VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (septītā palāta paplašinātā sastāvā)
2022. gada 13. jūlijā (*)
Šķīrējklauzula – EUCAP Somalia starptautiskais līgumdarbinieks – Misija kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā – Darba līguma nepagarināšana Apvienotās Karalistes izstāšanās no Eiropas Savienības dēļ – Tiesības tikt uzklausītam – Vienlīdzīga attieksme – Diskriminācijas pilsonības dēļ aizliegums – Līgumā par Apvienotās Karalistes izstāšanos no Savienības paredzētais pārejas periods – Atcelšanas prasība – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Akti, kas nav nodalāmi no līguma – Nepieņemamība
Lietā T‑194/20
JF, ko pārstāv A. Kunst, avocate,
prasītājs,
pret
EUCAP Somalia, ko pārstāv E. Raoult, avocate,
atbildētāja,
VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta paplašinātā sastāvā)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs R. da Silva Pasošs [R. da Silva Passos] (referents), tiesneši V. Valančus [V. Valančius], I. Reine, L. Trišo [L. Truchot] un M. Sampols Pukuruļs [M. Sampol Pucurull],
sekretārs: P. Kullens [P. Cullen], administrators,
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu,
pēc 2021. gada 9. decembra tiesas sēdes
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar savu prasību prasītājs JF galvenokārt lūdz, pirmkārt, pamatojoties uz LESD 263. pantu, atcelt EUCAP Somalia 2020. gada 18. janvāra paziņojumu (turpmāk tekstā – “2020. gada 18. janvāra paziņojums”) un 2020. gada 29. janvāra vēstuli (turpmāk tekstā – “2020. gada 29. janvāra vēstule”), ar kuriem tā nolēma nepagarināt viņa darba līgumu (turpmāk tekstā kopā saukti – “apstrīdētie akti”) un, otrkārt, pamatojoties uz LESD 268. pantu, atlīdzināt zaudējumus, kas viņam esot nodarīti ar šiem aktiem, un, pakārtoti, pamatojoties uz LESD 272. pantu, atzīt apstrīdētos aktus par prettiesiskiem, kā arī atlīdzināt zaudējumus, kas viņam esot nodarīti ar šiem aktiem.
I. Tiesvedības priekšvēsture
2 EUCAP Somalia, agrāk – EUCAP NESTOR, ir Savienības misija kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) jomā, kas izveidota ar Padomes Lēmumu 2012/389/KĀDP (2012. gada 16. jūlijs) par Eiropas Savienības misiju saistībā ar reģiona jūras spēku izveidi [Somālijā (EUCAP Somalia)] (OV 2012, L 187, 40. lpp.), kurš pieņemts saskaņā ar Līguma par ES V sadaļas 2. nodaļu par KĀDP. Saskaņā ar Lēmuma 2012/389, kas grozīts ar 2018. gada 10. decembra Padomes Lēmumu (KĀDP) 2018/1942 (OV 2018, L 314, 56. lpp.), 2. pantu EUCAP Somalia mērķis ir palīdzēt Somālijai uzlabot jūras drošību, lai tā varētu efektīvāk panākt jūras tiesību ievērošanu.
3 Saskaņā ar Lēmuma 2012/389, kas grozīts ar Lēmumu 2018/1942, 7. panta 3. punktu “[..] EUCAP Somalia var pieņemt darbā starptautisko un vietējo personālu uz līguma pamata, ja vajadzīgos uzdevumus nevar veikt dalībvalstu norīkots personāls”. Turklāt šajā tiesību normā ir paredzēts, ka “izņēmuma kārtā un pienācīgi pamatotos gadījumos, ja no dalībvalstīm nav pieteikušies kvalificēti darbinieki, attiecīgā gadījumā uz līguma pamata darbā var pieņemt iesaistīto trešo valstu valstspiederīgos”. Lēmuma 2012/389, kas grozīts ar Lēmumu 2018/1942, 7. panta 4. punktā ir precizēts, ka “starptautiskā un vietējā personāla nodarbināšanas kārtību un tiesības un pienākumus nosaka līgumos, ko noslēdz starp EUCAP Somalia un attiecīgo personāla locekli”.
4 Saskaņā ar Lēmuma 2012/389, kas grozīts ar Lēmumu 2018/1942, 12.a pantu “EUCAP Somalia ir tiesībspēja un rīcībspēja veikt pakalpojumu un piegāžu iepirkumus, slēgt līgumus un administratīvas vienošanās, nodarbināt personālu, turēt bankas kontus, iegādāties un atsavināt aktīvus, izpildīt savas saistības un būt par pusi tiesas procesos, ja tas vajadzīgs, lai īstenotu šo lēmumu”.
5 Laikposmā no [konfidenciāli] līdz 2020. gada 31. janvārim, kura gaitā viņš noslēdza vairākus secīgus darba līgumus uz noteiktu laiku, starp kuriem nebija pārtraukuma, prasītājs bija starptautiskais līgumdarbinieks EUCAP Somalia, kur viņš ieņēma [konfidenciāli] amatu.
6 Prasītāja pēdējā darba līguma (turpmāk tekstā – “attiecīgais līgums”) 17. panta “Termiņš” 1. punktā bija paredzēts šādi:
“Darbinieks darbu sāk 2019. gada 1. [novembrī], un šis līgums beidzas 2020. gada 31. [janvārī].”
7 Attiecīgā līguma 22. panta 1. punktā bija ietverta šķīrējklauzula, kas bija izteikta šādā redakcijā:
“Lietas, kas izriet no šī līguma vai ir ar to saistītas, ir Eiropas Savienības Tiesas jurisdikcijā saskaņā ar [LESD] 272. pantu.”
8 Pēc tam, kad Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste 2017. gada 29. martā paziņoja Eiropadomei par savu nodomu izstāties no Eiropas Savienības saskaņā ar LES 50. panta 2. punktu, Savienība saskaņā ar šo pašu normu risināja sarunas ar minēto valsti par nolīgumu, kurā paredzēti šīs izstāšanās noteikumi.
9 Šajā ziņā, pirmkārt, katrā no pēdējiem četriem prasītāja darba līgumiem, kuri kopā aptver laikposmu no 2019. gada 1. janvāra līdz 2020. gada 31. janvārim, bija noteikts termiņš, kas atbilst beigu datumiem, kuri secīgi bija noteikti sarunām par izstāšanās nolīgumu un kuriem, ja šāds nolīgums netiktu noslēgts vai ja sarunu laikposms netiktu pagarināts, saskaņā ar LES 50. panta 3. punktu bija jākļūst par izstāšanās datumiem bez nolīguma.
10 Otrkārt, pēdējos divos prasītāja noslēgtajos darba līgumos, proti, līgumā, kas bija spēkā no 2019. gada 13. aprīļa līdz 31. oktobrim, un attiecīgajā līgumā bija ietverts 18. pants, kura nosaukums bija “Izbeigšana” un kurš bija formulēts šādi:
“18.1. “Šo īgumu var izbeigt darba devējs vai darbinieks, [vienu] mēnesi iepriekš izdarot rakstveida uzteikumu, kurā norādīts līguma izbeigšanas iemesls. Pirms šāda lēmuma pieņemšanas darbinieks ir jāuzklausa misijas vadītāja vietniekam, pastāvīgi informējot misijas vadītāju.
[..]
18.3. It īpaši – šo līgumu var izbeigt pirms termiņa, ja Apvienotā Karaliste vairs nav Eiropas Savienības dalībvalsts. Darba devēja pienākums ievērot iepriekšēju viena mēneša rakstveida uzteikumu tiek atcelts. Darba devējam ir jācenšas ievērot uzteikumu attiecībā uz minēto izbeigšanu.”
11 EUCAP Somalia misijas vadītājs (turpmāk tekstā – “misijas vadītājs”) ar 2020. gada 18. janvāra paziņojumu informēja šīs misijas starptautiskos līgumdarbiniekus, kas bija Apvienotās Karalistes pilsoņi, ka Apvienotās Karalistes iespējamās izstāšanās no Savienības 2020. gada 31. janvārī dēļ viņu darba līgumi, kuros jau bija paredzēts šis termiņš, minētajā dienā beigsies, jo kandidāti uz viņu amatiem jau ir atlasīti.
12 Savienības un Apvienotās Karalistes pārstāvji 2020. gada 24. janvārī parakstīja Līgumu par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas (OV 2020, L 29, 7. lpp., turpmāk tekstā – “Līgums par Apvienotās Karalistes izstāšanos”).
13 Tajā pašā dienā prasītājs atbilstoši attiecīgā līguma 21. pantam iesniedza savam tiešajam priekšniekam iekšēju nedisciplināru pārsūdzību par 2020. gada 18. janvāra paziņojumu, kura nosaukums ir “Nedisciplinārā pārsūdzības procedūra” un kurš ir formulēts šādi:
“1. Darba ņēmējs var pārsūdzēt viņam nelabvēlīgu aktu, vēršoties pret darba devēju viena mēneša laikā, sākot no šī akta pieņemšanas dienas. Pārsūdzības ir jāiesniedz darba devējam ar darba ņēmēja tiešā priekšnieka starpniecību, izņemot gadījumus, kad pārsūdzība attiecas uz šo priekšnieku, un tādā gadījumā to var iesniegt tieši darba devējam. Pirms jebkura lēmuma pieņemšanas misijas vadītāja vietniekam darbinieks ir jāuzklausa, un pastāvīgi ir jāinformē misijas vadītājs.
2. Sākotnējai pārsūdzības procedūrai nav apturoša spēka. Darba devējs paziņo darba ņēmējam savu pamatoto lēmumu viena mēneša laikā no dienas, kurā ir iesniegta pārsūdzība [..].”
