Pagaidu versija

ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT]

SECINĀJUMI,

sniegti 2022. gada 14. jūlijā (1)

Lieta C‑201/19 P

Servier SAS,

Servier Laboratories Ltd,

Les Laboratoires Servier SAS

pret

Eiropas Komisiju

Apelācija – Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Perindoprila, sirds un asinsvadu slimību ārstēšanai paredzētu zāļu, tirgus – Izlīguma nolīgumi, kas patentu jomā noslēgti starp oriģinālo zāļu laboratoriju, patentu īpašnieci, un ģenērisko zāļu sabiedrībām – Potenciāla konkurence – Konkurences ierobežojums mērķa dēļ – Pārkāpuma ilgums – Vienota pārkāpuma jēdziens – Naudas sodi

Satura rādītājs

I. Ievads

II. Tiesvedības priekšvēsture

A. Fakti

1. Ar šo lietu saistītie tirgus dalībnieki

2. Aplūkojamais produkts un patenti

3. Ar perindoprilu saistītie strīdi patentu jomā un perindoprila ģenērisko versiju laišana tirgū

a) Procesi EPI

b) Tiesvedības valsts tiesās

4. Starp “Servier” un ģenērisko zāļu sabiedrībām noslēgtie izlīguma nolīgumi patentu jomā, uz kuriem attiecas šī lieta

a) Ar “Niche/Unichem” un ar “Matrix” noslēgtie nolīgumi

b) Ar “Teva” noslēgtais nolīgums

c) Ar “Lupin” noslēgtais nolīgums

B. Apstrīdētais lēmums

C. Pārsūdzētais spriedums

III. Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi

IV. Vērtējums

A. Par pārkāpuma konstatējumu

1. “Servier” argumentācijas struktūra un pieņemamība

2. Par potenciālo konkurenci (otrais pamats un trešā, ceturtā un piektā pamata pirmā daļa)

a) Par patentu apjomu, analizējot potenciālo konkurenci

b) Par ģenērisko zāļu sabiedrību reālo un konkrēto iespēju ienākt tirgū, neraugoties uz šķēršļu esamību, analīzi

1) Par tāda nolīguma esamību, ar ko izslēdza potenciālos ienācējus tirgū

2) Par ģenērisko zāļu sabiedrību veiktajiem sagatavošanas darbiem un viņu nodomu pārvarēt šķēršļus

3) Par daudzu šķēršļu esamību

c) Par pierādīšanas pienākuma sadali

d) Par papildu argumentiem attiecībā uz katru no iesaistītajām ģenērisko zāļu sabiedrībām

1) “Niche/Unichem” un “Matrix”

2) “Teva”

3) “Lupin”

e) Secinājumi

3. Par nolīgumu kvalificēšanu par konkurences ierobežojumiem mērķa dēļ (pirmais pamats un trešā, ceturtā un piektā pamata otrā daļa)

a) Par pieredzi un konkurences ierobežojuma “viegli konstatējamo” raksturu

b) Par maksājumiem un apgalvotajām nolīgumu “pozitīvajām” vai “divējādajām” sekām

1) Par maksājumiem

2) Par apgalvotajām nolīgumu “pozitīvajām” vai “divējādajām” sekām

c) Par aplūkojamo nolīgumu konkurenci ierobežojošā mērķa vērtējumu

1) Par “Niche/Unichem” un “Matrix” nolīgumiem

2) Par “Teva” nolīgumu

i) Par “Teva” nolīguma mērķiem un, kā apgalvots, “divējādajām” sekām

– Par apgalvotajām “divējādajām” vai “konkurenci veicinošajām” sekām

– Par “Teva” nolīguma noteikumu kaitīguma apgalvoto neesamību

ii) Par maksājumiem

3) Par “Lupin” nolīgumu

i) Par maksājumu

ii) Par “Lupin” nolīguma noteikumiem

d) Secinājumi

4. Par beigu datumu pārkāpumam, ko veidoja “Lupin” nolīgums (piektā pamata trešā daļa)

5. Par, pirmām kārtām, “Niche” nolīguma un, otrām kārtām, “Matrix” nolīguma kvalificēšanu par atsevišķiem pārkāpumiem (sestais pamats)

B. Par naudas sodiem

1. Par “Servier” minētajām tiesību kļūdām saistībā ar naudas sodiem (septītais pamats)

a) Par noziedzīgu nodarījumu un sodu tiesiskuma principu

b) Par samērīguma principu un pārkāpumu smaguma novērtēšanu

2. Par naudas sodu, kas uzlikts “Servier” sakarā ar “Lupin” nolīgumu (piektā pamata trešā daļa)

3. Secinājumi par naudas sodiem

C. Starpsecinājumi

V. Tiesāšanās izdevumi

VI. Secinājumi

I.      Ievads

1.         Pēc lietām Generics (UK) e.a. (2) un Lundbeck/Komisija (3) šī lieta, kas ir daļa no tādu deviņu apelāciju grupas, kuras celtas pret astoņiem Vispārējās tiesas spriedumiem (4), no jauna attiecas uz to, kā atbilstoši Savienības konkurences tiesībām vērtējami vairāki izlīguma nolīgumi patentu jomā, kurus oriģinālo zāļu ražotājs, šajā gadījumā Servier, ir noslēdzis ar ģenērisko zāļu sabiedrībām.

2.        Tāpat kā lietās Generics (UK) u.c. un Lundbeck/Komisija, šie nolīgumi tika noslēgti apstākļos, kuros patents par attiecīgo zāļu, šajā gadījumā perindoprila, aktīvo vielu jau bija kļuvis vispārpieejams, bet Servier vēl piederēja patenti, kas dēvēti par “sekundāriem”, attiecībā uz dažiem šo zāļu ražošanas paņēmieniem.

3.        Saskaņā ar strīdīgajiem nolīgumiem būtībā ģenērisko zāļu sabiedrības, kuras vēlējās ienākt tirgū ar minēto zāļu ģenēriskajām versijām, apņēmās atlikt šo ienākšanu tirgū, pretī saņemot līdzekļu nodošanu no Servier puses.

4.        Apstrīdētajā lēmumā (5), pirmkārt, Komisija uzskatīja, ka aplūkojamie nolīgumi, kurus Servier bija noslēgusi ar Niche/Unichem, Matrix, Teva, Krka un Lupin, ir konkurences ierobežojumi mērķa dēļ un seku dēļ un tādējādi LESD 101. panta pārkāpumi.

5.        Otrkārt, tā uzskatīja, ka šo nolīgumu noslēgšana kopā ar citām darbībām, tādām kā perindoprila aktīvās farmaceitiskās sastāvdaļas (turpmāk tekstā – “AFS”) ražošanas tehnoloģijas iegāde, no Servier puses bija stratēģija, kas bija vērsta uz to, lai aizkavētu perindoprila ģenērisko versiju sabiedrību ienākšanu šo zāļu tirgū, kurā Servier bija dominējošs stāvoklis. Līdz ar to Komisija noteica sodu par šo rīcību kā par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu atbilstoši LESD 102. pantam.

6.        Pārsūdzētajā spriedumā, kā arī pārējos aplūkojamās lietu grupas spriedumos Vispārējā tiesa apstiprināja Komisijas veikto analīzi attiecībā uz to, ka nolīgumiem, kurus Servier bija noslēgusi ar Niche/Unichem, Matrix, Teva un Lupin, bija konkurences ierobežojumu mērķa dēļ raksturs. Servier šos Vispārējās tiesas konstatējumus apstrīd šajā apelācijas tiesvedībā, kas kalpo par “pilotlietu”, savukārt minētās ģenērisko zāļu sabiedrības – savās attiecīgajās apelācijas sūdzībās, kuras iesniegtas par Vispārējās tiesas spriedumiem, kas uz tām attiecas.

7.        Turpretī Vispārējā tiesa atcēla apstrīdēto lēmumu attiecībā uz to, ka Servier un Krka noslēgtie nolīgumi bija kvalificēti par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ un seku dēļ, kā arī attiecībā uz Servier dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas konstatējumu, jo Komisija esot pieļāvusi kļūdas, nosakot konkrēto tirgu.

8.        Šo Vispārējās tiesas veikto atcelšanu Komisija apstrīd lietā Komisija/Servier u.c. (C‑176/19 P), kurā es arī šodien sniedzu secinājumus, kā arī lietā Komisija/Krka (C‑151/19 P). Šīs lietas liek atbildēt uz iepriekš neskatītiem jautājumiem par tāda licences nolīguma kvalificēšanu par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, kurš noslēgts vienlaikus ar izlīguma nolīgumu patentu jomā, par šāda nolīguma kvalificēšanu par konkurences ierobežojumu seku dēļ, kā arī par konkrētā tirgus noteikšanu farmācijas jomā.

9.        Turpretī šī lieta galvenokārt tikai skar jautājumus, kas jau tika skatīti lietās Generics (UK) u.c. un Lundbeck/Komisija, un līdz ar to ir runa par minēto lietu principu piemērošanu šīs lietas apstākļos.

II.    Tiesvedības priekšvēsture

A.      Fakti

10.      Vispārējā tiesa tiesvedības priekšvēsturi ir izklāstījusi pārsūdzētā sprieduma 1.–73. punktā, kurus šīs apelācijas tiesvedības vajadzībām var rezumēt šādi.

1.      Ar šo lietu saistītie tirgus dalībnieki

11.      Servier grupā, kuru veido it īpaši Servier SAS, Francijā reģistrēts mātesuzņēmums, Les Laboratoires Servier SAS un Servier Laboratories Ltd (turpmāk tekstā kopā – “Servier” vai “apelācijas sūdzības iesniedzējas”), ietilpst farmācijas uzņēmumi visā pasaulē. Les Laboratoires Servier ir Francijas farmācijas sabiedrība, kas specializējusies oriģinālo zāļu izstrādē it īpaši sirds un asinsvadu slimību ārstēšanai (6). Biogaran ir Les Laboratoires Servier pilnībā piederošs meitasuzņēmums, kurš ir atbildīgs par ģenēriskajām zālēm (7).

12.      Niche Generics Ltd (turpmāk tekstā – “Niche”) ir uzņēmums, kas darbojas ģenērisko farmaceitisko produktu tirgū un piegādē; tas iepriekš 60 % apmērā piederēja Indijas farmācijas sabiedrībai Unichem Laboratories Ltd, bet kopš 2006. gada pilnībā pieder tai; Unichem Laboratories Ltd darbojas pētniecībā, kā arī AFS un gala produktu ražošanā (turpmāk tekstā – “Unichem”) (turpmāk tekstā kopā – “Niche/Unichem”) (8).

13.      Matrix Laboratories Ltd (turpmāk tekstā – “Matrix”) ir Indijas sabiedrība, kas izstrādā, ražo un pārdod galvenokārt AFS, kuru adresātes ir ģenērisko zāļu sabiedrības. Pēc vairākām kapitāla daļu iegādēm kopš 2011. gada 97 līdz 98 % Matrix kapitāla pieder Mylan Inc.; kopš 2011. gada 5. oktobra Matrix nosaukums ir Mylan Laboratories Ltd (9).

14.      Teva Pharmaceutical Industries Ltd ir daudznacionāla farmācijas sabiedrība, kura izstrādā, ražo un pārdod ģenēriskās zāles un AFS, kas paredzētas gan pašas zāļu ražošanai, gan citām sabiedrībām. Teva Uk Ltd. ir Teva Pharmaceuticals Europe BV pilnībā piederošs meitasuzņēmums, savukārt Teva Pharmaceuticals Europe BV pats ir Teva Pharmaceutical Industries pilnībā piederošs meitasuzņēmums (turpmāk tekstā kopā – “Teva”). Teva ir viena no lielākajām farmācijas grupām pasaulē, kas darbojas ģenērisko zāļu nozarē. 2006. gada 26. janvārī Teva apvienojās ar Ivax Europe (turpmāk tekstā – “Ivax”), daudznacionālu farmācijas uzņēmumu, kurš ražo ģenēriskās zāles un kurš kļuva par Teva pilnībā piederošu meitasuzņēmumu (10).

15.      Lupin Ltd. ir Indijā reģistrēts mātesuzņēmums sabiedrībām, kas ir daļa no Lupin grupas, tostarp Lupin (Europe) Limited, kura galvenokārt nodarbojas ar AFS un Lupin gala produktu pārdošanu, kā arī licenču izsniegšanu Lupin produktu tirdzniecības atļauju (TA) lietās un Lupin gala produktu neliela apjoma tiešu pārdošanu Apvienotajā Karalistē (turpmāk tekstā kopā – “Lupin”) (11).

2.      Aplūkojamais produkts un patenti

16.      Servier ir izstrādājusi perindoprilu – zāles izmantošanai sirds un asinsvadu medicīnā, kuras galvenokārt ir paredzētas paaugstināta asinsspiediena un sirds mazspējas ārstēšanai. Perindoprila AFS ir sāls formā. Sākotnēji izmantotais sāls bija erbumīns (jeb terc‑butilamīns), kas – tā procesa dēļ, kuru Servier izmanto tā sintēzei, – ir kristāliskā formā (12).

17.      Perindoprila molekulas patents EP0049658 Eiropas Patentu iestādē (EPI) tika iesniegts 1981. gada 29. septembrī. Šā patenta termiņam bija jābeidzas 2001. gada 29. septembrī, taču tā aizsardzība vairākās Eiropas Savienības dalībvalstīs, tai skaitā Apvienotajā Karalistē, tika pagarināta līdz 2003. gada 22. jūnijam (13). Francijā minētā patenta aizsardzība tika pagarināta līdz 2005. gada 22. martam, bet Itālijā – līdz 2009. gada 13. februārim (14). Erbumīna perindoprila tablešu (2 un 4 mg) TA arteriālās hipertensijas ārstēšanai Eiropā tika piešķirta laikā no 1988. līdz 1989. gadam (15).

18.      Pēc molekulas patenta iesniegšanas Servier iesniedza EPI vairākus paņēmiena patentus attiecībā uz perindoprila ražošanu. Patenti, uz kuriem attiecas šī tiesvedība, tostarp ir patenti EP0308339, EP0308340 un EP0308341 (turpmāk tekstā attiecīgi – “patents 339”, “patents 340” un “patents 341”), kurus iesniedza 1988. gadā un kuru termiņam vajadzēja beigties 2008. gadā, kā arī – it īpaši – patents EP1296947 (saukts par “alfa patentu”, turpmāk tekstā – “patents 947”), kuru iesniedza 2001. gadā. Patents 947 attiecās uz erbumīna perindoprila alfa kristālisko formu un tās ražošanas metodēm; to piešķīra 2004. gada 4. februārī (16).

19.      Servier arī iesniedza valsts patentu pieteikumus vairākās Savienības dalībvalstīs, piemēram, Bulgārijā, Čehijas Republikā, Igaunijā, Ungārijā, Polijā un Slovākijā. Tādējādi patenti tika piešķirti 2006. gada 16. maijā Bulgārijā, 2006. gada 17. augustā Ungārijā, 2007. gada 23. janvārī Čehijas Republikā, 2007. gada 23. aprīlī Slovākijā un 2010. gada 24. martā Polijā. Šie patenti būtībā atbilda EPI iesniegtajiem patentiem (17).

20.      No 2002. gada Servier izstrādāja otrās paaudzes perindoprilu, kurš tiek ražots no jauna sāls, proti, no arginīna, un attiecībā uz kuru tā iesniedza patenta pieteikumu (EP1354873B) 2003. gada 17. februārī. Šis patents tika izsniegts 2004. gada 17. jūlijā, un tā termiņa beigu datums bija 2023. gada 17. februāris. Arginīna perindoprils Savienības tirgos tika laists 2006. gadā. Šis produkts ir pirmās paaudzes produkta bioekvivalenta ģenēriskā versija, bet to pārdod ar atšķirīgām devām jaunā sāls atšķirīgās molekulas masas dēļ (18). Arginīna perindoprils saņēma TA Francijā 2004. gadā un pēc tam atbilstoši savstarpējas atzīšanas procedūrai tika atļauts citās dalībvalstīs (19).

3.      Ar perindoprilu saistītie strīdi patentu jomā un perindoprila ģenērisko versiju laišana tirgū

21.      Laikā no 2003. līdz 2009. gadam Servier saistībā ar perindoprilu bija iesaistīta virknē strīdu gan EPI, gan valsts tiesās. Galvenokārt bija runa par lūgumiem izdot rīkojumu un par procedūrām saistībā ar patentu 947, kas uzsāktas dažādās dalībvalstīs starp Servier un vairākām ģenērisko zāļu sabiedrībām, kuras gatavojās laist tirgū perindoprila ģenērisko versiju (20).

a)      Procesi EPI

22.      Vispirms desmit ģenērisko zāļu sabiedrības, tostarp Niche, Teva un Lupin, 2004. gadā iesniedza EPI iebildumus pret patentu 947 nolūkā panākt tā pilnīgu atcelšanu, atsaucoties uz novitātes un izgudrojuma līmeņa trūkumu un izgudrojuma apraksta nepietiekamību (21).

23.      2006. gada 27. jūlijā EPI Iebildumu nodaļa apstiprināja patenta 947 spēkā esamību pēc Servier sākotnējo patenta pretenziju nelieliem grozījumiem (turpmāk tekstā – “EPI 2006. gada 27. jūlija lēmums”). Deviņas sabiedrības cēla prasību par šo lēmumu, bet Krka un Lupin paziņoja par savu prasību atsaukšanu attiecīgi 2007. gada 11. janvārī un 5. februārī pēc nolīgumu ar Servier noslēgšanas. Ar 2009. gada 6. maija lēmumu EPI Tehnisko sūdzību palāta atcēla EPI 2006. gada 27. jūlija lēmumu un atcēla patentu 947 (turpmāk tekstā – “EPI 2009. gada 6. maija lēmums”). Pārskatīšanas pieteikums, ko Servier iesniedza par šo lēmumu, tika noraidīts 2010. gada 19. martā (22).

b)      Tiesvedības valsts tiesās

24.      Patenta 947 spēkā esamību ģenērisko zāļu sabiedrības apstrīdēja arī vairāku dalībvalstu tiesās, bet Servier iesniedza lūgumus izdot pagaidu rīkojumu, un šie lūgumi nereti tika apmierināti (23). Tomēr lielākā daļa šo tiesvedību tika izbeigtas starp Servier un ģenērisko zāļu sabiedrību noslēgtu izlīguma nolīgumu dēļ, pirms tika pieņemts galīgais lēmums par patenta 947 spēkā esamību.

25.      Šajā kontekstā tomēr ir jānorāda uz diviem strīdiem starp Servier un Apotex, vienīgo ģenērisko zāļu sabiedrību, kura bija iesaistīta strīdā ar Servier Apvienotajā Karalistē un ar kuru Servier nenoslēdza izlīguma nolīgumu. Šie strīdi, no kuriem vienu skatīja Apvienotajā Karalistē, bet otru – Nīderlandē, tātad netika pārtraukti ar izlīguma nolīguma noslēgšanu un galu galā noveda pie patenta 947 atzīšanas par spēkā neesošu.

26.      Tā, pirmām kārtām, 2006. gada 1. augustā Servier cēla High Court of Justice (England & Wales), Chancery Division (patents court) ((Augstā tiesa (Anglija un Velsa), Kanclera kompetences lietu departaments (Patentu palāta)) prasību par patenta 947 pārkāpumu pret Apotex, kura “riskējot” bija laidusi Apvienotās Karalistes tirgū perindoprila ģenērisko versiju; 2006. gada 8. augustā Servier panāca pagaidu rīkojuma izdošanu. Tomēr pēc tam, kad Apotex iesniedza pretprasību par patenta 947 atcelšanu, šis patents tika atzīts par spēkā neesošu 2007. gada 6. jūlijā, rīkojums tika atcelts un Apotex ienāca tirgū ar ģenērisko perindoprilu; tas atvēra Apvienotās Karalistes tirgu ģenēriskajām zālēm. 2008. gada 9. maijā lēmums par patenta 947 atzīšanu par spēkā neesošu tika apstiprināts apelācijas tiesvedībā (24).

27.      Otrām kārtām, 2007. gada 13. novembrī Apotex meitasuzņēmums Katwijk Farma vērsās Nīderlandes tiesā, iesniedzot lūgumu atcelt patenta 947 Nīderlandes daļu, un 2007. gada 13. decembrī laida tirgū savu ģenērisko perindoprilu, kad bija noraidīts Servier lūgums izdot pagaidu rīkojumu. 2008. gada 11. jūnijā Nīderlandes tiesa atcēla patentu 947 attiecībā uz Nīderlandi, noslēdzoties vienlaicīgi notiekošai tiesvedībai, ko bija ierosinājis Teva meitasuzņēmums Pharmachemie (25).

28.      Kopš 2008. gada maija Sandoz, vēl viena ģenērisko zāļu sabiedrība, ir laidusi tirgū vairākās dalībvalstīs savu ģenērisko perindoprilu (26).

4.      Starp “Servier” un ģenērisko zāļu sabiedrībām noslēgtie izlīguma nolīgumi patentu jomā, uz kuriem attiecas šī lieta

29.      Laikā no 2005. līdz 2007. gadam Servier noslēdza izlīguma nolīgumus ar ģenērisko zāļu sabiedrībām Niche/Unichem, Matrix, Teva, Krka un Lupin. Nolīgumi, uz kuriem attiecas šī apelācijas tiesvedība, ir nolīgumi, ko Servier noslēdza ar Niche/Unichem, Matrix, Teva un Lupin.

a)      Ar “Niche/Unichem” un ar “Matrix” noslēgtie nolīgumi

30.      Niche/Unichem un Matrix sadarbojās nolūkā laist tirgū perindoprila ģenērisko versiju. Matrix bija AFS piegādāja loma, bet Niche/Unichem bija atbildīga par TA iegūšanu un gala produkta izplatīšanu (27).

31.      Vēl bez Niche iebildumiem EPI (28)Servier un Niche kopš 2004. gada 25. jūnija bija tiesvedības dalībnieces tiesvedībā High Court of Justice (England & Wales), Chancery Division (patents court) (Augstā tiesa (Anglija un Velsa), Kanclera kompetences lietu departaments (Patentu palāta)) Apvienotajā Karalistē saistībā ar patentiem 339, 340, 341 un 947. Tiesas sēde minētajā tiesvedībā bija noteikta 2005. gada 7. un 8. februārī. Matrix bija saistīta ar minēto tiesvedību, jo sniedza liecības, bet tai pašai nebija izskatīšanā esošas tiesvedības ar Servier (29).

32.      2005. gada 8. februārī Servier noslēdza divus izlīguma nolīgumus, vienu ar Niche/Unichem (turpmāk tekstā – “Niche nolīgums”) un otru ar Matrix (turpmāk tekstā – “Matrix nolīgums”). Tajā pašā dienā Niche noslēdza licences un piegādes līgumu ar Biogaran, Les Laboratoires Servier pilnībā piederošu meitasuzņēmumu.

33.      Nolīgumi, ko Servier noslēdza ar Niche/Unichem un Matrix, attiecās uz visām valstīm, kurās pastāvēja patenti 339, 340, 341 un 947, izņemot vienu valsti, kas nav Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) dalībvalsts, attiecībā uz Matrix nolīgumu. Rezumējot (30) tajos bija paredzēts, ka Niche/Unichem un Matrix atturēsies ražot vai piegādāt perindoprilu, ko Servier uzskata par tādu, ar kuru pārkāpj tās patentus, kā arī atturēsies apstrīdēt Servier patentus.

34.      Apmaiņā pret to Servier apņēmās necelt prasības par pārkāpumu pret Niche/Unichem un Matrix un samaksāt 11,8 miljonus sterliņu mārciņu (GBP) Niche/Unichem, no vienas puses, un 11,8 miljonus GBP Matrix, no otras puses. Turklāt saistībā ar nolīgumu ar Biogaran Niche apņēmās nodot Biogaran lietas materiālus, kuri attiecās uz trim zālēm un kuri bija nepieciešami TA iegūšanai un TA Francijā iegūšanai vienām no tām. Apmaiņā pret to Biogaran bija jāsamaksā Niche summa 2,5 miljonu GBP apmērā, kas būtu neatmaksājama pat gadījumā, ja Biogaran TA neiegūtu.

b)      Ar “Teva” noslēgtais nolīgums

35.      Vēl bez Teva iebildumiem EPI (31)Servier un Ivax kopš 2005. gada 9. augusta bija tiesvedības dalībnieces Apvienotajā Karalistē attiecībā uz patentu 947, bet vienlaikus bija nolēmušas apturēt procedūru līdz galīgā lēmuma pieņemšanai iebildumu procedūrā EPI. 2007. gada 15. augustā Teva meitasuzņēmums Pharmachemie cēla prasību ar lūgumu atcelt patentu 947, kāds tas bija spēkā Nīderlandē, un minētā prasība tika apmierināta 2008. gada 11. jūnijā (32).

36.      2006. gada 13. jūnijā Servier un Teva noslēdza izlīguma nolīgumu, kas attiecās tikai uz Apvienoto Karalisti (turpmāk tekstā – “Teva nolīgums”). Šo nolīgumu noslēdza uz trim gadiem, un tas bija atjaunojams uz papildu divu gadu laikposmu.

37.      Saskaņā ar minēto nolīgumu Teva apņēmās iegādāties erbumīna perindoprilu, kas paredzēts izplatīšanai Apvienotajā Karalistē, tikai no Servier; tas bija spēkā uz trim gadiem. Apmaiņā pret Servier maksājumu par summu 5 miljonu GBP apmērā Teva apņēmās nepārdot ģenērisko perindoprilu (citu, nevis Servier piegādāto) un neapstrīdēt Servier patentus Apvienotajā Karalistē; ir precizēts, ka tai nebija aizliegts turpināt iebildumu procedūru attiecībā uz strīdīgajiem patentiem EPI. Turklāt Servier un Teva vienojās par fiksētas zaudējumu atlīdzības samaksu Teva perindoprila nepiegādāšanas gadījumā, sākot ar 2006. gada 1. augustu, un Teva tādā gadījumā nebija nekādu tiesību izbeigt izlīguma nolīgumu. Pēc EPI 2006. gada 17. jūlija lēmuma, ar ko apstiprināja patentu 947, un rīkojuma, kuru High Court of Justice (England & Wales), Chancery Division (patents court) (Augstā tiesa (Anglija un Velsa), Kanclera kompetences lietu departaments (Patentu palāta)) piešķīra pret Apotex 2006. gada 8. augustā (33), Servier izmantoja fiksētās zaudējumu atlīdzības noteikumu un Teva tādējādi 11 mēnešu laikā saņēma no Servier summu 5,5 miljonu GBP apmērā kā kompensāciju par perindoprila nepiegādāšanu. Kopumā tie tātad bija 10,5 miljoni GBP, ko Servier samaksāja Teva saistībā ar šo izlīgumu (34).

