VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2024. gada 10. aprīlī (*)
Valsts atbalsts – Notekūdeņu savākšanas maksājumu sistēma – Konkurenta sūdzība – Lēmums, ar kuru iepriekšējas izskatīšanas stadijas noslēgumā konstatēts, ka nepastāv valsts atbalsts – Objektivitātes prasība – Objektīvā objektivitāte – Jēdziens “priekšrocība” – Privāta tirgus ekonomikas dalībnieka princips – Papildu rentabilitātes ex ante analīze – Komisijas paziņojums par “valsts atbalsta” jēdzienu
Lietā T‑486/18 RENV
Danske Slagtermestre, Odense [Odense] (Dānija), ko pārstāv H. Sønderby Christensen, advokāts,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv I. Barcew, C. Vang un P. Němečková, pārstāvji,
atbildētāja,
ko atbalsta
Dānijas Karaliste, ko pārstāv M. Søndahl Wolff, C. Maertens, J. Kronborg un M. Jespersen, pārstāvji,
persona, kas iestājusies lietā,
VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs D. Špīlmans [D. Spielmann], tiesneši J. Gilja [I. Gâlea] (referents) un T. Tots [T. Tóth],
sekretāre: H. Ēriksone [H. Eriksson], administratore,
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu,
ņemot vērā 2022. gada 30. jūnija spriedumu Danske Slagtermestre/Komisija (C‑99/21 P, EU:C:2022:510),
pēc 2023. gada 26. septembra tiesas sēdes
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar prasību, kas pamatota ar LESD 263. pantu, prasītāja Danske Slagtermestre lūdz atcelt Komisijas 2018. gada 19. aprīļa Lēmumu C(2018) 2259 final par valsts atbalstu SA.37433 (2017/FC) – Dānija (turpmāk tekstā – apstrīdētais lēmums).
Tiesvedības priekšvēsture
2 Prasītāja ir arodapvienība, kas apgalvo, ka pārstāv Dānijas mazos gaļas veikalus, kautuves, vairumtirgotājus un pārstrādes uzņēmumus.
3 2013. gada 26. septembrī tā iesniedza Eiropas Komisijā sūdzību, pamatojoties uz to, ka Dānijas Karaliste, pieņemot lov nr. 902/2013 om ændring af lov om betalingsregler for spildevandsforsyningsselskaber m.v. (Betalingsstruktur for vandafledningsbidrag, bemyndigelse til opgørelse af særbidrag for behandling af særlig forurenet spildevand m.v.) (Likums Nr. 902/2013, ar ko groza Likumu par kārtību, kādā veicami maksājumi notekūdeņu attīrīšanas uzņēmumiem (maksājumu par notekūdeņu novadīšanu struktūra, kas pieļauj noteikt īpašus maksājumus par īpaši piesārņotu notekūdeņu attīrīšanu u.c.)), esot piešķīrusi valsts atbalstu lielajām kautuvēm, nosakot tām samazinātus notekūdeņu attīrīšanas maksājumus.
4 Pirms šī likuma stāšanās spēkā lov nr. 633/2010 om betalingsregler for spildevandsforsyningsselskaber m.v. (Likums Nr. 633/2010 par kārtību, kādā veicami maksājumi notekūdeņu savākšanas un attīrīšanas sabiedrībām) bija paredzēta vienota maksa par ūdens kubikmetru visiem vienai un tai pašai notekūdeņu attīrīšanas iekārtai pieslēgtajiem ūdens patērētājiem neatkarīgi no to darbības nozares un patēriņa. Ar Likumu Nr. 902/2013 tika ieviesta degresīva pakāpju sistēma, kas paredz tarifu par kubikmetru notekūdeņu, kurš ir noteikts atkarībā no novadīto notekūdeņu daudzuma (turpmāk tekstā – “pakāpju sistēma”).
5 Pakāpju sistēma ir izstrādāta šādi:
– 1. kategorija atbilst ūdens patēriņam, kas nepārsniedz vai ir vienāds ar 500 m³ gadā vienam nekustamā īpašuma objektam;
– 2. kategorija atbilst ūdens patēriņa daļai no 500 m³ līdz 20 000 m³ gadā vienam nekustamā īpašuma objektam, un
– 3. kategorija atbilst ūdens patēriņa daļai, kas pārsniedz 20 000 m³ gadā vienam nekustamā īpašuma objektam.
6 Tarifu par kubikmetru katrai kategorijai nosaka šādi:
– 2. kategorijas tarifs par kubikmetru ir par 20 % zemāks nekā 1. kategorijas tarifs;
– 3. kategorijas tarifs par kubikmetru ir par 60 % zemāks nekā 1. kategorijas tarifs.
7 Tādējādi saskaņā ar pakāpju sistēmu patērētāji, uz kuriem attiecas 3. tarifu kategorija, vispirms maksā 1. kategorijai paredzēto tarifu, līdz viņu ūdens patēriņš pārsniedz 500 m3. Pēc tam tie maksā 2. kategorijai paredzēto tarifu, līdz to patēriņš pārsniedz 20 000 m3, un visbeidzot tie maksā par notekūdeņu attīrīšanu saskaņā ar 3. kategorijai paredzēto tarifu.
8 Laikā no 2013. gada 10. oktobra līdz 2017. gada 12. septembrim Komisija ieguva un apmainījās ar informāciju par sūdzību ar prasītāju un Dānijas Karalisti. 2014. gada 23. jūlijā un 2016. gada 25. februārī Komisija nosūtīja prasītājai sākotnējā novērtējuma vēstules, kurās tā uzskatīja, ka attiecīgais pasākums nav valsts atbalsts.
9 2018. gada 19. aprīlī Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu, kurā tā uzskatīja, ka ar Likumu Nr. 902/2013 ieviestais maksājums (turpmāk tekstā – “maksājums par notekūdeņu attīrīšanu”) nepiešķir konkrētiem uzņēmumiem nekādu īpašu priekšrocību un ka tas tādējādi nav uzskatāms par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta nozīmē.
10 Lai pamatotu šo secinājumu, Komisija norādīja, ka privāts tirgus ekonomikas dalībnieks būtu izmantojis pakāpju sistēmu. Šajā ziņā tā apstrīdētā lēmuma 36. punktā vispirms konstatēja, ka, tā kā pakāpju sistēma attiecas uz brīvas piekļuves infrastruktūras, kas nav paredzēta konkrētam galalietotājam, tarifikāciju, tā, piemērojot sava paziņojuma par [LESD] 107. panta 1. punktā minēto valsts atbalsta jēdzienu (OV 2016, C 262, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “2016. gada paziņojums”) 228. punktu, pārbaudīs, vai notekūdeņu attīrīšanas iekārtu lietotāji Dānijā ar maksājumu par notekūdeņu attīrīšanu ex ante perspektīvā pakāpeniski veicina šo iekārtu rentabilitāti. Šī paša lēmuma 37. un 38. punktā tā arī norādīja, ka tā tas būtu gadījumā, ja minētais maksājums ļautu vidējā termiņā segt to papildu izmaksas.
11 Turpinot, apstrīdētā lēmuma 39. un 40. punktā Komisija kā “saprātīgu” novērtēja Dānijas iestāžu pieeju, saskaņā ar kuru notekūdeņu attīrīšanas iekārtu izmaksas veidoja 80 % fiksētās izmaksas un 20 % mainīgās izmaksas, no kurām pirmās ir vienādi jāsadala starp visiem lietotājiem, bet otrās var uzlikt attiecīgajam lietotājam. Minētā lēmuma 41. punktā Komisija norādīja, ka 2. un 3. kategorijai atbilstošie tarifi pārsniedza minēto iekārtu kopējās izmaksas un ka tas šādi paliktu, pat ja fiksēto un mainīgo izmaksu attiecība būtu nevis 80/20, bet, piemēram, 70/30. Tādējādi šī paša lēmuma 42. punktā tā secināja, ka, veicot maksājumu par notekūdeņu attīrīšanu, kas noteikts, pamatojoties uz pakāpju sistēmu, notekūdeņu attīrīšanas iekārtu lietotāji Dānijā veicināja to rentabilitāti 2016. gada paziņojuma 228. punkta nozīmē.