14 Ar 2020. gada 29. janvāra vēstuli, kas prasītājam tika paziņota 2020. gada 31. janvārī, misijas vadītājs noraidīja šo iekšējo pārsūdzību un apstiprināja prasītājam, ka attiecīgais līgums beigsies 2020. gada 31. janvārī Apvienotās Karalistes izstāšanās no Savienības dēļ.
15 Eiropas Parlaments arī 29. janvārī apstiprināja, ka ir noslēgts Līgums par Apvienotās Karalistes izstāšanos.
16 Eiropas Savienības Padome 2020. gada 30. janvārī pieņēma Lēmumu (ES) 2020/135 par to, lai noslēgtu Līgumu par [..] Apvienotās Karalistes izstāšanos (OV 2020, L 29, 1. lpp.). Atbilstoši minētā lēmuma 1. pantam Līgums par Apvienotās Karalistes izstāšanos ir apstiprināts Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas vārdā.
17 Šī Līguma 126. pantā ir noteikts pārejas periods, kas sākas minētā līguma spēkā stāšanās dienā un beidzas 2020. gada 31. decembrī (turpmāk tekstā – “pārejas periods”).
18 2020. gada 31. janvāra pusnaktī Apvienotā Karaliste izstājās no Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas, un 2020. gada 1. februārī stājās spēkā Līgums par Apvienotās Karalistes izstāšanos saskaņā ar tā 185. pantu.
II. Lietas dalībnieku prasījumi
19 Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– galvenokārt – atcelt apstrīdētos aktus un – pakārtoti – atzīt tos par prettiesiskiem;
– galvenokārt – piespriest EUCAP Somalia atlīdzināt viņam nodarīto mantisko un morālo kaitējumu atbilstoši tās ārpuslīgumiskajai atbildībai un – pakārtoti – piespriest EUCAP Somalia atlīdzināt šo kaitējumu atbilstoši tās līgumiskajai atbildībai;
– piespriest EUCAP Somalia atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kam pieskaitīti procenti saskaņā ar 8 % likmi.
20 EUCAP Somalia prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā nepieņemamu vai katrā ziņā acīmredzami juridiski nepamatotu;
– piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
III. Juridiskais pamatojums
21 Šo prasību veido – galvenokārt – prasība atcelt tiesību aktu, kas pamatota ar LESD 263. pantu, kā arī prasība par zaudējumu atlīdzību, kas pamatota ar LESD 268. pantu, kā arī – pakārtoti – prasība, kas pamatota ar LESD 272. pantu.
A. Par galvenajiem prasījumiem, kas pamatoti ar LESD 263. un 268. pantu
22 Formāli neizvirzīdama iebildi Vispārējās tiesas Reglamenta 130. panta 1. punkta izpratnē, EUCAP Somalia apstrīd šīs prasības pieņemamību, jo tā ir pamatota galvenokārt ar LESD 263. un 268. pantu, lai gan tai esot līgumisks raksturs, jo apstrīdētie akti neesot nošķirami no attiecīgā līguma.
23 Prasītājs apstrīd EUCAP Somalia argumentus.
24 Vispirms – prasītājs apgalvo, ka Savienības tiesa jau ir atzinusi savu kompetenci, pamatojoties uz LESD 263. un 268. pantu, saistībā ar KĀDP misijās norīkoto darbinieku prasībām par personāla vadības aktiem. Tādējādi arī uz šo pašu misiju līgumdarbinieku pārsūdzībām būtu jāattiecina tās pašas normas.
25 Turpinot – prasītājs norāda, ka viņa darba attiecības ar EUCAP Somalia reglamentēja publisko tiesību dokumenti un ka viņš nav brīvi vienojies par darba līgumiem ar EUCAP Somalia.
26 Visbeidzot – pēc prasītāja uzskatiem, apstrīdētie akti ir administratīvi lēmumi, kas ir atdalāmi no attiecīgā līguma, jo tie ir pieņemti, izpildot dažādas civilās operācijas komandiera instrukcijas misijas vadītājam.
1. Par atcelšanas prasības, kas pamatota ar LESD 263. pantu, pieņemamību
27 Ievadā jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru atcelšanas prasību, kas pamatota ar LESD 263. pantu, var celt attiecībā uz jebkuru iestāžu pieņemtu aktu – lai arī kādā veidā vai formā tas būtu –, kura mērķis ir radīt tādas saistošas juridiskās sekas, kas var ietekmēt prasītāja intereses, būtiski mainot tā tiesisko stāvokli (skat. spriedumu, 2020. gada 25. jūnijs, SC/Eulex Kosovo, C‑730/18 P, EU:C:2020:505, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).
28 Turklāt LESD 272. pants ir speciālā norma, kas ļauj vērsties Savienības tiesā saskaņā ar šķīrējklauzulu, kuru līgumslēdzēji ietvēruši publisko tiesību vai privāttiesību līgumos, un to neierobežo Savienības tiesā celtās prasības veids (skat. spriedumu, 2020. gada 25. jūnijs, SC/Eulex Kosovo, C‑730/18 P, EU:C:2020:505, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).
29 Tādējādi, ja pastāv līgums, kas saista prasītāju un kādu no Savienības iestādēm, tad Savienības tiesās, pamatojoties uz LESD 263. pantu, var tikt celta prasība tikai tad, ja apstrīdētais akts ir paredzēts obligātu juridisku seku radīšanai, kas neietilpst līgumattiecībās, kuras saista puses, un kas nozīmē publiskās varas, kāda ir piešķirta līgumslēdzējai pusei – iestādei administratīvas iestādes statusā –, pilnvaru īstenošanu (skat. spriedumu, 2020. gada 25. jūnijs, SC/Eulex Kosovo, C‑730/18 P, EU:C:2020:505, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).
30 Tādēļ, ja – kā ir šajā lietā – prasītāju un atbildētāju saista līgums, jurisdikcija principā ir līgumtiesnesim. Tātad šī sprieduma 29. punktā minētā hipotēze ir izņēmums no šī principa, tādēļ tai raksturīgie nosacījumi ir jāinterpretē šauri.
31 Šajā lietā ir svarīgi uzsvērt, ka šī prasība ir par attiecīgā līguma nepagarināšanu pēc tā termiņa beigām – kā apliecināts 2020. gada 18. janvāra paziņojumā, kas apstiprināts ar 2020. gada 29. janvāra vēstuli.
32 Pirmkārt, saskaņā ar Lēmuma 2012/389, kas grozīts ar Lēmumu 2018/1942, 7. panta 4. punktu EUCAP Somalia starptautiskā personāla nodarbināšanas kārtība, kā arī tiesības un pienākumi ir noteikti ar līgumu. Tādējādi darba attiecībām starp prasītāju un EUCAP Somalia, kas beidzās 2020. gada 31. janvārī, bija līgumisks raksturs.
33 Otrkārt, 2020. gada 29. janvāra vēstule tika nosūtīta pēc tam, kad prasītājs bija iesniedzis iekšēju nedisciplināru pārsūdzību, pamatodamies uz līguma noteikumiem, proti, attiecīgā līguma 21. panta 1. punktu (skat. šī sprieduma 13. punktu).
34 Treškārt, apstrīdēto aktu mērķis ir attiecīgā līguma nepagarināšana, kas izriet no Apvienotās Karalistes izstāšanās no Savienības.
35 Šajā ziņā, pirmām kārtām, lietas dalībniekiem nav strīda par to, ka prasītāja pēdējo četru darba līgumu, kas kopā aptver laikposmu no 2019. gada 1. janvāra līdz 2020. gada 31. janvārim, termiņš tika noteikts pēc beigu datumiem, kuri secīgi noteikti sarunām par izstāšanās nolīgumu un kuri, ja šāds nolīgums netiek noslēgts vai ja sarunu laikposms netiek pagarināts, saskaņā ar LES 50. panta 3. punktu kļūst par izstāšanās datumiem bez nolīguma (skat. šī sprieduma 9. punktu). Tādējādi puses bija vienojušās, ka prasītāja darba attiecību laikposms EUCAP Somalia principā nevarēs turpināties pēc Apvienotās Karalistes izstāšanās no Savienības.
36 Otrām kārtām, abu pēdējo prasītāja darba līgumu 18. panta 3. punktā bija ietverta klauzula, atbilstoši kurai šie līgumi varētu tikt izbeigti pirms tajos paredzētā termiņa, ja Apvienotā Karaliste kļūtu par trešo valsti (skat. šī sprieduma 10. punktu). Lai gan, kā uzsver prasītājs, šī klauzula netika īstenota, tās esamība tomēr pierāda, ka Apvienotās Karalistes kā dalībvalsts statuss bija līguma nosacījums, lai prasītājs varētu turpināt darbu EUCAP Somalia.
37 Ceturtkārt, no lietas materiāliem izriet, ka prasītāja secīgi noslēgto darba līgumu pielikumā bija iekļauts dokuments ar nosaukumu “Amata apraksts”, saskaņā ar kuru prasītāja ieņemtais [konfidenciāli] amats nebija pieejams trešo valstu valstspiederīgajiem.
38 Piektkārt, patiešām – kā norāda prasītāja – 2020. gada 29. janvāra vēstulē misijas vadītājs atsaucās uz civilās operācijas komandiera 2019. gada 30. oktobra instrukciju, kurā viņš KĀDP misiju vadītājiem norādīja, ka līgumu pagarinājumi, ko viņi varētu piedāvāt saviem starptautiskajiem līgumdarbiniekiem, kuri ir Apvienotās Karalistes pilsoņi, nedrīkst pārsniegt 2020. gada 31. janvāri. Tomēr šis apstāklis nav pietiekams, lai uzskatītu, ka apstrīdētie akti neietilpst līgumattiecībās, kas saista puses, jo misijas vadītājs vienkārši izpildīja minēto instrukciju.