38.      2007. gada 23. februārī Servier un Teva noslēdza Teva nolīguma papildu nolīgumu, ar kuru tika apstiprināta ekskluzīvās tirdzniecības pienākuma faktiska īstenošana, nosakot datumu, kurā Teva varēs sākt izplatīt Servier piegādāto ģenērisko perindoprilu. Šo datumu vai nu vajadzēja vienpusēji noteikt Servier, vai arī tam vajadzēja atbilst patenta 947 atcelšanas vai termiņa beigu datumam, vai arī tam vajadzēja būt datumam, kurā Apotex sāks izplatīt ģenērisko perindoprilu Apvienotajā Karalistē pēc tās strīda ar Servier atrisināšanas (35). Galu galā Teva ienāca Apvienotās Karalistes tirgū ar Servier piegādāto ģenērisko perindoprilu pēc tam, kad 2007. gada 6. jūlijā tiesvedībā ar Apotex patents 947 tika atzīts par spēkā neesošu Apvienotajā Karalistē (36).

c)      Ar “Lupin” noslēgtais nolīgums

39.      Vēl bez iebildumiem EPI (37)Lupin Apvienotās Karalistes tiesā 2006. gada 18. oktobrī cēla prasību par patenta 947, kāds tas bija spēkā Apvienotajā Karalistē, atzīšanu par spēkā neesošu, kā arī par to, lai tiktu atzīts, ka perindoprila ģenēriskā versija, kuru šī sabiedrība plānoja tirgot šajā valstī, nepārkāpj minēto patentu (38).

40.      2007. gada 30. janvārī Servier un Lupin noslēdza izlīguma nolīgumu patentu jomā attiecībā uz visām valstīm, izņemot vienu valsti, kas nepieder pie EEZ (turpmāk tekstā – “Lupin nolīgums”).

41.      Atbilstoši šim nolīgumam Lupin piekrita nepārdot ģenērisko perindoprilu (līdz brīdim, kad Servier vai trešās puses laidīs tirgū ģenērisko perindoprilu, vai līdz Servier patentu spēkā esamības beigām/atzīšanai par spēkā neesošiem) un neapstrīdēt virkni Servier piederošo patentu. Nolīgumā turklāt bija paredzēts, ka tā puses izmantos “visus saprātīgos līdzekļus”, lai noslēgtu izplatīšanas nolīgumu, saskaņā ar kuru Servier sāks piegādāt Lupin perindoprilu, tiklīdz kā ģenērisko perindoprilu būs laidusi tirgū Servier vai trešās puses. Šādu nolīgumu galu galā neparakstīja, un Lupin tā arī neienāca perindoprila tirgū.

42.      Turklāt saistībā ar Lupin nolīgumu Servier un Lupin noslēdza arī intelektuālā īpašuma tiesību nodošanas nolīgumu un licences nolīgumu. Saskaņā ar šiem nolīgumiem Servier pārskaitīja Lupin summu 40 miljonu EUR apmērā par šīs otrās sabiedrības patentu pieteikumu iegādi attiecībā uz perindoprilu, un Lupin panāca licenču nodošanu par atpirktajiem pieteikumiem (39).

B.      Apstrīdētais lēmums

43.      2014. gada 9. jūlijā Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu (40).

44.      Uz šo apelācijas tiesvedību attiecas tas, ka Komisija uzskatīja, ka nolīgumi, kurus Servier bija noslēgusi ar Niche/Unichem, Matrix, Teva un Lupin, ir konkurences ierobežojumi mērķa dēļ un seku dēļ.

45.      Turklāt Komisija arī uzskatīja, ka nolīgumi, kurus Servier bija noslēgusi ar Krka, ir konkurences ierobežojums mērķa dēļ un seku dēļ un ka Servier bija pārkāpusi LESD 102. pantu, izstrādājot un, izmantojot it īpaši tehnoloģijas iegādi un izlīguma nolīgumus, īstenojot izslēgšanas stratēģiju attiecībā uz perindoprila preparātu tirgu Francijā, Nīderlandē, Polijā un Apvienotajā Karalistē un attiecībā uz perindoprila AFS tehnoloģijas tirgu.

46.      Līdz ar to Komisija konstatēja, ka Servier bija pārkāpusi LESD 101. un 102. pantu, un uzlika tai naudas sodus par šiem pārkāpumiem.

C.      Pārsūdzētais spriedums

47.      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 21. septembrī, Servier cēla prasību pret apstrīdēto lēmumu. Vispārējā tiesā Servier tās prasījumos atbalstīja European Federation of Pharmaceutical Industries and Associations (EFPIA).

48.      Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa, lemjot paplašinātā sastāvā, pirmām kārtām, atcēla 1) apstrīdētā lēmuma 4. pantu (kurā bija konstatēts Servier LESD 101. panta pārkāpums saistībā ar nolīgumiem ar Krka); 2) apstrīdētā lēmuma 6. pantu (kurā bija konstatēts Servier LESD 102. panta pārkāpums), un 3) apstrīdētā lēmuma 7. panta 4. punkta b) apakšpunktu un 6. punktu (ar kuru Servier bija uzlikti naudas sodi par šiem abiem pārkāpumiem).

49.      Otrām kārtām, Vispārējā tiesa 4) ar apstrīdētā lēmuma 7. panta 2. punkta b) apakšpunktu samazināja Servier saistībā ar Matrix nolīgumu uzliktā naudas soda apmēru, kas minēts šā lēmuma 2. pantā. Trešām kārtām, tā 5) prasību pārējā daļā noraidīja un, ceturtām kārtām, 6) un 7) piesprieda Servier, Komisijai un EFPIA segt katrai savus tiesāšanās izdevumus.

III. Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi

50.      Ar 2019. gada 28. februāra dokumentu Servier iesniedza apelācijas sūdzību par pārsūdzēto spriedumu; šo sabiedrību tās prasījumos joprojām atbalstīja EFPIA.

51.      Vienlaikus pārējie apstrīdētā lēmuma adresāti, kuriem Vispārējās tiesas spriedums bija nelabvēlīgs, arī iesniedza apelācijas sūdzības par Vispārējās tiesas spriedumiem, ar kuriem bija noraidītas viņu prasības par minēto lēmumu, savukārt Komisija iesniedza apelācijas sūdzību par to, ka Vispārējā tiesa bija atcēlusi apstrīdētā lēmuma daļas attiecībā uz nolīgumiem ar Krka un LESD 102. pantu (41).

52.      Ar 2019. gada 22. maija dokumentu Apvienotā Karaliste lūdza atļauju iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam. Šī iestāšanās tika atļauta ar Tiesas priekšsēdētāja 2019. gada 16. jūnija lēmumu.

53.      Servier prasījumi Tiesai ir šādi.

–        Galvenokārt, ņemot vērā pirmo līdz piekto pamatu, ar kuriem apstrīd LESD 101. panta pārkāpumu:

–        atcelt pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 4., 5. un 6. punktu;

–        atcelt apstrīdētā lēmuma 1. panta b) punktu, 2. panta b) punktu, 3. panta b) punktu un 5. panta b) punktu un līdz ar to 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu, 2. punkta b) apakšpunktu, 3. punkta b) apakšpunktu un 5. punkta b) apakšpunktu vai, ja tie netiek atcelti, nosūtīt lietu atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā lemj par attiecīgo nolīgumu sekām.

–        Pakārtoti, ņemot vērā sesto pamatu:

–        atcelt pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 4. un 5. punktu, ciktāl tajos ir apstiprināti Komisijas secinājumi par atsevišķu pārkāpumu esamību un kumulatīviem naudas sodiem attiecībā uz Niche un Matrix nolīgumiem, un līdz ar to atcelt apstrīdētā lēmuma 1. panta b) punktu, 2. panta b) punktu, 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu un 2. punkta b) apakšpunktu.

–        Vēl pakārtoti:

–        atcelt pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 4. un 5. punktu, kā arī apstrīdētā lēmuma 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu, 2. punkta b) apakšpunktu, 3. punkta b) apakšpunktu un 5. punkta b) apakšpunktu, ņemot vērā septītā pamata pirmo un otro daļu, ar kurām apstrīd visu naudas sodu principu un apmēru;

–        atcelt pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 5. punktu un apstrīdētā lēmuma 5. panta b) punktu un 7. panta 5. punkta b) apakšpunktu, ņemot vērā piektā pamata ceturto daļu attiecībā uz apgalvotā pārkāpuma ilgumu un naudas soda saistībā ar nolīgumu, kas noslēgts starp Servier un Lupin, apmēra aprēķinu un līdz ar to noteikt naudas sodu, īstenojot savu neierobežoto kompetenci.

–        Katrā ziņā:

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

54.      EFPIA prasījumi Tiesai ir šādi:

–        atcelt pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 4., 5. un 6. punktu;

–        atcelt apstrīdētā lēmuma 1. panta b) punktu, 2. panta b) punktu, 3. panta b) punktu un 5. panta b) punktu un līdz ar to 7. panta 1) punkta b) apakšpunktu, 2. punkta b) apakšpunktu, 3. punkta b) apakšpunktu un 5. punkta b) apakšpunktu vai, ja tie netiek atcelti, nosūtīt lietu atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā lemj par attiecīgo nolīgumu sekām; un

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā tiesvedībā un pirmajā instancē.

55.      Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt un

–        piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējām atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus gan Vispārējā tiesā, gan Tiesā.

56.      Apvienotā Karaliste atbalsta šos Komisijas prasījumus.

57.      2021. gada 13. septembrī Tiesa aicināja lietas dalībniekus iesniegt savus apsvērumus par spriedumu Generics (UK) u.c., kā arī par spriedumiem no grupas Lundbeck/Komisija (42).

58.      2021. gada 20. un 21. oktobrī deviņu apelācijas tiesvedību, kas uzsāktas pret astoņiem Vispārējās tiesas spriedumiem attiecībā uz apstrīdēto lēmumu, dalībnieki sniedza savus apsvērumus un atbildes uz Tiesas jautājumiem kopīgā tiesas sēdē.

IV.    Vērtējums

59.      Servier apgalvo, ka Vispārējā tiesa kļūdaini apstiprināja Komisijas konstatējumu, ka ar Niche/Unichem, Matrix, Teva un Lupin noslēgtie nolīgumi bija LESD 101. panta pārkāpumi un ka tā varēja uzlikt Servier naudas sodus par šo pārkāpumu.

60.      Servier strukturē savu argumentāciju, izmantojot septiņus pamatus, no kuriem pirmie seši attiecas uz pārkāpumu konstatējumu (A), savukārt septītais attiecas uz naudas sodiem (B).

A.      Par pārkāpuma konstatējumu

1.      “Servier” argumentācijas struktūra un pieņemamība

61.      Saistībā ar pirmajiem diviem pamatiem Servier vispārīgi pārmet Vispārējai tiesai tiesību kļūdas, kas pieļautas, analizējot nolīgumu pretkonkurences mērķi (pirmais pamats), kā arī potenciālo konkurenci starp pusēm (otrais pamats).

62.      Turpinot, ar trešo līdz piekto pamatu Servier apgalvo, ka šādas kļūdas pastāv attiecībā uz katru no aplūkojamajiem nolīgumiem, proti, Niche un Matrix nolīgumiem (trešais pamats), Teva nolīgumu (ceturtais pamats) un Lupin nolīgumu (piektais pamats). Piektā pamata trešajā daļā Servier turklāt apgalvo, ka Vispārējā tiesa pieļāva kļūdas, nosakot beigu datumu pārkāpumam, ko veidoja Lupin nolīgums.

63.      Ar sesto pamatu Servier pakārtoti atsaucas uz Vispārējās tiesas pieļautajām tiesību kļūdām saistībā ar Niche un Matrix nolīgumu kvalificēšanu par atsevišķiem pārkāpumiem.

64.      Iesākumā Komisija apgalvo, ka pirmais un otrais pamats ir daļēji nepieņemami, ciktāl Servier tajos teorētiski un abstrakti kritizējot Vispārējās tiesas, kā apgalvots, pieļautās kļūdas, neatsaucoties uz konkrētiem pārsūdzētā sprieduma punktiem. Turklāt Servier atkārtojot argumentus, kas jau ir bijuši izvirzīti Vispārējā tiesā un ko tā jau ir noraidījusi, nepaskaidrojot, kādu kļūdu Vispārējā tiesa būtu pieļāvusi, tos noraidot.

65.      Šī kritika ir pamatota attiecībā uz daļu Servier izvirzīto argumentu, un tas tā ir ne tikai saistībā ar pirmo un otro pamatu, bet arī saistībā ar trešo, ceturto un piekto pamatu. Ar daļu savu argumentu Servier izdara vispārējus apsvērumus un nosauc lielu skaitu pārsūdzētā sprieduma, kā apgalvots, kļūdainu punktu, nepamatojot, kādas konkrēti būtu Vispārējās tiesas šajos punktos pieļautās kļūdas. Tāpat vairākos savas prasības punktos Servier vienīgi atkārto argumentus, kas jau ir bijuši izvirzīti Vispārējā tiesā, un atsaucas uz saviem šajā tiesā iesniegtajiem procesuālajiem rakstiem un to daudzajiem pielikumiem.

66.      Tomēr, kā Komisija pati atzīst, izņemot šos apsvērumus, kas faktiski ir nepieņemami, lasot kopsakarā Servier tās dažādajos pamatos izvirzītos argumentus, atklājas, ka Servier saista savus vispārīgos iebildumus attiecībā uz Vispārējās tiesas veikto pārbaudi par potenciālo konkurenci un nolīgumu pretkonkurences mērķi ar šīs tiesas veikto pārbaudi par noteiktiem tās attiecību aspektiem un īpašiem nolīgumiem ar aplūkojamajām ģenērisko zāļu sabiedrībām. Šajā kontekstā Servier identificē minētos sprieduma motīvus un šajos motīvos pieļautās apgalvotās kļūdas.

67.      Protams, šīs argumentācijas vērtējumu sarežģī tas, ka šie argumenti ir sniegti dažādās apelācijas sūdzības vietās. Tādējādi attiecībā uz potenciālo konkurenci ir jālasa kopā otrais pamats un trešā, ceturtā un piektā pamata pirmā daļa. Tāpat attiecībā uz nolīgumu pretkonkurences mērķi ir jāatsaucas uz pirmo pamatu un trešā, ceturtā un piektā pamata otro daļu. Tomēr, veicot šādu lasījumu, ir iespējams identificēt konkrētu Servier kritiku attiecībā uz pārsūdzēto spriedumu un ir jāatzīst, ka šajā ziņā Servier argumentācija ir pieņemama. Līdz ar to, turpinot, vērtējot dažādos Servier pamatus, tiks vērtēta tās argumentācijas pieņemamā daļa, precizējot, ka šī argumentācija bieži atrodas pelēkā zonā starp juridisko kvalifikāciju un faktu vērtējumu.

68.      Kad tas ir precizēts, vispirms ir jāvērtē Servier argumenti par potenciālo konkurenci (2), lai pēc tam pievērstos tās argumentiem par nolīgumu pretkonkurences mērķi (3), par beigu datumu pārkāpumam, ko veidoja Lupin nolīgums (4), un, visbeidzot, par, pirmām kārtām, Niche nolīguma un, otrām kārtām, Matrix nolīguma kvalificēšanu par atsevišķiem pārkāpumiem (5).

2.      Par potenciālo konkurenci (otrais pamats un trešā, ceturtā un piektā pamata pirmā daļa)

69.      Vispirms Servier apgalvo, ka, vērtējot to, vai Servier un ģenērisko zāļu sabiedrības bija potenciālas konkurentes nolīgumu noslēgšanas brīdī, Vispārējā tiesa pieļāva trīs kļūdas. Vispārējā tiesa neesot pienācīgi ņēmusi vērā patentu apjomu (a), esot kļūdaini secinājusi, ka ģenērisko zāļu sabiedrību veiktie sagatavošanas darbi liecināja par faktisku spēju ienākt tirgū (b), un esot pārnesusi pierādīšanas pienākumu (c). Turpinot, Servier cenšas skaidrot šīs kļūdas attiecībā uz vērtējumu par tās konkurences attiecībām ar katru no iesaistītajām ģenērisko zāļu sabiedrībām (d).

a)      Par patentu apjomu, analizējot potenciālo konkurenci

70.      Vispirms Servier apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav ievērojusi patentu apjomu, neņemot vērā ar patentiem saistītos šķēršļus savā analīzē par ģenērisko zāļu sabiedrību spēju ātri ienākt tirgū. Pat pirms lēmuma par patenta spēkā esamību un par ģenērisko zāļu pārkāpjošo raksturu patents, kuru uztver kā stipru, tāpat kā pagaidu rīkojumi, ar kuriem aizliedz ģenērisko zāļu sabiedrībām ienākt tirgū, varot ietekmēt šādu sabiedrību spēju ienākt tirgū.

71.      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, lai pārbaudītu, vai uzņēmums, kurš ir nolīguma dalībnieks, ir potenciāls konkurents kādā tirgū, ir jāpārbauda, vai šajā tirgū nav nepārvaramu šķēršļu ienākšanai tajā (43) un vai gadījumā, ja aplūkojamā nolīguma nebūtu, būtu pastāvējušas reālas un konkrētas iespējas, ka attiecīgais uzņēmums ienāktu šajā tirgū un konkurētu ar uzņēmumiem, kas tajā veic uzņēmējdarbību. Šī pārbaude ir jāveic, ņemot vērā konkrēto ekonomisko un juridisko kontekstu, kurā aplūkojamais nolīgums tika noslēgts (44).

72.      Līdz ar to, vērtējot potenciālo konkurenci starp tādu patentu īpašnieku, ar kuriem aizsargā tādas aktīvās vielas ražošanas paņēmienu, kas ir kļuvusi vispārpieejama, no vienas puses, un sabiedrībām, kuras vēlas ienākt tirgū ar zālēm, kas satur šo aktīvo vielu, no otras puses, kas ir noslēguši tādus nolīgumus kā tie, uz kuriem attiecas šī lieta, protams, nav iespējams neņemt vērā minētos patentus, kas neapstrīdami ir daļa no aplūkojamā ekonomiskā un juridiskā konteksta (45).

73.      Tomēr saistībā ar šo kontekstu ir arī jāņem vērā apstāklis, ka zāļu ražošanas paņēmiena patenta spēkā esamības prezumpcija nav līdzvērtīga prezumpcijai par to, ka prettiesiska ir ģenēriskā versija šīm zālēm, kuru patenta īpašnieks uzskata, ka ģenēriskās zāles to pārkāpj. Strīdi par šo jautājumu, gan attiecībā uz paņēmiena patentu spēkā esamību, gan attiecībā uz ģenērisko zāļu pārkāpjošo raksturu, proti, jautājums par to, vai tās ir ražotas, izmantojot paņēmienus, kurus aizvien aizsargā patenti, turpretī ir bieži sastopami un pat ir norāde uz potenciālas konkurences attiecību pastāvēšanu starp pusēm (46).

74.      No tā izriet, ka šādos apstākļos tāda patenta esamību, ar kuru aizsargā tādas aktīvās vielas ražošanas paņēmienu, kas ir kļuvusi vispārpieejama, pašu par sevi nevar uzlūkot kā nepārvaramu šķērsli ģenērisko zāļu, kas satur šo aktīvo vielu, ienākšanai tirgū (47).

75.      Vērtējumam par potenciālas konkurences esamību starp šāda patenta īpašnieku un sabiedrībām, kuras vēlas ienākt tirgū ar ģenēriskajām zālēm, kas ir noslēguši tādus nolīgumus kā tie, uz kuriem attiecas šī lieta, ir tieši jāattiecas uz jautājumu par to, vai, neraugoties uz aplūkojamā patenta tiesību esamību, šīm sabiedrībām bija reālas un konkrētas iespējas ienākt tirgū nolīgumu noslēgšanas brīdī. Šādu iespēju esamību var pierādīt ar saskaņotu norāžu kopumu, kurš it īpaši ietver ģenērisko zāļu sabiedrību veiktos sagatavošanas darbus, kā arī to, kā situāciju uztvēra šīs sabiedrības un patenta īpašnieks (48).

76.      Pretēji tam, ko apgalvo Servier, šajā gadījumā Vispārējā tiesa pienācīgi veica šādu vērtējumu pārsūdzētā sprieduma 432. un nākamajos punktos (attiecībā uz Niche/Unichem), 579. un nākamajos punktos (attiecībā uz Teva) un 718. un nākamajos punktos (attiecībā uz Lupin). Vispārējā tiesa detalizēti pārbaudīja, vai šīm sabiedrībām bija reālas un konkrētas iespējas ienākt tirgū, neraugoties ne tikai uz šķēršļiem, kurus veidoja Servier patenti, bet arī tehniskas dabas šķēršļiem, kas saistīti ar šo sabiedrību produktu izstrādi, un ar normatīva rakstura šķēršļiem, kuri saistīti ar TA saņemšanu šiem produktiem.

b)      Par ģenērisko zāļu sabiedrību reālo un konkrēto iespēju ienākt tirgū, neraugoties uz šķēršļu esamību, analīzi

77.      No iepriekš minētā izriet, ka Vispārējā tiesa neaprobežojās, kā apgalvo Servier, ar to, ka būtu piemērojusi tikai pārbaudi par nodomu ienākt pilnīgi teorētiskā bezgalīga izmēra tirgū. Vispārējā tiesa ne tikai neturējās pie tādām iespējām ienākt pilnīgi hipotētiskā tirgū, kas atrautas no konteksta, bet gan, gluži pretēji, tieši vērtēja, vai ģenērisko zāļu sabiedrību veiktie konkrētie soļi liecināja par to reālām un konkrētām iespējām ienākt tirgū, neraugoties uz Servier patentu esamību. Veicot šo vērtējumu, Vispārējā tiesa balstījās uz objektīviem elementiem, kuru patiesumu Servier nav apšaubījusi, piemēram, tostarp jau īstenotajiem ieguldījumiem, darbībām, kas veiktas, lai saņemtu TA, un līgumiem, kuri noslēgti ar tirdzniecības partneriem.

78.      Dažādā kritika, ko Servier ir minējusi šajā ziņā, neatklāj tiesību kļūdas, kuras Vispārējā tiesa būtu pieļāvusi šajā vērtējumā.

1)      Par tāda nolīguma esamību, ar ko izslēdza potenciālos ienācējus tirgū

79.      Iesākumā, pretēji tam, ko apgalvo Servier, Tiesa ir skaidri atzinusi, ka tādā situācijā kā šajā lietā aplūkojamā apstāklis, ka tirgus dalībnieki noslēdz nolīgumu, kura mērķis ir noturēt kādu no viņiem ārpus tirgus, ir ne tikai būtiska norāde, ka starp minētajiem uzņēmumiem pastāv konkurences attiecības, bet arī “visspēcīgākais pierādījums” par to. Šāda norāde ir arī apstāklis, ka oriģinālo zāļu ražotājs veic līdzekļu nodošanu ģenērisko zāļu sabiedrībai apmaiņā pret to, ka tiek atlikta tās ienākšana tirgū. Šī vēlme norāda uz to, kā oriģinālo zāļu ražotājs uztver risku, kādu tā komercinteresēm rada attiecīgais ģenērisko zāļu ražotājs, un šādai uztverei ir nozīme, novērtējot potenciālas konkurences esamību (49).

80.      Tas nav loģiski, jo šie elementi tieši apstiprina apstākli, ka aplūkojamajai ģenērisko zāļu sabiedrībai ir reālas un konkrētas iespējas ienākt tirgū un tam nav nepārvaramu šķēršļu. Patiešām nav ticams, ka tad, ja ģenērisko zāļu sabiedrība nevarētu ienākt tirgū un tādējādi neapdraudētu oriģinālo zāļu ražotāju, tas ar šo ģenērisko zāļu sabiedrību slēgtu nolīgumu, izmantojot maksājumu, nolūkā noturēt to ārpus tirgus. Līdz ar to, vērtējot potenciālas konkurences attiecību esamību starp saimnieciskās darbības veicējiem, šīs norādes ir jāņem vērā tajā pašā vērtējuma stadijā un tikpat lielā mērā kā ģenērisko zāļu sabiedrību reālās un konkrētās iespējas ienākt tirgū un nepārvaramu šķēršļu neesamību. Visi šie elementi, aplūkoti kopā, patiešām ir norāžu kopums, uz kuru Komisija var balstīties, lai pierādītu potenciālas konkurences esamību starp saimnieciskās darbības veicējiem, no kuriem viens jau ir klātesošs tirgū, kurā pārējie gatavojas ienākt.

81.      Līdz ar to Vispārējās tiesas pārsūdzētā sprieduma 450. punktā veiktajā apgalvojumā, ka strīdīgo nolīgumu noslēgšana starp Servier un ģenērisko zāļu sabiedrībām bija atbilstīgs elements, lai vērtētu potenciālo konkurenci starp šiem saimnieciskās darbības veicējiem, nav pieļauta neviena kļūda.

2)      Par ģenērisko zāļu sabiedrību veiktajiem sagatavošanas darbiem un viņu nodomu pārvarēt šķēršļus

82.      Turpinot, pretēji Servier apgalvojumiem, to, ka pastāvēja reālas un konkrētas iespējas ienākt tirgū, apliecina apstāklis, ka nolīgumu noslēgšanas brīdī ģenērisko zāļu sabiedrības bija veikušas pietiekamus sagatavošanas darbus, kuri tām ļāva piekļūt attiecīgajam tirgum tādā termiņā, kas spēj radīt konkurences spiedienu uz oriģinālo zāļu ražotāju. Šādi darbi ļauj pierādīt ģenērisko zāļu ražotāja stingro apņemšanos, kā arī atbilstošu spēju piekļūt tādu zāļu tirgum, kurās ir ietverta aktīvā viela, kas ir kļuvusi vispārpieejama, pat ja pastāv paņēmiena patenti, kuri pieder oriģinālo zāļu ražotājam (50).

