Ltd

pret

Svenska Byggnadsarbetareförbundet u.c.

(Arbetsdomstolen (Zviedrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Satura rādītājs

I –   Ievads

II – Atbilstošās tiesību normas

A –   Kopienu tiesības

B –   Valsts tiesības

1)     Valsts tiesības attiecībā uz darba ņēmēju norīkošanu darbā

2)     Koplīgumi Zviedrijā

3)     Valsts tiesības attiecībā uz kolektīvu rīcību

III – Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi

IV – Tiesvedība Tiesā

V –   Juridiskais vērtējums

A –   Ievada apsvērumi

1)     Par Kopienu tiesību piemērojamību

2)     Par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību

B –   Par prejudiciālajiem jautājumiem

1)     Vispārīgi apsvērumi

2)     Par Direktīvas 96/71 interpretāciju un tās transpozīciju Zviedrijā

3)     Starpsecinājums

4)     Par EKL 49. pantu

a)     Vispārīgas piezīmes

b)     Par pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojuma esamību

c)     Par iespējamiem ierobežojuma attaisnojumiem

i)     Par kolektīvās rīcības samērīgumu tiktāl, ciktāl tās mērķis ir uzspiest algas likmi, kas noteikta atbilstoši Byggnadsarbetareförbundet koplīgumam

ii)   Par kolektīvās rīcības samērīgumu tiktāl, ciktāl tās mērķis ir uzspiest visus Byggnadsarbetareförbundet koplīgumā paredzētos noteikumus un nosacījumus

VI – Secinājumi

Pakalpojumu sniegšanas brīvība – EKL 12. un 49. pants – Direktīva 96/71/EK – Horizontāla tieša iedarbība – Darba ņēmēju norīkošana – Būvniecības uzņēmums – Darba noteikumi un nosacījumi – Minimālā darba algas likme – Koplīgums, kas nav pasludināts par vispārēji piemērojamu – Kolektīva rīcība – Pamattiesības – Darba ņēmēju aizsardzība – Sociālais dempings – Samērīgums

I –    Ievads

1.        Ar saviem diviem prejudiciālajiem jautājumiem Arbetsdomstolen [Darba tiesa] (Zviedrija) būtībā jautā Tiesai, vai tad, ja dalībvalstī nav koplīgumu vispārējās piemērojamības pasludināšanas sistēmas, EKL 12. pants, EKL 49. pants un Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 16. decembra Direktīva 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā (2) ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj to, ka kādas dalībvalsts darba ņēmēju arodbiedrības atbilstoši šīs dalībvalsts tiesībām uzsāk kolektīvu rīcību nolūkā piespiest pakalpojumu sniedzēju no citas dalībvalsts parakstīt koplīgumu par labu darba ņēmējiem, kurus šis pakalpojumu sniedzējs ir uz laiku norīkojis darbā pirmās minētās dalībvalsts teritorijā, tostarp arī gadījumā, ja šim pakalpojuma sniedzējam jau ir saistošs koplīgums, kas noslēgts tā reģistrēšanas dalībvalstī.

2.        Šajā lietā rodas vairāki juridiski jautājumi, kuru risinājums nemaz nav tik viegls, un sarežģītākie no tiem prasa sabalansēt dažādas intereses.

3.        Tātad, lai atbildētu uz šajā lietā izvirzīto jautājumu, ir jāsabalansē tas, ka darba ņēmēju arodbiedrības izmanto tiesības uz kolektīvu rīcību, lai aizsargātu darba ņēmēju intereses – tiesības, kas atbilstoši maniem ieteikumiem šajos secinājumos būtu jāuzskata par vienu no vispārējiem Kopienu tiesību principiem, – ar to, ka uzņēmums, kas veic uzņēmējdarbību Kopienā, izmanto pakalpojumu sniegšanas brīvību – EK līgumā noteikto pamatbrīvību.

4.        Šīs atbildes sniegšanai arī ir jāsaskaņo to darba ņēmēju aizsardzība, kas uz laiku norīkoti darbā kādas dalībvalsts teritorijā saistībā ar pārrobežu pakalpojumu sniegšanu, cīņa pret sociālo dempingu un vienlīdzīgas attieksmes ievērošana attiecībā pret kādas valsts vietējiem uzņēmumiem un pakalpojumu sniedzējiem no citām dalībvalstīm.

5.        Šajā nolūkā, manuprāt, ir sīki jāizskata sakarība starp Direktīvas 96/71 noteikumiem un EKL 49. pantu, ņemot vērā kolektīvo darba attiecību īpašu modeli, kas prevalē Zviedrijas Karalistē, modeli, kuru – atbilstoši šajos secinājumos veiktajai analīzei – Kopienu tiesību piemērošanai nevajadzētu apdraudēt, bet kurai tomēr jānodrošina, ka kolektīvajā rīcībā, ko tas atļauj veikt, cita starpā tiek ievērots samērīguma princips.

6.        Visbeidzot, šī lieta var dot Tiesai iespēju precizēt savu judikatūru par EKL 49. panta horizontālu tiešu iedarbību, kuras esamību es iesaku atzīt šajos secinājumos.

II – Atbilstošās tiesību normas

A –    Kopienu tiesības

7.        EKL 12. pantā ir noteikts, ka, piemērojot Līgumu un neskarot tajā paredzētos īpašos noteikumus, ir aizliegta jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ.

8.        EKL 49. panta pirmajā daļā ir paredzēts, ka Kopienā aizliedz pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumus dalībvalstu pilsoņiem, kas reģistrēti kādā Kopienas valstī, bet sniedz pakalpojumus citas dalībvalsts personai.

9.        EKL 50. panta pirmajā daļā pakalpojumi ir definēti kā pakalpojumi, ko parasti sniedz par atlīdzību, ciktāl uz tiem, cita starpā, neattiecas noteikumi par kapitāla un personu brīvu apriti. Atbilstoši šā panta pēdējai daļai persona, kas sniedz pakalpojumus, var uz laiku veikt darbības valstī, kur sniedz pakalpojumus, saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādus šī valsts izvirza pati saviem pilsoņiem.

10.      Atbilstoši EKL 55. pantam EKL 45.–48. pants attiecas uz nodaļu par pakalpojumu sniegšanas brīvību. Tātad šai nodaļai ir piemērojams gan EKL 46. pants, kas piešķir dalībvalstīm tiesības piemērot tādus normatīvus un administratīvus aktus, kas sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai veselības aizsardzības interesēs ārvalstniekiem paredz īpašu režīmu, gan EKL 47. panta 2. punkts, kas atļauj Padomei saskaņā ar EKL 251. pantā minēto procedūru pieņemt cita starpā direktīvas, lai dalībvalstīs koordinētu normatīvos un administratīvos aktus pakalpojumu sniegšanas jomā.

11.      Pamatojoties uz EK līguma 57. panta 2. punktu (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 47. panta 2. punkts) un EK līguma 66. pantu (jaunajā redakcijā – EKL 55. pants), Padome un Eiropas Parlaments 1996. gada 16. decembrī pieņēma Direktīvu 96/71.

12.      Konstatējot preambulas trešajā apsvērumā, ka iekšējais tirgus nodrošina dinamisku vidi starptautiskai pakalpojumu sniegšanai, kurā uzņēmumi var īslaicīgi norīkot darbiniekus darbā dalībvalstī, kas nav tā dalībvalsts, kurā tos nodarbina parasti, Direktīva 96/71 izvirza mērķi – kā tas ir uzsvērts tās preambulas piektajā apsvērumā – saskaņot starptautiskas pakalpojumu sniegšanas veicināšanu ar nepieciešamību nodrošināt “godīgu konkurenci” un veikt “pasākumus, kas nodrošina darba ņēmēju tiesību ievērošanu”.

13.      Kā atgādināts Direktīvas 96/71 preambulas astotajā un desmitajā apsvērumā, 1980. gada 19. jūnija Romas Konvencija par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (3), paredz, ka, ja puses nav izmantojušas izvēles iespēju, darba līgumu reglamentē tās valsts tiesību akti, kurā darbinieks, izpildot līgumu, parasti veic savu darbu, pat ja viņš uz laiku ir norīkots darbā citā valstī, vai tās valsts tiesību akti, kurā atrodas uzņēmums, kas nodarbinājis darba ņēmēju, tomēr neskarot iespēju, ka, ievērojot konkrētus nosacījumus, vienlaikus ar tiesību aktiem, kas pasludināti par piemērojamiem līgumam, var piemērot citas valsts, it īpaši tās dalībvalsts, kuras teritorijā darba ņēmējs uz laiku norīkots darbā, imperatīvās tiesību normas.

14.      Šajā sakarā, kā uz to norāda Direktīvas 96/71 preambulas sestais un trīspadsmitais apsvērums, šīs direktīvas mērķis ir koordinēt dalībvalstu tiesību aktus, kas ir piemērojami starptautiskai pakalpojumu sniegšanai, izstrādājot darba noteikumus un nosacījumus, kas reglamentētu paredzētās darba attiecības, it īpaši obligātos “pamatnoteikumus” minimālajai aizsardzībai, kas uzņēmējvalstī [uzņemošajā valstī] jāievēro darba devējiem, kuri uz laiku norīko darba ņēmējus veikt darbu tajā dalībvalstī, kur sniedz pakalpojumus.

15.      Direktīvas 96/71 1. pantā ir paredzēts:

“1. Šo direktīvu piemēro dalībvalstī reģistrētiem uzņēmumiem, kuri saistībā ar starptautisku pakalpojumu sniegšanu norīko darba ņēmējus darbā kādā [citā] dalībvalstī saskaņā ar 3. punktu.

[..]

3. Šo direktīvu piemēro, ciktāl 1. punktā minētie uzņēmumi veic vienu no šādiem starptautiskiem pasākumiem:

a)      norīko darbā darba ņēmējus dalībvalstī uz to atbildību un to vadībā saskaņā ar līgumu, kas noslēgts starp uzņēmumu, kas veic norīkojumu, un pusi, kam pakalpojumi domāti un kas darbojas minētajā dalībvalstī, ar noteikumu, ka starp uzņēmumu, kas veic norīkojumu, un darba ņēmējiem norīkojuma laikā ir darba attiecības,

vai

b)      norīko darba ņēmējus darbā [dalībvalstī] iestādē vai uzņēmumā, kas pieder kādai asociācijai, ar noteikumu, ka starp uzņēmumu, kas veic norīkojumu, un darba ņēmējiem norīkojuma laikā ir darba attiecības,

vai

c)      kā pagaidu darbavieta [pagaidu darba uzņēmums] vai darbā iekārtošanas aģentūra izīrē darba ņēmēju uzņēmumam, kas ir reģistrēts vai darbojas dalībvalstī, ar noteikumu, ka starp pagaidu darbavietu vai darbā iekārtošanas aģentūru un darba ņēmēju norīkojuma laikā ir darba attiecības.

[..]”

16.      Direktīvas 96/71 3. pantā, kas attiecas uz darba noteikumiem un nosacījumiem, ir paredzēts:

“1. Dalībvalstis nodrošina, lai neatkarīgi no tiesību akta, ko piemēro darba attiecībām, 1. panta 1. punktā minētie uzņēmumi nodrošinātu to teritorijā darbā norīkotajiem darba ņēmējiem darba noteikumus [un nosacījumus], kas attiecas uz šādiem jautājumiem, kurus tajā dalībvalstī, kurā darbu veic, nosaka:

–        ar normatīviem vai administratīviem aktiem

un/vai

–        ar kolektīviem līgumiem [koplīgumiem] vai šķīrējtiesas nolēmumiem, kas ir pasludināti par vispārēji piemērojamiem 8. punkta nozīmē, ciktāl tie attiecas uz pielikumā minētajām darbībām:

a)      maksimālo darba un minimālo atpūtas laiku;

b)      minimālo apmaksāto ikgadējo atvaļinājumu;

c)      minimālajām algas likmēm, to skaitā likmes par virsstundām; šo apakšpunktu nepiemēro darba pensiju papildu sistēmām;

d)      darba ņēmēju izīrēšanas nosacījumiem, jo īpaši darba ņēmēju piegādi, ko veic pagaidu darbavietas [pagaidu darba uzņēmumi];

e)      veselības aizsardzību, drošību un higiēnu darbā;

f)      aizsardzības pasākumiem attiecībā uz grūtnieču vai sieviešu pēcdzemdību periodā, bērnu un jauniešu darba noteikumiem;

g)      vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm un citus diskrimināciju izslēdzošus noteikumus.

Šīs direktīvas 1. punkta [otrā ievilkuma] c) apakšpunktā minēto minimālās algas likmes jēdzienu definē valsts [tās dalībvalsts] tiesību aktos un/vai praksē, kurā darba ņēmējs ir norīkots darbā.

[..]

7. Panta 1. līdz 6. punkta noteikumi nekavē tādu darba noteikumu un nosacījumu piemērošanu, kas ir labvēlīgāki darba ņēmējiem.

Komandējuma naudu [pabalstus], kas saistīta [saistīti] ar attiecīgo norīkojumu, uzskata par minimālās algas daļu, ja vien to neizmaksā, atlīdzinot tādus faktiskos izdevumus saistībā ar norīkojumu darbā kā ceļa, dzīvokļa un uzturēšanās [uztura] izdevumi.

8. “Kolektīvi līgumi [koplīgumi] vai šķīrējtiesas nolēmumi, kas ir pasludināti par vispārēji piemērojamiem”, nozīmē kolektīvus līgumus [koplīgumus] vai šķīrējtiesas nolēmumus, kas jāievēro visiem uzņēmumiem attiecīgajā ģeogrāfiskajā apgabalā un attiecīgajā profesijā vai rūpniecības nozarē.

Ja nav sistēmas kolektīvu līgumu [koplīgumu] vai šķīrējtiesas nolēmumu pasludināšanai par vispārēji piemērojamiem pirmās daļas nozīmē, dalībvalstis, ja tās vēlas, var balstīties uz

–        kolektīviem līgumiem [koplīgumiem] vai šķīrējtiesas nolēmumiem, kas ir vispārēji piemērojami visiem līdzīgiem uzņēmumiem attiecīgajā ģeogrāfiskajā apgabalā un attiecīgajā profesijā vai rūpniecības nozarē,

un/vai

–        kolektīviem līgumiem [koplīgumiem], ko ir noslēgušas [vis]plašāk pārstāvētās darba devēju un darba ņēmēju organizācijas valsts līmenī un ko piemēro visā valstī,

ar noteikumu, ka to piemērošana 1. panta 1. punktā minētajiem uzņēmumiem šā panta 1. punkta pirmajā daļā uzskaitītajos jautājumos nodrošina vienlīdzīgu attieksmi pret šiem uzņēmumiem un pārējiem šajā daļā minētajiem uzņēmumiem, kas ir līdzīgā stāvoklī.

Uzskata, ka vienlīdzīga attieksme šā panta nozīmē pastāv, ja valsts [vietējiem] uzņēmumiem, kas ir līdzīgā stāvoklī:

–        attiecīgajā vietā un jomā ir uzliktas tādas pašas saistības kā darbā norīkojošajiem uzņēmumiem attiecībā uz 1. punkta pirmajā daļā minētajiem jautājumiem

un

–        jāizpilda šīs saistības ar tādām pašām sekām.

[..]

10. Šī direktīva, pamatojoties uz vienlīdzīgu attieksmi, nekavē dalībvalstis saskaņā ar Līgumu piemērot valstu uzņēmumiem un citu valstu uzņēmumiem:

–        darba noteikumus un nosacījumus jautājumos, kas nav minēti 1. punkta pirmajā daļā, attiecībā uz sabiedriskās kārtības noteikumiem;

–        darba noteikumus un nosacījumus, kas noteikti kolektīvajos līgumos [koplīgumos] vai šķīrējtiesas nolēmumos 8. punkta nozīmē un attiecas uz darbībām, kuras nav minētas pielikumā.”

17.      No Direktīvas 96/71 4. panta 1. un 3. punkta izriet, ka, sadarbojoties informācijas jomā, ikviena dalībvalsts var izraudzīties vienu vai vairākus sakaru birojus tās teritorijā un veic vajadzīgos pasākumus, lai 3. pantā minēto informāciju par darba noteikumiem un nosacījumiem darītu vispārēji pieejamu.

18.      Papildus, saskaņā ar Direktīvas 96/71 5. panta otro daļu dalībvalstīm it īpaši ir jānodrošina, lai darba ņēmējiem un/vai to pārstāvjiem būtu pieejamas atbilstīgas procedūras tās pašas direktīvas noteikto saistību izpildei.

19.      Turklāt Direktīvas 96/71 preambulas divdesmit pirmajā un divdesmit otrajā apsvērumā attiecīgi ir atgādināts, ka Padomes 1971. gada 14. jūnija Regula (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā (4), paredz noteikumus, kas piemērojami attiecībā uz sociālā nodrošinājuma pabalstiem un iemaksām, un ka Direktīva 96/71 neierobežo dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz kolektīvu rīcību, lai aizsargātu arodu un profesiju intereses.

20.      Visbeidzot, Direktīvas 96/71 pielikumā ir paredzētas visas darbības būvniecības jomā, tostarp tās, kas saistītas ar ēku celtniecību, remontēšanu un pārveidošanu.

B –    Valsts tiesības

1)      Valsts tiesības attiecībā uz darba ņēmēju norīkošanu darbā

21.      Likuma par darba ņēmēju norīkošanu darbā [lagen (1999: 678) om utstationering av arbetstagare, turpmāk tekstā – “Zviedrijas likums par darba ņēmēju norīkošanu darbā”], ar kuru Zviedrijā ir transponēta Direktīva 96/71, 5. pantā ir izklāstīti darba noteikumi un nosacījumi, kas piemērojami norīkotajiem darba ņēmējiem neatkarīgi no tā, kādi tiesību akti ir piemērojami pašam darba līgumam. Šis pants paredz darba noteikumus un nosacījumus atbilstoši jomām, kas ir uzskaitītas Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkta a) līdz g) apakšpunktā, izņemot c) apakšpunktu, kas attiecas uz minimālajām algas likmēm. Zviedrijas likums par darba ņēmēju norīkošanu darbā būtībā neko nenosaka attiecībā uz darba samaksu, kuru Zviedrijā tradicionāli reglamentē koplīgumi. Tāpat šajā likumā nav minēti citi, ar darba samaksu nesaistītie darba noteikumi un nosacījumi, kurus reglamentē koplīgumi.

22.      Ir zināms, ka šī situācija ir izskaidrojama ar Zviedrijas sistēmas īpatnībām – sociālo partneru starpā noslēgtajiem koplīgumiem šajā sistēmā ir izšķiroša nozīme darba ņēmēju aizsardzībā, ko citās dalībvalstīs nodrošina ar tiesību aktiem. Koplīgumu izplatības pakāpe Zviedrijā ir augsta, jo tos piemēro attiecībā uz vairāk nekā 90 % darba ņēmēju privātajā sektorā, un, tā kā sociālo partneru rīcībā esošie mehānismi un procedūras pietiekamā mērā nodrošina koplīgumos paredzēto minimālo standartu ievērošanu, Zviedrijas likumdevējs nav uzskatījis par nepieciešamu pastiprināt šo koplīgumu iedarbību, pasludinot tos par vispārēji piemērojamiem. No Zviedrijas likumdevēja viedokļa, pasludināšana par vispārēju piemērojamību tikai attiecībā uz ārvalstu pakalpojumu sniedzējiem, kas veic darbības Zviedrijā pagaidu kārtā, radītu diskrimināciju starp šiem pakalpojumu sniedzējiem un Zviedrijas uzņēmumiem, jo koplīgumus nekad nepiemēro Zviedrijas uzņēmumiem automātiski. Tātad Zviedrijā nepastāv koplīgumu vispārējās piemērojamības pasludināšanas sistēma, kāda paredzēta Direktīvas 96/71 3. panta 1. un 8. punktā.

23.      Saskaņā ar Zviedrijas likuma par darba ņēmēju norīkošanu darbā 9. pantu sakaru birojam, kas izveidots atbilstoši Direktīvas 96/71 4. pantam, ir jāpaziņo par tādu koplīgumu pastāvēšanu, kuri varētu būt piemērojami attiecībā uz Zviedrijā darbā norīkotajiem darba ņēmējiem, un jānosūta visas ieinteresētās personas pie attiecīgā koplīguma slēdzējām pusēm sīkākas informācijas iegūšanai.

2)      Koplīgumi Zviedrijā

24.      Koplīgumus, kas ir civiltiesiski līgumi, var slēgt dažādos līmeņos darba devēji un darba ņēmēju arodbiedrības atbilstoši Likumam par darbinieku dalību lēmumu pieņemšanā sarunu ceļā [Lagen (1976: 580) om medbestämmande i arbetslivet ou medbestämmandelagen, turpmāk tekstā – “MBL”] (5). Kā jau minēts iepriekš, koplīgumi ir ļoti izplatīti Zviedrijas privātajā sektorā.

25.      Koplīgumi parasti tiek noslēgti nacionālajā līmenī starp darba devēju un darba ņēmēju organizācijām dažādās darbību jomās. Līdz ar to tie kļūst saistoši visiem darba devējiem, kas ir attiecīgās organizācijas biedri. Uzņēmums, kas nav līgumu parakstījušās darba devēju organizācijas biedrs, tostarp ārvalstu uzņēmums, arī var uzņemties koplīgumā paredzētās saistības, noslēdzot tā saukto “pievienošanās” līgumu (zviedru valodā “hängavtal”, turpmāk tekstā – “pievienošanās līgums”) vietējā līmenī ar attiecīgās darba ņēmēju arodbiedrības vietējo nodaļu. Parakstot pievienošanās līgumu, darba devējs uzņemas ievērot koplīgumus, kas ir vispārēji piemērojami nozarē, kurā tas darbojas. Šā līguma noslēgšana nozīmē, ka līgumslēdzējām pusēm ir jāievēro sociālā miera apņemšanās, kas tām vēlāk ļauj cita starpā sākt sarunas par attiecīgajiem darba ņēmējiem izmaksājamā atalgojuma apmēru.

26.      Turklāt vairākos koplīgumos ir iekļautas “atkāpšanās klauzulas” (“stupstocksregel” zviedru valodā vai “fall‑back clause” angļu valodā), kas nosaka galējo risinājumu attiecībā uz jautājumu, par kuru sarunu dalībnieki vietējā līmenī nav spējuši vienoties pirms noteikta termiņa. Šāda atkāpšanās klauzula cita starpā var attiekties uz darba samaksu.

27.      Atbilstoši MBL koplīgums, kuru parakstījis darba devējs nacionālajā līmenī vai kuram darba devējs pievienojies, parakstot pievienošanās līgumu vietējā līmenī, ir piemērojams visiem darba ņēmējiem, kas strādā noteiktā darba vietā, neatkarīgi no tā, vai viņi ir iesaistīti arodbiedrībās.

3)      Valsts tiesības attiecībā uz kolektīvu rīcību

28.      Tiesības veikt kolektīvu rīcību Zviedrijā ir konstitucionālās tiesības, ko garantē 2. nodaļa Pamatlikumā par valsts varas iestāžu uzbūvi (Regeringsformen 1974:152). Tā 17. pants atļauj darba ņēmēju un darba devēju organizācijām veikt kolektīvu rīcību, ja vien kāds likums vai vienošanās neparedz citādus noteikumus.

29.      MBL paredz ierobežojumus tiesībām veikt kolektīvu rīcību, un viens no tiem attiecas uz gadījumu, kad starp darba devējiem un darba ņēmējiem, kuriem ir saistošs koplīgums, pastāv sociālais miers.

30.      Saskaņā ar MBL 42. panta pirmo daļu, ievērojot tās interpretāciju judikatūrā, ir aizliegts veikt kolektīvu rīcību, lai panāktu trešo personu noslēgta koplīguma atcelšanu vai grozīšanu. Arbetsdomstolen savā 1989. gada spriedumā tā sauktajā lietā Britannia (6) ir nospriedusi, ka šis aizliegums attiecas arī uz kolektīvu rīcību, ko uzsāk Zviedrijā, lai panāktu ārvalstnieku starpā noslēgtā koplīguma atcelšanu vai grozīšanu, ārvalstī esošajā darba vietā, ja šāda kolektīva rīcība ir aizliegta ar ārvalsts tiesību aktiem, kas piemērojami šā koplīguma parakstītājiem.

31.      Lai ierobežotu iepriekš minētajā spriedumā lietā Britannia noteiktā principa piemērošanu, Zviedrijas likumdevējs pieņēma likumu, kas pazīstams kā “lex Britannia”, kurš stājās spēkā 1991. gada 1. jūlijā un ar kuru MBL tika iekļauti trīs noteikumi, t.i., 25.a pants, 31.a pants un 42. panta trešā daļa.

32.      MBL 25.a pantā ir noteikts, ka “koplīgumam, kas atbilstoši ārvalsts tiesību aktiem ir uzskatāms par spēkā neesošu tāpēc, ka tas ir bijis noslēgts pēc kolektīvas rīcības, tomēr ir spēkā Zviedrijā, ja attiecīgā kolektīvā rīcība ir atļauta ar Zviedrijas tiesību aktiem”.

33.      Saskaņā ar MBL 31.a pantu “gadījumā, ja darba devējs, kam ir saistošs kāds koplīgums, uz kuru tieši neattiecas šis likums, vēlāk noslēdz koplīgumu saskaņā ar šā likuma 23. un 24. pantu, vēlāk noslēgtais koplīgums ir vienmēr piemērojams tad, ja koplīgumos ir paredzēti savstarpēji pretrunīgi noteikumi”.

34.      Saskaņā ar MBL 42. pantu:

“Darba devēju vai darba ņēmēju organizācijām nav tiesību nedz organizēt, nedz kādā citā veidā ierosināt prettiesisku kolektīvu rīcību. Tāpat tām nav tiesību piedalīties prettiesiskā kolektīvā rīcībā, atbalstot to vai jebkādā citā veidā [..].

Trešām personām ir aizliegts piedalīties uzsāktajā prettiesiskajā kolektīvajā rīcībā.

Pirmās daļas pirmie divi teikumi ir piemērojami tikai tad, ja organizācija uzsāk kolektīvo rīcību tādu darba attiecību dēļ, kas tieši ietilpst šā likuma darbības jomā.”

35.      MBL paredzētie kolektīvas rīcības veidi iekļauj ne tikai streiku un lokautu, bet arī blokādi, t.i., arodbiedrības rīcību, kas izpaužas kā boikots attiecībā pret kādu darba devēju nolūkā liegt tam izmantot darba ņēmējus, kas ir šīs arodbiedrības biedri, kā arī “solidaritātes akciju” (“sympatiåtgärd”), kas cita starpā nozīmē, ka kāda arodbiedrība, kas pati nav sociālā konflikta puse, atbalsta citas arodbiedrības veikto kolektīvu rīcību, rīkojoties atbilstoši tam pašam mērķim.

III – Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi

36.      2004. gada maija sākumā Laval un Partneri Ltd (turpmāk tekstā – “Laval”), saskaņā ar Latvijas tiesībām dibināta sabiedrība ar juridisko adresi Rīgā, norīkoja dažus desmitus Latvijas darbinieku būvdarbu veikšanai Zviedrijā. Veikt darbus apņēmusies meitas sabiedrība L&P Baltic Bygg AB (turpmāk tekstā – “Baltic Bygg”). Daļa no šiem darbiem bija skolas ēkas rekonstrukcija un paplašināšana Vaksholmas [Vaxholm] pilsētā, kas atrodas Stokholmas apgabalā. Pēc uzaicinājuma uz konkursu procedūras pabeigšanas Baltic Bygg tika piešķirtas tiesības noslēgt būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu. Līgumā starp pašvaldības administrāciju un uzņēmumu bija noteikts, ka būvobjektā būs spēkā Zviedrijas koplīgumi un pievienošanās līgumi, tomēr Laval apgalvo, ka līgumslēdzējas puses vēlāk vienojās nepiemērot šo noteikumu.