39 Proti, pirmām kārtām, 2019. gada 30. oktobra civilās operācijas komandiera instrukcija tika izdota pēc tam, kad saskaņā ar LES 50. panta 3. punktu līdz 2020. gada 31. janvārim tika pagarināts sarunu par izstāšanās nolīgumu beigu datums. Šajos apstākļos civilās operācijas komandieris KĀDP misiju vadītājiem ir norādījis, ka to personālam, kas ir Apvienotās Karalistes pilsoņi, piedāvāto darba līgumu termiņš nedrīkst pārsniegt 2020. gada 31. janvāri, tomēr nepaužot viedokli par iespējamību varbūtēji pagarināt līgumus pēc šī datuma. Otrām kārtām, minētajā instrukcijā civilās operācijas komandieris precizēja, ka to starptautisko līgumdarbinieku, kuri ir Apvienotās Karalistes pilsoņi, darba līgumu pagarināšana ir atkarīga no misijas veiktā dienesta interešu novērtējuma, tādējādi atstājot misijas vadītājam rīcības brīvību lemt par šādas pagarināšanas lietderīgumu, vajadzības gadījumā pieņemot individuālus lēmumus, kas iekļaujas ar attiecīgo personālu noslēgtajās līgumattiecībās.
40 No iepriekš izklāstītā izriet – kā pamatoti apgalvo EUCAP Somalia –, ka apstrīdētajiem aktiem ir līgumisks raksturs. Tātad šādu aktu mērķis nav radīt saistošas juridiskas sekas, kas neietilpst līgumattiecībās, kuras saista prasītāju un EUCAP Somalia un kuras ietver publiskās varas pilnvaru īstenošanu no [EUCAP Somalia] puses. Tādēļ šos aktus nevar uzskatīt par tādiem, par kuriem var iesniegt atcelšanas prasību saskaņā ar LESD 263. pantu.
41 Tādējādi prasījums atcelt apstrīdētos aktus, kurš celts, pamatojoties uz LESD 263. pantu, ir jānoraida kā nepieņemams.
2. Par prasījuma par zaudējumu atlīdzību, pamatojoties uz LESD 268. pantu, pieņemamību
42 Saskaņā ar judikatūru, lai noteiktu, vai prasības par zaudējumu atlīdzību priekšmets ir Savienības līgumiskā atbildība vai Savienības ārpuslīgumiskā atbildība, Savienības tiesām jāpārbauda, vai šī prasījuma priekšmets ir tāds prasījums par zaudējumu atlīdzību, kas objektīvi un vispārīgi ir pamatots ar līgumiskām vai ārpuslīgumiskām tiesībām un saistībām. Šā mērķa labad šīm tiesām, ņemot vērā dažādos lietas materiālos ietvertos elementus, kā, piemēram, iespējami pārkāpto tiesību normu, izvirzītā pārkāpuma raksturu, pārmesto rīcību, kā arī starp attiecīgajām pusēm pastāvošās tiesiskās attiecības, ir jāpārbauda, vai starp tām pastāv īsts līgumiskais konteksts, kas ir saistīts ar strīda priekšmetu, kura padziļināta izvērtēšana ir nepieciešama, lai izskatītu minēto prasību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 18. aprīlis, Komisija/Systran un Systran Luxembourg, C‑103/11 P, EU:C:2013:245, 66. punkts).
43 It īpaši – Savienības tiesas nevar balstīties tikai uz lietas dalībnieku izvirzītajām tiesību normām. Tādējādi tikai ar atsaukšanos uz tiesību normām, kas neizriet no attiecīgā līguma, bet ir saistošas pusēm, vien nevar izmainīt strīda līgumisko raksturu. Ja būtu citādi, strīda raksturs varētu mainīties atkarībā no pušu izvirzītajām tiesību normām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 18. aprīlis, Komisija/Systran un Systran Luxembourg, C‑103/11 P, EU:C:2013:245, 64. un 65. punkts un tajos minētā judikatūra).
44 Šajā lietā prasītājs ar savu prasījumu par zaudējumu atlīdzību vēlas saņemt morālā un mantiskā kaitējuma, kas viņam esot nodarīts ar apstrīdētajiem aktiem, atlīdzību.
45 Kā secināts šī sprieduma 40. punktā, šiem aktiem ir līgumisks raksturs.
46 Turklāt no prasības pieteikuma formulējuma izriet, ka morālais kaitējums, kuru prasītājs lūdz atlīdzināt, tostarp izriet no paša šo aktu pamatojuma, un to veido arī kaitējums viņa profesionālajām izredzēm turpināt darba attiecības ar EUCAP Somalia, kurām bija līgumisks raksturs (skat. šī sprieduma 32. punktu). Attiecībā uz mantisko kaitējumu, ko prasītājs lūdz atlīdzināt, tas it īpaši atbilst algām, atalgojumam un maksājumiem, ko viņš būtu saņēmis, ja attiecīgais līgums būtu pagarināts pārejas periodā.
47 No iepriekš izklāstītā izriet, ka prasītāja prasījums par zaudējumu atlīdzību ir saistīts ar patiesu līgumisku kontekstu šī sprieduma 42. punktā minētās judikatūras izpratnē, tādējādi šis prasījums ietilpst Savienības līgumiskās atbildības jomā. Tādēļ prasījums par zaudējumu atlīdzību, kuru viņš galvenokārt pamatojis ar LESD 268. pantu un kura priekšmets ir Savienības ārpuslīgumiskā atbildība par EUCAP Somalia rīcību, ir jānoraida kā nepieņemams.
B. Par pakārtotajiem prasījumiem, kas pamatoti ar LESD 272. pantu
48 Pakārtoti – prasītājs izvirza prasījumu, kas pamatots ar LESD 272. pantu un ar ko, pirmkārt, apstrīdētie akti tiek apstrīdēti kā prettiesiski un, otrkārt, tiek lūgts atzīt EUCAP Somalia līgumisko atbildību.
1. Par Vispārējās tiesas kompetenci
49 Saskaņā ar LESD 272. pantu, lasot kopā ar 256. pantu, Vispārējās tiesas kompetencē ir sniegt nolēmumus pirmajā instancē saskaņā ar šķīrējklauzulu, kas ietverta publisko tiesību vai privāttiesību līgumos, kurus noslēgusi Eiropas Savienība vai kuri noslēgti tās vārdā.
50 Šajā lietā, ņemot vērā šī sprieduma 7. punktā minētās šķīrējklauzulas noteikumus, Vispārējās tiesas kompetencē ir izskatīt prasītāja izvirzītos pakārtotos prasījumus, un EUCAP Somalia tos turklāt neapstrīd.
2. Par piemērojamām tiesībām
51 Jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 340. panta pirmo daļu Savienības līgumisko atbildību reglamentē tiesību akti, kas ir piemērojami attiecīgajam līgumam.
52 Lietas, kas rodas līguma izpildes laikā, principā ir jārisina, pamatojoties uz līguma klauzulām (skat. spriedumu, 2015. gada 18. novembris, Synergy Hellas/Komisija, T‑106/13, EU:T:2015:860, 37. punkts un tajā minētā judikatūra). Līguma interpretācija, ņemot vērā līgumam piemērojamo valsts tiesību normas, ir pamatota tikai tad, ja pastāv šaubas par līguma saturu vai atsevišķu tā klauzulu nozīmi, vai arī tad, ja pats līgums vien neļauj atrisināt visus lietas aspektus. Tātad prasības pamatotība ir jāizvērtē, ņemot vērā tikai līguma noteikumus, un līgumam piemērojamās tiesības ir jāizmanto tikai tad, ja šie noteikumi neļauj atrisināt lietu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 13. jūlijs, Talanton/Komisija, T‑65/15, nav publicēts, EU:T:2017:491, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).
53 Tomēr šī principa piemērošanas sekas nedrīkst būt tādas, ka līguma noteikumu piemērošana ļautu pusēm ignorēt piemērojamo valsts tiesību imperatīvās normas, no kurām nevar atkāpties un saskaņā ar kurām ir jāpilda vai saskaņā ar kurām ir tikušas pildītas no līguma izrietošās saistības.
54 Turklāt, kad Savienības iestādes, struktūras vai organizācijas izpilda līgumu, uz tām turpina attiekties pienākumi, kas tām noteikti ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartu (turpmāk tekstā – “Harta”) un Savienības tiesību vispārējiem principiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 16. jūlijs, ADR Center/Komisija, C‑584/17 P, EU:C:2020:576, 86. punkts). Tādējādi, ja puses līgumā ar šķīrējtiesas klauzulu nolemj piešķirt Savienības tiesai kompetenci ar šo līgumu saistīto lietu izskatīšanā, tad, neatkarīgi no minētajā līgumā noteiktajām piemērojamām tiesībām, šīs tiesas kompetencē būs izskatīt iespējamos Hartas un Savienības tiesību vispārējo principu pārkāpumus (spriedums, 2020. gada 16. jūlijs, Inclusion Alliance for Europe/Komisija, C‑378/16 P, EU:C:2020:575, 81. punkts).
55 Ja līgumā nekas nav teikts, Savienības tiesai attiecīgā gadījumā ir jānosaka piemērojamās tiesības, izmantojot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 593/2008 (2008. gada 17. jūnijs) par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I) (OV 2008, L 177, 6. lpp.), paredzētos noteikumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 18. februāris, Calberson GE/Komisija, T‑164/14, EU:T:2016:85, 25. punkts).