83.      Kā Vispārējā tiesa pareizi atgādināja pārsūdzētā sprieduma 384., 444., 458. un 728. punktā, šajā kontekstā kāda tirgus dalībnieka nodoms ienākt tirgū ir apstāklis, kas var apstiprināt konstatējumu par tā spēju to izdarīt (51). Līdz ar to Servier nevar pārmest Vispārējai tiesai, ka tā būtu pieļāvusi kļūdas, vērtējot to, kā ģenērisko zāļu sabiedrības uztvēra ar patentiem saistītos riskus. Turklāt no šiem punktiem, kā arī no pārsūdzētā sprieduma 445. un nākamajiem un 729. un nākamajiem punktiem izriet, ka Vispārējā tiesa konstatēja, ka pat tad, ja elementi, kurus Komisija izvirzīja, lai pierādītu, ka ģenērisko zāļu sabiedrības paļāvās uz tiesvedību patentu jomā labvēlīgu iznākumu, būtu jānoraida, tehniskie un ar tiesvedību saistītie pasākumi, ko šīs sabiedrības īstenoja, tomēr liecināja par viņu nodomu ienākt tirgū.

84.      Pretēji tam, ko apgalvoja Servier, Vispārējā tiesa pamatoti atzina – šie pasākumi parāda, ka šīs sabiedrības nekādi nebija zaudējušas drosmi dažādo ar patentiem saistīto, normatīvo un tehnisko šķēršļu ienākšanai tirgū dēļ, bet gan, tieši pretēji, tām bija stingra apņēmība šos šķēršļus uzveikt.

3)      Par daudzu šķēršļu esamību

85.      Servier tomēr apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, vērtējot ar patentiem saistītās, tehniskās, normatīvās un finansiālās grūtības, ar kurām saskārās ģenērisko zāļu sabiedrības un konkrētāk Niche un Matrix, uzlūkojot tās atsevišķi, nevis kopumā. Pat ja katra no šīm grūtībām atsevišķi nebija nepārvarama, tas nenozīmējot, ka šīs sabiedrības spēja uzveikt šo grūtību kopumu.

86.      Komisijas ieskatā, šis arguments nebija izvirzīts pirmajā instancē un līdz ar to ir nepieņemams. Tomēr, ciktāl ar minēto argumentu tiek paplašināts Vispārējā tiesā izvirzīts pamats un kritizēts tas, kā šī tiesa ir piemērojusi LESD 101. pantu, Servier to var izvirzīt apelācijas tiesvedībā (52).

87.      Tomēr pēc būtības šim argumentam nevar piekrist.

88.      Tā pārsūdzētā sprieduma 442. un nākamajos punktos (attiecībā uz Niche/Unichem), 589. un nākamajos punktos (attiecībā uz Teva) un 726. un nākamajos punktos (attiecībā uz Lupin) Vispārējā tiesa veica rūpīgu un detalizētu pārbaudi attiecībā uz dažādiem ar patentiem saistītiem, tehniskiem, normatīviem un finansiāliem šķēršļiem, ar kuriem, Servier ieskatā, šīs sabiedrības bija saskārušās, gatavojoties ienākt tirgū ar saviem produktiem. Šajā pārbaudē Vispārējā tiesa konstatēja, ka minēto sabiedrību nepārtrauktā rīcība, stājoties pretī šīm grūtībām, parādīja, ka tie nebija nepārvarami šķēršļi, kas šādu ienākšanu tirgū darītu neiespējamu.

89.      Tādējādi Vispārējā tiesa pamatojumam izmantoja lielu skaitu faktu, kurus Servier nav apstrīdējusi.

90.      Šajos apstākļos Servier nevar pārmest Vispārējai tiesai, ka tā nebūtu sīkāk pārbaudījusi dažādos šķēršļus to kopumā.

91.      Kā pamatoti apgalvo Komisija, Servier nepaskaidro, ne kāpēc, ne kādā veidā šie šķēršļi, uzlūkoti kopumā, būtu varējuši izrādīties nepārvarami, lai arī Vispārējā tiesa, nepieļaujot tiesību kļūdu, analizēja, ka ģenērisko zāļu sabiedrības bija gatavas uzveikt šos šķēršļus katru atsevišķi. Turklāt Servier tāpat nepaskaidro, kā konkrēti būtu jāizpaužas šādai pārbaudei un kādā veidā tai būtu jāatšķiras no tās pārbaudes, ko Vispārējā tiesa veica.

92.      Turklāt Komisijai ir taisnība, kad tā apgalvo, ka tā tieši izmantoja “holistisku” pieeju, rādot, kādā veidā ģenērisko zāļu sabiedrības un it īpaši Niche rīkojās gan patentu (tiesvedības), gan tehniskajā (tehnisku šķēršļu uzveikšana), gan normatīvajā (saziņa ar valsts iestādēm, lai saņemtu TA) vai finanšu (saziņa ar mātesuzņēmumu, lai saņemtu atbalstu) ziņā. Vispārējā tiesa turklāt ne tikai pārbaudīja Komisijas šādi izvirzīto elementu pamatotību, bet turklāt arī analizēja to savstarpējo saistību dažādās jomās, piemēram, pārsūdzētā sprieduma 494. punktā noraidot Servier apgalvojumus, ka Niche finansiālās grūtības esot tai liegušas stāties pretī ar tiesāšanās izdevumiem un zaudējumu atlīdzību patentu tiesvedībās saistītiem riskiem.

93.      Iebildums par to, ka netika veikts vērtējums par šķēršļiem ģenērisko zāļu sabiedrību ienākšanai tirgū to kopumā, līdz ar to arī ir jānoraida.

c)      Par pierādīšanas pienākuma sadali

94.      Servier apgalvo, ka Vispārējā tiesa pēc tam, kad bija vienīgi secinājusi, ka pastāvēja [sagatavošanas] darbi, lai tā pierādītu ģenērisko zāļu sabiedrību reālas un konkrētas iespējas ienākt tirgū, esot prasījusi, lai Servier šā konstatējuma atspēkošanai sniedz pierādījumus tam, ka šo sabiedrību ienākšana tirgū atdūrās pret nepārvaramiem šķēršļiem. Bet tas līdzinoties negatīvu pierādījumu (probatio diabolica) prasīšanai. Tādā veidā Vispārējā tiesa esot pārnesusi pierādīšanas pienākumu un pārkāpusi principu, saskaņā ar kuru tas ir Komisijas pienākums – pierādīt ģenērisko zāļu sabiedrību reālu un konkrētu iespēju esamību ienākt tirgū.

95.      Šī argumentācija ir pilnīgi nepamatota.

96.      Kā pamatoti atzina Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 386. punktā, protams, ir taisnība, ka tas ir Komisijas pienākums – pierādīt reālu un konkrētu konkurenta iespēju ienākt tirgū esamību. Tomēr, kā Vispārējā tiesa arī pamatoti atzina minētajā punktā, lai arī Komisija apkopoja saskaņotu norāžu kopumu, apliecinot rīcību, ar kuru tiecās ražot un laist tirdzniecībā aplūkojamo produktu pietiekami īsā laikā, lai izdarītu spiedienu uz tirgū esošu saimnieciskās darbības veicēju, tā, neesot pretējiem pierādījumiem attiecībā uz tehniskām, normatīvām, komerciālām vai finanšu grūtībām, pietiekami pierādīja šādu iespēju esamību šīs lietas apstākļos.

97.      Pretēji tam, ko uzskata Servier, šī pierādīšanas pienākuma sadale pilnībā atbilst ar Tiesas judikatūru stingri ieviestiem principiem Savienības konkurences tiesību pārkāpumu jomā. Protams, no tā izriet, ka Komisijai ir jāsniedz tās konstatēto pārkāpumu pierādījumi un ir jāiesniedz tādi pierādījumi, kas juridiski pietiekami pierāda pārkāpumu veidojošo faktu esamību (53). Šajā ziņā tai ir jāsniedz pietiekami precīzi un saskaņoti pierādījumi, lai radītu stingru pārliecību, ka apgalvotais pārkāpums ir ticis izdarīts (54). Tomēr, kad Komisija apkopo šādus pierādījumus, attiecīgajiem tirgus dalībniekiem ir jānorāda uz to pierādījumu nepietiekamību, kurus Komisija ir izmantojusi pārkāpumu veidojošo elementu pierādīšanai (55).

98.      Tādējādi, pat ja juridiskais pierādīšanas pienākums atbilstoši šiem principiem ir Komisijai vai attiecīgajam uzņēmumam, viena lietas dalībnieka norādītie faktiskie apstākļi var likt otram lietas dalībniekam sniegt skaidrojumu vai pamatojumu, ko neizdarot, var secināt, ka pierādīšanas pienākums ir izpildīts (56).

99.      Šajā gadījumā no Servier argumentu vērtējuma, kas veikts šo secinājumu 70.–93. un 108.–117. punktā, tieši izriet, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdas, apstiprinot, ka Komisija bija juridiski pietiekami pierādījusi to, ka nolīgumu noslēgšanas brīdī ģenērisko zāļu sabiedrībām bija reālas un konkrētas iespējas ienākt tirgū. Līdz ar to Vispārējā tiesa tāpat pamatoti apstiprināja, ka šajos apstākļos Servier bija jāizvirza elementi, kas varētu atspēkot šo konstatējumu (57).

100. Paraugoties uzmanīgāk, Servier šajā gadījumā izvirzītie argumenti it īpaši izriet no tā, ka ir sajaukti faktiskas un potenciālas konkurences jēdzieni. Tādējādi Servier kļūdās attiecībā uz faktu, ka tam, lai pierādītu potenciālas konkurences esamību, Komisijai ir vienīgi jāpierāda, ka ģenērisko zāļu sabiedrībām bija reālas un konkrētas iespējas ienākt tirgū tādā termiņā, lai varētu izdarīt konkurences spiedienu uz oriģinālo zāļu ražotāju. Turpretī, nekādi nav prasīts, lai tā ar pārliecību pierādītu arī to, ka ģenērisko zāļu sabiedrību veiktā rīcība faktiski vainagosies ar panākumiem un šīs ģenērisko zāļu sabiedrības faktiski ienāks attiecīgajā tirgū (58).

101. Tāpat, pretēji tam, ko apgalvo Servier, Komisijai nav jāpierāda, ka ģenērisko zāļu sabiedrību darbi, lai ienāktu tirgū, noteikti noslēgsies “drīzumā”. Svarīgi ir, lai šie darbi liecina par iespējām ienākt tirgū tādā termiņā, lai varētu izdarīt konkurences spiedienu. Kamēr šādi darbi turpinās, piemēram, notiekot sarunām ar regulatīvo iestādi TA saņemšanai vai turpinoties centieniem uzveikt tehniskas grūtības attiecībā uz ģenēriskā produkta aspektiem, tie apliecina iespēju ienākt tirgū tādā termiņā, lai varētu izdarīt konkurences spiedienu. Tas tā vēl jo vairāk ir tad, ja, vērtējot norāžu kopumu, kas liecina par potenciālas konkurences pastāvēšanu, minēto darbu esamība tiek konfrontēta ar pierādījumiem, kuri atklāj, ka oriģinālo zāļu ražotājs uztver ģenērisko zāļu sabiedrību radītos draudus, piemēram, apstākli, ka viņš cenšas noslēgt ar tām nolīgumus, lai kavētu to ienākšanu tirgū (59).

102. Līdz ar to Servier nevar apgalvot, ka Vispārējā tiesa būtu pieļāvusi kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 481. punktā apstiprinot Komisijas atteikumu apmierināt Servier izteikto lūgumu iesniegt saraksti starp Niche vai tās partneriem un attiecīgajām valsts regulatīvajām iestādēm. Ir kļūdaini apgalvot, ka Komisijai būtu vajadzējis novērtēt Niche iespējas uzveikt normatīvos šķēršļus attiecībā uz TA iegūšanu, iztaujājot šīs iestādes.

103. Komisijai nav jāvērtē iespējamās izredzes gūt panākumus vai tādas TA procedūras iespējamo iznākumu, kuru valsts iestādēs uzsākusi ģenērisko zāļu sabiedrība. Pietiek ar to, ka Komisija norāda konkrētu šādu sabiedrību rīcību (TA pieteikuma iesniegšana, sarakste ar attiecīgo regulatīvo iestādi), lai saņemtu TA tādā termiņā, kas ļautu izdarīt konkurences spiedienu uz oriģinālo zāļu ražotāju (60). Šajā ziņā novēlota TA saņemšana nekādi nepierāda to, ka ģenērisko zāļu sabiedrība vairs nav potenciālas konkurences avots, it īpaši ja minētā sabiedrība – tāpat kā sabiedrības, uz kurām attiecas šī lieta, – veic darbus, lai atrisinātu grūtības, kas ir šo novēlošanos izraisījušas (skat. šo secinājumu 109. punktu).

104. Šajā kontekstā arī ar argumentu par to, ka ģenērisko zāļu sabiedrības, nevis Servier vislabāk var atsaukties uz iespējamām grūtībām, ar kurām tās bija saskārušās it īpaši saistībā ar saviem TA pieteikumiem, nevar pierādīt pierādīšanas pienākuma pārcelšanu uz Servier. Šādas argumentācijas pamatā arī ir kļūdaina premisa, saskaņā ar kuru tam, lai pierādītu potenciālas konkurences esamību, būtu ar pārliecību jāpierāda, ka ģenērisko zāļu sabiedrību rīcība būtu vainagojusies panākumiem un ka pietiktu tikai atsaukties uz grūtībām vai novēlošanos šajā kontekstā, lai atspēkotu konstatējumu par potenciālas konkurences esamību.

105. Kā jau tika pierādīts un pretēji tam, ko apgalvo Servier, tik ilgi, kamēr ģenērisko zāļu sabiedrības turpina pasākumus attiecībā uz regulatīvajām iestādēm un no tiem neatsakās iespējamu grūtību dēļ, tās turpina apliecināt savu ciešo apņēmību un spēju ienākt tirgū. Līdz ar to sarakste starp ģenērisko zāļu sabiedrībām un regulatīvajām iestādēm, pat pieņemot, ka tā liecina par grūtībām, nebūtu bijusi tāda, kas atspēkotu konstatējumu par potenciālas konkurences esamību.

106. Turklāt katrā ziņā no pārsūdzētā sprieduma 481. punkta izriet, ka Komisijā notikušās administratīvās procedūras laikā Servier bija piekļuve tabulai, kurā ir rezumēts Niche iesniegtais šo sarunu saturs, no kā izrietēja, ka valsts regulatīvo iestāžu identificētās problēmas neliedza Niche sniegt uz tām atbildes, ne arī turpināties TA procedūrai.

107. Līdz ar to argumentācija par pierādīšanas pienākuma pārnešanu, kā arī par tiesību uz labu pārvaldību pārkāpumu tāpat ir jānoraida.

d)      Par papildu argumentiem attiecībā uz katru no iesaistītajām ģenērisko zāļu sabiedrībām

108. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Servier izvirzītie papildu argumenti par katras no iesaistīto ģenērisko zāļu sabiedrībām kā potenciālā konkurenta statusu arī neatklāj, ka Vispārējā tiesa būtu kļūdaini secinājusi, ka nolīgumu noslēgšanas brīdī šīs sabiedrības bija veikušas pietiekamus sagatavošanas darbus, lai tie tām ļautu ienākt tirgū termiņā, kas spētu radīt konkurences spiedienu uz Servier.

1)      “Niche/Unichem” un “Matrix”

109. Pirmām kārtām, pretēji tam, ko apgalvo Servier, Vispārējā tiesa pamatoti uzskatīja, ka Niche un Matrix rīcība, lai uzveiktu tehniskās problēmas, veicot izmaiņas Matrix produkta paņēmienā un veidā, kā tas ir apstiprināts pārsūdzētā sprieduma 446. un 447. punktā, ne tikai nepierādīja, ka Servier patenti bija nepārvarami šķēršļi, bet, gluži pretēji, apliecināja to, ka Niche un Matrix bija cieša apņēmība un spēja ienākt tirgū, neraugoties uz šo patentu esamību. Tas pats attiecas uz centienu īstenošanu ģenēriskā produkta izstrādes beigu posmā un aktīvu līdzdalību TA piešķiršanas procedūrā (pārsūdzētā sprieduma 459.–480. punkts). Šajā kontekstā novēlošanās TA procedūrā nekādi neatspēko Niche un Matrix potenciālā konkurenta statusu, jo, kā tika minēts šo secinājumu 100.–103. punktā, nav prasīts pierādīt, ka darbi TA iegūšanai tiks pabeigti gribētajā laikā vai vainagosies panākumiem, lai sabiedrības, kas veic šādus darbus, kvalificētu par potenciālajām konkurentēm.

110. Otrām kārtām, pretēji tam, ko apgalvo Servier, Vispārējās tiesas apsvērumi pārsūdzētā sprieduma 446. punktā neatklāj nekādu sagrozīšanu. Tādējādi Niche veiktie darbi, par kuriem ir runa minētajā punktā un kuru patiesumu Servier nav apstrīdējusi, liecina par Niche apņēmību uzveikt ar Servier patentiem saistītos šķēršļus un “atvērt ceļu” tam, lai ienāktu tirgū, saņemot paziņojumu par pārkāpuma neesamību, patenta 947 atcelšanu vai tā atzīšanu par spēkā neesošu. Pretēji tam, ko apgalvo Servier, Vispārējā tiesa minētajā punktā neskatīja jautājumu par to, vai Niche bija “labticīga”. Tāpat Vispārējā tiesa neskatīja Servier šajā ziņā izvirzītos elementus (Niche atteikums iesniegt ražošanas paņēmiena detalizētu aprakstu, ļaut veikt tās rūpnīcu inspekciju vai iesniegt tās produkta paraugu). Neatkarīgi no fakta, ka šādus elementus nevar pirmo reizi vērtēt apelācijas tiesvedības posmā, katrā ziņā ir jākonstatē, ka tie neliek apšaubīt Vispārējās tiesas minētajā punktā veiktos konstatējumus un neatklāj nekādu sagrozīšanu.

2)      “Teva”

111. Vispirms, Servier kritiku, ar kuru apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 589. un nākamajos punktos tai esot kļūdaini noteikusi pienākumu pierādīt, ka Teva ienākšana tirgū saskārās ar nepārvaramiem šķēršļiem, nevar pieņemt. Tāpat kā attiecībā uz pārējām ģenērisko zāļu sabiedrībām Vispārējā tiesa pēc detalizēta Servier iesniegto elementu vērtējuma konstatēja, ka tie nav tādi, kas liktu apšaubīt Komisijas konstatējumu, ka Teva veiktie darbi apliecināja tās apņēmību un spēju ienākt tirgū.

112. Turklāt Vispārējā tiesa arī nav – kā apgalvo Servier – pieļāvusi kļūdas, pārsūdzētā sprieduma 590. un nākamajos punktos konstatējot, ka pagaidu rīkojuma risks nebija ietekmējis Teva reālās un konkrētās iespējas ienākt tirgū, jo tā norādīja elementus, kas apliecināja Teva vēlmi uzņemties šo risku. Turklāt Servier vienīgi vispārīgi atsaucas uz savu argumentāciju Vispārējā tiesā par šo jautājumu, nepierādot Vispārējās tiesas pieļautu kļūdu. Katrā ziņā, kā Tiesa atzina, rīkojuma esamība nekādi neizslēdz potenciālas konkurences esamību, jo ir runa par pagaidu pasākumu, kurš nekādā ziņā nenosaka patenta īpašnieka iesniegtas prasības attiecībā uz [patenta] pārkāpumu pamatoto raksturu (61).

113. Tāpat, pretēji tam, ko apgalvo Servier, Vispārējās tiesas argumentācija, kura izklāstīta pārsūdzētā sprieduma 601.–603. punktā un saskaņā ar kuru aizkavēšanās TA procedūrās nebija pietiekamas, lai varētu izslēgt Teva potenciālā konkurenta statusu, kaut arī tā īstenoja centienus uzveikt sastaptās grūtības, neatklāj nekādu kļūdu šo secinājumu 100.–103. un 109. punktā jau norādīto iemeslu dēļ. Turklāt Servier vienīgi atsaucas uz savu prasības pieteikumu un tā pielikumiem pirmajā instancē, lai apstiprinātu, ka ar tās Vispārējā tiesā iesniegtajiem pierādījumiem esot pierādīts, ka šīs grūtības ietekmēja Teva reālās un konkrētās iespējas ienākt tirgū, nesniedzot paskaidrojumus attiecībā uz šiem pierādījumiem un nepierādot Vispārējās tiesas kļūdas to vērtējumā.

114. Turpinot, attiecībā uz Vispārējās tiesas, kā apgalvots, pieļauto sagrozīšanu, vērtējot Teva produkta sastaptās tehniskās problēmas, šī sagrozīšana neatklājas, ne ņemot vērā Servier apgalvojumus, ne ņemot vērā sprieduma punktus, kas tajos ir minēti. Tādējādi, pirmām kārtām, Servier apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 586. un 609.–612. punktā ir sagrozījusi pierādījumus, kuri rāda, ka Teva rīcībā nebija derīgu perindoprila krājumu, neatsaucoties uz kādu pierādījumu, kas būtu sagrozīts. Otrām kārtām, Servier apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi elektroniskā pasta vēstuli, kuru Teva 2007. gada 15. oktobrī jeb pēc Teva nolīgumu noslēgšanas sūtīja Hetero un kurā Teva norādīja, ka tā atsakās no sava produkta laišanas tirgū. Tieši šī atteikšanās bija paredzēta minētajā nolīgumā (62). Līdz ar to neatklājas, ka Vispārējās tiesas analīzē, saskaņā ar kuru ar aplūkojamo elektroniskā pasta vēstuli tiecās īstenot minēto nolīgumu, būtu pieļauta jebkāda sagrozīšana.

115. Visbeidzot, pretēji Servier pārmetumiem, pārsūdzētā sprieduma 610. punktā Vispārējā tiesa neatteicās ņemt vērā pierādījumus pēc nolīguma noslēgšanas, bet gan vienīgi pamatoti uzskatīja, ka saziņa, kurā atspoguļots tas, kā Teva uztvēra konkurences situāciju pēc nolīguma noslēgšanas, nevar pierādīt to, ka Teva bija atteikusies tirgot savu produktu minētās nolīguma noslēgšanas brīdī (63).

3)      “Lupin”

116. Attiecībā uz Lupin potenciālā konkurenta statusa vērtējumu Servier vienīgi galvenokārt atsaucas uz saviem vispārīgajiem iebildumiem attiecībā uz potenciālo konkurenci, kas jau tika vērtēti šo secinājumu 70.–84. punktā.

117. Pārējā daļā Servier apgalvo, ka Vispārējā tiesa kļūdaini uzskatīja, ka Lupin bija reālas un konkrētas iespējas tirgot savu produktu visā ES, lai arī šī sabiedrība bija klātesoša tikai Apvienotajā Karalistē un partnerību īstenošana bija teorētiska un spekulatīva. Vispārējā tiesa norādīja uz sarunām starp Lupin un potenciālajiem tirdzniecības partneriem šajā ziņā, un tā bija konkrēta rīcība, kas apliecināja Lupin apņēmību un spēju ienākt tirgū (64). Šajā kontekstā pārsūdzētā sprieduma 745. punktā neatklājas nekāda sagrozīšana attiecībā uz Servier argumentiem, ar kuriem tiek apgalvots, ka Lupin esot saskārusies ar nepārvaramiem tirdzniecības šķēršļiem, jo tieši to Servier turpina apgalvot saistībā ar šo apelāciju un Vispārējā tiesa to pārbaudīja un noraidīja pārsūdzētā sprieduma 745. un nākamajos punktos.

e)      Secinājumi

118. No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Servier argumenti attiecībā uz potenciālo konkurenci, kas izvirzīti saistībā ar tās otro pamatu un trešā, ceturtā un piektā pamata pirmo daļu, ir jānoraida kopumā.

3.      Par nolīgumu kvalificēšanu par konkurences ierobežojumiem mērķa dēļ (pirmais pamats un trešā, ceturtā un piektā pamata otrā daļa)

119. Saistībā ar pirmo pamatu un trešā, ceturtā un piektā pamata otro daļu Servier apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdas, apstiprinot Komisijas konstatējumu, ka strīdīgie nolīgumi bija konkurences ierobežojumi mērķa dēļ.

120. Šajā ziņā, pirmām kārtām, Vispārējā tiesa neesot pienācīgi ņēmusi vērā pieredzes neesamību ar tādiem nolīgumiem kā šajā lietā aplūkojamie un to, ka šā iemesla dēļ konkurences ierobežojums nebija viegli konstatējams (a). Otrām kārtām, neesot bijis iespējams secināt, ka nolīgumiem bija pretkonkurences mērķis, ņemot vērā to pozitīvās vai vismaz divējādās sekas (b). Visbeidzot, trešām kārtām, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu, pārāk koncentrējoties uz maksājumiem un citām pamudinošām priekšrocībām, ko Servier piešķīra ģenērisko zāļu sabiedrībām (c).

a)      Par pieredzi un konkurences ierobežojuma “viegli konstatējamo” raksturu

121. Iesākumā Servier norāda, it īpaši atsaucoties uz ģenerāladvokāta N. Vāla [N. Wahl] secinājumiem lietā CB/Komisija (65), ka pārsūdzētajā spriedumā ir pieļauta pirmā virkne kļūdu, ciktāl tajā ir izmantota strīdīgo nolīgumu kvalificēšana par ierobežojumu mērķa dēļ, neraugoties uz iegūtās pieredzes un ekonomisko zināšanu neesamību un lai gan konkurences apgalvotais ierobežojums nebija viegli konstatējams.

122. Tādējādi ar izlīguma nolīgumiem izvirzīto jautājumu nebijušo raksturu pierādot vairāki elementi, piemēram, lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā Generics (UK) u.c. Tāpat izlīguma nolīgumu izraisīta konkurences ierobežojuma grūti konstatējamo raksturu apliecinot it īpaši tas, ka Komisijai esot vajadzējis vairākus simtus lappušu, lai izklāstītu savu argumentāciju. Vispārējā tiesa pati pārsūdzētā sprieduma 1666. punktā esot atzinusi, ka aplūkojamo nolīgumu pārkāpjošais raksturs var nebūt skaidri pamanāms tādam ārējam novērotājam kā Komisija vai specializējušies juristi.