37.      2004. gada jūnijā tika nodibināti kontakti starp, no vienas puses, Laval un Baltic Bygg pārstāvi un, no otras puses, Zviedrijas Būvniecības un publisko būvdarbu nozares darba ņēmēju arodbiedrības (Svenska Byggnadsarbetareförbundet, turpmāk tekstā – “Byggnadsarbetareförbundet”) (vietējās) arodbiedrības nodaļas Nr. 1 (Svenska Byggnadsarbetareförbundet avdelning 1, turpmāk tekstā – “vietējā arodbiedrības nodaļa”) pilnvaroto personu (7). Tika uzsāktas sarunas ar vietējo arodbiedrības nodaļu par pievienošanās līguma noslēgšanu būvniecības koplīgumam, ko parakstījušas Byggnadsarbetareförbundet un Zviedrijas Būvniecības nozares darba devēju organizācija (SverigesByggindustrier) (turpmāk tekstā – “Byggnadsarbetareförbundet koplīgums”). Pievienošanās līguma noslēgšanas rezultātā Byggnadsarbetareförbundet koplīgums kļūtu piemērojams darba ņēmējiem, kurus Laval norīkojusi darbiem Vaksholmas kopienas būvobjektā. Tomēr vienošanās netika panākta. Kā izriet no iesniedzējtiesas rīkojumā sniegtajām ziņām, vietējā arodbiedrības nodaļa pieprasīja, pirmkārt, noslēgt pievienošanās līgumu attiecībā uz konkrēto būvobjektu un, otrkārt, nodrošināt būvobjektā strādājošajiem darbiniekiem stundas algas likmi SEK 145 apmērā (8), kas pēc vietējās arodbiedrības nodaļas apgalvojuma ir vidējā stundas alga. Vietējā arodbiedrības nodaļa ir norādījusi, ka gadījumā, ja šāds līgums netiks noslēgts, Byggnadsarbetareförbundet būs gatava uzsākt kolektīvo rīcību.

38.      No lietas materiāliem izriet, ka 2004. gada beigās vietējā arodbiedrības nodaļa paziņoja, ka tā ir gatava atteikties no prasības maksāt algu SEK 145 stundā, ja Laval parakstīs pievienošanās līgumu. Šajā gadījumā Laval baudītu sociālo mieru un varētu sākt sarunas par algu atbilstoši Byggnadsarbetareförbundet koplīgumam (9). Ja šajās sarunās – vispirms vietējā līmenī ar vietējo arodbiedrības nodaļu un pēc tam augstākā līmenī ar Byggnadsarbetareförbundet – netiktu panākta vienošanās, Laval tomēr būtu iespēja izmantot Byggnadsarbetareförbundet koplīgumā ietverto atkāpšanās klauzulu par algu, kurā 2004. gada otrajai pusei noteiktais pamatalgas apmērs bija SEK 109 stundā (10).

39.      2004. gada septembrī un oktobrī Laval parakstīja divus koplīgumus ar Latvijas būvniecības nozares darba ņēmēju arodbiedrību. Tās norīkotie darbinieki nav Zviedrijas arodbiedrības biedri.

40.      Byggnadsarbetareförbundet un tās vietējā arodbiedrības nodaļa uzsāka kolektīvo rīcību 2004. gada 2. novembrī, iepriekš paziņojot par visu darbu blokādi visos Laval būvobjektos. No 2004. gada 3. decembra Zviedrijas Elektriķu arodbiedrība (Svenska Elektrikerförbundet, turpmāk tekstā – “SEF”) (11) pievienojās rīcībai aiz solidaritātes. Visi tekošie elektrotehniskie darbi Vaksholmas būvobjektā tika pārtraukti. Paejot zināmam laikam pēc darbu pārtraukšanas šajā būvobjektā, pret Baltic Bygg tika uzsākta kopīga likvidācijas procedūra. Pa to laiku Latvijas darba ņēmēji, kurus Laval bija norīkojusi darbam Vaksholmas būvobjektā, atgriezās Latvijā. Saskaņā ar iesniedzējtiesas rīkojumā sniegtajām ziņām arodbiedrību kolektīvā rīcība joprojām turpinājās 2005. gada septembrī.

41.      2004. gada decembrī Laval iesniedza Arbetsdomstolen prasību, lūdzot, pirmkārt, atzīt par prettiesiskām gan Byggnadsarbetareförbundet un tās vietējās arodbiedrības nodaļas veikto kolektīvo rīcību attiecībā uz visiem Laval būvobjektiem, gan SEF veikto solidaritātes akciju saistībā ar darbu blokādi, otrkārt, izdot rīkojumu izbeigt šo rīcību un, visbeidzot, piespriest arodbiedrībām atlīdzināt šai sabiedrībai nodarītos zaudējumus. Laval arī iesniedza pagaidu noregulējuma pieteikumu, lūdzot Arbetsdomstolen izdot rīkojumu pārtraukt kolektīvu rīcību. Minētais pieteikums tika noraidīts ar 2004. gada 22. decembra rīkojumu.

42.      Savā lēmumā, izspriežot lietu pēc būtības, Arbetsdomstolen secināja, ka saistībā ar iepriekš aprakstītās kolektīvās rīcības tiesiskuma izvērtēšanu rodas Kopienu tiesību interpretācijas jautājumi, un uzdeva Tiesai šādus divus prejudiciālos jautājumus:

“1)      Vai ar EK līguma normām par pakalpojumu sniegšanas brīvību un par aizliegumu diskriminēt pilsonības dēļ, kā arī [..] Direktīvu 96/71 [..] ir saderīgs tas, ka arodbiedrības ar kolektīvu rīcību blokādes veidā mēģina piespiest ārvalstu pakalpojumu sniedzēju uzņemošajā valstī parakstīt koplīgumu par darba noteikumiem un nosacījumiem, tādu kā izklāstīts [iesniedzējtiesas] lēmumā, ja uzņemošajā valstī tiesību aktos, ar kuriem transponēta minētā direktīva, nav normas, kura tieši attiektos uz koplīgumos paredzēto darba noteikumu un nosacījumu piemērošanu?

2)      [MBL] aizliedz arodbiedrībai organizēt kolektīvu rīcību ar mērķi novērst tāda koplīguma piemērošanu, kas noslēgts citu sociālo partneru starpā. Tomēr saskaņā ar īpašu normu tā sauktajā likumā “lex Britannia” šis aizliegums ir piemērojams tikai tad, ja arodbiedrība kolektīvu rīcību uzsāk sakarā ar tādiem darba nosacījumiem, kuriem ir tieši piemērojams [MBL], kas praktiski nozīmē to, ka šis aizliegums nav piemērojams kolektīvai rīcībai, kas vērsta pret ārvalstu sabiedrībām, kas veic darbības Zviedrijā ierobežotu laiku, izmantojot savus darbiniekus. Vai EK līguma normas par pakalpojumu sniegšanas brīvību un par aizliegumu diskriminēt pilsonības dēļ, kā arī Direktīva 96/71 aizliedz piemērot šo iepriekš minēto normu – kas kopā ar citām “lex Britannia” normām faktiski rada situāciju, kurā Zviedrijas koplīgumi kļūst piemērojami un prevalē pār jau noslēgtiem ārvalstu koplīgumiem – attiecībā uz Zviedrijas arodbiedrību kolektīvu rīcību, kas izpaužas blokādes veidā pret pakalpojumu sniedzēju, kas Zviedrijā uzturas ierobežotu laiku?”

IV – Tiesvedība Tiesā

43.      Savā rīkojumā Arbetsdomstolen lūdza Tiesu lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu piemērot paātrinātu procesu atbilstoši Reglamenta 104.a panta pirmajai daļai.

44.      Ar 2005. gada 15. decembra rīkojumu Tiesas priekšsēdētājs noraidīja šo pieteikumu.

45.      Saskaņā ar Tiesas Statūtu 23. pantu rakstveida apsvērumus iesniedza prasītāja un atbildētājas pamata prāvā, četrpadsmit dalībvalstis, proti, Beļģijas Karaliste, Čehijas Republika, Dānijas Karaliste, Vācijas Federatīvā Republika, Igaunijas Republika, Spānijas Karaliste, Francijas Republika, Īrija, Latvijas Republika, Lietuvas Republika, Austrijas Republika, Polijas Republika, Somijas Republika, Zviedrijas Karaliste, ka arī Eiropas Kopienu Komisija, Īslandes Republika, Norvēģijas Karaliste un EBTA Uzraudzības iestāde.

46.      Šie lietas dalībnieki tika uzklausīti 2007. gada 9. janvāra tiesas sēdē, izņemot Beļģijas Karalisti un Čehijas Republiku, kuru pārstāvji tajā nav piedalījušies. Turklāt arī Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste sniegusi mutvārdu apsvērumus minētajā tiesas sēdē.

V –    Juridiskais vērtējums

A –    Ievada apsvērumi

47.      Pirms sākt analizēt prejudiciālos jautājumus, būtu jāatbild uz vispārīgiem iebildumiem, ko izvirzījušas Dānijas un Zviedrijas valdības attiecībā uz Kopienu tiesību piemērojamību, un konkrētākiem iebildumiem, ko cēlušas atbildētājas pamata prāvā par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību.

1)      Par Kopienu tiesību piemērojamību

48.      Dānijas valdība uzskata, ka tiesībām uzsākt kolektīvu rīcību nolūkā piespiest darba devēju noslēgt koplīgumu atbilstoši valsts tiesību aktiem nav piemērojamas Kopienu tiesības, jo saskaņā ar EKL 137. panta 5. punktu Kopienai nav kompetences tieši vai netieši reglamentēt šādu rīcību.

49.      Kopā ar Zviedrijas valdību tā arī apgalvo, ka Kopienu tiesību, it īpaši Līgumā noteikto aprites brīvību, nepiemērojamība izriet no pamattiesību statusa, kas piemīt tiesībām veikt kolektīvu rīcību cita starpā saskaņā ar dažādiem starptautisko tiesību instrumentiem cilvēktiesību aizsardzības jomā.

50.      Vispirms runājot par pirmo Dānijas valdības argumentu, ir jāuzsver, ka pretēji dažu lietas dalībnieku, kuri piedalījušies tiesas sēdē, teiktajam tās izvirzītais iebildums nav vienīgi par to, ka sociālajai jomai kā tādai Kopienu tiesības nav piemērojamas. Papildus grūtībām precīzi definēt “sociālās jomas” jēdzienu šāda nostāja būtu acīmredzami neattaisnojama un anahroniska; pirmkārt, uz dalībvalstu tiesību aktiem sociālajā jomā neattiecas nekāds vispārējs izņēmums no Līguma noteikumu piemērošanas, it īpaši no Līgumā paredzēto aprites brīvību piemērošanas, jo kompetence, kas paliek dalībvalstīm šajā jomā, ir jāīsteno, ievērojot Kopienu tiesības (12), un, otrkārt, Kopienai saskaņā ar Līguma XI sadaļas 1. nodaļu arī ir kompetence, lai gan tā ir ierobežota, sociālajā jomā – atbalstīt un papildināt dalībvalstu darbību atbilstoši EKL 137.–145. pantā paredzētajiem nosacījumiem.

51.      Šie divi Kopienas integrācijas aspekti, kurus bieži vien sauc attiecīgi par “negatīvu integrāciju”, proti, dalībvalstu pienākumu nekavēt Līgumā paredzēto aprites brīvību īstenošanu, un “pozitīvu integrāciju”, tomēr nav pretrunīgi, par ko cita starpā liecina EKL 136. pants, jo tiek uzskatīts, ka Kopienas sociālās politikas (13) attīstību var nodrošināt “ne tikai kopējā tirgus darbība, kas palīdz saskaņot sociālās sistēmas, bet arī [..] Līgumā paredzētās procedūras un normatīvu un administratīvu aktu tuvināšana” (14).

52.      Ņemot to vērā, Dānijas valdības iebildums par Kopienu tiesību piemērojamību šajā lietā precīzāk ir balstāms uz EKL 137. panta 5. punktu, kurā ir paredzēts, ka “šā panta noteikumi neattiecas uz darba samaksu, uz tiesībām apvienoties, uz tiesībām streikot vai uz tiesībām pieteikt lokautus”.

53.      Tomēr neuzskatu, ka minētais noteikums ir vispārpiemērojams, kā to apgalvo Dānijas Karaliste.

54.      No paša EKL 137. panta 5. punkta teksta izriet, ka tā vienīgais mērķis ir izslēgt no to pasākumu loka, kurus Kopienu iestādes var pieņemt tā 1. punktā uzskaitītajās jomās atbilstoši tā 2. punktā paredzētajai kārtībai (kvalificēts balsu vairākums vai vienprātība Padomē un koplēmuma vai konsultāciju ar Eiropas Parlamentu procedūra attiecīgajos gadījumos), dalībvalstu sociālās politikas aspektus, kas attiecas uz darba samaksu, uz tiesībām apvienoties, uz tiesībām streikot un uz tiesībām pieteikt lokautus.

55.      Ne tikai šis formulējums, bet arī EKL 137. panta 5. punkta vieta Līguma struktūrā neliecina par labu šā punkta plašai interpretācijai, saskaņā ar kuru šis punkts noteiktu visu Līguma normu piemērošanas jomu.

56.      Turklāt nav pārliecības, ka EKL 137. panta 5. punktā paredzētā atruna par tiesībām streikot un tiesībām pieteikt lokautus ir attiecināma plašākā nozīmē uz jebkāda veida kolektīvu rīcību. Jāatzīmē, ka atbilstoši EKL 137. panta 1. punkta f) apakšpunktam Kopiena var papildināt dalībvalstu darbību jomā, kas attiecas uz “darba ņēmēju un darba devēju pārstāvību un kolektīvu interešu aizsardzību, tostarp kopīgu lēmumu pieņemšanu atbilstīgi 5. punktam [ievērojot 5. punktu]”. Tātad šķiet, ka šā pēdējā minētā punkta uzdevums ir ierobežot kompetences piešķiršanu Kopienai pieņemt tiesību normas izsmeļoši uzskaitītajās jomās.

57.      Pat ja pieņemtu, ka EKL 137. panta 5. punktā ietvertā norāde uz tiesībām streikot un tiesībām pieteikt lokautus būtu jāinterpretē tādējādi, ka tā plašākā nozīmē attiecas uz tiesībām veikt kolektīvu rīcību, tomēr joprojām ir skaidrs, ka šis noteikums vienīgi nepieļauj Kopienu iestādēm paredzēt tā paša panta 2. punktā minētos pasākumus, tostarp pieņemt direktīvas, nosakot minimālās prasības, kas reglamentētu tiesības uz kolektīvu rīcību. Protams, lai nodrošinātu EKL 137. panta 5. punkta lietderīgo iedarbību, Kopienu iestādēm ir aizliegts izmantot citus Līgumā noteiktos juridiskos pamatus tādu pasākumu veikšanai, kuru mērķis būtu dalībvalstu tiesību aktu tuvināšana šajā jomā.

58.      Katrā ziņā tas nav noticis, piemēram, ar Direktīvu 96/71, kas balstīta uz pakalpojumu sniegšanas brīvību reglamentējošajiem Līguma noteikumiem un kuras mērķis ir koordinēt dalībvalstu tiesību normu kolīzijas noteikumus, lai noteiktu valsts tiesības, kas ir piemērojamas pārrobežu pakalpojumu sniegšanai situācijā, kad darba ņēmējus uz laiku norīko darbā Kopienā, nesaskaņojot nedz dalībvalstu materiālo tiesību normas attiecībā uz darba tiesībām un darba noteikumiem un nosacījumiem, it īpaši saistībā ar algas likmēm, nedz tiesības veikt kolektīvu rīcību.

59.      Ņemot vērā iepriekš minēto un pat pieņemot EKL 137. panta 5. punkta interpretāciju, ka ar minēto punktu dalībvalstīm esot atstāta ekskluzīvā kompetence reglamentēt tiesības uz kolektīvu rīcību, šis noteikums nenozīmē, ka, īstenojot šo kompetenci, dalībvalstīm nav jānodrošina, ka to teritorijā ievēro Līguma paredzētās aprites pamatbrīvības.

60.      Atliek noskaidrot – un tagad es ķeršos klāt tā iebilduma analīzei, kuru kopīgi izvirzīja Dānijas un Zviedrijas valdības saistībā ar Kopienu tiesību piemērojamību šajā lietā –, vai attiecībā pret tiesībām veikt kolektīvu rīcību, ko garantē šo dalībvalstu attiecīgie tiesību akti, tomēr var nepiemērot Līgumā paredzētās aprites brīvības, ņemot vērā pamattiesību statusu, kas, iespējams, piemīt minētajām tiesībām.

61.      Šim jautājumam ir izšķiroša nozīme, jo gadījumā, ja Līguma noteikto aprites brīvību – šajā lietā, konkrēti, pakalpojumu sniegšanas brīvības – piemērošana apdraudētu tiesību uz kolektīvu rīcību, kas būtu aizsargājamas kā pamattiesības, pašu būtību, šādu piemērošanu varētu atzīt par prettiesisku, lai gan tai būtu vispārējo interešu mērķis (15).

62.      Papildus jau apspriestajām norādēm uz tiesībām streikot un tiesībām pieteikt lokautus Līgumā nekur nav minētas tiesības – kas turklāt ir pamattiesības – veikt kolektīvu rīcību, lai aizsargātu arodbiedrības biedru profesionālās intereses.

63.      Atbilstoši LES 6. panta 2. punktam “Savienība kā Kopienas tiesību vispārēju principu ievēro pamattiesības, ko nodrošina 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija un kas izriet no dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām”.

64.      Lai gan no starptautisko tiesību instrumentiem šajā pantā ir minēta tikai Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (turpmāk tekstā – “ECTK”), tā formulējumu ir ietekmējusi Tiesas judikatūra, saskaņā ar kuru šai konvencijai ir “īpaša nozīme” (16), jo tas ļauj Tiesai identificēt Kopienu tiesību vispārējos principus.

65.      Ir pamats atzīt, ka, veicot šo identificēšanu, Tiesa var izmantot par avotu arī citus instrumentus cilvēktiesību aizsardzības jomā, nevis ECTK.

66.      Saistībā ar izskatāmo jautājumu ir jāatzīmē, ka LES preambula un EKL 136. pants piemin gan Eiropas Padomes ietvaros pieņemto Eiropas Sociālo hartu, kura parakstīta Turīnā 1961. gada 18. oktobrī, gan 1989. gada Kopienas Hartu par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām, kura nav juridiski saistoša, apstiprinot “sociālo pamattiesību” statusu, kas piemīt šajos instrumentos paredzētajām tiesībām. Tiesa arī atsaukusies savā judikatūrā uz Eiropas Sociālo hartu (17) un uz Kopienas Hartu par sociālajām pamattiesībām (18).

67.      Tiesas nostāja, piešķirot “īpašu nozīmi” ECTK, taču neizslēdzot citus avotus, tika atspoguļota Eiropas Savienības pamattiesību hartā, ko svinīgi pasludināja Eiropas Parlaments, Padome un Komisija Nicā 2000. gada 7. decembrī pēc tam, kad to bija apstiprinājuši dalībvalstu un to valdību vadītāji (19) (turpmāk tekstā – “Pamattiesību harta”).

68.      Protams, Pamattiesību harta nav juridiski saistošs dokuments. Tomēr Tiesa jau ir uzsvērusi, ka šīs hartas galvenais mērķis, kā izriet arī no tās preambulas, ir vēlreiz apstiprināt “tiesības, kas it īpaši izriet no dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām un starptautiskajām saistībām, no Līguma par Eiropas Savienību un Kopienu līgumiem, no [ECTK], Sociālajām hartām, ko ir pieņēmušas Kopiena un Eiropas Padome, kā arī no [..] Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras” (20).

69.      Saistībā ar brīvību apvienoties arodbiedrībās un tiesībām veikt kolektīvu rīcību vispirms jāatzīmē, ka ECTK 11. pants, kas attiecas uz pulcēšanās un biedrošanās brīvību, kurā brīvība apvienoties arodbiedrībās veido tikai vienu konkrētu aspektu (21), 1. punktā paredz, ka jebkuram cilvēkam ir tiesības “uz miermīlīgu pulcēšanās un biedrošanās brīvību, ieskaitot tiesības veidot arodbiedrības un iestāties tajās, lai aizstāvētu savas intereses”. Tā 2. punktā ir precizēts, ka “šo tiesību izmantošanu nedrīkst pakļaut nekādiem ierobežojumiem, izņemot tos, kas noteikti ar likumu un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizstāvētu valsts vai sabiedrības drošības intereses, nepieļautu nekārtības vai noziegumus, aizsargātu veselību vai tikumību, vai citu cilvēku tiesības un brīvības [..]”.

70.      ECTK 11. panta 1. punkts aizsargā gan brīvību iestāties arodbiedrībā (biedrošanās brīvības tā sauktais “pozitīvais” aspekts), gan brīvību neiestāties tajā vai izstāties no tās (šīs brīvības tā sauktais “negatīvais” aspekts) (22). Šajā sakarā Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir nospriedusi, ka, lai gan personas piespiešana iestāties noteiktā arodbiedrībā ne vienmēr būtu ECTK pārkāpums, tomēr piespiešanas veids, kas konkrētajā situācijā aizskar pašu biedrošanās brīvības būtību, kāda ir noteikta ECTK 11. pantā, apdraud šo brīvību. Līdz ar to valsts iestādēm zināmos apstākļos var rasties nepieciešamība iejaukties attiecībās starp privātpersonām, paredzot saprātīgus un piemērotus pasākumus, lai nodrošinātu to, ka patiešām tiek ievērotas tiesības uz brīvību nebūt par arodbiedrības biedru (23).

71.      Kaut arī ECTK 11. panta 1. punktā nav skaidri minētas tiesības uz kolektīvu rīcību, Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir uzskatījusi, ka tajā ietvertā vārdkopa “lai aizstāvētu savas intereses” “liecina par to, ka [ECTK] aizsargā brīvību aizstāvēt arodbiedrības biedru profesionālās intereses ar tās kolektīvu rīcību, kuras veikšana un izvēršana līgumslēdzējām pusēm ir jāatļauj un jāpadara iespējama” (24).

72.      No Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras tomēr izriet, ka ECTK 11. panta 1. punkts, atstājot katrai valstij tiesības izvēlēties līdzekļus šā mērķa sasniegšanai, neparedz obligāti tiesības streikot, jo arodbiedrības biedru intereses var aizstāvēt ar citiem līdzekļiem; turklāt tiesības streikot nav tieši minētas ECTK 11. pantā un uz tām atbilstoši valsts tiesību aktiem var attecināt regulējumu, kas ierobežotu šo tiesību izmantošanu noteiktos gadījumos (25). Tāpat Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka koplīgumu noslēgšana arī var būt arodbiedrības biedru interešu aizstāvēšanas līdzeklis (26), tomēr neatzīstot tiesības noslēgt šādus koplīgumus, uz kurām arodbiedrība varētu mēģināt atsaukties attiecībā pret valsti (27). Līdz šim vienīgais kolektīvas rīcības veids, ko Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir skaidri atzinusi par atsevišķām tiesībām, ir tiesības tikt uzklausītam valstī (28).

73.      Tātad kopsavilkumā no šīs judikatūras izriet, ka ECTK 11. panta 1. punkts prasa līgumslēdzējām pusēm atļaut arodbiedrībām cīnīties par savu biedru interesēm (29), taču nenosaka tām konkrētus līdzekļus šā rezultāta sasniegšanai.

74.      Papildus jānorāda, ka atbilstoši Eiropas Sociālās hartas 6. panta 4. punktam līgumslēdzējas puses atzīst “darba ņēmēju un darba devēju tiesības uz kolektīvu rīcību interešu konfliktu gadījumos, tostarp tiesības streikot, ievērojot saistības, kas var rasties saskaņā ar spēkā esošajiem koplīgumiem”. Eiropas Sociālās hartas pielikumā, kas ir šīs konvencijas neatņemama sastāvdaļa (30), saistībā ar tās 6. panta 4. punktu ir precizēts, ka “tiek saprasts, ka ikviena līgumslēdzēja puse, ciktāl tas uz to attiecas, var regulēt tiesību streikot izmantošanu ar likumu, ar nosacījumu, ka jebkurus papildu ierobežojumus, ko tas var uzlikt šīm tiesībām, var attaisnot saskaņā ar 31. pantā paredzētajiem nosacījumiem”. No minētā panta 1. punkta izriet, ka Eiropas Sociālajā hartā minēto tiesību un principu faktisko izmantošanu nevar pakļaut nekādiem aizliegumiem vai ierobežojumiem, kas nav minēti šīs hartas I un II sadaļā, izņemot tos, ko nosaka likums un kas demokrātiskā sabiedrībā ir nepieciešami citu personu tiesību un brīvību, sabiedriskās kārtības, valsts drošības, sabiedrības veselības vai tikumības aizsardzībai.

75.      Turklāt Kopienas Hartas par sociālajām pamattiesībām 13. pantā ir paredzēts, ka “tiesībās uz kolektīvu rīcību interešu konfliktu gadījumos ietilpst tiesības streikot, ievērojot saistības, kas izriet no valsts tiesību aktiem un koplīgumiem” [neoficiāls tulkojums].

76.      Visbeidzot, saskaņā ar Pamattiesību hartas 28. pantu “darba ņēmējiem un darba devējiem vai attiecīgām to organizācijām saskaņā ar Kopienu tiesību aktiem un valstu tiesību aktiem un praksi ir tiesības [..] interešu konflikta gadījumā kolektīvi rīkoties, tostarp streikot, lai aizstāvētu savas intereses”. Tās 52. panta 1. punktā ir noteikts, ka “visiem Pamattiesību hartā atzīto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumiem ir jābūt noteiktiem ar likumu, un tajos jārespektē šo tiesību un brīvību pamatsaturs. Ievērojot proporcionalitātes principu, ierobežojumus drīkst uzlikt tikai tad, ja tie ir nepieciešami un patiešām atbilst vispārējas nozīmes mērķiem, ko atzinusi Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu tiesības un brīvības” [neoficiāls tulkojums].

77.      Attiecībā uz dalībvalstu konstitucionālajām tradīcijām, lai gan, manuprāt, nav vajadzības tās izsmeļoši izskatīt, ņemot vērā, ka atbilstoši šo secinājumu 68. punktā ietvertajam citātam Pamattiesību hartas, kaut arī tā nav saistoša, galvenais mērķis ir vēlreiz apstiprināt tiesības, kas it īpaši izriet no šīm tradīcijām, būtu tomēr jāatzīmē, ka vairāku dalībvalstu konstitucionālie dokumenti tieši aizsargā brīvību izveidot arodbiedrības (31) un aizstāvēt to intereses ar kolektīvu rīcību (32), un tiesības streikot šajā sakarā ir visbiežāk minētas (33).

78.      Šī analīze liek man secināt, ka tiesības kolektīvi rīkoties, lai aizstāvētu arodbiedrības biedru intereses, ir pamattiesības (34). Tādējādi runa ir ne tikai par “darba tiesību vispārējo principu”, kā to Tiesa jau atzinusi relatīvi senā judikatūrā par strīdiem Kopienu civildienestā (35), bet arī par Kopienu tiesību vispārējo principu LES 6. panta 2. punkta nozīmē. Līdz ar to šīs tiesības ir jāaizsargā Kopienā.

79.      Tomēr pretēji Dānijas un Zviedrijas valdību apgalvojumiem šāda statusa un šādu tiesību kolektīvi rīkoties atzīšana nenozīmē, ka EK līguma noteikumi par brīvu apriti nav piemērojami tādā situācijā kā pamata prāvā.