56 Šajā lietā attiecīgajā līgumā nav norādītas tam piemērojamās tiesības, izņemot sociālā nodrošinājuma, nodokļu un pensiju jautājumus, kas neattiecas uz šo lietu.
57 Tomēr, savu pakārtoto prasījumu saskaņā ar LESD 272. pantu pamatojumam prasītājs izvirza vienīgi pamatus, kas balstīti uz Savienības tiesību, it īpaši šo tiesību vispārējo principu un Hartas, pārkāpumiem. Turklāt nešķiet, ka, lai atrisinātu šo lietu, būtu jāpiemēro valsts tiesību imperatīvās normas.
58 Atbildot uz jautājumu, kas tām tika uzdots tiesas sēdes laikā, lietas dalībnieki apstiprināja, ka, lai pārbaudītu EUCAP Somalia iespējamo līgumisko atbildību, pietiek analizēt attiecīgo līgumu, kurā atbilstoši tā 1. panta 1. punktam it īpaši ir ietvertas EUCAP Somalia standarta operatīvās procedūras.
59 Šādos apstākļos nav nepieciešams noteikt valsts tiesības, kas ir piemērojamas šajā lietā, kura var tikt atrisināta, pamatojoties uz attiecīgo līgumu, EUCAP Somalia standarta operatīvajām procedūrām, uz kurām tajā ir atsauce, kā arī Hartu un Savienības tiesību vispārējiem principiem.
3. Par pieņemamību
60 Formāli neizvirzot iebildi Reglamenta 130. panta 1. punkta izpratnē, EUCAP Somalia apstrīd arī šīs prasības pieņemamību, jo tā pakārtoti ir pamatota ar LESD 272. pantu.
61 Pirmkārt, EUCAP Somalia apstrīd, ka prasītājs var celt šo prasību ar pakārtotu juridisko pamatu. Šajā ziņā, pirmām kārtām, tā apgalvo, ka tās pašas prasības celšana ar diviem juridiskajiem pamatiem, no kuriem viens ir primārs, bet otrs – pakārtots, ir līdzvērtīga lūgumam Vispārējai tiesai noteikt atbilstošo juridisko pamatu. Otrām kārtām, tā uzsver, ka nenoteiktība saistībā ar prasības juridisko pamatu apgrūtināja tās aizstāvības organizēšanu, atbildot uz prasītāja pakārtotajiem prasījumiem, kas pamatoti ar LESD 272. pantu.
62 Otrkārt, EUCAP Somalia apgalvo, ka prasību nevar pārkvalificēt, jo neviens no pieciem prasītājas izvirzītajiem pamatiem nav pietiekami precīzi saistīts ar to noteikumu pārkāpumiem, kas reglamentē līgumattiecības, kuras viņu saista ar EUCAP Somalia.
63 Prasītājs apstrīd EUCAP Somalia argumentus.
64 Pirmkārt, kā norāda EUCAP Somalia, piemērotākais savas prasības juridiskais pamats tiešām ir jāizvēlas pašam prasītājam, nevis Savienības tiesai (skat. spriedumu, 2005. gada 15. marts, Spānija/Eurojust, C‑160/03, EU:C:2005:168, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).
65 Tomēr šajā lietā šādu izvēli ir izdarījis prasītājs, no kura prasības pieteikuma un it īpaši daļas, kas attiecas uz šīs prasības pamatiem, skaidri izriet, ka viņš ir izvēlējies savu prasību pamatot galvenokārt ar LESD 263. un 268. pantu un pakārtoti – ar LESD 272. pantu.
66 Šajā ziņā – pretēji tam, ko apgalvo EUCAP Somalia, – šī sprieduma 64. punktā atgādinātais princips pats neaizliedz prasītājam celt prasību ar vienu juridisko pamatu, un vienlaikus, pakārtoti un nepieņemamības gadījumā, celt to pašu prasību ar citu juridisko pamatu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 8. maijs, Citymo/Komisija, T‑271/04, EU:T:2007:128, 66. un 67. punkts).
67 Turklāt ir jānoraida EUCAP Somalia arguments, ka pakārtoto prasījumu izvirzīšana, pamatojoties uz LESD 272. pantu, neļāva tai organizēt savu aizstāvību. Proti, pirmām kārtām, apstrīdētie akti – kas ir šīs prasības priekšmets, ciktāl šī prasība pakārtoti ir pamatota ar LESD 272. pantu, – ir identiski aktiem, kas ir šīs prasības priekšmets, ciktāl tā galvenokārt ir pamatota ar LESD 263. un 268. pants. Otrām kārtām, prasītājs uzsvēra, ka viņa pamati par Savienības tiesību pārkāpumiem, kurus viņš ir izvirzījis, pamatojot savus galvenos prasījumus, kas balstīti uz LESD 263. un 268. pantu, būtu jāuzskata par pamatiem par līguma pārkāpumiem, ja viņa prasība tiktu izskatīta, pamatojoties uz LESD 272. pantu, ko viņš ir izvēlējies pakārtoti.
68 Turklāt jākonstatē, ka, pamatojot savu prasību, EUCAP Somalia faktiski ir apstrīdējusi dažādu prasītāja izvirzīto pamatu pamatotību.
69 Otrkārt, attiecībā uz EUCAP Somalia argumentu, kas ietverts šī sprieduma 62. punktā un kas balstīts uz prasītāja izvirzīto pamatu raksturu, ir jākonstatē, ka savu prasījumu pamatojumam saskaņā ar LESD 272. pantu prasītājs izvirza pamatus, kuri it īpaši ir balstīti uz tiesību tikt uzklausītam – kas garantētas Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktā –, kā arī uz vienlīdzīgas attieksmes principa un diskriminācijas pilsonības dēļ aizlieguma principa – kuri garantēti attiecīgi Hartas 20. un 21. pantā – pārkāpumiem. Turklāt prasītājs izvirza pamatu, kas balstīts uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principa, kas ir Savienības tiesību vispārējs princips, pārkāpumu (skat. spriedumu, 2016. gada 26. februāris, Šumelj u.c./Komisija, T‑546/13, T‑108/14 un T‑109/14, EU:T:2016:107, 72. punkts un tajā minētā judikatūra).
70 Tomēr, kā izriet no šī sprieduma 54. punktā minētās judikatūras, savu prasījumu, kas balstīti uz LESD 272. pantu, pamatojumam atsaukdamies uz Hartā garantēto principu un Savienības tiesību vispārējo principu pārkāpumu, prasītājs atsaucas uz noteikumiem, kuri Savienības administrācijai jāievēro saistībā ar līgumu. Tādēļ, ja vien netiek pārkāpts Hartas 47. pantā garantētais efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips, prasītājam nevar liegt atsaukties uz šo principu pārkāpumu, pamatojot prasījumus saskaņā ar LESD 272. pantu, jo viņš var likumīgi atsaukties tikai uz līguma klauzulu neizpildi vai tam piemērojamo tiesību pārkāpumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 16. jūlijs, ADR Center/Komisija, C‑584/17 P, EU:C:2020:576, 85.–89. punkts).
71 Šādos apstākļos šī prasība ir pieņemama, ciktāl tā ir pamatota ar LESD 272. pantu.
4. Par lietas būtību
72 Kā atgādināts šī sprieduma 48. punktā, prasītājs izvirza pakārtotus prasījumus, lai, pirmkārt, apstrīdētu apstrīdētos aktus, kas tiek uzskatīti par prettiesiskiem, un, otrkārt, lai panāktu, ka tiek atzīta Savienības līgumiskā atbildība par šiem aktiem.
73 Šo prasījumu pamatojumam prasītājs būtībā izvirza četrus pamatus, no kuriem pirmais ir balstīts uz tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu, otrais – uz vienlīdzīgas attieksmes principa un diskriminācijas pilsonības dēļ aizlieguma principa pārkāpumu, trešais – uz Līguma par Apvienotās Karalistes izstāšanos pārkāpumu un ceturtais – uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu.
a) Par pirmo pamatu, kas balstīts uz tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu
74 Ar pirmo pamatu prasītājs norāda, ka viņš bija jāuzklausa pirms 2020. gada 18. janvāra paziņojuma sagatavošanas. Šajā ziņā, pirmkārt, viņš uzsver, ka šis paziņojums viņu ietekmēja nelabvēlīgi, jo ar to pēkšņi tika izbeigtas viņa darba attiecības, pamatojoties uz kurām viņš daudzus gadus bija strādājis EUCAP Somalia. Šajā ziņā viņš apstrīd, ka būtu ticis uzklausīts 2020. gada 13. janvāra sanāksmē, kurā piedalījās viss personāls, un tā paša gada 24. janvāra darba pusdienās, un apgalvo, ka misijas vadītāja apliecinājumi par šo sanāksmi un pusdienām ir nepieņemami, jo tie Vispārējai tiesai ir iesniegti novēloti. Otrkārt, viņš apgalvo, ka attiecīgā līguma 21. pantā bija noteikts, ka misijas vadītājs viņu uzklausīs, pirms pieņems 2020. gada 18. janvāra paziņojumu.
75 EUCAP Somalia apstrīd šos argumentus.
76 Lai izskatītu pirmo pamatu, kas ir balstīts uz tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu, vispirms ir jāaplūko līguma noteikumi, kā arī jāpārbauda, vai un kādā mērā tie garantēja prasītājam šādas tiesības pirms 2020. gada 18. janvāra paziņojuma sagatavošanas. Katrā ziņā būs jāpārbauda, vai Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir noteikts, ka EUCAP Somalia pirms šī paziņojuma sagatavošanas bija jāuzklausa prasītājs.
