ĢENERĀLADVOKĀTA NĪLO JĒSKINENA [NIILO JÄÄSKINEN]
SECINĀJUMI,
sniegti 2013. gada 13. jūnijā (1)
Lieta C‑170/12
Peter Pinckney
pret
KDG Mediatech AG
(Cour de cassation (Francija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Nepieņemamība – Saistības starp prejudiciālajiem jautājumiem un pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu neesamība – Jurisdikcija civillietās un komerclietās – Regula (EK) Nr. 44/2001 – 5. panta 3. punkts – Īpašā jurisdikcija lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu – Vietas, kur noticis kaitējums, noteikšanas kritēriji – Autora mantisko tiesību aizskārums – Direktīva 2001/29/EK – 2.–4. pants – CD izgatavošana – Šī CD piedāvāšana tiešsaistē – Dematerializēta satura ievietošana tiešsaistē
I – Ievads
1. Cour de cassation (Francija) ir uzdevusi Tiesai divus prejudiciālus jautājumus saistībā ar prasību par atbildību, ko P. Pinckney, Francijas rezidents, kurš apgalvo, ka cita starpā esot skaņdarbu autors, iesniedzis pret sabiedrību KDG Mediatech AG (turpmāk tekstā – “Mediatech”), kura ir reģistrēta Austrijā, balstoties uz minēto darbu iespējamu nelikumīgu izmantošanu, ko veikusi minētā sabiedrība.
2. Šī lieta varētu likt Tiesai lemt par apstākļiem, kādos dalībvalstij ir jurisdikcija ratione loci izskatīt strīdu – kas it kā radies no autortiesību aizskāruma, kurš noticis, izmantojot internetu –, balstoties uz Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (2) 5. panta 3. punktu.
3. Iesniedzējtiesa faktiski jautā, pēc kāda kritērija nosakāma atbilstošā saikne autora mantisko tiesību pārrobežu aizskāruma gadījumā, kas radies vai nu no dematerializēta satura ievietošanas tiešsaistē, vai no šo saturu reproducējoša materiālā nesēja pārdošanas tiešsaistē. Cour de cassation savu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu pamato ar atšķirību, kāda pastāvot starp izskatāmo lietu un Tiesas izskatītajiem gadījumiem spriedumos lietā L’Oréal u.c., (3) kā arī apvienotajās lietās eDate Advertising u.c. (4).
4. Tomēr, ņemot vērā iesniedzējtiesas faktiskās situācijas aprakstu un P. Pinckney iesniegtās prasības par atbildību juridiskā pamata kvalifikāciju, kurai, manuprāt, ir obligāti jāpievēršas, man šķiet, ka prejudiciālie jautājumi nav atbilstoši pamatlietas izlemšanai un līdz ar to tie ir jāatzīst par nepieņemamiem. Tātad dažus apsvērumus par lietu pēc būtības es izteikšu tikai pakārtoti.
II – Atbilstošās tiesību normas
A – Regula Nr. 44/2001 (5)
5. Regulas Nr. 44/2001 preambulas 12. apsvērumā ir noteikts, ka “papildus atbildētāja domicilam kā jurisdikcijas pamatojumam vajadzētu būt arī citiem jurisdikcijas pamatojumiem, kuru pamatā ir cieša saikne starp tiesu un lietu vai kuru nolūks ir veicināt pareizu tiesvedību”.
6. Minētās regulas 2. panta 1. punktā, kas ir iekļauts II nodaļas 1. iedaļā ar nosaukumu “Vispārīgi noteikumi”, paredzēts, ka “saskaņā ar šo regulu personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, neatkarīgi no viņu pilsonības var iesūdzēt attiecīgās dalībvalsts tiesā”.
7. Šīs pašas regulas 5. panta 3. punktā, kas ir iekļauts II nodaļas 2. iedaļā ar nosaukumu “Īpašā jurisdikcija”, paredzēts, ka personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, citā dalībvalstī var iesūdzēt “lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu – tās vietas tiesās, kur iestājies vai var iestāties notikums, kas rada kaitējumu” (6).
B – Direktīva 2001/29/EK
8. Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 22. maija Direktīvas 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (7) 2. pantā ar nosaukumu “Reproducēšanas tiesības” noteikts, ka būtībā dalībvalstis autoriem attiecībā uz viņu darbiem cita starpā paredz ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt tiešu vai netiešu, īslaicīgu vai pastāvīgu reproducēšanu ar jebkādiem līdzekļiem un jebkādā formā, pilnībā vai daļēji.
9. Minētās direktīvas 3. panta ar nosaukumu “Tiesības uz darbu izziņošanu un tiesības uz cita tiesību objekta publiskošanu” 1. punktā noteikts, ka “dalībvalstis autoriem piešķir ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt savu darbu izziņošanu, izmantojot vadus vai neizmantojot tos, tajā skaitā savu darbu publiskošanu tā, lai sabiedrības locekļi tiem var piekļūt no pašu izvēlētas vietas pašu izvēlētā laikā”. Šī panta 3. punktā precizēts, ka “direktīvas 1. un 2. punktā minētās tiesības neizbeidzas līdz ar šajā pantā minēto izziņošanu vai publiskošanu”.
10. Saskaņā ar šīs pašas diretīvas 4. panta ar nosaukumu “Izplatīšanas tiesības” 1. punktu: “[d]alībvalstis autoriem paredz ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt jebkādā veidā publiski izplatīt viņu darbu oriģinālus vai kopijas, tos pārdodot vai kā citādi”. Turklāt šī panta 2. punktā ir noteikts, ka “[i]zplatīšanas tiesības attiecībā uz darba oriģinālu vai kopijām Kopienā neizbeidzas, izņemot gadījumus, kad Kopienā tiesību subjekts attiecīgo tiesību objektu pirmo reizi pārdod vai citādi nodod īpašumtiesības uz šo objektu citai personai, vai to dara ar šā subjekta piekrišanu”.