123. Šī argumentācija tomēr nav atbalstāma, jo, kā Tiesa jau ir skaidri apstiprinājusi, nekādā ziņā nav vajadzīgs, lai Komisija jau iepriekš būtu nosodījusi šāda veida nolīgumus, lai tos varētu uzskatīt par konkurences ierobežojumiem mērķa dēļ, lai gan tie ir noslēgti īpašā kontekstā, piemēram, intelektuālā īpašuma tiesību kontekstā (66). Judikatūrā nav prasīts, ka nolīgumam jau pirmajā mirklī un bez jebkādām šaubām ir jābūt pietiekami kaitējošam konkurencei, neveicot tā satura, mērķa un ekonomiskā un juridiskā konteksta, kādā tas iekļaujas, padziļinātu pārbaudi, lai to LESD 101. panta izpratnē varētu kvalificēt par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ (67).

b)      Par maksājumiem un apgalvotajām nolīgumu “pozitīvajām” vai “divējādajām” sekām

124. Ar nākamo argumentu virkni Servier norāda, pirmām kārtām, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, kvalificējot strīdīgos nolīgumus par konkurences ierobežojumiem mērķa dēļ, lai gan šiem nolīgumiem esot bijušas pozitīvas vai vismaz divējādas sekas attiecībā uz konkurenci.

125. Otrām kārtām, Servier apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini secinājusi, ka minētie nolīgumi bija šādi konkurences ierobežojumi mērķa dēļ, jo tajos bija paredzēti maksājumi un citas pamudinošas priekšrocības ģenērisko zāļu sabiedrībām apmaiņā pret Servier patentu neapstrīdēšanas un šo sabiedrību produktu netirgošanas noteikumiem. Tādējādi Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā nolīgumu ar patentiem saistīto kontekstu un esot sajaukusi tirdzniecības ierobežojuma un konkurences ierobežojuma jēdzienus.

126.  Ir jāatgādina, ka no spriedumiem Generics (UK) u.c. (68) un Lundbeck/Komisija (69) izriet, ka tādi izlīguma nolīgumi kā šajā lietā aplūkojamie ir konkurences ierobežojumi mērķa dēļ,

–        ja no visiem pieejamajiem lietas materiāliem izriet, ka oriģinālo zāļu ražotāja veiktās līdzekļu nodošanas ģenērisko zāļu sabiedrībai pozitīvā bilance ir izskaidrojama tikai ar šo nolīguma pušu komercinteresēm neiesaistīties konkurencē atbilstoši spējām,

–        ja vien attiecīgais izlīguma nolīgums nav saistīts ar skaidrām konkurenci veicinošām sekām, kas liek saprātīgi šaubīties par tā pietiekami kaitīgo raksturu attiecībā uz konkurenci.

127. Ņemot vērā šos principus, Servier argumentācija par maksājumiem (1), kā arī par strīdīgo nolīgumu apgalvotajām “pozitīvajām” vai “divējādajām” sekām (2) nav atbalstāma.

1)      Par maksājumiem

128. No tā izriet, ka ir jānoraida Servier argumentācija, saskaņā ar kuru oriģinālo zāļu ražotāja veikta līdzekļu nodošana ģenērisko zāļu sabiedrībai atbilstoši izlīguma nolīgumam patentu strīdā nav izšķirīga, lai šādu nolīgumu kvalificētu par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ.

129. Šādu nolīgumu ar patentiem saistītais konteksts un sabiedrības interese par patentu strīdu risināšanu ārpustiesas ceļā neko nemaina apstāklī, ka šie nolīgumi ir pret konkurenci vērsti, ja oriģinālo zāļu ražotāja veiktā līdzekļu nodošana ģenērisko zāļu sabiedrībai ir izskaidrojama tikai ar šo tirgus dalībnieku komercinteresēm neiesaistīties konkurencē. Šajā kontekstā netiek prasīts, kā to apgalvo Servier, lai šīs līdzekļu nodošanas summa atbilstu ģenērisko zāļu sabiedrību cerētajai peļņai (70).

130. Pretēji tam, ko apgalvo Servier, šajā lietā Vispārējā tiesa tātad piemēroja pareizu pārbaudi, lai noteiktu, vai strīdīgajiem nolīgumiem bija pretkonkurences mērķis. Tā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 263.–273. un it īpaši 265. un 272. punktā būtībā paskaidroja – ir jāuzskata, ka ģenērisko zāļu sabiedrība ir tikusi ar maksājumu pamudināta piekrist netirgošanas un neapstrīdēšanas noteikumiem, ja maksājumu, kuru tā ir saņēmusi, nepamato nekāda cita atlīdzība kā vien atturēšanās no konkurences ar patenta īpašnieku.

131. Šajā ziņā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 277.–280. punktā norādīja, ka tā dēvēto “apgriezto maksājumu”, ko oriģinālo zāļu ražotājs nodod ģenērisko zāļu sabiedrībai, varētu uzskatīt par pamatotu, ja tas segtu izlīgumam strīdā raksturīgās izmaksas, piemēram, ģenērisko zāļu sabiedrības tiesāšanās izdevumus ar patentiem saistītā tiesvedībā, ar nosacījumu, ka lietas dalībnieki pierāda šos izdevumus un tie nav pārmērīgi.

132. Tāpat pārsūdzētā sprieduma 798.–810. un it īpaši 804. un 806. punktā Vispārējā tiesa arī aplūkoja gadījumu, kurā tāds izlīguma nolīgums ar patentiem saistītā strīdā, kurā ir ietverti netirgošanas un neapstrīdēšanas noteikumi, ir sasaistīts ar tirdzniecības nolīgumu, kurā paredzēta tāda priekšmeta, kam ir ekonomiskā vērtība, nodošana no ģenērisko zāļu sabiedrības puses oriģinālo zāļu ražotājam. Šajā gadījumā Lupin nolīgums izpaudās šādas sasaistīšanas veidā (71).

133. Vispārējā tiesa paskaidroja, ka šādas līgumiskās konstrukcijas gadījumā ir jāpārbauda, vai oriģinālo zāļu ražotāja maksājums ģenērisko zāļu sabiedrībai pārsniedz darījuma priekšmeta parasto ekonomisko vērtību, proti, vērtību, kāda šim priekšmetam būtu bijusi darījumā, kas veikts parastos tirgus apstākļos. Vispārējās tiesas ieskatā, var secināt, ka ir bijis nepamatots maksājums ģenērisko zāļu sabiedrībai, ja oriģinālo zāļu ražotāja veiktā maksājuma summa šai sabiedrībai pārsniedz darījuma priekšmeta parasto ekonomisko vērtību. Šādu maksājumu var kvalificēt par pamudinājumu piekrist nekonkurēšanas pienākumam, kas izriet no izlīguma nolīguma, kurš ir saistīts ar tirdzniecības nolīgumu, tad, ja maksājuma nepamatotā daļa ir pietiekami nozīmīga, lai veidotu pamudinājumu.

134. Vispārējās tiesas šādi noteiktā analīzes shēma ir pilnīgi piemērota tādu nolīgumu analīzei kā šajā lietā aplūkojamie. Šī shēma būtībā atbilst shēmai, kuru Tiesa apstiprināja spriedumos Generics (UK) u.c. un Lundbeck/Komisija.  Tiesa tajos arī norādīja – lai novērtētu, vai tādi nolīgumā par izlīgumu ietverti līdzekļu pārskaitījumi kā pamatlietā aplūkotie var būt izskaidrojami tikai ar šī nolīguma pušu komercinteresēm neiesaistīties konkurencē, ir svarīgi ņemt vērā visus līdzekļu pārskaitījumus, kas ir veikti starp pusēm, neatkarīgi no tā, vai tie ir monetāri vai nemonetāri. Tiesas ieskatā, lai pārbaudītu, vai tas tā ir, ir jānovērtē, vai oriģinālo zāļu ražotāja veiktās līdzekļu nodošanas ģenērisko zāļu sabiedrībai pozitīvo bilanci var pamatot iespējamu atlīdzību esamība no šīs sabiedrības puses (72).

135. No tā izriet, ka iebildums attiecībā uz to, ka Vispārējā tiesa būtu veikusi kļūdainu analīzi par maksājumiem, ir jānoraida.

2)      Par apgalvotajām nolīgumu “pozitīvajām” vai “divējādajām” sekām

136. Attiecībā uz apgalvotajām strīdīgo nolīgumu “pozitīvajām” vai “divējādajām” sekām Servier apgalvo, pirmkārt, ka tā saukto “pay for delay” nolīgumu kaitīgums esot saistīts ar ienākšanas tirgū aizkavēšanu. Tomēr šajā lietā neesot bijis nekādas ienākšanas tirgū aizkavēšanas pēc tam, kad EPI atzīst patentu 947 par spēkā neesošu.

137. Tā kā, neraugoties uz nolīgumiem, patenta 947 apstrīdēšanas procedūru EPI esot turpinājuši apstrīdētāji, kuri nebija ar Servier noslēguši nolīgumu, kas aizliegtu šo procedūru, to ģenērisko zāļu sabiedrību, kuras bija noslēgušas šādus nolīgumus, izstāšanās mērķis neesot varējis būt liegt vai aizkavēt patenta apstrīdēšanu.

138. Tomēr, kā Vispārējā tiesa tieši norādīja it īpaši pārsūdzētā sprieduma 644. punktā, šī argumentācija ir pamatota ar hipotētiskiem un nolīgumu noslēgšanas dienā neprognozējamiem datiem, kurus nevar ņemt vērā, analizējot konkurenci ierobežojošu mērķi.

139. Turklāt, kā pamatoti norāda Komisija, minētā argumentācija nav atbalstāma, jo tā nozīmētu sajaukt kaitīgumu, kas piemīt nolīgumam par izslēgšanu no tirgus, pretī saņemot maksājumu, ar iespēju, ka šāds nolīgums nerada nozīmīgu reālu ietekmi uz konkurenci vēlāk no pušu gribas neatkarīgu apstākļu dēļ, piemēram, tāpēc, ka patentu atceļ kādas trešās personas darbības rezultātā.

140. Kā es jau paskaidroju savos secinājumos lietā Generics (UK) u.c. (73), lai analizētu izlīguma nolīguma patentu jomā pretkonkurences mērķi, ir jāpārbauda, vai, noslēdzot šo nolīgumu, puses ar risku saistīto konkurenci ir aizstājušas ar savstarpēju praktisku sadarbību. Ja tas tā ir, ar nolīgumiem radītā situācija nav radusies normālas konkurences rezultātā, bet gan tādas saskaņošanas rezultātā, ar kuru puses novērsa konkurences riskus. Jautājums par to, vai patentu situācija noteikti būtu citāda, neesot aplūkojamajam nolīgumam, turpmāku notikumu patentu situācijā dēļ, tātad nav izšķirīgs, lai vērtētu nolīguma spēju ierobežot konkurenci.

141. Lai vērtētu šo spēju ierobežot konkurenci, nav izšķirīgi zināt, vai, neesot aplūkojamajam nolīgumam, ģenērisko zāļu ražotāji būtu vai nebūtu varējuši ienākt tirgū patentu situācijas izmaiņu dēļ (kas pēc definīcijas nolīguma noslēgšanas brīdī nav zināmas). Turpretī ir izšķirīgi zināt, vai ģenērisko zāļu ražotāju atturēšanās no ienākšanas tirgū izriet no parastas konkurences vai no saskaņošanas, kas vērsta pret konkurenci (74).

142. Otrkārt, Servier apgalvo, ka it īpaši Teva un Lupin nolīgumiem esot bijušas konkurenci veicinošas sekas dažu no to noteikumiem dēļ. Tāpat kā rīkojās Vispārējā tiesa, šie apgalvojumi ir jāvērtē, ņemot vērā attiecīgo nolīgumu īpašos noteikumus.

c)      Par aplūkojamo nolīgumu konkurenci ierobežojošā mērķa vērtējumu

143. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, tagad ir jāvērtē argumenti, ar kuriem Servier tiecas pierādīt, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdas, kvalificējot nolīgumus, kuri noslēgti ar Niche/Unichem un Matrix (1), ar Teva (2) un ar Lupin (3), par konkurences ierobežojumiem mērķa dēļ.

1)      Par “Niche/Unichem” un “Matrix” nolīgumiem

144. Servier norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdas, nospriežot, ka Servier maksājums Niche un Matrix ir skaidrojams tikai ar to interesēm nekonkurēt un ka tas bija patiesais viņu izlīguma nolīgumu iemesls. Jo īpaši Servier apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, nenosakot, ka Servier maksājums bija atlīdzība par Niche un Matrix izmaksām, tādām kā it īpaši zaudējumu atlīdzība, par kuru tām bija risks, ka to vajadzēs maksāt trešajiem izplatītājiem.

145. Kā tika norādīts šo secinājumu 34. punktā, atbilstoši Niche nolīgumam Servier samaksāja 11,8 miljonus GBP Niche/Unichem. Atbilstoši Matrix nolīgumam tā samaksāja 11,8 miljonus GBP Matrix. Turklāt atbilstoši nolīgumam, kas tajā pašā dienā tika noslēgts starp Niche un Biogaran, šī pēdējā sabiedrība samaksāja 2,5 miljonus GBP Niche.

146. Vispirms attiecībā uz nolīgumu, ko Servier noslēdza ar Niche, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 527. un nākamajos punktos pārbaudīja, vai Servier maksājumam Niche bija kāds cits pamatojums nekā pamudinājums Niche piekrist nolīgumā ietvertajiem netirgošanas un neapstrīdēšanas noteikumiem. Tādējādi Vispārējā tiesa analizēja, vai naudas summu, ko Servier pārskaitīja Niche, varēja izskaidrot ar izlīgumam raksturīgajām izmaksām.

147. Šajā ziņā, pirmām kārtām, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 536. un 537. punktā uzskatīja, ka izmaksas, kuras Niche un Servier šajā ziņā minēja, bija vispirms Niche perindoprila izstrādes izmaksas un zaudējumu atlīdzināšana, kas Niche bija jāmaksā saviem klientiem. Vispārējā tiesa uzskatīja, ka šīs izmaksas nebija izlīgumam patentu strīdā raksturīgās izmaksas. Otrām kārtām, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 538. punktā konstatēja, ka Niche un Servier minētās izmaksas par juridiskajām konsultācijām nevar būt izlīguma nolīgumam raksturīgās izmaksas, jo tās attiecās uz laika periodu pirms tiesvedības starp Niche un Servier.

148. Pārsūdzētā sprieduma 539. punktā Vispārējā tiesa pakārtoti norādīja, ka, pat ja apgalvotās summas 1,1 miljona GBP apmērā par juridiskajām konsultācijām un produkta izstrādes un klientiem izmaksājamo atlīdzību izmaksas, ko Komisija apstrīdētā lēmuma 1336. apsvērumā novērtējusi attiecīgi 1,2 un 1,3 miljonu GBP apmērā, būtu jāuzskata par pamatotām, to kopējā summa 3,6 miljonu GBP apmērā aizvien būtu daudz mazāka nekā summa 11,8 miljonu GBP apmērā, ko sabiedrība Servier samaksāja sabiedrībai Niche.

149. Turpinot, attiecībā uz nolīgumu starp Niche un Biogaran Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 542.–544. punktā konstatēja, ka Biogaran maksājums Niche bija papildu pamudinājums tam, lai šī otrā sabiedrība piekristu Niche nolīguma ierobežojošajiem noteikumiem.

150. Visbeidzot attiecībā uz Matrix nolīgumu Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 546. punktā konstatēja, ka lietas dalībnieki nebija izvirzījuši nevienu elementu, ar ko var pamatot summu 11,8 miljonu GBP apmērā, kuru sabiedrība Servier samaksāja sabiedrībai Matrix.

151. Vispirms ir jākonstatē, ka šajā apelācijas tiesvedībā Servier neizvirza nevienu elementu, ar ko varētu pierādīt, ka iepriekšējā punktā minētais Vispārējās tiesas secinājums attiecībā uz Matrix nolīgumu būtu kļūdains. Servier vienīgi vispārīgi un neskaidri min Matrix zaudējumu atlīdzības maksāšanas risku. Šajos apstākļos Servier iebildums par to, ka tās par labu Matrix veiktais maksājums, kā apgalvots, ir kļūdaini kvalificēts par pamudinājumu otrajai minētajai sabiedrībai piekrist apņemties nekonkurēt, ir jānoraida.

152. Turpinot – tādā pašā veidā Servier nemin nevienu elementu, kas liktu apšaubīt šo secinājumu 149. punktā minēto Vispārējās tiesas secinājumu, ka Biogaran maksājums Niche bija papildu pamudinājums tam, lai tā piekristu nekonkurēt.

153. Visbeidzot attiecībā uz maksājumu 11,8 miljonu GBP apmērā, ko Servier veica par labu Niche, ar nevienu no Servier šajā apelācijas tiesvedībā izvirzītajiem elementiem nevar pierādīt, ka Vispārējās tiesas secinājums par to, ka šo maksājumu pamatoja tikai Niche apņemšanās nekonkurēt, būtu kļūdains.

154. Tādējādi argumentācija, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka ar Niche perindoprila izstrādes izmaksām un trešajām pusēm maksājamajām atlīdzībām nevar pamatot Servier maksājumu, ir neefektīva. Kā tika norādīts šo secinājumu 148. punktā, Vispārējā tiesa konstatēja, ka pat tad, ja šīs izmaksas (kā arī apgalvotās juridisko konsultāciju izmaksas) būtu jāatņem no Servier samaksātās summas 11,8 miljonu GBP apmērā, aizvien paliktu summa 8,2 miljonu GBP apmērā, kura nebūtu skaidrojama citādi kā ar Niche apņemšanos nekonkurēt.

155. Šajā kontekstā Servier arguments par to, ka pārsūdzētā sprieduma 537. punktā esot pieļauts pamatojuma trūkums un faktu sagrozīšana, ciktāl tajā ir noraidītas augstākās summas, ar kādām aplēstas Servier apgalvotās potenciālās zaudējumu atlīdzības, ir jānoraida. Vispārējā tiesa ir pietiekami paskaidrojusi, ka tā nepieņēma šīs summas, jo to gadījumā ir runa tikai par apgalvojumiem. Tāpat nav skaidrs, kādā ziņā Vispārējā tiesa būtu sagrozījusi vēstuli, uz kuru atsaucas Servier un saskaņā ar kuru kāds uzņēmums prasīja daudz lielāku atlīdzību nekā Komisijas noteiktā summa, lai gan Servier pati atzīst, ka nebija runa par sūdzību.

156. Pilnības labad norādu, ka Vispārējās tiesas konstatējumā, kurš izklāstīts pārsūdzētā sprieduma 280., 531. un 537. punktā un saskaņā ar kuru Niche produkta izstrādes un iespējamo zaudējumu atlīdzību izmaksas trešajām pusēm nav uzskatāmas par izlīgumam raksturīgajām izmaksām un tādējādi nevar attaisnot to, ka Servier ir atlīdzinājusi šīs izmaksas Niche, neatklājas nekāda kļūda.

157. Kā atzīst pati Servier, zaudējumu atlīdzināšanas maksājums trešajām pusēm Niche produkta nepiegādāšanas gadījumā būtu jāveic arī tad, ja nebūtu izlīguma ar Servier. Nešķiet ticami, ka Servier būtu piekritusi apmaksāt šīs Niche izmaksas tad, ja tā būtu neatkarīgi un bez Servier pamudinājuma nolēmusi netirgot šo produktu, jo būtu pārliecināta par Servier patentu spēku.

158. Protams, kā norāda Servier, ģenērisko zāļu sabiedrība, kas pēc tam, kad ir neatkarīgi izvērtējusi ar patentiem saistīto risku, kādam ir pakļauta, nolemj izlīguma ceļā izbeigt notiekošu tiesvedību patentu jomā, var vēlēties nodrošināties pret šāda izlīguma finansiālajām sekām. Tomēr tādā situācijā nav neviena ekonomiski saprātīga iemesla, kas liktu oriģinālo zāļu ražotājam piekrist samaksāt minētajai sabiedrībai par šīm sekām, kuras izriet no tās pašas izvēlēm, kā vien tas, lai dotu pamudinājumu noslēgt izlīgumu, par kuru nav citas atlīdzības kā apņemšanās nekonkurēt.

159. Ir jānošķir sabiedrības Niche pienākuma atlīdzināt zaudējumus trešajām pusēm rašanās iemesls no iemesla, kura dēļ sabiedrība Servier atlīdzina šīs izmaksas sabiedrībai Niche. Protams, ir taisnība, ka “Niche” pienākums atlīdzināt trešo pušu zaudējumus par nepiegādāšanu varētu rasties, ja Niche neatkarīgi nolemtu tām nenodrošināt piegādi, un tādējādi tam varētu būt cits pamatojums nekā Niche un Servier vēlēšanās nekonkurēt savā starpā. Tomēr apstāklim, ka “Servier” ir tā, kas atlīdzina šīs izmaksas “Niche”, nevar būt cits pamatojums kā apņemšanās nekonkurēt, jo šīs izmaksas nav izlīgumam raksturīgās izmaksas un tās neatbilst nekādai citai atlīdzībai, ko sabiedrība Niche piedāvātu sabiedrībai Servier. Tāda pati argumentācija ir spēkā attiecībā uz Niche produkta izstrādes izmaksām.

160. Līdz ar to šīs produkta izstrādes un trešo personu zaudējumu atlīdzināšanas izmaksas nepiegādāšanas gadījumā a priori nav daļa no izmaksām, kuru atlīdzināšanu no oriģinālo zāļu ražotāja puses var uzskatīt par pamatotu atbilstoši tādam izlīgumam kā šajā lietā aplūkojamais (75).

161. Noslēgumā Servier arguments, ka Vispārējai tiesai esot vajadzējis vērtēt, vai samaksātā summa atbilda vairāk nekā 10 pārdošanas gadiem un vairāk nekā 20 bruto peļņas gadiem, ir jānoraida šo secinājumu 129. punktā jau minētā iemesla dēļ. Tāpat arguments, ka Niche esot piekritusi maksājumam to grūtību dēļ, ar kurām saskārās, nav atbalstāms. Tāpēc, ka nolīguma noslēgšana ir ekonomiskā un komerciālā ziņā racionāls un ienesīgs risinājums tā pusēm, šis nolīgums nav atbrīvots no LESD 101. panta piemērošanas (76).

162. No tā izriet, ka Servier argumentācija par Niche un Matrix nolīgumiem ir jānoraida.

2)      Par “Teva” nolīgumu

163. Kā norādīts šo secinājumu 36.–38. punktā, saskaņā ar Teva nolīgumu Teva nedrīkstēja apstrīdēt Servier patentus Apvienotās Karalistes tiesās un pārdot savu pašas perindoprilu šajā valstī, pretī no Servier saņemot maksājumu 5 miljonu GBP apmērā. Vēlākā datumā Servier varēja izvēlēties vai nu piegādāt ģenērisko perindoprilu sabiedrībai Teva, lai tā to izplatītu, vai arī nepiegādāšanas gadījumā tai samaksāt fiksētu zaudējumu atlīdzību. Sabiedrībai Teva nebija tiesību izbeigt nolīgumu nepiegādāšanas gadījumā. Turpinot, Servier izmantoja šo nepiegādāšanas iespēju un zināmu laikposmu maksāja Teva fiksētu ikmēneša zaudējumu atlīdzību 500 000 GBP apmērā; tās beigu summa sasniedza 5,5 miljonus GBP. Kopumā saistībā ar Teva nolīgumu sabiedrība Servier tātad samaksāja sabiedrībai Teva 10,5 miljonus GBP.

164. Pārsūdzētā sprieduma 646.–698. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Servier argumenti, ar kuriem apstrīd Teva nolīguma ierobežojošo raksturu, nav atbalstāmi.

165. Tagad Servier apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav ievērojusi šā nolīguma divējādos mērķus un sekas (i) un ir kļūdaini konstatējusi, ka Servier veiktie maksājumi Teva bija apgriezti maksājumi (ii).

i)      Par “Teva” nolīguma mērķiem un, kā apgalvots, “divējādajām” sekām

166. Servier apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav ievērojusi Teva nolīguma galveno mērķi, kas bija piegādes nolīguma noslēgšana, ļaujot Teva ienākt tirgū ar ģenērisko zāļu pirmo vilni un ar komerciāli pievilcīgāku produktu un ļaujot Servier gūt labumu no augstākā līmeņa izplatītāja Apvienotajā Karalistē. Šajos apstākļos izlīguma noteikumus neesot bijis iespējams uzskatīt par konkurencei kaitējošiem.

167. Kā to pamatoti kritizē Komisija, Servier ar savu argumentāciju cenšas panākt, lai dažādi Teva nolīguma noteikumi parādītos nošķirti, no konkurences viedokļa neitrāli. Tomēr Servier neizvirza nevienu elementu, ar ko varētu apstrīdēt konstatējumus, ar kuriem Vispārējā tiesa pierādīja, ka tad, ja to uzlūko kopumā, šā nolīguma mērķis bija panākt Teva apņemšanos nekonkurēt par labu Servier, pretī saņemot maksājumu, lai arī perindoprila iespējamā piegāde no Servier puses sabiedrībai Teva nebija vienīgi hipotētiska, bet nebija arī tāda, kas liktu rasties konkurenci veicinošām sekām.

168. Ir jākonstatē, ka Servier izvirzītie elementi saistībā ar šo apelācijas tiesvedību, ciktāl tos var uzlūkot kā tādus, ar kuriem tiecas kritizēt Vispārējās tiesas veikto faktu juridisko kvalificēšanu, nevis tikai saņemt jaunu šo faktu vērtējumu, neļauj pierādīt, ka šie Vispārējās tiesas konstatējumi būtu kļūdaini.

–       Par apgalvotajām “divējādajām” vai “konkurenci veicinošajām” sekām

169. Pārsūdzētā sprieduma 667.–671. punktā Vispārējā tiesa konstatēja, ka Teva nolīguma apgalvotās potenciālās sekas nevar kvalificēt kā tādas, kas neierobežo konkurenci vai pat veicina to. Servier šajā ziņā bija apgalvojusi, ka nākamais EPI lēmums attiecībā uz patenta 947 spēkā esamību atbilstoši tā raksturam pusēm neesot bijis zināms. Teva nolīgumam esot bijušas konkurenci veicinošas sekas, ļaujot Teva ienākt tirgū, lai kāda būtu bijusi šā lēmuma jēga. Tomēr Vispārējā tiesa uzskatīja, ka, neraugoties uz EPI turpmākā lēmuma jēgu, kas nebija paredzama nolīguma noslēgšanas dienā, neviena no Teva nolīgumā paredzētajām iespējām nebija tāda, kas spētu radīt situāciju, kuru varētu kvalificēt par “konkurenci veicinošu”. Šis nolīgums esot joprojām liedzis Teva ienākt tirgū ar tās produktu vai trešās puses produktu, un Teva ienākšana tirgū ar Servier piegādātu produktu neesot radījusi konkurences situāciju starp Teva un Servier.