77 Šajā lietā jāuzsver, ka prasītāju un EUCAP Somalia saistīja darba līgumattiecības un saskaņā ar Lēmuma 2012/389, kas grozīts ar Lēmumu 2018/1942, 7. panta 4. punktu nodarbināšanas kārtība, kā arī prasītāja tiesības un pienākumi bija noteikti attiecīgajā līgumā (skat. šī sprieduma 32. punktu).
78 Vispirms – šajā ziņā attiecīgā līguma 17. pantā bija paredzēts, ka līguma darbības termiņš ir no 2019. gada 1. novembra līdz 2020. gada 31. janvārim. Neviens cits šī līguma noteikums neattiecās uz tā darbības termiņu, tāpat tajā nebija paredzēta iespēja to pagarināt.
79 Turpinot – ir jānorāda, ka EUCAP Somalia standarta operatīvo procedūru Nr. 4.4, kuras bija attiecīgā līguma sastāvdaļa, mērķis, protams, bija “standartizēt procedūras attiecībā uz [..] līgumdarbinieku darba līguma pagarināšanu”, lai “nodrošinātu, ka procedūra [..] līguma pagarināšanai tiek īstenota pārskatāmi un atbildīgi, ievērojot labāko praksi”. It īpaši bija paredzēts, ka līguma pagarināšanas procedūru uzsāk Cilvēkresursu dienests, kuram ir jāsāk dialogs ar darbiniekiem, kuru darba līgums tuvojas beigām, aicinot viņus sākt savu “snieguma novērtējuma ziņojumu”.
80 Tomēr lietas dalībniekiem nav strīda par to, ka šo procedūru bija paredzēts piemērot tikai tad, ja lēmums par līguma pagarināšanu bija atkarīgs no darbinieka snieguma novērtējuma. Tas neattiecas uz apstrīdētajiem aktiem, kas tika pieņemti Apvienotās Karalistes izstāšanās no Savienības dēļ un attiecās uz visiem EUCAP Somalia līgumdarbiniekiem, kuri bija šīs valsts pilsoņi. No tā izriet, ka prasītājam nebija tiesību tikt uzklausītam šajā procedūrā.
81 Turklāt, pretēji prasītāja apgalvojumiem, attiecīgā līguma 21. panta 1. punktā nebija prasīts, lai misijas vadītājs pirms 2020. gada 18. janvāra paziņojuma sagatavošanas uzklausītu prasītāju. Šis noteikums attiecās uz iekšējām nedisciplinārajām pārsūdzībām par viņam nelabvēlīgiem aktiem, un tajā bija paredzēts, ka misijas vadītāja vietnieks uzklausa tikai pēc tam, kad šāda pārsūdzība ir iesniegta.
82 Visbeidzot – arī no attiecīgā līguma 18. panta 1. punkta, kura noteikumi ir ietverti šī sprieduma 10. punktā, neizriet, ka misijas vadītājam būtu bijis pienākums uzklausīt prasītāju pirms 2020. gada 18. janvāra paziņojuma izdošanas. Proti, šajā klauzulā EUCAP Somalia bija noteikts pienākums uzklausīt prasītāju un ievērot vienu mēnesi ilgu uzteikuma termiņu, ja attiecīgais līgums tiktu izbeigts pirms tā termiņa beigām, un tas šajā gadījumā nenotika.
83 Tādēļ ne no attiecīgā līguma noteikumiem, ne arī no EUCAP Somalia standarta operatīvajām procedūrām, uz kurām šajā līgumā ir norādīts, neizriet, ka misijas vadītājam būtu bijis pienākums uzklausīt prasītāju pirms 2020. gada 18. janvāra paziņojuma izdošanas.
84 Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktā, kas ir vispārpiemērojams, attiecībā uz garantētajām tiesībām tikt uzklausītam ir atzītas “ikvienas personas tiesības tikt uzklausītai, pirms tiek veikts kāds individuāls pasākums, kas to varētu nelabvēlīgi ietekmēt”. Tādējādi tiesību tikt uzklausītam ievērošana, kas ir jānodrošina pat tad, ja nav nekādu piemērojamu tiesību, prasa, lai attiecīgajai personai iepriekš tiktu dota iespēja lietderīgi paust savu viedokli par jautājumiem, kuri varētu tikt izvirzīti pret viņu saistībā ar pasākumu, kas tiks veikts (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 14. jūnijs, Marchiani/Parlaments, C‑566/14 P, EU:C:2016:437, 51. punkts, un 2019. gada 19. decembris, Probelte/Komisija, T‑67/18, EU:T:2019:873, 86. punkts).
85 Šajā lietā vispirms jānorāda, ka ar apstrīdētajiem aktiem EUCAP Somalia nav liegusi prasītājam tiesības uz attiecīgā līguma pagarināšanu, kādu tai nebija, kā tas izriet no minētā 78. punkta. Tāpat, kā izriet no šī sprieduma 79. un 80. punkta, lai gan EUCAP Somalia pastāvēja īpaša iekšējā procedūra starptautisko līgumdarbinieku darba līgumu pagarināšanai, šāda procedūra neattiecās uz apstrīdēto aktu pieņemšanu.
86 It īpaši attiecībā uz 2020. gada 18. janvāra paziņojumu, pirms kura prasītājs apgalvo, ka viņš bija jāuzklausa, misijas vadītājs informēja EUCAP Somalia starptautiskos līgumdarbiniekus, kas ir Apvienotās Karalistes valstspiederīgie, tostarp prasītāju, par to, ka [misijas vadītājs] izbeigs viņu darba līgumus saskaņā ar termiņu, par ko bija notikusi vienošanās un kas prasītājam bija zināms, kopš viņš bija parakstījis attiecīgo līgumu. Misijas vadītājs arī precizēja, ka kandidāti viņu amatiem jau ir atlasīti.
87 Tāpat ir jāvērš uzmanība uz to, ka prasītāja nodarbinātības turpināšanas nosacījumi bija cieši saistīti ar Apvienotās Karalistes izstāšanās no Savienības noteikumiem. Proti, kā viņš pats atzīst saistībā ar šo prasību, viņa pēdējo četru darba līgumu termiņš bija pielāgots sarunu par šo izstāšanos grafikam (skat. šī sprieduma 9. punktu). Šajos apstākļos prasītājs varēja sagaidīt, ka sarunu starp Savienību un Apvienoto Karalisti – kurām beigu datums bija noteikts 2020. gada 31. janvārī – norise un iznākums ietekmēs to, vai EUCAP Somalia izvēlēsies vai neizvēlēsies piedāvāt viņam pagarināt šo līgumu.
88 Turklāt 2020. gada 18. janvāra paziņojuma sagatavošanas brīdī, proti, mazāk nekā divas nedēļas pirms attiecīgā līguma termiņa beigām, prasītājs nebija neko minējis par šī līguma pagarināšanu, kā viņš atzina, atbildot uz Vispārējās tiesas sēdē uzdoto jautājumu. No lietas materiāliem arī neizriet, ka laikā no attiecīgā līguma darbības sākuma 2019. gada 1. novembrī līdz 2020. gada 18. janvāra paziņojumam prasītājs būtu lūdzis misijas vadītājam informāciju par iespējamo attiecīgā līguma pagarināšanu pēc tā termiņa beigām.
89 No tā izriet, ka 2020. gada 18. janvāra paziņojumā misijas vadītājs tikai atgādināja attiecīgā līguma noteikumus par termiņa beigu datumu un ka šajā paziņojumā nebija ietverti nekādi jauni elementi saistībā ar minētajiem noteikumiem. Tādējādi EUCAP Somalia izvēle neizmantot tai esošo iespēju pagarināt attiecīgo līgumu, kas apliecināta 2020. gada 18. janvāra paziņojumā un apstiprināta 2020. gada 29. janvāra vēstulē, nebija pret prasītāju vērsts pasākums Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē, kurš viņu nelabvēlīgi ietekmētu.
90 Tādēļ Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktā EUCAP Somalia nebija noteikts pienākums pirms 2020. gada 18. janvāra paziņojuma sagatavošanas uzklausīt prasītāju. Tātad EUCAP Somalia varēja pieļaut, ka attiecīgais līgums beidzas dienā, par kādu tajā notikusi vienošanās.
91 Katrā ziņā jāatgādina, ka tiesību tikt uzklausītam pārkāpums var padarīt aktu par spēkā neesošu tikai tad, ja ir konstatēts – ja šāda pārkāpuma nebūtu bijis, procedūras iznākums varēja būt citāds (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 9. decembris, Adraces/Komisija, T‑714/18, nav publicēts, EU:T:2020:591, 89. punkts un tajā minētā judikatūra).
92 Šajā lietā patiešām, ja prasītājs būtu ticis uzklausīts pirms 2020. gada 18. janvāra paziņojuma sagatavošanas, viņš būtu varējis izvirzīt argumentus, kas saistīti ar iespēju atstāt Apvienotās Karalistes valstspiederīgos amatā pārejas periodā saskaņā ar Līgumu par Apvienotās Karalistes izstāšanos.
93 Tomēr šis apstāklis vien nav pietiekams, lai konstatētu, ka procedūras iznākums varēja būt citāds.
94 Proti, pirmkārt, kā konstatēts šī sprieduma 78. un 85. punktā, prasītājam nebija nekādu iegūto tiesību uz attiecīgā līguma pagarinājumu. Otrkārt, pirms 2020. gada 18. janvāra paziņojuma sagatavošanas vēl nebija droši, ka Līgums par Apvienotās Karalistes izstāšanos stāsies spēkā, jo Padome to noslēdza tikai tā paša gada 30. janvārī (skat. šī sprieduma 16. punktu). Tādējādi tikai attiecīgā līguma termiņa beigu priekšvakarā radās juridiskā iespēja piedāvāt viņam līguma pagarinājumu. Treškārt, no lietas materiāliem izriet, ka pirms 2020. gada 18. janvāra paziņojuma sagatavošanas EUCAP Somalia jau bija pieņēmusi darbā Savienības pilsoni, kurš varētu stāties prasītāja amatā Apvienotās Karalistes izstāšanās no Savienības gadījumā.