12 Visbeidzot, apstrīdētā lēmuma 43.–45. punktā Komisija norādīja, ka maksājuma par notekūdeņu attīrīšanu palielināšanas gadījumā lielajiem uzņēmumiem būtu iespējams atslēgties no esošās notekūdeņu attīrīšanas iekārtu sistēmas, lai izveidotu pašiem savas iekārtas, par kurām tiem vairs nebūtu jāveic minētais maksājums.
13 Ar 2020. gada 1. decembra rīkojumu Danske Slagtermestre/Komisija (T‑486/18, nav publicēts, turpmāk tekstā – “sākotnējais rīkojums”, EU:T:2020:576) Vispārējā tiesa noraidīja prasību kā nepieņemamu, pamatojoties uz to, ka prasītājai nebija locus standi.
14 Ar 2022. gada 30. jūnija spriedumu Danske Slagtermestre/Komisija (C‑99/21 P, turpmāk tekstā – “apelācijas tiesvedības spriedums”, EU:C:2022:510) Tiesa atcēla sākotnējo rīkojumu.
15 Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmo daļu Tiesa uzskatīja, ka tās rīcībā bija nepieciešamā informācija, lai tā pati pieņemtu galīgo spriedumu par prasības pieņemamību. Šajā ziņā tā uzskatīja, ka apstrīdētais lēmums bija reglamentējošs akts, kas nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem LESD 263. panta ceturtās daļas nozīmē. Tādēļ tā nosprieda, ka, tā kā apstrīdētais lēmums prasītāju skāra tieši, tai bija locus standi attiecībā uz to un ka prasība par tā atcelšanu Vispārējā tiesā bija pieņemama.
16 Tiesa, atliekot lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu, nodeva lietu atpakaļ Vispārējai tiesai izskatīšanai pēc būtības.
Lietas dalībnieku prasījumi
17 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
18 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
19 Dānijas Karaliste, kas iestājusies lietā Komisijas prasījumu atbalstam, lūdz Vispārējo tiesu prasību noraidīt.
Juridiskais pamatojums
20 Iesākumā jānorāda, ka apelācijas tiesvedības spriedumā Tiesa galīgi nosprieda, ka prasītājas celtā prasība bija pieņemama (skat. šī sprieduma 15. punktu).
21 Tādējādi vairs nav jālemj par lietas dalībnieku argumentiem attiecībā uz prasības pieņemamību, un ir jāizvērtē pamati, ar kuriem prasītāja apstrīd apstrīdētā lēmuma pamatotību.
22 Šajā ziņā savas prasības pamatošanai prasītāja izvira septiņus pamatus, kuri būtībā attiecas uz, pirmkārt, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 41. panta 2. punkta a) apakšpunktā noteiktā sacīkstes principa pārkāpumu, otrkārt, Hartas 41. panta 1. punktā paredzētajām ikvienas personas tiesībām uz objektīvu jautājumu izskatīšanu Savienības iestādēs, treškārt, LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu, ciktāl Komisija uzskatīja, ka maksājums par notekūdeņu attīrīšanu nepiešķīra nekādu priekšrocību, ceturtkārt, to, ka šī priekšrocība esot selektīva, piektkārt, pakāpju sistēmas attiecināmību uz Dānijas valsti un tās piešķiršanu, izmantojot valsts resursus, sestkārt, šķērsli konkurencei un, septītkārt, ietekmi uz tirdzniecību starp dalībvalstīm.
23 Vispārējā tiesa uzskata par lietderīgu vispirms izskatīt otro pamatu, kas būtībā attiecas uz objektivitātes prasības pārkāpumu.
Par otro pamatu, kas attiecas uz objektivitātes prasības pārkāpumu
24 Ar otro pamatu prasītāja apgalvo, ka Komisija nav ievērojusi Hartas 41. panta 1. punktā paredzēto objektivitātes prasību tādas interešu konflikta situācijas dēļ, kurā atradās par konkurenci atbildīgais Komisijas loceklis, kurš parakstīja apstrīdēto lēmumu (turpmāk tekstā – “attiecīgais Komisijas loceklis”). Šajā ziņā tā apgalvo, ka minētais loceklis piedalījās Likuma Nr. 902/2013 izstrādē Dānijas valdībā kā ekonomikas un iekšlietu ministrs, premjerministra vietnieks un šīs valdības koordinācijas komitejas loceklis. Prasītāja uzskata, ka Komisija ir pārkāpusi konkrētus sava Reglamenta (OV 2000, L 308, 26. lpp.) un Lēmuma (2018. gada 31. janvāris) par Eiropas Komisijas locekļu rīcības kodeksu (OV 2018, C 65, 7. lpp.) noteikumus.
25 Komisija lūdz noraidīt otro pamatu. Tā uzskata, pirmkārt, ka Likuma Nr. 902/2013 izstrāde bija vides ministra, nevis attiecīgā Komisijas locekļa pienākums. Otrkārt, tā statusam kā valdības koordinācijas komitejas loceklim neesot nozīmes, jo likumprojekta apstiprināšana minētājā komitejā nozīmē vien to, ka valdība to iesniedz Dānijas parlamentam. Treškārt, tā kā nav attiecīgā Komisijas locekļa personiskās intereses, kas varētu ietekmēt tā pienākumu neatkarīgu izpildi, it īpaši potenciāls ieguvums vai priekšrocība viņam, viņa laulātajam vai tiešajiem ģimenes locekļiem, nepastāv interešu konflikts [Komisijas locekļu] rīcības kodeksa 2. panta 6. punkta nozīmē. Ceturtkārt, Komisija uzsver, ka atbilstoši LESD 250. pantam un Eiropas Komisijas locekļu rīcības kodeksa 2. panta 4. punktam tās lēmumus pieņem komisāru kolēģija ar balsu vairākumu, līdz ar to tikai vienam loceklim nevar būt izšķiroša ietekme lēmuma pieņemšanā.
26 Hartas 41. panta 1. punktā tostarp ir noteikts, ka ikvienai personai ir tiesības uz objektīvu jautājumu izskatīšanu Savienības iestādēs un struktūrās.
27 Šajā ziņā jānorāda, ka objektivitātes prasības, kura noteikta iestādēm un struktūrām tās uzdevumu pildīšanā, mērķis ir nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi, kas ir Savienības pamats. Ņemot vērā neatkarības un integritātes garantijas būtisko nozīmi gan attiecībā uz Savienības iestāžu un struktūru iekšējo darbību, gan ārējo tēlu, objektivitātes prasība attiecas uz visiem apstākļiem, kas ierēdnim vai darbiniekam, kuram ir jāizskata jautājums, ir saprātīgi jāizprot kā tādi, kas trešo personu skatījumā varētu ietekmēt viņa neatkarību šajā lietā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 27. marts, August Wolff un Remedia/Komisija, C‑680/16 P, EU:C:2019:257, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).
28 Tāpat iestādēm un struktūrām ir jāizpilda objektivitātes prasība, tostarp tā objektīvās objektivitātes sastāvdaļa, saskaņā ar kuru attiecīgajai iestādei ir jāsniedz pietiekamas garantijas, lai varētu izslēgt jebkādas leģitīmas šaubas attiecībā uz iespējamiem aizspriedumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 27. marts, August Wolff un Remedia/Komisija, C‑680/16 P, EU:C:2019:257, 27. punkts un tajā minētā judikatūra), jo arī uztverei var būt nozīme (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 19. novembris, A. K. u.c. (Augstākās tiesas Disciplinārlietu palātas neatkarība), C‑585/18, C‑624/18 un C‑625/18, EU:C:2019:982, 128. punkts un tajā minētā judikatūra).
29 Šajā ziņā no judikatūras izriet, ka, lai pierādītu, ka administratīvās procedūras organizēšana nesniedz pietiekamas garantijas jebkādu leģitīmu šaubu izslēgšanai attiecībā uz iespējamiem aizspriedumiem, katrā ziņā netiek prasīts pierādīt objektivitātes trūkumu; pietiek ar to, ka leģitīmās šaubas šajā ziņā pastāv un tās nevar kliedēt (spriedums, 2021. gada 21. oktobris, Parlaments/UZ, C‑894/19 P, EU:C:2021:863, 54. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2019. gada 27. marts, August Wolff un Remedia/Komisija, C‑680/16 P, EU:C:2019:257, 37. punkts).
30 Tādējādi Tiesa jau ir nospriedusi, ka komitejas objektīvā neatkarība varētu tikt apdraudēta, ja interešu konflikts, kas saistīts ar vienu no tās locekļiem, var izraisīt funkciju pārklāšanos neatkarīgi no minētā locekļa personiskās rīcības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 27. marts, August Wolff un Remedia/Komisija, C‑680/16 P, EU:C:2019:257, 30. punkts).