III – Pamatlieta, prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā
11. Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu un lietas dalībnieku apsvērumu kontekstā faktus un pamatlietu īsumā var izklāstīt šādi.
12. P. Pinckney, kura dzīvesvieta ir Tulūzā (Francija), apgalvo, ka viņš ir autors, komponists un izpildītājs divpadsmit dziesmām, kuras 1970. gados ierakstītas vinila platē. Viņš atklāja, ka minētās dziesmas bez viņa atļaujas ir tikušas reproducētas kompaktdiskos (turpmāk tekstā – “CD”), kurus Austrijā izgatavojusi Austrijā reģistrēta sabiedrība Mediatech. Pēc tam dažādās, tostarp no P. Pinckney kunga Tulūzā esošās dzīvesvietas piekļūstamās, interneta vietnēs šos CD tirgojušas divas Apvienotajā Karalistē reģistrētas sabiedrības.
13. P. Pinckney pret Mediatech cēla prasību Tribunal de grande instance de Toulouse [Tulūzas Tribunal de grande instance], lai saņemtu atlīdzinājumu par savu autortiesību aizskāruma rezultātā, viņaprāt, nodarīto kaitējumu. Ar 2008. gada 14. februāra rīkojumu minētās tiesas tiesnesis, kas sagatavoja lietu izskatīšanai, atzina, ka ir kompetents izskatīt šo lietu, kaut gan Mediatech cēla iebildi par teritoriālo piekritību.
14. Kad Mediatech par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību, Cour d’appel de Toulouse [Tulūzas apelācijas tiesa] noraidīja Francijas tiesu piekritību, pamatojoties uz to, ka atbildētāja domicils ir Austrijā un kaitējuma nodarīšanas vieta nevar būt Francijā.
15. P. Pinckney tad iesniedza kasācijas sūdzību par šo spriedumu, par pamatu minot Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkta pārkāpumu. Šajos apstākļos Cour de cassation ar 2012. gada 5. aprīļa lēmumu nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai Regulas [Nr. 44/2001] 5. panta 3. punkts ir interpretējams tādējādi, ka gadījumā, ja ar interneta vietnē tiešsaistē ievietotu saturu ir noticis autora mantisko tiesību aizskārums,
– persona, kura savas tiesības uzskata par aizskartām, ir tiesīga ikvienas dalībvalsts, kuras teritorijā tiešsaistē ievietotais saturs ir vai bija pieejams, tiesās celt prasību sakarā ar atbildību, lai saņemtu vismaz atlīdzinājumu par kaitējumu, kas nodarīts attiecīgo prasību izskatošās tiesas dalībvalsts teritorijā,
vai
– turklāt ir vajadzīgs, lai šis saturs būtu vai būtu bijis paredzēts šīs dalībvalsts teritorijā esošajai publikai, vai arī lai būtu uzskatāmi parādīts kāds cits piesaistes aspekts?
2) Vai uz pirmo jautājumu atbildams tāpat, ja apgalvotais autora mantisko tiesību aizskārums izriet nevis no dematerializēta satura ievietošanas tiešsaistē, bet gan, kā tas ir šajā gadījumā, no šo saturu reproducējoša materiālā nesēja piedāvāšanas tiešsaistē?”
16. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesas kancelejā ticis reģistrēts 2012. gada 11. aprīlī. Rakstveida apsvērumus iesniedza P. Pinckney, Francijas, Grieķijas, Austrijas un Polijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. Tiesas sēde netika sasaukta.
IV – Analīze
A – Par pieņemamību
17. Es apskatīšu divus šajā lietā atbilstošus nepieņemamības pamatus, ņemot vērā, pirmkārt, lēmumu par nepieņemamību īpašo raksturu attiecībā uz lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas izriet no labas sadarbības ar valstu tiesām pamatprincipa, un, otrkārt, par nepieciešamību šīm pēdējām minētajām ļaut Tiesai lemt par prasīto Savienības tiesību normu interpretāciju, ņemot vērā pamatlietu un tās vajadzības.
18. No pastāvīgās judikatūras izriet, ka uz iesniedzējtiesu uzdotajiem jautājumiem attiecas atbilstības pieņēmums (8) un šajā ziņā tos “var noraidīt tikai tad, ja ir skaidri redzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiem vai priekšmetu, vai arī ja problēmai ir teorētisks raksturs vai Tiesas rīcībā nav faktisko un tiesību elementu, kas vajadzīgi, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem” (9). Man šķiet, ka šajā lietā tā ir.
1) Nepietiekams lietas faktisko apstākļu izklāsts
19. Pirmais nepieņemamības pamats, kuru gan nav izvirzījis neviens no lietas dalībniekiem, bet kuru Tiesa var atzīt pēc savas ierosmes (10), ir par to, ka Tiesa nevar atbildēt uz uzdotajiem jautājumiem, jo iesniedzējtiesas sniegtais lietas faktisko apstākļu apraksts ir nepietiekams. Šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav nekādu norāžu, konkrēti, par to, kādas ir attiecības starp Austrijas sabiedrību un Lielbritānijas sabiedrībām, par P. Pinckney iespējamām paralēlām prasībām pret minētajām sabiedrībām, par attiecīgo tīmekļa vietņu darbību vai par pirmajā jautājumā minēto aizsargātā satura ievietošanas tiešsaistē tehnoloģisko procesu.