95 Šādos apstākļos Vispārējā tiesa uzskata, ka, pat pieņemot, ka prasītājam bija tiesības tikt uzklausītam pirms 2020. gada 18. janvāra paziņojuma sagatavošanas, šīs procedūras iznākums nevarēja būt citāds, ja viņš būtu varējis izmantot šīs tiesības.
96 Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, pirmais pamats ir jānoraida. Tā kā šis secinājums nav pamatots ar misijas vadītāja apliecinājumiem par 2020. gada 13. janvāra sanāksmi un tā paša gada 24. janvāra darba pusdienām, nav nepieciešams lemt par šo dokumentu pieņemamību, ko prasītājs apstrīd.
b) Par otro pamatu, kas balstīts uz vienlīdzīgas attieksmes principa un diskriminācijas pilsonības dēļ aizlieguma principa pārkāpumu
97 Savā otrajā pamatā prasītājs, pirmkārt, norāda, ka apstrīdētie akti veido diskrimināciju, jo to mērķis ir nepagarināt attiecīgo līgumu viņa kā Apvienotās Karalistes valstspiederīgā statusa dēļ, turpretī viņa kolēģi, kuri ir citu valstu pilsoņi, paliek amatos. Viņš piebilst, ka apstrīdētos aktus nevar lietderīgi pamatot ar Līgumu par Apvienotās Karalistes izstāšanos, jo saskaņā ar šo Līgumu Apvienotā Karaliste bija jāuzskata par dalībvalsti līdz pārejas perioda beigām, tātad šajā periodā Apvienotās Karalistes un citu dalībvalstu valstspiederīgo situācija bija salīdzināma.
98 Otrkārt, prasītājs apgalvo, ka ar apstrīdētajiem aktiem ir pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips, jo 20 starptautisko līgumdarbinieku, kuri strādā KĀDP misijās, kas nav EUCAP Somalia, un kuri arī ir Apvienotās Karalistes valstspiederīgie, darba līgumi pārejas periodā tika pagarināti.
99 Treškārt, prasītājs iebilst pret to, ka EUCAP Somalia tiesvedības stadijā var pirmo reizi balstīties uz savu funkciju kā [konfidenciāli] īpatnībām un uz atkāpi, kas paredzēta Līguma par Apvienotās Karalistes izstāšanos 127. panta 7. punkta b) apakšpunktā, lai gan tā apstrīdētajos aktos nav norādījusi šādus pamatus.
100 EUCAP Somalia apstrīd prasītāja argumentus, it īpaši uzsverot, ka viņš atradās īpašā situācijā savu [konfidenciāli] pienākumu sensitīvā rakstura dēļ, kas liedza pagarināt viņa līgumu saskaņā ar Līguma par Apvienotās Karalistes izstāšanos 127. panta 7. punkta b) apakšpunktu. Šajā ziņā EUCAP Somalia apgalvo, ka atsauce uz šo pantu ir tikai papildinājums argumentiem, kas jau ir ietverti apstrīdētajos aktos, lai pamatotu attiecīgā līguma nepagarināšanu.
101 Iesākumā, attiecībā uz papildu pamatojumu, ko EUCAP Somalia sniedza iztiesāšanas laikā, ir jāatzīst, ka attiecīgā līguma 21. panta 2. punktā, kura noteikumi ir ietverti šī sprieduma 13. punktā, EUCAP Somalia bija noteikts pienākums pamatot savu atbildi uz iekšējo pārsūdzību, ko prasītājs cēla saskaņā ar minētā panta 1. punktu.
102 Turklāt ir svarīgi atgādināt, ka Savienības administrācijas pienākums pamatot savus lēmumus ir konkrēti noteikts Hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunktā, un tātad šai administrācijai tas ir saistošs pat tad, ja tā rīkojas saskaņā ar līgumu, kā norādīts šī sprieduma 54. punktā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 24. februāris, Universität Koblenz‑Landau/EACEA, T‑606/18, nav publicēts, EU:T:2021:105, 27.–32. punkts).
103 Šajā ziņā pienākuma norādīt pamatojumu mērķis ir ļaut Savienības tiesai veikt savu pārbaudi par lēmuma tiesiskumu un sniegt ieinteresētajai personai pietiekamu norādi, lai uzzinātu, vai šis lēmums ir pamatots vai arī tam piemīt trūkums, kas ļauj apstrīdēt tā tiesiskumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 11. jūnijs, Komisija/Di Bernardo, C‑114/19 P, EU:C:2020:457, 51. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādējādi saskaņā ar pastāvīgo judikatūru par atcelšanas prasībām, ko var pārņemt attiecībā uz šīs lietas līgumisko kontekstu, pienākums norādīt pamatojumu nepieļauj, ka atbildētāja iestāde tiesvedības stadijā apstrīdētā lēmuma sākotnējo pamatojumu aizstātu ar pilnīgi jaunu pamatojumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1990. gada 7. februāris, Culin/Komisija, C‑343/87, EU:C:1990:49, 15. punkts; 1996. gada 21. marts, Farrugia/Komisija, T‑230/94, EU:T:1996:40, 36. punkts, un 2015. gada 22. aprīlis, Tomana u.c./Padome un Komisija, T‑190/12, EU:T:2015:222, 151. punkts un tajā minētā judikatūra).
104 Šajā lietā Vispārējā tiesa uzskata, ka ir lietderīgi izskatīt otro pamatu, kas ir balstīts uz vienlīdzīgas attieksmes un diskriminācijas pilsonības dēļ aizlieguma principu pārkāpumu, ņemot vērā apstrīdētajos aktos norādīto pamatojumu, un pēc tam vajadzības gadījumā izvērtēt, vai ir jāņem vērā papildu pamatojums, ko EUCAP Somalia izvirzījusi iztiesāšanas laikā, un tādējādi noteikt, vai šāds pamatojums var tikt ņemts vērā, vai arī tas ir jānoraida tādēļ, ka tas ir pilnīgi jauns.
105 Šajā ziņā jāatgādina, ka ar 2020. gada 18. janvāra paziņojumu visi EUCAP Somalia starptautiskie līgumdarbinieki, kuri bija Apvienotās Karalistes valstspiederīgie, neatkarīgi no viņu ieņemtajiem amatiem, tika informēti, ka viņu darba līgumi netiks pagarināti un ka [šie līgumi] beigsies termiņa, par kādu tajos notikusi vienošanās, beigās, proti, 2020. gada 31. janvārī. Šajā paziņojumā misijas vadītājs vispirms norādīja, ka Apvienotā Karaliste sākot ar 2020. gada 1. februāri kļūs par trešo valsti un ka saskaņā ar Lēmumu 2012/389 trešo valstu valstspiederīgo pieņemšana darbā par starptautiskajiem līgumdarbiniekiem ir atļauta tikai izņēmuma gadījumos, ja nav iespējams izraudzīties kandidātu, kas ir kādas dalībvalsts valstspiederīgais. Turpinājumā [misijas vadītājs] norādīja, ka Līgumā par Apvienotās Karalistes izstāšanos ir paredzēts pārejas periods, kura laikā starp Savienību un šo valsti varētu tikt noslēgts pamatnolīgums par tās valstspiederīgo dalību KĀDP misijās, iespējams, pēc sarunu perioda. Visbeidzot viņš informēja attiecīgos darbiniekus par to, ka viņu amatiem ir atlasīti kandidāti.
106 Misijas vadītājs 2020. gada 29. janvāra vēstulē – pēc tam, kad bija atkārtojis 2020. gada 18. janvāra paziņojumā sniegto pamatojumu, – prasītājam precizēja, ka attiecīgā līguma nepagarināšana ir pamatota ar misijas operatīvo novērtējumu dienesta interesēs attiecībā uz turpmākajiem līguma pagarinājumiem saskaņā ar civilās operācijas komandiera 2019. gada 30. oktobra instrukciju un ievērojot Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) ieteikumus. Misijas vadītājs tajā secināja, ka 2020. gada 18. janvāra paziņojums tika pieņemts, “ņemot vērā atlikušos riskus un neskaidrības saistībā ar [Apvienotās Karalistes] un [Savienības] sarunām, to grafiku un iespējamo “smago” Brexit, ņemot vērā grūtības, kas saistītas ar īstermiņa līgumu pēctecību sakarā ar neskaidrībām un Brexit norišu grafiku, ņemot vērā [prasītāja] darba stāžu un ņemot vērā nepieciešamību dienestam nodrošināt darbības nepārtrauktību”.
107 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vienlīdzīgas attieksmes princips un diskriminācijas pilsonības dēļ aizlieguma princips ir viena un tā paša vispārējā tiesību principa divi apzīmējumi, kas aizliedz, pirmkārt, atšķirīgu attieksmi pret līdzīgām situācijām un, otrkārt, vienādu attieksmi pret dažādām situācijām, ja vien nav objektīvu iemeslu, kas attaisno šādu attieksmi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2005. gada 27. janvāris, Europe Chemi‑Con (Deutschland)/Padome, C‑422/02 P, EU:C:2005:56, 33. punkts, un 2017. gada 20. novembris, Voigt/Parlaments, T‑618/15, EU:T:2017:821, 98. punkts).