31 Šajā lietā prasītāja būtībā apstrīd attiecīgā Komisijas locekļa objektīvo objektivitāti, uzsverot, ka tas, pirmkārt, pildot savus pienākumus Dānijas valdībā, piedalījās Likuma Nr. 902/2013 pieņemšanā, un, otrkārt, uzņēmās “augstāko administratīvo atbildību” par tās sūdzības izskatīšanu un apstrīdētā lēmuma pieņemšanu.
32 Pirmām kārtām, kā uzsver Komisija, vispirms ir taisnība, ka Likuma Nr. 902/2013 pieņemšanas pamatā esošo likumprojektu iesniedza Dānijas vides ministrs, nevis attiecīgais Komisijas loceklis, turklāt minētais likums tika pieņemts pēc Dānijas parlamenta deputātu vairākuma balsojuma.
33 Tomēr, pirmkārt, netiek apstrīdēts, ka attiecīgais Komisijas loceklis pirms šī amata ieņemšanas un Likuma Nr. 902/2013 pieņemšanas pamatā esošā likumprojekta iesniegšanas un minētā likuma pieņemšanas brīdī bija ekonomikas un iekšlietu ministrs, kas ir augstākā līmeņa amats Dānijas valdībā. Turklāt netiek arī apstrīdēts, ka tajā pašā laikā minētais loceklis bija arī Dānijas Karalistes premjerministra vietnieks un šīs valdības koordinācijas komitejas loceklis. Tādējādi pirms kļūšanas par Komisijas locekli viņš Dānijas valdībā ieņēma īpaši svarīgu pozīciju.
34 Otrkārt, jānorāda, ka Likuma Nr. 902/2013 mērķis bija grozīt spēkā esošo regulējumu par ūdens tarifikāciju, un līdz ar to tajā bija ietverti pasākumi, kuriem bija paredzama ietekme uz personu un uzņēmumu izdevumiem, kā, piemēram, maksājums par notekūdeņu attīrīšanu. Ir pamats uzskatīt, ka šādi pasākumi varēja tikt ierosināti, vienojoties ar ekonomikas ministru, proti, attiecīgo Komisijas locekli. Turklāt minētais likums bija daļa no toreizējās Dānijas valdības kopējā rīcības plāna “Dānijas izaugsmes plāns”.
35 Treškārt, no prasītājas iesniegta plašsaziņas līdzekļu raksta izriet, ka attiecīgais Komisijas loceklis 2013. gada 26. februārī Dānijas valdības vārdā kopā ar premjerministru, finanšu ministru un nodokļu ministru piedalījās preses konferencē, kurā tika izklāstīts šis rīcības plāns, kas ietvēra Likuma Nr. 902/2013 pamatā esošo likumprojektu. Konkrēti, vispirms šajā preses konferencē attiecīgais Komisijas loceklis paziņoja, ka “valdība sūta skaidru signālu uzņēmumiem” un ka “tā nepalielinās uzņēmumiem vispārējo nodokļu un maksājumu apmēru”. Turklāt šajā pašā preses konferencē attiecīgais Komisijas loceklis arī paskaidroja, ka “papildus uzņēmumu ienākuma nodokļa samazinājumam [..] tiks piemēroti vairāki nodokļu atvieglojumi, tostarp [..] notekūdeņu nodokļa samazinājums”.
36 Tādējādi attiecīgais Komisijas loceklis valsts līmenī pauda publisku un tiešu nostāju par labu maksājuma par notekūdeņu attīrīšanu samazinājumam.
37 Ņemot vērā minēto, ir pamats uzskatīt, ka attiecīgais Komisijas loceklis bija ieinteresēts, lai Likumā Nr. 902/2013 paredzētais maksājums par notekūdeņu attīrīšanu, kas ir atlaižu pasākums maksai par notekūdeņu attīrīšanu par labu lielākajiem patērētājiem, netiek apstrīdēts tā prettiessiskuma dēļ, ņemot vērā ar valsts atbalstu saistītos Savienības tiesību noteikumus.
38 Otrām kārtām, jāizvērtē, vai administratīvās procedūras, kuras rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, organizēšana Komisijā sniedza pietiekamas garantijas, lai izslēgtu to, ka šāda interese rada objektivitātes prasības pārkāpumu minētājā procedūrā.
39 Šajā ziņā, protams, kā apgalvo Komisija, LESD 250. pantā ir paredzēts, ka Komisija pieņem lēmumu ar tās locekļu balsu vairākumu, tādējādi attiecīgajam Komisijas loceklim nebija izšķirošas balss apstrīdētā lēmuma pieņemšanā.
40 Tomēr atbilstoši LESD 248. pantam “Komisijai uzticētos pienākumus tās locekļu starpā strukturē un sadala Komisijas priekšsēdētājs”, kurš “Komisijas pilnvaru laikā [..] pienākumu sadalījumu var mainīt”. Konkrētāk, saskaņā ar Komisijas Reglamenta, kas grozīts ar Komisijas 2010. gada 24. februāra Lēmumu 2010/138/ES, Euratom (OV 2010, L 55, 60. lpp.), 3. panta 2. punkta otro daļu “priekšsēdētājs Komisijas locekļiem nosaka konkrētas darbības jomas, par kurām viņi ir īpaši atbildīgi attiecībā uz Komisijas darba sagatavošanu un tās lēmumu īstenošanu”.
41 Tādēļ, neraugoties uz lēmumu pieņemšanas koleģiālo raksturu Komisijā, attiecīgais Komisijas loceklis, būdams atbildīgs par konkurenci, bija īpaši atbildīgs par apstrīdētā lēmuma sagatavošanu, ko Komisija turklāt apstiprināja tiesas sēdē, norādot, ka tas uzņēmās “galīgo atbildību par šī lēmuma priekšlikuma sagatavošanu”. Šajā ziņā sagatavot lēmumu, ko Komisija pieņem in fine, nozīmē uzņemties svarīgu lomu (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 27. marts, August Wolff un Remedia/Komisija, C‑680/16 P, EU:C:2019:257, 33. punkts).
42 Šādu vērtējumu, it īpaši trešo personu skatījumā, pastiprina prasītājas uzsvērtais fakts, ka attiecīgais Komisijas loceklis ir vienīgais apstrīdētā lēmuma parakstītājs.
43 No iepriekš minētā izriet, ka, neraugoties uz viņa interesi saistībā ar Likumu Nr. 902/2013 (skat. šī sprieduma 37. punktu), attiecīgajam Komisijas loceklim bija īpaša atbildība administratīvajā procedūrā, kuras rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums par minētajā likumā paredzēta pasākuma, kas saistīts ar valsts atbalsta noteikumiem, pārbaudi.
44 Tomēr attiecībā uz uztveri šāda situācija trešo personu skatījumā var radīt leģitīmas šaubas par iespējamiem attiecīgā Komisijas locekļa aizspriedumiem neatkarīgi no tā personiskās rīcības. Turklāt Komisija neiesniedza nevienu pierādījumu, ar ko varētu apstrīdēt prasītājas apgalvojumus, lai kliedētu šādi radītās šaubas. Tādējādi saskaņā ar šī sprieduma 28.–30. punktā atgādināto judikatūru jāsecina, ka procedūra, kuras rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, nesniedza pietiekamas garantijas attiecībā uz objektīvo objektivitāti.
45 Tādēļ otrais pamats ir jāapmierina pilnībā. Līdz ar to nav nepieciešams izvērtēt ne, pirmkārt, pārējos prasītājas izvirzītos argumentus saistībā ar šo pamatu, ne, otrkārt, Komisijas argumentus par attiecīgā Komisijas locekļa personiskās vai ar ģimeni saistītas intereses neesamību, ciktāl tie attiecas uz subjektīvo objektivitāti.
46 Vispārējā tiesa uzskata, ka pakārtoti ir jāizvērtē trešais pamats, kas attiecas uz Komisijas pieļautu LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu, ciktāl tā apstrīdētajā lēmumā secināja, ka maksājums par notekūdeņu attīrīšanu neradīja priekšrocību.