170. Pretēji tam, ko apgalvo Servier, šis Vispārējās tiesas vērtējums nav kļūdains. Tiesai jau ir bijusi iespēja konstatēt, ka ģenērisko zāļu sabiedrības kontrolētu ienākšanu tirgū ar ierobežotu daudzumu produktu, kas ir izrietējusi no saskaņošanas ar oriģinālo zāļu ražotāju un organizēta saistībā ar nolīgumu, ar kuru liedz neatkarīgu šīs sabiedrības ienākšanu tirgū, nevar uzskatīt par konkurenci veicinošu (77). Pretēji tam, ko apgalvo Servier, lai arī šādā situācijā produktu daudzums, ko oriģinālo zāļu ražotājs piegādā ģenērisko zāļu sabiedrībai, ir ierobežots (kā tas bija šajā gadījumā (78)), šī sabiedrība nekādi nebija ieinteresēta konkurēt ar cenām (79).

171. Turklāt Tiesa jau konstatēja, ka tāda nolīguma puses kā šajā lietā aplūkojamais nevar izvirzīt argumentu par tādām iespējamām izmaiņām nākotnē, ņemot vērā patentu tiesības, kuras nav zināmas nolīguma noslēgšanas brīdī un no kurām būtu atkarīgs tā kaitīgums, ņemot vērā konkurences tiesības (80). Kā tika norādīts šo secinājumu 139.–141. punktā, ir jāpārbauda, vai, noslēdzot šo nolīgumu, puses konkurences riskus aizstāja ar praktisku savstarpēju sadarbību, savukārt jautājums par to, vai situācija patentu ziņā noteikti būtu atšķirīga nolīguma neesamības gadījumā, nav izšķirīgs (81).

–       Par “Teva” nolīguma noteikumu kaitīguma apgalvoto neesamību

172. Attiecībā uz neapstrīdēšanas noteikumu, kura kaitīgumu Servier apstrīd, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 646.–653. punktā norādīja – tas, ka šis noteikums neliedza Teva turpināt procedūru EPI, neatceļ tā ierobežojošo raksturu. Šis konstatējums ir pareizs, jo minētais noteikums neļāva Teva Apvienotās Karalistes tiesās apgalvot, ka tās produkts nav pārkāpjošs, un tai neļāva šajās tiesās pakārtoti atsaukties uz Servier patentu spēkā neesamību. Turklāt iepriekšējā punktā minētā iemesla dēļ tādas iespējamas izmaiņas nākotnē patentu ziņā kā tās, kas šajā gadījumā var izrietēt no procedūras EPI turpināšanas, nav noteicošās tāda nolīguma analīzē, kura mērķis ir konkurences ierobežošana.

173. Attiecībā uz ekskluzīvās tirdzniecības un netirgošanas noteikumiem, kuru kaitīgumu arī Servier apstrīd, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 654.–666. punktā varēja konstatēt, nepieļaujot kļūdas, ka šos noteikumus Komisija bija pareizi vērtējusi kā vienu un to pašu nekonkurēšanas pienākumu. Saskaņā ar minētajiem noteikumiem Servier varēja netraucēti izvēlēties, piegādāt perindoprilu Teva vai arī tai samaksāt fiksētu zaudējumu atlīdzību nepiegādāšanas gadījumā. Ekskluzīvās tirdzniecības pienākuma dēļ Teva nevarēja veikt iegādi no citiem piegādātājiem pat gadījumā, ja Servier neveiktu piegādi.

174. Kā Komisija pamatoti norāda, šo normu sekas bija tādas, ka Servier rokās bija “atslēga, ar kuru atveramas durvis Teva ienākšanai tirgū”. Tomēr bija acīmredzami, ka Servier nebija nekādas vēlēšanās to darīt un ka tā piegādātu savu produktu izplatīšanai Teva vienīgi tad, ja trešajai pusei izdotos šīs durvis atvērt, ienākot tirgū. Šādam gadījumam Servier vēlējās nodrošināt savas tirgus daļas, izplatot savu pašas ģenērisko produktu ar “draudzīgas” ģenērisko zāļu sabiedrības – Teva – starpniecību (82).

175. Pretēji Servier apgalvojumiem Vispārējā tiesa nepieļāva kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 666. punktā nospriežot, ka apstāklis, ka Teva nolīgums attiecās tikai uz erbumīna perindoprilu, neatcēla šā nolīguma pretkonkurences raksturu. Vispārējā tiesa pamatoti uzskatīja – pat ja laikposmā, uz kuru attiecas Teva nolīgums, Teva būtu varējusi ienākt tirgū ar perindoprilu, kura sastāvā ir kāds cits sāls, nevis erbumīns, tomēr šis nolīgums liedza Servier konkurēt ar erbumīna perindoprilu un šajā ziņā ierobežoja konkurenci. Produkts, kuru Teva plānoja tirgot minētā nolīguma noslēgšanas brīdī, bija tieši erbumīna perindoprils, un tikai vēlāk tā izstrādāja vēl citu sāli.

ii)    Par maksājumiem

176. Attiecībā uz saistībā ar Teva nolīgumu veiktajiem maksājumiem Servier apgalvo, pirmām kārtām, ka Vispārējā tiesa pieļāva kļūdu, kvalificējot tās sabiedrībai Teva maksāto fiksēto zaudējumu atlīdzību.

177. Pārsūdzētā sprieduma 684.–686. punktā Vispārējā tiesa konstatēja, ka fiksētā zaudējumu atlīdzība, kuru sabiedrība Servier samaksāja sabiedrībai Teva par piegādes neveikšanu un kuras beigu summa sasniedza 5,5 miljonus GBP, bija maksājums sabiedrībai Teva, pretī saņemot tās apņemšanos nekonkurēt ar Servier. Šis maksājums bija atlīdzība par Teva neienākšanu tirgū, kā tā paredzēta ar ekskluzīvās tirdzniecības un nolīguma neizbeigšanas noteikumiem.

178. Servier neizvirza nevienu elementu, kas varētu atspēkot šos apsvērumus, jo tā nekādi nenorāda ne uz vienu citu atlīdzību, ko tā būtu saņēmusi no Teva par šo maksājumu. Šajos apstākļos Vispārējā tiesa pamatoti uzskatīja, ka to varēja izskaidrot tikai ar nolīguma pušu komercinteresēm neiesaistīties konkurencē atbilstoši spējām. Tam, ka šis maksājums izpaudās kā zaudējumu atlīdzība par piegādes neveikšanu, kas maksājama vienīgi piegādes neveikšanas gadījumā, šajā ziņā nav nozīmes.

179. Otrām kārtām, Servier apgalvo, ka Vispārējā tiesa kļūdaini kvalificēja kā apgrieztu maksājumu Servier sākotnējo maksājumu 5 miljonu GBP apmērā par labu Teva. Šā maksājuma mērķis esot bijis piedalīties izmaksās, kas saistītas ar Teva nolīgumu ar AFS piegādātāju un gala preparātu piegādātāju izbeigšanu, izmaksās, kas saistītas ar esošo Teva produkta krājumu iznīcināšanu, un tiesāšanās izdevumos. Turklāt, Servier ieskatā, summu esot pamatojusi iespēja izvairīties no tiesvedības un nodrošināt piegādes nolīgumu ar Teva.

180. Šī argumentācija ir neefektīva.

181. Nav jānosaka, vai tādu maksājumu no oriģinālo zāļu ražotāja ģenērisko zāļu sabiedrībai, kas atbilst tās produkta iznīcināšanas izmaksām un tās veiktai trešo pušu zaudējumu atlīdzināšanai, var uzskatīt par pamatotu saistībā ar tādu nolīgumu kā šajā lietā aplūkojamais. Šo secinājumu 156.–160. punktā jau izklāstīto iemeslu dēļ tas jau pats par sevi rada šaubas. Kā Komisija pamatoti norādīja apstrīdētā lēmuma 1599. apsvērumā, kas minēts pārsūdzētā sprieduma 680. un 689. punktā, šie izdevumi neatbilst nekādai tirgus vērtībai, ko Servier būtu saņēmusi no Teva.

182. Tomēr šajā gadījumā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 687.–698. punktā norādīja, ka Teva katrā ziņā nebija paziņojusi nevienu skaitli saistībā ar izmaksām, kuras, kā apgalvots, esot kompensētas ar sākotnējo summu 5 miljonu GBP apmērā, ko sabiedrība Servier samaksāja sabiedrībai Teva. Tādējādi Vispārējā tiesa uzskatīja – pat ja vajadzēja ņemt vērā Komisijas veikto novērtējumu attiecībā uz izdevumiem, kas, Teva ieskatā, varēja būt izmaksas, kuras Servier vajadzēja kompensēt atbilstoši izlīgumam, tostarp iznīcināmo krājumu vērtība, šie izdevumi kopā veidoja vismaz par 40 % mazāku summu nekā sākotnējā summa.

183. Servier ne Vispārējā tiesā, ne Tiesā nav iesniegusi nevienu elementu, ar ko varētu apstrīdēt šos konstatējumus vai sniegt papildu pamatojumu sabiedrībai Teva samaksātajai sākotnējai summai.

184. No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka iebildumi, ar kuriem Servier kritizē Teva nolīguma kvalificēšanu par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, ir jānoraida.

3)      Par “Lupin” nolīgumu

185. Servier ieskatā, Vispārējā tiesa ir arī pieļāvusi tiesību kļūdas, kvalificējot Lupin nolīgumu par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ. Pirmām kārtām, Vispārējā tiesa esot kļūdaini secinājusi, ka Servier veiktais maksājums Lupin nav skaidrojams citādi kā ar pušu vēlmi neiesaistīties konkurencē (i). Otrām kārtām, Vispārējā tiesa esot kļūdaini nospriedusi, ka Lupin nolīguma noteikumi bija kaitējoši, un esot nepareizi interpretējusi minētā nolīguma piemērošanas jomu (ii).

i)      Par maksājumu

186. No konstatējumiem, kuri pārsūdzētajā spriedumā un apstrīdētajā lēmumā nav apstrīdēti, izriet, ka Servier un Lupin tajā pašā dienā viena nolīguma veidā noslēdza divus nolīgumus. Pirmais bija izlīguma nolīgums, kas ietvēra ģenēriskā perindoprila netirgošanas noteikumu un noteikumu, ka Lupin neapstrīdēs Servier patentus; otrais bija tehnoloģijas cesijas nolīgums, ar kuru Servier iegādājās no Lupin trīs šīs pēdējās iesniegtus patentu pieteikumus. Saistībā ar šo pēdējo nolīgumu Servier samaksāja Lupin 40 miljonus EUR (83).

187. Pārsūdzētā sprieduma 805.–828. punktā Vispārējā tiesa detalizēti un rūpīgi analizēja šo patentu pieteikumu iespējamo ekonomisko vērtību, ņemot vērā visus pušu argumentus šajā ziņā. Pēc šīs analīzes tā secināja, ka nebija iespējams identificēt minēto pieteikumu jebkādu ekonomisko vērtību.

188. Tādējādi Vispārējā tiesa it īpaši konstatēja, ka Lupin nebija nodevusi patentus, bet tikai patentu pieteikumus un nebija sniegusi nekādu garantiju tam, ka patents tiks piešķirts, ka tas būs spēkā esošs vai ka pieteiktie produkti vai ražošanas paņēmieni nebūs patentus pārkāpjoši (805. un 818. punkts); ka samaksātā summa bija augstāka par citas salīdzināmas ģenērisko zāļu sabiedrības veiktajiem ieguldījumiem nolūkā izstrādāt savu pašas perindoprilu (817. punkts); ka Servier nebija iesniegusi nevienu precīzu elementu, kas ļautu pierādīt, ka Lupin patentu pieteikumu iegādi par summu 40 miljonu EUR apmērā varēja saprātīgi uzskatīt par rentablu ieguldījumu vai vismaz tādu, kas var nodrošināt ienākumus, kuri var atsvērt lielās izmaksas (820. punkts); ka Servier atsaukšanās uz citiem darījumiem, kuri esot salīdzināmi ar cesijas nolīgumu, kas tika noslēgts ar Lupin, nebija atbilstoša, it īpaši tādēļ, ka Servier pati bija dalībniece šajos darījumos, no kuriem dažus Komisija turklāt bija kvalificējusi par konkurences tiesību pārkāpumiem (821. punkts), un ka konsultanta intelektuālā īpašuma jomā atzinuma, ko Servier iesniedza, formulējums bija pārāk vispārīgs un tam bija vienīgi ierobežots pierādījuma spēks (822. punkts).

189. Līdz ar to pārsūdzētā sprieduma 827. punktā Vispārējā tiesa būtībā secināja, ka vienīgā atlīdzība, ar ko varēja izskaidrot Servier veikto maksājumu Lupin 40 miljonu EUR apmērā atbilstoši cesijas nolīgumam, bija Lupin apņemšanās nekonkurēt atbilstoši izlīguma nolīgumam, kas tika noslēgts tajā pašā dienā.

190. Saistībā ar šo apelāciju Servier neizvirza nevienu elementu, kas varētu pierādīt, ka šis secinājums būtu kļūdains.

191. Pirmām kārtām, Servier apgalvo, ka Vispārējā tiesa nevarēja kvalificēt maksājumu 40 miljonu EUR apmērā par apgrieztu maksājumu, jo Servier esot pierādījusi savu interesi attiecībā uz patentu pieteikumiem un iesniegusi līdzīgā veidā noslēgtu darījumu piemērus un eksperta atzinumu.

192. Tomēr ar šiem argumentiem Servier vienīgi atkārto argumentus, kas jau tika izvirzīti pirmajā instancē, nepamatojot, kādas ir apgalvotās Vispārējās tiesas pieļautās kļūdas, un tas apelācijā ir nepieņemami. Katrā ziņā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 821.–823. punktā varēja, nepieļaujot kļūdu, uzskatīt, ka šie Servier izvirzītie elementi neļāva objektīvi pierādīt jebkādu Servier no Lupin par summu 40 miljonu EUR apmērā atpirkto patentu pieteikumu ekonomisko vērtību.

193. Otrām kārtām, Servier kritika Vispārējās tiesas pārsūdzētā sprieduma 816. punktā izklāstītajam apgalvojam, ka šī summa pārsniedza pirmo divu līdz trīs tirdzniecības gadu peļņu, ko Lupin varēja gaidīt no savas neatkarīgās ienākšanas tirgū, ir neefektīva. Vispārējā tiesa, lai pierādītu nodoto patentu pieteikumu ekonomiskās vērtības pierādījumu neesamību, pamatojās nevis uz šo konstatējumu, bet uz visiem šo secinājumu 188. punktā norādītajiem elementiem. Salīdzinājums ar Lupin plānoto peļņu bija tikai papildu elements, kas pamatoja Servier par labu Lupin veiktā maksājuma lielumu.

194. No tā izriet, ka Vispārējā tiesa it īpaši pārsūdzētā sprieduma 827. punktā pamatoti secināja, ka Servier par labu Lupin veiktais maksājums bija pamudinājums neiesaistīties konkurencē, jo no vērtētajiem elementiem izrietēja, ka šo maksājumu varēja izskaidrot vienīgi ar sabiedrības Lupin sabiedrībai Servier nodoto patentu pieteikumu ekonomisko vērtību.

195. Tas, ka Vispārējā tiesa šajā kontekstā izmantoja parastos tirgus apstākļos veikta (vai neveikta) darījuma un pamudinoša maksājuma jēdzienus, tā vietā lai izmantotu Tiesas spriedumā Generics (UK) u.c. izmantoto terminoloģiju (attiecīgās līdzekļu nodošanas “neto bilance”), neko nemaina apstāklī, ka būtībā Vispārējā tiesa veica to pašu pārbaudi kā minētajā spriedumā Tiesas ieteiktā.  Šī pārbaude prasa noteikt, vai Servier līdzekļu nodošana par labu Lupin bija skaidrojama citādi kā ar pušu interesi neiesaistīties konkurencē (84). Līdz ar to vēlēšanās meklēt minētās pārbaudes būtības atšķirības starp spriedumu Generics (UK) u.c. un pārsūdzēto spriedumu, pamatojoties uz nelielām terminoloģijas atšķirībām, liecinātu par pārmērīgu formālismu un vārdu spēli.

196. Šajā gadījumā no pārsūdzētā sprieduma 806. punkta izriet, ka formulējums “parastos tirgus apstākļos veikts darījums” ļāva Vispārējai tiesai, izmantojot šo secinājumu 188. punktā rezumēto elementu pārbaudi, noteikt, vai Servier veiktā līdzekļu nodošana par labu Lupin atbilda jebkādai nodoto patentu ekonomiskajai vērtībai. Tas nenozīmē, ka Komisijai vienmēr būtu pienākums izmantot šo jēdzienu, nosakot, vai līdzekļu nodošanai ir cita atlīdzība kā apņemšanās nekonkurēt.

197. Protams, kā jau tika norādīts šo secinājumu 134. punktā, savos spriedumos Generics (UK) u.c. un Lundbeck/Komisija Tiesa norādīja – lai novērtētu līdzekļu nodošanu, kas veikta atbilstoši izlīguma nolīgumam, ir svarīgi ņemt vērā visus līdzekļu pārskaitījumus, kuri ir veikti starp pusēm, neatkarīgi no tā, vai tie ir monetāri vai nemonetāri. Tiesas ieskatā, lai pārbaudītu, vai tas tā ir, ir jānovērtē, vai oriģinālo zāļu ražotāja veiktās līdzekļu nodošanas ģenērisko zāļu sabiedrībai bilanci var pamatot iespējamu atlīdzību esamība no šīs sabiedrības puses (85).

198. Tomēr šajā gadījumā Vispārējai tiesai nevar pārmest to, ka tā nav izteikusi skaitļos sabiedrības Servier sabiedrībai Lupin veiktās līdzekļu nodošanas pozitīvo bilanci pēc tam, kad atņemta to patentu pieteikumu pieņemtā vērtība, kurus Lupin nodeva Servier apmaiņā pret šo līdzekļu nodošanu.

199. No elementiem, kurus Vispārējā tiesa ņēma vērā, kuri ir rezumēti šo secinājumu 188. punktā un kurus Servier nav apstrīdējusi, izriet, ka Vispārējā tiesa konstatēja, ka Servier nebija pierādījusi nekādu ekonomisko vērtību no Lupin nopirktajiem patentu pieteikumiem, ko būtu iespējams atņemt no summas 40 miljonu EUR apmērā, kuru Servier šajā ziņā pārskaitīja Lupin.

200. Tomēr, pat pieņemot, ka ir jāvadās no principa, ka šādiem patentu pieteikumiem noteikti ir kāda ekonomiskā vērtība, kura ir jāatņem no summas, ko sabiedrība Servier pārskaitīja sabiedrībai Lupin, kaut tā būtu atbilstošā to ieguldījumu vērtība, kurus Lupin veica, lai izstrādātu tehnoloģiju, uz ko minētie pieteikumi attiecās, ir jāatgādina, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 817. punktā uzskatīja, ka summa 40 miljonu EUR apmērā, kas tika pārskaitīta Lupin, bija lielāka nekā kādas citas salīdzināmas ģenērisko zāļu sabiedrības veiktie ieguldījumi sava perindoprila izstrādes nolūkos.

201. Šajā ziņā Vispārējā tiesa min apstrīdētā lēmuma 1962. apsvērumu, kurā ir atsauce uz Krka perindoprila izstrādes izmaksām, kas sasniedza 1–4 miljonus EUR. Līdz ar to, pat pieņemot, ka šī summa būtu jāatņem no summas, kuru Servier pārskaitīja Lupin, ko būtībā nozīmē Vispārējās tiesas argumentācija pārsūdzētā sprieduma 817. punktā, šī pārskaitījuma neto bilance aizvien būtu vismaz 36 miljoni EUR, kam nav cita skaidrojuma kā Lupin radītā konkurences apdraudējuma atpirkšana no Servier puses.

202. Šo konstatējumu nevar atspēkot apstāklis, ka pārsūdzētā sprieduma 59.–61. punkts iepazīstina ar tehnoloģijas iegādes nolīgumiem, kuri it īpaši attiecas uz patenta pieteikuma un atbilstošās zinātības pirkumu no Servier puses par summu apmēram 13 miljonu EUR apmērā. Neesot nekādām norādēm par patentu pieteikumu, uz kuriem attiecas Lupin nolīgums, vērtību, nevar uzskatīt, ka tiem noteikti arī bija līdzīga lieluma vērtība. Tāpat summa 50 miljonu ASV dolāru (USD) apmērā, kas minēta pārsūdzētā sprieduma 61. punktā, attiecas tikai uz tehnoloģijas iegādes nolīguma protokolu, kurš galu galā tā arī netika noslēgts, un tādējādi, vispārīgi raugoties, nevar kalpot par norādi, vērtējot patentu pieteikumu vērtību. Ņemot vērā šo secinājumu 188. punktā rezumētos elementus un principus, kas regulē pierādīšanas pienākumu (86), Vispārējā tiesa tātad varēja uzskatīt, šajā ziņā nepieļaujot kļūdu, ka nebija pierādīts, ka sabiedrības Servier sabiedrībai Lupin pārskaitītās summas neto bilance, pat atņemot pieņemto tehnoloģijas, uz kuru attiecās Lupin patenti, izstrādes izmaksu vērtību, būtu pamatota ar citu atlīdzību no Lupin puses kā atlīdzība, ko veidoja tās apņemšanās nekonkurēt.

203. No tā izriet, ka iebildums attiecībā uz kļūdaino raksturu vērtējumam par atbilstoši Lupin nolīgumam veikto maksājumu ir jānoraida.

ii)    Par “Lupin” nolīguma noteikumiem

204. Pirmkārt, Servier norāda, ka Vispārējā tiesa nevarēja kvalificēt par tādu, kas ir vērsts pret konkurenci, Lupin nolīguma noteikumu, ar kuru bija paredzēts, ka Lupin neapstrīdēs Servier patentus, jo šis noteikums neesot liedzis turpināt apstrīdēt patentu 947 EPI citiem apstrīdētājiem. Tomēr šī argumentācija ir jānoraida mutatis mutandis to pašu iemeslu dēļ kā šo secinājumu 171. un 172. punktā izklāstītie.

205. Otrkārt, Servier apgalvo, ka Vispārējā tiesa arī nevarēja uzskatīt, ka noteikums par Lupin produktu netirgošanu ir pret konkurenci vērsts, jo ar to, kā Vispārējā tiesa pati esot atzinusi, atļāva Lupin priekšlaicīgi ienākt tirgū ar konkrētiem nosacījumiem.

206. Ar šo argumentāciju Servier cenšas apstrīdēt Vispārējās tiesas veikto faktu vērtējumu, it īpaši attiecībā uz tās veikto Lupin nolīguma noteikumu interpretāciju (87). Tomēr, pat pieņemot, ka aplūkojamo interpretāciju varētu saprast kā tādu, kas attiecas uz Vispārējās tiesas veikto faktu juridisko kvalifikāciju, tā nebūtu atbalstāma.

207. Ar saviem apgalvojumiem Servier, šķiet, vēlas pierādīt, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, neatzīstot, ka Lupin nolīguma noteikumu pierādītās konkurenci veicinošās sekas, kuras Vispārējā tiesa pati esot konstatējusi, liek apstrīdēt minētā nolīguma kvalificēšanu par konkurenci ierobežojošu mērķa dēļ.

208. Tomēr pārsūdzētā sprieduma 830.–857. punktā Vispārējā tiesa, veikusi rūpīgu analīzi par Lupin nolīguma noteikumiem, uzskatīja, ka, pat pieņemot, ka minēto nolīgumu varētu interpretēt kā tādu, ar ko atļauj tādu Lupin ienākšanu tirgū ar saviem pašas produktiem, kas būtu priekšlaicīga, salīdzinot ar patenta 947 spēkā esamības paredzamo ilgumu, notikumu, kas varēja atļauj šādu priekšlaicīgu ienākšanu, hipotētiskais raksturs liedza secināt, ka būtu neitralizētas netirgošanas noteikuma ierobežojošās sekas (849.–851. un 856. punkts). Lupin priekšlaicīgā ienākšana tirgū (pieņemot, ka nolīgums to atļāva noteiktos apstākļos) katrā ziņā bija atkarīga no tā, ka trešā puse laiž tirgū ģenērisko produktu, proti, no apstākļa, kurš vienlaikus nav saistīts ar līgumslēdzējām pusēm un kuram ir gadījuma raksturs (587. punkts). Servier neapstrīd faktiskos elementus, uz ko Vispārējā tiesa balstīja šos konstatējumus, kuros neatklājas nekāda sagrozīšana.

209. Servier iebildums attiecībā uz to, ka, kā apgalvots, tika sagrozīta Servier un Lupin saziņa par Sandoz ienākšanu tirgū (pārsūdzētā sprieduma 852.–854. punkts), ir jānoraida. No iepazīšanās ar pārsūdzētā sprieduma 853. punktā minēto šīs saziņas fragmentu izriet, ka Vispārējā tiesa nekādi nav sagrozījusi šo dokumentu, konstatējot, ka tas atklāj Lupin neskaidrību par tās iespēju priekšlaicīgi ienākt Francijas tirgū, nepārkāpjot patentu. Turklāt no iepriekšējā punktā sniegtā rezumējuma izriet, ka šis iebildums ir neefektīvs. Vispārējā tiesa konstatēja, ka, pat pieņemot, ka nolīguma noteikumi atļāva priekšlaicīgi ienākt tirgū, apstākļi, kas darīja iespējamu šo ienākšanu, bija hipotētiski un neatkarīgi no pušu gribas.

210. Šajos apstākļos Vispārējā tiesa nepieļāva kļūdu, konstatējot, ka netirgošanas noteikums nebija tāds, kas liktu apšaubīt Lupin nolīguma kvalifikāciju par konkurenci ierobežojošu mērķa dēļ. Kā tika norādīts šo secinājumu 126. punktā, vienīgi tādu pierādītu konkurenci veicinošu seku esamība, kas liek saprātīgi šaubīties par nolīguma pietiekami kaitīgo raksturu attiecībā uz konkurenci, var likt apšaubīt šādu kvalifikāciju. Pārsūdzētā sprieduma 857. punktā Vispārējā tiesa konstatēja, ka, ņemot vērā šo secinājumu 208. punktā rezumētos elementus, Lupin priekšlaicīga ienākšana tirgū (pieņemot, ka nolīguma noteikumi to atļāva) izrietēja nevis no pušu skaidras gribas, bet gan no hipotētiskiem un nejaušiem apstākļiem. Līdz ar to Vispārējā tiesa pamatoti konstatēja, ka puses nevar uz to atsaukties, lai pierādītu, ka nolīgumam nav konkurenci ierobežojošs raksturs.

