Lieta T‑409/06

Sun Sang Kong Yuen Shoes Factory (Hui Yang) Corp. Ltd

pret

Eiropas Savienības Padomi

Dempings – Tādu Ķīnas un Vjetnamas izcelsmes apavu imports, kuriem ir ādas virsa – Uzņēmuma, kas darbojas tirgus ekonomikas apstākļos, statuss – Atlase – Sadarbības neesamība – Tiesības uz aizstāvību – Kaitējums – Pienākums norādīt pamatojumu

Sprieduma kopsavilkums

1.      Kopējā tirdzniecības politika – Aizsardzība pret dempinga praksi – Dempinga starpība – Normālās vērtības noteikšana – Pieejamo faktu izmantošana gadījumā, ja uzņēmums atsakās sadarboties

(Padomes Regulas Nr. 384/96 18. pants)

2.      Kopējā tirdzniecības politika – Aizsardzība pret dempinga praksi – Antidempinga procedūra – Tiesības uz aizstāvību – Komisijas veiktā galīgās informācijas paziņošana uzņēmumiem

(Padomes Regulas Nr. 384/96 20. panta 2. un 4. punkts)

3.      Kopienu tiesības – Principi – Tiesības uz aizstāvību – Ievērošana administratīvajos procesos – Antidempings – Iestāžu pienākums sniegt attiecīgajiem uzņēmumiem informāciju – Papildu galīgais informācijas dokuments

(Padomes Regulas Nr. 384/96 20. panta 5. punkts)

4.      Kopējā tirdzniecības politika – Aizsardzība pret dempinga praksi – Kaitējums – Vērā ņemamais periods

(Padomes Regulas Nr. 384/96 3. panta 2. punkts)

5.      Kopējā tirdzniecības politika – Aizsardzība pret dempinga praksi – Dempinga starpība – Normālās vērtības un eksporta cenas salīdzinājums

(Padomes Regulas Nr. 384/96 2. panta 10. punkts)

1.      Ar Antidempinga pamatregulas Nr. 384/96 18. pantu Kopienu tiesībās ir transponēts Līguma par 1994. gada Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību VI panta īstenošanu 6.8. punkta un II pielikuma saturs, un minētais pants ir jāinterpretē, cik vien iespējams, atbilstoši minētajām normām. Šajā sakarā ir jānorāda, ka pieejamo faktu izmantošana ir pamatota tad, ja uzņēmums atsakās sadarboties vai sniedz nepatiesu vai maldinošu informāciju, jo pamatregulas 18. panta 1. punkta otrais teikums neprasa tīšu rīcību.

To pūliņu apjoms, ko pielikusi ieinteresētā puse, lai sniegtu kādu noteiktu informāciju, ne vienmēr ir saistīts ar paziņotās informācijas kvalitāti pēc būtības un katrā ziņā nav vienīgais noteicošais elements. Tātad, ja pieprasītā informācija galu galā nav iegūta, Komisijai ir tiesības izmantot pieejamus faktus attiecībā uz pieprasīto informāciju.

Šo vērtējumu apstiprina minētās pamatregulas 18. panta 3. punkts, saskaņā ar kuru gadījumā, ja iesniegtā informācija nav nevainojama visos aspektos, tā tomēr būtu jāņem vērā, ar nosacījumu, ka tas nerada nevajadzīgus sarežģījumus precīza un pieņemama konstatējuma iegūšanai un ka informācija tiek iesniegta savlaicīgi un ir pierādāma, un attiecīgā puse lietas labā ir darījusi, ko spējusi. Tātad apstāklis, ka attiecīgā persona ir darījusi, ko spējusi, ir viens no nosacījumiem, kas jāizpilda, lai Komisijai būtu pienākums ņemt vērā nepilnīgu informāciju.

Piemēram, ja ražotājs, attiecībā uz kuru uzsākta antidempinga izmeklēšana, neraugoties uz to, ka tā rīcībā ir informācija par kopējo tā eksporta uz Kopienas tirgu apjomu, administratīvā procesa laikā paziņo Komisijai pretrunīgus datus attiecībā uz tā eksporta pārdevumiem, nevar uzskatīt, ka tas ir darījis visu, ko spējis. Šajos apstākļos Komisijai nav pienākuma eksporta cenas aprēķinam ņemt vērā pārdevumu Kopienas tirgū sarakstus, jo visas tajos ietvertās informācijas izmantošanas rezultāts noteikti būtu nepareizs.

(sal. ar 103.–106. punktu)

2.      Uzņēmumiem, ko skar izmeklēšana, kas notiek pirms antidempinga regulas pieņemšanas, administratīvā procesa laikā ir jādod iespēja lietderīgi paust savu viedokli par apgalvoto faktu un apstākļu patiesumu un atbilstību un par pierādījumiem, ko izmantojusi Komisija, pamatojot savu vērtējumu attiecībā uz dempinga un no tā radušos kaitējuma pastāvēšanu.