80.      Vispirms, kā tas ir uzsvērts iepriekš minētajos starptautiskajos instrumentos un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā, ir jāatšķir tiesības kolektīvi rīkoties no to izmantošanas veidiem, kuri var būt dažādi dažādās dalībvalstīs un kuriem netiek automātiski piešķirta tāda pati aizsardzība kā pašām tiesībām. Ja šāds vērtējums šķiet derīgs attiecībā uz tiesībām streikot, kuras, lai gan streiku bieži min kā vienu no vissvarīgākajiem kolektīvas rīcības līdzekļiem, parasti nodrošina ar nosacījumu, ka darba devējiem tiek atzītas līdzvērtīgas tiesības (36), visbiežāk lokauta veidā, šis vērtējums, manuprāt, katrā ziņā ir pareizs attiecībā uz daudz retāk sastopamiem veidiem, kādos izpaudusies pamata prāvā izskatāmā kolektīvā rīcība, proti, blokādi un solidaritātes akciju.

81.      Papildus un atbilstoši tam gan iepriekš minētajos cilvēktiesību aizsardzības instrumentos, gan apskatītajās dalībvalstu konstitūcijās ir atzīta iespēja uzlikt noteiktus ierobežojumus tiesību kolektīvi rīkoties izmantošanai. No šiem dokumentiem var secināt, ka šādi ierobežojumi ir jāparedz likumā vai citā normatīvā aktā, tie ir jāattaisno ar primāru vispārējo interešu nodrošināšanu un tie nevar skart šo tiesību “pamatsaturu”, kā teikts Pamattiesību hartas 52. pantā, vai apdraudēt aizsargājamo tiesību vai brīvības pašu būtību (37).

82.      Es neredzu iemeslu, kāpēc tiesību kolektīvi rīkoties izmantošanai var uzlikt tikai ierobežojumus, kuru izcelsme ir vienīgi konkrētajā valstī, ja, kā tas notiek pamata lietā, attiecīgās rīcības mērķis ir piespiest ārvalstu pakalpojumu sniedzēju parakstīt koplīgumu un ja līdz ar to šis uzņēmējs, apstrīdot šo kolektīvo rīcību, vēlas atsaukties cita starpā uz vienu no Līgumā noteiktajām aprites pamatbrīvībām, par kuru nevar teikt, ka tai acīmredzami nav nekādas saistības ar iesniedzējtiesā izskatāmo strīdu, par ko es sniegšu paskaidrojumus, runājot par šo ievada apsvērumu otro punktu.

83.      Protams, nav strīda par to, ka dalībvalstīm ir jānodrošina arodbiedrībām iespēja aizstāvēt savu biedru intereses ar kolektīvu rīcību šo dalībvalstu teritorijā (38). Kad dalībvalstis atļauj vienu vai vairākus šīs rīcības veidus savā teritorijā, tām ir arī tiesības noteikt to izmantošanas ierobežojumus un nosacījumus atbilstoši jau minētajiem cilvēktiesību aizsardzības instrumentiem. Tomēr tām vienlīdz jānodrošina, ka to teritorijā tiek ievērotas saistības, ko tās nolēmušas uzņemties atbilstoši Līgumam, tostarp tajā paredzēto aprites pamatbrīvību ievērošanu.

84.      Atteikties visos gadījumos no EK līgumā noteikto aprites brīvību piemērojamības, lai nodrošinātu pamattiesību aizsardzību, faktiski nozīmētu apstiprināt primāro tiesību noteikumu vai principu hierarhiju, kas pašreizējā Kopienu tiesību stāvoklī nav atļauta, kaut gan tas vēl nenozīmē, ka tai nav jēgas (39).

85.      Tātad Līgumā paredzēto aprites pamatbrīvību piemērošana, kas nemaz nav izslēgta šajā gadījumā, gala rezultātā ir jāsaskaņo ar pamattiesību izmantošanu.

86.      Tieši uz nepieciešamību “izsvērt” šīs prasības norādījusi Tiesa spriedumā lietā Schmidberger, par kuru es runāšu vēl turpmāk, saistībā ar situāciju, kurā valsts iestādes, atļaujot rīkot demonstrāciju galvenajā satiksmei caur Alpiem paredzētajā automaģistrālē, pamatojās uz vajadzību ievērot pamattiesības, ko garantē gan ECTK, gan attiecīgās dalībvalsts Konstitūcija, lai atļautu ierobežot vienu no Līgumā noteiktajām aprites pamatbrīvībām (40).

87.      Acīmredzams, ka Tiesa nemaz nav uzskatījusi, ka Līguma noteikumi par preču brīvu apriti nebija piemērojami tāpēc, ka lieta attiecās uz tādu pamattiesību izmantošanu kā vārda brīvība un pulcēšanās brīvība, kas paredzētas attiecīgi ECTK 10. un 11. pantā.

88.      Turklāt Līguma noteikumu un principu nepiemērojamības atzīšana tādā situācijā kā pamata prāvā – ko atbalsta Dānijas un Zviedrijas valdības – manuprāt, varētu būt pretrunā Tiesas judikatūrai, kurā ir noteikts, ka arī koplīgumu noteikumiem ir piemērojami Līguma noteikumi un principi, it īpaši attiecībā uz nediskriminācijas principa ievērošanu (41), kas cita starpā izpaužas kā princips, ka vīrieši un sievietes saņem vienādu darba samaksu (42).

89.      Manuprāt, būtu ne visai konsekventi vai pat pretrunīgi izslēgt no Līguma piemērošanas jomas kolektīvu rīcību, kas izpaužas kā blokāde vai solidaritātes akcija un kuras mērķis ir piespiest darba devēju parakstīt koplīgumu, un – iespējams, vienlaikus – pakļaut šādu koplīgumu prasībai ievērot nediskriminācijas principu, kāds tas izriet tieši no šā Līguma noteikumiem.

90.      Visbeidzot, lai gan šis arguments pats par sevi nav izšķirošs, tomēr, ņemot vērā ārkārtīgi lielo lietas dalībnieku skaitu, kas iesnieguši apsvērumus Tiesai, atļaušos norādīt, ka no septiņpadsmit valstīm, kas iestājušās šajā lietā, piecpadsmit valstis nav apšaubījušas to, ka Kopienu tiesības, tostarp tiesību normas par pakalpojumu sniegšanas brīvību, ir piemērojamas šajā lietā.

91.      Līdz ar to iesaku Tiesai atzīst, ka savu tiesību kolektīvi rīkoties izmantošana, ko dara kādas dalībvalsts arodbiedrības nolūkā piespiest ārvalstu pakalpojumu sniedzēju noslēgt koplīgumu dalībvalstī, kurā šis pakalpojumu sniedzējs vēlas cita starpā izmantot Līgumā paredzēto brīvību sniegt pakalpojumus, ietilpst Kopienu tiesību piemērošanas jomā.

92.      Tagad būtu jāizvērtē iebildums, ko izvirzījušas atbildētājas pamata prāvā, par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību.

2)      Par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību

93.      Atbildētājas pamata prāvā uzskata, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu nav pieņemams. Šā apgalvojuma atbalstam tās norāda uz to, ka iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem nav nekāda sakara ar pamata lietas faktiskajiem apstākļiem, jo, tā kā Laval uzņēmējdarbību Zviedrijā veic ar savas meitas sabiedrības starpniecību, nedz Direktīvu 96/71, nedz EKL 49. pantu nevar piemērot. Strīda pamatā esošā faktiskā situācija tātad balstās uz mākslīgi izveidotu shēmu, kuras mērķis ir apiet Zviedrijas darba tiesību piemērošanu, jo Laval galu galā vēlas nodrošināt Latvijas darba ņēmējiem pieeju uzņemošās dalībvalsts darba tirgum, tajā pašā laikā izvairoties no pienākumiem, kas izriet no šīs valsts darba tiesību piemērošanas.

94.      Šie argumenti, manuprāt, ir jānoraida, jo būtībā ar tiem cenšas apšaubīt iesniedzējtiesas izdarīto faktu novērtējumu.

95.      Saskaņā ar judikatūru EKL 234. pantā paredzētajā procedūrā, kas balstīta uz funkciju skaidru sadalījumu starp valsts tiesām un Tiesu, jebkāds konkrētas lietas faktisko apstākļu novērtējums ir valsts tiesas kompetencē. Tāpat arī tikai valsts tiesa, kura izskata strīdu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā lietas īpatnības, novērtē gan prejudiciālā nolēmuma nepieciešamību sava sprieduma taisīšanai, gan Tiesai uzdoto jautājumu atbilstību (43).

96.      Tiesa ir arī norādījusi, ka atbilstības prezumpciju, kas piemīt valsts tiesu prejudiciālā kārtā uzdotiem jautājumiem, var noraidīt tikai izņēmuma gadījumos, t.i., kad ir acīmredzami skaidrs, ka lūgtajai Kopienu tiesību normu interpretācijai, uz ko attiecas šie jautājumi, nav nekāda sakara ar pamata prāvas faktisko situāciju vai priekšmetu, vai arī gadījumos, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska vai kad Tiesai nav zināmi faktiskie vai juridiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem. Izņemot minētos gadījumus, Tiesai principā ir pienākums atbildēt uz tai uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem (44).

97.      Izskatāmajā lietā, kā esmu jau norādījis, iesniedzējtiesa lūdz sniegt EKL 12. un 49. panta, kā arī Direktīvas 96/71 par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā noteikumu interpretāciju. No iesniedzējtiesas rīkojuma izriet, ka šie jautājumi ir uzdoti tiesvedībā starp Laval, kas ir Latvijā reģistrēta sabiedrība, un Zviedrijas arodbiedrību Byggnadsarbetareförbundet, tās vietējo arodbiedrības nodaļu un SEF saistībā ar kolektīvo rīcību, ko pēdējās minētās organizācijas uzsākušas pēc tam, kad Laval bija atteikusies parakstīt Byggnadsarbetareförbundet koplīgumu, kas reglamentētu darba noteikumus un nosacījumus attiecībā uz Latvijas darba ņēmējiem, kurus Laval norīkojusi darbam būvobjektā, kurš atrodas Zviedrijā un kuru pārvalda Laval grupai piederošais uzņēmums. Ir zināms, ka pēc tam, kad tika uzsākta kolektīvā rīcība un tika pārtraukti darbi, norīkotie darba ņēmēji atgriezās Latvijā.

98.      Tātad nav acīmredzams, ka Kopienu tiesību interpretācijai, kuru lūgusi iesniedzējtiesa, nav nekāda sakara ar pamata prāvas faktisko situāciju vai priekšmetu, un tā nešķiet hipotētiska.

99.      Piebildīšu, ka, ņemot vērā lietas materiālus, iesniedzējtiesa ir pareizi uzskatījusi, ka Laval veiktā saimnieciskā darbība ir pakalpojumu sniegšana EKL 49. panta un Direktīvas 96/71 nozīmē.

100. Šajā sakarā un ņemot vērā arī atbildētāju pamata prāvā izvirzīto argumentu, ka Laval veiktā personāla norīkojuma mērķis bija nodrošināt Latvijas darba ņēmējiem pieeju Zviedrijas darba tirgum, manuprāt, šajā vietā būtu lietderīgi izteikt dažas piezīmes par sakarību starp iesniedzējtiesas minētajiem Līguma noteikumiem un noteikumiem Aktā par Latvijas Republikas pievienošanās nosacījumiem Eiropas Savienībai (45) (turpmāk tekstā – “2003. gada Pievienošanās akts”), kurš, atgādināšu, pamata lietas faktu norises laikā arī reglamentēja attiecības starp Latvijas Republiku un pārējām dalībvalstīm, bet kurš nav minēts lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu.

101. Saskaņā ar 2003. gada Pievienošanās akta 2. pantu pamatlīgumi (46) un akti, ko iestādes pieņēmušas pirms pievienošanās, ir saistoši jaunajām dalībvalstīm un piemērojami tajās atbilstīgi minētajos līgumos un minētajā aktā paredzētajiem nosacījumiem.

102. Tātad Līguma noteikumi, tostarp pakalpojumu sniegšanas brīvības jautājumos, principā ir piemērojami attiecībās starp Latvijas Republiku un pārējām dalībvalstīm no pievienošanās dienas, t.i., no 2004. gada 1. maija, ievērojot 2003. gada Pievienošanās aktā paredzētos nosacījumus.

103. 2003. gada Pievienošanās akta 24. pantā ir norāde uz šā akta pielikumiem, kuros attiecībā uz katru no desmit jaunajām dalībvalstīm ir uzskaitīti tām piemērojamie pārejas pasākumi un izklāstīti to piemērošanas nosacījumi.

104. 2003. gada Pievienošanās akta VIII pielikums, kas attiecas uz Latvijas Republiku, īpaši min EKL 39. pantu un EKL 49. panta pirmo daļu, kā arī Direktīvu 96/71.

105. Tomēr šo noteikumu piemērošanas nosacījumiem, kā tie izriet no 2003. gada Pievienošanās akta VIII pielikuma, nav nozīmes saistībā ar šīs lietas apstākļiem.

106. Vispirms runājot par EKL 49. panta pirmo daļu un Direktīvu 96/71, no 2003. gada Pievienošanās akta VIII pielikuma 13. punkta izriet, ka pārejas noteikumi, ar ko atkāpjas no minētā panta un minētās direktīvas piemērošanas pilnā apjomā, attiecas tikai uz darba ņēmēju pagaidu pārvietošanos saistībā ar pakalpojumiem, kurus Latvijā reģistrētās sabiedrības sniedz Vācijā un Austrijā, atbilstoši minētajā punktā paredzētajiem nosacījumiem. Tādējādi 2003. gada Pievienošanās akta VIII pielikuma 13. punkts nav piemērojams ratione loci pamata prāvas faktiem.

107. Tā kā Direktīva 96/71 varētu būt piemērojama Laval veiktajai saimnieciskajai darbībai, ir jāatzīmē, ka atbilstoši minētās direktīvas 1. panta 3. punkta b) apakšpunktam tās piemērošanas jomā ietilpst tāda uzņēmuma darbības, kurš reģistrēts kādā dalībvalstī un kurš norīko darba ņēmēju darbā citas dalībvalsts teritorijā iestādē vai uzņēmumā, kas pieder grupai, ar noteikumu, ka starp uzņēmumu, kas veic norīkojumu, un darba ņēmējiem norīkojuma laikā ir darba attiecības.

108. Kā redzams no rīkojuma par prejudiciālo jautājumu uzdošanu, šķiet, ka tieši šādā situācijā atradās Laval un Latvijas darba ņēmēji, kurus šis uzņēmums uz laiku norīkojis darbā Zviedrijā. Turklāt jāatzīmē, ka ir skaidrs, ka darbības, kurām Laval ir norīkojis Latvijas darba ņēmējus Zviedrijā, ietilpst Direktīvas 96/71 pielikuma piemērošanas jomā, proti, tās attiecas uz būvniecības nozari.

109. Turpinājumā attiecībā uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos ir jānorāda, ka pamata prāvas faktu norises laikā atbilstoši 2003. gada Pievienošanās akta VIII pielikuma 2. punktam dalībvalstis, atkāpjoties no Padomes 1968. gada 15. oktobra Regulas (EEK) Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā (47) 1.–6. panta, varēja divus gadus pēc pievienošanās dienas (t.i., līdz 2006. gada 30. aprīlim) piemērot attiecīgo valstu pasākumus vai pasākumus, kas izriet no divpusējiem nolīgumiem, kuri reglamentē Latvijas pilsoņu pieeju šo valstu darba tirgiem (48). Protams, dalībvalstīm bija iespēja nolemt – kā to izdarīja Zviedrijas Karaliste – liberalizēt pieeju to darba tirgiem no 2004. gada 1. maija (49). Tomēr šis lēmums bija jāpieņem atbilstoši valsts tiesībām, nevis saskaņā ar Kopienu tiesību normām (50).

110. Šajā manas analīzes stadijā jārunā par atbildētāju pamata prāvā izvirzīto argumentu, kas jau minēts iepriekš un saskaņā ar kuru Laval personāla norīkojuma darbā tās meitas sabiedrībā mērķis bija nodrošināt Latvijas darba ņēmējiem pieeju Zviedrijas darba tirgum.

111. Šķiet, ka šis arguments izriet no apsvēruma, kuru Tiesa bija formulējusi spriedumā lietā Rush Portuguesa un saskaņā ar kuru Portugāles Republikas pievienošanās akta 216. pantā noteiktā atkāpe no Līgumā paredzētās darba ņēmēju brīvas pārvietošanās neļāva pakalpojumu sniedzējam uzņēmumam norīkot darba ņēmējus no Portugāles citā dalībvalstī (51). Atbilstoši Tiesas pamatojumam šāda uzņēmuma, lai gan tas ir pakalpojumu sniedzējs Līguma izpratnē, mērķis galu galā esot nodrošināt darba ņēmējiem pieeju uzņemošās dalībvalsts darba tirgum, apejot Pievienošanās aktā noteikto atkāpi.

112. Tomēr šajā lietā izskatās, ka atbildētāju pamata prāvā argumentus nepamato neviens lietas materiālos ietverts dokuments, jo nav redzams, ka Laval darbību mērķis bija nodrošināt Latvijas darba ņēmējiem pieeju Zviedrijas darba tirgum (52).

113. Pilnīguma labad – pat ja šis apsvērums arī pārsniedz prejudiciālo jautājumu pieņemamības problēmas robežas stricto sensu, bet es pie tā vairs neatgriezīšos – būtu jānorāda, ka atbildētāju pamata prāvā izvirzītais arguments, kas balstīts uz spriedumu lietā Rush Portuguesa, manuprāt, vājinātu un gala rezultātā liktu noraidīt apgalvojumu, kas izklāstīts to rakstveida apsvērumos un saskaņā ar kuru šī lieta būtu jāizskata vienīgi saistībā ar EKL 39. pantā paredzēto darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, nevis saistībā ar EKL 49. pantu un/vai Direktīvu 96/71.

114. Pietiek norādīt, ka tāpēc vien, ka pamata prāvas faktu norises laikā bija spēkā 2003. gada Pievienošanās akta VIII pielikumā paredzēto pārejas pasākumu pirmais posms, un pat gadījumā, ja Zviedrijas Karaliste saskaņā ar savām valsts tiesībām būtu nolēmusi atvērt savu darba tirgu visiem darba ņēmējiem no dalībvalstīm, kas pievienojās Eiropas Savienībai 2004. gada 1. maijā, Latvijas darba ņēmēji nevarēja tieši atsaukties uz EKL 39. panta noteikumiem.

115. Visbeidzot, nekas lietas materiālos – pretēji atbildētāju pamata prāvā apgalvojumiem – nepierāda un pat nenorāda uz to, ka Laval savas darbības pilnībā vai galvenokārt vērstu uz Zviedrijas teritoriju nolūkā izvairīties no noteikumiem, kas būtu piemērojami gadījumā, ja šis uzņēmums būtu reģistrēts Zviedrijā (53).

116. Noslēdzot šos ievada apsvērumus, uzskatu, ka Kopienu tiesības ir piemērojamas šajā lietā un ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāatzīst par pieņemamu. Tomēr jāuzsver, ka atbildes, ko es iesaku dot uz prejudiciālajiem jautājumiem, kas izvērtēti še turpmāk, ne vienmēr būs derīgas visos gadījumos, it īpaši pastāvot dažādiem faktiskajiem apstākļiem, kuru dēļ varētu tikt piemēroti 2003. gada Pievienošanās akta noteikumi.

B –    Par prejudiciālajiem jautājumiem

1)      Vispārīgi apsvērumi

117. Kā redzams no divu prejudiciālo jautājumu formulējuma, iesniedzējtiesa jautā Tiesai par EKL 12. panta, EKL 49. panta un Direktīvas 96/71 interpretāciju.

118. EKL 12. pants, ar ko principā aizliedz jebkādu diskrimināciju pilsonības dēļ, ir piemērojams, kā norādīts tā tekstā, “neskarot [Līgumā] paredzētos īpašos noteikumus”, kas atbilstoši judikatūrai nozīmē, ka šo noteikumu paredzēts piemērot autonomi tikai tajos Kopienu tiesībās regulētajos gadījumos, attiecībā uz kuriem Līgumā nav paredzēti īpaši noteikumi pret diskrimināciju (54).

119. Šis vispārīgais princips tika īstenots un konkretizēts gan ar EKL 49. pantu (55), gan ar Direktīvu 96/71, kurā tās 3. pantā būtībā ir paredzēts, ka uzņemošajā valstī spēkā esošie darba noteikumi un nosacījumi attiecībā uz jomām, kuras uzskaitītas šajā direktīvā vai uz kurām tajā ir norāde, ir piemērojami pakalpojumu sniedzējiem, kas uz laiku norīko darba ņēmējus darbā šīs dalībvalsts teritorijā, un vietējiem uzņēmumiem, kas atrodas līdzīgā situācijā, ievērojot vienlīdzīgas attieksmes principu.

120. Līdz ar to, manuprāt, Tiesai nav jālemj par EKL 12. pantu šajā lietā.

121. Par Direktīvu 96/71 un EKL 49. pantu ir jāatzīmē, ka vairākums lietas dalībnieku, kas iesnieguši rakstveida apsvērumus šajā tiesvedībā, iesaka Tiesai izskatīt prejudiciālos jautājumus gan saistībā ar Direktīvu 96/71, gan ar EKL 49. pantu, neatkarīgi no atbildēm, ko šie lietas dalībnieki piedāvā sniegt uz minētajiem jautājumiem (56). Mazākā daļa no lietas dalībniekiem, kas iestājušies lietā Tiesā, izskatīja prejudiciālos jautājumus tikai saistībā ar EKL 49. pantu (57), savukārt tikai Komisija un Norvēģijas valdība analizēja iesniedzējtiesas uzdotos jautājumus vienīgi saistībā ar Direktīvas 96/71 noteikumiem.

122. Ņemot vērā šo nostāju dažādību, šķiet lietderīgi noskaidrot dažus strīdīgos elementus.

123. Attiecībā uz Direktīvu 96/71 vairāki lietas dalībnieki, kas iesnieguši apsvērumus Tiesai, tostarp it īpaši atbildētājas pamata prāvā, Zviedrijas valdība un EBTA Uzraudzības iestāde, apgalvoja, ka šīs direktīvas analīzei nav nozīmes, jo ir skaidrs, ka, pirmkārt, prejudiciālo jautājumu pamatā esošais strīds ir starp privātpersonām un, otrkārt, atbilstoši Tiesas judikatūrai direktīvas noteikumiem nevar būt nekāda “horizontālā” tiešā iedarbība.

124. Šie argumenti ir pamatoti tikai daļēji, jo nedomāju, ka ar tiem var izslēgt Direktīvu 96/71 no analīzes, kas Tiesai ir lūgta.

125. Šajā sakarā pamatojuma skaidrības labad ir jānoskaidro loģika iesniedzējtiesas uzdotajos jautājumos saistībā ar Direktīvu 96/71 un tās faktisko transpozīciju Zviedrijas Karalistē, it īpaši tāpēc, ka šī iesniedzējtiesa savā pirmajā prejudiciālajā jautājumā atsaucas uz apstākli, ka Zviedrijas tiesību aktos par darba ņēmēju norīkošanu darbā nav normas, kura tieši attiektos uz koplīgumos paredzēto darba noteikumu un nosacījumu piemērošanu.

126. Atgādinu, ka Direktīvas 96/71 3. pants, kas ir šā tiesību akta pamatnorma, prasa dalībvalstīm nodrošināt to teritorijā pakalpojumu sniegšanas jomā darbā uz laiku norīkotajiem darba ņēmējiem darba noteikumus un nosacījumus, kas attiecas uz šā panta 1. punktā uzskaitītajiem jautājumiem. Viens no šiem jautājumiem ir par minimālajām algas likmēm.

127. Direktīvas 96/71 3. panta 1. punktā minētos jautājumus nosaka ar normatīviem vai administratīviem aktiem un/vai – attiecībā uz darbībām būvniecības nozarē, tādām kā pamata prāvā – ar koplīgumiem vai šķīrējtiesas nolēmumiem, kas ir pasludināti par vispārēji piemērojamiem minētā panta 8. punkta nozīmē.

128. 3. panta 8. punkta pirmajā daļā ir precizēts, ka koplīgumi, kas ir pasludināti par vispārēji piemērojamiem, ir koplīgumi, kas jāievēro visiem uzņēmumiem attiecīgajā ģeogrāfiskajā apgabalā un attiecīgajā profesijā vai nozarē.

129. Saskaņā ar šā paša panta 8. punkta otro daļu, ja nav sistēmas koplīgumu pasludināšanai par vispārēji piemērojamiem, dalībvalstis, ja tās vēlas, var balstīties uz: a) koplīgumiem, kas ir vispārēji piemērojami visiem līdzīgiem uzņēmumiem attiecīgajā ģeogrāfiskajā apgabalā un attiecīgajā profesijā vai nozarē, un/vai b) koplīgumiem, ko ir noslēgušas visplašāk pārstāvētās darba devēju un darba ņēmēju organizācijas valsts līmenī un ko piemēro visā valstī, ar nosacījumu, ka katrā no šiem gadījumiem tiek nodrošināta vienlīdzīga attieksme pret ārvalstu pakalpojumu sniedzējiem un vietējiem uzņēmumiem, kas ir līdzīgā stāvoklī.

130. Kā es to jau uzsvēru iepriekš atbilstošo tiesību normu izklāstā, ir zināms, ka Zviedrijas Karalistē nepastāv vispārējās piemērojamības pasludināšanas sistēma Direktīvas 96/71 3. panta 8. punkta pirmās daļas nozīmē un ka tā nav izmantojusi minētā punkta otro daļu. Turklāt, kā jau minēts šo secinājumu 21. punktā, lielākā daļa darba noteikumu un nosacījumu saistībā ar Direktīvas 96/71 3. panta 1. punktā uzskaitītajiem jautājumiem ir pārņemti Zviedrijas likumā par darba ņēmēju norīkošanu darbā, ar kuru transponē šo direktīvu.

131. Savukārt metode, ko Zviedrijas Karaliste ir izvēlējusies, lai nodrošinātu, ka tās teritorijā uz laiku darbā norīkotajiem darba ņēmējiem piemēro koplīgumos paredzētos darba noteikumus un nosacījumus, tostarp principā tos, kas saistīti ar algas likmēm, ir tāda, ka darba ņēmēju arodbiedrībām, ja pakalpojumu sniedzējs neparaksta minētos koplīgumus, ir iespēja uzsākt kolektīvu rīcību nolūkā piespiest šo darba devēju noslēgt šos koplīgumus vai nu tieši, vai ar pievienošanās līguma starpniecību, tajā skaitā arī gadījumos – un tas ir svarīgi saistībā ar otro iesniedzējtiesas jautājumu –, kad šim pakalpojumu sniedzējam jau ir saistošs koplīgums, kas noslēgts tā reģistrēšanas dalībvalstī.

132. Tāpat jānorāda, ka darba “pamatnoteikumu” un “pamatnosacījumu” piemērošana, ko uzņemošajai dalībvalstij jānodrošina tās teritorijā uz laiku darbā norīkotajiem darba ņēmējiem atbilstoši Direktīvas 96/71 3. pantam, ir atkāpe no principa, saskaņā ar kuru kādas dalībvalsts pakalpojumu sniedzējam, kas norīko minētos darba ņēmējus darbā uzņemošās dalībvalsts teritorijā, ir piemērojami izcelsmes dalībvalsts tiesību akti.

133. Līdz ar to, vaicājot Tiesai par iespējami nepareizu Direktīvas 96/71 3. panta transpozīciju Zviedrijas tiesībās, iesniedzējtiesa būtībā lūdz Tiesu palīdzēt tai noteikt, vai Laval strīdā ar arodbiedrībām, atbildētājām pamata prāvā, var atsaukties uz faktu, ka Zviedrijas Karaliste nav izmantojusi minētās direktīvas 3. pantā paredzētos līdzekļus, lai ar valsts iestādes aktu attiecinātu vai apstiprinātu tās teritorijā noslēgto koplīgumu piemērošanu attiecībā uz ārvalstu pakalpojumu sniedzējiem, kas uz laiku norīko darbā darba ņēmējus. Atbilstoši argumentam, ko aizstāv Laval un kas ir abu iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu pamatā, šī Zviedrijas Karalistes bezdarbība šajā gadījumā nozīmētu, ka norīkojumam ir piemērojami tikai Latvijas tiesību akti un koplīgumi, un tātad liegtu Zviedrijas arodbiedrībām iespēju mēģināt piespiest Laval, izmantojot kolektīvu rīcību, parakstīt Byggnadsarbetareförbundet koplīgumu, uz kuru attiecas pamata strīds.