211. Servier arguments, ka Vispārējai tiesai esot vajadzējis vērtēt iespējamību, ar kādu dažādie scenāriji varēja īstenoties, nevar atspēkot šo konstatējumu. Kā jau tika norādīts šo secinājumu 139.–141. un 171. punktā, vērtējot tāda nolīguma kā Lupin nolīgums konkurenci ierobežojošo raksturu, Komisijai nav jāanalizē iespējamie nākotnes scenāriji atbilstoši patentu tiesībām.

212. Treškārt, Servier arī nevar atsaukties ne uz tās apņemšanās piegādāt produktus Lupin apgalvoto konkurenci veicinošo raksturu, ne uz apgalvoto konkurenci veicinošo raksturu licencēm, kuras, kā apgalvots, bez maksas piešķirtas Lupin attiecībā uz citiem Servier patentiem, lai norādītu uz Vispārējās tiesas apgalvotām kļūdām, kvalificējot Lupin nolīguma noteikumus. Šajā apelācijas tiesvedībā Servier tikai apstrīd Vispārējās tiesas šajā ziņā veiktos secinājumus pārsūdzētā sprieduma 858.–863. punktā, nesniedzot elementus, kas varētu atspēkot to pamatotību. Šajos apstākļos Servier derīgi neapstrīd Vispārējās tiesas secinājumu par to, ka gan piegādes iespēja, gan iespēja iegūt licences attiecībā uz citiem patentiem (pieņemot, ka tā ir paredzēta nolīguma noteikumos) bija tikpat lielā mērā atkarīgas no hipotētiskiem nākotnes apstākļiem kā šo secinājumu 208. punktā rezumētie elementi.

213. Visbeidzot, kā pēdējais, ceturtkārt, arī Servier arguments, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu, vērtējot Lupin nolīguma piemērošanas jomu, nav atbalstāms. Nav izšķiroši noskaidrot, vai Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 870.–877. punktā pamatoti konstatēja, ka Lupin nolīguma piemērošanas joma pārsniedza patenta 947 piemērošanas jomu, ko Servier apstrīd. Kā Vispārējā tiesa būtībā konstatēja pārsūdzētā sprieduma 878. punktā, pat pieņemot, ka minētā nolīguma piemērošanas joma nepārsniedza minētā patenta piemērošanas jomu, tas nebūtu atcēlis nolīguma pretkonkurences raksturu. Lai arī apstāklis, ka patenta īpašnieks ar iespējamo tā pārkāpēju noslēdz izlīguma nolīgumu, kas nepārsniedz patenta apjomu un atlikušo spēkā esamības laiku, protams, ir šā patenta īpašnieka intelektuālā īpašuma tiesību izpausme un atļauj tam tostarp iebilst pret jebkādu pārkāpšanu, tomēr minētais patents nedod tiesības tā īpašniekam slēgt līgumus, kuri pārkāpj LESD 101. pantu (88).

214. No tā izriet, ka neviens no Servier argumentiem, ar kuriem apstrīd Lupin nolīguma kvalifikāciju par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, nav atbalstāms.

d)      Secinājumi

215. No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Servier argumentācija, ar ko apstrīd strīdīgo nolīgumu kvalifikāciju par konkurences ierobežojumiem mērķa dēļ, ir jānoraida kopumā.

4.      Par beigu datumu pārkāpumam, ko veidoja “Lupin” nolīgums (piektā pamata trešā daļa)

216. Servier apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdas, nosakot beigu datumu pārkāpumam, ko noteiktās dalībvalstīs veidoja Lupin nolīgums.

217. Apstrīdētā lēmuma 3136. apsvērumā Komisija paskaidroja, ka šajā gadījumā pārkāpumu beigas bija noteiktas datumā, sākot ar kuru ģenērisko zāļu sabiedrības, strīdīgo nolīgumu puses, varēja īstenot uz konkurenci balstītu rīcību dažādos attiecīgajos tirgos.

218. No apstrīdētā lēmuma 2127. apsvēruma un no tabulas tā 3134. apsvērumā izriet, ka Komisija konstatēja, ka pārkāpums, ko Lupin nolīgums veidoja attiecībā uz Savienības tirgiem, bija pierādīts laikposmā no minētā nolīguma noslēgšanas 2007. gada 30. janvārī (89) līdz 2009. gada 6. maijam, datumam, kurā EPI atcēla patentu 947. Tomēr Komisija uzskatīja, ka noteiktās valstīs pārkāpums beidzās agrāk, it īpaši – kas attiecas uz Servier argumentāciju saistībā ar šo pamatu (90) – Francijā 2008. gada 16. septembrī, datumā, kurā tirgū ienāca Sandoz (91).

219. Kā izriet no apstrīdētā lēmuma 410. apsvēruma, Sandoz ienāca arī citu dalībvalstu tirgū pirms 2009. gada 6. maija, proti, kas attiecas uz Servier argumentāciju šajā pamatā (92), Īrijā – 2008. gada jūnijā, Beļģijā – 2008. gada jūlijā, Ungārijā – 2008. gada decembrī un Čehijas Republikā – 2009. gada janvārī.

220. Līdz ar to, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 891. punkta, Vispārējā tiesā Servier apgalvoja, ka Komisijai esot vajadzējis secināt, ka pārkāpums, ko veidoja Lupin nolīgums, arī Īrijā, Beļģijā, Ungārijā un Čehijas Republikā bija beidzies brīdī, kad Sandoz ienāca šo dalībvalstu tirgos. Tomēr šo argumentāciju Vispārējā tiesa noraidīja.

221. Šajā gadījumā Servier apgalvo, ka tādējādi Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdas. Tā esot Komisijas argumentāciju aizstājusi ar savu pašas pamatojumu, turklāt pretrunīgu, vienlaikus nepaskaidrojot, kādu iemeslu dēļ šī iestāde esot pamatoti noteikusi, ka Sandoz ienākšanas tirgū datums ir pārkāpuma beigu datums Francijā, bet ne Īrijā, Beļģijā, Ungārijā un Čehijas Republikā.

222. Pārsūdzētā sprieduma 892. un nākamajos punktos Vispārējā tiesa uzskatīja, ka ir jānosaka, vai Komisija kļūdaini secināja, ka pārkāpums turpinājās pēc datumiem, kuros Sandoz ienāca tirgū attiecīgajās dalībvalstīs. Šajā ziņā tā konstatēja, ka Sandoz ģenēriskās zāles nesaturēja nevienu no alfa kristāliem, kurus aizsargā patents 947. Tā turpināja, ka no Lupin nolīguma 1.6. panta un 4.1 panta c) punkta (93), tos lasot kopsakarā, varot izrietēt, ka tas ļāva Lupin ienākt tirgū ar saviem pašas produktiem, kad tirgū būs ienācis kāds ģenēriskais produkts, nesaskaroties ar lūgumu izdot rīkojumu no Servier puses.

223. Tomēr Vispārējā tiesa uzskatīja, ka pastāv neskaidrība attiecībā uz to, vai šī nolīguma interpretācija ir pareiza un vai tajā ietvertais netirgošanas noteikums ļāva Lupin ienākt tirgū gadījumā, ja tirgū ir ienācis tāds produkts kā Sandoz produkts. Vispārējā tiesa līdz ar to secināja, ka šīs neskaidrības dēļ Lupin varēja baidīties, ka minētais noteikums tai joprojām liedz ienākt tirgū šādā gadījumā, vēl jo vairāk tādēļ, ka Servier joprojām varēja iesniegt lūgumu izdot rīkojumu, pat pret nepārkāpjošu produktu.

224. Vispārējās tiesas ieskatā šo Lupin neskaidrību par iespēju ienākt tirgū pēc Sandoz ienākšanas tajā attiecībā uz Francijas tirgu apstiprināja vēstuļu apmaiņa starp Lupin un Servier, kas minēta pārsūdzētā sprieduma 853. punktā (94). No minētās vēstuļu apmaiņas izrietot, ka Lupin joprojām turpināja piemērot netirgošanas noteikumu attiecībā uz Francijas tirgu, šķiet, vismaz līdz 2009. gada aprīļa sākumam.

225. Vispārējā tiesa no tā secināja, ka a fortiori Servier nebija iesniegusi nevienu elementu, kas ļautu pierādīt, ka pirms 2009. gada 6. maija Servier un Lupin uzskatīja, ka netirgošanas noteikums vairs nav spēkā četros pārējos tirgos, kuros Sandoz bija ienākusi. Vispārējās tiesas ieskatā, ar apstākli, ka šis noteikums šādi esot palicis spēkā neskaidrību saistībā ar nolīguma nepārprotamību dēļ, bija pietiekami, lai ļautu Komisijai konstatēt, ka Servier un Lupin gribas sakritība un tātad pārkāpums turpinājās, neraugoties uz Sandoz ienākšanu šajos četros tirgos.

226. Kā pamatoti apgalvo Servier, pamatojums, kura dēļ pārprotamība un neskaidrības attiecībā uz nolīguma piemērošanu pēc Sandoz ienākšanas attiecīgajos tirgos ļāva uzskatīt, ka pārkāpums tajos turpinājās pēc šīs ienākšanas, lēmumā nav minēts. Vispārējā tiesa tātad faktiski bija aizstājusi Komisijas pamatojumu pati ar savējo, un tā ir tiesību kļūda (95).

227. Turklāt, kā tāpat pamatoti norāda Servier, šis pamatojums, ko Vispārējā tiesa it īpaši pamato ar saziņu starp Servier un Lupin par Francijas tirgu (skat. šo secinājumu 224. punktu), ir pretrunā apgalvojumam, kurš izklāstīts apstrīdētā lēmuma 2127. apsvērumā un saskaņā ar kuru pārkāpums, ko veidoja Lupin nolīgums, Francijas tirgū beidzās pēc Sandoz ienākšanas šajā tirgū (96).

228. No tā izriet, ka Vispārējā tiesa ne tikai apstrīdētā lēmuma pamatojumu aizstāja pati ar savējo, bet turklāt šis pamatojums ir pretrunīgs un neļauj saprast, kādu iemeslu dēļ Komisija šajā lēmumā noteica Sandoz ienākšanas tirgū datumu par datumu, kurā pārkāpums beidzās Francijā, bet ne Īrijā, Beļģijā, Ungārijā un Čehijas Republikā. Līdz ar to ir neiespējami pārbaudīt pamatotību šajā ziņā izdarītajiem apsvērumiem, un tas apstrīdētajam lēmumam rada vēl papildu pamatojuma neesamību (97).

229. Līdz ar to piektā pamata trešā daļa ir pamatota un atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta 1. punkta pirmajam teikumam izraisa apstrīdētā lēmuma daļēju atcelšanu pamatojuma trūkuma dēļ, ciktāl ar to ir noraidīta Servier prasība atcelt apstrīdēto lēmumu tajā, ka ar to par pārkāpuma, ko veidoja Lupin nolīgums, beigu datumu attiecībā uz Īriju, Beļģiju, Ungāriju un Čehijas Republiku bija noteikts 2009. gada 6. maijs.

230. Saskaņā ar šo statūtu 61. panta 1. punkta otro teikumu šajos apstākļos Tiesa pati var taisīt galīgo spriedumu lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija. Tā tas ir šajā gadījumā, jo no apstrīdētā lēmuma vērtējuma izriet, ka tajā arī trūkst pamatojuma jautājumā par to, kādu iemeslu dēļ Komisija datumu, kurā Sandoz ienāca tirgū, noteica kā pārkāpuma, ko veidoja Lupin nolīgums, beigu datumu Francijā, bet ne pārējās četrās valstīs, kuru tirgos Sandoz ienāca 2009. gada 6. maijā.

231. Turklāt ne apstrīdētais lēmums, ne Komisijas sniegtie paskaidrojumi tās procesuālajos rakstos un tiesas sēdē šajā apelācijas tiesvedībā neļauj viest skaidrību šajā ziņā.

232. Komisija atsaucas uz apstrīdētā lēmuma 1039. apsvērumu, saskaņā ar kuru Lupin nolīguma 4.1 panta c) punkts ir interpretējams tādējādi, ka Lupin bija atļauja tirgot savu pašas perindoprilu zināmos apstākļos, it īpaši tad, ja un kad neatkarīga trešā puse tirgotu perindoprilu un Servier neiesniegtu lūgumu izdot rīkojumu, lai tai to liegtu.

233. Komisija, nepaskaidrojot iemeslus, norāda, ka, ņemot vērā šo interpretāciju, esot bijis jāturpina piemērot netirgošanas noteikumu pat pēc Sandoz ienākšanas Īrijas, Beļģijas, Ungārijas un Čehijas Republikas tirgū, bet ne pēc ienākšanas Francijas tirgū. Attiecībā uz šo pēdējo Komisija atsaucas uz apstrīdētā lēmuma 2327. apsvērumu, kurā ir minēts, ka Francijā Servier nevarēja bloķēt Sandoz ienākšanu, pamatojoties uz patentu 947, jo Sandoz produkts nevarēja pārkāpt šo patentu.

234. Tomēr, pamatojoties uz šo norādi, joprojām nav iespējams saprast, kādu iemeslu dēļ Servier, pamatojoties uz šo patentu, būtu varējusi bloķēt Sandoz ienākšanu četros pārējos attiecīgo dalībvalstu tirgos, ja produkts, ar kuru Sandoz ienāca šajos tirgos, acīmredzami bija tas pats, kas tika tirgots Francijā. Tiesas sēdē Komisija atkārtoti minēja skaidrojumu, saskaņā ar kuru atšķirība esot bijusi apstāklī, ka Francijā Sandoz ienākšana esot atvērusi tirgu konkurencei, savukārt tas tā nav bijis pārējās valstīs. Tomēr šis paskaidrojums nav pamatots ne apstrīdētajā lēmumā, ne Komisijas procesuālajos rakstos, ne tiesas sēdē.

235. No tā izriet, ka apstrīdētais lēmums ir daļēji jāatceļ, ciktāl tas nav pamatots attiecībā uz beigu datumiem, kas noteikti pārkāpumam, ko veidoja Lupin nolīgums, attiecībā uz Īriju, Beļģiju, Ungāriju un Čehijas Republiku.

236. Šīs daļējās atcelšanas ietekme uz naudas soda, kas Servier uzlikts saistībā ar Lupin nolīgumu, apmēru ir noteikta šo secinājumu 282. un nākamajos punktos, daļā, kas veltīta naudas sodiem.

5.      Par, pirmām kārtām, “Niche” nolīguma un, otrām kārtām, “Matrix” nolīguma kvalificēšanu par atsevišķiem pārkāpumiem (sestais pamats)

237. Saistībā ar sesto pamatu Servier apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 1293. un nākamajos punktos apstiprinot nolīgumu, kurus Servier noslēdza, pirmām kārtām, ar Niche/Unichem un, otrām kārtām, ar Matrix, kvalificēšanu par atsevišķiem pārkāpumiem. Servier ieskatā, Vispārējai tiesai esot vajadzējis atzīt, ka šie nolīgumi bija LESD 101. panta vienots pārkāpums.

238. No judikatūras izriet, ka LESD 101. panta pārkāpums var izrietēt ne tikai no atsevišķas darbības, bet arī no virknes darbību, ja tās ietilpst kopējā plānā sava identiskā mērķa dēļ – kropļot konkurenci – un ir vērstas uz vienu ekonomisko mērķi (98). Nosacījums par vienota mērķa jēdzienu nozīmē, ka ir jāpārbauda, vai nav apstākļu, kas raksturo dažādo rīcību, kura veido pārkāpumu, un kas var liecināt, ka rīcībai, ko ir īstenojuši citi uzņēmumi, nav tā paša pret konkurenci vērstā mērķa vai seku un tādēļ šī rīcība neietilpst “kopējā plānā” tās identiskā mērķa dēļ, kas izkropļo konkurenci iekšējā tirgū (99).

239. Ir jāprecizē, ka – kā izriet no judikatūras, kas minēta iepriekšējā punktā, – tas, vai dažāda veida pretkonkurences rīcības ir kvalificējamas kā atsevišķi pārkāpumi vai vienots pārkāpums, ir atkarīgs no jautājuma par pārkāpumu veidojošo elementu kvalificēšanu atbilstoši tiesībām, kuru ievērošanu Savienības tiesas nodrošina (100). Kā Vispārējā tiesa ir atzinusi pārsūdzētā sprieduma 1256. un nākamajos punktos, attiecīgajām pusēm līdz ar to ir jābūt tiesībām apstrīdēt šo kvalifikāciju. Tas ir vēl jo svarīgāk tāpēc, ka šāda apstrīdēšana var ietekmēt Komisijas rīcības brīvības īstenošanu, nosakot naudas sodus.

240. Tāpat, kā to būtībā ir paskaidrojis ģenerāladvokāts Dž. Pitrucella [G. Pitruzzella], nav iespējams abstrakti noteikt, vai tas, ka tiktu kvalificētas vairākas atsevišķas pārkāpjošas rīcības, attiecīgajiem uzņēmumiem būtu labvēlīgāk nekā tas, ka tiktu kvalificēts vienots pārkāpums, jo tas ir atkarīgs no katra konkrētā gadījuma apstākļiem. Līdz ar to Komisija nevar pēc savas gribas vai lietderības apsvērumu dēļ brīvi izvēlēties drīzāk kvalificēt atsevišķas pārkāpjošas darbības, nevis vienotu pārkāpumu vai otrādi. Komisijai, gluži pretēji, ir jāpierāda – un to pārbauda Savienības tiesa –, ka kritēriji, kas ir iedibināti, lai kvalificētu rīcību vienā vai otrā veidā, ir izpildīti (101).

241. Kad tas ir precizēts, tomēr ir jākonstatē, ka šajā gadījumā Servier izvirzītie elementi nepierāda, ka Vispārējā tiesa būtu pieļāvusi kļūdu, apstiprinot Komisijas konstatējumu, ka Niche un Matrix nolīgumi nebija vienots pārkāpums, bet gan divi atsevišķi LESD 101. panta pārkāpumi.

242. Servier ieskatā, šiem nolīgumiem, ko vienā dienā parakstīja tas pats Niche un Matrix pārstāvis un ar ko tiecās liegt šo abu sabiedrību kopīgi izstrādāta produkta ienākšanu tirgū, bija identisks mērķis, tie bija papildinoši un noteica Niche un Matrix rīcības saskaņošanu attiecībā pret Servier.

243. Pārsūdzētā sprieduma 1296. un nākamajos punktos Vispārējā tiesa uzskatīja, ka, protams, nebija noliedzams, ka Servier tiecās sasniegt identisku mērķi ar Niche un Matrix nolīgumiem, proti, galīgi atrisināt notiekošo strīdu un izvairīties no jebkādām tiesvedībām nākotnē attiecībā uz Niche/Matrix produktu, kā arī izslēgt šo produktu kā potenciālas konkurences avotu, izmantojot maksājumu. Tomēr Vispārējā tiesa konstatēja, ka šis apstāklis pats par sevi neļauj pierādīt, ka pastāvēja arī kopējs Niche un Matrix mērķis, kad šīs sabiedrības parakstīja attiecīgos nolīgumus ar Servier. Lai vairākus pārkāpumus kvalificētu par vienotu pārkāpumu, ar tiem visiem ir jātiecas sasniegt to pašu vispārējo mērķi (102).

244. Pēc tam, kad Vispārējā tiesa bija vērtējusi Niche un Matrix nolīgumu saturu, kā arī apstākļus, kādos notika to parakstīšana, tā nonāca pie konstatējuma, ka arī šie elementi nepierāda, ka Niche un Matrix ar šiem nolīgumiem tiecās izpildīt kopēju plānu.

245. Ar Servier šajā apelācijas tiesvedībā izvirzītajiem elementiem nevar pierādīt, ka šis konstatējums būtu kļūdains.

246. Servier apgalvo, ka savā analīzē par to, vai sabiedrībām Niche un Matrix pastāvēja kopējs plāns, Vispārējā tiesa esot piešķīrusi pārāk lielu nozīmi šo sabiedrību subjektīvajam nodomam, lai arī kvalificēšanas par vienotu pārkāpumu pamatā varot būt vienīgi objektīvi kritēriji.

247. Šajā ziņā Servier atsaucas uz sprieduma lietā Siemens/Komisija (103) 246. punktu, kurā Vispārējā tiesa konstatēja, ka nolīgumu kopuma kvalificēšana par vienotu pārkāpumu nevar būt atkarīga no pušu subjektīva nodoma piedalīties šādā vienotā pārkāpumā, bet tās pamatā ir jābūt objektīviem faktoriem, tostarp minēto nolīgumu kopējam mērķim. Tomēr, pretēji tam, ko apgalvo Servier, pārbaude par šāda kopēja mērķa esamību ietver subjektīvo dimensiju saistībā ar pušu nodomu un motivāciju, kas attiecas uz jautājumu par to, vai, noslēdzot aplūkojamos nolīgumus, puses vēlējās veicināt kopēja ekonomiskā plāna īstenošanu.

248. Citiem vārdiem, lai konstatētu vienotu pārkāpumu, protams, nav jāpierāda, ka dažādajām pusēm, kuras piedalījās šajā pārkāpumā, bija nodoms piedalīties kopējā pretkonkurences rīcībā. Tomēr no šo secinājumu 238. punktā minētās judikatūras izriet, ka ir jābūt pierādītam, ka šīm pusēm bija nodoms ar šo līdzdalību veicināt kopēja mērķa un vienota ekonomiskā mērķa īstenošanu. Šāda nodoma pierādījuma pamatā savukārt var būt jebkādi elementi, kas var pierādīt, ka attiecīgo darbību, šajā gadījumā Niche un Matrix nolīgumu, iemesls bija vēlme īstenot šādu kopēju mērķi un vienotu ekonomisko mērķi.

249. Tādējādi, piemēram, lietā saistībā ar vannas istabām, uz kuru atsaucās Servier, Vispārējā tiesa konstatēja vienota pārkāpuma esamību, neraugoties uz to, ka dažādas papildu produktu apakšgrupas bija iesaistītas vannas istabas izgatavošanā. Vispārējā tiesa tieši varēja nonākt pie šā secinājuma minētajā lietā, jo ar aplūkojamajām praksēm tiecās īstenot kopēju plānu un vienotu mērķi vienas un tās pašas izplatīšanas sistēmas ietvaros saskaņot to cenu paaugstinājumus, ko aizliegtās vienošanās dalībnieki prasīja no vairumtirgotājiem, kuri bija to kopīgie klienti (104).

250. Šajā gadījumā Vispārējā tiesa, pamatojoties uz elementiem, kurus Servier nav apstrīdējusi, tieši konstatēja, ka Niche un Matrix nolīgumu saturs, kā arī apstākļi, kādos tie tika parakstīti, nepierāda to, ka ar šiem nolīgumiem Niche un Matrix vēlējās īstenot šādu kopēju mērķi un šādu vienotu ekonomisko mērķi. Turklāt Servier arī nenorāda, kāds varēja būt šis mērķis un šis ekonomiskais mērķis. Kā Vispārējā tiesa konstatēja, protams, nav šaubu par to, ka pirms savu attiecīgo nolīgumu ar Servier noslēgšanas sabiedrībām Niche un Matrix bija kopējs mērķis laist tirgū Matrix ražoto un Niche tirgoto ģenērisko perindoprilu.

251. Tomēr nešķiet, ka ir iespējams noteikt eventuālu kopēju mērķi, ko šīs sabiedrības būtu varējušas tiekties īstenot vēlāk, noslēdzot savus attiecīgos nolīgumus ar Servier. Kā Vispārējā tiesa norādīja, dažādi neapstrīdēti elementi lietas materiālos pierāda, ka Matrix, kas tika informēta par notiekošajām sarunām starp Servier un Niche tikai divas dienas pirms sava pašas nolīguma ar Servier parakstīšanas, tā vietā, lai īstenotu jebkādu kopēju plānu ar Niche, piekrita Servier piedāvātajai iespējai. To apstiprina apstāklis, ka Matrix līdzdalība sarunās ar Servier galvenokārt attiecās uz līdzekļu nodošanas summu.

252. Turklāt tāpat nav iespējams saprast, kādu iemeslu dēļ atteikšanās no to kopējā plāna par ģenēriskā perindoprila izstrādi un pārdošanu savukārt varēja radīt jaunu “kopēju projektu” sabiedrībām Niche un Matrix, jo šāda atteikšanās pati par sevi nevar būt plāns vai mērķis. Tādējādi drīzāk liekas, ka Niche un Matrix katra no savas puses piekrita Servier piedāvātajai iespējai saņemt visai nozīmīgu līdzekļu nodošanu, jo tā bija komerciāli izdevīgāka nekā šo sabiedrību pašu plāna ienākt tirgū īstenošanas turpināšana (105).

253. Līdz ar to Servier arguments, saskaņā ar kuru Niche un Matrix nolīgumiem esot bijis kopējs mērķis atrisināt strīdu ar Servier un izvairīties no tiesvedībām nākotnē ar šo sabiedrību attiecībā uz Niche un Matrix produktu, arī neļauj secināt, ka šie nolīgumi bija vienots LESD 101. panta pārkāpums. Tādējādi, pat ja ar katru no šiem nolīgumiem atsevišķi faktiski tiek īstenots šis mērķis, nav saprotams, kāds varētu būt to kopējais mērķis šajā ziņā. Kā tikko tika pierādīts, vienīgi apstāklis, ka strīds ar Servier attiecās uz produktu, ko kopīgi izstrādāja Niche un Matrix, neļauj pierādīt šāda kopēja mērķa esamību.

254. No iepriekš minētā izriet, ka sestais pamats ir jānoraida.

B.      Par naudas sodiem

255. Attiecībā uz naudas sodiem, kas Servier bija uzlikti par strīdīgo nolīgumu noslēgšanu, ir jāpārbauda, pirmām kārtām, tiesību kļūdas, uz kurām Servier atsaucas saistībā ar septīto pamatu (1). Otrām kārtām, ir jānosaka, kādas ir sekas piektā pamata trešās daļas par pārkāpuma, ko veidoja Lupin nolīgums, beigu datumiem attiecībā uz Servier šajā ziņā uzliktā naudas soda pārrēķinu (2).

1.      Par “Servier” minētajām tiesību kļūdām saistībā ar naudas sodiem (septītais pamats)

256. Saistībā ar septīto pamatu Servier apgalvo, ka Vispārējā tiesa pieļāva kļūdas, pirmām kārtām, tāpēc, ka tā neatcēla Komisijas noteikto naudas sodu, ņemot vērā noziedzīgu nodarījumu un sodu tiesiskuma principu. Otrām kārtām, Vispārējā tiesa esot nepietiekami ņēmusi vērā samērīguma principu un neesot atcēlusi Komisijas vērtējumu par pārkāpumu smagumu.