Šajā kontekstā galīgās informācijas, ko pieprasījušas puses saskaņā ar Antidempinga pamatregulas Nr. 384/96 20. panta 2. punktu, nepilnīgums regulu, ar ko piemēro galīgos antidempinga maksājumus, padara prettiesisku tikai tad, ja šīs nepilnības dēļ ieinteresētajām pusēm nav bijis iespējas efektīvi aizstāvēt savas intereses. Tas tā ir tostarp gadījumā, kad nepilnība attiecas uz faktiem vai apsvērumiem, kas atšķiras no tiem, kuri tikuši izmantoti pagaidu pasākumiem, un kam saskaņā ar minēto tiesību normu galīgajā informācijā ir jāvelta īpaša uzmanība. Kā tas izriet no minētās pamatregulas 20. panta 4. punkta pēdējā teikuma – tas tā ir arī tad, ja nepilnība attiecas uz faktiem vai apsvērumiem, kas atšķiras no tiem, uz kuriem balstīts lēmums, ko Komisija vai Padome ir pieņēmusi pēc galīgā informācijas dokumenta paziņošanas.

Tas, ka Komisija ir grozījusi savu vērtējumu pēc tādu apsvērumu saņemšanas, ko iesniegušas ieinteresētās puses attiecībā uz galīgo informācijas dokumentu, pats par sevi nav tiesību uz aizstāvību pārkāpums. No pamatregulas 20. panta 4. punkta pēdējā teikuma izriet, ka galīgais informācijas dokuments neliedz Komisijai vai Padomei pieņemt jebkādu turpmāku lēmumu. Ar šo normu Komisijai ir tikai noteikts pienākums pēc iespējas ātrāk darīt zināmus faktus un apsvērumus, kas atšķiras no tiem, ar kuriem pamatota tās sākotnējā pieeja, kas izklāstīta galīgajā informācijas dokumentā. Līdz ar to, lai noteiktu, vai Komisija ir ievērojusi attiecīgo pušu tiesības, kas izriet no pamatregulas 20. panta 4. punkta pēdējā teikuma, vēl ir jāpārbauda, vai Komisija tām ir darījusi zināmus faktus un apsvērumus, kas izmantoti jaunajam vērtējumam attiecībā uz kaitējumu un kaitējuma novēršanai vajadzīgo pasākumu formu tiktāl, ciktāl tie atšķiras no galīgajā informācijas dokumentā izmantotajiem.

(sal. ar 134., 135., 140. un 141. punktu)

3.      Nosakot ražotājam, attiecībā uz kuru uzsākta antidempinga izmeklēšana, termiņu, kas ir īsāks nekā 10 dienas, lai tas varētu iesniegt apsvērumus par papildu galīgo informācijas dokumentu, Komisija pārkāpj Antidempinga pamatregulas Nr. 384/96 20. panta 5. punktu. Tomēr tikai šā apstākļa dēļ nevar atcelt apstrīdēto regulu. Vēl ir jāpierāda, ka apstāklis, ka tam bija mazāk laika, nekā paredzēts tiesību aktos, varēja faktiski ietekmēt tā tiesības uz aizstāvību attiecīgajā procedūrā.

(sal. ar 147. punktu)

4.      Antidempinga maksājumu piemērošana ir nevis sods par agrāku rīcību, bet gan aizstāvības un aizsardzības pasākums pret negodīgu konkurenci, ko rada dempinga prakse. Tādējādi, lai varētu noteikt piemērotus antidempinga maksājumus, kas aizsargātu Kopienas nozari pret dempinga praksi, izmeklēšana ir jāveic, pamatojoties uz, cik vien iespējams, jaunu informāciju.

Tātad, ja Kopienu iestādes konstatē, ka preces, kas līdz šim bija pakļauta kvantitātes ierobežojumiem, imports pēc minēto ierobežojumu darbības termiņa beigām ir pieaudzis, tās var ņemt vērā šo pieaugumu, novērtējot Kopienas nozarei nodarīto kaitējumu.

(sal. ar 157. un 158. punktu)

5.      Antidempinga procedūras ietvaros gadījumā, kad attiecīgā prece ietver plašu tādu preču klāstu, kuras ievērojami atšķiras pēc to īpašībām un cenām, varētu izrādīties nepieciešams tās iedalīt daudzmaz viendabīgās kategorijās. Šīs operācijas mērķis ir ļaut veikt taisnīgu salīdzināšanu starp salīdzināmām precēm un tādējādi novērst kļūdas dempinga starpības un kaitējuma starpības aprēķinā nepiemērota salīdzinājuma dēļ.

(sal. ar 172. punktu)