Par trešo pamatu, kas attiecas uz LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu saistībā ar nosacījumu par priekšrocības esamību
47 Ar trešo pamatu prasītāja apgalvo, ka Komisija ir kļūdaini uzskatījusi, ka maksājums par notekūdeņu attīrīšanu nepiešķīra konkrētiem uzņēmumiem nekādu priekšrocību un ka tas tādējādi nav uzskatāms par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta nozīmē.
48 Trešajam pamatam būtībā ir divas daļas. Pirmajā daļā prasītāja apgalvo, ka nebija piemērojams privāta tirgus ekonomikas dalībnieka princips (turpmāk tekstā – “privātā dalībnieka princips”). Otrajā daļā tā apgalvo, ka, pat pieņemot, ka minētais princips ir piemērojams, tas nav izpildīts.
Par trešā pamata pirmo daļu, kas attiecas uz privātā dalībnieka principa nepiemērojamību
49 Prasītāja apgalvo, ka privātā dalībnieka princips nebija piemērojams, ņemot vērā to, ka, pirmkārt, Dānijā nepastāv notekūdeņu savākšanas tirgus, otrkārt, šāds princips nekad nav ticis piemērots vispārpiemērojamam pasākumam vai pasākumam par maksas samazināšanu vai atbrīvošanu no tās un, treškārt, Komisija nav pārbaudījusi pakāpju sistēmas ietekmi uz klientiem un kautuvju piegādātājiem.
50 Komisija, kuru atbalsta Dānijas Karaliste, apstrīd prasītājas argumentāciju.
51 Iesākumā ir jāatgādina ka LESD 107. panta 1. punktā ir paredzēti vairāki kumulatīvi nosacījumi, lai valsts pasākumu atzītu par valsts atbalstu, tostarp nosacījums, saskaņā ar kuru attiecīgajam valsts pasākumam konkrētajā gadījumā ir jārada selektīva priekšrocība uzņēmumam vai uzņēmumiem, kas ir tā saņēmēji (skat. spriedumu, 2022. gada 17. novembris, Volotea un easyJet/Komisija, C‑331/20 P un C‑343/20 P, EU:C:2022:886, 102. un 103. punkts un tajos minētā judikatūra). Šajā ziņā “priekšrocību” LESD 107. panta 1. punkta nozīmē piešķir tādi valsts pasākumi, ar kuriem neatkarīgi no to veida un mērķiem var tieši vai netieši tikt atbalstīts viens vai vairāki uzņēmumi vai tiem radīta tāda priekšrocība, ko šie uzņēmumi parastos tirgus apstākļos nebūtu varējuši gūt (skat. spriedumu, 2022. gada 17. novembris, Volotea un easyJet/Komisija, C‑331/20 P un C‑343/20 P, EU:C:2022:886, 107. punkts un tajā minētā judikatūra).
52 Šīs priekšrocības raksturošana principā ir jāveic, piemērojot privātā dalībnieka principu, ja vien nav iespējams salīdzināt valsts rīcību, par kuru ir runa konkrētajā lietā, ar privāta uzņēmēja rīcību, jo šī rīcība ir nesaraujami saistīta ar infrastruktūras esamību, ko neviens privāts uzņēmējs nekad nebūtu varējis izveidot, vai ja valsts ir rīkojusies kā publiskās varas nesējs, tomēr precizējot, ka valsts varas īstenošana, piemēram, likumdošanas vai nodokļu instrumentu izmantošana, tāpat kā valsts politikas mērķu sasniegšana, pati par sevi nenozīmē, ka šis princips nav piemērojams (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 17. novembris, Volotea un easyJet/Komisija, C‑331/20 P un C‑343/20 P, EU:C:2022:886, 108. un 120. punkts un tajos minētā judikatūra). Proti, minēto principu par piemērojamu padara attiecīgās valsts iejaukšanās saimnieciskais raksturs, nevis šim nolūkam izmantotie līdzekļi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 20. septembris, Komisija/Frucona Košice, C‑300/16 P, EU:C:2017:706, 27. punkts).
53 Izskatāmajā lietā attiecīgais pasākums attiecas uz notekūdeņu attīrīšanas tarifikāciju. Šajā ziņā notekūdeņu attīrīšanas pakalpojumu sniedz infrastruktūras operatori par atlīdzību, ko tostarp veido šajā lietā aplūkojamais maksājums par notekūdeņu attīrīšanu. Konkrētāk, minētā pasākuma mērķis un tā sekas ir tarifu, kas tiek piemēroti galvenajiem ūdens patērētājiem, samazināšana. Tādējādi tas ir līdzīgs apjoma atlaidei, ko konkrētiem klientiem piešķir infrastruktūras operators, līdz ar to attiecīgā valsts rīcība var tikt salīdzinātā ar privāta uzņēmēja rīcību.
54 Tātad neatkarīgi no maksājuma par notekūdeņu attīrīšanu vispārējā rakstura Dānijas iestāžu iejaukšanās, nosakot šo pasākumu, ir saimnieciska, līdz ar to saskaņā ar šī sprieduma 52. punktā minēto judikatūru jebkura priekšrocība, kas no tās izriet, ir jānovērtē, pamatojoties uz privātā dalībnieka principu.
55 Pirmkārt, šādu secinājumu neatspēko prasītājas arguments par notekūdeņu attīrīšanas tirgus neesamību. Proti, pat pieņemot, kas tas ir pierādīts, šāds apstāklis pats par sevi nepadarītu privātā dalībnieka principu par nepiemērojamu, jo, tā kā nav nekādas iespējas valsts uzņēmuma situāciju salīdzināt ar privāta uzņēmuma situāciju, normālie tirgus apstākļi, kas katrā ziņā ir hipotētiski, ir jāizvērtē, atsaucoties uz pieejamiem objektīviem un pārbaudāmiem apstākļiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2003. gada 3. jūlijs, Chronopost u.c./Ufex u.c., C‑83/01 P, C‑93/01 P un C‑94/01 P, EU:C:2003:388, 38. punkts).
56 Otrkārt, attiecībā uz prasītājas argumentu par to, ka Komisija nepārbaudīja pakāpju sistēmas ietekmi uz klientiem un kautuvju piegādātājiem, jānorāda, ka, šādi argumentējot, prasītāja patiesībā neapgalvo, ka privātā dalībnieka princips nebija piemērojams, bet gan apstrīd to, ka Komisija šo principu piemēroja. Tādējādi minētajam argumentam šajā daļā nav nozīmes.
57 Ņemot vērā iepriekš minēto, jāsecina, ka privātā dalībnieka princips bija piemērojams šajā lietā, un līdz ar to trešā pamata pirmā daļa ir jānoraida.
Par trešā pamata otro daļu, kas attiecas uz kļūdu privātā dalībnieka principa piemērošanā
58 Ar trešā pamata otro daļu prasītāja apgalvo, ka Komisija ir kļūdaini piemērojusi privātā dalībnieka principu.
59 Šajā ziņā tā it īpaši pārmet Komisijai, ka, piemērojot privātā dalībnieka principu, tā ņēma vērā vidējās vērtības, nepārbaudot katra lietotāja izmaksas, kā tas ir prasīts 2016. gada ziņojuma 228. punktā. Komisija šajā ziņā esot nonākusi pretrunās, apstrīdētajā lēmumā apgalvojot, ka minētais 228. punkts bija piemērojams, lai pēc tam pamatotu savu analīzi ar vidējām vērtībām, kas atbilst ierobežotam attīrīšanas iekārtu skaitam. Turklāt prasītāja pārmet Komisijai, ka tā par fiksētām izmaksām, kas vienādi sadalītas visu dažādo lietotāju starpā, ir uzskatījusi ar cauruļvadu likšanu saistītās izmaksas, kaut gan šādus cauruļvadus izmantos vienīgi konkrēti uzņēmumi, kas atrodas tālu no notekūdeņu attīrīšanas iekārtas. Visbeidzot, tā apgalvo, ka, pretēji Komisijas norādītājam apstrīdētajā lēmumā, faktiski uzņēmumiem būtu ārkārtīgi grūti atslēgties no esošās notekūdeņu attīrīšanas iekārtu sistēmas.
60 Komisija, kuru atbalsta Dānijas Karaliste, apstrīd prasītājas argumentāciju.
61 Pirmkārt, Komisija uzsver, ka, lai lemtu par infrastruktūras galalietotājiem piešķirtas priekšrocības esamību, tai sevi jānostāda minētās infrastruktūras operatoru vietā. Tādējādi Komisija uzskata, ka tai šajā lietā būtu jānoskaidro, vai privāts uzņēmējs, esot tādā pašā situācijā kā notekūdeņu attīrīšanas iekārtas operators, būtu izmantojis pakāpju sistēmu, kā rezultātā prasītājas argumentam par maksājumu salīdzināšanu kautuvju starpā nebūtu nozīmes.