20. Nepilnības lēmumā lūgt prejudiciālu nolēmumu apgrūtina Tiesas uzdevumu uz uzdotajiem jautājumiem sniegt iespējami lietderīgu atbildi, izmantojot attiecīgos lietas faktiskos apstākļus. Tomēr man šķiet, ka Tiesai nav neiespējami sniegt prasīto Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkta interpretāciju, jo – kā to prasa judikatūra – tās rīcībā ir pietiekami daudz informācijas, lai tā varētu noteikt uzdoto jautājumu nozīmi (11), šajā gadījumā – atbilstošās piesaistes vietas definīciju autortiesību aizskāruma gadījumā. Tātad lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu nav nepieņemams šī iemesla dēļ.
2) Uzdoto jautājumu nepiemērotība pamatlietas atrisināšanai
21. Otrs nepieņemamības pamats, ko izvirzījusi Austrijas valdība un Komisija, ir par Tiesas atbildes lietderību pamatlietas atrisināšanā, jo nav skaidras saistības starp uzdotajiem jautājumiem un iesniedzējtiesas izskatāmo lietu.
22. Tiesa ir vairākkārt spriedusi, ka uz prejudiciālajiem jautājumiem nav jāatbild, ja lūgtā Savienības tiesību interpretācija nav piemērota pamatlietas atrisināšanai, it īpaši ja strīda priekšmets atšķiras no uzdoto jautājumu priekšmeta (12).
23. No šāda viedokļa izskatāmās lietas īpatnība ir tāda, ka pieņemamības aspekts nevar tikt aplūkots tieši, bet vispirms ir jāizskata Eiropas Savienības autortiesību aizsardzības sistēma. Valsts tiesai, kad tajā ir iesniegta prasība par autortiesību pārkāpumu, balstoties uz Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktu, apgalvotie pārkāpumi vispirms ir jākvalificē, ņemot vērā Direktīvā 2001/29 minētos patstāvīgos jēdzienus (13), lai atrastu kādu no apgalvotās atbildības elementiem dalībvalsts, kurā tā atrodas, teritorijā un attiecīgā gadījumā apstiprinātu savu piekritību (14).
24. Tāpēc es, tāpat kā Komisija, uzskatu, ka dažādās šajā lietā atbilstošās autora ekskluzīvās tiesības ir jāaplūko atsevišķi, kaut arī prejudiciālie jautājumi ir formulēti vispārīgi, nediferencēti atsaucoties uz “autora mantiskajām tiesībām”. Kad būs veikta kvalifikācija, kļūs skaidrāks, ka starp uzdotajiem jautājumiem un pamatlietu nav saistības.
a) Apgalvoto pārkāpumu kvalifikācija saistībā ar ekskluzīvajām autortiesībām, kas paredzētas Direktīvā 2001/29
25. Pirmkārt, manā ieskatā nav nekādu šaubu, ka uz attiecīgo darbu apgalvoto kopiju CD formā, ko, iespējams, izgatavojusi Mediatech, attiecas ekskluzīvās reproducēšanas tiesības Direktīvas 2001/29 2. panta izpratnē. Šajā ziņā precizēšu, ka reproducēšanas tiesību aizskārumam būtībā piemīt stingri teritoriāls raksturs. Izskatāmajā lietā – kas attiecas uz CD izgatavošanu – šī teritorija ir Austrija. Pat ja neatļautās reproducēšanas autors vai nu pats, vai ar līdzdalībnieka starpniecību izziņotu vai arī izplatītu attiecīgo saturu ārvalstīs, no tā izrietošā ārpusteritorialitāte būtu vēlāku izziņošanas vai izplatīšanas darbību sekas, nevis pašas reproducēšanas darbības sekas.
26. Otrkārt, kas attiecas uz apgalvojumiem, ka Lielbritānijas sabiedrības šos CD esot piedāvājušas tiešsaistē, uzskatu, ka uz šo piedāvāšanu attiecas ekskluzīvo izplatīšanas tiesību piemērošanas joma, kas paredzēta Direktīvas 2001/29 4. pantā. Šādas piedāvāšanas tiešsaistē mērķis ir ar autortiesībām aizsargāta satura materiālā nesēja īpašuma tiesību nodošana (15). Manuprāt, šai kvalifikācijai nebūtu jāmainās atkarībā no tā, vai piedāvājums notiek veikalā vai internetā.
27. Grūtības tātad, treškārt, ir noteikt, kādas ekskluzīvās tiesības attiecas uz satura, kuru aizsargā autortiesības, ievietošanu tiešsaistē dematerializētā veidā, kas ir pirmā prejudiciālā jautājuma priekšmets. Šajā ziņā apskatāmais tehnoloģiskais process, kuru iesniedzējtiesa nav norādījusi, var būt gan straumēšana (“streaming”), lejuplādējot datnes, kas glabājas uz centrālā servera, gan datņu vienādranga apmaiņa (“peer to peer”).
28. Manuprāt, likumdevēja mērķis, kas pausts Direktīvas 2001/29 preambulas 23. apsvērumā, bija norādīt, ka uz visu šo darbību kopumu attiecas “izziņošanas sabiedrībai” jēdziena piemērošanas joma šīs direktīvas 3. panta 1. punkta izpratnē, īpaši norādot “izziņošanu, izmantojot vadus vai neizmantojot tos, tajā skaitā savu darbu publiskošanu tā, lai sabiedrības locekļi tiem var piekļūt no pašu izvēlētas vietas pašu izvēlētā laikā” (16). Turklāt spriedumā lietā ITV Broadcasting u.c. (17) Tiesa nesen nosprieda, ka jēdzienā “izziņošana sabiedrībai” ietilpst virszemes televīzijas apraidē raidītu darbu retranslācija, ko veic cita organizācija, nevis sākotnējā raidorganizācija, izmantojot interneta datu plūsmu, kas darīta pieejama abonentiem, kuri var uztvert šo retranslāciju, pieslēdzoties šīs organizācijas serverim (“live streaming”).