257. Pirms vērtēju šo argumentāciju, ir svarīgi atgādināt, ka Tiesa pārbauda Vispārējās tiesas neierobežotās kompetences īstenošanu, kas tai ir noteikta ar LESD 261. pantu, vienīgi attiecībā uz acīmredzamām kļūdām (106). Šīs kļūdas var noteikt, pirmkārt, ciktāl Vispārējā tiesa nav ievērojusi savu tiesību apjomu (107), otrkārt, ja tā nav pietiekami ņēmusi vērā atbilstīgo elementu kopumu (108), un, treškārt, ja tā ir piemērojusi kļūdainus juridiskos kritērijus (109), it īpaši ņemot vērā vienlīdzīgas attieksmes (110) un samērīguma (111) principus.

258. No tā izriet, ka tad, kad Tiesa izsakās par tiesību jautājumiem saistībā ar apelāciju, tā taisnīguma iemeslu dēļ nevar Vispārējās tiesas – kura, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, lemj par uzņēmumiem uzliktu naudas sodu apmēru – vērtējumu aizstāt ar savējo. Līdz ar to tikai tiktāl, ciktāl Tiesa uzskatītu, ka soda līmenis ir ne tikai neatbilstošs, bet arī pārmērīgs, pat nesamērīgs, ir iespējams konstatēt Vispārējās tiesas pieļautu tiesību kļūdu (112).

a)      Par noziedzīgu nodarījumu un sodu tiesiskuma principu

259. Servier ieskatā, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, neapmierinot tās argumentāciju, saskaņā ar kuru sankciju uzlikšana par strīdīgajiem nolīgumiem pārkāpj noziedzīgu nodarījumu un sodu tiesiskuma principu. Jautājumi, kurus uzdod šie nolīgumi, esot tik jauni un sarežģīti, ka minēto nolīgumu pārkāpjošais raksturs neesot bijis paredzams. Vispārējā tiesa esot atzinusi šo neparedzamību pārsūdzētā sprieduma 1666. punktā, vienlaikus neizdarot no tā nekādus secinājumus, no kā izrietot pārsūdzētā sprieduma pamatojuma trūkums.

260. Šai argumentācijai nevar piekrist.

261. Protams, no judikatūras izriet – lai arī pārkāpumu un sodu likumības princips, kas tagad ir nostiprināts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 49. pantā, nav interpretējams kā tāds, kas aizliedz pakāpeniski noskaidrot to normu saturu, kurās paredzēta kriminālatbildība, šis princips tomēr liedz ar atpakaļejošu spēku piemērot tās normas juridisku interpretāciju, kura paredz pārkāpumu un kuras rezultāts nebija saprātīgi paredzams pārkāpuma izdarīšanas brīdī, ņemot vērā tostarp attiecīgajā laikā izmantoto interpretāciju judikatūrā, kas attiecās uz aplūkojamo tiesību normu (113).

262. Tomēr ir jākonstatē, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi nevienu kļūdu, piemērojot šādi noteikto paredzamības kritēriju šīs lietas apstākļiem un konstatējot, ka šajā gadījumā noziedzīgu nodarījumu un sodu tiesiskuma princips neliedza noteikt sankcijas strīdīgajiem nolīgumiem, pamatojoties uz LESD 101. pantu.

263. Tādējādi no iepriekš jau vērtētajiem Vispārējās tiesas apsvērumiem izriet, ka tā pamatoti konstatēja, ka strīdīgo nolīgumu mērķis bija mudināt ģenērisko zāļu sabiedrības atturēties no neatkarīgas ienākšanas tirgū laikposmos, par kuriem bija panākta vienošanās, izmantojot tādu līdzekļu nodošanu no Servier puses, kurai nebija nekādas citas atlīdzības kā minētā atturēšanās.

264. Lai nonāktu pie šā konstatējuma, Vispārējā tiesa piemēroja vienkāršu un acīmredzamu metodoloģiju, kas izpaudās tā, ka tika vērtēts, vai Servier veiktā līdzekļu nodošana par labu ģenērisko zāļu sabiedrībām saskaņā ar izlīguma nolīgumiem vai nolīgumiem, kuri bija ar tiem sasaistīti, bija raksturīga strīdu atrisināšanai, proti, vai tā bija skaidrojama ar ko citu un vai par to bija cita atlīdzība Servier nekā ģenērisko zāļu sabiedrību apņemšanās nekonkurēt. Šī metodoloģija ir loģiski piemērojama, vērtējot līdzekļu nodošanu starp uzņēmumiem, kas noslēdz nolīgumu, saskaņā ar kuru vienam no tiem ir jāatturas ienākt tirgū (114).

265. Piemērojot šo metodoloģiju, Vispārējā tiesa, nepieļaujot kļūdas, nonāca pie konstatējuma, ka Servier veiktajai līdzekļu nodošanai ģenērisko zāļu sabiedrībām nebija nekādas citas atlīdzības kā šo sabiedrību atturēšanās ienākt tirgū. Vispārējā tiesa tādējādi varēja pamatoti secināt, ka strīdīgajos nolīgumos bija panākta vienošanās par to, ka Servier samaksās ģenērisko zāļu sabiedrībām, lai tās neienāktu tirgū, un tādējādi tie ir nolīgumi par izslēgšanu no tirgus.

266. Šajos apstākļos Vispārējā tiesa nepieļāva kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 1661.–1666. punktā konstatējot, ka, būdama šo nolīgumu puse, Servier nevarēja nezināt, ka uz tiem var attiekties LESD 101. pantā noteiktais aizliegums. Šīs normas burtiska interpretācija ļauj pilnībā saprast, ka tādi nolīgumi starp konkurentiem, ar kuriem dažus no tiem tiecas izslēgt no tirgus, ir prettiesiski.

267. Strīdīgo nolīgumu sarežģītība un to konteksts, uz ko atsaucas Servier, nevar likt apšaubīt šo vērtējumu.

268. Kā Vispārējā tiesa būtībā ir atzinusi pārsūdzētā sprieduma 1661., 1666. un 1667. punktā, šī sarežģītība, protams, varēja pamatot apstrīdētā lēmuma garumu, jo strīdīgo nolīgumu pārkāpjošais raksturs varēja nebūt skaidri pamanāms ārējam novērotājam. Tomēr tas neietekmē apstākli, ka Komisija, vērtējot šos nolīgumus konkurences tiesību normu īstenošanas vajadzībām, piemēroja vienkāršus un pierādītus principus. Saskaņā ar šiem principiem nolīgumi ir jākvalificē par konkurences ierobežojumiem mērķa dēļ, ja no to vērtējuma – lai cik tas būtu sarežģīts – izriet, ka līdzekļu nodošana, ko kāds tirgus dalībnieks veic par labu citam tirgus dalībniekam, ir skaidrojama tikai ar šo tirgus dalībnieku komercinteresēm neiesaistīties konkurencē atbilstoši spējām (115).

269. No iepriekš minētā izriet, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu, konstatējot, ka Servier nevarēja nezināt, ka tad, ja vienīgā atlīdzība par tās līdzekļu nodošanu ģenērisko zāļu sabiedrībām bija šo pēdējo atturēšanās ienākt tirgū, nolīgumi, kuros bija paredzēta šāda līdzekļu nodošana, bija konkurenci ierobežojoši neatkarīgi no tā, vai tiem no patentu tiesību viedokļa bija sarežģīts konteksts vai ne.

270. Līdz ar to iebildums par noziedzīgu nodarījumu un sodu tiesiskuma principa pārkāpumu ir jānoraida.

b)      Par samērīguma principu un pārkāpumu smaguma novērtēšanu

271. Servier arī apgalvo, ka pārsūdzētajā spriedumā ir pieļautas kļūdas, ciktāl Vispārējā tiesa noraidīja Servier pamatus par naudas sodu samērīgumu un aplūkojamo pārkāpumu smaguma novērtējumu.

272. Servier ieskatā, Vispārējai tiesai, vērtējot Servier uzlikto naudas sodu samērīgumu, esot vajadzējis ņemt vērā strīdīgo nolīgumu radīto jautājumu sarežģītību un novitāti, to slepena rakstura neesamību, kā arī patentu tiesības un Servier nelielās tirgus daļas.

273. Tomēr šie elementi nav tādi, kas atklātu Vispārējās tiesas pieļautas kļūdas, vērtējot naudas sodu samērīgumu, ņemot vērā attiecīgo pārkāpumu smagumu.

274. Pirmām kārtām, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 1786. un nākamajos punktos būtībā konstatēja, ka, ciktāl aplūkojamo nolīgumu pretkonkurences mērķis, kā arī apstāklis, ka tas bija Servier paredzams, bija pierādīti, šo nolīgumu kontekstam no patentu viedokļa, kā arī nolīgumu slepenajam vai atklātajam raksturam nebija nozīmes, vērtējot to smagumu, un tie nevarēja likt apšaubīt Komisijas uzlikto naudas sodu samērīgumu.

275. Tādējādi Komisija pareizi ņēma vērā visus atbilstīgos elementus un nepieļāva kļūdu, tos vērtējot. Kā jau tika konstatēts šo secinājumu 267. un 268. punktā, Servier nevar atsaukties uz patentu situācijas kontekstu vai tā apgalvoto sarežģītību, lai apstrīdētu strīdīgo nolīgumu neapšaubāmi pret konkurenci vērsto raksturu.

276. Šajā kontekstā pretēji tam, ko apgalvo Servier, ir pilnīgi vienalga, vai aplūkojamais patents ir fiktīvs vai ne. Nav strīda par to, ka pat tāds patents, kurš nav fiktīvs, nepiešķir tā īpašniekam tiesības pret darbībām, ar ko tiecas to apstrīdēt, nodrošināties, izmantojot maksājumus konkurentiem (116).

277. Otrām kārtām, Servier apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, atsakoties naudas sodu aprēķināšanā ņemt vērā Servier nelielās tirgus daļas. Tā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 1602. un 1603. punktā, vērtējot konkrēto produktu tirgu LESD 102. panta piemērošanas vajadzībām, esot konstatējusi, ka Komisija bija pieļāvusi kļūdu, nosakot šo tirgu, un ka tās veiktais Servier tirgus daļu aprēķins līdz ar to noteikti bija kļūdains. Tomēr pārsūdzētā sprieduma 1954. punktā Vispārējā tiesa esot atteikusies ņemt vērā šo konstatējumu, aprēķinot naudas sodus, lai gan tā bija konstatējusi, ka Servier tirgus daļas bija daudz mazākas, nekā bija konstatējusi Komisija.

278. Tomēr neatkarīgi no jautājuma par to, vai Vispārējā tiesa pamatoti konstatēja kļūdaino raksturu produktu tirgus definīcijai, kuru Komisija izmantoja LESD 102. panta piemērošanas vajadzībām, bet kura netiek skatīta šajā apelācijas tiesvedībā (117), katrā ziņā ir jākonstatē, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 1954. punktā uzskatot, ka Servier uzliktie naudas sodi nebija nesamērīgi neatkarīgi no konstatēto Servier tirgus daļu lieluma.

279. Tādējādi Vispārējā tiesa it īpaši atsaucās uz to, ka Komisija ņēma vērā faktu, ka Servier bija izdarījusi vairākus, tiesa, atsevišķus, pārkāpumus, bet tiem bija saistība ar to pašu produktu un lielā mērā ar tām pašām ģeogrāfiskajām teritorijām un tiem pašiem laikposmiem. Kā Vispārējā tiesa atgādināja pārsūdzētā sprieduma 1951. punktā, šajā kontekstā nolūkā izvairīties no iespējami nesamērīga rezultāta Komisija nolēma attiecībā uz katru pārkāpumu samazināt Servier pārdošanas apjoma vērtības proporciju, kas bija ņemta vērā, nosakot naudas soda pamatsummu. Tādējādi Komisija veica korekciju, kas vidēji par 54,5 % samazināja visas pārdošanas apjoma vērtības saistībā ar LESD 101. panta dažādajiem pārkāpumiem (apstrīdētā lēmuma 3128. apsvērums).

280. Visbeidzot, treškārt, Servier apgalvojums, ka naudas sodus esot vajadzējis samazināt tāpēc, ka nolīgumi, par kuriem tika uzliktas sankcijas, kā apgalvots, nekādi neesot aizkavējuši ienākšanu tirgū, arī ir jānoraida. Kā tika norādīts šo secinājumu 139.–141., 171. un 211. punktā, no konkurences tiesību viedokļa nav svarīgi noskaidrot, vai, neesot nolīgumiem, ģenērisko zāļu sabiedrības būtu ienākušas tirgū agrāk turpmāku tādu ar patentiem saistītu izmaiņu dēļ, kuras nolīgumu noslēgšanas brīdī nebija zināmas un bija neatkarīgas no pušu gribas. Izšķirīgais jautājums ir tas, vai šādas ienākšanas tirgū iespēja tika izslēgta tāpēc, ka puses ar risku saistīto konkurenci aizstāja ar savstarpēju praktisku sadarbību. Atsaukties uz turpmākām izmaiņām patentu jomā, kas notikušas pēc nolīguma noslēgšanas neatkarīgi no tā, nozīmētu sajaukt kaitīgumu, kas raksturīgs nolīgumam par izslēgšanu no tirgus, pretī saņemot maksājumu, un tā spēju radīt ierobežojošas sekas noslēgšanas brīdī ar iespēju, ka šāds nolīgums nerada nozīmīgu reālu ietekmi uz konkurenci vēlāk no pušu gribas neatkarīgu apstākļu dēļ, piemēram, tāpēc, ka patentu atceļ kādas trešās puses darbības dēļ.

281. No iepriekš minētā izriet, ka iebildums par Vispārējās tiesas kļūdām, vērtējot pārkāpumu smagumu un naudas sodu samērīgumu, arī ir jānoraida, tāpat kā pamats par apgalvotajām Vispārējās tiesas kļūdām, vērtējot naudas sodus kopumā.

2.      Par naudas sodu, kas uzlikts “Servier” sakarā ar “Lupin” nolīgumu (piektā pamata trešā daļa)

282. No apsvērumiem šo secinājumu 229. un 235. punktā izriet, ka piektā pamata trešā daļa ir jāapmierina un ka pārsūdzētais spriedums un apstrīdētais lēmums ir jāatceļ, ciktāl tajos ir noteikts, ka par pārkāpuma, kuru veidoja Lupin nolīgums, beigu datumu ir jānosaka 2009. gada 6. maijs attiecībā uz Īriju, Beļģiju, Ungāriju un Čehijas Republiku.

283. Savos procesuālajos rakstos un savos prasījumos (118)Servier lūdz Tiesu kā pārkāpuma, kuru veidoja Lupin nolīgums, beigu datumu minētajās valstīs noteikt datumus, kuros Sandoz ienāca tirgū, proti, saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 410. apsvērumu 2008. gada jūniju attiecībā uz Īriju, 2008. gada jūliju attiecībā uz Beļģiju, 2008. gada decembri attiecībā uz Ungāriju un 2009. gada janvāri attiecībā uz Čehijas Republiku.

284. Tomēr sakarā ar apstrīdētā lēmuma nepietiekamo pamatojumu attiecībā uz pārkāpuma, kuru veidoja Lupin nolīgums, beigām šajās valstīs, Savienības tiesai nav iespējams pārbaudīt, vai Komisija pamatoti noteica pārkāpuma beigu datumus tā, kā tas tika izdarīts. Tāpat nav iespējams noteikt pamatotību iespējamiem citiem minētā pārkāpuma beigu datumiem.

285. Līdz ar to Tiesa nevar noteikt pārkāpuma, kuru veidoja Lupin nolīgums, beigu datumus attiecīgajās četrās valstīs un izrietoši no jauna noteikt naudas sodu, kā Servier to ir lūgusi. Šajos apstākļos naudas sods, kas ir uzlikts Servier apstrīdētajā lēmumā, ir daļēji jāatceļ, ciktāl tas tika uzlikts par minētā pārkāpuma izdarīšanu minētajās valstīs.

286. Šim nolūkam ir jāatgādina, ka šajā lietā no apstrīdētā lēmuma 3063. apsvēruma izriet, ka Komisija piemēroja metodoloģiju, kas noteikta Pamatnostādnēs naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu (119) (120).

287. Turklāt no apstrīdētā lēmuma 3119. un nākamajiem apsvērumiem izriet, ka Komisija uzlika Servier naudas sodu par katru no pieciem strīdīgajiem nolīgumiem, kuri tika saprasti kā pieci atsevišķi LESD 101. panta pārkāpumi, kā arī naudas sodu par LESD 102. panta pārkāpumu. Attiecībā uz pieciem naudas sodiem, kas tika uzlikti par strīdīgajiem nolīgumiem, Komisija vispirms saskaņā ar pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai metodoloģiju noteica pamatsummu, kas atbilda mainīgās summas un (attiecīgā gadījumā) papildu summas summai. Mainīgā summa atbilst preču, uz kurām attiecas konkrētie pārkāpumi, pārdošanas apjoma vērtības koriģētajai daļai, kas reizināta ar pārkāpumu ilgumu. Ciktāl šajā lietā Komisija nenoteica ne atbildību pastiprinošus, ne atbildību mīkstinošus apstākļus, ne citus faktorus, kas liktu izdarīt korekcijas, naudas sodu galīgās summas atbilst pamatsummām.

288. Visbeidzot, no apstrīdētā lēmuma 3124. un nākamajiem apsvērumiem un 7. panta, kā arī no Komisijas Vispārējā tiesā iesniegtas tabulas izriet, ka Komisija veica šo aprēķinu attiecībā uz katru dalībvalsti, kas bija saistīta ar katru attiecīgo nolīgumu, un pēc tam saskaitīja šādi iegūtās summas, lai noteiktu par katru no nolīgumiem uzlikto naudas sodu apmēru (121). Naudas soda, kas tika uzlikts Servier par pārkāpumu, kuru veidoja Lupin nolīgums attiecībā uz visām dalībvalstīm, uz kurām attiecās minētais pārkāpums, apmērs sasniedza 37 102 100 EUR (apstrīdētā lēmuma 7. panta 5. punkta b) apakšpunkts).

289. Lai tiktu ņemta vērā apstrīdētā lēmuma daļējā atcelšana saskaņā ar iepriekš minētajiem apsvērumiem, tātad ir jāatceļ Servier uzliktais naudas sods, ciktāl tas tika uzlikts par pārkāpumu, kuru veidoja Lupin nolīgums, Īrijā, Beļģijā, Ungārijā un Čehijas Republikā, kas atbilst summai [konfidenciāla informācija] EUR apmērā.

290. Sekojošā tabula parāda, kā šī summa ir iegūta.

	Koriģētā pārdošanas apjoma vērtība	Mainīgā summa	Ilgums	Gala summa
IE	[konfidenciāla informācija]	11 %	2,25	[konfidenciāla informācija]
BE	[konfidenciāla informācija]	11 %	2,25	[konfidenciāla informācija]
HU	[konfidenciāla informācija]	11 %	2,25	[konfidenciāla informācija]
CS	[konfidenciāla informācija]	11 %	2,25	[konfidenciāla informācija]
Summa IE + BE + HU + CS				[konfidenciāla informācija]
Summa attiecībā uz visām valstīm, kuras skāra Lupin nolīgums				37 102 100

291. Tālāk Komisijai atbilstoši LESD 266. pantam būs jāveic pasākumi atceļošā sprieduma izpildei. Ja, kā tas ir šajā gadījumā, apstrīdētā lēmuma atcelšana ir balstīta uz procesuālu trūkumu, piemēram, nepietiekamu pamatojumu un ja Savienības tiesa pati nelemj par pārkāpuma faktu un par sodu, iestāde, kas ir pieņēmusi atcelto aktu, var atsākt procedūru stadijā, kurā tika konstatēts pārkāpums, un no jauna īstenot savas sodīšanas pilnvaras (122).

3.      Secinājumi par naudas sodiem

292. No šiem apsvērumiem izriet, ka ir jāatceļ naudas sods, kas tika uzlikts Servier par Lupin nolīgumu, un ka Servier argumentācija par naudas sodiem ir jānoraida pārējā daļā; tādējādi atlikusī naudas sodu daļa, ko noteica Komisija un Vispārējā tiesa, paliek nemainīga.

C.      Starpsecinājumi

293. Saskaņā ar šo secinājumu 229., 235. un 289. punktā veiktajiem konstatējumiem pēc tam, kad ir apmierināta piektā pamata trešā daļa, vispirms ir jāatceļ pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 5. punkts, ciktāl tajā ir noraidīta Servier prasība atcelt apstrīdēto lēmumu tiktāl, ciktāl tajā par pārkāpuma, kuru veidoja Lupin nolīgums, beigu datumu Īrijā, Beļģijā, Ungārijā un Čehijas Republikā ir noteikts 2009. gada 6. maijs un sekojoši ir noteikts Servier par minēto pārkāpumu uzliktā naudas soda apmērs.

294. Turpinot, ir jāatceļ apstrīdētā lēmuma 5. panta b) punkts un 7. panta 5. punkta b) apakšpunkts, ciktāl tajos kā pārkāpuma, kuru Servier izdarīja ar Lupin nolīgumu, beigu datums Īrijā, Beļģijā, Ungārijā un Čehijas Republikā ir noteikts 2009. gada 6. maijs un šis datums ir ņemts vērā Servier saistībā ar šo pārkāpumu uzliktā naudas soda aprēķināšanai (123).

295. Visbeidzot, ņemot vērā to, ka neviens no pārējiem Servier izvirzītajiem pamatiem nav atbalstāms, apelācija pārējā daļā ir jānoraida.

V.      Tiesāšanās izdevumi

296. Atbilstoši Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja prasības pieteikums nav pamatots vai ja apelācijas sūdzība ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

297. Vispirms, atbilstoši Reglamenta 138. panta 3. punktam, kas ir piemērojams apelācijas tiesvedībai saskaņā ar minētā reglamenta 184. panta 1. punktu, ja lietas dalībniekiem nolēmums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats. Tomēr Tiesa, ja to pamato lietas apstākļi, var nolemt, ka lietas dalībnieks papildus saviem tiesāšanās izdevumiem atlīdzina daļu no pretējās puses tiesāšanās izdevumiem.

298. Šajā lietā Servier nolēmums ir labvēlīgs attiecībā uz tās piektā pamata trešo daļu par pārkāpuma, kuru veidoja Lupin nolīgums, beigu datumu Īrijā, Beļģijā, Ungārijā un Čehijas Republikā, un Tiesa var taisīt galīgo nolēmumu un atcelt apstrīdēto lēmumu šajā ziņā. Tomēr nolēmums ir Servier nelabvēlīgs attiecībā uz pārējo argumentāciju, kas izvirzīta kopumā tās septiņos pamatos.

299. Attiecībā uz tiesāšanās izdevumiem pirmajā instancē, ir jāprecizē, ka šī apelācijas tiesvedība uz tiem attiecas tikai tiktāl, ciktāl tie ir saistīti ar pirmajā instancē izvirzītajiem pamatiem, kuri tika apstrīdēti šajā apelācijas tiesvedībā.

300. Ņemot vērā šos apstākļus, ir pamatoti, ka Servier SAS, Servier Laboratories Ltd un Les Laboratoires Servier SAS solidāri sedz savus tiesāšanās izdevumus un četras piektdaļas no Komisijas tiesāšanās izdevumiem apelācijas tiesvedībā, kā arī tiesvedībā pirmajā instancē, ciktāl šie izdevumi ir saistīti ar pamatiem, uz kuriem attiecas šī apelācijas tiesvedība. Turpretī Komisija sedz vienu piektdaļu savu tiesāšanās izdevumu šajā apelācijas tiesvedībā, kā arī tiesvedībā pirmajā instancē, ciktāl šie izdevumi ir saistīti ar pamatiem, uz kuriem attiecas šī apelācijas tiesvedība.

301. Turpinot, saskaņā ar Reglamenta 184. panta 4. punktu Tiesa var nolemt, ka persona, kura ir iestājusies lietā pirmajā instancē un kura ir piedalījusies tiesvedības Tiesā rakstveida vai mutvārdu daļā, pati sedz savus tiesāšanās izdevumus. Tā kā EFPIA piedalījās šīs apelācijas tiesvedības rakstveida daļā, tai ir jāpiespriež segt savus tiesāšanās izdevumus, kas saistīti ar apelācijas tiesvedību.

302. Visbeidzot no Reglamenta 140. panta 1. punkta un 184. panta 1. punkta, tos skatot kopsakarā, izriet, ka dalībvalstis, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Līdz ar to ir jānolemj, ka Apvienotā Karaliste sedz pati savus tiesāšanās izdevumus, kas saistīti ar apelācijas tiesvedību.

VI.    Secinājumi

303. Pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, es iesaku Tiesai nospriest šādi:

1)      Atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2018. gada 12. decembra sprieduma Servier/Komisija (T‑691/14, EU:T:2018:922) rezolutīvās daļas 5. punktu, ciktāl tajā ir noraidīta prasība atcelt Komisijas Lēmumu C(2014) 4955 final (2014. gada 9. jūlijs) par procedūru saskaņā ar LESD 101. un 102. pantu (Lieta AT.39612 – Perindopril (Servier)), tiktāl, ciktāl šajā lēmumā par pārkāpuma, kurš minēts tā 5. panta b) punktā, beigu datumu attiecībā uz Īriju, Beļģiju, Ungāriju un Čehijas Republiku ir noteikts 2009. gada 6. maijs un sekojoši noteikts apmērs naudas sodam, kas tā 7. panta 5. punkta b) apakšpunktā uzlikts Servier SAS un Les Laboratoires Servier SAS.

2)      Atcelt 2018. gada 12. decembra sprieduma Servier u.c./Komisija (T‑691/14, EU:T:2018:922) rezolutīvās daļas 6. punktu, ciktāl tas attiecas uz Servier SAS, Servier Laboratories Ltd, Les Laboratoires Servier SAS un Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumiem pirmajā instancē saistībā ar pirmajā instancē izvirzītajiem pamatiem, uz kuriem attiecas šī apelācijas tiesvedība.