62 Otrkārt, Komisija apstrīd to, ka tā apstrīdētajā lēmumā būtu kļūdaini piemērojusi 2016. gada paziņojuma 228. punktu. Šajā ziņā Komisija vispirms apgalvo, ka, tā kā pakāpju sistēma ir vispārēji piemērojama visiem notekūdeņu attīrīšanas iekārtu lietotājiem Dānijas teritorijā, tai nebija pienākuma pārbaudīt katra atsevišķā lietotāja veiktā maksājuma par notekūdeņu attīrīšanu apmēru. Turpinot tā uzsver, ka pakāpju sistēma ir balstīta uz formulu, kas ļauj veikt aprēķinu par katru lietotāju Dānijas teritorijā, vienādi sadalot fiksētās izmaksas starp visiem lietotājiem un attiecinot mainīgās izmaksas uz katru lietotāju. Visbeidzot Komisija apgalvo, ka tā pārbaudīja, vai samazinātie maksājumi, kas aprēķināti, balsoties uz šo formulu, sedza notekūdeņu attīrīšanas iekārtu operatoriem radušās izmaksas, kas ir pietiekams pierādījums, lai uzskatītu, ka privātā dalībnieka princips bija izpildīts.
63 Treškārt, Komisija apstrīd prasītājas argumentu par to, ka nav ņemtas vērā ar cauruļvadu likšanu saistītās izmaksas, uzsverot, ka labumu no cauruļvadu tīkla uzstādīšanas, uzturēšanas un pārvaldības gūst visi lietotāji, kas atrodas vienādos apstākļos, tādējādi šādas izmaksas ir jāuzskata nevis par papildu izmaksām, kas saistītas ar konkrētu lietotāju, bet gan par fiksētām izmaksām, kas jāsadala starp visiem lietotājiem.
64 Ceturtkārt, Komisija, pirmām kārtām, apgalvo, ka prasītājas arguments, saskaņā ar kuru lielās kautuves nevarēs izvēlēties atslēgties no esošās notekūdeņu attīrīšanas iekārtu sistēmas, nav efektīvs, jo tam nav izšķirošas nozīmes, lai secinātu, ka maksājums par notekūdeņu attīrīšanu nepiešķir priekšrocību. Otrām kārtām, šis pats arguments neesot pamatots, jo minētajiem uzņēmumiem ir iespēja faktiski atslēgties no šādas sistēmas saskaņā ar Dānijas tiesiskajā regulējumā paredzētajiem un apstrīdētājā lēmumā atgādinātajiem nosacījumiem.
65 Savukārt Dānijas Karaliste apgalvo, ka pakāpju sistēma nepiešķir priekšrocību noteiktiem uzņēmumiem. Šajā ziņā tā uzsver, ka dažādie tarifi, kas aprēķināti uz šīs sistēmas pamata, vienīgi atspoguļo notekūdeņu attīrīšanas iekārtu operatoru faktiskās izmaksas, kas vairāk atbilst īstenībai nekā Likumā Nr. 633/2010 paredzētā vienotā maksa par kubikmetru ūdens. Dānijas Karaliste uzskata, ka privāts uzņēmējs būtu izmantojis šādu tarifu struktūru, ņemot vērā, ka tā mērķis būtu galvenokārt segt savas izmaksas un saglabāt lielākos klientus. Turklāt attiecībā uz prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru pakāpju sistēmā netiekot ņemtas vērā izmaksas par konkrētiem pašu lietotāju cauruļvadiem, Dānijas Karaliste uzsver, ka šajā lietā aplūkotais maksājums par notekūdeņu attīrīšanu nav vienīgais maksājums, kas tiek maksāts attīrīšanas iekārtu uzņēmumiem, un ka Likumā Nr. 902/2013 ir paredzēts arī tā sauktais pieslēguma maksājums par vienreizēju un fiksētu summu, kas tiek maksāta, pieslēdzot zemes gabalu infrastruktūrai, un kas balstās uz ģeogrāfiskās solidaritātes principu, saskaņā ar kuru pieslēguma cena paliek nemainīga neatkarīgi no attāluma starp attiecīgo zemes gabalu un notekūdeņu attīrīšanas iekārtu.
66 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru privātā dalībnieka principa piemērošana nozīmē to, ka pēc vispārēja novērtējuma, ņemot vērā visus attiecīgos faktorus konkrētajā gadījumā, Komisijai ir jāpierāda, ka uzņēmums vai uzņēmumi, kas gūst labumu no attiecīgā valsts pasākuma, acīmredzami nebūtu guvuši salīdzināmu priekšrocību no parasti piesardzīga un rūpīga privāta uzņēmēja, kas atrodas pēc iespējas līdzīgā situācijā un darbojas parastos tirgus apstākļos. Šajā vispārējā novērtējumā Komisijai jāņem vērā visas iespējas, ko šāds uzņēmējs būtu pamatoti apsvēris, visa pieejamā informācija, kas varētu būtiski ietekmēt tā lēmumu, un paredzamā attīstība laikā, kad tika pieņemts lēmums par priekšrocības piešķiršanu (skat. spriedumu, 2022. gada 17. novembris, Volotea un easyJet/Komisija, C‑331/20 P un C‑343/20 P, EU:C:2022:886, 113. punkts un tajā minētā judikatūra).
67 It īpaši Komisijai ir jānovērtē, vai tajā laikā darījumu, ar kuru tika piešķirta priekšrocība, varēja uzskatīt par ekonomiski, komerciāli un finansiāli racionālu, ņemot vērā tā rentabilitātes perspektīvu īstermiņā vai ilgtermiņā un citas iesaistītās komerciālās vai ekonomiskās intereses (skat. spriedumu, 2022. gada 17. novembris, Volotea un easyJet/Komisija, C‑331/20 P un C‑343/20 P, EU:C:2022:886, 114. punkts un tajā minētā judikatūra).
68 Turklāt jāatgādina, ka pārbaudē, kas jāveic Komisijai, piemērojot privātā ekonomikas dalībnieka kritēriju, ir jāveic sarežģīts ekonomiskais vērtējums, kura ietvaros šai iestādei ir plaša rīcības brīvība (skat. spriedumu, 2022. gada 10. novembris, Komisija/Valencia Club de Fútbol, C‑211/20 P, EU:C:2022:862, 34. punkts un tajā minētā judikatūra), un ka, Savienības tiesām pārbaudot Komisijas sarežģīto ekonomisko vērtējumu valsts atbalsta jomā, Savienības tiesai nav jāaizstāj Komisijas ekonomiskais vērtējums ar savējo. Tomēr Savienības tiesai citastarp ir jāpārbauda izvirzīto pierādījumu materiālā precizitāte, uzticamība un konsekvence un jākontrolē, vai šie pierādījumi veido visas nozīmīgās informācijas kopumu, kas ir jāņem vērā, lai izvērtētu sarežģītu situāciju, un vai šo pierādījumu raksturs ļauj pamatot no tiem izdarītos secinājumus (skat. spriedumu, 2021. gada 11. novembris, Autostrada Wielkopolska/Komisija un Polija, C‑933/19 P, EU:C:2021:905, 117. punkts un tajā minētā judikatūra).
69 Šajā ziņā tieši Komisijai ir pienākums pierādīt, ka privātā tirgus dalībnieka principa piemērošanas nosacījumi ir vai nav izpildīti (skat. spriedumu, 2020. gada 26. marts, Larko/Komisija, C‑244/18 P, EU:C:2020:238, 65. punkts un tajā minētā judikatūra), ievērojot, ka šādu pienākumu nevar izpildīt, vienīgi izsakot vienkāršus apgalvojumus, kuri nav pietiekami pamatoti no tiesību viedokļa (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 16. marts, Frucona Košice/Komisija, T‑103/14, EU:T:2016:152, 205. punkts).
70 Ņemot vērā šos apsvērumus, jāizvērtē prasītājas argumentācija, kas izvirzīta nolūkā apšaubīt veidu, kādā Komisija apstrīdētajā lēmumā piemēroja privātā dalībnieka principu.