29. Uz dziesmu ievietošanu tiešsaistē dematerializētā formā šajā gadījumā varētu attiekties arī ekskluzīvo reproducēšanas tiesību joma Direktīvas 2001/29 2. panta izpratnē, kurā apskatīta “īslaicīg[a] vai pastāvīg[a] reproducēšan[a] ar jebkādiem līdzekļiem un jebkādā formā” (18). Konkrēti, Tiesa ir precizējusi, ka šis jēdziens var būt piemērojams reproducēšanai, kas var būt īslaicīga un daļēja, aizsargātu darba izvilkumu saglabājot datoratmiņā (19). Ja dziesmu ievietošana tiešsaistē, uz kuru norāda iesniedzējtiesa, ir reproducēšana, manuprāt, tā būtu jālokalizē vietā, kur notikusi ievietošana tiešsaistē (“upload”) (20).
30. No tā izriet, ka Direktīvā 2001/29 noteiktās trīs ekskluzīvās starpjomu autortiesības ir saistošas pamatlietā tādējādi, ka prasību pamatojums attiecībā uz katru no iespējamiem autortiesību pārkāpējiem ir atšķirīgs un iespējamā tiesību pārkāpuma lokalizācija atšķiras atkarībā no attiecīgajām tiesībām.
b) Prejudiciālo jautājumu atbilstības sekas
31. Austrijas valdība apstrīd lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību kopumā, kā pamatojumu norādot, ka nepastāv saikne starp uzdotajiem jautājumiem un pamatlietu, savukārt Komisija, šķiet, atbalsta daļēju pieņemamību, jo tā nošķir jautājumu par P. Pinckney reproducēšanas tiesību aizskārumu, kas būtu jāizskata, un jautājumu par viņa izplatīšanas tiesību aizskārumu, kas būtu nepieņemams.
32. Attiecībā uz apgalvoto reproducēšanas tiesību aizskārumu, uz kuru atsaucas P. Pinckney, es jau paskaidroju, ka uz CD piedāvāšanu tiešsaistē vai satura ievietošanu tiešsaistē dematerializētā veidā, kas ir vienīgais Tiesai iesniegto jautājumu priekšmets, attiecas attiecīgi izplatīšanas tiesības un izziņošanas tiesības (21). Līdz ar to es uzskatu, ka nav jāizskata – un iesniedzējtiesa to neprasa – vietas, kur noticis kaitējums, noteikšanas kritēriji saistībā ar reproducēšanas tiesību aizskārumu, kaut arī šīs tiesības ir vienīgās ekskluzīvās tiesības, kuras Mediatech būtu varējusi pārkāpt.
33. Attiecībā uz apgalvoto izplatīšanas un izziņošanas tiesību aizskārumu – ņemot vērā Tiesas rīcībā esošos faktus, es uzskatu, ka mēs saskaramies ar lietu, kurā prasītajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietas faktisko situāciju vai priekšmetu.
34. Pirmais prejudiciālais jautājums izriet no pieņēmuma, ka dematerializēts saturs ir ticis ievietots tiešsaistē, kā to uzsver Austrijas valdība. Gan no faktiskā konteksta īsa izklāsta lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, gan no otrā jautājuma formulējuma a contrario lasījuma (22) izriet, ka šis gadījums neatbilst faktiem, kas bija iesniedzējtiesas izskatāmās lietas rašanās pamatā. Atbilstoši vairākkārt norādītai judikatūrai uz šo pirmo jautājumu nav jāatbild (23).
35. Atbilde, ko Tiesa varētu sniegt uz otro prejudiciālo jautājumu, nebūtu noderīga arī iesniedzējtiesai, jo šajā tiesā ir iesniegta prasība nevis par CD izplatīšanu tiešsaistē no interneta vietnes, bet gan par darbību, kas saistīta ar darbu reproducēšanu, kas izriet no CD izgatavošanas Austrijā.
36. Būtībā netiek apšaubīts, ka CD piedāvāšana tiešsaistē, kas ir otrā prejudiciālā jautājuma priekšmets, notika pēc Lielbritānijas sabiedrību, kuras nav pamatlietas dalībnieki, iniciatīvas (24). Patiesībā Tiesas rīcībā esošajos lietas materiālos nav nekādas faktu informācijas, kas ļautu noteikt, vai un kādā mērā vienīgā atbildētāja pamatlietā, Mediatech, būtu tieši vai netieši piedalījusies [satura] izplatīšanā vai izziņošanā ar interneta starpniecību.
37. Šajā ziņā jāatzīmē, ka atbilde, ko Tiesa varētu sniegt uz uzdotajiem jautājumiem, būtu lietderīga tikai tad, ja Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkts ļautu iespējamajam atbildīgajam par apgalvoto pārkāpumu vērsties tiesā, kas atrodas dalībvalstī, kurā nav viņa domicils, pamatojoties uz to, ka cits apgalvots pārkāpums, ko izdarījusi trešā persona, kura nav atbildētāja lietā, varētu radīt kaitējumu šajā dalībvalstī un atbildētāja rīcība varētu būt radījusi priekšnoteikumus vēlākai trešās puses rīcībai.
38. Tiesa nesen nosprieda, ka šādu piekritību, kas balstīta uz iespējamu nelikumīgu darbību, ko veikusi trešā persona, kura nav atbildētāja, nav iespējams konstatēt izraisošās darbības īstenošanas vietā, lai izskatītu prasību, kas ir vērsta pret apgalvoto vainīgo personu, kura pati nav veikusi nekādas darbības (25). Man tāpat nešķiet, ka šāda atvasināta kompetence pastāvētu tāda kaitējuma rašanās vietā, kas ir radies no apgalvotajām trešo personu, kuras nav atbildētājas, darbībām tādā situācijā, kāda ir pamatlietā, jo kaitējuma noteikšana attiecībā uz P. Pinckney reproducēšanas tiesību aizskārumu, šķiet, atšķirtos no kaitējuma, kas nodarīts viņa izplatīšanas un izziņošanas tiesību aizskāruma rezultātā.