108 It īpaši Hartas 21. panta 2. punktā ir aizliegta jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ. Šo normu, kas attiecas uz situācijām, kuras ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā un kurās attiecībā uz vienas dalībvalsts pilsoni tiek piemērota diskriminējoša attieksme salīdzinājumā ar citas dalībvalsts pilsoņiem vienīgi viņa pilsonības dēļ, nav paredzēts piemērot gadījumā, kad atšķirīga attieksme, iespējams, tiek piemērota attiecībā uz dalībvalsts pilsoņiem un trešo valstu valstspiederīgajiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 20. novembris, Petrov u.c./Parlaments, T‑452/15, EU:T:2017:822, 39. un 40. punkts un tajos minētā judikatūra).
109 Tas, vai ievērojot šī sprieduma 105. un 106. punktā izklāstīto pamatojumu, apstrīdētie akti, pirmkārt, ir uzskatāmi par diskrimināciju prasītāja pilsonības dēļ un, otrkārt, ietver nevienlīdzīgu attieksmi pret dažādu KĀDP misiju darbiniekiem, kuri ir Apvienotās Karalistes valstspiederīgie, ir jāpārbauda, ņemot vērā šos apsvērumus.
1) Par iespējamo diskrimināciju pilsonības dēļ
110 Uzreiz jāatzīst, ka Apvienotā Karaliste izstājās no Savienības tikai 2020. gada 1. februārī, tādējādi kļūstot par trešo valsti (spriedums, 2021. gada 15. jūlijs, The Department for Communities in Northern Ireland, C‑709/20, EU:C:2021:602, 47. punkts).
111 Tādējādi apstrīdēto aktu pieņemšanas brīdī, proti, 2020. gada 18. un 29. janvārī, prasītājs joprojām bija Savienības dalībvalsts valstspiederīgais, tādēļ, apstrīdot šo aktu pamatotību, viņš var atsaukties uz diskriminācijas pilsonības dēļ aizlieguma principu.
112 Turklāt, kā izriet no šī sprieduma 105. un 106. punkta, apstrīdētie akti tika pieņemti prasītāja kā Apvienotās Karalistes pilsoņa statusa dēļ.
113 Tomēr apstāklis, ka misijas vadītājs pieņēma šos aktus, ņemot vērā prasītāja pavalstniecību, noteikti nenozīmē, ka tie veido diskrimināciju pilsonības dēļ.
114 Ciktāl prasītājs uzskata, ka pret viņu izturējās atšķirīgi salīdzinājumā ar EUCAP Somalia darbiniekiem, kuri ir citu dalībvalstu valstspiederīgie, vēl ir jāpārbauda, vai var uzskatīt, ka prasītājs atrodas salīdzināmā situācijā ar šo citu darbinieku situāciju.
115 Prasītājs bija tādas dalībvalsts valstspiederīgais, kura bija sākusi izstāšanās procedūru no Savienības saskaņā ar LES 50. pantu, kas viņam objektīvi radīja atšķirīgu situāciju salīdzinājumā ar to situāciju, kurā bija citu dalībvalstu valstspiederīgie.
116 Proti, Līgumu par Apvienotās Karalistes izstāšanos Savienība un minētā valsts parakstīja 2020. gada 24. janvārī (skat. šī sprieduma 12. punktu), pirms Padome 2020. gada 30. janvārī to noslēdza (skat. šī sprieduma 16. punktu). Tādējādi līdz datumam, kas tuvs attiecīgā līguma termiņa beigu dienai, 2020. gada 31. janvārim, nebija izslēgts, ka Apvienotās Karalistes izstāšanās no Savienības notiks, nenoslēdzot nolīgumu, un tas, izņemot ārkārtas apstākļus, būtu liedzis iespēju piedāvāt prasītājam attiecīgā līguma pagarinājumu saskaņā ar Lēmuma 2012/389 7. panta 3. punktu (skat. šī sprieduma 3. punktu).
117 Tādēļ prasītājs, kas bija EUCAP Somalia līgumdarbinieks, Apvienotās Karalistes valstspiederīgais, objektīvi neatradās situācijā, kas būtu salīdzināma ar šīs misijas citu dalībvalstu valstspiederīgo starptautisko līgumdarbinieku situāciju, tādējādi misijas vadītājs varēja izlemt nepagarināt prasītāja darba līgumu pēc 2020. gada 31. janvāra, un tas neradītu diskrimināciju pilsonības dēļ.
118 Turklāt pusēm nav strīda par to, ka visiem EUCAP Somalia darbiniekiem, kas ir Apvienotās Karalistes valstspiederīgie, kuru situācija šajā ziņā bija salīdzināma ar prasītāja situāciju, līgumu termiņš beidzās 2020. gada 31. janvārī.
119 Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, misijas vadītājs, pieņemot apstrīdētos aktus, nav pārkāpis diskriminācijas pilsonības dēļ aizlieguma principu.
2) Par iespējamo vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu attiecībā uz citu KĀDP misiju darbiniekiem, kas ir Apvienotās Karalistes valstspiederīgie
120 Attiecībā uz prasītāja argumentu, ka starptautiskie līgumdarbinieki, kas ir Apvienotās Karalistes valstspiederīgie, pārejas periodā tika atstāti amatos citās KĀDP misijās, ir jāpārbauda, vai prasītājs attiecībā uz šādu atstāšanu amatā atradās salīdzināmā situācijā ar šiem citiem darbiniekiem.
121 Šajā ziņā, pirmkārt, ir jānorāda, ka nav pieņemts neviens Savienības tiesību akts LESD 288. panta izpratnē, lai noteiktu unikālu statusu KĀDP misiju, kā, piemēram, EUCAP Somalia, līgumdarbiniekiem.
122 Otrkārt, – kā EUCAP Somalia būtībā ir pamatoti norādījusi – uz katru KĀDP misiju attiecas Padomes lēmums, kurš pieņemts saskaņā ar LES 43. panta 2. punktu un kurā saskaņā ar minēto normu ir noteikti to “mērķ[i] un darbības jom[a], kā arī to īstenošanas vispārēj[ie] nosacījum[i]”.
123 EUCAP Somalia gadījumā ar Lēmuma 2012/389, kas grozīts ar Lēmumu 2018/1942, 7. un 12.a pantu tai ir piešķirta tiesībspēja noslēgt līgumus, lai nodarbinātu personālu (skat. šī sprieduma 3. un 4. punktu). Turklāt no tā paša lēmuma 6. panta izriet, ka misijas vadītājam ir vispārēja kompetence personāla vadības jautājumos.
124 Prasītājs nekādi nav pierādījis, kādā veidā, ņemot vērā katrai Savienības misijai raksturīgos noteikumus un šo misiju autonomiju attiecībā uz līgumdarbinieku pieņemšanu darbā un līgumdarbinieku vadību, šo misiju iekšējā situācija un personāla vajadzības ir salīdzināmas ar EUCAP Somalia iekšējo situāciju un personāla vajadzībām. Tātad pieeja Apvienotās Karalistes valstspiederīgo atstāšanai amatā pārejas periodā varēja būt atšķirīga katrā KĀDP misijā.
125 Šādos apstākļos prasītājs, pamatojot iespējamo vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, nevar atsaukties uz pasākumiem, kas veikti citās Savienības misijās, kas nav EUCAP Somalia, attiecībā uz to starptautiskajiem līgumdarbiniekiem, kuri ir Apvienotās Karalistes valstspiederīgie.
126 Ņemot vērā iepriekš minēto, otrais pamats ir jānoraida apstrīdētajos aktos izklāstīto iemeslu dēļ. Tādēļ nav nepieciešams noteikt, vai EUCAP Somalia [lietas] iztiesāšanas laikā izvirzītais papildu pamatojums, kas balstīts uz prasītāja amata sensitīvo raksturu un Līguma par Apvienotās Karalistes izstāšanos 127. panta 7. punkta b) apakšpunkta piemērošanu, var tikt ņemts vērā.
c) Par trešo pamatu, kas balstīts uz Līguma par Apvienotās Karalistes izstāšanos pārkāpumu
127 Pēc prasītāja uzskatiem, apstrīdētajos aktos EUCAP Somalia nav ievērojusi Līgumu par Apvienotās Karalistes izstāšanos, ignorējot šajā Līgumā paredzēto iespēju turpināt nodarbināt Apvienotās Karalistes valstspiederīgos pārejas periodā. Pirmkārt, viņš norāda, ka saskaņā ar Līguma par Apvienotās Karalistes izstāšanos 127. panta 2. un 6. punktu, aplūkojot tos kopsakarā, šīs valsts valstspiederīgie pārejas periodā bija jāuzskata par dalībvalstu valstspiederīgajiem, it īpaši attiecībā uz Savienības tiesību normām par KĀDP. Otrkārt, prasītājs uzsver, ka tā paša Līguma 129. panta 7. punktā pārejas periodā bija izslēgta tikai Apvienotās Karalistes valstspiederīgo norīkošana atsevišķu vadības amatu ieņemšanai KĀDP misijās, bet nebija izslēgts, ka šīs misijas minētajā periodā atstāj citos amatos savus starptautiskos līgumdarbiniekus, kas bija Apvienotās Karalistes valstspiederīgie.
128 EUCAP Somalia apstrīd prasītāja argumentus.
129 Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 216. panta 2. punktu Savienības noslēgtie starptautiskie nolīgumi ir saistoši Savienības iestādēm.
130 Šajā lietā Padome Līgumu par Apvienotās Karalistes izstāšanos noslēdza tikai 2020. gada 30. janvārī (skat. šī sprieduma 16. punktu). Tādējādi apstrīdēto aktu pieņemšanas dienā, proti, 2020. gada 18. un 29. janvārī, EUCAP Somalia šis Līgums vēl nebija saistošs, tādēļ tai nevar pārmest, ka tā būtu [šo Līgumu] pārkāpusi.
131 Katrā ziņā attiecībā uz jaunu normu piemērojamību laikā tiek nošķirts atkarībā no tā, vai tās ir procesuālo vai materiālo tiesību normas. Pirmās minētās normas parasti ir paredzētas piemērošanai visās tiesvedībās, kas norisinājās to spēkā stāšanās brīdī, atšķirībā no otrajām minētajām normām, kuras parasti tiek interpretētas kā piemērojamas tādu situāciju sekām nākotnē, kuras radušās saskaņā ar agrākajiem tiesību aktiem, kā arī jaunām juridiskajām situācijām, bet ne situācijām, kas radušās pirms šo tiesību normu stāšanās spēkā, izņemot gadījumus, kad no minēto normu noteikumiem, to mērķa vai sistēmas skaidri izriet, ka tām ir jāpiešķir šāda iedarbība (skat. spriedumu, 2021. gada 21. oktobris, Beeren-, Wild-, Feinfrucht, C‑825/19, EU:C:2021:869, 31. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2005. gada 12. maijs, Komisija/Huhtamaki Dourdan, C‑315/03, nav publicēts, EU:C:2005:284, 51. punkts un tajā minētā judikatūra.
132 Attiecībā uz Līguma par Apvienotās Karalistes izstāšanos normām, uz kurām atsaucas prasītājs, pirmkārt, ir jāatzīst, ka minētā Līguma 127. pantā “Pārejas noteikumu darbības joma” ir paredzēts:
“1. Ja vien šajā līgumā nav noteikts citādi, pārejas periodā Apvienotajai Karalistei un tās teritorijā ir piemērojamas Savienības tiesības.
[..]
2. Ja Savienība un Apvienotā Karaliste vienojas par līgumu, kas regulē to turpmākās attiecības kopējās ārpolitikas un drošības politikas un kopējās drošības un aizsardzības politikas jomā un ko sāk piemērot pārejas perioda laikā, LES V sadaļas 2. nodaļa un uz tās noteikumu pamata pieņemtie akti vairs neattiecas uz Apvienoto Karalisti, sākot ar minētā līguma piemērošanas dienu.
[..]
6. Ja vien šajā līgumā nav noteikts citādi, pārejas periodā ikvienu atsauci uz dalībvalstīm Savienības tiesībās, kas ir piemērojamas saskaņā ar 1. punktu, arī tajās, kas noteiktas, īstenojot un piemērojot minētās Savienības tiesības dalībvalstīs, saprot kā atsauci, kas ietver arī Apvienoto Karalisti.”
133 Otrkārt, tā paša Līguma 129. panta “Īpaša kārtība saistībā ar Savienības ārējo darbību” 7. punktā ir paredzēts:
“Pārejas periodā Apvienotā Karaliste nenodrošina civilo operāciju komandierus, misiju vadītājus, operāciju komandierus vai spēku komandierus misijām vai operācijām, kas tiek veiktas saskaņā ar LES 42., 43. un 44. pantu, nenodrošina operācijas štābu šādām misijām vai operācijām un neveic atbildīgās valsts pienākumus Savienības kaujas grupām. Pārejas periodā Apvienotā Karaliste nenodrošina vadītāju operacionālajām rīcībām uz LES 28. panta pamata.”
134 Tādējādi Līguma par Apvienotās Karalistes izstāšanos 127. panta 2. un 6. punkts un 129. panta 7. punkts reglamentē nosacījumus, ar kādiem pārejas periodā uz Apvienoto Karalisti attiecas Savienības tiesības, un tādējādi tie ir materiālo tiesību normas. Turklāt ne no šo normu noteikumiem, ne no mērķa un sistēmas neizriet, ka tās būtu jāpiemēro juridiskām situācijām, kuras ir radušās pirms Līguma par Apvienotās Karalistes izstāšanos stāšanās spēkā. Gluži pretēji, minētās normas attiecas uz pārejas periodu, kas saskaņā ar minētā Līguma 126. pantu sākas tā spēkā stāšanās dienā (skat. šī sprieduma 17. punktu).
135 No tā izriet, ka saskaņā ar šī sprieduma 131. punktā atgādināto principu Līguma par Apvienotās Karalistes izstāšanos 127. panta 2. un 6. punkts un 129. panta 7. punkts kļuva piemērojami brīdī, kad šis Līgums stājās spēkā – 2020. gada 1. februārī (skat. šī sprieduma 18. punktu). Tādējādi saskaņā ar šo pašu principu uz minēto normu pārkāpumu nevar atsaukties, lai pamatotu prasību, kura attiecas uz darbību, kura izdarīta pirms minētās dienas.
136 Šajā lietā apstrīdētie akti, kas datēti ar 2020. gada 18. janvāri un 2020. gada 29. janvāri un kas attiecas uz attiecīgā līguma nepagarināšanu, kura termiņš saskaņā ar tā 17. pantu beidzās tā paša gada 31. janvārī, ir izdoti pirms tam, kad 2020. gada 1. februārī stājās spēkā Līgums par Apvienotās Karalistes izstāšanos. Tāpat nevar uzskatīt, ka ar apstrīdētajiem aktiem būtu pārkāpts šis Līgums.
137 Tādēļ trešais pamats katrā ziņā ir jānoraida, un nav nepieciešams lemt par to, vai uz Līguma par Apvienotās Karalistes izstāšanos pārkāpumu var atsaukties saistībā ar prasību, kura balstīta uz LESD 272. pantu.
d) Par ceturto pamatu, kas balstīts uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu
138 Prasītājs norāda, ka, nepagarinādama viņa līgumu pēc apstrīdētajiem aktiem, EUCAP Somalia ir pārkāpusi tiesiskās paļāvības aizsardzības principu. Pirmkārt, no 2016. gada septembra līdz 2019. gada septembrim viņam esot sniegtas precīzas garantijas tam, ka tad, ja tiks noslēgts Līgums par Apvienotās Karalistes izstāšanos, pārejas periodā tiks atstāti amatos tie starptautiskie līgumdarbinieki, kas ir Apvienotās Karalistes valstspiederīgie. Otrkārt, ņemot vērā dažādos viņa darba līguma pagarinājumus atkarībā no beigu datumiem, kas secīgi ir noteikti sarunām par šādu līgumu, kā arī ņemot vērā viņa darba stāžu EUCAP Somalia, prasītājs varēja leģitīmi sagaidīt, ka pārejas periodā šis līgums tiks pagarināts.
139 EUCAP Somalia apstrīd prasītāja argumentus.
140 Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesības atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu pastāv ar nosacījumu, ka Savienības kompetentās iestādes ieinteresētajai personai ir devušas konkrētus, beznosacījumu un saskanīgus solījumus, kas izriet no pilnvarotiem un uzticamiem avotiem. Savukārt neviens nevar atsaukties uz šī principa pārkāpumu, ja šie solījumi nav doti (skat. spriedumu, 2020. gada 16. jūlijs, ADR Center/Komisija, C‑584/17 P, EU:C:2020:576, 75. punkts un tajā minētā judikatūra).
141 Šajā lietā ne prasītāja darba stāžs EUCAP Somalia, ne apstāklis, ka viņa darba līgums tika pagarināts secīgos Līguma par izstāšanos sarunu starp Apvienoto Karalisti un Savienību posmos, nevar tikt pielīdzināti konkrētiem, beznosacījumu un saskanīgiem solījumiem šī sprieduma 140. punktā minētās judikatūras izpratnē. Turklāt, lai gan prasītājs apgalvo, ka bijusī EUCAP Somalia misijas vadītāja šīs misijas starptautiskajiem līgumdarbiniekiem, kas ir Apvienotās Karalistes valstspiederīgie, ir devusi solījumu, ka viņu darba līgumi pārejas periodā tiks pagarināti, viņš savu apgalvojumu pamatojumam nesniedz pierādījumus.
142 Vienīgais konkrētais pierādījums, uz kuru atsaucas prasītājs, ir EĀDD KĀDP misiju personāla nodaļas vadītāja e‑pasta vēstule. Pirmkārt, lēmums piedāvāt prasītājam līguma pagarinājumu pārejas periodā bija misijas vadītāja, nevis EĀDD nodaļas vadītāja kompetencē. Otrkārt, šī e‑pasta vēstule neļauj uzskatīt, ka prasītājs būtu saņēmis konkrētus solījumus, ka attiecīgais līgums pārejas periodā tiks pagarināts. Gluži pretēji, minētajā e‑pasta vēstulē EĀDD KĀDP misiju personāla nodaļas vadītājs skaidri norādīja, ka norīkoto darbinieku vai līgumdarbinieku, kas ir Apvienotās Karalistes valstspiederīgie, atstāšana šādās misijās būs atkarīga no misiju vadītāju veikta dienesta interešu novērtējuma. Tādēļ nevar uzskatīt, ka prasītājs 140. punktā minētās judikatūras izpratnē būtu saņēmis konkrētus solījumus, ka attiecīgais līgums pārejas periodā tiks pagarināts.
143 Tādējādi ceturtais pamats ir jānoraida.
5. Secinājumi
144 Tā kā visi pamati, ko prasītājs izvirzījis, lai pamatotu savus prasījumus saskaņā ar LESD 272. pantu, ir noraidīti, prasība ir jānoraida.
IV. Par tiesāšanās izdevumiem
145 Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājam nolēmums ir nelabvēlīgs, ir jāpiespriež viņam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus atbilstoši EUCAP Somalia prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta paplašinātā sastāvā)
nospriež:
1) Prasību noraidīt.
2) JF atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
da Silva Passos | Valančius | Reine |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2022. gada 13. jūlijā.
[Paraksti]
Satura rādītājs