71 Pirmām kārtām, jākonstatē, ka, lai izdarītu secinājumu, saskaņā ar kuru maksājums par notekūdeņu attīrīšanu, ciktāl tas atbilda privātā dalībnieka principam, nepiešķīra priekšrocību LESD 107. panta 1. daļas nozīmē, Komisija balstījās uz 2016. gada paziņojuma 228. punkta otrajā līdz ceturtajā teikumā paredzēto ex ante rentabilitātes analīzes metodi. No vienas puses, tā apstrīdētā lēmuma 36. punktā atkārtoja šos teikumus. No otras puses, šī paša lēmuma 42. punktā tā secināja, ka “atbilstoši [2016. gada paziņojuma] 228. punktam katras notekūdeņu attīrīšanas stacijas lietotāji, veicot maksājumu par notekūdeņu attīrīšanu, veicināja šīs stacijas rentabilitāti”.
72 Šajā ziņā Komisijai, ievērojot tās plašo rīcības brīvību, kas atgādināta šī sprieduma 68. punktā, ir jāizvēlas atbilstoša metode saskaņā ar tās pienākumu veikt visu strīdīgā darījuma būtisko elementu un tā konteksta pilnīgu analīzi, ieskaitot atbalsta saņēmēja uzņēmuma un konkrētā tirgus stāvokli, lai pārbaudītu, vai atbalsta saņēmējs uzņēmums ir guvis ekonomisku priekšrocību, ko tas nebūtu guvis normālos tirgus apstākļos (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2018. gada 13. decembris, Ryanair un Airport Marketing Services/Komisija, T‑165/15, EU:T:2018:953, 142. punkts, un 2021. gada 29. septembris, TUIfly/Komisija, T‑447/18, nav publicēts, EU:T:2021:625, 80. punkts).
73 Līdz ar to, kad Komisija pieņem pamatnostādnes vai paziņojumu ar mērķi precizēt kritērijus, ko tā plāno piemērot, īstenojot savu diskrecionāro varu, tā pati ierobežo šo diskrecionāro varu tādējādi, ka tai ir jānodrošina atbilstība norādošajiem noteikumiem, kurus tā pati sev ir izvirzījusi, ciktāl šie noteikumi nenovirzās no Līguma normām. Šajā kontekstā Savienības tiesai ir jāpārbauda, vai Komisija ir ievērojusi noteikumus, kurus tā ir pieņēmusi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2004. gada 1. decembris, Kronofrance/Komisija, T‑27/02, EU:T:2004:348, 79. punkts un tajā minētā judikatūra).
74 Tādējādi, izvēloties piemērot 2016. gada paziņojuma 228. punkta otrajā līdz ceturtajā teikumā noteikto ex ante rentabilitātes analīzes metodi, Komisijai bija principā jāievēro šajā paziņojumā paredzētie nosacījumi. Minētā 2016. gada paziņojuma 228. punkta otrajā līdz ceturtajā teikumā Komisija savu rīcības brīvību noteica šādi:
“Komisija uzskata, ka tirgus ekonomikas dalībnieka kritērijs būtu izpildīts attiecībā uz publisko finansējumu tādai brīvas piekļuves infrastruktūrai, kas nav paredzēta konkrētam(-iem) lietotājam(-iem), ja tās lietotāji ex ante perspektīvā pakāpeniski veicina projekta/operatora rentabilitāti. Tā tas ir gadījumā, ja infrastruktūras operators ar individuālajiem lietotājiem izveido tādas komercattiecības, kas dod iespēju segt visas šo attiecību radītās izmaksas un samērīgu peļņas normu, kura balstās uz pamatotām vidēja termiņa prognozēm. Šajā novērtējumā būtu jāņem vērā visi papildu ieņēmumi un visas paredzamās papildu izmaksas, kas operatoram rodas saistībā ar konkrētā lietotāja darbību.”
75 No tā izriet, ka saskaņā ar 2016. gada paziņojuma 228. punkta otro teikumu, lai noteiktu, vai brīvas piekļuves infrastruktūras operators to dara pieejamu uzņēmumiem tirgus apstākļos, ir jāpārbauda, vai minētās infrastruktūras “lietotāji” tās rentabilitāti veicina “pakāpeniski” saskaņā ar dažām šī paša paziņojuma valodu versijām (šajā ziņā skat. franču vai dāņu valodas versiju) vai “inkrementāli” saskaņā ar citām valodu versijām (šajā ziņā skat. angļu, vācu, spāņu vai rumāņu valodas versiju). Tādējādi uzskatāms, ka, lai novērtētu, vai papildu lietotājs veicina infrastruktūras rentabilitāti, saskaņā ar ex ante rentabilitātes analīzes metodi ir jānosaka inkremetālās (jeb papildu) izmaksas un inkrementālie (jeb papildu) ieņēmumi, proti, izmaksas un ieņēmumi, kas minētajam lietotājam tieši radušies, lietojot infrastruktūru. Līdz ar to, kaut gan termins “lietotāji” izmantots daudzskaitlī, ar minēto metodi principā iespējams noteikt izmaksas un ieņēmumus, kas saistīti ar katru individuālo infrastruktūras lietotāju.
76 Šādu interpretāciju apstiprina, pirmkārt, 2016. gada paziņojuma 228. punkta trešais teikums, no kura izriet, ka lietotāji pakāpeniski veicina infrastruktūras rentabilitāti, ja tās operators “ar individuālajiem lietotājiem” izveido tādas attiecības, kas tam dod iespēju segt visas šo attiecību radītās izmaksas un saglabāt samērīgu peļņas normu, kura balstās uz pamatotām vidēja termiņa prognozēm.
77 Otrkārt, saskaņā ar 2016. gada paziņojuma 228. punkta ceturto teikumu ex ante rentabilitātes analīzes metode nozīmē to, ka jāņem vērā visi papildu ieņēmumi un visas paredzamās papildu izmaksas, kas operatoram rodas saistībā ar “lietotāja” darbību, norādot minēto terminu vienskaitlī, turklāt dažās 2016. gada paziņojuma valodu versijās ir atsauce uz “konkrēta lietotāja” (šajā ziņā skat. angļu, itāļu, spāņu vai rumāņu valodas versiju) vai “attiecīga lietotāja” (šajā ziņā skat. vācu valodas versiju) jēdzienu.
78 Treškārt, 330. zemsvītras piezīmē pie 2016. gada paziņojuma 228. punkta Komisija atsaucas, pirmām kārtām, uz tās Lēmumu (ES) 2015/508 (2014. gada 1. oktobris) par iespējamu infrastruktūras atbalstu, ko sniegusi Vācija uzņēmumam Propapier PM2 GmbH – Valsts atbalsts SA.36147 (C 30/10; ex NN 45/10; ex CP 327/08; OV 2015, L 89, 72. lpp.), kas attiecās uz samazinātu maksu, ar ko, iespējams, tika piešķirta priekšrocība noteiktam infrastruktūras lietotājam un kurā Komisija piemēroja ex ante rentabilitātes analīzes metodi. Šajā pašā zemsvītras piezīmē Komisija atsaucas, otrām kārtām, uz tās Pamatnostādņu par valsts atbalstu lidostām un aviokompānijām (OV 2014, C 99, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “2014. gada pamatnostādnes”) 61.–64. punktu, kas attiecas uz lidostu un atsevišķu aviokompāniju starpā noslēgto vienošanos izvērtējumu (skat. 2014. gada pamatnostādņu 61. punktu), kura veikšanai ir izmantota 2016. gada paziņojuma 228. punktam līdzīga ex ante rentabilitātes analīzes metode.
79 Lai šādos apstākļos, kā to pamatoti uzsver prasītāja, pakāpju sistēmai piemērotu 2016. gada paziņojuma 228. punktā paredzēto ex ante rentabilitātes analīzes metodi, Komisijai par katru notekūdeņu attīrīšanas iekārtai pieslēgto uzņēmumu bija jāpārbauda, vai atbilstoši pakāpju sistēmai veiktais maksājums par notekūdeņu attīrīšanu sedza izmaksas, kas rodas, tam izmantojot attiecīgo infrastruktūru.
80 Lietas dalībnieki ir vienisprātis, ka Komisija nevarēja pārbaudīt katra uzņēmuma, kas izmantoja notekūdeņu attīrīšanas iekārtas Dānijā, izmaksas un ieņēmumus, jo tā balstījās vienīgi uz vidējiem datiem par 6 no 98 šīs valsts pašvaldību kopējām izmaksām un kopējiem ieņēmumiem.