39. Līdz ar to jautājums par to, kā noteikt vietu, kur ir iestājies notikums, kurš rada kaitējumu Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkta izpratnē, kad ir runa par pārrobežu izplatīšanu, ar interneta starpniecību nosūtot materiālos nesējus vai nemateriālu saturu, kas reproducē aizsargātus darbus, būtu nozīmīgs tikai tādas prasības ietvaros, kas tiktu celta pret apgalvotajiem šo darbību vaininiekiem, līdz ar to, manā ieskatā, abi prejudiciālie jautājumi neatbilst objektīvai vajadzībai, ko prasa strīda risinājums pamatlietā (26).
40. Līdz ar to es ierosinu Tiesai atzīt, ka Cour de cassation iesniegtais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir nepieņemams.
B – Pakārtoti apsvērumi par lietas būtību
41. Tā kā es piedāvāju Tiesai noraidīt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu kā pilnībā nepieņemamu, jēdzienu “tā vieta [..], kur iestājies [..] notikums, kas rada kaitējumu” Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkta izpratnē es izskatīšu tikai pakārtoti.
42. Šeit es atzīmēju, ka pēc iesniedzējtiesas lūguma iesniegšanas dienas Tiesai ir bijusi izdevība spriest par jautājumiem, kas līdzinās šīs tiesvedības priekšmeta jautājumiem, citās intelektuālā īpašuma jomās, proti, preču zīmju tiesībās (27) un, starp citu, “sui generis” tiesībās uz datubāzēm (28). Lai arī judikatūras pamatnostādnes šajā jomā šodien, neapšaubāmi, ir izkristalizējušās, ir vēlami Tiesas precizējumi par to, kā lokalizēt autortiesību pārkāpumus internetā, lai noteiktu, kā tas ietekmē tiesu piekritību (29).
43. Ņemot vērā, ka daži Tiesai iesniegtie apsvērumi ir pretrunīgi (30), man šķiet derīgi atgādināt teritorialitātes principa piemērojamību šajā jomā, pirms izdaru konkrētus secinājumus par tiesu piekritību sarežģīta pārrobežu autortiesību aizskāruma ar interneta starpniecību gadījumā, kā tas ir noticis iesniedzējtiesas aplūkotajās situācijās.
1) Par autortiesību teritorialitātes principa piemērojamību
44. Autortiesību teritorialitātes princips ir kopsaucējs 27 atšķirīgās valstu sistēmās, kuru uzdevums ir paralēli aizsargāt vienu un to pašu darbu Savienībā (31).
45. Šis princips, kas ir pamatā visām intelektuālā īpašuma tiesībām, īstenojas trīs dimensijās – tiesu jurisdikcijā, piemērojamos tiesību aktos un materiālajās tiesībās. Kā izriet no iepriekš minētā sprieduma lietā Football Dataco u.c., šai jomā ir cieša saikne starp ikvienu no šiem aspektiem (32).
46. Saistībā ar tiesu jurisdikciju uzskatu, ka par pamatu ir jāņem pieņēmums, ka teritorialitātes princips nozīmē, ka vienas dalībvalsts tiesas var izskatīt autortiesību pārkāpumus tikai tad, ja un ciktāl ir skarta teritorija, kurā šai tiesai ir jurisdikcija. Šī saikne starp teritoriju un tiesas jurisdikciju tomēr var tikt pārrauta, kad minētajai tiesai ir piešķirta jurisdikcija izskatīt visu lietu neatkarīgi no strīda faktu atrašanās vietas, piemēram, kad tās piekritības pamatā ir Regulas Nr. 44/2001 2. pants (33).
47. Attiecībā uz tiesību normu kolīziju Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. jūlija Regulas (EK) Nr. 864/2007 par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (34), 8. panta 1. punkts apstiprina, ka ekskluzīvi un bez atkāpēm ir piemērojami “tās valsts tiesību akti, kurā tiek prasīta aizsardzība”, pastāvot ārpuslīgumiskām saistībām, kuras izriet no intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpuma, kam nav “vienot[a] Kopienas” rakstura (35). Šī norma, kuras pamatā ir subjektīva piesaiste, kas sākumā atstāj piemērojamo tiesību normu izvēli prasītāja ziņā, nozīmē, ka tam, kurš apgalvo, ka viņa autortiesības ir pārkāptas, ir jānonāk valsts tiesiskā regulējuma aizsardzībā, jo ārpus šī regulējuma autortiesības nepastāv (36). Šai ziņā minētā kolīziju norma ne tik daudz izriet no teritorialitātes principa, bet gan ir viena no tā esamības izpausmēm.
48. Tātad teritorialitātes ideja pilnībā spēj izpausties tieši materiālo tiesību jomā. Šajā skatījumā tā nozīmē, ka darba aizsardzība ar autortiesībām ir atkarīga no valsts tiesiskā regulējuma – gan raugoties pēc šo tiesību atzīšanas statusa tajā, kas ir pakārtots minētajā regulējumā paredzētajiem priekšnosacījumiem, gan arī saistībā ar to piemērošanas jomu, ko ierobežo attiecīgā teritorija (37). Citiem vārdiem sakot, autortiesību eksistence un sekas ir pakārtotas tiesību sistēmas robežām (38). Tieši šajā apsvērumu stadijā ir jānosaka piemērošanas joma tās dalībvalsts tiesiskajā regulējumā paredzētajai autortiesību aizsardzībai, kurā ir pieprasīta aizsardzība (39).