134. Tātad, kā to apgalvo arī atbildētājas pamata prāvā, Zviedrijas valdība un EBTA Uzraudzības iestāde, tiešām Direktīvas 96/71 interpretācija, ko lūdz iesniedzējtiesa, var likt tai tieši piemērot šo direktīvu attiecībās starp Laval un arodbiedrībām, kas ir atbildētājas pamata prāvā.

135. Taču šķiet, ka Tiesa tagad stingri iebilst pret to, ka kāda direktīva varētu radīt pienākumus privātpersonām, un tātad pret to, ka uz direktīvu kā tādu varētu atsaukties attiecībā pret privātpersonu (58).

136. Turklāt es nedomāju, ka šo šķērsli var novērst ar mēģinājumu, kas iezīmējas Laval rakstveida apsvērumos, paplašināt valsts jēdzienu tādējādi, lai šajā gadījumā darba ņēmēju arodbiedrības uzskatītu par Zviedrijas valsts atzaru, attiecībā pret kuru Laval tātad varētu tieši atsaukties uz Direktīvu 96/71 ar nosacījumu, ka tā atbilst tiešas iedarbības pamatkritērijiem.

137. Šīs organizācijas nekādā ziņā nav publiskās iestādes (59), un tām ar publiskās iestādes aktu nav uzdots – minētajai iestādei īstenojot kontroli – sniegt pakalpojumus sabiedrības interesēs, un tām šajā sakarā nav plašu pilnvaru salīdzinājumā ar parastām tiesību normām, kas piemērojamas attiecībās starp privātpersonām (60).

138. Turklāt problēmas saistībā ar Direktīvas 96/71 horizontālo tiešo iedarbību parādīsies tikai tad, ja Tiesa konstatēs, ka Zviedrijas Karaliste ir nepareizi transponējusi šīs direktīvas 3. pantu.

139. Tas nozīmē, pirmkārt, ka Direktīva 96/71 nav izslēdzama no izskatīšanas, kas jāveic Tiesai, jo savā pirmajā jautājumā iesniedzējtiesa netieši, bet tomēr neizbēgami izvirza jautājumu par to, vai tiešām Zviedrijas Karaliste ir pareizi transponējusi šo tiesību aktu.

140. Otrkārt, pat pieņemot, ka šī transpozīcija ir nepareiza, un nepastāvot iespējai tieši piemērot Direktīvas 96/71 noteikumus pamata prāvā, ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru valsts tiesām ir jāinterpretē valsts tiesības cik vien iespējams atbilstoši attiecīgās direktīvas tekstam un mērķim, lai sasniegtu tajā paredzēto rezultātu (61). Atbilstīgās interpretācijas pienākuma, kas uzlikts valsts tiesām un kas attiecas uz visiem valsts tiesību noteikumiem, gan tiem, kas pieņemti pirms attiecīgās direktīvas, gan tiem, ko pieņem vēlāk, mērķis ir ļaut valsts tiesām nodrošināt pilnīgu Kopienas tiesību efektivitāti to tiesvedībā esošajās lietās, piemērojot valsts tiesībās atzītās interpretācijas metodes (62).

141. Protams, tāpat saskaņā ar judikatūru atbilstīgās interpretācijas pienākuma robežas nosaka vispārējie tiesību principi, īpaši tiesiskās drošības princips un atpakaļejoša spēka aizlieguma princips, un minētais pienākums nevar būt par pamatu valsts tiesību contra legem interpretācijai (63).

142. Šajā lietā šis ierobežojums noteikti nozīmē, ka atbilstīgā valsts tiesību interpretācija, kas iesniedzējtiesai ir jāizdara, nevar izraisīt apdraudējumu tiesību kolektīvi rīkoties, lai aizstāvētu darba ņēmēju intereses, pašai būtībai, jo šīs tiesības, kā es atzinu iepriekš savos ievada apsvērumos, ir Kopienu tiesību vispārējais princips, kurš ir ietverts arī Zviedrijas Konstitūcijā. Turklāt šāda veida risku nevar izraisīt valsts tiesību interpretācija atbilstoši Direktīvai 96/71, jo šīs direktīvas preambulas divdesmit otrajā apsvērumā bez vajadzības tiek atgādināts, ka šis tiesību akts neierobežo dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz kolektīvu rīcību, lai aizsargātu amatu un profesiju intereses (64).

143. Tātad, lai gan nav iespējams atzīt šiem noteikumiem horizontālu tiešu iedarbību, Direktīvas 96/71 izskatīšanai Tiesā tomēr ir nozīme, kā to parādīšu turpmāk šajos secinājumos.

144. Paliek noskaidrot, vai Tiesa var nolemt neanalizēt prejudiciālos jautājumus saistībā ar EKL 49. pantu vai tai arī ir jāizskata šie jautājumi saistībā ar minēto noteikumu.

145. Šajā sakarā ir jāatzīmē, ka Direktīva 96/71, kā uz to būtībā un pareizi norāda vairāki lietas dalībnieki, kas iesnieguši rakstveida apsvērumus šajā lietā, ir EKL 49. panta īpaša interpretācija, ņemot vērā Tiesas judikatūru.

146. Pamatojoties uz premisu, ko Tiesa atzinusi, interpretējot EKL 49. pantu (65), un kas minēta Direktīvas 96/71 preambulas divpadsmitajā apsvērumā, proti, ka Kopienu tiesības neizslēdz iespēju dalībvalstīs piemērot to tiesību aktus vai koplīgumus, ko ir parakstījuši darba devēji un darba ņēmēji, jebkurai personai, kuru, kaut vai īslaicīgi, nodarbina [to teritorijā], lai gan šīs personas darba devējs ir reģistrēts citā dalībvalstī, Direktīvas 96/71 3. pants paredz precizēt obligātās normas par darba ņēmēju minimālo aizsardzību, kas jāievēro ārvalstu pakalpojumu sniedzējiem, kuri norīko darba ņēmējus darbā uzņemošajā dalībvalstī, un kas tātad pārrobežu pakalpojumu sniegšanas brīvībai būtu jāpacieš.

147. Tomēr, ņemot vērā tās “minimālistisko” raksturu, Direktīva 96/71 neizsmeļ EKL 49. panta piemērojamību (66).

148. Visbeidzot, atbilde uz šo secinājumu 144. punktā minēto jautājumu, manuprāt, ir lielā mērā atkarīga no vērtējuma saistībā ar Direktīvu 96/71.

149. Pasākums, kas nav saderīgs ar Direktīvu 96/71, a fortiori ir pretrunā EKL 49. pantam, jo šīs direktīvas uzdevums ir īstenot minētā panta saturu savā īpašajā piemērošanas jomā (67).

150. Turpretim pasākuma atzīšana par saderīgu ar Direktīvu 96/71 vēl nenozīmē, kas tas noteikti atbilst EKL 49. panta prasībām saskaņā ar Tiesas sniegto šā panta interpretāciju.

151. It īpaši, lai gan Direktīva 96/71 pieļauj, ka dalībvalstis var piemērot kādas dalībvalsts pakalpojumu sniedzējam, kas uz laiku norīko darba ņēmējus darbā citas dalībvalsts teritorijā, darba noteikumus un nosacījumus, kas darba ņēmējiem ir labvēlīgāki nekā cita starpā Direktīvas 96/71 3. panta 1. punktā paredzētie, atzīstot šādu iespēju, tomēr ir jāievēro EKL 49. pantā garantēta pakalpojumu sniegšanas brīvība (68).

152. Tāpat Tiesa ir uzskatījusi, ka atbilstoši Direktīvas 96/71 3. panta 1. punktam un 5. pantam, tos aplūkojot kopā, dalībvalstīm jānodrošina cita starpā tas, ka norīkoto darba ņēmēju rīcībā ir atbilstošas procedūras nolūkā efektīvā veidā saņemt minimālo algu, kas nozīmē, ka, īstenojot ar minēto 5. pantu dalībvalstīm piešķirto rīcības brīvību, ir jāievēro ar Līgumu garantētā pakalpojumu sniegšanas brīvība (69).

153. Kā ir sīkāk izklāstīts šo secinājumu 194.–217. punktā, ņemot vērā, ka daži iesniedzējtiesas ierosinātu problēmu aspekti neietilpst Direktīvas 96/71 piemērošanas jomā vai nav atrisināti ar šo direktīvu, uzskatu, ka prejudiciālie jautājumi ir jāizskata arī saistībā ar EKL 49. pantu.

154. Pilnīguma labad ir jāpiebilst, ka šo secinājumu neatspēko atbildētāju pamata prāvā izvirzītais arguments, saskaņā ar kuru Laval attiecībā pret tām nevarot tieši atsaukties uz EKL 49. pantu, jo, kā minēts iepriekš, iesniedzējtiesai ir pienākums interpretēt valsts tiesības cik vien iespējams atbilstoši Kopienu tiesībām.

155. Tomēr – līdzīgi Laval, Igaunijas valdības un EBTA Uzraudzības iestādes sīki argumentētiem apgalvojumiem – es arī uzskatu, ka EKL 49. pants var būt tieši piemērojams pamata prāvā.

156. Šajā sakarā jāuzsver, ka Tiesa ir vairākkārt atzinusi, ka EKL 49. pantā paredzētā diskriminācijas aizlieguma ievērošanas pienākums attiecas ne tikai uz publiskām iestādēm, bet arī uz citāda veida regulējumiem, kuru mērķis ir kolektīvā veidā regulēt pašnodarbināto personu darbu un pakalpojumu sniegšanu. Atbilstoši judikatūrai dalībvalstu starpā pastāvošo šķēršļu pakalpojumu brīvai sniegšanai likvidēšana būtu apdraudēta, ja valstiskas izcelsmes šķēršļu atcelšana tiktu kompensēta ar šķēršļiem, ko radītu apvienību vai organizāciju, kas nav publisko tiesību subjekti, darbība, īstenojot to juridisko autonomiju (70).

157. Tiesa pamato šo pieeju arī ar to, ka darba nosacījumus dažādās dalībvalstīs reglamentē vai nu likumi un citi normatīvie akti, vai arī līgumi un citi akti, ko noslēgušas vai pieņēmušas privātpersonas. Tātad diskriminācijas aizlieguma attiecināšana tikai uz publisko iestāžu aktiem varētu radīt nevienlīdzību tā piemērošanā (71).

158. Es labprāt pieņemu, ka šī lieta atšķiras no situācijām lietās, kurās Tiesa līdz šim konstatēja EKL 49. panta piemērojamību privātpersonu rīcībai. Minētajās lietās tika pārbaudīts reglamentu vai citu noteikumu, ko izstrādājušas attiecīgās organizācijas, tiesiskums. Savukārt šajā lietā runa ir par arodbiedrību darbībām, īstenojot to tiesības kolektīvi rīkoties, pret ārvalstu pakalpojumu sniedzēju nolūkā piespiest to parakstīt Zviedrijas koplīgumu.

159. Tomēr, manuprāt, šī atšķirība ir svarīga tikai saistībā ar jautājumu, vai attiecīgā kolektīvā rīcība ir šķērslis pakalpojumu brīvai sniegšanai. Tai nav nozīmes jautājumā, vai arodbiedrībām principā ir pienākums ievērot EKL 49. pantā noteiktos aizliegumus. Turklāt ir jāatgādina, ka saistībā ar darba noteikumu un nosacījumu paredzēšanu dalībvalstīs Tiesa uzskata, ka privātpersonām ir jāievēro EKL 49. panta noteiktais nediskriminācijas princips, izstrādājot līgumus (koplīgumus) un noslēdzot vai pieņemot citus aktus (72).

160. Šajā gadījumā, kā jau minēts, Zviedrijas kolektīvo darba attiecību modelis piešķir ievērojamu autonomiju sociālajiem partneriem, pamatojoties uz šo partneru atbildības apzināšanās un pašregulēšanās principiem (73). Arodbiedrībām ir plašas pilnvaras, kas ļauj tām attiecināt Zviedrijā pieņemtos koplīgumus uz darba devējiem, kas nepieder koplīgumu parakstītājai darba devēju organizācijai šajā dalībvalstī, tostarp, vajadzības gadījumā, pilnvaras veikt kolektīvu rīcību. Šīm pilnvarām un to izmantošanai piemīt arī kolektīva ietekme uz Zviedrijas darba tirgu. Kolektīvas rīcības uzsākšana galu galā ir veids, kādā arodbiedrības īsteno savu juridisko autonomiju nolūkā reglamentēt pakalpojumu sniegšanu iepriekš minētās judikatūras izpratnē.

161. Līdz ar to EKL 49. pants, manuprāt, var būt tieši piemērojams pamata prāvā.

162. No šiem vispārīgajiem apsvērumiem izriet, ka ar saviem diviem prejudiciālajiem jautājumiem, kurus, manuprāt, var izskatīt kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai tad, ja dalībvalstī nepastāv koplīgumu vispārējās piemērojamības pasludināšanas sistēma, Direktīva 96/71 un EKL 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj to, ka kādas dalībvalsts darba ņēmēju arodbiedrības uzsāk atbilstoši šīs dalībvalsts iekšējām tiesībām kolektīvu rīcību, kuras mērķis ir piespiest pakalpojumu sniedzēju no citas dalībvalsts ar pievienošanās līguma starpniecību pievienoties koplīgumam par labu darba ņēmējiem, kurus šis pakalpojumu sniedzējs ir uz laiku norīkojis darbā pirmās minētās dalībvalsts teritorijā, tostarp arī gadījumā, ja šim pakalpojuma sniedzējam jau ir saistošs koplīgums, kas noslēgts tā reģistrēšanas dalībvalstī.

163. Kā jau norādīts iepriekš, lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms jānoskaidro, vai šādas kolektīvas rīcības uzsākšana balstās uz Direktīvas 96/71 pareizu transpozīciju Zviedrijas valsts tiesībās. Apstiprinošas atbildes gadījumā būs vēl jāizanalizē šī rīcība saistībā ar EKL 49. pantu.

2)      Par Direktīvas 96/71 interpretāciju un tās transpozīciju Zviedrijā

164. Kā jau esmu norādījis, ir zināms, ka, transponējot Direktīvu 96/71 valsts tiesībās, Zviedrijas likumdevējs, sekojot Zviedrijas tradīcijām kolektīvo darba attiecību jautājumos un nepastāvot koplīgumu vispārējās piemērojamības pasludināšanas sistēmai, uzticēja sociālajiem partneriem definēt darba pamatnoteikumus un pamatnosacījumus, ko Zviedrijā paredz koplīgumos, tostarp attiecībā uz darba samaksu.

165. Zviedrijas valdība uzskata, ka Direktīva 96/71 neuzliek dalībvalstīm pienākumu noteikt savos tiesību aktos minimālo algas likmi. Zviedrijas valdība apgalvo, ka Direktīva 96/71 ļauj dalībvalstīm to teritorijā uz laiku darbā norīkotajiem darba ņēmējiem piemērot labāku aizsardzību nekā tā, ko paredz šis dokuments. Šī valdība uzskata, ka dalībvalsts teritorijā uz laiku saistībā ar pārrobežu pakalpojumu sniegšanu norīkotajiem darba ņēmējiem tātad jābūt iespējai šajā dalībvalstī gūt labumu no ar darba samaksu saistītajiem nosacījumiem, kas ietverti koplīgumos vai uz kuriem šie koplīgumi atsaucas.

166. Zviedrijas valdība uzskata, ka tieši mehānismi un procedūras, kas ir sociālo partneru rīcībā un ko garantē tiesību akti, tostarp it īpaši tiesības kolektīvi rīkoties, nodrošina koplīgumos paredzēto darba noteikumu un nosacījumu ievērošanu. Šajā ziņā šie mehānismi un procedūras ļauj sasniegt mērķi, kas paredzēts Direktīvas 96/71 3. panta 1. punktā, kurš turklāt neskar tiesības kolektīvi rīkoties. Zviedrijas valdība piebilst, ka Zviedrijas Karalistei nebija nekādas vajadzības izmantot minētās direktīvas 3. panta 8. punkta otro daļu, jo šis noteikums piedāvā tikai neobligātu iespēju dalībvalstīm, kurām nav koplīgumu vispārējās piemērojamības pasludināšanas sistēmas. Šajos apstākļos metode, ko Zviedrijas Karaliste ir izvēlējusies Direktīvas 96/71 transponēšanai valsts tiesībās, atbilstot šīs direktīvas mērķiem.

167. Austrijas, Dānijas, Somijas, Francijas, Īslandes un Norvēģijas valdības būtībā nonāk pie līdzīga secinājuma.

168. Pamatā izmantojot to pašu argumentāciju, Vācijas, Spānijas un Īrijas valdības, kā arī Komisija būtībā piebilst, ka koplīgumos paredzētajiem darba noteikumiem un nosacījumiem vai nu jāattiecas uz jautājumiem, kas uzskaitīti Direktīvas 96/71 3. panta 1. punktā, vai jābūt paredzētiem sabiedriskās kārtības noteikumos tās 3. panta 10. punkta nozīmē.

169. Savukārt Laval un Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Polijas un Čehijas valdības uzskata, ka Zviedrijas Karaliste ir nepareizi transponējusi Direktīvu 96/71. Vispirms šie lietas dalībnieki, atsaucoties uz Komisijas 2003. gada 25. jūlijā pieņemto paziņojumu (74), norāda, ka Zviedrijas Karaliste, neizmantojot Direktīvas 96/71 3. panta 8. punkta otrās daļas noteikumus, ir atteikusies piemērot koplīgumos paredzētos darba noteikumus un nosacījumus darba ņēmējiem, kurus ārvalstu pakalpojumu sniedzējs uz laiku norīkojis darbā tās teritorijā. Turpinājumā tie apgalvo, ka Zviedrijas metode nenodrošina vienlīdzīgu attieksmi pret pakalpojumu sniedzējiem un vietējiem uzņēmumiem un izraisa tiesisko nedrošību, it īpaši tāpēc, ka pakalpojumu sniedzējiem nav informācijas par visiem, tostarp ar darba samaksu saistītājiem, darba noteikumiem un nosacījumiem, kas tiem būs piemērojami saistībā ar darba ņēmēju norīkošanu uz laiku šajā dalībvalstī. Visbeidzot, tie uzskata, ka Zviedrijas tiesību akti ļauj pakļaut ārvalstu pakalpojumu sniedzējus koplīgumos paredzētajiem darba noteikumiem un nosacījumiem, kuri neatbilst nedz Direktīvas 96/71 3. panta 1. punktā ietvertajam uzskaitījumam, nedz šīs direktīvas 3. panta 10. punktā paredzētajiem ierobežojumiem.

170. Es drīzāk piekristu pieejai, ko iesaka Vācijas, Spānijas un Īrijas valdības, kā arī Komisija.

171. Kā jau minēts, Direktīvas 96/71 3. pantam ir dubults mērķis – norīkoto darba ņēmēju minimālās aizsardzības nodrošināšana un vienlīdzīga attieksme pret pakalpojumu sniedzējiem un vietējiem uzņēmumiem, kas ir līdzīgā situācijā. Šīs divas prasības ir jāpilda vienlaikus.

172. Attiecībā uz pirmo mērķi Direktīvas 96/71 3. pants prasa dalībvalstīm nodrošināt, ka to teritorijā uz laiku norīkotajiem darba ņēmējiem tiek nodrošināti minimālie darba noteikumi un nosacījumi, kas attiecas uz tā 1. punktā uzskaitītajiem jautājumiem, tostarp minimālās algas likmēm, tajā pašā laikā atļaujot dalībvalstīm, pirmkārt, piemērot darba noteikumus un nosacījumus, kas ir labvēlīgāki darba ņēmējiem, atbilstoši tā 7. punktam un, otrkārt, paredzēt darba noteikumus un nosacījumus jautājumos, kas nav minēti 1. punktā, ja runa ir par sabiedriskās kārtības noteikumiem.

173. Lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret pakalpojumu sniedzējiem, kas uz laiku norīko darba ņēmējus, un vietējiem uzņēmumiem, Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkts paredz, ka šiem darba ņēmējiem sniedzamās garantijas nosaka ar normatīviem vai administratīviem aktiem un/vai – būvniecības nozarē – ar koplīgumiem vai šķīrējtiesas nolēmumiem, kas ir pasludināti par vispārēji piemērojamiem šā panta 8. punkta pirmās daļas nozīmē, proti, tos “[..]ievēro visi[..] uzņēmumi[..] attiecīgajā ģeogrāfiskajā apgabalā un attiecīgajā profesijā vai rūpniecības nozarē” (75).

174. No Direktīvas 96/71 3. panta 8. punkta otrās un trešās daļas izriet, ka, ja nav sistēmas koplīgumu pasludināšanai par vispārēji piemērojamiem, dalībvalsts, kuras teritorijā ir norīkoti darba ņēmēji, ja tā vēlas, var balstīties uz koplīgumiem, kas ir vispārēji piemērojami visiem līdzīgiem uzņēmumiem, vai koplīgumiem, ko ir noslēgušas visplašāk pārstāvētās darba devēju un darba ņēmēju organizācijas un ko piemēro visā valstī, ar nosacījumu, ka dalībvalsts nodrošina vienlīdzīgu attieksmi pret pakalpojumu sniedzēju, kas norīko darba ņēmējus tās teritorijā, un vietējiem uzņēmumiem, kas atrodas līdzīgā situācijā, kas cita starpā nozīmē, ka šie uzņēmumi uzņemas tādas pašas saistības ar tādām pašām sekām.

175. No šīs normas var pamatoti secināt, ka Kopienu likumdevējs vēlējās izvairīties no situācijas, kad koplīgumus, kas nav juridiski saistoši uzņemošās dalībvalsts būvniecības nozarē, padara obligātus ārvalstu pakalpojumu sniedzējiem, lai gan lielākā daļa vietējo darba devēju faktiski tiem nav pakļauti.

176. Turklāt es gribu atzīmēt, ka saskaņā ar Direktīvas 96/71 5. pantu dalībvalstīm it īpaši ir jānodrošina, lai darba ņēmējiem un/vai to pārstāvjiem būtu pieejamas atbilstīgas procedūras tās pašas direktīvas noteikto saistību izpildei.

177. Šī norma, manuprāt, ir jāaplūko, ņemot vērā gan Direktīvas 96/71 preambulas divpadsmitā apsvēruma beigu daļu, kurā atbilstoši Tiesas judikatūrai attiecībā uz EKL 49. pantu (76) ir norādīts, ka “Kopienu tiesības neaizliedz dalībvalstīm nodrošināt [darba ņēmēju aizsardzības] tiesību normu ievērošanu ar piemērotiem līdzekļiem”, gan tās divdesmit otro apsvērumu, kurā, atgādināšu, teikts, ka Direktīva 96/71 “neierobežo dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz kolektīvu rīcību, lai aizsargātu amatu un profesiju intereses”.

178. Aplūkojot šos noteikumus kopā, vēlos sniegt šādus apsvērumus.

179. Vispirms es neuzskatu, ka, nepastāvot koplīgumu vispārējās piemērojamības pasludināšanas sistēmai, Zviedrijas Karalistei ir pienākums rīkoties atbilstoši Direktīvas 96/71 3. panta 8. punkta otrajā daļā paredzētajai kārtībai. Šī kārtība, kā par to liecina minētā noteikuma formulējums, ir vienīgi iespēja, kas piedāvāta dalībvalstīm, kurām nav koplīgumu vispārējās piemērojamības pasludināšanas sistēmas.

180. Fakts, ka Zviedrijas Karaliste uztic sociālajiem partneriem definēt darba noteikumus un nosacījumus, it īpaši tos, kas saistīti ar darba samaksu, izmantojot koplīgumus, pats par sevi vēl nenozīmē, ka Direktīvas 96/71 transpozīcija ir nepietiekama tiktāl, ka šī dalībvalsts atsakās piemērot minētos noteikumus un nosacījumus ārvalstu pakalpojumu sniedzējiem.

181. Vispārīgā veidā jāatgādina, ka Tiesa ir atzinusi, ka dalībvalstis var uzticēt sociālajiem partneriem Kopienu direktīvu mērķu sasniegšanu, izmantojot koplīgumus (77).

182. Protams, tāpat ticis nospriests, ka šādās situācijās dalībvalstīm joprojām ir jāpilda savs pienākums nodrošināt direktīvu pilnīgu īstenošanu, attiecīgos gadījumos veicot visus vajadzīgos pasākumus (78).

183. Šajā lietā es neuzskatu, pirmkārt, ka Zviedrijas Karaliste nav izpildījusi pienākumu nodrošināt, ka tās teritorijā norīkotajiem darba ņēmējiem tiek piemēroti darba noteikumi un nosacījumi, kas attiecas uz Direktīvas 96/71 3. panta 1. punktā uzskaitītajiem jautājumiem.

184. Zviedrijas Karaliste pienākumu ievērot darba noteikumus un nosacījumus, kas attiecas uz Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkta a), b) un d)–g) apakšpunktā uzskaitītajiem jautājumiem, uzliek tieši ar valsts tiesību aktu starpniecību; savukārt, atzīstot darba ņēmēju arodbiedrībām tiesības kolektīvi rīkoties, tā nodrošina, ka šīs arodbiedrības galu galā var piespiest akceptēt darba samaksas nosacījumus, kas paredzēti vai reglamentēti koplīgumos, ja ārvalstu pakalpojumu sniedzējs nepieņem šos nosacījumus brīvprātīgi.

185. Lai gan, kā uz to norāda iesniedzējtiesa, šāda atzīšana nav skaidri izsecināma no Zviedrijas likuma par darba ņēmēju norīkošanu darbā, tā netieši, bet tomēr noteikti izriet no MBL, kurā ir paredzēts, ka kolektīvu rīcību nolūkā piespiest ārvalstu darba devēju noslēgt Zviedrijas koplīgumu var uzsākt, ja šim pakalpojuma sniedzējam ir saistošs koplīgums tā izcelsmes valstī. A fortiori šis likums ir piemērojams attiecībā uz jebkuru pakalpojumu sniedzēju no kādas dalībvalsts, kuram nav saistošs nekāds minētajā dalībvalstī noslēgtais koplīgums. Tātad galu galā tas nodrošina arodbiedrībām iespēju, izmantojot kolektīvu rīcību, piespiest ikvienu ārvalstu pakalpojumu sniedzēju akceptēt darba samaksas nosacījumus, kas paredzēti vai reglamentēti Zviedrijas koplīgumos, ja šis uzņēmējs nepieņem šos nosacījumus brīvprātīgi, lai darba ņēmējiem, kas uz laiku norīkoti darbā Zviedrijā, garantētu darba samaksas nosacījumus, kas piemērojami attiecīgajā nozarē Zviedrijas darba ņēmējiem.

186. Piebilstu, ka no Zviedrijas likuma par darba ņēmēju norīkošanu darbā 9. panta tiktāl, ciktāl tas paredz, ka sakaru birojs informē ārvalstu pakalpojumu sniedzējus par koplīgumu piemērojamību konkrētajā nozarē un nosūta šos pakalpojumu sniedzējus pie arodbiedrībām sīkākas informācijas saņemšanai, arī izriet, ka Zviedrijas Karaliste nav domājusi atteikties nodrošināt tās teritorijā uz laiku norīkotajiem darba ņēmējiem darba samaksas nosacījumus, kas piemērojami atbilstoši šajā dalībvalstī noslēgtajiem koplīgumiem.

187. Līdz ar to, manuprāt, nav šaubu par to, ka tiesības kolektīvi rīkoties, kas Zviedrijas tiesību aktos ir atzītas darba ņēmēju arodbiedrībām, ļaujot tām uzspiest darba samaksas nosacījumus, kas paredzēti vai reglamentēti Zviedrijas koplīgumos, ir piemērots līdzeklis Direktīvas 96/71 3. pantā noteiktā norīkoto darba ņēmēju aizsardzības mērķa sasniegšanai.