81 Tādējādi prasītāja pamatoti apgalvo, ka Komisija, balstoties vienīgi uz šādiem datiem, nav ievērojusi robežas, ko tā savai rīcības brīvībai noteica 2016. gada paziņojuma 228. punktā.
82 Katrā ziņā, pat pieņemot, ka Komisija būtu varējusi piemērot ex ante rentabilitātes analīzes metodi, neveicot katra lietotāja pārbaudi, šāda metode nozīmē vismaz to, ka, to izmantojot, var pārbaudīt, vai pakāpju sistēma balstās uz pieeju, kas ļauj pietiekami ticami uz lietotājiem attiecināt papildu izmaksas, proti, izmaksas, kas tiem tieši radušās, lietojot notekūdeņu attīrīšanas iekārtu.
83 Šajā ziņā Komisija apstrīdētā lēmuma 39. punktā sākotnēji konstatēja, ka pakāpju sistēma balstījās uz notekūdeņu attīrīšanas iekārtu operatoru kopējo izmaksu iedalījumu fiksētās izmaksās, kas vienādi sadalītas visu lietotāju starpā, un mainīgās izmaksās, kas dažādiem lietotājiem uzliktas atkarībā no to patēriņa. Pēc tam šī paša lēmuma 40. un 41. punktā Komisija, pamatojoties uz Dānijas iestāžu aplēsēm, saskaņā ar kurām 20 % vai pat 30 % no šīm izmaksām bija mainīgas un 70 % vai 80 % no tām – fiksētas, uzskatīja, ka ieņēmumi, kas gūti no maksājuma par notekūdeņu attīrīšanu, pēc 2. un 3. kategorijai atbilstošo tarifu piemērošanas ļāva segt visas notekūdeņu attīrīšanas iekārtu operatoriem radušās izmaksas (skat. šī sprieduma 11. punktu).
84 Protams, no šiem apsvērumiem izriet, ka Dānijas iestāžu pieeja padarīja maksājuma par notekūdeņu attīrīšanu mainīgo daļu atkarīgu no mainīgajām izmaksām, kas notekūdeņu attīrīšanas iekārtas operatoram radušās par katru lietotāju.
85 Tomēr Dānijas iestādes 2017. gada 18. maija atbildē uz Komisijas informācijas pieprasījumu paskaidroja, ka saskaņā ar pieeju, kas ir pakāpju sistēmas izstrādes pamatā, mainīgās izmaksas ietvēra vienīgi ar lietotāja patērēto ūdens daudzumu saistītos ekspluatācijas izdevumus (“OPEX”).
86 No tā izriet, kā to būtībā apgalvo prasītāja, ka visas izmaksas, kas nebija saistītas ar patērētā ūdens daudzumu, tika uzskatītas par fiksētajām izmaksām un līdz ar to sadalītas dažādo lietotāju starpā, pat ja šādas izmaksas pastāvēja viena konkrēta sistēmas lietotāja dēļ. Tas it īpaši attiecas uz ieguldījuma izdevumiem (“CAPEX”), kuri saistīti ar cauruļvadu tīkla izveidi un paplašināšanu un kuri tika uzskatīti par fiksētajām izmaksām arī tad, ja šo izdevumu vienīgais mērķis bija konkrēta lietotāja pieslēgšana tīklam. Šajā ziņā Dānijas Karaliste, atbildot uz Vispārējās tiesas uzdotu jautājumu un atzīstot, ka šādas izmaksas mainās atkarībā no attāluma starp iekārtu un lietotāju, norādīja, ka tās tika vienādi sadalītas starp visiem lietotājiem atbilstoši ģeogrāfiskās solidaritātes principam.
87 Tādējādi apstrīdētā lēmuma 38. punktā Komisija ir kļūdaini apgalvojusi, ka tā pārbaudīja, vai maksājums par notekūdeņu attīrīšanu, kas noteikts, piemērojot pakāpju sistēmu, ļāva vidējā termiņā segt inkrementālās izmaksas, kas tās ieskatā ietvēra “visas izdevumu vai ieguldījumu kategorijas, kā personāla, aprīkojuma un ieguldījuma izdevumus, kas rodas lietotāja klātbūtnes rezultātā”.
88 Līdz ar to ir acīmredzams, ka pieeja, kas bija pakāpju sistēmas pamatā, neļāva pienācīgi noteikt notekūdeņu attīrīšanas iekārtu operatoriem radušās papildu izmaksas.
89 Turklāt nevar ņemt vērā Dānijas Karalistes argumentu attiecībā uz atsevišķa maksājuma par lietotāju pieslēgšanu notekūdeņu attīrīšanas sistēmai pastāvēšanu (skat. šī sprieduma 65. punktu), jo Komisija neņēma vērā šādu maksājumu savā vērtējumā apstrīdētajā lēmumā, saskaņā ar kuru tā secināja, ka atbilstoši pakāpju sistēmai noteiktais maksājums par notekūdeņu attīrīšanu nepiešķīra priekšrocību. No tā izriet, ka, ņemot vērā šādu argumentu, Vispārējai tiesai nāktos grozīt apstrīdētā lēmuma pamatojumu un ignorēt pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru Savienības tiesa, izskatot atcelšanas prasību, nevar ar savu argumentāciju aizstāt apstrīdētā tiesību akta autora pamatojumu (skat. spriedumu, 2021. gada 5. maijs, ITD un Danske Fragtmænd/Komisija, T‑561/18, EU:T:2021:240, 249. punkts un tajā minētā judikatūra).
90 Katrā ziņā, tā kā atbilstoši ģeogrāfiskās solidaritātes principam šāds atsevišķs maksājums ir identisks visiem lietotājiem neatkarīgi no to attāluma no notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, tas arī neļauj uz konkrētu lietotāju attiecināt izmaksas, kas radušās tieši saistībā ar tā pieslēgšanos minēto iekārtu sistēmai.
91 No iepriekš minētā izriet, ka Komisija uzskatīja, ka maksājums par notekūdeņu attīrīšanu atbilst privātā dalībnieka principam, neievērojot robežas, ko tā savai rīcības brīvībai noteica 2016. gada paziņojuma 228. punktā, un pamatojoties uz ex ante rentabilitātes analīzes metodi.
92 Otrām kārtām, kā tas ir atgādināts šī sprieduma 67. punktā, privāta uzņēmēja darbības pamatā principā ir rentabilitātes perspektīvas. Tādējādi, ja valsts uzņēmums iejaucas par labu uzņēmumam, vispār neņemot vērā rentabilitāti, pat ne ilgtermiņā, to nevar uzskatīt par atbilstošu privātā dalībnieka principam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 10. decembris, Comune di Milano/Komisija, C‑160/19 P, EU:C:2020:1012, 114. punkts un tajā minētā judikatūra).
93 Turklāt gan 2016. gada paziņojuma 228. punktā, gan 2014. gada pamatnostādņu 63. punktā Komisija ir skaidri pakļāvusi privātā dalībnieka principa izpildi infrastruktūras operatora “samērīgas peļņas normas” prasībai, ja šāds operators ir piešķīris priekšrocību šīs infrastruktūras lietotājiem.
94 Taču šajā gadījumā, kā tas it īpaši izriet no apstrīdētā lēmuma 37. un 38. punkta un kā to ir norādījusi Komisija, atbildot uz Vispārējās tiesas uzdotu jautājumu saistībā ar procesa organizatorisko pasākumu, tā uzskatīja, ka ar jauno pakāpju sistēmu ieviestās atlaides varēja atbilst privātā dalībnieka principam vienīgi gadījumā, ja maksājums par notekūdeņu attīrīšanu segtu notekūdeņu attīrīšanas iekārtu operatoriem radušās izmaksas.
95 Veicot šādu vērtējumu, kurā vispār netiek ņemta vērā rentabilitāte, pat ne ilgtermiņā, Komisija, kurai ir pienākums pierādīt, ka ir izpildīti privātā dalībnieka principa piemērošanas nosacījumi (skat. šī sprieduma 69. punktu), nevarēja secināt, kā to arī būtībā apgalvo prasītāja, ka attiecīgais maksājums atbilst šim principam.