49. Man šķiet neapstrīdams, ka intelektuālā īpašuma aizsardzības sistēmā un, konkrēti, autortiesību aizsardzības sistēmā šābrīža Savienības tiesību attīstības posmā (40) būtībā noteicošais ir teritorialitātes princips. Tomēr nesenā Tiesas judikatūrā ir niansēti daži negatīvi autortiesību teritorialitātes aspekti, lai tos pieskaņotu ikdienas realitātei, kurā aizsargātie darbi tiek pārraidīti pāri robežām, un tas skar kā tiesu jurisdikcijas kritērijus (41), tā arī priekšnosacījumus, kuros pastāv dažādu intelektuālā īpašuma tiesību aizskārums materiālajā aspektā (42).
50. Līdz ar to, tā kā likumdevējs šajā ziņā nav rīkojies (43), es uzskatu, ka autortiesību aizskārumi, kas ir notikuši ar interneta starpniecību, nenozīmē, ka šajā tiesību kategorijā būtu kardināli jāmaina klasiski teritoriālā pieeja, bet gan jāsniedz jauna definīcija attiecībā uz to, kā rodas saikne starp virtuālu rīcību un konkrētu teritoriju (44).
2) Par tiesām, kam ir jurisdikcija izskatīt apgalvotu ekskluzīvu autortiesību aizskārumu, kas veikts ar interneta starpniecību
a) Par analīzes satvaru
51. No Regulas Nr. 44/2001 2. panta un 5. panta 3. punkta kopīga lasījuma izriet, ka prasībās, kas ir celtas uz atbildības par deliktu pamata, prasītājam ir iespēja vai nu vērsties tās dalībvalsts tiesā, kuras jurisdikcijā atrodas atbildētāja domicils, vai arī tiesās, kuru jurisdikcijā atrodas “vieta, kur notikums, kas rada kaitējumu, ir iestājies” vai “var iestāties”.
52. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru jurisdikcijas pamats iedalāms divās daļās, proti, pirmkārt, ņemot vērā “vietu, kurā kaitējums ir materializējies”, un, otrkārt, “vietu, kurā iestājies šo kaitējumu radījušais notikums, tādējādi atbildētājs atkarībā no prasītāja izvēles var tikt iesūdzēts vienā vai otrā no šo vietu tiesām” (45). Tātad ir tālāk jāizskata viens un otrs šis piesaistes punkts, aplūkojot pamatlietas situāciju.
b) Par to, kur ir noticis reproducēšanas tiesību aizskārums
53. Iepriekš es norādīju, ka reproducēšanas autortiesību aizskārums principā nekādā ziņā nav pārrobežu iedabas, jo notikuma, kas rada kaitējumu, vieta un kaitējuma nodarīšanas vieta ir identiskas. Reproducēšanas autortiesību aizskāruma rezultātā nodarītais kaitējums pilnībā tiek nodarīts, veicot reproducēšanas darbību, un līdz ar to tas notiek turpat, kur notiek pēdējā minētā darbība (46).
54. No tā izriet, ka tikai Austrijas vai Lielbritānijas tiesas principā ir piekritīgas izskatīt juridiskās sekas, kuras rada CD izgatavošana Austrijā vai it kā tiešsaistē Apvienotajā Karalistē pieejamas padarītās dziesmas, izmantojot kopiju, kas saglabāta internetam pievienotā viesošanās serverī (47), un no šīm darbībām izrietošo kaitējumu.
c) Par to, kur ir noticis izplatīšanas vai izziņošanas tiesību aizskārums
55. Savukārt izplatīšanas un izziņošanas tiesību pārkāpums var pievienot ārēju elementu, kas var izkliedēt dažādos apgalvotās atbildības elementus un nošķirt dažādos piesaistes punktus Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkta izpratnē. Faktiski kaitējuma, kas izriet no izplatīšanas vai izziņošanas tiesību aizskāruma, priekšnoteikums ir potenciāls adresāts vai mērķauditorija, kas var atrasties vietā, kura atšķiras no darbības norises vietas.
56. Tātad, ja ir pārrobežu autortiesību aizskārums ar interneta starpniecību, tad, nosakot “vietu, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu”, šķiet, nav jāievēro principi, kas būtu fundamentāli atšķirīgi, raugoties pēc tā, kas ir cēlonis šo vienu vai otru tiesību pārkāpumam (48). Tāpat kā lietas dalībnieki tiesvedībā Tiesā, arī es uzskatu – ja jautājumi būtu pieņemami, uz abiem uzdotajiem jautājumiem būtu sniedzama identiska atbilde.
i) Cēlonības notikuma vieta
57. Saistībā ar cēlonības notikuma vietu, kas piešķir jurisdikciju tiesai, kurā ir iesniegta prasība par visu nodarīto kaitējumu (49), uzskatu, ka autortiesību jomā ir jāizvēlas tā pati pieeja, kuru Tiesa izraudzījās iepriekš minētajā spriedumā lietā Wintersteiger preču zīmju tiesību jomā (50), ņemot vērā, ka CD piedāvāšanas tiešsaistē vieta – izplatīšanas darbība – vai ievietošana tiešsaistē (“upload”) – izziņošanas darbība – ir tikusi konstatēta, piešķirot apgalvoto pārkāpēju reģistrācijas vietas jurisdikciju.
58. Kā vienā, tā otrā gadījumā šī kritērija izmantošanas rezultātā šajā lietā kā attiecīgo sabiedrību reģistrācijas vietas tiesas ir jānosaka Apvienotās Karalistes tiesas, un līdz ar to tas, salīdzinot ar Regulas Nr. 44/2001 2. panta 1. punktā paredzēto vispārējās piekritības noteikumu, nāk par labu prasītāja interesēm tikai ierobežoti.
ii) Kaitējuma rašanās vieta
59. Ņemot vērā, ka ar interneta starpniecību izplatīti mūzikas darbu viltojumi ir visuresoši, galvenās grūtības rada tieši kaitējuma rašanās vietas noteikšana tiešsaistes izplatīšanas un izziņošanas darbību gadījumā. Šajā sakarā daudzās Tiesai piedāvātās interpretācijas šajā tiesvedībā (51) atspoguļo dalībvalstu tiesu izraudzītos dažādos risinājumus (52) un šajā jomā sniegtos daudzos teorētiskos piedāvājumus (53).