188. Vēl jāizskata otra problēma, kas saistīta ar otrā Direktīvas 96/71 3. panta mērķa īstenošanu, proti, nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret ārvalstu pakalpojumu sniedzējiem un vietējiem uzņēmumiem.

189. Šajā analīzē var aprobežoties ar būvniecības nozari. Pirmkārt, Direktīvas 96/71 3. panta 1. punktā paredzētais uzņemošo dalībvalstu pienākums nodrošināt, ka tiek nodrošināti darba noteikumi un nosacījumi, kas attiecas uz minētajā noteikumā uzskaitītajiem jautājumiem un kas šajās dalībvalstīs ir paredzēti koplīgumos, attiecas tikai uz šo nozari, un, otrkārt, ir zināms, ka Laval ir norīkojusi Latvijas darba ņēmējus darbā Zviedrijā šajā nozarē.

190. Vispirms ir jāatgādina, kā to uzsvērusi iesniedzējtiesa, ka tieši nolūkā nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi salīdzinājumā ar vietējiem uzņēmumiem Zviedrijas likumdevējs uzskatījis, ka ārvalstu pakalpojumu sniedzējiem nevar automātiski uzlikt pienākumu – ar iespējamu vispārējās piemērojamības pasludināšanu vai izmantojot Direktīvas 96/71 3. panta 8. punkta otrajā daļā paredzēto kārtību – ievērot darba noteikumus vai nosacījumus, kas paredzēti vai reglamentēti koplīgumos, jo vietējie darba devēji nav pakļauti šādam režīmam.

191. Turklāt no informācijas, ko Zviedrijas valdība sniegusi atbildē uz Tiesas rakstveidā uzdotajiem jautājumiem, izriet, ka, pirmkārt, Zviedrijā pastāv aptuveni 9800 uzņēmumu, kas nodarbina vairāk par trim darbiniekiem, un aptuveni 11 200 uzņēmumiem, t.i., ieskaitot uzņēmumus, kas nodarbina mazāk nekā trīs darbiniekus, ir saistoši koplīgumi būvniecības nozarē. Otrkārt, Zviedrijas valdība arī apstiprināja, ka Zviedrijas darba devējus, kas nepieder kādai darba devēju organizācijai, var piespiest, darba ņēmēju arodbiedrībām veicot kolektīvu rīcību, pievienoties vienam no šiem koplīgumiem, parakstot pievienošanās līgumu. Turklāt no Zviedrijas darba tiesību vispārējiem principiem izriet, ka darba devējiem, kas parakstījuši koplīgumu vai pievienošanās līgumu Zviedrijā, ir jānodrošina vienādi darba noteikumi un nosacījumi saviem darbiniekiem neatkarīgi no tā, vai viņi ir koplīgumu parakstījušās arodbiedrības biedri; turklāt jebkurš individuāls darba līgums, kas ir pretrunā šim koplīgumam, saskaņā ar MBL 27. pantu nav spēkā. Šīs pēdējās pazīmes, starp citu, dod dažiem Zviedrijas autoriem pamatu uzskatīt, ka koplīgumiem Zviedrijā faktiski ir piemērojamība erga omnes (79). Turklāt, kā būtībā uz to norādījusi Zviedrijas valdība, vienīgais veids, kā Zviedrijas uzņēmums, kas nodarbina darbiniekus, vai ārvalstu uzņēmums, kas vēlas norīkot uz laiku darba ņēmējus darbā Zviedrijas būvniecības nozarē, var izvairīties no kolektīvas rīcības uzsākšanas attiecībā pret šo uzņēmumu, ir piekrist noslēgt – vai nu tieši, vai ar pievienošanās līguma starpniecību – koplīgumu, ko arodbiedrības prasa piemērot.

192. Visbeidzot, no lietas materiāliem ir redzams arī, ka Byggnadsarbetareförbundet ir viena no visplašāk pārstāvētajām darba ņēmēju arodbiedrībām, jo tā pārstāv vairāk nekā 87 % darba ņēmēju Zviedrijas būvniecības nozarē, un ka Laval norīkojusi darbā šajā dalībvalstī vairākus desmitus Latvijas darba ņēmēju, tostarp Vaksholmas būvobjektā.

193. Tātad, ņemot vērā visas šīs pazīmes, it īpaši koplīgumu izplatības pakāpi Zviedrijas būvniecības nozarē un iespēju, kura izriet no MBL paredzētā režīma, izmantojot darba ņēmēju arodbiedrībām atzītās tiesības kolektīvi rīkoties, piespiest vietējos darba devējus, kas nepieder kādai darba devēju organizācijai, noslēgt vienu no šiem koplīgumiem, šķiet, ka Zviedrijas sistēma, pakļaujot ārvalstu pakalpojumu sniedzēju šim režīmam, nodrošina Direktīvas 96/71 3. pantā paredzēto vienlīdzīgo attieksmi pret šo pakalpojumu sniedzēju un vietējiem uzņēmumiem, kas darbojas Zviedrijas būvniecības nozarē un atrodas līdzīgā situācijā.

194. Šo secinājumu, manuprāt, neatspēko nedz apstāklis, ka Zviedrijas sistēma pieļauj piemērot algas likmi, kas būtībā nav minimālā algas likme Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkta c) apakšpunkta nozīmē, nedz fakts, ka MBL attiecīgajos gadījumos ļauj likt ārvalstu pakalpojumu sniedzējam, kuram jau ir saistošs koplīgums, kas noslēgts tā reģistrēšanas valstī, maksāt šādu atalgojumu.

195. Kā es precizēšu turpmāk, šie divi jautājumi, manuprāt, ietilpst EKL 49. panta piemērošanas jomā.

196. Attiecībā uz pirmo jautājumu vispirms ir jāuzsver, ka atbilstoši Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkta otrajai daļai minimālās algas likmes jēdzienu definē tās dalībvalsts tiesību aktos un/vai praksē, kurā darba ņēmējs ir norīkots darbā. Šajā pantā ir atzīts, ka dalībvalstīm, kurām nav tiesību aktu par minimālajām algas likmēm, pirmkārt, nav pienākuma saskaņā ar Direktīvu 96/71 pieņemt šādu normu savās valsts tiesībās (80) un, otrkārt, tās var uzticēt sociālajiem partneriem, izmantojot koplīgumus, definēt “minimālās algas likmes” jēdzienu un pat noteikt šo likmi konkrētajā nozarē.

197. Turklāt ir jāatgādina, ka atbilstoši Direktīvas 96/71 3. panta 7. punktam šā panta 1. punkts nekavē tādu darba noteikumu un nosacījumu piemērošanu, kas ir labvēlīgāki darba ņēmējiem.

198. Šis plašums nozīmē, ka Direktīva 96/71 pieļauj, ka algas likmi, kura ir noteikta atbilstoši uzņemošajā dalībvalstī noslēgtajam koplīgumam un ko faktiski piemēro vietējiem uzņēmumiem attiecīgajā nozarē, attiecina arī, izmantojot kolektīvu rīcību, uz citas dalībvalsts pakalpojumu sniedzēju, kas, uz laiku norīkojot darba ņēmējus darbā pirmās minētās dalībvalsts teritorijā, darbojas tajā pašā nozarē un atrodas identiskā situācijā.

199. Kā es jau to atzīmēju šo secinājumu 151. punktā, tomēr, izmantojot šādu iespēju, ir jāievēro EKL 49. pants.

200. Attiecībā uz otro jautājumu Komisija ir pareizi norādījusi savos rakstveida apsvērumos, ka, tā kā uzņemošajai dalībvalstij ir jānodrošina, ka darba ņēmējiem, kuri ir uz laiku norīkoti darbā būvniecības nozarē, piemēro koplīgumos paredzētos darba noteikumus un nosacījumus, kas attiecas uz Direktīvas 96/71 3. panta 1. punktā uzskaitītajiem jautājumiem, neatkarīgi no tā, kuri tiesību akti ir piemērojami darba attiecībām, tad apstāklim, ka citas dalībvalsts pakalpojumu sniedzējam, kurš veic darbības šajā nozarē, ir saistošs kāds ārvalsts koplīgums, nav tiešas nozīmes saistībā ar šo noteikumu un nosacījumu piemērošanu.

201. Tātad šim pakalpojumu sniedzējam, ja tas vēlas veikt savas darbības uzņemošajā dalībvalstī, tāpat kā vietējiem uzņēmumiem, kas līdzīgā situācijā darbojas tajā pašā nozarē, ir jānodrošina uzņemošās dalībvalsts teritorijā uz laiku norīkotajiem darba ņēmējiem šajā dalībvalstī paredzētie imperatīvie darba noteikumi un nosacījumi, kas attiecas uz Direktīvas 96/71 3. panta 1. punktā uzskaitītajiem jautājumiem, tostarp tie, kuri paredzēti koplīgumos, ko faktiski piemēro vietējiem uzņēmumiem šajā nozarē, un kurus, ja darba devējs – lai kāda būtu tā valsts piederība – atsakās pievienoties brīvprātīgi, darba ņēmēju arodbiedrības ar kolektīvu rīcību var to piespiest pieņemt.

202. Līdz ar to, manuprāt, Direktīva 96/71 neaizliedz, ka algas likmes, kas noteiktas atbilstoši koplīgumam, kuru faktiski piemēro Zviedrijas būvniecības nozarē strādājošiem vietējiem uzņēmumiem, attiecina, it īpaši izmantojot darba ņēmēju arodbiedrībām garantētās tiesības kolektīvi rīkoties, uz ārvalstu pakalpojumu sniedzēju, kas uz laiku norīko darba ņēmējus šajā nozarē Zviedrijas teritorijā un kas atrodas līdzīgā situācijā, tostarp arī tad, ja šim pakalpojumu sniedzējam jau ir saistošs koplīgums, kas noslēgts tā reģistrēšanas dalībvalstī.

203. Šāda situācija tomēr ir jāizanalizē saistībā ar EKL 49. pantu.

204. Visbeidzot, saistībā ar Direktīvu 96/71 vēl ir jāizskata problēma, kas saistīta ar situāciju, kuru pieļauj Zviedrijas sistēma, proti, tas, ka uz ārvalstu pakalpojumu sniedzēju attiecina visus noteikumus un nosacījumus, kuri ietverti koplīgumā, ko faktiski piemēro līdzīgā situācijā esošiem vietējiem uzņēmumiem šajā pašā nozarē.

205. Jāuzsver, ka Zviedrijas sistēma ļauj ar kolektīvu rīcību piespiest ārvalstu pakalpojumu sniedzēju piekrist visiem noteikumiem un nosacījumiem, kas ietverti koplīgumā, kuru faktiski piemēro identiskā situācijā esošajiem vietējiem uzņēmumiem būvniecības nozarē, lai gan nav garantijas, ka šie noteikumi un nosacījumi attiecas vai nu uz Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkta pirmajā daļā uzskaitītajiem jautājumiem, vai, ja runa ir par jautājumiem, kas nav minēti šajā pantā, uz “sabiedriskās kārtības noteikumiem” atbilstoši šīs direktīvas 3. panta 10. punktam.

206. Paredzot stingri vienlīdzīgu attieksmi attiecībā pret ārvalstu pakalpojumu sniedzējiem un minētajiem vietējiem uzņēmumiem, Zviedrijas sistēma, šķiet, galu galā neņem vērā pakalpojumu sniegšanas brīvības īpašības, darbības, ko pagaidu kārtā veic darba ņēmēji, kurus kādas dalībvalsts pakalpojumu sniedzējs norīkojis darbā Zviedrijā, pilnībā pielīdzinot to uzņēmumu pastāvīgām darbībām, kas reģistrēti Zviedrijas teritorijā (81).

207. Tomēr pat šajā situācijā sakarība starp Direktīvu 96/71 un EKL 49. pantu joprojām ir svarīga.

208. Šajā sakarā, manuprāt, jānošķir situācija, kurā pakalpojumu sniedzēju tieši piespiež piekrist darba noteikumiem un nosacījumiem, kas attiecas uz Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkta pirmajā daļā uzskaitītajiem jautājumiem, no situācijas, kurā to piespiež pieņemt noteikumus un nosacījumus, kuri attiecas uz jautājumiem, kas nav norādīti minētajā noteikumā.

209. Pirmajā gadījumā, kā es jau norādīju, Direktīvas 96/71 3. panta 7. punkts ļauj uzņemošajā dalībvalstī uzlikt noteikumus un nosacījumus, kas attiecas uz tā pirmajā punktā uzskaitītajiem jautājumiem un kas ir labvēlīgāki norīkotajiem darba ņēmējiem. Kā jau minēts, šādiem noteikumiem un nosacījumiem tomēr ir jāievēro EKL 49. pants.

210. Saistībā ar noteikumiem un nosacījumiem, kas attiecas uz jautājumiem, kuri nav uzskaitīti Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkta pirmajā daļā, pastāv divi gadījumi.

211. Pirmais attiecas uz noteikumiem un nosacījumiem, kuri būtībā nav saistīti ar darbu un nodarbinātību, bet kuriem ir pakļauta pakalpojumu sniedzēja saimnieciskā darbība, tostarp, attiecīgos gadījumos, saistībā ar norīkoto darba ņēmēju aizsardzību. Manuprāt, šie noteikumi un nosacījumi neietilpst Direktīvas 96/71 piemērošanas jomā, un tātad tie ir jāizskata saistībā ar EKL 49. pantu.

212. Otrajā gadījumā runa ir par darba noteikumiem un nosacījumiem, kas neattiecas uz Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkta pirmajā daļā uzskaitītajiem jautājumiem. Minētajā normā ir paredzēts, ka šādi noteikumi un nosacījumi, pat ja tos uzņemošajā dalībvalstī uzliek vienlīdzīgi gan ārvalstu pakalpojumu sniedzējiem, gan vietējiem uzņēmumiem, kas atrodas līdzīgā situācijā, izriet no sabiedriskās kārtības noteikumiem. Protams, atbilstoši Direktīvas 96/71 3. panta 10. punktam un ar EKL 49. pantu saistītajai judikatūrai tas, ka valsts tiesību normas ietilpst sabiedriskās kārtības noteikumu vai imperatīvo tiesību normu kategorijā, vēl neatbrīvo tās no pienākuma ievērot Līguma noteikumus (82). Tomēr ir pilnīgi skaidrs, ka šādi darba noteikumi un nosacījumi, kuri paredzēti koplīgumā, kurus uzliek ārvalstu pakalpojumu sniedzējam un kuri neizriet no sabiedriskās kārtības noteikumiem uzņemošajā dalībvalstī, jau paši par sevi ir pretrunā Direktīvas 96/71 3. panta 10. punktam.

213. Es uzskatu, ka pamata lietā iesniedzējtiesai ir jāinterpretē MBL cik vien iespējams atbilstoši iepriekš minētajai prasībai, kas paredzēta Direktīvas 96/71 3. panta 10. punktā.

214. Tātad iesniedzējtiesai ir jāpārliecinās, ka valsts tiesības ļauj attiecināt [uz attiecīgo personu] darba noteikumus un nosacījumus, kas nav saistīti ar Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkta pirmajā daļā uzskaitītajiem jautājumiem un kas, iespējams, paredzēti tādā koplīgumā kā Byggnadsarbetareförbundet koplīgums – kuram atbildētājas pamata prāvā, veicot kolektīvu rīcību, prasīja Laval pievienoties, pat pirms tā varēja, pirmām kārtām, vest sarunas par algas likmi atbilstoši minētajā koplīgumā noteiktajiem kritērijiem un, ja vienošanās netiktu panākta, otrām kārtām, piekrist atbilstoši šā paša koplīguma atkāpšanās klauzulā noteiktajai likmei (83) – tikai tad, ja šie noteikumi un nosacījumi atbilst Direktīvas 96/71 3. panta 10. punktā norādītajam kritērijam. Ja tas tā būtu, valsts tiesai būtu vēl jāpārbauda, vai šādi noteikumi un nosacījumi atbilst EKL 49. panta prasībām.

215. Saistībā ar Byggnadsarbetareförbundet koplīgumā paredzētajiem papildu noteikumiem un nosacījumiem ir jāpiebilst, ka iesniedzējtiesa norāda uz dažādām iemaksām, kas Laval būtu jāveic, ja tā – pēc kolektīvās rīcības, ko veikušas atbildētājas pamata prāvā nolūkā piespiest to parakstīt pievienošanās līgumu šim koplīgumam – nebūtu atteikusies norīkot Latvijas darba ņēmējus Vaksholmas kopienas būvobjektā.

216. Kā izriet no pamata lietas dalībnieku apsvērumiem, šīs iemaksas attiecas uz apdrošināšanas prēmijām, kas jāmaksā darba devējam, maksām, ko sauc par “papildu santīmiem” un ko darba devējs izmaksā dažādām Zviedrijas organizācijām, kā arī komisijas naudu, ko darba devējs maksā Byggnadsarbetareförbundet kā atlīdzību par algas kontroles darbībām, kuras veic šīs arodbiedrības vietējās nodaļas.

217. Manuprāt, tā kā pirmās divas iemaksas neietilpst Direktīvas 96/71 paredzēto darba noteikumu un nosacījumu kategorijā un trešā ir cieši saistīta ar Byggnadsarbetareförbundet koplīgumā noteiktās (labvēlīgākas) algas likmes piemērošanu, prasība ārvalstu pakalpojumu sniedzējam veikt šīs iemaksas atbilstoši koplīgumam, kuru pieņemt to varētu piespiest ar kolektīvu rīcību, ir jāizskata arī saistībā ar EKL 49. pantu.

3)      Starpsecinājums

218. Apkopojot iepriekš teikto saistībā ar Direktīvas 96/71 interpretāciju un šīs direktīvas īstenošanu Zviedrijā, mans starpsecinājums ir šāds:

–        pirmkārt, Direktīva 96/71 neaizliedz, ka algas likmi, kas paredzēta vai noteikta atbilstoši koplīgumam, kuru faktiski piemēro Zviedrijas būvniecības nozarē strādājošiem vietējiem uzņēmumiem, attiecina, it īpaši izmantojot darba ņēmēju arodbiedrībām garantētās tiesības kolektīvi rīkoties, uz ārvalstu pakalpojumu sniedzēju, kas uz laiku norīko darba ņēmējus šajā nozarē Zviedrijas teritorijā un kas atrodas līdzīgā situācijā, tostarp arī tad, ja šim pakalpojumu sniedzējam jau ir saistošs koplīgums, kas noslēgts tā reģistrēšanas dalībvalstī. Tomēr šāda situācija un ar šādas algas likmes kontroli saistītie noteikumi un nosacījumi ir jāizskata saistībā ar EKL 49. pantu;

–        otrkārt, atbilstoši Direktīvai 96/71, lai darba noteikumus un nosacījumus, kas nav saistīti ar tās 3. panta 1. punkta pirmajā daļā uzskaitītajiem jautājumiem un kas paredzēti koplīgumā, kuru faktiski piemēro Zviedrijas būvniecības nozarē strādājošiem vietējiem uzņēmumiem, varētu ārvalstu pakalpojumu sniedzējam, kas atrodas līdzīgā situācijā, padarīt obligātus, izmantojot šajā dalībvalstī darba ņēmēju arodbiedrībām atzītās tiesības kolektīvi rīkoties, šiem noteikumiem un nosacījumiem jāattiecas uz sabiedriskās kārtības noteikumiem šīs direktīvas 3. panta 10. punkta nozīmē. Iesniedzējtiesai ir jāinterpretē MBL cik vien iespējams atbilstoši iepriekš minētajai prasībai. Ja atbilde uz šo jautājumu ir apstiprinoša, katrā ziņā, uzliekot šādus noteikumus un nosacījumus ārvalstu pakalpojumu sniedzējam, ir jāievēro EKL 49. panta prasības;

–        treškārt, koplīgumā, kuru faktiski piemēro Zviedrijas būvniecības nozarē strādājošiem vietējiem uzņēmumiem, paredzētie noteikumi un nosacījumi, kas nav saistīti ar darbu un nodarbinātību un kuriem piekrist ārvalstu pakalpojumu sniedzējs, kas uz laiku norīko darba ņēmējus šajā pašā nozarē un kas atrodas līdzīgā situācijā, varētu tikt piespiests ar kolektīvu rīcību, ko veic darba ņēmēju arodbiedrības, neietilpst Direktīvas 96/71 piemērošanas jomā, un tātad tie ir jāizskata saistībā ar EKL 49. pantu.

219. Tagad ir jāizskata šie jautājumi, ņemot vērā EKL 49. pantu.

4)      Par EKL 49. pantu

a)      Vispārīgas piezīmes

220. Saskaņā ar judikatūru EKL 49. pants paredz ne tikai jebkādas diskriminācijas novēršanu attiecībā pret pakalpojumu sniedzēju, kas reģistrēts citā dalībvalstī, tā pilsonības dēļ, bet arī jebkāda ierobežojuma atcelšanu, kaut arī tas ir vienādi piemērojams gan vietējiem, gan citu dalībvalstu pakalpojumu sniedzējiem, ja šis ierobežojums aizliedz, apgrūtina vai padara mazāk pievilcīgus tā pakalpojumu sniedzēja pakalpojumus, kas reģistrēts citā dalībvalstī, kurā tas likumīgi sniedz līdzīgus pakalpojumus (84).

221. Tiesa jau nospriedusi, ka uzņemošās dalībvalsts tiesiskā regulējuma piemērošana pakalpojumu sniedzējiem var aizliegt, ierobežot vai padarīt mazāk pievilcīgus pakalpojumus, ko sniedz personas vai uzņēmumi, kuri reģistrēti citā dalībvalstī, ciktāl ar to tiek radīti papildu administratīva un saimnieciska rakstura izdevumi un izmaksas (85).

222. Kā jau minēts šo secinājumu 161. punktā, uzskatu, ka EKL 49. pants var būt tieši piemērojams šajā lietā.

223. Protams, ir jānorāda, ka judikatūra par EKL 49. panta horizontālo tiešo iedarbību, šķiet, a priori ir drīzāk vērsta uz to, lai atzītu šādu iedarbību diskriminācijas pilsonības dēļ aizlieguma principam, kas konkretizēts minētajā pantā (86).

224. Tomēr šīs judikatūras dziļāka analīze liecina par to, ka EKL 49. panta horizontālā tiešā piemērojamība neaprobežojas ar privātpersonu diskriminējoša rakstura rīcību, kurai ir kolektīva ietekme uz darba tirgu, attiecībā pret dalībvalstu pakalpojumu sniedzējiem.

225. Tā lietā Deliège (87) Tiesa saistībā ar EKL 49. pantu izskatīja sporta federācijas pieņemtos atlases noteikumus par augsta līmeņa sportistu, kas piedalās sacensībās savā vārdā, dalību starptautiskajās sacensībās, lai gan šajos noteikumos nebija iekļauta klauzula par pilsonību un tajos nebija paredzēti nosacījumi par sportistu piekļuvi darba tirgum. Lai arī Tiesa noteikti atteicās atzīt, ka attiecīgā norma var būt pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums, tomēr tā pamatoja šo secinājumu ne tikai ar to, ka attiecīgajā normā nebija iekļauta klauzula par pilsonību.

226. Tāpat spriedumā lietā Wouters u.c. Tiesa arī nav izslēgusi iespēju, ka gadījumā, ja pakalpojumu sniegšanas brīvības princips tiktu piemērots aizliegumam advokātiem un grāmatvežiem izveidot savā starpā sabiedrības, kurš paredzēts Nīderlandes advokātu kolēģijas noteikumos, ko piemēro vienādi neatkarīgi no pilsonības, šis aizliegums varētu būt atzīts par minētās brīvības ierobežojumu (88).

227. Turklāt saistībā ar regulējumu sporta jomā, ko pieņēmusi Starptautiskā Olimpiskā komiteja un Starptautiskā Peldēšanas federācija, Tiesa uzskatīja, ka, ja nodarbošanās ar attiecīgo sporta darbību ir izvērtējama, ņemot vērā Līguma noteikumus par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos vai pakalpojumu sniegšanas brīvību, jāizvērtē, vai noteikumi, kas reglamentē minēto darbību, izpilda EKL 39. un 49. panta piemērošanas nosacījumus, proti, vai šie noteikumi nav ar šiem pantiem aizliegtie ierobežojumi (89).

228. Turklāt, runājot par Līgumā paredzēto pamatbrīvību, man šķiet grūti nošķirt ar to uzliktā pienākuma horizontālo piemērojamību atkarībā no tā, vai šķēršļi šai brīvībai ir diskriminējoši. Ja šāda norobežošana būtu jāakceptē, tas izraisītu sarežģītus strīdus par to, vai konkrēta rīcība vai regulējums, ko pieņem privātpersonas, ir jāuzskata par netiešu diskrimināciju pilsonības dēļ, ierobežojumu vai šķērsli pakalpojumu brīvai sniegšanai vai atturēšanos no pakalpojumu brīvas sniegšanas. Kā to jau parāda judikatūra, tā kā robežlīnija starp šiem dažādajiem jēdzieniem praksē nemaz nav tik nepārprotama, piekrišana šādai EKL 49. panta horizontālās piemērojamības nošķiršanai ietekmētu uzņēmēju tiesisko drošību.

229. Ņemot vērā šos precizējumus, attiecībā uz šo secinājumu 218. punktā minētajiem trīs jautājumiem ir jānosaka, vai kolektīvā rīcība, ko darba ņēmēju arodbiedrības veic pret pakalpojumu sniedzēju, tādā situācijā ka pamata prāvā ir ierobežojums EKL 49. panta nozīmē un, ja tā ir, vai šo ierobežojumu var attaisnot ar primārajām vispārējo interešu prasībām.

b)      Par pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojuma esamību

230. Vispirms, lai gan starp atbildētājām pamata prāvā un Laval nepastāvēja līgumattiecības un lai gan kolektīvā rīcība (proti, blokāde un solidaritātes akcija) bija tieši adresēta organizāciju, kas ir atbildētājas pamata prāvā, biedriem, kuriem bija jāatturas no jebkādiem Laval darba piedāvājumiem, manuprāt, nav šaubu par to, ka kolektīvās rīcības uzsākšanas rezultātā Laval nācās atteikties no līguma izpildes Vaksholmas būvobjektā un no Latvijas darba ņēmēju norīkojuma šajā būvobjektā.

231. Tātad, manuprāt, pastāv pietiekama cēloņsakarība starp šīs rīcības uzsākšanu un Laval saimnieciskās darbības pārtraukšanu Zviedrijas teritorijā.

232. Turklāt vispārīgā veidā tas ir viens no rezultātiem, kas varētu būt kolektīvajai rīcībai, kuras mērķis ir piespiest pakalpojumu sniedzēju noslēgt Zviedrijā piemērojamu koplīgumu, jo vai nu šim pakalpojumu sniedzējam ir jāpiekrīt koplīgumam, ko piemērot prasīja darba ņēmēju arodbiedrības, brīvprātīgi vai pēc kolektīvas rīcības uzsākšanas, vai arī tam ir jāatsakās no sava pakalpojuma sniegšanas.

233. Šāda kolektīva rīcība, pat ja to veic arī pret uzņēmumiem, kas reģistrēti attiecīgās dalībvalsts teritorijā, var radīt ārvalstu pakalpojumu sniedzējam ievērojamas izmaksas neatkarīgi no tā, kāds ir šīs rīcības atrisinājums, un tātad, manuprāt, tas ir pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums.

234. Gadījumā, kad – kā, piemēram, pamata lietā – pakalpojumu sniedzējs galu galā ir piespiests atteikties no būvdarbu publiskā iepirkuma līguma izpildes tāpēc, ka vairs nav spējīgs turpināt savas darbības, ja vien tas nepiekristu koplīguma nosacījumiem, ko tam prasa piemērot, šim pakalpojumu sniedzējam principā jāsedz visas izmaksas saistībā ar šā līguma neizpildi. Šā mehānisma, ko pieļauj Zviedrijas valsts tiesības, sistemātisks raksturs var arī atturēt uzņēmumus, kas reģistrēti citās dalībvalstīs, izmantot brīvību sniegt savus pakalpojumus Zviedrijas Karalistē.

235. Gadījumā, ja pēc darba ņēmēju arodbiedrību veiktās kolektīvās rīcības ārvalstu pakalpojumu sniedzējs pievienotos attiecīgajam koplīgumam, šim pakalpojumu sniedzējam – kā tas būtu pamata lietā, ja Laval piekristu parakstīt pievienošanās līgumu Byggnadsarbetareförbundet koplīgumam – būtu, pirmkārt, jāievēro visi šajā koplīgumā ietvertie noteikumi un nosacījumi, tostarp attiecībā uz dažādām šo secinājumu 216. punktā minētajām iemaksām, kā to dara šīs pašas nozares uzņēmumi, kas reģistrēti Zviedrijā un kam ir saistošs šis koplīgums, un, otrkārt, maksāt algu vismaz atbilstoši likmei, kas noteikta saskaņā ar minētā koplīguma noteikumiem.

236. Jāatgādina, pirmkārt, ka saskaņā ar judikatūru dalībvalsts nedrīkst pakļaut pakalpojumu sniegšanu savā teritorijā prasībai ievērot visus uzņēmumam izvirzītos nosacījumus, jo šādi tiktu apdraudēts tieši to Līguma noteikumu iedarbīgums, kuru mērķis ir nodrošināt pakalpojumu sniegšanas brīvību (90).

237. Otrkārt, lai gan Tiesa ir atzinusi, ka principā uzņemošajai dalībvalstij var tikt atļauts piemērot savu minimālās algas regulējumu attiecībā pret pakalpojumu sniedzējiem, kas reģistrēti kādā citā dalībvalstī, tā tomēr ir uzsvērusi, ka šādām normām ir jātiecas sasniegt vispārējo interešu mērķi, un nav izslēgusi iespēju, ka zināmos apstākļos šādu normu piemērošana būtu nesaderīga ar EKL 49. pantu (91).

238. Tas, kas piemērojams dalībvalstīm, manuprāt, jāpiemēro arī privātpersonām, kuru darbībām – tādām, kādas veica atbildētājas pamata prāvā – ir kolektīva ietekme uz darba tirgu un uz pārrobežu pakalpojumu sniegšanu.

239. Fakts, ka otrajā izskatāmajā gadījumā pakalpojumu sniedzējs varētu turpināt savu saimniecisko darbību uzņemošās dalībvalsts teritorijā, tomēr nemazina tam uzlikto noteikumu un nosacījumu ierobežojošo raksturu.

240. Šajos apstākļos uzskatu, ka atbildētāju pamata prāvā uzsāktā kolektīvā rīcība ir pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums EKL 49. panta nozīmē.

c)      Par iespējamiem ierobežojuma attaisnojumiem

241. No judikatūras, kas attiecas uz dalībvalstu tiesiskajiem regulējumiem, izriet, ka gadījumā, ja šāds regulējums ir piemērojams vienādi visām personām vai uzņēmumiem, kas veic darbības uzņemošās dalībvalsts teritorijā, to var attaisnot, ja tas atbilst primārajiem vispārējo interešu iemesliem tiktāl, ciktāl šīs intereses nenodrošina normas, kurām pakalpojumu sniedzējs ir pakļauts tā reģistrēšanas dalībvalstī, un ciktāl šis regulējums ir piemērots līdzeklis, lai nodrošinātu tā mērķu sasniegšanu, un nepārsniedz to, kas nepieciešams šo mērķu sasniegšanai (92).

242. Ņemot vērā pamata lietas specifiku, pirmām kārtām ir jāizskata problēma, kas saistīta ar sasniedzamo mērķu identificēšanu.

243. Vispirms es uzskatu, ka nav jāanalizē mērķis, ko tiecās sasniegt Zviedrijas iestādes, atļaujot vai vismaz neaizliedzot atbildētāju pamata prāvā uzsākto kolektīvo rīcību, bet gan jāidentificē mērķi, ko tiecās sasniegt atbildētājas pamata prāvā, uzsākot šo rīcību.

244. Šajā ziņā šī lieta atšķiras no situācijas, kāda bija iepriekš minētajā spriedumā lietā Schmidberger, kurā Tiesa ir izskatījusi tikai valsts iestāžu mērķi, kā pamatā bija apsvērumi saistībā ar Brenner automaģistrāli bloķējošo demonstrantu pamattiesību uz izteiksmes brīvību un pulcēšanās brīvību ievērošanu, jo pamata prāvā Schmidberger lūdza atzīt Austrijas Republikas atbildību par to, ka tā, iespējams, pārkāpusi no Kopienu tiesībām izrietošos pienākumus, nenovēršot šķēršļa rašanos preču brīvajai apritei. Tiesa līdz ar to uzskatīja, ka demonstrantu sapulces īpašajiem mērķiem kā tādiem nebija izšķirošas nozīmes saistībā ar tādu prasību, ko cēlusi Schmidberger (93).

245. Savukārt atbildētāju pamata prāvā kolektīvās rīcības mērķiem, manuprāt, ir izšķiroša nozīme saistībā ar strīdu vienīgi starp privātpersonām.

246. Šajā sakarā, lai gan rīkojumā par prejudiciālo jautājumu uzdošanu tas nav skaidri teikts, iesniedzējtiesa kā vienu no attiecīgās kolektīvās rīcības pamatā esošajiem mērķiem min darba ņēmēju aizsardzību un cīņu pret sociālo dempingu.

247. Šķiet, ka šie divi mērķi varētu pārsniegt arodbiedrības darbības uzdevumu, kas principā ir aizstāvēt savu biedru profesionālās intereses.

248. Tomēr nedrīkst šā apstākļa dēļ ignorēt iespēju, ka darba ņēmēju arodbiedrību kolektīvai rīcībai – tādai kā pamata prāvā – patiešām varētu būt divi minētie mērķi, jo, kā jau esmu minējis iepriekš saistībā ar Direktīvas 96/71 transponēšanu Zviedrijas tiesībās, runa ir tieši par veidu, kādā Zviedrijas Karaliste nodrošina to, ka darba noteikumus un nosacījumus, kas attiecas uz minētajā direktīvā uzskaitītajiem jautājumiem un kas paredzēti koplīgumos, kurus faktiski piemēro tās teritorijā būvniecības nozarē strādājošiem vietējiem uzņēmumiem, var attiecināt uz ārvalstu pakalpojumu sniedzējiem, kas Zviedrijā uz laiku norīko darba ņēmējus darbā šajā nozarē. Katrā ziņā nekas neliedz privātpersonām atsaukties uz šādiem mērķiem (94).

249. Kā zināms, Tiesa ir atzinusi, ka gan darba ņēmēju aizsardzība, gan cīņa pret sociālo dempingu (95), kas ir arī Direktīvas 96/71 pamatā esošas prasības (96), ir atzīstamas par primārajām vispārējo interešu prasībām, kas var attaisnot pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu.

250. Tātad būtu jāpārbauda, vai tiesību kolektīvi rīkoties izmantošana nolūkā piespiest ārvalstu pakalpojumu sniedzēju, kuram jau ir saistošs koplīgums izcelsmes dalībvalstī, piekrist visiem noteikumiem un nosacījumiem, kas ietverti Zviedrijas koplīgumā, kuru faktiski piemēro šajā pašā nozarē strādājošiem vietējiem uzņēmumiem, ir piemērots līdzeklis, lai sasniegtu attiecīgus mērķus, nepārsniedzot tam nepieciešamo.

251. Vispārīgā veidā ir jāatgādina, ka EKL 49. pants nevar uzlikt arodbiedrībām tādus pienākumus, kas apdraudētu tiesību kolektīvi rīkoties pašu būtību (97). Šim secinājumam, manuprāt, ir jābūt piemērojamam arī situācijā, kad – kā tas šķiet izskatāmajā lietā – tiesības uz kolektīvu rīcību atzīst ne tikai nolūkā aizstāvēt arodbiedrības biedru intereses, bet arī nolūkā ļaut šai arodbiedrībai sasniegt Kopienu tiesībās atzītos leģitīmos mērķus, tādus kā vispārēja darba ņēmēju aizsardzība un cīņa pret sociālo dempingu attiecīgajā dalībvalstī.

252. Tomēr, tā kā šīs tiesības nav absolūtas, to izmantošanai jāsaskan ar tādu Kopienu vispārējo interešu prasību kā pakalpojumu sniegšanas brīvība Kopienā.

253. Saistībā ar šo secinājumu 218. punktā uzskaitītajiem trīs jautājumiem un ņemot vērā Tiesas judikatūru par EKL 49. pantu, nepieciešamība izsvērt esošās intereses liek man sniegt šādus apsvērumus.

i)      Par kolektīvās rīcības samērīgumu tiktāl, ciktāl tās mērķis ir uzspiest algas likmi, kas noteikta atbilstoši Byggnadsarbetareförbundet koplīgumam

254. Pirmkārt, es uzskatu, ka EKL 49. pants principā neaizliedz kolektīvu rīcību, kas uzsākta nolūkā piespiest kādas dalībvalsts pakalpojumu sniedzēju piekrist atalgojumam, kurš noteikts atbilstoši koplīgumam, ko faktiski piemēro līdzīgā situācijā esošajiem vietējiem būvniecības nozares uzņēmumiem dalībvalstī, kuras teritorijā minētais pakalpojumu sniedzējs uz laiku norīko darbā darba ņēmējus.

255. Vispirms šis rīcības veids, vispārīgi runājot, ir piemērots līdzeklis, lai sasniegtu tās mērķus, jo darba ņēmēju arodbiedrības kolektīvas rīcības draudi vien ļoti bieži liek darba devējiem noslēgt koplīgumu, ko tam prasa parakstīt. Turklāt, kā izriet no Zviedrijas valdības norādēm un lietas materiāliem, kolektīvās rīcības izmantošana saistībā ar to, ka nav parakstīts kāds koplīgums, Zviedrijā notiek reti.

256. Jāatgādina, protams, ka izskatāmajā lietā kolektīvās rīcības netiešs rezultāts bija tas, ka Latvijas darba ņēmēji zaudēja savu pagaidu darbu šajā dalībvalstī.

257. Tomēr, kā tiks precizēts vēlāk, uzskatu, ka šo situāciju izraisīja nevis atbildētāju pamata prāvā izvirzītās prasības, kas būtībā attiecas uz algu, bet drīzāk – konkrētos pamata lietas apstākļos – tā radusies citu noteikumu un nosacījumu dēļ, kuri paredzēti Byggnadsarbetareförbundet koplīgumā, ko atbildētājas prasīja Laval parakstīt to veiktās kolektīvās rīcības ietvaros, un kurus šis uzņēmums uzskatīja par pārmērīgiem.

258. Turklāt tiesību kolektīvi rīkoties izmantošana nolūkā piespiest pakalpojumu sniedzēju piekrist algas likmei, ko piemēro attiecīgajā uzņemošās dalībvalsts nozarē, principā ir mazāk ierobežojošs līdzeklis nekā automātiska pakļaušana valsts tiesību aktos noteiktai līdzīgai algas likmei, kas nav minimālā algas likme, jo tā ļauj pakalpojumu sniedzējam sarunās ar kompetentajām darba ņēmēju arodbiedrībām panākt vienošanos par atalgojumu, kurā ņemta vērā tā izmaksu situācija, katrā ziņā neļaujot tam izmantot algas likmi, kas ir zemāka par atbilstoši koplīguma atkāpšanās klauzulai noteikto.

259. Protams, šādas sistēmas piemērošanas rezultāts var būt neparedzams, zināmās situācijās pat pieļaujot izvirzīt algas prasības, kas varētu izrādīties pārmērīgas.

260. Tomēr šī situācija ir raksturīga kolektīvo darba attiecību sistēmai, kas balstīta uz un dod priekšroku sarunām starp sociālajiem partneriem un tātad arī līgumu slēgšanas brīvībai, nevis valsts likumdevējai rīcībai. Es nedomāju, ka pašreizējā Kopienu tiesību attīstības posmā tās [Kopienu tiesības], piemērojot vienu no Līgumā paredzētajām aprites pamatbrīvībām, var apšaubīt šādu sociālās organizācijas izvēli.

261. Protams, pamata lietas ietvaros izskatāmajā situācijā Laval bija tikai izvēle vai nu pievienoties Byggnadsarbetareförbundet koplīgumam, vai – kā tas arī faktiski notika – atteikties parakstīt šādu koplīgumu un galu galā pārtraukt darbus Vaksholmas būvobjektā, kaut arī Laval nebija iespējas, piemēram, izmantot pret darba ņēmējiem lokautu.

262. Tomēr uzskatu, ka arī pieņēmums, ka izskatāmajā situācijā darba devējs varētu izmantot šādu iespēju, kolektīvu rīcību nepadarītu mazāk ierobežojošu, jo paredzēto darbu veikšana joprojām paliktu pārtraukta.

263. Turklāt no judikatūras, kas attiecas uz EKL 49. pantu un uz tajā paredzētās brīvības ierobežojumu, kurus nosaka dalībvalstu tiesību akti darba ņēmēju aizsardzības nolūkā, samērīguma novērtēšanu, izriet, ka šajos tiesību aktos vai koplīgumā, kas pasludināts par vispārēji piemērojamu dalībvalstī, paredzēto (minimālo) algas likmi var attiecināt uz jebkuru personu, kura tās teritorijā veic algotu darbu, pat ja tam ir pagaidu raksturs, ja izrādās, ka to ieviestā aizsardzība nav nodrošināta ar identiskiem vai pēc būtības salīdzināmiem pienākumiem, kas ir saistoši uzņēmumam tā reģistrēšanas dalībvalstī (98).

264. Tātad šī judikatūra prasa uzņemošajām dalībvalstīm un it īpaši to tiesām izvērtēt, vai aizsardzība, ko norīkotajiem darba ņēmējiem jau sniedz pakalpojumu sniedzēja reģistrēšanas dalībvalsts tiesību akti un/vai koplīgumi, ir līdzvērtīga vai būtībā salīdzināma, it īpaši attiecībā uz tiem izmaksājamo atalgojumu.

265. No judikatūras tāpat izriet, ka šajā salīdzinājumā jāņem vērā algas bruto summa (99).

266. Pamata lietā, neatkarīgi no jautājuma par Laval pienākumu akceptēt visus Byggnadsarbetareförbundet koplīgumā paredzētos noteikumus un nosacījumus, parakstot pievienošanās līgumu pirms sarunu sākšanas par atalgojumu, ir jāatgādina, ka atbildētājas pamata prāvā vispirms pieprasīja, lai šis uzņēmums maksā Zviedrijā uz laiku norīkotajiem Latvijas darba ņēmējiem algu atbilstoši vidējai likmei, ko piemēro Stokholmas apgabalā būvniecības nozares uzņēmumi, t.i., SEK 145 stundā (aptuveni EUR 16 stundā), tādējādi, ka par šo prasību var vest sarunas, kuru neveiksmes gadījumā Laval tomēr būtu ļauts piemērot algas likmi SEK 109 stundā (aptuveni EUR 12 stundā) atbilstoši tam, kas pamata lietas faktu norises laikā bija paredzēts Byggnadsarbetareförbundet koplīguma atkāpšanās klauzulā.

267. Par šiem faktiem var sniegt divus apsvērumus.

268. Pirmkārt, izmantojot šo secinājumu 263. punktā minētajā judikatūrā lietoto terminoloģiju, ir jānorāda, ka algas likme, ko prasījušas atbildētājas pamata prāvā, nav piemērojama jebkurai personai (attiecīgajā nozarē) Zviedrijas teritorijā. Tomēr es neuzskatu, ka šajā lietā šis apstāklis ir izšķirošs, jo nešķiet, ka iesniedzējtiesā ticis apstrīdēts tas, ka pamata lietas faktu norises laikā apgabalā, kurā bija norīkoti Latvijas darba ņēmēji, šo algu prasīja no visiem šīs nozares uzņēmumiem, kas atradās Laval līdzīgā situācijā. Turklāt šo apstākli, šķiet, atspēko fakts, ka Laval bija pašā Byggnadsarbetareförbundet koplīgumā paredzētā iespēja nepiekrist šim algas prasījumam.

269. Otrkārt, no pamata lietas apstākļiem, ko turklāt atzinušas arī atbildētājas pamata prāvā savos rakstveida apsvērumos, izriet, ka gadījumā, ja Laval parakstītu pievienošanās līgumu Byggnadsarbetareförbundet koplīgumam, Laval būtu varējusi izjaukt sarunas par vidējo algas likmi un piemērot atbilstoši minētajam koplīgumam noteikto algas likmi SEK 109 stundā.

270. Tātad, tā kā šīs atalgojums ir bruto alga, iesniedzējtiesai tā būtu jāsalīdzina ar algu, ko Laval maksāja Latvijas darba ņēmējiem.

271. Šajā sakarā ir arī jāatgādina, ka atbilstoši rīkojumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu sniegtajām ziņām Laval maksāja saviem darbiniekiem ikmēneša atlīdzību aptuveni SEK 13 650 (jeb aptuveni EUR 1500) apmērā, kam jāpieskaita dažādi labumi natūrā.

272. Līdz ar to es uzskatu, ka gadījumā, ja iesniedzējtiesai būtu jāsalīdzina atalgojuma bruto summas, un tā kā iepriekš minētās atalgojuma summas būtībā atbilst algas bruto summām, iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai atalgojums, ko maksājusi Laval, bija identisks vai pēc būtības salīdzināms ar to, kas noteikts atbilstoši pamata lietas faktu norises laikā piemērojamajai Byggnadsarbetareförbundet koplīguma atkāpšanās klauzulai. Šajā sakarā iesniedzējtiesai ir arī jāpārbauda, vai dažādi labumi natūrā, ko piešķīra Laval, nav uzskatāmi par pabalstiem, ko piešķir norīkojuma sakarā radušos izdevumu atlīdzībai.

273. Ja bruto atalgojums, ko maksājusi Laval, nebija identisks vai pēc būtības salīdzināms ar to, kas noteikts atbilstoši Byggnadsarbetareförbundet koplīguma atkāpšanās klauzulai – par to esmu pārliecināts, bet neesmu drošs – manuprāt, varētu secināt, ka kolektīvā rīcība tiktāl, ciktāl ar to bija paredzēts uzspiest Byggnadsarbetareförbundet koplīgumā noteikto algas likmi, nav nesamērīga ar darba ņēmēju aizsardzības un cīņas pret sociālo dempingu mērķiem.

274. Katrā ziņā gribu piebilst, ka pretēji tam, ko apgalvo daži lietas dalībnieki Tiesā, tostarp arī Laval, šāds secinājums neapdraud pakalpojumu sniedzēja vai tā norīkoto darba ņēmēju biedrošanās brīvības negatīvo aspektu, proti, tiesības neiestāties arodbiedrībā vai izstāties no tās (100), kuru ievērošana, manuprāt, Tiesai arī ir jānodrošina.

275. Šajā sakarā ir jāuzsver, ka iepriekš minētajā spriedumā lietā Gustafsson/Zviedrija Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir uzskatījusi, ka Zviedrijas Karaliste nav pārkāpusi savu pienākumu nodrošināt ECTK 11. pantā paredzētās prasītāja tiesības situācijā, kad šis darba devējs, kas darbojās Zviedrijas restaurācijas nozarē, pēc kolektīvās rīcības blokādes un solidaritātes akcijas formā, ko uzsāka vairākas darba ņēmēju arodbiedrības nolūkā panākt koplīguma parakstīšanu, galu galā tika piespiests izbeigt savu darbību šajā nozarē. Savā vērtējumā Eiropas Cilvēktiesību tiesa galvenokārt uzsvēra to, ka, lai gan prasītājs tika pakļauts spiedienam, tam nebija pienākuma iestāties darba devēju organizācijās, kuras bija parakstījušas koplīgumu, bet tas varēja izvēlēties parakstīt pievienošanās līgumu attiecīgajam koplīgumam, kas šim darba devējam ļautu iekļaut tā darbības raksturam piemērotus noteikumus un ekonomiskā ziņā neradītu tam neērtības, kuru dēļ tas būtu spiests pievienoties darba devēju organizācijai (101).

276. Tāda pati, manuprāt, ir Laval situācija, jo tā nekad nav apgalvojusi, ka pievienošanās līguma Byggnadsarbetareförbundet koplīgumam parakstīšana radītu tādas ekonomiska rakstura neērtības, kas tai liktu pievienoties Zviedrijas būvniecības nozares darba devēju organizācijai (Sveriges Byggindustrier).

277. Turklāt tāpat nav pamata apgalvot, ka ticis pārkāpts Latvijas darba ņēmēju biedrošanās brīvības negatīvais aspekts, jo saskaņā ar Zviedrijā kolektīvajām darba attiecībām piemērojamajiem principiem darba devējam, kas parakstījis pievienošanās līgumu, ir jānodrošina visiem pie tā strādājošajiem darba ņēmējiem, neatkarīgi no tā, vai viņi ir koplīgumu parakstījušo arodbiedrību biedri, attiecīgajā koplīgumā paredzētie darba noteikumi un nosacījumi.

278. Lai arī ir izdarīts šis secinājums, tomēr joprojām ir ļoti iespējams, ka pamata lietā galu galā nebūs nepieciešams veikt šo secinājumu 272. un 273. punktā minēto bruto atalgojuma salīdzinājumu, ņemot vērā izskatāmās situācijas īpatnību (102), proti, ka Laval, pat pirms tā varēja piemērot algas likmi, kas nosakāma atbilstoši Byggnadsarbetareförbundet koplīguma atkāpšanās klauzulai, bija jāakceptē visi minētajā koplīgumā ietvertie noteikumi un nosacījumi.

ii)    Par kolektīvās rīcības samērīgumu tiktāl, ciktāl tās mērķis ir uzspiest visus Byggnadsarbetareförbundet koplīgumā paredzētos noteikumus un nosacījumus

279. Otrkārt, tieši Laval atteikums akceptēt visus Byggnadsarbetareförbundet koplīgumā paredzētos noteikumus un nosacījumus, ko šis uzņēmums uzskatījis par pārmērīgiem, rosināja atbildētājas pamata prāvā (un deva tām tiesības) uzsākt attiecīgo kolektīvo rīcību. Precīzāk, ja Laval būtu parakstījusi pievienošanās līgumu Byggnadsarbetareförbundet koplīgumam, šīs pievienošanās rezultātā tā baudītu sociālo mieru, kas saskaņā ar MBL tai ļautu vēlāk sākt sarunas par algas likmi, piemērojot minētā koplīguma noteikumus.

280. Šajā ziņā man šķiet, ka pašas iespējas piemērot konkrētu algas likmi pakļaušana priekšnosacījumam, ka iepriekš tiek akceptēti visi noteikumi un nosacījumi, kuri paredzēti koplīgumā, ko faktiski piemēro līdzīgā situācijā esošajiem šīs pašas nozares uzņēmumiem, kas reģistrēti Zviedrijā, pārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai nodrošinātu darba ņēmēju aizsardzību un novērstu sociālo dempingu.

281. Šis vērtējums a fortiori attiecas uz situāciju, tādu kā pamata lietā, kurā uzņēmumam, kas uz laiku norīko darba ņēmējus uzņemošajā dalībvalstī, ir saistošs citā dalībvalstī likumīgi noslēgts koplīgums. Šādā situācijā, manuprāt, būtu pretrunā samērīguma principam mēģināt pakļaut, tostarp ar atbilstoši valsts tiesībām uzsākto kolektīvo rīcību, citas dalībvalsts pakalpojumu sniedzēju vai nu noteikumiem un nosacījumiem, kuri nav paredzēti kolektīvās rīcības pamatā esošo mērķu sasniegšanai, vai noteikumiem un nosacījumiem, kas dublē tos, kuriem šis pakalpojumu sniedzējs ir pakļauts tā reģistrēšanas dalībvalstī, cita starpā saskaņā ar minētajā dalībvalstī noslēgto koplīgumu.

282. Šī pieeja, manuprāt, atbilst judikatūrai, kurā tiek prasīts, pirmkārt, lai noteikumi un nosacījumi, kuriem ir pakļauta pakalpojumu sniegšana saistībā ar darba ņēmēju norīkošanu uz laiku un kuri ir paredzēti uzņemošās dalībvalsts tiesiskajā regulējumā, sniegtu attiecīgajiem darba ņēmējiem reālu priekšrocību, kas ir būtiska viņu sociālajai aizsardzībai (103), un, otrkārt, kā jau minēts iepriekš, lai aizsardzība, ko sniedz šie noteikumi un nosacījumi, nebūtu jau nodrošināta ar identiskiem vai pēc būtības salīdzināmiem pienākumiem, kas pakalpojumu sniedzējam jau uzlikti tā reģistrēšanas dalībvalstī.

283. Nekas neliedz šo judikatūru attiecināt uz tādu situāciju kā pamata lietā. Ierobežojumi, ko šī judikatūra uzliek kolektīvai rīcībai, ko veic kādas dalībvalsts teritorijā atbilstoši valsts tiesībām, nerada tādu nesamērīgu un nepieņemamu apdraudējumu tiesību kolektīvi rīkoties izmantošanai, kas aizskar aizsargājamo tiesību pašu būtību (104).

284. Lai novērtētu atbildētāju pamata prāvā veiktās kolektīvās rīcības samērīgumu, iesniedzējtiesai, izskatot Byggnadsarbetareförbundet koplīgumā paredzētos noteikumus un nosacījumus, kurus ar šo rīcību vēlējās uzspiest Laval, pat pirms uzsākt jebkādas sarunas par piemērojamo algas likmi vai piemērot algas likmi, kas noteikta atbilstoši minētā koplīguma atkāpšanās klauzulai:

–        pirmkārt, attiecībā uz iespējamiem Byggnadsarbetareförbundet koplīgumā paredzētajiem darba noteikumiem un nosacījumiem – kuri, kā redzams no apsvērumiem saistībā ar Direktīvu 96/71, attiecas uz jautājumiem, kas nav uzskaitīti tās 3. panta 1. punkta pirmajā daļā – jāpārbauda, vai, ciktāl šie noteikumi un nosacījumi ir paredzēti Zviedrijas Karalistes sabiedriskās kārtības noteikumos šīs direktīvas 3. panta 10. punkta nozīmē, šo noteikumu un nosacījumu uzlikšana Laval nepārsniedza to, kas ir nepieciešams attiecīgās kolektīvās rīcības mērķu sasniegšanai;

–        otrkārt, attiecībā uz citiem Byggnadsarbetareförbundet koplīgumā paredzētajiem noteikumiem un nosacījumiem jāpārbauda, vai šie noteikumi un nosacījumi sniedz norīkotajiem darba ņēmējiem reālu priekšrocību, kas ir būtiska viņu sociālajai aizsardzībai, un nedublē iespējamu identisku vai pēc būtības salīdzināmu aizsardzību, kuru tiem piešķir tiesību akti un/vai koplīgums, kas piemērojams Laval tās reģistrēšanas dalībvalstī.

285. Šajā sakarā es gribu sniegt dažus apsvērumus par dažiem Byggnadsarbetareförbundet koplīgumā paredzētiem noteikumiem un nosacījumiem, par kuriem lietas dalībnieki ilgi diskutēja Tiesā, proti, par iemaksām, kas saistītas ar apdrošināšanas prēmijām, kuras jāmaksā darba devējam, maksām, ko sauc par “papildu santīmiem” un ko darba devējs izmaksā dažādām Zviedrijas organizācijām, kā arī komisijas naudu, ko darba devējs maksā Byggnadsarbetareförbundet un kas vismaz izskatās kā atlīdzība par algas kontroles darbībām, kuras veic šīs arodbiedrības vietējās nodaļas.

286. Pirmkārt, attiecībā uz pirmajām minētajām iemaksām no pamata lietas dalībnieku apsvērumiem un no to atbildēm uz Tiesas rakstveidā uzdotajiem jautājumiem izriet, ka šīs iemaksas attiecas uz pieciem apdrošināšanas veidiem, kas bija jāveic Zviedrijas sabiedrībā un kuru kopējās izmaksas pamata lietas faktu norises laikā veidoja 5,9 % no algas fonda. Precīzāk, tie ietver kolektīvu grupas apdrošināšanu, tā saukto “AGS”, kas nodrošina pabalstu izmaksu slimības gadījumos, papildu pensijas apdrošināšanu, tā saukto “SAF‑LO”, kuru var izmantot darba ņēmējs, kas sasniedzis 55 gadu vecumu, apdrošināšanu, ko sauc par “AGB”, kas nodrošina pabalstu izmaksu bezdarba gadījumā, grupas dzīvības apdrošināšanu, tā saukto “TGL”, kas nodrošina finansiālo palīdzību apgādnieku zaudējošajiem darba ņēmēja nāves gadījumā, un apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā, tā saukto “TFA”. Apdrošināšanas prēmijas iepriekš minētajās kategorijās AGS un SAF‑LO veido attiecīgi 1,2 % un 4,2 % no algas fonda, t.i., 5,4 % no tā. Prēmijas par trim pārējiem apdrošināšanas veidiem kopumā veido 0,5 % no algas fonda.

287. Jāatzīmē, ka gan iesniedzējtiesā, gan Tiesā Laval paziņoja, ka tas stingri iebilst pret pienākumu tikt apdrošinātam atbilstoši pirmajiem diviem minētajiem veidiem. Attiecībā uz pirmo apdrošināšanas veidu tās iebildums ir pamatots ar to, ka, lai darbinieks varētu gūt labumu no AGS, viņam ir jāsaņem ienākumi, kas dod tiesības uz veselības apdrošināšanu Zviedrijas Sociālās apdrošināšanas likuma [lagen (1962 :381) om allmän försäkring] nozīmē, kaut arī no Kopienu tiesībām izriet, ka darba ņēmējs, kas uz laiku norīkots darbā kādas dalībvalsts teritorijā, saglabā savu dalību sociālā nodrošinājuma sistēmā tā dzīvesvietas dalībvalstī. Attiecībā uz otro apdrošināšanas veidu Laval izsaka šaubas, ka norīkotajiem darba ņēmējiem būtu par to interese, jo to pabalstu saņemšanai, uz kuriem dod tiesības šī apdrošināšana, pirmkārt, ir nepieciešams, lai darbinieks būtu sasniedzis 55 gadu vecumu, un tātad, vispārīgi runājot, jāgaida ļoti ilgs laikposms, un, otrkārt, ir nepieciešama aktīva pārvaldība līdzīgi kapitālu pārvaldībai, kas varētu radīt vairākas praktiskas un finansiālas problēmas, tostarp vairākās dalībvalstīs esošo fondu kopējā pārvaldība. Turklāt Laval uzsvēra, ka ir skaidri noteikts, ka Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunkta noteikumus par minimālajām algas likmēm nepiemēro darba pensiju papildu sistēmām.

288. Šie argumenti mani neatstāj vienaldzīgu, vismaz tajā daļā, kas attiecas uz AGS apdrošināšanu, ja vien Laval piedāvātā Zviedrijas Sociālās apdrošināšanas likuma interpretācija, kuru atbildētājas pamata prāvā nav apstrīdējušas, ir pareiza, kas tomēr būtu jāpārbauda iesniedzējtiesai.

289. Kā atgādināts Direktīvas 96/71 preambulas divdesmit pirmajā apsvērumā, Regula Nr. 1408/71 izklāsta noteikumus, kas piemērojami attiecībā uz darbinieku, kas pārvietojas Kopienā, sociālā nodrošinājuma pabalstiem un iemaksām, un tās 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā atbilstoši šīs regulas pamatā esošajam principam, ka ir piemērojams tikai viens sociālā nodrošinājuma tiesiskais regulējums, paredz, ka kādas dalībvalsts darbiniekam, kuru viņa uzņēmums uz laiku norīkojis darbā citas dalībvalsts teritorijā, ja šāda darba paredzamais ilgums nepārsniedz divpadsmit mēnešus, piemēro pirmās minētās dalībvalsts tiesību aktus sociālā nodrošinājuma jomā (105).

290. Līdz ar to, neskarot jautājumu par Zviedrijas sociālās apdrošināšanas likuma interpretāciju, uzskatu, ka atbildētājas pamata prāvā, veicot kolektīvu rīcību, nevarēja prasīt Laval, lai šis uzņēmums tiktu apdrošināts AGS kategorijā, ko paredz Byggnadsarbetareförbundet koplīgums.

291. Šo secinājumu, manuprāt, neatspēko arguments, ko atbildētājas pamata prāvā izklāstījušas savā atbildē uz Tiesas rakstveidā uzdotajiem jautājumiem un kas balstīts uz apstākli, ka Laval varējusi pieprasīt atbrīvojumu no AGS apdrošināšanas prēmiju maksāšanas. Šāda iespēja, šķiet, ne tikai bija izslēgta pamata lietas faktu norises laikā, bet arī katrā ziņā tā balstās uz principu, kas ir pretrunā Regulas Nr. 1408/71 14. panta 1. punkta a) apakšpunktam, kurā ir paredzēts piemērot tās dalībvalsts sociālā nodrošinājuma tiesību aktus, kurā darba ņēmēju parasti nodarbina, darbiniekiem, kuri norīkoti darbā citas dalībvalsts teritorijā uz laiku, kas nepārsniedz divpadsmit mēnešus.

292. Attiecībā uz trim pārējiem apdrošināšanas prēmiju veidiem, norādīšu tikai to, ka man šķiet vismaz dīvaini maksāt iepriekš minētās AGB prēmijas, lai apdrošinātu bezdarba riskus, jo norīkotajiem darba ņēmējiem pēc definīcijas nav paredzēts ienākt uzņemošās dalībvalsts darba tirgū.

293. Tomēr tieši iesniedzējtiesai, ņemot vērā visus attiecīgos pamata lietas apstākļus, ir jāpārbauda, vai apdrošināšanas pakalpojumi, kuru apmaksu prasīja no Laval, atbilst šo secinājumu 284. punktā izklāstītajiem kritērijiem.

294. Otrkārt, attiecībā uz maksām, ko sauc par “papildu santīmiem”, jānorāda, ka atbilstoši paskaidrojumiem, ko sniedza atbildētājas pamata prāvā savā atbildē uz Tiesas rakstveidā uzdotajiem jautājumiem un kas nav apstrīdēti, šīs maksas veidoja 0,8 % no darba devēja algas fonda. Šīs maksas pārskaitīja Zviedrijas apdrošināšanas sabiedrībai par labu dažādiem saņēmējiem saskaņā ar šādu sadales formulu: aptuveni 0,4 % tika maksāti Zviedrijas apdrošināšanas sabiedrībai, kas veica dzīvības un pensiju apdrošināšanu attiecībā uz darba ņēmēju apgādnieku zaudējušajām personām un apdrošināšanu pret negadījumiem ārpus darba laika; ar aptuveni 0,3 % finansēja Zviedrijas būvniecības uzņēmumu pētniecības fondu [Svenska Byggbranschens Utvecklingsfond (SBUF)], lai veicinātu pētniecību un attīstību būvniecības nozarē un jaunas tehnoloģijas izstrādi šajā nozarē; aptuveni 0,03 % tika pārskaitīti Zviedrijas sabiedrībai, kuras uzdevums bija darbvietu pielāgošana personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām un viņu pārkvalificēšana; ar aptuveni 0,04 % subsidēja arodmācības un to attīstības veicināšanu būvniecības nozarē; visbeidzot, ar 0,02% finansēja administratīvās un pārvaldības izmaksas, kas radušās iepriekš minētajai Zviedrijas apdrošināšanas sabiedrībai, kurai bija uzticēts pārskaitīt attiecīgajiem saņēmējiem četru minēto veidu maksas.

295. Taču man šķiet, ka dažiem maksu veidiem, ko prasīja no Laval atbildētāju pamata prāvā veiktās kolektīvās rīcības ietvaros, it īpaši maksām, ar ko subsidēja SBUF un arodmācības būvniecības nozarē, nav nekādas saistības nedz ar darba ņēmēju aizsardzību, nedz ar kādu reālu priekšrocību, kas būtu būtiska norīkoto darba ņēmēju sociālajai aizsardzībai.

296. Treškārt, attiecībā uz komisijas naudu par algas kontroles darbībām, kuru pārskaita Byggnadsarbetareförbundet vietējām nodaļām, ir jānorāda, ka atbilstoši apsvērumiem, ko atbildētājas pamata prāvā sniedza savā atbildē uz Tiesas rakstveidā uzdotajiem jautājumiem, šai komisijas naudai, kas atbilst 1,5 % no būvniecības darba ņēmēju algas fonda par katru kontroles periodu, ir vairāki mērķi, no kuriem pirmais ir pārbaudīt, vai darba devējs maksā sociālo partneru starpā sarunāto atalgojumu, cita starpā ņemot vērā īpašības, kas piemīt būvniecības nozarei, kurā pastāv ievērojama darba ņēmēju mobilitāte un dažādas atlīdzības formas. Kontroli pār atalgojuma izmaksāšanu veic ik pēc četrām līdz astoņām nedēļām, pamatojoties uz personu sarakstiem, ko darba devēji nosūta Byggnadsarbetareförbundet vietējām nodaļām. Atbildētājas pamata prāvā norāda, ka šī periodiskā kontrole ļāvusi paaugstināt algas līmeni vairākiem simtiem darba ņēmēju, tostarp tiem, kas nav arodbiedrības biedri, saistībā ar ikgadējiem algas apmēra palielinājumiem, par ko bija panākta vienošanās, bet ko darba devēji tomēr nemaksāja. Papildus konkrētām pārbaudēm attiecībā uz atalgojuma maksāšanu šāda kontrole ļauj arī apkopot algas statistiku, kas tiek izmantota kolektīvās sarunās ar darba devēju organizācijām. Atbildētājas pamata prāvā vienlīdz uzsvērušas, ka kontroles darbības izraisīja ievērojamu deficītu par laikposmu no 2001. līdz 2005. gadam un ka summas, ko pārskaita darba devējs, esot atlīdzība par faktiski paveiktu darbu, no kura gūst labumu darba ņēmēji neatkarīgi no tā, vai viņi ir arodbiedrības biedri.

297. Vispārīgi man šķiet, ka tāds kontroles veids, kāds paredzēts Byggnadsarbetareförbundet koplīgumā, ir noteikums, kas cieši saistīts ar atbilstoši minētajam koplīgumam noteikto algas likmi. Līdz ar to, ja tiek pieņemts princips, ka EKL 49. pants neaizliedz arodbiedrībām ar kolektīvu rīcību piespiest ārvalstu pakalpojumu sniedzēju piemērot algas likmi, par kuru ir panākta vienošanās vai kura ir noteikta atbilstoši koplīgumam, ko faktiski piemēro līdzīgā situācijā esošiem vietējiem uzņēmumiem šajā pašā nozarē, Kopienu tiesībām ir jāgarantē šīm arodbiedrībām iespēja nodrošināt šo normu ievērošanu ar atbilstošiem līdzekļiem.

298. Tagad vēl ir jānoskaidro, vai tādā situācijā kā pamata lietā Laval pakļaušana komisijas naudas par atalgojuma kontroli maksāšanas pienākumam par labu Byggnadsarbetareförbundet vietējai nodaļai pārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu mērķi nodrošināt, ka norīkotajiem darba ņēmējiem izmaksā atalgojumu, kurš ir noteikts atbilstoši Byggnadsarbetareförbundet koplīgumam.

299. Lai gan šī analīze ir relatīvi hipotētiska un, ņemot vērā manus iepriekš izklāstītos apsvērumus, nav noteikti nepieciešama pamata lietas atrisināšanai, tomēr var sniegt dažus vispārīgus apsvērumus.

300. Šāda komisijas nauda, manuprāt, var būt maksājama tikai par faktiski veiktajām kontroles darbībām. Ņemot vērā darba ņēmēju norīkojuma pagaidu raksturu un atalgojuma kontroles darbību mērķi, tas nozīmē, ka kontroles darbības var veikt attiecīgajā periodā, tātad ļaujot to rezultātiem būtiski veicināt norīkoto darba ņēmēju aizsardzību.

301. Tādējādi šādai komisijas naudai arī ir jāatspoguļo faktiskās izmaksas, ko radījušas atalgojuma kontroles darbības, un tā nav jāizmanto ar šo mērķi nesaistīto arodbiedrības darbību finansēšanai. Ja tas tā nebūtu, pastāvētu risks, it īpaši gadījumos, ja atbilstoši koplīguma noteikumiem komisijas nauda tiktu atskaitīta no norīkoto darba ņēmēju algas, ka tiks aizskarts vai nu šo darba ņēmēju biedrošanās brīvības negatīvais aspekts, vai vismaz tiesības brīvi rīkoties ar savu algu, tātad atņemot viņu īpašumu ECTK Pirmā protokola 1. panta izpratnē.

302. Šajā sakarā jāatzīmē, ka nesen šādu aizskārumu Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir konstatējusi spriedumā lietā Evaldsson u.c./Zviedrija saistībā ar ieturējumiem, kurus pie Zviedrijas darba devēja veica no to darba ņēmēju algas, kas nav arodbiedrības Byggnadsarbetareförbundet biedri, nolūkā finansēt kontroli pār atalgojumu, par kuru ir panākta vienošanās atbilstoši Byggnadsarbetareförbundet koplīgumam, situācijā, kad Byggnadsarbetareförbundet vietējās arodbiedrības nodaļas grāmatvedības nepietiekamas pārskatāmības dēļ attiecīgo faktu norises laikā minētajiem darba ņēmējiem nebija iespējas tikt informētiem par ieturējumu no viņu algas galamērķi, tātad viņiem atņemot iespēju pārbaudīt, vai viņi nefinansē arodbiedrības darbības, kurām nav saistības ar atalgojuma kontroles darbību un kuras ir pretrunā viņu uzskatiem (106).

303. Līdz ar to Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzskatīja, ka minēto darba ņēmēju tiesību uz īpašumtiesību netraucētu baudīšanu aizskārums bija nesamērīgs ar būvniecības nozares darba ņēmēju aizsardzības mērķi plašākā nozīmē, kurš atzīts par vispārējo interešu mērķi un ko sasniedz ar attiecīgās arodbiedrības veikto atalgojuma kontroli; Zviedrijas Karalistei bija jānovērš šis aizskārums, lai aizsargātu attiecīgo darba ņēmēju tiesības, kas izriet no ECTK Pirmā protokola 1. panta (107).

304. Šajā lietā, manuprāt, iesniedzējtiesai būtu jāņem vērā arī šī judikatūra, ciktāl tā uzskata, ka pamata lietas atrisinājums ir atkarīgs arī no jautājuma, cik samērīgi ir pakļaut Laval pienākumam maksāt komisijas naudu par atalgojuma kontroles darbībām – pienākumam, kas būtu uzlikts Laval atbilstoši Byggnadsarbetareförbundet koplīgumam, kuru parakstīt atbildētājas pamata prāvā mēģināja piespiest šo uzņēmumu ar to veikto kolektīvo rīcību.

305. Visbeidzot, saistībā ar problēmām, kas attiecas uz to ierobežojumu samērīgumu, ko radījusi šajā lietā izskatāmā kolektīvā rīcība, pilnīguma labad jānorāda, ka neuzskatu, ka, iesniedzējtiesai izskatot šos jautājumus – tostarp saistībā ar tās prasības pamatotības izvērtēšanu, ko Laval cēla pamata prāvā jautājumā par darba ņēmēju arodbiedrību atbildību –, starp atbildētājām pamata prāvā tai ir jānošķir, no vienas puses, Byggnadsarbetareförbundet un vietējā arodbiedrības nodaļa, kuras uzsākušas blokādi, un, no otras puses, SEF, kas veica solidaritātes akciju.

306. Lai gan tieši šī pēdējā minētā akcija izraisīja darbu pārtraukšanu Vaksholmas kopienas būvobjektā un bija galvenais iemesls tam, ka Laval izbeigusi Latvijas darba ņēmēju norīkojumu darbā šajā būvobjektā, tomēr no juridiskā viedokļa šī akcija ir noteikti pakārtota blokādes uzsākšanai.

307. Visu šo iemeslu dēļ uzskatu, ka tad, ja dalībvalstī nepastāv koplīgumu vispārējās piemērojamības pasludināšanas sistēma, Direktīva 96/71 un EKL 49. pants pieļauj to, ka arodbiedrības, veicot kolektīvu rīcību blokādes vai solidaritātes akcijas formā, mēģina piespiest pakalpojumu sniedzēju no citas dalībvalsts akceptēt algas likmi, kura noteikta atbilstoši koplīgumam, ko faktiski piemēro līdzīgā situācijā esošajiem šīs pašas nozares vietējiem uzņēmumiem un kas noslēgts pirmajā minētajā dalībvalstī, kuras teritorijā uz laiku ir norīkoti darba ņēmēji no šīs citas dalībvalsts, ja vien kolektīvā rīcība ir pamatota ar vispārējo interešu mērķiem, tādiem kā darba ņēmēju aizsardzība un cīņa pret sociālo dempingu, un nav īstenota veidā, kas nav samērīgs ar šo mērķu sasniegšanu. Izskatot jautājumu par kolektīvās rīcības samērīgumu, iesniedzējtiesai cita starpā ir jāpārbauda, vai darba noteikumi un nosacījumi, kuri paredzēti pamata lietā izskatāmajā koplīgumā un no kuriem arodbiedrības padara atkarīgu iepriekš minētās algas likmes piemērošanu, atbilst Direktīvas 96/71 3. panta 10. punktam un vai citi noteikumi un nosacījumi, no kuriem tāpat ir atkarīga minētās algas likmes piemērošana, sniedz reālu priekšrocību, kas ir būtiska norīkoto darba ņēmēju sociālajai aizsardzībai, un nedublē iespējamu identisku vai pēc būtības salīdzināmu aizsardzību, kuru šiem darba ņēmējiem piešķir tiesību akti un/vai koplīgums, kas piemērojams pakalpojumu sniedzējam tā reģistrēšanas dalībvalstī.

VI – Secinājumi

308. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai uz Arbetsdomstolen uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Tad, ja dalībvalstī nepastāv koplīgumu vispārējās piemērojamības pasludināšanas sistēma, Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 16. decembra Direktīva 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā un EKL 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj to, ka arodbiedrības, veicot kolektīvu rīcību blokādes vai solidaritātes akcijas formā, mēģina piespiest pakalpojumu sniedzēju no citas dalībvalsts akceptēt algas likmi, kura noteikta atbilstoši koplīgumam, ko faktiski piemēro līdzīgā situācijā esošajiem šīs pašas nozares vietējiem uzņēmumiem un kas noslēgts pirmajā minētajā dalībvalstī, kuras teritorijā uz laiku ir norīkoti darba ņēmēji no šīs citas dalībvalsts, ja vien kolektīvā rīcība ir pamatota ar vispārējo interešu mērķiem, tādiem kā darba ņēmēju aizsardzība un cīņa pret sociālo dempingu, un nav īstenota veidā, kas nav samērīgs ar šo mērķu sasniegšanu.

Izskatot jautājumu par kolektīvās rīcības samērīgumu, iesniedzējtiesai cita starpā ir jāpārbauda, vai darba noteikumi un nosacījumi, kuri paredzēti pamata lietā izskatāmajā koplīgumā un no kuriem arodbiedrības padara atkarīgu iepriekš minētās algas likmes piemērošanu, atbilst Direktīvas 96/71 3. panta 10. punktam un vai citi noteikumi un nosacījumi, no kuriem tāpat ir atkarīga minētās algas likmes piemērošana, sniedz reālu priekšrocību, kas ir būtiska norīkoto darba ņēmēju sociālajai aizsardzībai, un nedublē iespējamu identisku vai pēc būtības salīdzināmu aizsardzību, kuru šiem darba ņēmējiem piešķir tiesību akti un/vai koplīgums, kas piemērojams pakalpojumu sniedzējam tā reģistrēšanas dalībvalstī.

1 – Oriģinālvaloda – franču.

2 – OV 1997, L 18, 1. lpp.

3 – OV L 266, 1. lpp.

4 – OV L 149, 2. lpp.

5 – MBL 23. pantā koplīgums ir definēts kā rakstveida vienošanās starp darva devēju organizāciju vai kādu darba devēju un darba ņēmēju organizāciju par darba nosacījumiem vai par attiecībām starp darba devējiem un darba ņēmējiem.

6 – AD 1989: 120. Strīds attiecās uz darba nosacījumiem, kas piemērojami konteineru kuģa, kas kuģoja zem citas valsts karoga un kura vārds bija “Britannia”, apkalpei.

7 – Atbilstoši Byggnadsarbetareförbundet sniegtajiem datiem tajā ir 128 000 biedru, no kuriem 95 000 ir aktīvā darba vecumā. Byggnadsarbetareförbundet pārstāv vairāk nekā 87 % būvniecības nozares darba ņēmēju Zviedrijā. Tajā ietilpst 31 vietējā arodbiedrības nodaļa. Byggnadsarbetareförbundet ir Zviedrijas Nacionālās arodbiedrību konfederācijas (Landsorganisationen i Sverige, turpmāk tekstā – “LO”), kura apvieno ap 1 860 000 darba ņēmējus, biedrs.

8 – Jeb aptuveni EUR 16 stundā, ņemot vērā vidējo euro un Zviedrijas kronas apmaiņas kursu, kas 2004. gadā bija SEK 9,10 par vienu euro.

9 – No attiecīgā koplīguma izriet, ka gabaldarba samaksa atbilst parastajai algu skalai būvniecības nozarē, bet darba devējs un attiecīgā vietējā nodaļa tomēr var vienoties par stundas algas likmes piemērošanu.

10 – Jeb aptuveni EUR 12 stundā. Saskaņā ar atbildētāju pamata prāvā sniegtajām ziņām atkāpšanās klauzula ir ietverta Byggnadsarbetareförbundet koplīguma 3. panta c) punkta 12. apakšpunktā un pamatalga SEK 109 apmērā ir noteikta 2004. gadam piemērojamajā papildprotokolā šim koplīgumam.

11 – Saskaņā ar lietas materiāliem šajā arodbiedrībā ir 26 500 biedru. Tāpat kā Byggnadsarbetareförbundet tā ir LO biedrs.

12 – Attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas brīvību skat. cita starpā 1998. gada 28. aprīļa spriedumu lietā C‑158/96 Kohll (Recueil, I‑1931. lpp., 17.–21. punkts); 2001. gada 12. jūlija spriedumu lietā C‑157/99 Smits un Peerbooms (Recueil, I‑5473. lpp., 44.–46. punkts) un 2003. gada 23. oktobra spriedumu lietā C‑56/01 Inizan (Recueil, I‑12403. lpp., 17. punkts). Šis apgalvojums ir līdzīgs tam, ko Tiesa izmantojusi tiešo nodokļu jomā: skat. cita starpā 1995. gada 14. februāra spriedumu lietā C‑279/93 Schumacker (Recueil, I‑225. lpp., 21. punkts) un 2006. gada 14. novembra spriedumu lietā C‑513/04 Kerckhaert un Morres (Krājums, I‑10967. lpp., 15. punkts un tajā minētā judikatūra).

13 – Saskaņā ar Līguma 3. panta 1. punkta j) apakšpunktu Kopienas darbība paredz “sociālo politiku [..]” [politiku sociālajā jomā – politique dans le domaine social], savukārt Līguma XI sadaļā tiek izmantots termins “sociālā politika” [politique sociale].

14 – Šajā sakarā saistībā ar EKL 117. pantu skat. arī 1993. gada 17. marta spriedumu apvienotajās lietās C‑72/91 un C‑73/91 Sloman Neptun (Recueil, I‑887. lpp., 25. punkts un tajā minētā judikatūra), kurā ir precizēts, ka “šis pants paredz tikai sociālos mērķus, kuru sasniegšana ir jānodrošina ar Kopienas rīcību, ciešo sadarbību dalībvalstu starpā un kopējā tirgus darbību”.

15 – Šajā sakarā skat. 2005. gada 12. jūlija spriedumu apvienotajās lietās C‑154/04 un C‑155/04 Alliance for Natural Health u.c. (Krājums, I‑6451. lpp., 126. punkts) saistībā ar tiesībām uz īpašumu. Skat. arī 133. punktu ģenerāladvokāta Džeikobsa [Jacobs] apvienotajos secinājumos lietā C‑67/96 Albany (1999. gada 21. septembra spriedums, Recueil, I‑5751. lpp.), apvienotajās lietās C‑115/97, C‑116/97 un C‑117/97 Brentjens’ (1999. gada 21. septembra spriedums, Recueil, I‑6025. lpp.) un lietā C‑219/97 DrijvendeBokken (1999. gada 21. septembra spriedums, Recueil, I‑6121. lpp.).

16 – Skat., piemēram, 1991. gada 18. jūnija spriedumu lietā C‑260/89 ERT (Recueil, I‑2925. lpp., 41. punkts); 2001. gada 6. marta spriedumu lietā C‑274/99 P Connolly/Komisija (Recueil, I‑1611. lpp., 37. punkts) un 2007. gada 18. janvāra spriedumu lietā C‑229/05 P PKK un KNK/Padome, Krājums, I‑439. lpp., 79. punkts un tajā minētā judikatūra).

17 – 1978. gada 15. jūnija spriedums lietā 149/77 Defrenne (Recueil, 1365. lpp., 28. punkts) attiecībā uz statusu, kāds ir pamattiesībām uz diskriminācijas dzimuma dēļ novēršanu; 1988. gada 2. februāra spriedums lietā 24/86 Blaizot u.c. (Recueil, 379. lpp., 17. punkts) saistībā ar šīs hartas 10. pantu, kas kā vienu no dažādām arodizglītības formām paredz universitātes izglītību; 2006. gada 27. jūnija spriedums lietā C‑540/03 Parlaments/Padome (Krājums, I‑5769. lpp., 107. punkts) par norādi Padomes 2003. gada 22. septembra Direktīvā 2003/86/EK par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos (OV L 251, 12. lpp.), saskaņā ar kuru tā neierobežo Eiropas Sociālajā hartā paredzētus labvēlīgākus noteikumus.

18 – 2001. gada 26. jūnija spriedums lietā C‑173/99 BECTU (Recueil, I‑4881. lpp., 39. punkts); 2003. gada 9. septembra spriedums lietā C‑151/02 Jaeger (Recueil, I‑8389. lpp., 47. punkts) un 2004. gada 5. oktobra spriedums apvienotajās lietās no C‑397/01 līdz C‑403/01 Pfeiffer u.c. (Krājums, I‑8835. lpp., 91. punkts) par šīs hartas 8. punktu un 19. punkta pirmo daļu, kas minēti Padomes 1993. gada 23. novembra Direktīvas 93/104/EK par dažiem darba laika organizācijas aspektiem (OV L 307, 18. lpp.) preambulas ceturtajā apsvērumā.

19 – OV C 364, 1. lpp.

20 – Iepriekš minētais spriedums lietā Parlaments/Padome, 38. punkts.

21 – Skat. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1976. gada 6. februāra spriedumu lietā Schmidt un Dahlström/Zviedrija (A sērija, Nr. 21, 34. punkts).

22 – Skat. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1993. gada 30. jūnija spriedumu lietā Sigurður A. Sigurjónsson/Īslande (A sērija, Nr. 264, 35. punkts); 1996. gada 25. aprīļa spriedumu lietā Gustafsson/Zviedrija (Recueil des arrêts et décisions, 1996‑II, 637. lpp., 45. punkts) un 2006. gada 11. janvāra spriedumu lietā Sørensen un Rasmussen/Dānija (vēl nav publicēts, 54. punkts).

23 – Iepriekš minētie spriedumi lietā Gustafsson/Zviedrija, 45. punkts, un lietā Sørensen un Rasmussen/Dānija, 57. punkts.

24 – Skat. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1975. gada 27. oktobra spriedumu lietā Beļģijas Nacionālā policijas arodbiedrība/Beļģija (A sērija, Nr. 19, 39. punkts); 1976. gada 6. februāra spriedumu lietā Zviedrijas Vilces līdzekļu mašīnistu arodbiedrība/Zviedrija (A sērija, Nr. 20, 4. punkts); iepriekš minēto spriedumu lietā Schmidt un Dahlström/Zviedrija, 36. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Gustafsson/Zviedrija, 45. punkts, un 2002. gada 2. jūlija spriedumu lietā Wilson, National Union of Journalists u.c./Apvienotā Karaliste (Recueil des arrêts et décisions, 2002‑V, 42. punkts).

25 – Skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Schmidt un Dahlström/Zviedrija, 36. punkts.

26 – Skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Zviedrijas Vilces līdzekļu mašīnistu arodbiedrība/Zviedrija, 39. punkts, un lietā Gustafsson/Zviedrija, 45. punkts.

27 – Iepriekš minētie spriedumi lietā Beļģijas Nacionālā policijas arodbiedrība/Beļģija, 39. punkts, un lietā Zviedrijas Vilces līdzekļu mašīnistu arodbiedrība/Zviedrija, 39. punkts.

28 – Iepriekš minētie spriedumi lietā Beļģijas Nacionālā policijas arodbiedrība/Beļģija, 39. punkts, lietā Zviedrijas Vilces līdzekļu mašīnistu arodbiedrība/Zviedrija, 40. punkts, un lietā Wilson, National Union of Journalists u.c./Apvienotā Karaliste, 42. punkts.

29 – Turpat.

30 – Eiropas Sociālās hartas 38. pants.

31 – Skat. Vācijas Pamatlikuma 9. panta 3. punktu, Bulgārijas Konstitūcijas 49. panta 1. punktu, Kipras Konstitūcijas D pielikuma otrās daļas 21. panta 2. punktu, Igaunijas Konstitūcijas 29. pantu, Somijas Konstitūcijas 13. pantu, Francijas Konstitūcijas preambulu, Īrijas Konstitūcijas 40. panta 6. punkta pirmās daļas iii) apakšpunktu, Itālijas Konstitūcijas 39. panta pirmo daļu, Lietuvas Konstitūcijas 50. pantu, Polijas Konstitūcijas 59. panta 1. punktu, Portugāles Konstitūcijas 55. panta 1. punktu, Rumānijas Konstitūcijas 40. panta 1. punktu, Slovākijas Konstitūcijas 29. pantu un Slovēnijas Konstitūcijas 76. pantu.

32 – Skat. Vācijas Pamatlikuma 9. panta 3. punktu, Spānijas Konstitūcijas 37. panta 2. punktu, Francijas Konstitūcijas preambulu, Polijas Konstitūcijas 59. panta 3. punktu, Portugāles Konstitūcijas 56. pantu un Zviedrijas Pamatlikuma 2. nodaļas 17. pantu.

33 – Skat. Bulgārijas Konstitūcijas 50. pantu; Kipras Konstitūcijas D pielikuma otrās daļas 27. panta 1. punktu, Igaunijas Konstitūcijas 29. pantu, Francijas Konstitūcijas preambulu, Grieķijas Konstitūcijas 23. panta 2. punktu, Ungārijas Konstitūcijas 70.C panta 2. punktu, Itālijas Konstitūcijas 40. pantu, Latvijas Satversmes 108. pantu, Lietuvas Konstitūcijas 51. pantu, Polijas Konstitūcijas 59. panta 3. punktu, Portugāles Konstitūcijas 57. panta 1. punktu, Rumānijas Konstitūcijas 43. panta 1. punktu, Slovākijas Konstitūcijas 30. panta 4. punktu un Slovēnijas Konstitūcijas 77. pantu.

34 – Šajā sakarā skat. arī 159. punktu ģenerāladvokāta Džeikobsa apvienotajos secinājumos iepriekš minētajās lietās Albany, Brentjens’ un Drijvende Bokken.

35 – 1974. gada 8. oktobra spriedumi lietā 175/73 Union syndicale u.c./Padome (Recueil, 917. lpp., 14. punkts) un lietā 18/74 Syndicat général du personnel des organismes européens/Komisija (Recueil, 933. lpp., 10. punkts) un 1990. gada 10. janvāra spriedums apvienotajās lietās C‑193/87 un C‑194/87 Maurissen un Union syndicale/Revīzijas palāta (Recueil, I‑95. lpp., 13. punkts).

36 – Tāpat tas cita starpā izriet no Eiropas Sociālās hartas 6. panta 4. punkta. Šajā sakarā skat. arī iepriekš minēto Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā Schmidt un Dahlström/Zviedrija, 36. punkts.

37 – Skat. cita starpā iepriekš minēto Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā Gustafsson/Zviedrija, 45. punkts. Tiesa arī izmanto šādu kritēriju: skat. it īpaši 2003. gada 12. jūnija spriedumu lietā C‑112/00 Schmidberger (Recueil, I‑5659. lpp., 80. punkts un tajā minētā judikatūra).

38 – Atbilstoši cita starpā Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai (skat. it īpaši iepriekš minētos spriedumus lietā Gustafsson/Zviedrija, 45. punkts, un lietā Wilson, National Union of Journalists u.c./Apvienotā Karaliste, 41. punkts) ECTK 11. pants var nozīmēt valsts pozitīvu pienākumu nodrošināt tajā minēto tiesību faktisku izmantošanu.

39 – Šajā sakarā skat. 177. punktu manos 2006. gada 26. oktobrī sniegtajos secinājumos lietā C‑354/04 P Gestoras Pro Amnistía u.c./Padome (2007. gada 27. februāra spriedums, Krājums, I‑1579. lpp.) un lietā C‑355/04 P Segi u.c./Padome (2007. gada 27. februāra spriedums, Krājums, I‑1657. lpp.).

40 – Iepriekš minētais spriedums, 76., 77. un 81. punkts.

41 – Skat. cita starpā 1998. gada 15. janvāra spriedumu lietā C‑15/96 Schöning‑Kougebetopoulou (Recueil, I‑47. lpp., 12. punkts), 1998. gada 24. septembra spriedumu lietā C‑35/97 Komisija/Francija (Recueil, I‑5325. lpp., 36. un 37. punkts) un 2004. gada 16. septembra spriedumu lietā C‑400/02 Merida (Krājums, I‑8471. lpp., 19. un 21. punkts).

42 – Skat. cita starpā 1995. gada 31. maija spriedumu lietā C‑400/93 Royal Copenhagen (Recueil, I‑1275. lpp., 45. punkts) un 2001. gada 26. jūnija spriedumu lietā C‑381/99 Brunnhofer (Recueil, I‑4961. lpp., 28.–32. punkts).

43 – Skat. cita starpā 2005. gada 12. aprīļa spriedumu lietā C‑145/03 Keller (Krājums, I‑2529. lpp., 33. punkts) un 2006. gada 11. jūlija spriedumu lietā C‑13/05 ChacónNavas (Krājums, I‑6467. lpp., 32. punkts).

44 – Skat. 1999. gada 7. septembra spriedumu lietā C‑355/97 Beck un Bergdorf (Recueil, I‑4977. lpp., 22. punkts), 2005. gada 16. jūnija spriedumu lietā C‑105/03 Pupino (Krājums, I‑5285. lpp., 30. punkts) un iepriekš minēto spriedumu lietā Chacón Navas, 33. punkts.

45 – Akts par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem Līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā (OV 2003, L 236, 33. lpp.).

46 – Saskaņā ar 2003. gada Pievienošanās akta 1. pantu termins “pamatlīgumi” nozīmē: a) Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu un Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgumu (Euratom), ņemot vērā grozījumus, kas izdarīti ar Līgumiem vai citiem aktiem, kuri stājušies spēkā pirms minētās pievienošanās, un b) Līgumu par Eiropas Savienību, ņemot vērā grozījumus, kas izdarīti ar Līgumiem vai citiem aktiem, kuri stājušies spēkā pirms minētās pievienošanās.

47 – OV L 257, 2. lpp.

48 – Jāņem vērā, ka šis pirmais pārejas pasākumu posms attiecās uz astoņām no desmit dalībvalstīm, kas pievienojušās Eiropas Savienībai 2004. gada 1. maijā, izņemot Maltas Republiku un Kipras Republiku.

49 – Par darba tirgu liberalizācijas stāvokli piecpadsmit vecajās Kopienu dalībvalstīs pārejas pasākumu pirmā posma gaitā un beigās skat. norādes, kas sniegtas Komisijas 2006. gada 28. aprīļa preses paziņojumā “2003. gada Pievienošanās līgumā paredzētie pārejas pasākumi attiecībā uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos” (Memo/06/176), http://www.europa.eu/rapid/pressReleasesAction.do?reference=MEMO/06/176&format=HTML&aged=1&language=FR&guiLanguage=fr.

50 – Kā tas arī uzsvērts iepriekš minētā VIII pielikuma 12. punktā.

51 – 1990. gada 27. marta spriedums lietā C‑113/89 (Recueil, I‑1417. lpp., 13. un 16. punkts).

52 – Faktiski, kā to esmu jau norādījis iepriekš, visi Laval norīkotie darba ņēmēji atgriezās Latvijā pēc tam, kad atbildētājas pamata prāvā uzsāka kolektīvo rīcību.

53 – Šajā sakarā skat. 1999. gada 23. novembra spriedumu apvienotajās lietās C‑369/96 un C‑376/96 Arblade u.c. (Recueil, I‑8453. lpp., 32. punkts).

54 – Skat. cita starpā 1999. gada 4. maija spriedumu lietā C‑262/96 Sürül (Recueil, I‑2685. lpp., 64. punkts), 1999. gada 28. oktobra spriedumu lietā C‑55/98 Vestergaard (Recueil, I‑7641. lpp., 16. punkts), 2003. gada 26. jūnija spriedumu lietā C‑422/01 Skandia un Ramstedt (Recueil, I‑6817. lpp., 61. punkts) un 2006. gada 16. februāra spriedumu lietā C‑185/04 Öberg (Krājums, I‑1453. lpp., 25. punkts).

55 – Iepriekš minētais spriedums lietā Vestergaard, 17. punkts, un 2003. gada 11. decembra spriedums lietā C‑289/02 AMOK (Recueil, I‑15059. lpp., 26. punkts); skat. arī iepriekš minēto spriedumu lietā Skandia un Ramstedt, 61. un 62. punkts.

56 – Tie ir Laval, Vācijas, Austrijas, Beļģijas, Igaunijas, Francijas, Īslandes, Latvijas, Lietuvas (kas piedāvā sniegt kopīgu atbildi uz abiem jautājumiem) un Polijas valdības, kā arī Spānijas un Īrijas valdības, kuru sniegtie apsvērumi tomēr attiecas tikai uz pirmo prejudiciālo jautājumu.

57 – Tie ir, (īpaši) pakārtoti, atbildētājas pamata prāvā (kas piedāvā sniegt kopīgu atbildi uz abiem jautājumiem), Dānijas valdība (kas izskatījusi tikai pirmo jautājumu), Somijas valdība (kas nav norādījusi, kāda atbilde ir jāsniedz uz abiem jautājumiem), Zviedrijas valdība, Čehijas valdība un EBTA Uzraudzības iestāde, kas tomēr aprobežojas ar atbildi uz pirmo prejudiciālo jautājumu.

58 – 1986. gada 26. februāra spriedums lietā 152/84 Marshall (Recueil, 723. lpp., 48. punkts); 1994. gada 14. jūlija spriedums lietā C‑91/92 Faccini Dori (Recueil, I‑3325. lpp., 20. punkts); 2004. gada 7. janvāra spriedums lietā C‑201/02 Wells (Recueil, I‑723. lpp., 56. punkts); iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Pfeiffer u.c., 108. punkts; 2005. gada 25. oktobra spriedums lietā C‑350/03 Schulte (Krājums, I‑9215. lpp., 70. punkts). Šis atteikums ir piemērojams visos gadījumos attiecībā uz tā sauktajām “klasiskajām” direktīvām; savukārt Tiesa izņēmuma kārtā ir atzinusi, ka privātpersona, kas pamatojas uz kādas dalībvalsts tehnisku normu, kas nav bijusi paziņota Komisijai izstrādes posmā atbilstoši procedūrām, kas paredzētas 8. un 9. pantā Padomes 1983. gada 28. marta Direktīvā 83/189/EEK, ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu jomā (OV L 109, 8. lpp.), kura ir grozīta un atcelta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 22. jūnija Direktīvu 98/34/EK, ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu jomā (OV L 204, 37. lpp.), kuras mērķis ir novērst nākotnē iespējamus preču brīvas aprites ierobežojumus, var atsaukties tiesvedībā pret kādu citu privātpersonu uz to, ka dalībvalsts nav paziņojusi minēto tehnisko normu: skat. 1996. gada 30. aprīļa spriedumu lietā C‑194/94 CIA Security International (Recueil, I‑2201. lpp., 48., 54. un 55. punkts); 2000. gada 26. septembra spriedumu lietā C‑443/98 Unilever (Recueil, I‑7535. lpp., 49. un 50. punkts) un 2002. gada 6. jūnija spriedumu lietā C‑159/00 Sapod Audic (Recueil, I‑5031. lpp., 49. un 50. punkts).

59 – Pretēji situācijai, kurā ir iesaistītas dalībvalstu decentralizētās vietējās pašvaldības, par kurām Tiesa ir atzinusi, ka attiecībā pret tām privātpersona var tieši atsaukties uz direktīvu: skat. cita starpā 1989. gada 22. jūnija spriedumu lietā 103/88 FratelliCostanzo (Recueil, 1839. lpp., 31. punkts) un 1997. gada 4. decembra spriedumu apvienotajās lietās no C‑253/96 līdz C‑258/96 Kampelmann u.c. (Recueil, I‑6907. lpp., 46. punkts).

60 – Tātad pretēji situācijai 1990. gada 12. jūlija spriedumā lietā C‑188/89 Foster u.c. (Recueil, I‑3313. lpp., 20. un 22. punkts). Skat. arī 2000. gada 14. septembra spriedumu lietā C‑343/98 Collino un Chiappero (Recueil, I‑6659. lpp., 23. punkts); 2003. gada 20. marta spriedumu lietā C‑187/00 Kutz‑Bauer (Recueil, I‑2741. lpp., 69. punkts) un 2005. gada 10. marta spriedumu lietā C‑196/02 Nikoloudi (Krājums, I‑1789. lpp., 70. punkts).

61 – Skat. cita starpā iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Pfeiffer u.c., 113. punkts, un 2006. gada 4. jūlija spriedumu lietā C‑212/04 Adeneler u.c. (Krājums, I‑6057. lpp., 108. punkts).

62 – Šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Pfeiffer u.c., 114., 115., 116., 118. un 119. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Adeneler u.c., 108., 109. un 111. punkts (izcēlums mans).

63 – Iepriekš minētie spriedumi lietā Pupino, 44. un 47. punkts, un lietā Adeneler u.c., 110. punkts.

64 – Šā preambulas apsvēruma liekvārdība izriet no apstākļa, ka Kopienu tiesības, tātad arī primārie tiesību akti, nedrīkst skart tiesību kolektīvi rīkoties pašu būtību. Šis ierobežojums tādējādi noteikti attiecas arī uz sekundārajiem tiesību aktiem.

65 – Iepriekš minētais spriedums lietā Rush Portuguesa, 18. punkts, 2004. gada 21. oktobra spriedums lietā C‑445/03 Komisija/Luksemburga (Krājums, I‑10191. lpp., 29. punkts); 2006. gada 19. janvāra spriedums lietā C‑244/04 Komisija/Vācija (Krājums, I‑885. lpp., 44. un 61. punkts) un 2006. gada 21. septembra spriedums lietā C‑168/04 Komisija/Austrija (Krājums, I‑9041. lpp., 47. punkts). Jānorāda, ka šajos spriedumos, tāpat kā Direktīvas 96/71 preambulas divpadsmitajā apsvērumā, tiek atzīts princips, saskaņā ar kuru koplīgumi vispārējā veidā tiek attiecināti uz pakalpojumu sniedzējiem, kaut arī agrāko vai tajā pašā laikā pieņemto spriedumu pamatojums attiecās tikai uz uzņemošajā dalībvalstī paredzēto minimālo algas likmju attiecināšanu: skat. cita starpā 1982. gada 3. februāra spriedumu apvienotajās lietās 62/81 un 63/81 Seco (Recueil, 223. lpp., 14. punkts); 1994. gada 9. augusta spriedumu lietā C‑43/93 Vander Elst (Recueil, I‑3803. lpp., 23. punkts); iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Arblade u.c., 41. punkts, un 2005. gada 14. aprīļa spriedumu lietā C‑341/02 Komisija/Vācija (Krājums, I‑2733. lpp., 24. punkts).

66 – Šajā sakarā skat. arī 15. punktu ģenerāladvokāta Ležē [Léger] secinājumos saistībā ar iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Austrija, kā arī 27. punktu ģenerāladvokāta Ruisa‑Harabo Kolomera [Ruiz-Jarabo Colomer] secinājumos, kas sniegti 2006. gada 14. decembrī lietā C‑490/04 Komisija/Vācija (pašlaik ir Tiesas tiesvedībā).

67 – Šajā sakarā skat. iepriekš minēto 2005. gada 14. aprīļa spriedumu lietā Komisija/Vācija, 41. un 42. punkts.

68 – Pēc analoģijas attiecībā uz preču brīvu apriti skat. 2004. gada 25. marta spriedumu lietā C‑71/02 Karner (Recueil, I‑3025. lpp., 33. un 34. punkts).

69 – 2004. gada 12. oktobra spriedums lietā C‑60/03 Wolff & Müller (Krājums, I‑9553. lpp., 28.–30. punkts).

70 – Skat. 1974. gada 12. decembra spriedumu lietā 36/74 Walrave un Koch (Recueil, 1405. lpp., 17., 18., 23. un 24. punkts); 1976. gada 14. jūlija spriedumu lietā 13/76 Donà (Recueil, 1333. lpp., 17. un 18. punkts); 2000. gada 11. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās C‑51/96 un C‑191/97 Deliège (Recueil, I‑2549. lpp., 47. punkts), 2000. gada 13. aprīļa spriedumu lietā C‑176/96 Lehtonen un Castors Braine (Recueil, I‑2681. lpp., 35. punkts), 2002. gada 19. februāra spriedumu lietā C‑309/99 Wouters u.c. (Recueil, I‑1577. lpp., 120. punkts) un 2006. gada 18. jūlija spriedumu lietā C‑519/04 P Meca‑Medina un Majcen/Komisija (Krājums, I‑6991. lpp., 24. punkts).

71 – Skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Walrave un Koch, 19. punkts (izcēlums mans).

72 – Turpat.

73 – Skat. cita starpā Fahlbeck, R. Labour and Employment Law in Sweden, Acta Societatis Juridicae Lundensis Nr. 125, Juristförlaget i Lund, Lunda, 1997, 27. lpp.; Rönnmar, M. Mechanisms for establishing and changing terms and conditions of employment in Sweden, JILPT Comparative Labour Law Seminar, JILPT Report, Nr. 1, 2004, 96. lpp.; Bruun, N. un Malmberg, J. Ten Years within the EU – Labour Law in Sweden and Finland following EU accession, no: Wahl N. un Cramér P. Swedish Studies in European Law, Hart, Oksforda, 2006, 79.–81. lpp., un Dølvik, J. E. un Eldring, L. The Nordic Labour Market two years after the EU enlargement, TemaNord 2006:558, Norden, Kopenhāgena, 2006, 24. lpp.

74 – Komisijas paziņojums Padomei, Eiropas Parlamentam, Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai – Direktīvas 96/71/EK īstenošana dalībvalstīs [COM (2003) 458, galīgā redakcija].

75 – Izcēlums mans.

76 – Skat. cita starpā iepriekš minētos spriedumus lietā Rush Portuguesa, 18. punkts, un lietā Vander Elst, 23. punkts.

77 – Šajā sakarā skat. 1985. gada 30. janvāra spriedumu lietā 143/83 Komisija/Dānija (Recueil, 427. lpp., 8. un 9. punkts); 1986. gada 10. jūlija spriedumu lietā 235/84 Komisija/Itālija (Recueil, 2291. lpp., 20. punkts) un 1999. gada 8. jūlija spriedumu lietā C‑234/97 Fernández de Bobadilla (Recueil, I‑4773. lpp., 19. punkts).

78 – Iepriekš minētais spriedums lietā Fernández de Bobadilla, 19. punkts un tajā minētā judikatūra.

79 – Skat. arī iepriekš minēto Rönnmar, M. rakstu, 98. lpp., un Malmberg, J. The Collective Agreement as an Instrument for Regulation of Wages and Employment Conditions, Scandinavian Studies in Law, 43. sēj., 2002, Stokholma, 208. lpp.

80 – Šajā sakarā skat. iepriekš minēto 2005. gada 14. aprīļa spriedumu lietā Komisija/Vācija (26. punkts), kurā Tiesa konstatējusi, ka nav obligāti jāpieņem tiesību akti, kas reglamentē minimālās algas likmes valsts teritorijā. Skat. arī Padomes un Komisijas paziņojumu Nr. 5, kas pievienots Padomes sēdes protokolam saistībā ar Direktīvas 96/71 pieņemšanu (dokuments Nr. 10048/96, papild. 1, 1996. gada 20. septembris).

81 – Šajā sakarā skat. cita starpā 1981. gada 17. decembra spriedumu lietā 279/80 Webb (Recueil, 3305. lpp., 16. punkts), 1991. gada 10. jūlija spriedumu lietā C‑294/89 Komisija/Francija (Recueil, I‑3591. lpp., 26. punkts) un 2001. gada 15. marta spriedumu lietā C‑165/98 Mazzoleni un ISA (Recueil, I‑2189. lpp., 23. punkts).

82 – Šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Arblade u.c., 31. punkts. Minētajā lietā Tiesa definējusi imperatīvās tiesību normas kā valsts tiesību normas, kuru ievērošana tiek uzskatīta par ļoti svarīgu attiecīgās dalībvalsts politiskās, sociālās vai ekonomiskās sistēmas saglabāšanai tiktāl, ka tās ir piemērojamas visām personām, kas atrodas šīs dalībvalsts teritorijā, un visām juridiskajām attiecībām, kuru vietu nosaka šajā teritorijā (30. punkts).

83 – Par atkāpšanās klauzulu skat. šo secinājumu 26. punktu.

84 – Skat. cita starpā iepriekš minētos spriedumus lietā Vander Elst, 14. punkts, un apvienotajās lietās Arblade u.c., 33. punkts, 2002. gada 24. janvāra spriedumu lietā C‑164/99 Portugaia Construções (Recueil, I‑787. lpp., 16. punkts) un iepriekš minēto spriedumu lietā Wolff & Muller, 31. punkts.

85 – Iepriekš minētie spriedumi lietā Portugaia Construções, 18. punkts, un lietā Wolff & Muller, 32. punkts.

86 – Šajā sakarā skat. niansēto pieeju iepriekš minētajā spriedumā lietā Walrave un Koch, 34. punkts.

87 – Iepriekš minētais spriedums, 60.–69. punkts.

88 – Iepriekš minētais spriedums, 122. punkts.

89 – Iepriekš minētais spriedums lietā Meca‑Medina un Majcen/Komisija, 29. punkts.

90 – Skat. cita starpā 1991. gada 25. jūlija spriedumu lietā C‑76/90 Säger (Recueil, I‑4221. lpp., 13. punkts); 2001. gada 25. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑49/98, C‑50/98, no C‑52/98 līdz C‑54/98 un no C‑68/98 līdz C‑71/98 Finalarte u.c. (Recueil, I‑7831. lpp., 29. punkts) un iepriekš minēto spriedumu lietā Portugaia Construções, 17. punkts.

91 – Skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Portugaia Construções, 21.–23. punkts un tajos minētā judikatūra.

92 – Skat. cita starpā iepriekš minētos spriedumus apvienotajās lietās Arblade u.c., 34. un 35. punkts, lietā Portugaia Construções, 19. punkts, lietā Wolff & Muller, 34. punkts, un lietā Komisija/Luksemburga, 21. punkts.

93 – Iepriekš minētais spriedums lietā Schmidberger, 66.–68. punkts.

94 – Šajā sakarā par attaisnojumiem, kas saistīti ar sabiedrisko kārtību, valsts drošību un sabiedrības veselību, skat. 1995. gada 15. decembra spriedumu lietā C‑415/93 Bosman (Recueil, I‑4921. lpp., 86. punkts).

95 – Saistībā ar darba ņēmēju aizsardzību skat. cita starpā iepriekš minētos spriedumus apvienotajās lietās Arblade u.c., 36. punkts, apvienotajās lietās Finalarte u.c., 33. punkts, lietā PortugaiaConstruções, 20. punkts, un lietā Wolff & Muller, 35. punkts. Attiecībā uz cīņu pret sociālo dempingu skat. iepriekš minēto 2006. gada 19. janvāra spriedumu lietā Komisija/Vācija, 61. punkts.

96 – Skat. Direktīvas 96/71 3. pantu un iepriekš minēto 2006. gada 19. janvāra spriedumu lietā Komisija/Vācija, 61. punkts.

97 – Skat. iepriekš manas piezīmes ievada apsvērumos, kā arī cita starpā iepriekš minēto spriedumu lietā Schmidberger, 80. punkts un tajā minētā judikatūra.

98 – 1996. gada 28. marta spriedums lietā C‑272/94 Guiot (Recueil, I‑1905. lpp., 16. un 17. punkts); iepriekš minētie spriedumi apvienotajās lietās Arblade u.c., 51. punkts, lietā Komisija/Luksemburga, 29. punkts, un 2006. gada 19. janvāra spriedums lietā Komisija/Vācija, 44. punkts.

99 – Skat. iepriekš minēto 2005. gada 14. aprīļa spriedumu lietā Komisija/Vācija, 29. punkts. Jāatzīmē, ka iepriekš minētajā lietā Mazzoleni un ISA Tiesa pieprasīja iesniedzējtiesai algas nosacījumu salīdzinājumā ņemt vērā algas neto summas, taču šī nostāja, manuprāt, ir izskaidrojama ar Tiesā izskatāmās lietas ļoti īpatnējiem apstākļiem, jo runa bija par uzņēmumu, kas reģistrēts pierobežu apgabalā, un dažiem no šā uzņēmuma darbiniekiem saistībā ar tā pakalpojumu sniegšanu varēja tikt uzdots veikt daļu no viņu darba – nepilnu darba laiku vai īslaicīgos periodos – blakus esošajā citas dalībvalsts teritorijā.

100 – Par šo biedrošanās brīvības aspektu skat. šo secinājumu 70. punktā minēto judikatūru.

101 – Iepriekš minētais spriedums, 52. punkts.

102 – No atbildētāju pamata prāvā atbildēm uz Tiesas rakstveidā uzdotajiem jautājumiem izriet, ka algas likmes, kas paredzēta vai noteikta atbilstoši koplīgumam, piemērošanas pakļaušana priekšnosacījumam, ka darba devējs akceptē visus minētajā koplīgumā paredzētos noteikumus un nosacījumus, nav raksturīga Zviedrijas kolektīvo darba attiecību modelim.

103 – Skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Wolff & Muller, 38. punkts.

104 – Skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Schmidberger, 80. punkts.

105 – No jaunākajām lietām saistībā ar Regulas Nr. 1408/71 14. pantu skat. 2006. gada 26. janvāra spriedumu lietā C‑2/05 Herbosch Kiere (Krājums, I‑1079. lpp.).

106 – 2007. gada 13. februāra spriedums (vēl nav publicēts, 8., 61. un 62. punkts).

107 – Turpat, 54., 55. un 63. punkts.