96 Turklāt, atbildot uz Vispārējās tiesas uzdotu jautājumu, Dānijas Karaliste norādīja, ka noteikumus, saskaņā ar kuriem nosaka maksājumu par notekūdeņu attīrīšanu, reglamentē “pašfinansēšanās” princips, kas, no vienas puses, nosaka, ka šī maksājuma apmērs ir pietiekams, lai segtu notekūdeņu attīrīšanas iekārtas operatoram radušās izmaksas, un, no otras puses, izslēdz iespēju šādam operatoram saglabāt peļņas normu, kuras pārpalikums salīdzinājumā ar izmaksām ir atkārtoti jāiegulda un neviena dividende nevar tikt izmaksāta akcionāriem.
97 Tāpat lietas dalībnieki ir vienisprātis, ka pakāpju sistēmas piemērošanas rezultātā kopumā samazinās maksājuma par notekūdeņu attīrīšanu apjoms salīdzinājumā ar vienotās maksas sistēmu, ko tā aizstāj. Šajā ziņā, kā to tiesas sēdē atzina Komisija, tā izvērtēja pakāpju sistēmas atbilstību privātā dalībnieka principam, tomēr nevērtējot, vai šāds dalībnieks būtu atteicies no vienotās maksas sistēmas par labu pakāpju sistēmai, pat ja šī pēdējā minētā šķiet mazāk rentabla. Taču 2016. gada paziņojuma, kura noteikumi ir atspoguļoti šī sprieduma 74. punktā, 228. punktā noteiktā ex ante rentabilitātes analīzes metode nozīmē to, ka Komisijas pārbaudītais valsts pasākums “pakāpeniski” veicina infrastruktūras operatora rentabilitāti tādējādi, ka, lai minētais pasākums atbilstu privātā dalībnieka principam, tā mērķis pat ilgtermiņā ir palielināt, nevis samazināt šo rentabilitāti.
98 Līdz ar to ir jāsecina, ka, nepārbaudot, vai maksājums par notekūdeņu attīrīšanu ļāva notekūdeņu attīrīšanas iekārtu operatoriem saglabāt peļņas normu, Komisija pārkāpa privātā dalībnieka principu un līdz ar to LESD 107. panta 1. punktu.
99 Trešām kārtām, prasītāja apšauba apstrīdētā lēmuma 43.–45. punktā ietverto Komisijas vērtējumu, saskaņā ar kuru augstu ūdens attīrīšanas tarifu saglabāšana rada risku, ka lielie uzņēmumi, uz kuriem attiecas 3. tarifu kategorija, izvēlēsies atslēgties no centralizētās notekūdeņu attīrīšanas sistēmas un izveidos paši savas iekārtas un tādējādi tiem vairs nebūs jāveic maksājums par notekūdeņu attīrīšanu.
100 Šajā ziņā vispirms jākonstatē, ka, pretēji Komisijas apgalvotajam, šāds arguments nav neefektīvs. Proti, ar šo argumentu prasītāja apstrīd apstākli, ko Komisija ņēma vērā apstrīdētajā lēmumā, lai pamatotu savu secinājumu, saskaņā ar kuru maksājums par notekūdeņu attīrīšanu atbilst privātā dalībnieka principam un tādējādi nepiešķir priekšrocību un nav valsts atbalsts (skat. šī sprieduma 12. punktu).
101 Attiecībā uz Komisijas vērtējuma par iespēju atslēgties no centralizētās notekūdeņu attīrīšanas sistēmas pamatotību, pirmkārt, jānorāda, ka šāda iespēja ir atkarīga no tādu vairāku materiāltiesisku nosacījumu izpildes, kas izklāstīti 2017. gada 12. decembra bekendtgørelse nr. 1469 om spildevandstilladelser m.v. efter miljøbeskyttelseslovens kapitel 3 og 4 (Lēmums Nr. 1469 par notekūdeņu attīrīšanas atļaujām atbilstoši Vides aizsardzības likuma 3. un 4. nodaļai) 16. panta 1. un 2. punktā. It īpaši šajos noteikumos ir paredzēts, ka atslēgties var tikai gadījumā, ja, pirmām kārtām, notekūdeņu attīrīšanas iekārtas operatora vispārējais finansējums nav būtiski samazināts un, otrām kārtām, ja minētā iekārta var tehniski turpināt pienācīgi darboties. Tādējādi, kā pamatoti apgalvo prasītāja, šādus nosacījumus nevar izpildīt lielākie lietotāji, uz kuriem attiecas 3. tarifu kategorija un kuru atslēgšanās tehniski un finansiāli varētu visvairāk ietekmēt labu notekūdeņu attīrīšanas iekārtas darbību.
102 Otrkārt, kā to tiesas sēdē precizēja Dānijas Karaliste, pat ja iepriekšējā punktā minētie nosacījumi tiek izpildīti, iespēja atslēgties no centralizētas notekūdeņu attīrīšanas sistēmas nav iegūtas tiesības, bet ir atkarīga no pašvaldības iestāžu, kam šajā ziņā ir plaša rīcības brīvība, atļaujas.
103 Treškārt, Komisija un Dānijas Karaliste, atbildot uz Vispārējās tiesas uzdotu jautājumu saistībā ar procesa organizatorisko pasākumu, norādīja, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī tām nebija zināmi tādi konkrēti uzņēmumi, kas būtu pilnībā atslēgušies no centralizētās notekūdeņu attīrīšanas sistēmas, kurai tie bija pieslēgušies, lai izveidotu paši savu iekārtu.
104 No tā izriet, ka risks, ka lietotāji, uz kuriem attiecas 3. tarifu kategorija, atslēgsies no centralizētās notekūdeņu attīrīšanas sistēmas, ko Komisija ņēma vērā apstrīdētā lēmuma 43.–45. punktā, bija hipotētisks un nebija pietiekami pamatots. Tādējādi Komisija, uzskatot, ka privāts komersants būtu ņēmis vērā šādu risku, lai noteiktu maksājuma par notekūdeņu attīrīšanu apmēru, nav izpildījusi pierādīšanas pienākumu, kas tai noteikts saskaņā ar šī sprieduma 69. punktā atgādināto judikatūru.
105 Ņemot vērā iepriekš minēto, jāsecina, ka Komisija, uzskatot, ka maksājums par notekūdeņu attīrīšanu nepiešķīra priekšrocību, jo par to bija lēmis privāts uzņēmējs, ir pārkāpusi LESD 107. panta 1. punktu, kā arī 2016. gada paziņojuma 228. punktu. Līdz ar to trešais pamats ir jāapmierina.
106 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, jāapmierina otrais, kā arī, pakārtoti, trešais pamats un līdz ar to jāatceļ apstrīdētais lēmums, neizskatot pārējos prasītājas izvirzītos pamatus.
Par tiesāšanās izdevumiem
107 Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 219. pantam Vispārējā tiesa nolēmumos, kas pasludināti pēc tās nolēmumu atcelšanas un lietas nodošanas atpakaļ, lemj par tiesāšanās izdevumiem attiecībā uz tiesvedību Vispārējā tiesā un apelācijas tiesvedību Tiesā.
108 Apelācijas tiesvedības spriedumā Tiesa atcēla sākotnējo rīkojumu un atlika lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu. Tādējādi Vispārējai tiesai šajā spriedumā jālemj, pirmām kārtām, par visiem tiesāšanās izdevumiem, kas saistīti ar tajā ierosinātajām tiesvedībām, proti, tiesvedībām lietās T‑486/18 un T‑486/18 RENV, kā arī, otrām kārtām, par tiesāšanās izdevumiem, kas saistīti ar apelācijas tiesvedību, proti, tiesvedību lietā C‑99/21 P.
109 Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.
110 Tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs gan apelācijas tiesvedībā, gan šajā lietas nodošanas atpakaļ tiesvedībā, tai saskaņā ar prasītājas prasījumiem ir jāpiespriež atlīdzināt ar šo lietu, kā arī ar lietām T‑486/18 un C‑99/21 P saistītos tiesāšanās izdevumus.
111 Turklāt, piemērojot Reglamenta 138. panta 1. punktu, Dānijas Karaliste savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)
nospriež:
1) Atcelt Komisijas 2018. gada 19. aprīļa lēmumu C(2018) 2259 final par valsts atbalstu SA.37433 (2017/FC) – Dānija.
2) Eiropas Komisija sedz savus, kā arī atlīdzina Danske Slagtermestre tiesāšanās izdevumus tiesvedībās Vispārējā tiesā un Tiesā.
3) Dānijas Karaliste savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2024. gada 10. aprīlī.
[Paraksti]