60. Man tomēr šķiet, ka šo grūtību atrisināšanas principi diezgan skaidri tagad ir atvedināmi no neseniem jauninājumiem Tiesas judikatūrā.
61. Attiecībā uz materiālajām tiesībām Tiesa vairākkārt ir spriedusi par kritērijiem, pēc kuriem var tikt lokalizēta dažādu intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpšana ar interneta starpniecību, lai noteiktu to tiesību teritorialitātes principa piemērojamību, kuru aizsardzība tiek lūgta, ņemot vērā pastāvošo reālo saikni starp apgalvoto intelektuālā īpašuma tiesību aizskārumu un konkrēto teritoriju. Šajos spriedumos Tiesa sistemātiski ir devusi priekšroku kritērijam, kura pamatā ir konkrētās vietnes darbības vēršana attiecīgi uz Savienības vai dalībvalsts mērķauditoriju (54). Nesen tā precizēja šā kritērija saturu, norādot, ka vietnes darbībai ir jāliecina par “tās autora vēlmi sasniegt konkrētā teritorijā esošas personas” (55). Atzīmēšu, ka šis mērķa aspekts ir spēkā neatkarīgi no tā, vai apgalvotie pārkāpumi ir veikti ar materiālu vai nemateriālu nesēju (56).
62. Attiecībā uz tiesu jurisdikciju Tiesa vēl nav tieši spriedusi par kritērijiem, pēc kuriem iespējams lokalizēt kaitējuma rašanās vietu, lai noteiktu tiesu, kurai ir jurisdikcija, gadījumā, kad apgalvotais intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpums nav veikts, izmantojot ierakstu ar interneta starpniecību (57). Tātad ir pats par sevi saprotams, ka Tiesas izvēlētie risinājumi materiālo tiesību jomā nav automātiski pārnesami uz tiesu jurisdikcijas noteikšanas noteikumiem.
63. Tomēr šie risinājumi varētu dot vērtīgu materiālu Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkta interpretācijai, jo ir radusies īpaša vajadzība tos interpretēt. Man šķiet, ka no iepriekš minētā sprieduma lietā Football Dataco u.c. izriet centieni atrast konsekventu pieeju Tiesas judikatūrā, proti, saskaņojot lokalizācijas kritērijus saistībā ar tiesas, kurai ir jurisdikcija, noteikšanu tā, lai tie atbilstu kritērijiem, pēc kuriem tiek noteikta teritoriālā piemērojamības joma valsts sui generis tiesību uz datubāzēm aizsardzības sistēmā. Izskatot datu nosūtīšanas rīcības lokalizācijas aspektu atbilstoši ģenerāladvokāta P. Krusa Viljalona [P. Cruz Villalón] ierosinājumam jautājumā par tiesu piekritību, Tiesa, atgādinājusi Regulas Nr. 44/2001 attiecīgos noteikumus, būtībā nosprieda, ka “jautājums par nosūtīšanas darbību, par kurām ir pamatlieta un attiecībā uz kurām Football Dataco u.c. apgalvo, ka tās ir radījušas kaitējumu būtiskam ieguldījumam datubāzes Football Live izveidē, lokalizēšanu var ietekmēt jautājumu par iesniedzējtiesas jurisdikciju” (58).
64. Šajā gadījumā attiecībā uz apgalvoto dažu ekskluzīvu autortiesību aizskārumu ar interneta starpniecību man šķiet, ka tāpat var sekot Tiesas izstrādātajai lokalizācijas pieejai materiāltiesiskajā aspektā iepriekš minētajos spriedumos, lai noteiktu, kur ir radies kaitējums Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkta izpratnē. Šādu pieeju, man šķiet, pamato pati kaitējuma iedaba, proti, tas, ka šis kaitējums izriet no izplatīšanas un izziņošanas tiesību aizskāruma Direktīvas 2001/29 izpratnē. Ja šo kaitējumu analizējam kā negūtu peļņu par neatļauti izplatītiem darbiem, tad man šķiet piemēroti privileģēt kādu tiesu, ko varētu noteikt, izanalizējot, kādai mērķauditorijai attiecīgā interneta vietne pievēršas, un šādu pieeju ļauj izraudzīties arī “fokalizācijas teorijas doktrīna” (59). Šādi noteiktai tiesai būtu tikai ierobežota piekritība attiecībā uz kaitējumu, kas radīts teritorijā (60), kuru par savu mērķi apzināti izraudzījusies apgalvotajā pārkāpumā vainotā persona (61).
65. Es arī ierosinu Tiesai apstiprināt šādu pieeju un attiecināt to uz autortiesībām, jo tā jau ir uzsvērusi, ka no teritorialitātes principa izriet īpaša saikne starp attiecīgās valsts tiesiskā regulējuma teritoriālo piemērojamību un tiesu jurisdikciju arī tad, ja abi aspekti paliek šķirti un nav reducējami viens uz otru (62).
66. Lai piemērotu šādu piesaisti, Tiesa varētu iedvesmoties no neizsmeļošu kritēriju klāsta, kas sniegti spriedumā apvienotajās lietās Pammer un Hotel Alpenhof (63), kur ir precizēts, ka šie kritēriji dalībvalstu tiesām jāpiemēro ar zināmu elastību, proti, ņemot vērā attiecīgās darbības raksturu.