3)      Atcelt Lēmuma C(2014) 4955 final 5. panta b) punktu un 7. panta 5. punkta b) apakšpunktu, ciktāl tajos par pārkāpuma, kurš norādīts minētajā 5. panta b) punktā, beigu datumu attiecībā uz Īriju, Beļģiju, Ungāriju un Čehijas Republiku ir noteikts 2009. gada 6. maijs un sekojoši noteikts apmērs naudas sodam, kas minētajā 7. panta 5. punkta b) apakšpunktā uzlikts Servier SAS un Les Laboratoires Servier SAS.

4)      Atcelt naudas sodu, ko Komisija ir uzlikusi Servier SAS un Les Laboratoires Servier SAS atbilstoši Lēmuma C(2014) 4955 final 7. panta 5. punkta b) apakšpunktam, ciktāl tas bija uzlikts par šā lēmuma 5. panta b) punktā minētā pārkāpuma izdarīšanu Īrijā, Beļģijā, Ungārijā un Čehijas Republikā.

5)      Apelāciju pārējā daļā noraidīt.

6)      Servier SAS, Servier Laboratories Ltd un Les Laboratoires Servier SAS solidāri sedz savus tiesāšanās izdevumus un četras piektdaļas no Komisijas tiesāšanās izdevumiem tiesvedībā pirmajā instancē, ciktāl šie izdevumi ir saistīti ar pirmās instances pamatiem, uz kuriem attiecas šī apelācijas tiesvedība.

7)      Servier SAS, Servier Laboratories Ltd un Les Laboratoires Servier SAS solidāri sedz savus tiesāšanās izdevumus, kā arī četras piektdaļas no Komisijas tiesāšanās izdevumiem apelācijas tiesvedībā.

8)      Komisija sedz vienu piektdaļu savu tiesāšanās izdevumu tiesvedībā pirmajā instancē, ciktāl šie izdevumi ir saistīti ar pirmās instances pamatiem, uz kuriem attiecas šī apelācijas tiesvedība.

9)      Komisija sedz vienu piektdaļu savu tiesāšanās izdevumu apelācijas tiesvedībā.

10)      European Federation of Pharmaceutical Industries and Associations un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste katra sedz pati savus tiesāšanās izdevumus saistībā ar apelācijas tiesvedību.

1      Oriģinālvaloda – franču.

2      Spriedums, 2020. gada 30. janvāris (C‑307/18, turpmāk tekstā – “spriedums Generics (UK) u.c.”, EU:C:2020:52).  

3      Spriedumi, 2021. gada 25. marts (C‑591/16 P, turpmāk tekstā – “spriedums Lundbeck/Komisija”, EU:C:2021:243); Sun Pharmaceutical Industries un Ranbaxy (UK)/Komisija (C‑586/16 P, nav publicēts, EU:C:2021:241); Generics (UK)/Komisija (C‑588/16 P, nav publicēts, EU:C:2021:242); Arrow Group un Arrow Generics/Komisija (C‑601/16 P, nav publicēts, EU:C:2021:244); Xellia Pharmaceuticals un Alpharma/Komisija (C‑611/16 P, EU:C:2021:245) un Merck/Komisija (C‑614/16 P, nav publicēts, EU:C:2021:246).

4      Eiropas Savienības Vispārējās tiesas spriedumi, 2018. gada 12. decembris, Servier u.c./Komisija (T‑691/14, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2018:922) (apstrīdēts ar šo apelācijas sūdzību, kā arī apelācijas sūdzību lietā C‑176/19 P, Komisija/Servier u.c.); Biogaran/Komisija (T‑677/14, EU:T:2018:910) (apelācija C‑207/19 P, Biogaran/Komisija); Teva UK u.c./Komisija (T‑679/14, nav publicēts, EU:T:2018:919) (apelācija C‑198/19 P, Teva UK u.c./Komisija); Lupin/Komisija (T‑680/14, nav publicēts, EU:T:2018:908) (apelācija C‑144/19 P, Lupin/Komisija); Mylan Laboratories un Mylan/Komisija (T‑682/14, nav publicēts, EU:T:2018:907) (apelācija C‑197/19 P, Mylan Laboratories un Mylan/Komisija); Krka/Komisija (T‑684/14, nav publicēts, EU:T:2018:918) (apelācija C‑151/19 P, Komisija/Krka); Niche Generics/Komisija (T‑701/14, nav publicēts, EU:T:2018:921) (apelācija C‑164/19 P, Niche Generics/Komisija) un Unichem Laboratories/Komisija (T‑705/14, nav publicēts, EU:T:2018:915) (apelācija C‑166/19 P, Unichem Laboratories/Komisija).

5      Komisijas Lēmums C(2014) 4955 final (2014. gada 9. jūlijs) par procedūru saskaņā ar LESD 101. un 102. pantu (Lieta AT.39612 – Perindopril (Servier) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

6      Pārsūdzētā sprieduma 1. punkts, kā arī apstrīdētā lēmuma 11. un nākamie apsvērumi.

7      Apstrīdētā lēmuma 14. apsvērums.

8      2018. gada 12. decembra sprieduma Niche Generics/Komisija (T‑701/14, nav publicēts, EU:T:2018:921) 8. punkts un 2018. gada 12. decembra sprieduma Unichem Laboratories/Komisija (T‑705/14, nav publicēts, EU:T:2018:915) 8. punkts, kā arī apstrīdētā lēmuma 31. un nākamie apsvērumi.

9      2018. gada 12. decembra sprieduma Mylan Laboratories un Mylan/Komisija (T‑682/14, nav publicēts, EU:T:2018:907) 8. un 9.. punkts, kā arī apstrīdētā lēmuma 27. un nākamie apsvērumi.

10      2018. gada 12. decembra sprieduma Teva UK u.c./Komisija (T‑679/14, nav publicēts, EU:T:2018:919) 8. un 9. punkts, kā arī apstrīdētā lēmuma 37. un nākamie apsvērumi.

11      2018. gada 12. decembra sprieduma Lupin/Komisija (T‑680/14, nav publicēts, EU:T:2018:908) 8. punkts, kā arī apstrīdētā lēmuma 23. un nākamie apsvērumi.

12      Pārsūdzētā sprieduma 2. un 3. punkts, kā arī apstrīdētā lēmuma 1. un nākamie, 86. un nākamie, kā arī 2143. un nākamie apsvērumi.

13      Saskaņā ar to, kas bija atļauts ar Padomes Regulu (EEK) Nr. 1768/92 (1992. gada 18. jūnijs) par papildu aizsardzības sertifikāta izstrādi zālēm (OV 1992, L 182, 1. lpp.).

14      Pārsūdzētā sprieduma 4. punkts, kā arī apstrīdētā lēmuma 92. un nākamie apsvērumi.

15      Apstrīdētā lēmuma 98. apsvērums.

16      Pārsūdzētā sprieduma 5.–8. punkts, kā arī apstrīdētā lēmuma 94., 118. un nākamie, kā arī 124. un nākamie apsvērumi.

17      Pārsūdzētā sprieduma 8. punkts, kā arī apstrīdētā lēmuma 120. apsvērums.

18      Pārsūdzētā sprieduma 9. un 10. punkts, kā arī apstrīdētā lēmuma 8., 88. un 218. un nākamie apsvērumi.

19      Apstrīdētā lēmuma 100. apsvērums.

20      Pārsūdzētā sprieduma 11.–27. punkts, kā arī apstrīdētā lēmuma 129., 151. un nākamie, 157. un nākamie apsvērumi, kā arī tabulas apstrīdētā lēmuma 156. un 201. apsvērumā.

21      Pārsūdzētā sprieduma 11. un 12. punkts, kā arī apstrīdētā lēmuma 158. un nākamie apsvērumi.

22      Pārsūdzētā sprieduma 12. punkts, kā arī apstrīdētā lēmuma 162.–170. un 962. apsvērums.

23      Pārsūdzētā sprieduma 16.–21. un 24.–27. punkts, kā arī apstrīdētā lēmuma 171.–202. apsvērums.

24      Pārsūdzētā sprieduma 25. un 26. punkts, kā arī apstrīdētā lēmuma 175. un nākamie apsvērumi.

25      Pārsūdzētā sprieduma 27. punkts, kā arī apstrīdētā lēmuma 193. un nākamie apsvērumi.

26      Apstrīdētā lēmuma 410. apsvērums.

27      Apstrīdētā lēmuma 423. un nākamie apsvērumi.

28      Skat. šo secinājumu 22. punktu.

29      Pārsūdzētā sprieduma 16. un nākamie punkti, kā arī apstrīdētā lēmuma 483. un nākamie apsvērumi.

30      Lai iegūtu sīkāku aprakstu, skat. pārsūdzētā sprieduma 29. un nākamos punktus, kā arī apstrīdētā lēmuma 422. un 546. un nākamos apsvērumus.

31      Skat. šo secinājumu 22. punktu.

32      Pārsūdzētā sprieduma 20. un 21. punkts, kā arī apstrīdētā lēmuma 677. apsvērums. Attiecībā uz tiesvedību ar Pharmachemie skat. šo secinājumu 27. punktu.

33      Skat. šo secinājumu 23. un 26. punktu.

34      Pārsūdzētā sprieduma 37. un nākamie punkti, kā arī apstrīdētā lēmuma 652., kā arī 741. un nākamie apsvērumi.

35      Pārsūdzētā sprieduma 42. punkts, kā arī apstrīdētā lēmuma 749., kā arī 770. un nākamie apsvērumi.

36      Skat. šo secinājumu 26. punktu, kā arī apstrīdētā lēmuma 776. un nākamos apsvērumus.

37      Skat. šo secinājumu 22. punktu.

38      Pārsūdzētā sprieduma 24. punkts, kā arī apstrīdētā lēmuma 1013. un nākamie apsvērumi.

39      Pārsūdzētā sprieduma 52. un nākamie punkti, kā arī apstrīdētā lēmuma 975., kā arī 1037. un nākamie apsvērumi.

40      Skat. šo secinājumu 5. zemsvītras piezīmi.

41      Skat. šo secinājumu 4. zemsvītras piezīmi.

42      Spriedumi, 2021. gada 25. marts (Lundbeck/Komisija; Sun Pharmaceutical Industries un Ranbaxy (UK)/Komisija (C‑586/16 P, nav publicēts, EU:C:2021:241); Generics (UK)/Komisija (C‑588/16 P, nav publicēts, EU:C:2021:242); Arrow Group un Arrow Generics/Komisija (C‑601/16 P, nav publicēts, EU:C:2021:244); Xellia Pharmaceuticals un Alpharma/Komisija (C‑611/16 P, EU:C:2021:245) un Merck/Komisija (C‑614/16 P, nav publicēts, EU:C:2021:246).

43      Spriedumi, 2016. gada 20. janvāris, Toshiba Corporation/Komisija (C‑373/14 P, EU:C:2016:26, 31., 32. un 34. punkts); Generics (UK) u.c. (45. punkts), un Lundbeck/Komisija (57. punkts); skat. arī spriedumus, 2016. gada 28. jūnijs, (T‑208/13, EU:T:2016:368, 181. punkts), un (T‑216/13, EU:T:2016:369, 221. punkts).

44      Spriedumi Generics (UK) u.c. (36., 37. un 39. punkts) un Lundbeck/Komisija (55. punkts).

45      Skat. spriedumu Generics (UK) u.c. (50. punkts) un manus secinājumus lietā Generics (UK) u.c. (C‑307/18, EU:C:2020:28, 83. punkts).

46      Skat. spriedumu Generics (UK) u.c. (50. punkts) un manus secinājumus lietā Generics (UK) u.c. (C‑307/18, EU:C:2020:28, 83. punkts).

47      Spriedumi Generics (UK) u.c. (36., 37. un 39. punkts) un Lundbeck/Komisija (55. punkts).

48      Spriedumi Generics (UK) u.c. (36., 37. un 39. punkts) un Lundbeck/Komisija (55. punkts).

49      Spriedumi Generics (UK) u.c. (55.–57. punkts); Lundbeck/Komisija (57. un 78. punkts), un 2016. gada 20. janvāris, Toshiba Corporation/Komisija (C‑373/14 P, EU:C:2016:26, 33. un 34. punkts).

50      Spriedumi Generics (UK) u.c. (36., 37. un 39. punkts) un Lundbeck/Komisija (55. punkts).

51      Spriedums Lundbeck/Komisija (74. un 75. punkts).

52      Spriedumi, 2010. gada 14. oktobris, Deutsche Telekom/Komisija (C‑280/08 P, EU:C:2010:603, 25. punkts), un 2014. gada 10. aprīlis, (C‑247/11 P un C‑253/11 P, EU:C:2014:257, 114. punkts).

53      Spriedumi, 1998. gada 17. decembris, Baustahlgewebe/Komisija (C‑185/95 P, EU:C:1998:608, 58. punkts), un 2012. gada 22. novembris, (C‑89/11 P, EU:C:2012:738, 71. punkts).

54      Šajā nozīmē skat. spriedumus, 1984. gada 28. marts, Compagnie royale asturienne des mines un Rheinzink/Komisija (29/83 un 30/83, EU:C:1984:130, 20. punkts), un 1993. gada 31. marts, (C‑89/85, C‑104/85, C‑114/85, C‑116/85, C‑117/85 un no C‑125/85 līdz C‑129/85, EU:C:1993:120, 127. punkts).

55      Šajā nozīmē skat. spriedumus, 2004. gada 6. janvāris, BAI un Komisija/Bayer (C‑2/01 P un C‑3/01 P, EU:C:2004:2, 63. punkts); 2015. gada 24. jūnijs, (C‑293/13 P un C‑294/13 P, EU:C:2015:416, 135.–140. punkts), un 2021. gada 27. janvāris, (C‑595/18 P, EU:C:2021:73, 92. punkts). Skat. arī spriedumu, 2015. gada 16. jūnijs, FSL u.c./Komisija (C‑655/11, EU:T:2015:383, 181. punkts un tajā minētā judikatūra).

56      Spriedumi, 2009. gada 6. oktobris, GlaxoSmithKline Services u.c./Komisija u.c. (C501/06 P, C513/06 P, C515/06 P un C519/06 P, EU:C:2009:610, 83. punkts); 2010. gada 1. jūlijs, Knauf Gips/Komisija (C407/08 P, EU:C:2010:389, 80. punkts), un 2017. gada 18. janvāris, Toshiba/Komisija (C623/15 P, nav publicēts, EU:C:2017:21, 52. punkts).

57      Spriedums Lundbeck/Komisija (78. un 79. punkts).

58      Spriedumi Generics (UK) u.c. (38. punkts) un Lundbeck/Komisija (63., 83. un 84. punkts).

59      Skat. šo secinājumu 75. un 79.–81. punktu.

60      Spriedums Generics (UK) u.c. (44. punkts).

61      Spriedums Generics (UK) u.c. (53. punkts).

62      Skat. šo secinājumu 37. punktu.

63      Šajā nozīmē skat. spriedumu Lundbeck/Komisija (67. un nākamie punkti).

64      Skat. šo secinājumu 82. punktu un tajā minēto judikatūru.

65      C‑67/13 P, EU:C:2014:1958, 56. punkts.

66      Spriedums Lundbeck/Komisija (129. un nākamie punkti).

67      Skat. manus secinājumus lietā Lundbeck/Komisija (C‑591/16 P, EU:C:2020:428, 156. un 157. punkts un tajos minētā judikatūra).

68      Spriedums Generics (UK) u.c. (111. punkts).

69      Spriedums Lundbeck/Komisija (114., 115. un 137. punkts).

70      Spriedumi Generics (UK) u.c. (94. punkts) un Lundbeck/Komisija (115. punkts).

71      Skat. šo secinājumu 41. un 42. punktu.

72      Spriedumi Generics (UK) u.c. (94. punkts) un Lundbeck/Komisija (115. punkts).

73      C‑307/18, EU:C:2020:28.

74      Skat. manus secinājumus lietā Generics (UK) u.c. (C‑307/18, EU:C:2020:28, 124.–128. un 176. punkts).

75      Attiecībā uz izmaksām, kuru atlīdzināšanu var pamatot, skat. spriedumu Generics (UK) u.c. (84.–92. punkts).

76      Skat. spriedumu, 2016. gada 8. septembris, Lundbeck/Komisija (T‑472/13, EU:T:2016:449, 380. punkts un tajā minētā judikatūra).

77      Spriedums Generics (UK) u.c. (111. punkts).

78      Skat. pārsūdzētā sprieduma 655. punktu un apstrīdētā lēmuma 1614. apsvērumu.

79      Skat. manus secinājumus lietā Generics (UK) u.c. (C‑307/18, EU:C:2020:28, 124.–128. un 176. punkts).

80      Šajā nozīmē skat. spriedumu, Generics (UK) u.c. (119. un 120. punkts).

81      Skat. manus secinājumus lietā Generics (UK) u.c. (C‑307/18, EU:C:2020:28, 124.–128. un 176. punkts).

82      Apstrīdētā lēmuma 1561. apsvērums.

83      Skat. šo secinājumu 40.–42. punktu.

84      Attiecībā uz šo jautājumu skat. šo secinājumu 133. un 134. punktu.

85      Spriedumi Generics (UK) u.c. (90.–92. punkts) un Lundbeck/Komisija  (115. un 134. punkts).

86      Skat. šo secinājumu 97. un 98. punktu un tajos minēto judikatūru.

87      Šo noteikumu interpretācija pieder pie faktu interpretācijas, ko veikt pienākas Vispārējai tiesai: skat. spriedumu, 2015. gada 29. oktobris, Komisija/ANKO (C‑78/14 P, EU:C:2015:732, 23. punkts).

88      Spriedumi Generics (UK) u.c. (97. punkts) un Lundbeck/Komisija  (121. punkts).

89      Skat. šo secinājumu 40. punktu. Apstrīdētā lēmuma 2127. apsvērumā Komisija tomēr uzskatīja, ka pārkāpums sākās vēlāk Maltā un Itālijā.

90      Tāpat Komisija uzskatīja, ka pārkāpums beidzās agrāk Apvienotajā Karalistē – 2007. gada 6. jūlijā, datumā, kurā patents 947 tika atcelts Apvienotajā Karalistē (šo secinājumu 26. punkts), kā arī Nīderlandē – 2007. gada 12. decembrī, datumā, kurā tirgū riskējot ienāca Apotex (šo secinājumu 27. punkts, kurā ir atsauce uz apstrīdētā lēmuma 193. un nākamajiem apsvērumiem, norādot, ka šī ienākšana esot notikusi 2007. gada 13. decembrī).

91      Skat. šo secinājumu 28. punktu.

92      Sandoz ienāca arī Nīderlandes un Apvienotās Karalistes tirgū 2008. gada maijā; tomēr šajā gadījumā pārkāpums katrā ziņā tika uzskatīts par tādu, kas ir beidzies šajā datumā (skat. šo secinājumu 90. zemsvītras piezīmi).

93      Rezumēti pārsūdzētā sprieduma 54. punktā un atkārtoti apstrīdētā lēmuma 1038. apsvērumā.

94      Šī vēstuļu apmaiņa jau tika pieminēta šo secinājumu 209. punktā.

95      Spriedums, 2021. gada 6. oktobris, Sigma Alimentos Exterior/Komisija (C‑50/19 P, EU:C:2021:792, 63. punkts).

96      Tas tā ir, neskarot pamatotību tam, kā Vispārējā tiesa interpretēja pašu saziņas saturu (skat. šo secinājumu 209. punktu).

97      Šajā nozīmē skat. spriedumus, 1998. gada 2. aprīlis, Komisija/Sytraval un Brink’s France (C‑367/95 P, EU:C:1998:154, 63. punkts), un 2010. gada 14. oktobris, Deutsche Telekom/Komisija (C‑280/08 P, EU:C:2010:603, 130. punkts).

98      Šajā nozīmē skat. spriedumus, 1999. gada 8. jūlijs, Komisija/Anic Partecipazioni (C‑49/92 P, EU:C:1999:356, 81.–83. punkts); 2004. gada 7. janvāris, (C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P, EU:C:2004:6, 258. punkts), un 2013. gada 19. decembris, (C‑239/11 P, C‑489/11 P un C‑498/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:866, 248. punkts).

99      Spriedums, 2022. gada 16. jūnijs, Toshiba Samsung Storage Technology un Toshiba Samsung Storage Technology Korea/Komisija (C‑700/19 P, EU:C:2022:484, 107. punkts un tajā minētā judikatūra).

100      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 6. jūnijs, Sony Corporation un Sony Electronics/Komisija (C‑697/19 P, EU:C:2022:478, 67. punkts).

101      Ģenerāladvokāta Dž. Pitrucellas secinājumi lietās Sony Corporation un Sony Electronics/Komisija, Sony Optiarc un Sony Optiarc America/Komisija, Quanta Storage/Komisija un Toshiba Samsung Storage Technology un Toshiba Samsung Storage Technology Korea/Komisija (no C‑697/19 P līdz C‑700/19 P, EU:C:2021:452, 100. un nākamie punkti); skat. arī spriedumu, 2013. gada 16. septembris, (T‑378/10, EU:T:2013:469, 57. punkts); šajā nozīmē skat. arī spriedumus, 2014. gada 27. februāris, (T‑91/11, EU:T:2014:92, 138. punkts), un (T‑128/11, EU:T:2014:88, 224. punkts).

102      Skat. šo secinājumu 238. punktā minēto judikatūru.

103      Spriedums, 2011. gada 3. marts (T‑110/07, EU:T:2011:68).

104      Spriedums, 2013. gada 16. septembris, Masco u.c./Komisija (T‑378/10, EU:T:2013:469, 59. un nākamie punkti).

105      Skat. šo secinājumu 144.–162. punktu.

106      Spriedums, 2004. gada 7. janvāris, Aalborg Portland u.c./Komisija (C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P, EU:C:2004:6, 365. punkts).

107      Šajā nozīmē skat. manus secinājumus lietās Nederlandse Federatieve Vereniging voor de Groothandel op Elektrotechnisch Gebied/Komisija (C‑105/04 P, EU:C:2005:751, 137. punkts), kā arī (C‑501/11 P, EU:C:2013:248, 190. punkts); šajā pašā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 18. jūlijs, (C‑501/11 P, EU:C:2013:522, 155. un 156. punkts), kā arī 2013. gada 24. oktobris, (C‑510/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:696, 40. un 42. punkts).

108      Spriedumi, 1998. gada 17. decembris, Baustahlgewebe/Komisija (C‑185/95 P, EU:C:1998:608, 128. punkts); 2005. gada 28. jūnijs, (C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P, EU:C:2005:408, 244. un 303. punkts), kā arī 2009. gada 3. septembris, (C‑322/07 P, C‑327/07 P un C‑338/07 P, EU:C:2009:500, 125. punkts).

109      Spriedumi, 1998. gada 17. decembris, Baustahlgewebe/Komisija (C‑185/95 P, EU:C:1998:608, 128. punkts); 2005. gada 28. jūnijs, (C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P, EU:C:2005:408, 244. un 303. punkts), kā arī 2009. gada 3. septembris, (C‑322/07 P, C‑327/07 P un C‑338/07 P, EU:C:2009:500, 125. punkts).

110      Spriedumi, 2000. gada 16. novembris, Weig/Komisija (C‑280/98 P, EU:C:2000:627, 63. un 68. punkts), kā arī (C‑291/98 P, EU:C:2000:631, 97. un 99. punkts).

111      Spriedumi, 2012. gada 22. novembris, E.ON Energie/Komisija (C‑89/11 P, EU:C:2012:738, 126. punkts), kā arī 2013. gada 18. jūlijs, Schindler Holding u.c./Komisija (C‑501/11 P, EU:C:2013:522, 165. punkts).

112      Spriedumi, 1998. gada 17. decembris, Baustahlgewebe/Komisija (C‑185/95 P, EU:C:1998:608, 129. punkts); 2005. gada 28. jūnijs, (C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P, EU:C:2005:408, 245. punkts), 2013. gada 30. maijs, (C‑70/12 P, nav publicēts, EU:C:2013:351, 57. punkts), kā arī 2017. gada 26. janvāris, (C‑626/13 P, EU:C:2017:54, 86. punkts).

113      Spriedumi, 2005. gada 28. jūnijs, Dansk Rørindustri u.c./Komisija (C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P, EU:C:2005:408, 217. un 218. punkts), un 2015. gada 22. oktobris, AC‑Treuhand/Komisija (C‑194/14 P, EU:C:2015:717, 41. punkts).

114      Šajā nozīmē skat. šo secinājumu 129.–134. un 195. punktu.

115      Šajā nozīmē skat. spriedumus Generics (UK) u.c. (87. un 88. punkts) un Lundbeck/Komisija (114. un 167. punkts).

116      Skat. manus secinājumus lietā Generics (UK) u.c. (C‑307/18, EU:C:2020:28, 113. un 114. punkts un tajos minētā judikatūra).

117      Attiecībā uz šo jautājumu skat. manus secinājumus, kas šodien pasludināti paralēlajā lietā C‑176/19 P Komisija/Servier u.c.

118      Skat. šo secinājumu 53. punktu.

119      Padomes Regula (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101. un 102. pantā] (OV 2003, L 1, 1. lpp.).

120      OV 2006, C 210, 2. lpp.

121      Skat. pielikumu G.1, ko Komisija iesniedza, atbildot uz Vispārējās tiesas 2016. gada 28. jūnija jautājumu. Skat. arī tabulu, kuru Servier iesniedza savas apelācijas sūdzības pielikumā P.03 un kura ir balstīta uz minētajā pielikumā G.1 Komisijas izmantoto aprēķināšanas metodi. Ar šo aprēķināšanas metodi naudas soda galīgā summa, kas noteikta par Lupin nolīgumu, attiecībā uz katru dalībvalsti tika iegūta šādi: [(Koriģētā pārdošanas apjoma vērtība x Mainīgā summa) x Ilgums] + [Pārdošanas apjoma vērtība x Papildu summa] (tā kā papildu summu saistībā ar Lupin nolīgumu noteica kā 0; skat. apstrīdētā lēmuma 3139. apsvērumu). Šādi iegūtās summas attiecībā uz katru dalībvalsti pēc tam tiek saskaitītas attiecībā uz katru nolīgumu.

122      Spriedumi, 2002. gada 15. oktobris, Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija (C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P, EU:C:2002:582, 60.–62. un 693.–695. punkts), un 2019. gada 24. septembris, Printeos u.c./Komisija (T‑466/17, EU:T:2019:671, 56.–58. punkts).

123      Tas neietekmē šīs atcelšanas sekas saistībā ar pārkāpuma, kuru veidoja Lupin nolīgums, konstatējumu attiecībā uz Lupin (spriedums, 1999. gada 14. septembris, Komisija/AssiDomän Kraft Products u.c., C‑310/97 P, EU:C:1999:407, 49. un nākamie punkti).