67. Nepieciešams vēl viens precizējums saistībā ar vajadzību jurisdikciju, kas izriet no Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkta, saskaņot ar kaitējumu, kas nodarīts ar interneta starpniecību. Principā šīs regulas 5. pantā izklāstītie piekritības noteikumi liek noteikt konkrētu tiesu, kas ir īpaši piekritīga, nevis visas kādas dalībvalsts tiesas (64). Tomēr, ja izvēlētais piesaistes punkts ir interneta vietnes darbības virziens, tad uzskatu, ka minētās regulas 5. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to tiek piešķirta piekritība katrai tās dalībvalsts tiesai, kuras mērķauditoriju iecerēts sasniegt ar interneta vietni (65), ja vien šīm tiesām saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu ir piekritība ratione materiae izskatīt lietas autortiesību jautājumos. Šobrīd šāda jurisdikcija varētu pastāvēt tikai ar īpašiem valsts noteikumiem, kas piešķir jurisdikciju izskatīt lietas saistībā ar vairākās vietās nodarītu kaitējumu īpašām tiesām, piemēram, valsts galvaspilsētas tiesām.
68. Precizēšu, ka pieejamības kritērijs, kas nozīmē ņemt vērā apstākli, ka potenciālais kaitējums tiek nodarīts visās vietās, kurās vien iespējams ieskatīties attiecīgajā vietnē, šķiet, būtu noraidāms. Šāds piesaistes aspekts veicinātu t.s. forum shopping un runātu pretim Tiesas judikatūrai, kura allaž Regulas Nr. 44/2001 interpretācijā ir centusies ierobežot šādu risku. Turklāt jāatzīmē, ka pieprasītās aizsardzības vietas kritērijs, kuru izvirza P. Pinckney, novestu pie tās pašas tiesvedības sadrumstalošanas, pie kuras novestu arī pieejas kritērijs, ņemot vērā visu dalībvalstu tiesību sistēmās paredzētās autortiesību aizsardzības automātiskumu. Esmu pret šādu kompetento tiesu pavairošanu to iemeslu dēļ, kas ir saistīti kā ar teritorialitātes principu, tā arī ar paredzamības un pareizas tiesvedības mērķiem saskaņā ar minēto regulu (66).
69. P. Pinckney piedāvā alternatīvu, proti, attiecināt cietušā interešu centra vietas kritēriju, kas izriet no iepriekš minētā sprieduma apvienotajās lietās eDate Advertising un Martinez, uz autora mantisko tiesību aizskārumiem, kas veikti internetā, tādējādi ļaujot sakopot strīda risinājumu vienuviet, uzticot jurisdikciju šīs vietas tiesām attiecībā uz visu nodarīto kaitējumu. Man šķiet, ka šāda izvēle varētu vispārināt forum actoris piekritību. Šāda interpretācija varētu atņemt lietderīgo iedarbību Regulas Nr. 44/2001 2. pantam un sagrozīt likumdevēja ieceri, kas izpaužas kā prasība konstatēt ciešu saikni starp strīdu un īpašo tiesu, kas paredzēta šīs regulas 5. panta 3. punktā.
70. Faktiski potenciālais nemateriālais kaitējums, kas izriet no personas reputācijas vai privātuma aizskāruma, parasti ir būtiskāks tai vietā, kur šai personai ir interešu centrs, un šis elements dabiskā kārtā ietekmē arī piekritības noteikumus. Gluži pretēji, “šo vērtējumu [..] nevar piemērot arī uz jurisdikcijas noteikšanu intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpuma gadījumos” (67). Materiālais kaitējums, kas izriet no kādu no iepriekš minēto ekskluzīvo autortiesību aizskārumiem, faktiski neprasa nepieciešamo saikni ar autora interešu centra atrašanās vietu, bet gan drīzāk ar tā mērķauditorijas atrašanās vietu (68).
71. Līdz ar to, pakārtoti, ja Tiesa atzītu šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par pieņemamu, ierosinu sniegt uz uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem kopīgu atbildi, ka Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkts ir interpretējams tādējādi, ka strīda gadījumā par apgalvotu ekskluzīvu izplatīšanas tiesību aizskārumu, piedāvājot tiešsaistē materiālus nesējus, kuros reproducēts ar autortiesībām aizsargāts saturs, vai par ekskluzīvu izziņošanas tiesību aizskārumu, ievietojot tiešsaistē dematerializētu saturu, persona, kas uzskata sevi par cietušo, var vērsties vai nu tiesā, kas atrodas to personu reģistrācijas vietā, kuras ir piedāvājušas tiešsaistē kompaktdiskus vai ievietojušas tiešsaistē saturu, pieprasot visa kaitējuma atlīdzināšanu, vai arī tās dalībvalsts tiesās, uz kuru ir vērsta attiecīgās vietnes darbība, lai pieprasītu tās teritorijā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu.
V – Secinājumi
72. Līdz ar to es ierosinu Tiesai atzīt, ka Cour de cassation iesniegtais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir nepieņemams.
73. Pakārtoti, ja Tiesa uzskatītu, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams, iesaku uz Cour de cassation prejudiciālajiem jautājumiem sniegt šādu kopīgu atbildi:
Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 5. panta 3. punkts ir interpretējams tādējādi, ka strīda gadījumā par apgalvotu ekskluzīvu izplatīšanas tiesību aizskārumu, piedāvājot tiešsaistē materiālus nesējus, kuros reproducēts ar autortiesībām aizsargāts saturs, vai par ekskluzīvu izziņošanas tiesību aizskārumu, ievietojot tiešsaistē dematerializētu saturu, persona, kas uzskata sevi par cietušo, var vērsties vai nu tiesā, kas atrodas to personu reģistrācijas vietā, kuras ir piedāvājušas tiešsaistē kompaktdiskus vai ievietojušas tiešsaistē saturu, pieprasot visa kaitējuma atlīdzināšanu, vai arī tās dalībvalsts tiesās, uz kuru ir vērsta attiecīgās vietnes darbība, lai pieprasītu tās teritorijā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu.