VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2011. gada 3. martā (*)

Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Projektu, kas saistīti ar gāzes izolācijas slēgiekārtām, tirgus – Lēmums, ar kuru konstatēts EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpums – Tirgus sadale – Ietekme kopējā tirgū – Turpināta pārkāpuma jēdziens – Pārkāpuma ilgums – Noilgums – Naudas sodi – Samērīgums – Atbildību pastiprinoši apstākļi – Vadošā loma – Atbildību mīkstinoši apstākļi – Sadarbība

Lieta T‑110/07

Siemens AG, Berlīne (Vācija) un Minhene (Vācija), ko sākotnēji pārstāvēja I. Brinkers [I. Brinker], T. Lēsts [T. Loest] un K. Šteinle [C. Steinle], pēc tam Brinkers un Šteinle, advokāti,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju, ko sākotnēji pārstāvēja F. Arbo [F. Arbault] un O. Vēbers [O. Weber], pēc tam K. Lūiss [X. Lewis] un R. Zauers [R. Sauer] un visbeidzot – R. Zauers un A. Antoniadis [A. Antoniadis], pārstāvji,

atbildētāja,

par prasību prioritāri – daļēji atcelt Komisijas 2007. gada 24. janvāra Lēmumu C(2006) 6762, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar EKL 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/F/38.899 – Gāzes izolācijas slēgiekārtas), kā arī pakārtoti – samazināt prasītājai uzlikto naudas sodu.

VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētāja I. Pelikānova [I. Pelikánová] (referente), tiesneši K. Jirimēe [K. Jürimäe] un S. Soldevila Fragoso [S. Soldevila Fragoso],

sekretāre K. Andova [K. Andová], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2009. gada 16. decembra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        Prasītāja – Siemens AG – ir sabiedrība, kas kotējas biržā un veic darbību elektrotehnikas un elektronikas jomā. Tās pārvaldes atrašanās vieta ir Berlīne (Vācija) un Minhene (Vācija).

2        Gāzes izolācijas slēgiekārtas (turpmāk tekstā – “GIS”) tiek izmantotas, lai kontrolētu enerģijas plūsmu elektriskajos tīklos. Tā ir smaga elektriska iekārta, kas tiek izmantota kā galvenā sastāvdaļa ekspluatācijai gatavās elektriskajās apakšstacijās. Apakšstacijas ir elektriskās palīgcentrāles, kas konvertē elektrisko strāvu. Papildus transformatoram elektrisko apakšstaciju elementi ir kontroles sistēmas, releji, baterijas, lādētāji un slēgiekārta. Slēgiekārtas funkcija ir aizsargāt transformatoru no pārslodzes un/vai izolēt shēmu un transformatoru, kurā ir defekts.

3        Slēgiekārtas var izmantot gāzes izolāciju, gaisa izolāciju vai hibrīdizolāciju, ja tajās tiek kombinētas divas iepriekš minētās tehnoloģijas. GIS tiek pārdotas visā pasaulē kā ekspluatācijai gatavo elektrisko apakšstaciju neatņemamas sastāvdaļas vai kā atsevišķas iekārtas, kas ir uzstādāmas šādās apakšstacijās. Tās atbilst aptuveni no 30 līdz 60 % no šo apakšstaciju kopējās cenas.

4        2004. gada 3. martā ABB Ltd paziņoja Komisijai par pret konkurenci vērstas prakses pastāvēšanu GIS nozarē un pauda mutvārdu lūgumu par atbrīvošanu no naudas sodiem saskaņā ar Komisijas 2002. gada 19. februāra Paziņojumu par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu [aizliegto vienošanos] gadījumos (OV C 45, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “Paziņojums par sadarbību”).

5        Prakse, par kuru ziņoja ABB, ietvēra GIS pārdošanas projektu koordinēšanu pasaules līmenī, ietverot tirgu sadalīšanu, kvotu piešķiršanu un attiecīgo tirgus daļu uzturēšanu, GIS projektu piešķiršanu šajā ziņā paredzētajiem ražotājiem un konkursa procedūru manipulēšanu (manipulācijas ar piedāvājumiem), lai šie līgumi tiktu piešķirti šiem ražotājiem, cenu noteikšanu ar sarežģītas kārtības palīdzību saistībā ar GIS projektiem, kas netika piešķirti, licences līgumu izbeigšanu ar sabiedrībām, kas nav aizliegtās vienošanās dalībnieces, un apmaiņu ar jutīgu informāciju par tirgu.

6        ABB iesniegtais mutvārdu lūgums par atbrīvošanu no naudas sodiem tika papildināts ar mutvārdu apsvērumiem un dokumentāriem pierādījumiem. 2004. gada 25. aprīlī Komisija piešķīra ABB nosacītu atbrīvojumu.

7        Pamatojoties uz ABB paziņojumiem, Komisija sāka izmeklēšanu un 2004. gada 11. un 12. maijā veica pārbaudes Areva T&D SA, Siemens AG, grupas VA Tech, Hitachi Ltd un Japan AE Power Systems Corp (turpmāk tekstā – “JAEPS”) telpās.

8        2006. gada 20. aprīlī Komisija pieņēma paziņojumu par iebildumiem, kurš tika paziņots 20 sabiedrībām, tostarp Siemens.

9        2006. gada 18. un 19. jūlijā Komisija veica uzklausīšanu.

10      2007. gada 24. janvārī Komisija pieņēma Lēmumu C(2006) 6762, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar EKL 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/F/38.899 – Gāzes izolācijas slēgiekārtas) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”). Tas tika paziņots Siemens 2007. gada 8. februārī.

11      Papildus Siemens apstrīdētais lēmums tika adresēts ABB, Alstom, SA, Areva, SA, Areva T&D AG, Areva T&D Holding SA un Areva T&D SA, Fuji Electric Holdings Co., Ltd un Fuji Electric Systems Co., Ltd (turpmāk tekstā kopā – “Fuji”), Hitachi Ltd un Hitachi Europe Ltd (turpmāk tekstā kopā – “Hitachi”), JAEPS, Mitsubishi Electric System Corp. (turpmāk tekstā – “Melco”), Nuova Magrini Galileo SpA, Schneider Electric SA, Siemens AG Österreich, Siemens Transmission & Distribution Ltd (turpmāk tekstā – “Reyrolle”), Siemens Transmission & Distribution SA, Toshiba Corp. un VA Tech Transmission & Distribution GmbH & Co. KEG.

12      Apstrīdētā lēmuma preambulas 113.–123. apsvērumā Komisija ir norādījusi, ka dažādie uzņēmumi, kas ir bijuši aizliegtās vienošanās dalībnieki, koordinēja GIS projektu piešķiršanu pasaules mērogā, izņemot noteiktus tirgus, saskaņā ar norunātajiem noteikumiem, lai it īpaši paturētu spēkā kvotas, kas lielā mērā atspoguļo to vēsturisko tirgu aplēstās daļas. Tā ir precizējusi, ka GIS projektu piešķiršana tika veikta, pamatojoties uz apvienoto “Japānas” kvotu un apvienoto “Eiropas” kvotu, kas pēc tam bija savā starpā jāsadala attiecīgi starp Japānas ražotājiem un Eiropas ražotājiem. Nolīgumā, kas parakstīts Vīnē 1988. gada 15. aprīlī (turpmāk tekstā – “GQ nolīgums”), tika paredzēti noteikumi, kas ļauj piešķirt GIS projektus vai nu Japānas ražotājiem, vai arī Eiropas ražotājiem, un atskaitīt to vērtību no attiecīgās kvotas.

13      Turklāt apstrīdētā lēmuma preambulas 124.–132. apsvērumā Komisija ir precizējusi, ka dažādie uzņēmumi, kas bijuši aizliegtās vienošanās dalībnieki, bija noslēguši nerakstītu nolīgumu (turpmāk tekstā – “vispārējs nolīgums”), saskaņā ar kuru GIS projekti Japānā, no vienas puses, un aizliegtās vienošanās Eiropas dalībnieku valstīs, no otras puses, kas tika kopā apzīmētas kā GIS projektu “mītnes valstis”, bija vienīgi paredzēti attiecīgi karteļa Japānas dalībniekiem un Eiropas dalībniekiem. Saistībā ar GIS projektiem “mītnes valstīs” nenotika informācijas apmaiņa starp abām grupām un šie projekti netika atskaitīti no attiecīgajām kvotām. GQ nolīgumā arī bija noteikumi par informācijas apmaiņu, kas nepieciešama karteļa funkcionēšanai, starp abām ražotāju grupām, kuru it īpaši nodrošināja šo grupu sekretāri, par attiecīgo konkursu manipulēšanu un cenu noteikšanu GIS projektiem, kas nevarēja tikt piešķirti. Saskaņā ar GQ nolīguma 2. pielikumu šis nolīgums attiecās uz visu pasauli, izņemot ASV, Kanādu, Japānu un 17 Rietumeiropas valstis. Turklāt saskaņā ar vispārējo nolīgumu GIS projekti Eiropas valstīs, kas nav “mītnes valstis”, bija arī rezervēti Eiropas grupai, bet Japānas ražotāji bija apņēmušies neiesniegt savus piedāvājumus par GIS projektiem Eiropā.

14      Komisija uzskata, ka GIS projektu sadalīšana starp Eiropas ražotājiem tika regulēta ar nolīgumu, kas arī tika parakstīts Vīnē 1988. gada 15. aprīlī un kura virsraksts ir “E‑Group Operation Agreement for GQ‑Agreement” (E grupas nolīgums par GQ nolīguma īstenošanu, turpmāk tekstā – “EQ nolīgums”). Tā norādīja, ka GIS projektu piešķiršana Eiropā notika saskaņā ar tādiem pašiem noteikumiem un procedūrām kā tie, saskaņā ar kuriem notika GIS projektu piešķiršana citās valstīs. Konkrētāk, GIS projekti Eiropā arī bija jāpaziņo, jāizklāsta, jāpiešķir, par tiem jāvienojas, vai tie bija saņēmuši minimālās cenas līmeni.

15      Apstrīdētā lēmuma preambulas 142. apsvērumā Komisija ir konstatējusi, ka GQ nolīgumā un EQ nolīgumā, kā arī aizliegtās vienošanās organizēšanas un funkcionēšanas vajadzībām dažādie aizliegtās vienošanās dalībnieki bija identificēti ar kodu, kas sastāv no skaitļiem Eiropas dalībnieku gadījumā un burtiem Japānas dalībnieku gadījumā. Sākotnējie kodi no 2002. gada jūlija tika aizvietoti ar numuriem.

16      Apstrīdētā lēmuma 1. panta o) apakšpunktā Komisija ir konstatējusi, ka Siemens bija piedalījies pārkāpumā no 1988. gada 15. aprīļa līdz 1999. gada 1. septembrim un no 2002. gada 26. marta līdz 2004. gada 11. maijam.

17      Par pārkāpumu, kas paredzēts apstrīdētā lēmuma 1. pantā, Siemens apstrīdētā lēmuma 2. panta m) punktā tika uzlikts naudas sods EUR 396 562 500.

 Process un lietas dalībnieku prasījumi

18      Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas [tagad – Vispārējā tiesa] kancelejā iesniegts 2007. gada 16. aprīlī, Siemens cēla šo prasību.

19      Vispārējā tiesa (otrā palāta), pamatojoties uz tiesneša referenta ziņojumu, nolēma uzsākt mutvārdu procesu.

20      Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 64. punktā paredzētajiem procesa organizatoriskajiem pasākumiem lietas dalībnieki tika lūgti atbildēt uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumiem. Uz šo lūgumu lietas dalībnieki atbildēja noteiktajos termiņos.

21      Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem mutvārdu jautājumiem tika uzklausītas 2009. gada 16. decembra tiesas sēdē.

22      Siemens prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu daļā, kas attiecas uz Siemens;

–        pakārtoti – samazināt tai uzliktā naudas soda summu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

23      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest Siemens atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

24      Lai pamatotu savu prasību atcelt tiesību aktu, Siemens izvirza trīs pamatus. Pirmais pamats ir par EKL 81. panta 1. punkta un Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (turpmāk tekstā – “EEZ līgums”) 53. panta pārkāpumu. Otrais pamats ir par Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un [EKL] 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 25. panta pārkāpumu. Trešais pamats ir par kļūdām tiesību piemērošanā, aprēķinot naudas soda summu.

I –  Par pirmo pamatu attiecībā uz EKL 81. panta 1. punkta un EEZ līguma 53. panta 1. punkta pārkāpumu

25      Pirmais pamats ir sadalīts divās daļās. Pirmajā daļā Siemens norāda uz “inkriminējamo pārkāpumu nepietiekamu izklāstu”. Otrajā daļā tā norāda uz “iespējami noslēgto nolīgumu un to ietekmes uz kopējo tirgu nepareizu analīzi”.

A –  Par pirmā pamata pirmo daļu attiecībā uz “inkriminējamo pārkāpumu nepietiekamu izklāstu”

1.     Lietas dalībnieku argumenti

26      Siemens norāda, ka pārkāpumu, kuru Komisija tai inkriminē, Komisija neesot precīzi izklāstījusi un pietiekami pierādījusi. Pēc būtības tā norāda, ka, pirmkārt, Komisija neesot pierādījusi inkriminējamās rīcības vienotu un turpinātu raksturu, otrkārt, tā neesot izklāstījusi konkrētu vienošanās ietekmi uz kopējo tirgu un, treškārt, tā neesot sniegusi Siemens kopējā nodoma divos gadījumos piedalīties tajā pašā pārkāpumā pierādījumu.

27      Komisija norāda, ka šis pamats esot noraidāms kā nepietiekami argumentēts. Turklāt tā uzskata, ka Siemens apgalvojumi neesot pamatoti.

2.     Vispārējās tiesas vērtējums

28      Ir jākonstatē, ka pirmā pamata pirmajā daļā ir ietverti tikai iebildumi, kas vai nu ir izvirzīti arī citās prasības pieteikuma daļās, vai arī ir tādi, kuri ir aplūkojami arī citu Siemens izvirzītu pamatu izskatīšanā un kuri vienlaikus attiecas uz apstrīdētā lēmuma 1. pantu, kurā ir konstatēts inkriminējamais pārkāpums. Piemēram, iebildums par inkriminējamās rīcības vienota un turpināta rakstura pierādījuma neesamību ir izvirzīts arī otrā pamata otrajā daļā un iebildums attiecībā uz Siemens kopējo nodomu piedalīties šajā pārkāpumā arī ir aplūkojams šajā kontekstā. Līdzīgi iebildums par aizliegtās vienošanās konkrētas ietekmes uz kopējo tirgu izklāsta neesamību tāpat daudz detalizētākā veidā ir izvirzīts pirmā pamata otrajā daļā. Tādējādi rodas iespaids, ka šai daļai nav patstāvīga rakstura.

29      Tādēļ par pirmā pamata pirmo daļu nav jāspriež.

B –  Par pirmā pamata otro daļu attiecībā uz “iespējami noslēgto nolīgumu un to ietekmes uz kopējo tirgu nepareizu analīzi”

30      Pirmā pamata otrajā daļā Siemens izvirza trīs iebildumus par, respektīvi, tādas aizliegtās vienošanās neesamību, kura radītu ietekmi EEZ, tirgu ģeogrāfiskās sadalīšanas starp Japānas un Eiropas ražotājiem neesamību un “mītnes valstu” aizsardzības neesamību.

31      Šie trīs iebildumi ir cieši saistīti. Pirmkārt, otrais un trešais iebildums attiecas uz Komisijas konstatējumiem, kas, ja pieņem, ka tie ir patiesi, pierāda tādas aizliegtās vienošanās esamību, kurai ir bijusi ietekme EEZ, kas ir jautājums, kurš ir pirmā iebilduma priekšmets. Otrkārt, trīs iebildumi ir saistīti arī tādā ziņā, ka tie attiecas uz tiem pašiem Komisijas sniegtajiem pierādījumiem. Tādējādi tie ir jāizskata kopumā.

1.     Lietas dalībnieku argumenti

32      Siemens norāda, ka saistībā ar pirmo tās dalības posmu, kas atbilst laikposmam no 1988. līdz 1999. gadam, tai inkriminējamais pārkāpums apstrīdētajā lēmumā neesot pietiekami pamatots. It īpaši Komisija esot kļūdaini konstatējusi, ka GQ nolīgums un EQ nolīgums pierāda pārkāpumu, kas ir radījis ietekmi EEZ, lai gan EEZ no šo nolīgumu piemērošanas jomas esot tikusi tieši izslēgta. Ar citiem Komisijas sniegtajiem pierādījumiem šāds pārkāpums tāpat neesot pierādīts.

33      Siemens šajā ziņā uzskata, ka Komisija neesot pierādījusi, ka vispārējā nolīgumā Eiropas un Japānas ražotāji būtu nolēmuši neiejaukties to attiecīgo valstu tirgos. Šādu ģeogrāfisko tirgu sadalījumu nepierādot nedz 17 Eiropas valstu tiešā izslēgšana no GQ nolīguma piemērošanas jomas, nedz apgalvojamā Eiropā īstenojamo GIS projektu atskaitīšana no vispārējas kvotas, nedz arī Komisijas norādītās Hitachi vai Fuji deklarācijas. Turpretim apstākļa, ka GQ nolīguma dalībnieki ir atturējušies tirgot savas preces noteiktos Eiropas tirgos, iemesls esot vienīgi piekļuves šiem tirgiem tehniskie un ekonomiskie šķēršļi.

34      Siemens apstrīd gan ģeogrāfiskās Eiropas tirgu sadales atbilstoši “mītnes valstu” vai “pašmāju tirgu” principam esamību, gan arī savu dalību apgalvojamos “iepriekšējos Eiropas nolīgumos”, uz kuriem Komisija norāda, lai pamatotu savu tēzi par tirgu sadali EEZ. Komisijas šajā ziņā sniegtie pierādījumi esot nepietiekami. Visbeidzot noteiktu ražotāju darbības zināmu valstu tirgos neesamību varot izskaidrot citādi nekā ar aizliegtās vienošanās pastāvēšanu.

35      Komisija apstrīd Siemens norādītos argumentus.

2.     Vispārējās tiesas vērtējums

36      Vispirms ir jāatzīmē, ka savos rakstveida aktos Siemens tieši atzīst faktus, kā tie ir atspoguļoti apstrīdētajā lēmumā, kas attiecas uz tās dalības pārkāpumā otro posmu, kurš atbilst laikposmam no 2002. līdz 2004. gadam. Tādējādi Siemens izvirzītais pirmais pamats attiecas tikai uz tās dalības pārkāpumā pirmo posmu, kurš atbilst laikposmam no 1988. līdz 1999. gadam. Tādēļ pierādījumi, uz kuriem pamatojas Komisija, aplūkojamajā pirmā pamata daļā ir jāizskata tikai tiktāl, ciktāl tie ir saistīti ar šo pēdējo minēto posmu vai ciktāl tiem ir nozīme, lai izdarītu secinājumus par šo pēdējo laikposmu.

37      Šajā ziņā Komisijas arguments, ka apsvērumus attiecībā uz laikposmu no 2002. līdz 2004. gadam varot leģitīmi attiecināt uz agrāko laikposmu, jo runa esot par vienu un to pašu pārkāpumu, ir jānoraida. Nepastāvot vajadzībai šajā stadijā spriest par vienota pārkāpuma, kas ietver divus Siemens dalības aizliegtajā vienošanās posmus, esamību, tas, kādā mērā pierādījumi, kas attiecas uz vienu konkrētu pārkāpuma posmu, var sniegt derīgas norādes arī par tās dalības pārkāpumā pirmo posmu, ir jāvērtē vienīgi katrā konkrētā gadījumā.

38      Turklāt Komisijas tēze, ka Siemens aprobežojoties ar aizliegtās vienošanās ietekmes uz konkurenci EEZ apstrīdēšanu, lai gan apstrīdētajā lēmumā tā Siemens pārmetot, ka šī pēdējā esot noslēgusi aizliegtu vienošanos ar mērķi izkropļot konkurenci kopējā tirgū, nevar izraisīt Siemens inkriminējamo faktu izskatīšanas ierobežošanu. No visiem Siemens rakstveida aktos iekļautajiem apsvērumiem izriet, ka tā apstrīd ne vien to, ka aplūkojamā aizliegtā vienošanās ir radījusi ietekmi kopējā tirgū un EEZ (izņemot Lihtenšteinu un Islandi), bet arī to, ka tās mērķis ir bijis izkropļot konkurenci kopējā tirgū un EEZ.

39      Līdz ar to lietas dalībnieku viedokļu atšķirības būtībā attiecas uz jautājumu, vai attiecībā uz laikposmu starp 1988. un 1999. gadu Komisija ir pierādījusi tādas aizliegtās vienošanās esamību, kas var radīt ietekmi kopējā tirgū un EEZ.

40      Tādējādi ir jānosaka, vai GQ nolīgums un EQ nolīgums kā dokumentārie pierādījumi pierāda tādas aizliegtās vienošanās esamību, kas varētu būt radījusi ietekmi kopējā tirgū un EEZ. Šajā ziņā nav jānošķir divas EKL 81. panta 1. punktā paredzētās alternatīvas. Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai, lai novērtētu, vai saskaņotas darbības ar EKL 81. panta 1. punktu ir aizliegtas, to konkrētās ietekmes vērā ņemšana ir lieka tad, ja ir redzams, ka to mērķis ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci kopējā tirgū (skat. Tiesas 2009. gada 4. jūnija spriedumu lietā C‑8/08 T‑Mobile Netherlands u.c., Krājums, I‑4529. lpp., 29. punkts un tajā minētā judikatūra). Minētā judikatūra pēc analoģijas ir piemērojama EEZ līguma 53. panta 1. punktam.

41      Noraidošas atbildes gadījumā vēl būtu jāpārbauda, vai Komisijas norādīto vispārējo nolīgumu pietiekami pierāda citu pierādījumu kopums.

42      Tomēr, pirms veikt šo pārbaudi, ir jāatgādina pierādīšanas pienākuma jomā piemērojamās normas, jo lietas dalībniekiem ir domstarpības arī par šo jautājumu.

a)     Par pierādīšanas pienākumu

43      Vispirms ir jāatgādina, ka Komisijai ir jāpierāda tās konstatētais EKL 81. panta 1. punkta pārkāpums un ir jāiesniedz tādi pierādījumi, kas tiesiski pietiekamā veidā pierāda pārkāpumu veidojošo faktu esamību (Tiesas 1998. gada 17. decembra spriedums lietā C‑185/95 P Baustahlgewebe/Komisija, Recueil, I‑8417. lpp., 58. punkts, un 1999. gada 8. jūlija spriedums lietā C‑49/92 P Komisija/Anic Partecipazioni, Recueil, I‑4125. lpp., 86. punkts).

44      Šajā kontekstā tiesas šaubām ir jābūt vērstām par labu uzņēmumam – lēmuma, ar kuru konstatēts pārkāpums, adresātam. Tādējādi tiesa nevar secināt, ka Komisija ir tiesiski pietiekamā veidā pierādījusi attiecīgā pārkāpuma esamību, ja par šo jautājumu tai vēl ir šaubas, it īpaši saistībā ar prasību atcelt lēmumu par naudas soda uzlikšanu (Pirmās instances tiesas 2006. gada 27. septembra spriedums apvienotajās lietās T‑44/02 OP, T‑54/02 OP, T‑56/02 OP, T‑60/02 OP un T‑61/02 OP Dresdner Bank u.c./Komisija, Krājums, II‑3567. lpp., 60. punkts).

45      Šajā pēdējā situācijā ir jāņem vērā tostarp no 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 6. panta 2. punkta izrietošais nevainīguma prezumpcijas princips, kas ir daļa no pamattiesībām, kuras saskaņā ar Tiesas judikatūru, ko turklāt vēl apstiprina LES 6. panta 2. punkts, veido Kopienu tiesību vispārējos principus. Ņemot vērā attiecīgo pārkāpumu raksturu, kā arī ar tiem saistīto sankciju raksturu un smagumu, nevainīguma prezumpcijas princips ir piemērojams tostarp procesos par uzņēmumiem piemērojamo konkurences tiesību normu pārkāpumiem, kuru rezultātā var tikt noteikts naudas sods vai kavējuma nauda (šajā ziņā skat. Tiesas 1999. gada 8. jūlija spriedumus lietā C‑199/92 P Hüls/Komisija, Recueil, I‑4287. lpp., 149. un 150. punkts, un lietā C‑235/92 P Montecatini/Komisija, Recueil, I‑4539. lpp., 175. un 176. punkts).

46      Tādējādi ir nepieciešams, lai Komisija iesniegtu precīzus un saskaņotus pierādījumus, lai konstatētu pārkāpuma pastāvēšanu (iepriekš 44. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Dresdner Bank u.c./Komisija, 62. punkts) un lai gūtu drošu pārliecību, ka apgalvojamie pārkāpumi rada ievērojamus konkurences ierobežojumus EKL 81. panta 1. punkta izpratnē (Pirmās instances tiesas 1999. gada 21. janvāra spriedums apvienotajās lietās T‑185/96, T‑189/96 un T‑190/96 Riviera Auto Service u.c./Komisija, Recueil, II‑93. lpp., 47. punkts).

47      Tomēr ir svarīgi uzsvērt, ka katram Komisijas sniegtajam pierādījumam nav obligāti jāatbilst šiem kritērijiem attiecībā uz katru pārkāpuma elementu. Pietiek, ka vispārēji novērtēts pazīmju kopums, uz kuru atsaucas iestāde, atbilst šai prasībai (skat. iepriekš 44. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Dresdner Bank u.c./Komisija, 63. punkts un tajā minētā judikatūra).

48      Turklāt, ņemot vērā pret konkurenci vērstu nolīgumu noslēgšanas aizlieguma plašo pazīstamību, kā arī apstākli, ka tie šī iemesla dēļ tiek īstenoti slepenībā, nevar prasīt, lai Komisija iesniegtu dokumentus, kas skaidri liecina, ka attiecīgie uzņēmēji ir kontaktējušies. Katrā ziņā ir jābūt iespējai papildināt fragmentāros un izkliedētos faktus, kuri var būt Komisijas rīcībā, ar secinājumiem, kas ļautu atveidot atbilstošos apstākļus. Tādējādi par prakses vai nolīguma, kas ir vērsts pret konkurenci, pastāvēšanu var secināt no noteikta to sakritību un norāžu skaita, kas, izvērtētas kopā, var tikt uzskatītas par pierādījumu konkurences tiesību normu pārkāpumam, ja nav cita ticama izskaidrojuma (iepriekš 44. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Dresdner Bank u.c./Komisija, 64. un 65. punkts, un Tiesas 2004. gada 7. janvāra spriedums apvienotajās lietās C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija, Recueil, I‑123. lpp., 55.–57. punkts).

49      Tomēr, ja Komisija, lai konstatētu, ka ir izdarīts pārkāpums, atsaucas tikai uz attiecīgo uzņēmumu rīcību tirgū, ir pietiekami, ka šie uzņēmumi pierāda, ka pastāv apstākļi, kas sniedz citu skaidrojumu Komisijas konstatētajiem faktiem un kas tātad ļauj faktu izskaidrojumu, ko Komisija izmantojusi, lai secinātu par Kopienas konkurences tiesību normu pārkāpuma esamību, aizstāt ar citu ticamu izskaidrojumu (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2004. gada 8. jūlija spriedumu apvienotajās lietās T‑67/00, T‑68/00, T‑71/00 un T‑78/00 JFE Engineering u.c./Komisija, Krājums, II‑2501. lpp., 186. punkts un tajā minētā judikatūra).

50      Saistībā ar pierādījumiem, ko var sniegt, lai pierādītu EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumu, ir jāņem vērā, ka Kopienu tiesībās prevalējošais princips ir pierādījumu brīvas sniegšanas princips (Pirmās instances tiesas 2004. gada 8. jūlija spriedums lietā T‑50/00 Dalmine/Komisija, Krājums, II‑2395. lpp., 72. punkts). It īpaši neviena Kopienas tiesību norma vai vispārējs princips neliedz Komisijai attiecībā uz uzņēmumu atsaukties uz citu pārkāpumā iesaistīto uzņēmumu paziņojumiem. Pretējā gadījumā Komisijas pienākums pierādīt darbības, ar ko pārkāpts EKL 81. un 82. pants, būtu neiespējams un nesavienojams ar tai ar EK līgumu piešķirto uzdevumu pārraudzīt šo noteikumu pienācīgu piemērošanu (iepriekš 49. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 192. punkts).

51      Tādējādi faktu alternatīva izskaidrojuma esamībai nozīme ir tikai tad, ja Komisija pamatojas vienīgi uz attiecīgo uzņēmumu rīcību tirgū. Tātad, sākot ar brīdi, kad pārkāpuma esamība nevis tiek prezumēta, bet gan ir konstatēta ar pierādījumiem, šādam izskaidrojumam nav nozīmes. Turklāt atbilstoši iepriekšējā punktā minētajam pierādījumu brīvas sniegšanas principam pārkāpuma pierādīšanai ir pieļaujami visi pierādīšanas līdzekļi, no kā izriet, ka, ja pārkāpums tiesiski pietiekamā veidā ir pierādīts ar citiem pierādījumiem nekā dokumentārie pierādījumi, alternatīvam izskaidrojumam nav nozīmes (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 1999. gada 20. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās no T‑305/94 līdz T‑307/94, no T‑313/94 līdz T‑316/94, T‑318/94, T‑325/94, T‑328/94, T‑329/94 un T‑335/94 Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, Recueil, II‑931. lpp., 727. un 728. punkts).

52      Šajā lietā saistībā ar Siemens apstrīdētajiem apstākļiem ir jāpārbauda, vai rīcība, ko Komisija tai inkriminē apstrīdētajā lēmumā, ir konstatēta ar pierādījumiem, vai arī tā ir vienīgi secināta no attiecīgo uzņēmumu rīcības tirgū. Tikai šajā pēdējā gadījumā būtu vēl jāpārbauda, vai ir alternatīvi attiecīgo uzņēmumu rīcības tirgū izskaidrojumi, kas ir pietiekami ticami, lai apšaubītu apstrīdētajā lēmumā veiktos konstatējumus.

53      Turpretim atbilstoši judikatūrai, ņemot vērā pret konkurenci vērstu nolīgumu noslēgšanas aizlieguma plašo pazīstamību un slepenību, kurā tie tiek īstenoti, aizliegto vienošanos var pierādīt ar saskaņotu pazīmju kopumu (skat. iepriekš 48. punktu). Tādējādi Siemens nevar panākt šāda pierādījuma noraidīšanu, izmantojot faktisko argumentu, ka Komisijas sniegtas individuālas norādes, tās aplūkojot izolēti, nav pietiekamas, lai pierādītu Siemens inkriminējamo rīcību. Jau pēc definīcijas individuāli pierādījumi, kas veido minētā Komisijas sniegtu saskaņotu pazīmju kopuma daļu, tos aplūkojot izolēti, nevar būt pilnīgi šīs rīcības pierādījumi.

54      Saistībā ar dažādiem pierādījumiem piešķiramo pierādīšanas spēku ir jāuzsver, ka, lai novērtētu brīvi iesniegtos pierādījumus, vienīgais nozīmīgais kritērijs ir to ticamība (skat. Pirmās instances tiesas 2004. gada 8. jūlija spriedumu lietā T‑44/00 Mannesmannröhren-Werke/Komisija, Krājums, II‑2223. lpp., 84. punkts un tajā minētā judikatūra; iepriekš 50. punktā minēto spriedumu lietā Dalmine/Komisija, 72. punkts, un iepriekš 49. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 273. punkts). Atbilstoši pierādījumu jomā vispārīgi piemērojamiem noteikumiem dokumenta ticamība un tātad pierādīšanas spēks ir atkarīgi no tā izcelsmes, tā izstrādāšanas apstākļiem, tā adresāta un tā satura saprātīga un ticama rakstura (Pirmās instances tiesas 2000. gada 15. marta spriedums apvienotajās lietās T‑25/95, T‑26/95, no T‑30/95 līdz T‑32/95, no T‑34/95 līdz T‑39/95, no T‑42/95 līdz T‑46/95, T‑48/95, no T‑50/95 līdz T‑65/95, no T‑68/95 līdz T‑71/95, T‑87/95, T‑88/95, T‑103/95 un T‑104/95 Cimenteries CBR u.c./Komisija, Recueil, II‑491. lpp., 1053. punkts; tiesneša Vesterdorfa [Vesterdorf], kas pilda ģenerāladvokāta pienākumus, secinājumi saistībā ar Pirmās instances tiesas 1991. gada 24. oktobra spriedumu lietā T‑1/89 Rhône-Poulenc/Komisija, Recueil, II‑867. lpp. un II‑956. lpp.). Liela nozīme it īpaši ir jāpiešķir apstāklim, ka dokuments ir ticis uzrakstīts tiešā saistībā ar faktiem (Pirmās instances tiesas 1999. gada 11. marta spriedums lietā T‑157/94 Ensidesa/Komisija, Recueil, II‑707. lpp., 312. punkts, un 2003. gada 16. decembra spriedums apvienotajās lietās T‑5/00 un T‑6/00 Nederlandse Federatieve Vereniging voor de Groothandel op Elektrotechnisch Gebied un Technische Unie/Komisija, Recueil, II‑5761. lpp., 181. punkts) vai ka to ir uzrakstījis tiešs šo faktu liecinieks (iepriekš 49. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 207. punkts). Turklāt paskaidrojumi, kas ir pret to sniedzēja interesēm, principā ir uzskatāmi par īpaši ticamiem pierādījumiem (iepriekš 49. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 207., 211. un 212. punkts).

b)     Par GQ nolīguma un EQ nolīguma pierādīšanas spēku

55      Vispirms, kas attiecas uz GQ nolīgumu, lietas dalībnieki ir vienisprātis par to, ka šis nolīgums paredz īstenot aizliegtu vienošanos attiecībā uz GIS projektiem pasaules līmenī, kas tostarp iekļauj informācijas apmaiņu par konkursiem un noslēgtiem līgumiem, izmantojot standartizētas veidlapas, kvotas piešķiršanu attiecīgi Eiropas un Japānas ražotāju grupām, tirgu sadali aizliegtajā vienošanās, manipulācijas ar konkursiem, minimālo cenu noteikšanu un cīņu pret aizliegtajā vienošanās neietilpstošiem uzņēmumiem. Tomēr ir jāatzīmē, ka, tāpat kā to apstiprina Siemens, GQ nolīguma redakcija izslēdz tā piemērošanu Eiropā. Šī nolīguma 2. pielikumā attiecībā uz tā teritoriālo piemērošanas jomu ir definētas piecas teritoriju grupas. Pirmā grupa ir definēta kā tāda, kas iekļauj Eiropu un Vidusjūras telpu, izņemot tajā laikā Kopienā ietilpstošās divpadsmit dalībvalstis, kā arī Austriju, Zviedriju, Šveici, Somiju un Norvēģiju. Tādējādi attiecībā uz EEZ piemērošanas jomā ir iekļautas tikai Lihtenšteina un Islande, kas ir apstāklis, kurš ir nozīmīgs tikai no EEZ līguma stāšanās spēkā 1994. gada 1. janvārī. Otrā grupa ir definēta kā tāda, kas iekļauj Āziju, izņemot Japānu.

56      Tādējādi GQ nolīguma redakcija pati par sevi nav aizliegtas vienošanās, kas rada ietekmi kopējā tirgū un EEZ, pierādījums.

57      Turpinot saistībā ar EQ nolīgumu ir jāatzīmē, ka tas ir tikai GQ nolīguma īstenošanas nolīgums, ko apstiprina tā virsraksts un tā preambulas noteikumi, kuros tostarp ir paredzēts, ka EQ nolīgums ir piemērojams GQ nolīguma īstenošanā un šajā pēdējā nolīgumā paredzētie noteikumi ir pārāki pār EQ nolīguma noteikumiem. Pēc būtības EQ nolīgums ietver noteikumus attiecībā uz kopējās “Eiropas” kvotas sadali starp Eiropas ražotājiem. Šī sadale tika veikta atbilstoši EQ nolīguma 4. pantā paredzētajai procedūrai un atbilstoši šī nolīguma 8. pantā noteiktajām kvotām.

58      Tā kā EQ nolīgumā principā tikai tiek sadalīta GQ nolīgumā, no kura, kā tikko ticis izklāstīts, ir izslēgts kopējais tirgus un EEZ būtiskā daļa, paredzētā kopējā “Eiropas” kvota, EQ nolīguma redakcija nav aizliegtas vienošanās, kas rada ietekmi kopējā tirgū un EEZ, pierādījums. Tādējādi, kā ir ticis norādīts iepriekš 39. punktā, ir jāpārbauda, vai Komisijai ir izdevies citā veidā pierādīt šādas ietekmes esamību. Secinājumi, ko ir iespējams gūt no GQ nolīguma un EQ nolīguma un kas nav saistīti ar to redakciju, ir aplūkoti šā sprieduma 140. un turpmākajos punktos attiecībā uz dokumentāriem pierādījumiem.

c)     Par vispārējā nolīguma pierādījumu

59      Vispirms ir jāatzīmē, ka apstākli, ka ar GQ nolīguma normām, uz kurām norāda arī EQ nolīgums, Eiropas un Japānas tirgi ir tieši izslēgti no to piemērošanas jomas, automātiski nevar uztvert nedz kā pierādījumu, ka aizliegtā vienošanās nav ietekmējusi Eiropas tirgus, nedz arī kā pierādījumu ģeogrāfiskā sadalījuma vai sadalījuma atbilstoši “mītnes valstīm” neesamībai. Lai gan minētā izslēgšana var nozīmēt, ka iesaistītie uzņēmumi attiecīgajos tirgos sevi pakļauj neizkropļotai konkurencei, tā var arī nozīmēt, kā to interpretē Komisija, ka attiecībā uz šiem tirgiem kvotu starp Eiropas un Japānas grupu piešķiršana un kontrole nebija vajadzīga, jo tie katrā ziņā bija ekskluzīvi rezervēti vienai no divām grupām.

60      Ir jāuzsver, ka noruna, kas ir vērsta uz to, lai ievērotu aizliegtās vienošanās dalībnieku tradicionālo priviliģēto stāvokli attiecīgi Eiropas un Japānas tirgos, ja pieņemt, ka tā ir pierādīta, jau pati par sevi ir tāda aizliegtā vienošanās, kurai ir ietekme uz kopējo tirgu, jo ar to tiek novērsta Japānas ražotāju potenciālā konkurence kopējā tirgū. Tas tā būtu pat gadījumā, ja Komisijai neizdotos pierādīt, ka Eiropas ražotāji turklāt savā starpā ir sadalījuši Eiropas tirgu. Tomēr, kā ir paskaidrots turpmāk, Komisija tiesiski pietiekamā veidā ir pierādījusi visus faktus, kurus Siemens apstrīd pirmajā pamatā.

61      Lai pierādītu vispārējā nolīguma esamību un piemērošanas jomu, Komisija apstrīdētajā lēmumā ir minējusi apstākļu kopumu, tostarp ABB, liecinieka M., Fuji un Hitachi paziņojumus, faktu, ka nedz Alstom, nedz sabiedrības, kas veido grupu Areva, nedz grupa, kuras mātes sabiedrība ir sabiedrība VA Technologie (turpmāk tekstā – “VA Tech grupa”), nav atklāti apstrīdējušas vispārējo nolīgumu, aizliegtajā vienošanās apspriesto GIS projektu sarakstu, ko ir iesniegusi ABB, un noteiktus dokumentārus pierādījumus. Tādējādi ir jāizskata katra šī pierādījuma apjoms un pierādīšanas spēks.

 Par ABB un liecinieka M. paziņojumiem

62      Savos paziņojumos ABB ir norādījusi, ka esot pastāvējusi Rietumeiropas un Japānas teritoriju aizsardzība un ka daži gadījumi, kad Japānas ražotāji pretēji šim regulējumam bija paredzējuši piedalīties konkursos Eiropā, esot radījuši aizliegtās vienošanās problēmas, kuras tomēr beigās esot tikušas atrisinātas. Turklāt 2005. gada 3. februāra paziņojumā ABB ir norādījusi, ka GIS projektu piešķiršanas kopējā tirgū – izņemot “mītnes valstis” – rezultāti pēc tam esot tikuši attiecināti uz Eiropas ražotāju pasaules kvotām atbilstoši aizliegtās vienošanās noteikumiem. Visbeidzot 2005. gada 4. februāra paziņojumā ABB ir atzinusi “mītnes valstu” sistēmas esamību, atbilstoši kurai, ja šajās valstīs ir bijis tikai viens ražotājs, tas esot bijis vienīgais projektu īpašnieks, un tad, ja tajās ir bijuši vairāki ražotāji, tie esot sadalījuši projektus savā starpā.

63      Siemens šajā ziņā norāda, ka ABB paziņojumi esot vienīgi uz interesēm balstīti šīs sabiedrības apgalvojumi, kuriem, ja tos nepamato precīzi un pārbaudāmi pierādījumi, neesot pierādīšanas spēka. Savukārt Komisija uzskata, ka uzņēmuma, kas vēlas iegūt atbrīvojumu no naudas soda, paziņojumam esot īpaša pierādīšanas vērtība vienkārši jau tāpēc, ka tas ir vērsts pret tā autora dabiskajām interesēm.

64      Saistībā ar ABB paziņojumiem piešķiramo ticamības līmeni ir jāatzīmē, ka šajā lietā ABB kā pirmā persona, kas ir paziņojusi par aizliegto vienošanos, varēja saprātīgi cerēt uz pilnīgu atbrīvojumu no naudas soda atbilstoši Paziņojuma par sadarbību 8. pantam. Tādējādi nevar izslēgt, ka tā varēja būt saskatījusi pamatu maksimizēt paziņotās pārkāpjošās rīcības nozīmi, lai kaitētu saviem konkurentiem tirgū.

65      Tomēr tas nenozīmē, ka ABB paziņojumi būtu uzskatāmi par tādiem, kuriem nav nekādas ticamības. Šajā ziņā ir ticis nospriests, ka tas, ka ir izteikts lūgums piemērot Paziņojumā par sadarbību paredzētās priekšrocības, lai saņemtu soda naudas samazinājumu, ne vienmēr norāda uz mēģinājumu sniegt sagrozītus pierādījumus. Ikviens mēģinājums maldināt Komisiju var radīt šaubas par šāda lūguma iesniedzēja godīgumu, kā arī sadarbības pilnību un līdz ar to apdraudēt tā iespēju saņemt visas Paziņojumā par sadarbību paredzētās priekšrocības (Pirmās instances tiesas 2006. gada 16. novembra spriedums lietā T‑120/04 Peróxidos Orgánicos/Komisija, Krājums, II‑4441. lpp., 70. punkts).

66      Tomēr, tā kā citi uzņēmumi, kuriem tāpat tiek inkriminēta vispārējā nolīguma noslēgšana, ABB paziņojumus apstrīd, šie paziņojumi, lai tie varētu veidot vispārējā nolīguma esamības un apjoma pietiekamu pierādījumu, ir jāpamato ar citiem pierādījumiem (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 1998. gada spriedumu lietā T‑337/94 Enso-Gutzeit/Komisija, Recueil, II‑1571. lpp., 91. punkts, un 2005. gada 25. oktobra spriedumu lietā T‑38/02 Groupe Danone/Komisija, Krājums, II‑4407. lpp., 285. punkts).

67      Tādējādi ir jāpārbauda, kādā mērā ABB paziņojumus attiecībā uz tirgus sadali starp Eiropas un Japānas ražotājiem un “mītnes valstu” esamību apstiprina citi Komisijas sniegti pierādījumi.

68      Šajā ziņā ir jākonstatē, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija tostarp atsaucas uz liecinieka M. paziņojumiem, kas agrāk bija ABB darbinieks un no 1988. gada līdz 2002. gada aprīlim pārstāvēja šo uzņēmumu aizliegtās vienošanās darbības nodrošināšanas līmenī.

69      Taču saistībā ar M. paziņojumiem vispirms ir jāuzsver, ka tā liecību nevar kvalificēt kā atšķirīgu un neatkarīgu no ABB paziņojumiem. Viņš ne tikai bija nodarbināts šajā sabiedrībā visas savas profesionālās karjeras gaitā, kas ir apstāklis, kurš, kā to pamatoti norāda Komisija, nevar nodrošināt jebkādu interešu pretrunu neesamību starp tiem, bet viņš kā ABB pilnvarnieks arī sniedza paziņojumus Komisijai tās sadarbības pienākuma nozīmē, lai iegūtu atbrīvojumu no naudas soda atbilstoši Paziņojuma par sadarbību 11. punktam, un, kā skaidri izriet no viņa izteikumu pieraksta, kas ticis veikts viņa uzklausīšanas 2005. gada 23. septembrī gaitā, ievaddaļas, viņam asistēja ABB advokāts. Turklāt Komisija, piemēram, apstrīdētā lēmuma 90. un 91. zemsvītras piezīmē M. liecības pielīdzināja ABB paziņojumiem.

70      No minētā izriet, ka M. paziņojumus nevar uzskatīt par tādu citu pierādījumu, kas apstiprina ABB paziņojumus iepriekš 66. punktā minētās judikatūras izpratnē, bet gan tie ir uzskatāmi par tādiem, kas veido šo pēdējo paziņojumu daļu. Šis apstāklis neatņem M. paziņojumiem jebkādu pierādīšanas spēku. Tos var izmantot, lai precizētu ABB paziņojumus. Tomēr informācija, kas izriet no M. liecībām, tāpat kā no ABB paziņojumiem izrietošā informācija, ir jāapstiprina ar citiem pierādījumiem, lai to varētu uzskatīt par vispārējā nolīguma esamības un apjoma pierādījumu, kas ir piemērojams arī tad, ja, pretēji ABB, M. nevar būt personīgas intereses maksimizēt ABB konkurentu pārkāpjošo rīcību. Tie paši apsvērumi turklāt ir piemērojami V.‑A. – ABB darbinieka, kuru Komisija ir izjautājusi tādos pašos apstākļos kā tie, kas iepriekšējā punktā ir aprakstīti attiecībā uz M., – paziņojumiem.

71      Saistībā ar M. paziņojumu saturu ir jāatzīmē, ka viņš ir norādījis, ka izcelsmes tirgu aizsardzības principam aizliegtās vienošanās noslēgšanā esot bijusi noteicošā nozīme un ka bez šī principa ievērošanas šī vienošanās nebūtu varējusi funkcionēt.

72      Atbilstoši M. teiktajam šī iemesla dēļ, aizliegtās vienošanās noslēgšanas brīdī 1988. gadā nosakot dažādo iesaistīto uzņēmumu kvotas, attiecīgie Japānas un Eiropas ražotāju izcelsmes tirgi, tas ir, no vienas puses, Japāna kā Japānas uzņēmumu izcelsmes tirgus un, no otras puses, Vācija, Francija, Zviedrija, Šveice un Itālija kā Eiropas uzņēmumu izcelsmes tirgi, no katra uzņēmuma ieņemamo tirgus daļu novērtējuma esot bijuši izslēgti.

73      M. tāpat ir norādījis, ka no GQ nolīgumā paredzētās projektu sadales sistēmas citas Eiropas valstis, kas nav “mītnes valstis”, esot tikušas izslēgtas, lai neietekmētu noteiktu saskaņotu darbību, kas starp dažādiem ražotājiem gadu gaitā bija izveidojušas vietējā līmenī, funkcionēšanu. Turpretim katra ražotāja iegūtais tirgu apjoms esot ticis ņemts vērā, lai kontrolētu Eiropas un Japānas grupu pasaules kvotu un katra uzņēmuma kvotu ievērošanu.

74      Turklāt M. ir uzskatījis, ka Japānas uzņēmumu ienākšanai Eiropas tirgū neesot bijis nepārvaramu tehnisku vai komerciālu šķēršļu un ka vidējā termiņā šāda ienākšana, veicot noteiktas investīcijas, esot bijusi iespējama. Tādējādi atbilstoši tā viedoklim Japānas uzņēmumi no ienākšanas Eiropas tirgū esot atteikušies nevis tehnisku iemeslu dēļ, bet drīzāk tādēļ, lai ievērotu aizliegtās vienošanās noteikumus.

75      Saistībā ar M. liecības ticamību ir jāņem vērā, ka gandrīz visā aizliegtās vienošanās darbības laikā, tas ir, no 1988. līdz 2002. gadam, viņš saistībā ar šo vienošanos ir bijis viens no ABB pārstāvjiem, kamēr pati ABB bija viena no galvenajiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem. Tādējādi viņš ir bijis tiešs viņa izklāstīto apstākļu liecinieks. Tātad viņa liecība principā ir jākvalificē kā pierādījums ar augstu pierādīšanas vērtību.

76      Turklāt M. paziņojumi, pat ja viņš neatceras visus aizliegtās vienošanās, kurā viņš kā ABB pārstāvis ir piedalījies četrpadsmit gadu laikā, īstenošanas faktiskos apstākļus, ir saskaņoti un skaidri. Liecībā, kas attiecas uz šāda ilguma laikposmu, fakts, ka viņa paziņojumos var būt dažas mazāk nozīmīgas neprecizitātes, ir uzskatāms par dabisku.

77      Tādējādi M. paziņojumiem, neraugoties uz iepriekš minēto faktu, ka tie ir uzskatāmi par ABB vārdā veiktajiem paziņojumiem, ir piešķirama augsta ticamība.

78      Ar argumentiem, ko Siemens sniegusi, lai apstrīdētu M. liecības ticamību, un tostarp ar iespējamām pretrunām starp šo liecību un V.‑A. liecību, šo vērtējumu nevar apšaubīt. Siemens apgalvojumi, kuriem atbilstoši, pirmkārt, V.‑A. esot norādījis, ka EEZ dalībvalstis, tāpat kā Ziemeļamerikas valstis, no GQ nolīguma piemērošanas jomas ir bijušas izslēgtas, un, otrkārt, Komisija neesot pierādījusi, kādā mērā V.‑A. liecība esot mazāk ticama nekā M. liecība, nevar būt iedarbīgi, jo V.‑A. liecība nav pretrunā M. liecībai.

79      Šajā ziņā ir jāatzīmē, ka savā 2005. gada 21. septembra paziņojumā V.‑A. pats ir apstiprinājis, ka viņš esot piedalījies tikai sešās līdz desmit [aizliegtās vienošanās] darbības nodrošināšanas sanāksmēs laikposmā starp 1997. un 1998. gadu, ka viņam esot bijušas ierobežotas zināšanas un ka šajā ziņā viņš esot bijis atkarīgs no M., kuram vienīgajam esot bijusi noteikta informācija, tostarp attiecībā uz Ziemeļamerikas un Eiropas neiekļaušanu GQ nolīguma piemērošanas jomā.

80      Turklāt V.‑A. ir norādījis uz atšķirību starp Ziemeļamerikas un Eiropas neiekļaušanu, precizējot, ka Amerikas Savienotās Valstis esot tikušas izslēgtas, pastāvot bailēm no smagu sankciju, kuras šajā valstī ir paredzētas aizliegtu vienošanos dalībniekiem, piemērošanas, kamēr viņš pieņēma, ka uzņēmumi, kas ir piedalījušies aizliegtajā vienošanās, Eiropas projektus faktiski esot izskatījuši, bet ne tajās sanāksmēs, kurās viņš pats ir piedalījies.

81      Visbeidzot V.‑A. ir norādījis, ka sanāksmēs, kurās viņš ir piedalījies, viņš esot bijis liecinieks disputiem starp Japānas ražotāju grupas pārstāvjiem un Eiropas ražotāju grupas pārstāvjiem saistībā ar Japānas ražotāju iespējamiem mēģinājumiem iekļūt Eiropas tirgū, pārkāpjot vienošanos, ar ko tiem esot bijis aizliegts konkurēt ar Eiropas ražotājiem Rietumeiropā. Viņš arī ir precizējis, ka neesot saskatījis nekādus nepārvaramus tehniskus vai komerciālus šķēršļus Japānas uzņēmumu ienākšanai Eiropas tirgos.

82      Spriežot atbilstoši ierobežotām zināšanām par aizliegtās vienošanās darbību, kādas viņam pēc viņa paša vārdiem ir bijušas, V.‑A. paziņojumi tādējādi ir saderīgi ar M. paziņojumiem un tos pat zināmā mērā apstiprina, tostarp attiecībā uz tirgu sadali starp Eiropas un Japānas ražotājiem. Pat ja apstrīdētajā lēmumā Komisija to nav tieši precizējusi, V.‑A. liecība attiecībā uz Siemens drīzāk ir apsūdzošs, nevis attaisnojošs apstāklis. Tādējādi Siemens arguments attiecībā uz pretrunu starp M. un V.‑A liecībām ir jānoraida.

83      Izdarot secinājumu, M. paziņojumi, kuriem ir augsta ticamība, ir pierādījums ”mītnes valstu” aizsardzības principa esamībai, Eiropas tirgu, izņemot ”mītnes valstu” tirgus, rezervēšanai Eiropas ražotājiem un pārdošanas apjoma pēdējās minētajās valstīs ņemšanai vērā, lai ievērotu pasaules kvotas. Tomēr, kā ticis konstatēts iepriekš 70. punktā, M. paziņojumi, tāpat kā ABB paziņojumi, lai tos varētu uzskatīt par pietiekamu vispārējā nolīguma esamības un apjoma pierādījumu, ir jāapstiprina ar citiem pierādījumiem.

 Par Fuji paziņojumiem

84      Fuji ir paziņojusi, ka tai esot bijis zināms par vispārējo nolīgumu, atbilstoši kuram Japānas ražotājiem bija jāatturas no ienākšanas Eiropas tirgū. Tomēr tā norāda, ka tās pašas atturēšanās ienākt Eiropas tirgū esot bijusi galvenokārt balstīta uz to, ka tā neesot varējusi nopietni pretendēt uz GIS piegāžu veikšanu Eiropā citu iemeslu dēļ, proti, ņemot vērā tās ierobežotu pasaules tirgus daļu, kas neesot devusi pamatu uzņemties nepieciešamās neatgūstamās izmaksas, lai attīstītu Eiropas bāzi. Saistībā ar vienīgo GIS projektu, kuru Fuji ir īstenojusi Eiropā, t.i., 1995. gada Čehijas Republikā veiktu projektu, tā norāda, ka šajā gadījumā tā esot darbojusies kā citas Japānas sabiedrības, kurai tā esot piegādājusi GIS Japānā, apakšuzņēmējs. Tādēļ šo projektu tā uzskata par GIS projektu Japānā un apgalvo, ka tas neparādot tās vispārējo kapacitāti veikt piegādi Eiropā.

85      Siemens šajā ziņā norāda, ka šis Fuji paziņojums esot ticis sniegts tikai pēc iepriekš 9. punktā minētās uzklausīšanas, t.i., brīdī, kad Fuji vairs nesot bijusi spējīga sniegt neatkarīgu un objektīvu liecību. Atbilstoši judikatūrai pieļaujami pierādīšanas līdzekļi ir tikai dokumenti, kas ir citēti vai minēti paziņojumā par iebildumiem (skat. Tiesas 1991. gada 3. jūlija spriedumu lietā C‑62/86 AKZO/Komisija, Recueil, I‑3359. lpp., 21. punkts, un iepriekš 54. punktā minēto Pirmās instances tiesas 2003. gada 16. decembra spriedumu apvienotajās lietās Nederlandse Federatieve Vereniging voor de Groothandel op Elektrotechnisch Gebied un Technische Unie/Komisija, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

86      Šis iebildums nav iedarbīgs. Paziņojumam par iebildumiem ir jādod ieinteresētajai personai iespēja faktiski gūt informāciju par rīcību, ko tai inkriminē Komisija, un šī prasība ir ievērota tad, ja galīgajā lēmumā ieinteresētā persona netiek apsūdzēta par citiem pārkāpumiem, nevis tiem, kas ir minēti paziņojumā par iebildumiem, un tajā tiek ņemti vērā tikai fakti, par kuriem ieinteresētajai personai ir bijusi iespēja ieņemt nostāju (Tiesas 1970. gada 15. jūlija spriedums lietā 41/69 ACF Chemiefarma/Komisija, Recueil, 661. lpp., 94. punkts; Pirmās instances tiesas 2003. gada 30. septembra spriedums apvienotajās lietās T‑191/98, no T‑212/98 līdz T‑214/98 Atlantic Container Line u.c./Komisija, Recueil, II‑3275. lpp., 138. punkts, un 2004. gada 29. aprīļa spriedums apvienotajās lietās T‑236/01, T‑239/01, no T‑244/01 līdz T‑246/01, T‑251/01 un T‑252/01 Tokai Carbon u.c./Komisija, Recueil, II‑1181. lpp., 47. punkts).

87      Lai gan ir taisnība, ka uzņēmumam lēmumā inkriminējamie pārkāpumi nedrīkst atšķirties no tiem, kas ir minēti paziņojumā par iebildumiem, attiecībā uz izmantotajiem faktiem tas tā nav, jo saistībā ar šiem pēdējiem pietiek ar to, ka par visiem uzņēmumu apsūdzībai izmantotajiem faktiem attiecīgajiem uzņēmumiem ir bijusi iespēja ieņemt nostāju. Kā ir ticis nospriests, ne ar vienu tiesību normu Komisijai nav aizliegts pēc paziņojuma par iebildumiem sniegšanas paziņot lietas dalībniekiem jaunus dokumentus, kuri, kā tā uzskata, pamato tās tēzi, ja vien uzņēmumiem ir dots nepieciešamais laiks izteikt par šo jautājumu savu viedokli (Pirmās instances tiesas 2002. gada 20. marta spriedums lietā T‑23/99 LR AF 1998/Komisija, Recueil, II‑1705. lpp., 190. punkts; šajā ziņā skat. arī Tiesas 1983. gada 25. oktobra spriedumu lietā 107/82 AEG-Telefunken/Komisija, Recueil, 3151. lpp., 29. punkts).

88      Šajā lietā ir noteikts, ka ar 2006. gada 25. augusta vēstuli Komisija Siemens ir nosūtījusi Fuji veiktos paziņojumus un to aicinājusi par šiem paziņojumiem sniegt savus komentārus. Turklāt minētie paziņojumi bija nevis pret Siemens izvirzīti iebildumi, kas, salīdzinot ar paziņojumā par iebildumiem iekļautajiem iebildumiem, būtu jauni, bet gan tikai jauns pierādījums, lai pamatotu paziņojumā par iebildumiem jau iekļautu iebildumu, t.i., to, ka starp Japānas un Eiropas ražotājiem bija noslēgts vispārējs nolīgums, saskaņā ar kuru Japānas ražotājiem nebūtu jāienāk Eiropas tirgū.

89      Tādējādi Fuji paziņojumus varēja izmantot kā pierādījumus pret Siemens.

90      Saistībā ar Fuji paziņojumiem piešķiramo ticamību ir jāatzīmē, ka tiktāl, ciktāl šī pēdēja vismaz netieši ir atzinusi, ka tās neesamības Eiropas tirgū pamatā daļēji bija vispārējais nolīgums, tā ir atzinusi faktu, kuru Komisija varēja izmantot tās apsūdzībai. Jau ir ticis nospriests, ka paziņojumi, kas ir vērsti pret to sniedzēja interesēm, principā ir uzskatāmi par īpaši ticamiem pierādījumiem (iepriekš 49. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 211. punkts).

91      Tas paliek spēkā, lai gan šajā lietā Fuji ir lūgusi tai piemērot Paziņojumu par sadarbību. Pirmkārt, Fuji paziņojumi ir tikuši veikti nevis pēc šī lūguma, bet gan atbildei uz Paziņojumu par iebildumiem, lai gan abi dokumenti tikuši izstrādāti gandrīz vienlaicīgi. Otrkārt, tam, ka Fuji ir atzinusi faktu, ka tā ir bijusi informēta par Eiropas un Japānas tirgu sadali, ir ne tikai apsūdzošs raksturs attiecībā uz citiem uzņēmumiem, kas būtu apstāklis, kuram būtu jāizraisa tās paziņojumu piesardzīga izskatīšana, bet tas arī ietver tās pašas pārkāpuma atzīšanu. Šajos apstākļos ir uzskatāms, ka šajā lietā paziņojumiem ir piešķirama augsta ticamība.

92      Visbeidzot attiecībā uz Fuji paziņojuma saturu ir jāuzsver, ka šajā paziņojumā Fuji nevis aprobežojas ar Eiropas un Japānas ražotāju veiktās tirgu sadales atzīšanu, bet arī uzrāda uzņēmumu, kas ir piedalījušies aizliegtajā vienošanās, attiecīgo mērķu detaļas, kas ļauj izdarīt citus secinājumus. Fuji norāda, ka attiecībā uz šo sabiedrību vispārējais nolīgums neesot bijis galvenais tās atteikšanās iekļūt Eiropas tirgū iemesls un sniedz iemeslu virkni, kuriem, atbilstoši tās teiktajam, šajā izvēlē esot bijusi lielāka nozīme. It īpaši arguments, ka tā ierobežotā pasaules tirgus daļa neesot devusi pamatu uzņemties nepieciešamās neatgūstamās izmaksas, lai attīstītu Eiropas bāzi, ļauj secināt, ka Japānas ražotājiem – un, aplūkojot no pretējās puses, Eiropas ražotājiem –, kuriem bija lielāka tirgus daļa, ir bijušas iespējas pārvarēt tehniskas un komerciālas grūtības iekļūt aizsargātajos attiecīgo ražotāju grupu tirgos un padarīt šādas investīcijas par rentablām. Aplūkojot no šīs perspektīvas, jo lielāka ir bijusi noteikta uzņēmuma tirgus daļa, jo mazāka loma attiecībā uz šo uzņēmumu ir tehnisku un komerciālu grūtību argumentam, un pretēji, jo lielāka nozīme ir vispārējā nolīgumā norunātajam aizliegumam iekļūt citas ražotāju grupas tirgos.

93      Ja ņem vērā apstrīdētā lēmuma preambulas 484.–488. apsvērumā Komisijas minētās tirgus daļas, kuras ir balstītas uz pašu uzņēmumu norādītajiem apgrozījumiem un kuras šajā lietā netiek apstrīdētas, izrādās, ka Fuji ar ļoti lielu atstarpi ir bijis vismazākais uzņēmums no visiem GIS ražotājiem – aizliegtās vienošanās dalībniekiem –, kuram piederēja lielākais 2 % no uzņēmumu – aizliegtās vienošanās dalībnieku – saistībā ar GIS projektiem gūtā pasaules apgrozījuma. Citu Japānas uzņēmumu tirgus daļas ir bijušas acīmredzami lielākas un to apmērs attiecībā uz Melco bija starp 15 un 20 %, attiecībā uz Toshiba – starp 8 un 12 % un attiecībā uz Hitachi – starp 4 un 7 %. Kas attiecas uz Siemens, tai piederošās tirgus daļas apmērs bijis starp 23 un 29 %. Tādējādi Fuji paziņojums ļauj secināt, ka Eiropas un Japānas tirgu aizsardzība par labu attiecīgi Eiropas ražotājiem un Japānas ražotājiem iesaistīto uzņēmumu vairākumam ir bijusi nozīmīga, jo to tirgus daļa, kas acīmredzami pārsniedz Fuji tirgus daļu, tiem būtu vieglāk devusi iespēju uzņemties iekļūšanas citas ražotāju grupas tirgos izmaksas.

94      Turklāt ir jāatzīmē, ka Komisija apstrīd nevis tehniskas un komerciālas grūtības iekļūt attiecīgajos Eiropas un Japānas ražotāju tirgos, bet gan apsvērumu, ka šīs grūtības neesot bijis iespējams pārvarēt rentablā veidā. Šajā ziņā tā pamatojas uz diviem GIS projektiem Čehijas Republikā. Pirmais projekts tika piešķirts Fuji, un par otro projektu piedāvājumu bija izteikusi Melco, ko Siemens nav apstrīdējusi. Tas pierāda, ka Japānas ražotājiem nav bijušas nepārvaramas tehniskas un komerciālas grūtības iekļūt Eiropas tirgos, kas liecina par labu Komisijas argumentam, ka uzņēmumiem, kas ir aizliegtās vienošanās dalībnieki, ir bijusi subjektīva interese, lai otras grupas ražotāji nemēģinātu šīs minētās grūtības pārvarēt.

95      Izdarot secinājumu, Fuji paziņojumi ir Eiropas un Japānas tirgu sadales par labu attiecīgām ražotāju grupām esamības pierādījums, kuram ir augsta ticamība.

 Par Hitachi paziņojumiem

96      Hitachi ir paziņojusi, ka uz visiem starp Eiropas ražotājiem sadalītajiem GIS projektiem Eiropā esot bijusi attiecināta kopējā “Eiropas” kvota atbilstoši GQ nolīgumam un ka šī iemesla dēļ Japānas ražotāji līdz 1999. gadam par GIS projektu Eiropā sadalījuma starp Eiropas ražotājiem rezultātiem esot tikuši informēti ex post. Atbildot uz paziņojumu par iebildumiem, Hitachi ir sniegusi šādu informāciju:

“Hitachi apstiprina, ka līdz 1999. gadam Eiropas GIS ražotāji ziņoja Japānas GIS ražotājiem par GIS, kurus tie bija paredzējuši piegādāt Eiropā, projektu detaļām. Turklāt Hitachi apstiprina, ka šīs ziņošanas mērķis bija nodrošināt, lai šo Eiropas projektu vērtība tiktu ņemta vērā, vienojoties par ārpus Eiropas īstenojamo projektu, kas bija sadalāmi starp Eiropas ražotājiem un Japānas ražotājiem, kvotu atbilstoši GQ nolīgumam [..].

Lai kļūtu skaidrs, ka laikā, kad šis mehānisms bija spēkā (tas ir, līdz 2002. gadam), tam nav bijis praktiskās nozīmes, ir jāuzsver, ka ziņošana par Eiropā īstenojamo projektu detaļām GQ nolīgumā nedz bija saistīta ar kādu Japānas ražotāju saistību atturēties no iekļūšanas Eiropas tirgū, nedz arī pierāda šādas saistības esamību, jo nekāds “vispārējs nolīgums” neeksistēja. Varbūt vēl svarīgāks apstāklis katrā ziņā ir tas, ka Eiropas GIS projektu piešķiršana atbilstoši Eiropas aizliegtās vienošanās noteikumiem “[ne]izrietēja no” komunikācijas starp Eiropas GIS ražotājiem un Japānas GIS ražotājiem, kā to apgalvo Komisija. Visa komunikācija starp Eiropas GIS un Japānas GIS ražotājiem tika veikta pēc tam, kad Eiropas GIS projektu piešķiršana jau bija notikusi.”

97      Šis paziņojums ir vairākos aspektos informatīvs. Pirmkārt, tieši apstiprinot, ka GIS projekti Eiropā, ko īstenoja Eiropas ražotāji, tika attiecināti uz to globālo kvotu atbilstoši GQ nolīgumam, Hitachi apstiprina Komisijas tēzi, ka Eiropas ražotāji, tajā skaitā arī Siemens, ir slēguši vienošanās par kopējā tirgū īstenojamiem projektiem (pirmajos aizliegtās vienošanās darbības gados Austrumeiropa kā tirgus vēl nebija pieejama) un ka tādējādi aizliegtā vienošanās gan ir radījusi ietekmi kopējā un EEZ tirgū.

98      Otrkārt, neatkarīgi no tā autora gribas Hitachi paziņojums ir arī norāde par labu Komisijas tēzei, ka Eiropas tirgi vispārīgi bija rezervēti Eiropas ražotājiem. Hitachi vairākkārt uzsver apstākli, ka Japānas ražotāju informēšana tikusi veikta ex post. Pirmkārt, Hitachi no tā izdara secinājumu, ka šie pēdējie ražotāji neesot bijuši iesaistīti Eiropas ražotāju saskaņotajās darbībās Eiropas tirgos. Otrkārt, tā uzskata, ka šai informācijai nedz esot bijis kāds sakars ar Japānas ražotāju saistību atturēties no iekļūšanas Eiropas tirgū, nedz arī tā pierāda šādas saistības esamību, un noliedz vispārējā nolīguma eksistēšanu.

99      Tomēr, ja Eiropas tirgi Japānas ražotājiem katrā ziņā nebija pieejami tehnisku un komerciālu iemeslu dēļ, tad nevar racionāli izskaidrot apstākli, ko Hitachi tāpat ir atzinusi, ka GIS projekti Eiropā, kas bija sadalīti starp Eiropas ražotājiem, tika attiecināti uz to pasaules kvotu. Izdarot šādu pieņēmumu, Eiropas ražotājiem nebūtu bijis nekāda iemesla piekrist tam, ka to projekti tiek attiecināti uz pasaules kvotu, kas nenovēršami samazina GIS projektu pasaules tirgos, uz kuriem tie varēja pretendēt aizliegtajā vienošanās, skaitu un vērtību. Turpretim fakts, ka šie ražotāji ir piekrituši šai saistībai, parāda, ka Japānas ražotāju atteikumam iekļūt Eiropas tirgos Eiropas ražotāji ir piešķīruši vērtību, kas šādu saistību varēja attaisnot.

100    Saistībā ar Hitachi paziņojuma ticamību ir jāatzīmē, ka tā ir lūgusi tai piemērot Paziņojumu par sadarbību. Tādējādi tās paziņojumi tiktāl, ciktāl tiem ir apsūdzošs raksturs tikai attiecībā uz citiem uzņēmumiem, būtu aplūkojami ar piesardzību. Tomēr šajā gadījumā tas tā nav. Secinājums, ko var izdarīt, balstoties uz Hitachi paziņojumu, saskaņā ar kuru Japānas ražotāji esot piekrituši neiekļūt Eiropas tirgos, ir pretējs ne tikai citu aizliegtās vienošanās dalībnieku interesēm, bet arī pašas Hitachi interesēm, jo tas apstiprina faktu, kurš var tikt izmantots tās apsūdzēšanai. Turklāt Hitachi acīmredzami nav apzinājusies visus secinājumus, ko var izdarīt, balstoties uz tās paziņojumu, it īpaši attiecībā uz Eiropas tirgu rezervēšanu par labu Eiropas ražotājiem, kas liecina par labu paaugstinātai tās paziņojuma ticamībai.

101    Izdarot secinājumu, Hitachi paziņojumiem ir piešķirama augsta ticamība.

 Par neapstrīdēšanu no Areva, Alstom un VA Tech grupas puses

102    Saistībā ar neapstrīdēšanu no Areva, Alstom un VA Tech grupas puses ir jākonstatē, ka lietā esošie dokumenti vai nu nepamato lielas pierādīšanas vērtības piešķiršanu šim apstāklim, vai nu neļauj atbalstīt Komisijas veiktos konstatējumus.

103    Saistībā, pirmkārt, ar Areva un Alstom Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 125. apsvērumā ir norādījusi, ka vispārējo nolīgumu, kas ir vērsts uz uzņēmumu – aizliegtās vienošanās dalībnieku – tradicionālā priviliģētā stāvokļa izcelsmes tirgos ievērošanu, šīs divas sabiedrības nav apstrīdējušas nedz to attiecīgajās atbildēs uz paziņojumu par iebildumiem, nedz arī to vēlākajos attiecīgi 2006. gada 21. un 26. novembrī sniegtajos paziņojumos pēc Fuji atbildes, ar ko tika atzīts vispārējais nolīgums, saņemšanas. Tomēr nedz Siemens, nedz arī Komisija neapstrīdēšanu no Areva un Alstom puses savos rakstveida aktos Vispārējā tiesā nav komentējušas. Šajos apstākļos ir uzskatāms, ka šis jautājums nav šīs tiesvedības daļa.

104    Saistībā, otrkārt, ar VA Tech grupu Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 125. apsvērumā ir norādījusi, ka, atbildot uz paziņojumu par iebildumiem, VA Tech grupa informāciju par vispārējo nolīgumu atklāti nav apstrīdējusi. Šajā sakarā, pirmkārt, ir jākonstatē, ka šī atbilde lietas materiālos nav atrodama un ka Vispārējās tiesas rīcībā ir tikai apstrīdētā lēmuma 79. zemsvītras piezīmē Komisijas norādītais šīs atbildes citāts, kura formulējums ir šāds: “Pat bez apgalvojamā vispārējā nolīguma Japānas ražotājiem bija jāatturas no iekļūšanas Eiropas tirgū augstu iekļūšanas šķēršļu dēļ, kā tas tiks detalizēti pierādīts turpmāk”. Otrkārt, ir jāatzīmē, ka vienkārši faktam, ka kāda sabiedrība noteiktus faktus atklāti nav apstrīdējusi, ir tikai ļoti ierobežota pierādīšanas vērtība, un tā tas ir jo vairāk tāpēc, ka, pamatojoties tikai uz šādu izolēti izteikto citātu, nav iespējams pārbaudīt neapstrīdēšanas kontekstu. Treškārt, ir jānorāda, ka, pat aplūkojot izolēti, minētajam citātam nav tāda satura, kuru Komisija tam piešķir. Šajā ziņā ir jāuzsver vārds “apgalvojams”, ko VA Tech grupa izmanto, lai kvalificētu vispārējo nolīgumu. No šī termina izmantošanas izriet, ka, lai gan VA Tech grupa šī nolīguma esamību tieši nav apstrīdējusi, tā to arī – pat netiešā veidā – nav atzinusi. Tieši pretēji, citētā rindkopa ir interpretējama kā netiešs vispārējā nolīguma esamības apstrīdējums.

105    Tādējādi vispārējā nolīguma iespējamo neapstrīdēšanu no Areva, Alstom un VA Tech grupas puses nevar uzskatīt par apstākli, kas atstiprina Komisijas tēzi attiecībā uz Eiropas tirgu rezervēšanu Eiropas ražotājiem un ”mītnes valstu” aizsardzību.

 Par GIS projektu Eiropā sarakstu

106    Kas attiecas uz Komisijas apstrīdētā lēmuma preambulas 164. apsvērumā norādīto vienpadsmit GIS projektu sarakstu, runa ir par izvilkumu no ABB iesniegtā aizliegtajā vienošanās laikposmā starp 1988. un 1999. gadu apspriesto GIS projektu saraksta ar virsrakstu “Enquirylist1” (turpmāk tekstā – “vispārējais saraksts”), kurā ir ietvertas norādes tostarp attiecībā uz piedāvājuma iesniegšanas gala termiņiem, uzņēmumiem, kas ir izteikuši interesi par katru projektu, un aizliegtās vienošanās iekšienē notikušās apspriešanas rezultātiem (t.i., projekta piešķiršanu aizliegtās vienošanās dalībniekam vai minimālā cenu līmeņa noteikšanu).

107    Atbilstoši šīm norādēm, runājot par vienpadsmit vispārēja sarakstā paredzētajiem GIS projektiem Eiropā, sešu projektu gadījumos pasūtījumu ir ieguvis uzņēmums, kuram projekts ticis piešķirts aizliegtajā vienošanās, kas trīs reizes ir noticis respektīvi attiecībā uz ABB un Siemens. Saistībā ar pārējiem pieciem projektiem vispārējā sarakstā ir norādīts, ka tie nevis ir tikuši piešķirti vienam no uzņēmumiem – aizliegtās vienošanās dalībniekiem, bet gan ir bijuši vienošanās par zemāku cenu priekšmets, kas nozīmē, ka Eiropas uzņēmumi – aizliegtās vienošanās dalībnieki – ir vienojušies par minimālo cenu, ko tie norāda to iespējamo piedāvājumu saistībā ar attiecīgo paziņojumu par konkursu.

108    Sākotnēji Siemens ir vispārīgi mēģinājusi radīt šaubas par vispārējā sarakstā ietvertās informācijas ticamību, tomēr tieši neapstrīdot nedz tajā iekļauto projektu faktisko raksturu un it īpaši tajā minēto vienpadsmit GIS projektu Eiropā faktisko raksturu, nedz arī to, ka šie projekti tikuši apspriesti aizliegtajā vienošanās.

109    Šajā ziņā Siemens tostarp ir apgalvojusi, ka zināms skaits projektu esot minēti vairākas reizes, ka vairāki projekti nekad neesot tikuši īstenoti un ka vispārējā sarakstā nevienā vietā neesot norādīts, ka tai būtu piešķirts kāds GIS projekts EEZ. Divos gadījumos, kad tā ir ieguvusi attiecīgo projektu, tas esot izrietējis no konkurencei atbilstošas rīcības. Turklāt Siemens atsaucas uz neatkarīgas sabiedrības veikto vispārējā saraksta analīzi, kas tostarp pierādot, ka GIS projekti EEZ neesot bijuši tādas sadales sistēmas priekšmets, kas funkcionētu salīdzināmā veidā ar GQ nolīgumā un EQ nolīgumā paredzēto sistēmu.

110    Turklāt, atbildot uz Vispārējās tiesas pirms tiesas sēdes uzdotajiem rakstveida jautājumiem, Siemens ir apstrīdējusi, ka par vienpadsmit vispārējā sarakstā norādītajiem GIS projektiem Eiropā būtu notikusi saskaņošana aizliegtajā vienošanās.

111    Šie apgalvojumi tiks izskatīti turpmāk 116.–138. punktā.

–       Par vispārējā saraksta izcelsmi un izveidošanas datumu, kā arī tā kā pierādījuma kvalificēšanu

112    Ir jākonstatē, kā to norāda Siemens, ka vispārējā saraksta izcelsmi un izveidošanas datumu nav bijis iespējams konkrēti noteikt.

113    Tomēr šajā ziņā ir jāatzīmē, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma preambulas 88. apsvēruma un 21. zemsvītras piezīmes, ka vispārējo sarakstu ABB ir iesniegusi 2004. gada 7. maijā, tas ir, vienu dienu pēc tā pirmās lapas augšdaļā norādītā 2004. gada 6. maija datuma, kas tātad visticamāk ir vai nu tā izveidošanas, vai arī izdrukas datums. Turklāt ir jāatzīmē, ka, salīdzinot ar citiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem, ABB šajā sarakstā ir bijis piešķirts papildu kods. Eiropas dalībnieki – izņemot ABB – un Japānas dalībnieki šī saraksta ailē ar virsrakstu “dalībnieki” ir norādīti divās grupās un apzīmēti ar to attiecīgo kodu, kas tiek izmantots aizliegtajā vienošanās. Turpretim atbilstoši M. lietotajam izteicienam 2005. gada 23. septembrī notikušajā uzklausīšanā Komisijā ABB “slēpjas” ailē ar virsrakstu “GCs”, kas principā ir paredzēta norādēm par iespējamiem vispārējiem kontraktiem. Atbilstoši M. teiktajam runa esot par piesardzības līdzekli pēc Zviedrijas konkurences iestādes veiktās izmeklēšanas attiecībā uz ABB.

114    Šie divi apstākļi ļauj prezumēt, ka sākotnēji ABB vispārējo sarakstu bija izveidojusi aizliegtās vienošanās savas iekšējās uzraudzības vajadzībām un ka tas ir ticis atkārtoti izdrukāts, lai to iesniegtu Komisijai. Tādējādi šī prezumpcija, kas turklāt ir vislabvēlīgākā Siemens un ir saderīga ar šīs pēdējās, kura apstrīd, ka tā ir vispārējā saraksta autore, paziņojumiem, ir izmantojama par pamatu.

115    Tādējādi, kā norāda Siemens, vispārējais saraksts ir jākvalificē kā tāds, kas veido ABB paziņojumu daļu. Ņemot vērā, kā tas jau ticis norādīts, ka ABB vispārējo sarakstu ir vai nu izveidojusi, vai nu izdrukājusi no iekšējas elektroniskas datnes, kas ir noticis laika ziņā ciešā kontekstā ar tās izteiktajiem paziņojumiem saistībā ar atbrīvojuma lūgumu atbilstoši Paziņojumam par sadarbību, to nevar kvalificēt kā dokumentāru pierādījumu. No minētā izriet, ka iepriekš 64.–67. punktā izteiktie apsvērumi par ABB paziņojumu pierādīšanas vērtību ir piemērojami arī vispārējam sarakstam. Proti, no vispārējā saraksta izrietošā informācija nevis var tikt izmantota, lai pamatotu ABB paziņojumus, bet gan, tieši pretēji, atbilstoši iepriekš 66. punktā minētajai judikatūrai tai pašai jābūt pamatotai ar citiem pierādījumiem.

–       Par apgalvojumu, ka vispārējā sarakstā minētie GIS projekti Eiropā aizliegtajā vienošanās nav tikuši apspriesti

116    Kā ir norādīts iepriekš 110. punktā, Siemens, atbildot uz Vispārējās tiesas pirms tiesas sēdes uzdotajiem rakstveida jautājumiem, sākotnēji ir apstrīdējusi, ka par vienpadsmit vispārējā sarakstā norādītajiem GIS projektiem Eiropā būtu notikusi saskaņošana aizliegtajā vienošanās. Ir taisnība, ka, atbildot uz tiesas sēdē šajā ziņā uzdotu jautājumu, tā ir norādījusi, ka jau bija izteikusi šo apstrīdējumu administratīvajā procesā Komisijā un prasības pieteikumā. Tomēr prasības pieteikumā šajā ziņā ir iekļauti tikai iepriekš 109. punktā norādītie apstākļi un, pat ja pieņemtu, ka šo apstrīdējumu Siemens būtu izteikusi administratīvajā procesā, tas nevarētu kompensēt apstrīdēšanas Vispārējā tiesā prasības pieteikuma stadijā neesamību. Tādējādi Siemens apgalvojums, ka vienpadsmit vispārējā sarakstā norādītie GIS projekti Eiropā neesot bijuši apspriesti aizliegtajā vienošanās, atbilstoši Reglamenta 48. panta 2. punktam ir jānoraida kā novēlots.

117    Turklāt ir jāuzsver vispārējā sarakstā iekļautās informācijas detalizētais raksturs. Tajā ir ietvertas tostarp norādes par saistībā ar attiecīgiem projektiem sniedzamā aprīkojuma raksturlielumiem, piedāvājumu iesniegšanai paredzētais datums, aizliegtās vienošanās apspriešanas datumi, intereses par projektiem izteikšana no dažādu aizliegtās vienošanās dalībnieku puses, iespējama projekta ieguvēja identitāte vai norāde par to, ka tika pieņemts lēmums par minimālās cenas līmeni, un attiecīgajā gadījumā norāde, ka projekta ieguvējam projekts faktiski tika piešķirts. Nevar pieļaut, lai tik vispusīgas un precīzas norādes varētu tikt apstrīdētas ar vienkāršu apgalvojumu, ka aizliegtajā vienošanās par vienpadsmit GIS projektiem Eiropā saskaņošana neesot notikusi.

118    Šajā kontekstā ir jāatgādina, ka Siemens neapstrīd, ka laikposmā starp 1988. un 1999. gadu tā bija uzņēmusies aizliegtās vienošanās Eiropas sekretāra pienākumus. Tātad tai noteikti bija jābūt zināšanām par visiem Eiropas ražotāju grupā apspriestajiem projektiem un tādējādi bija jābūt spējīgai, pamatojoties uz saviem materiāliem, detalizēti un individuāli apstrīdēt ABB nosauktos projektus gadījumā, ja tie būtu norādīti kļūdaini. Tas, ka Siemens šo iespēju nav izmantojusi un nav paskaidrojusi, kas tai ir traucējis to izdarīt, ļauj konstatēt, ka Siemens patiesībā nav apstrīdējusi, ka par vispārējā sarakstā norādītajiem projektiem un it īpaši vienpadsmit GIS projektiem EEZ aizliegtajā vienošanās ir notikusi saskaņošana.

119    Atbildē uz Vispārējās tiesas pirms tiesas sēdes uzdotajiem rakstveida jautājumiem izteiktais Siemens apgalvojums, ka faktu rašanās laikā attiecīgie vienpadsmit projekti esot bijuši projekti ārpus EEZ, ir jānoraida kā kļūdains. Starp šiem vienpadsmit projektiem, kas aizliegtajā vienošanās tikuši apspriesti starp 1992. un 1998. gadu, ir trīs projekti Spānijā, viens projekts Dānijā, viens projekts Īrijā un viens projekts Portugālē – valstīs, kuras visas bija pievienojušās Kopienai pirms 1988. gada. Līdzīgi diviem ar 1994. un 1995. gadu datētajiem projektiem Somijā bez šaubām attiecīgi ir piemērojams EEZ līgums un EK līgums, jo Somijas Republika kopš 1994. gada 1. janvāra ir EEZ dalībniece un kopš 1995. gada 1. janvāra – Kopienas dalībniece. Līdzīgs konstatējums ir jāizdara attiecībā uz vienu projektu Islandē un diviem projektiem Norvēģijā, kas visi ir datēti ar 1998. gadu – datumu, kurā Islandes Republika un Norvēģijas Karaliste ir bijušas EEZ dalībnieces. Tātad attiecīgā projekta apspriešanas brīdī visas šīs valstis ir bijušas vai nu kopējā tirgus, vai arī EEZ dalībnieces.

120    Turklāt Siemens apgalvojums, ka vispārējais saraksts esot “nesaprotams”, ir jānoraida. Ir taisnība, ka šajā tabulas veidā izveidotajā sarakstā ir izmantoti dažādi kodi, ko veido cipari un/vai burti. Tomēr Komisija ir saņēmusi skaidrojumus par šiem kodiem, ko tostarp sniedzis liecinieks M. 2005. gada 23. septembra uzklausīšanas laikā, un, ņemot vērā šos skaidrojumus, ir jākonstatē, ka vispārējais saraksts sniedz skaidru priekšstatu par veidu, kādā GIS projekti tikuši aplūkoti aizliegtajā vienošanās.

–       Par projektiem, kas, iespējams, tikuši minēti vairākas reizes vai nav tikuši īstenoti

121    Siemens norāda, ka noteikti vispārējā sarakstā ietvertie projekti esot tikuši minēti vairākas reizes. Šajā ziņā ir jāatzīmē, ka, pat ja pieņemtu, ka šis apgalvojums ir pamatots, tas nekādi neietekmē vispārējā saraksta atbilstību un ticamību un tādējādi tā pierādīšanas vērtību. Pirmkārt, Siemens nekonkretizē, kādi ir attiecīgie projekti, un arī nenorāda, vai tie ir daļa no vienpadsmit GIS projektiem Rietumeiropā – vienīgajiem projektiem, uz kuriem Komisija ir īpaši balstījusies apstrīdētajā lēmumā, un tātad vienīgajiem, kuriem ir nozīme, pārbaudot apstrīdēto lēmumu. Otrkārt, fakts, ka vairāk nekā 1500 ierakstus ietverošajā sarakstā varētu būt atrodamas kādas kļūdas, pēc sava rakstura nav tāds, kas varētu diskreditēt visu minēto sarakstu.

122    Saistībā ar Siemens apgalvojumu, ka daži no vispārējā sarakstā iekļautajiem projektiem nekad nav tikuši īstenoti, ir jāatzīmē, ka Siemens nenorāda, par kuriem projektiem ir runa. Turklāt, pat ja pieņemtu, ka šāds apgalvojums būtu patiess, dažu projektu īstenošanas neesamība katrā ziņā nevar kavēt EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanu uzņēmumiem, kas aizliegtajā vienošanās ir veikuši manipulācijas saistībā ar šiem projektiem notiekošajiem konkursiem.

–       Par vispārējā sarakstā iekļauto Eiropā īstenojamo GIS projektu nelielu daļu

123    Siemens norāda un Komisija pret to neiebilst, ka no vairāk nekā 1500 vispārējā sarakstā iekļautajiem GIS projektiem tikai 11 projekti bija īstenojami EEZ. Ir taisnība, ka šī nelielā daļa neatspoguļo Eiropas tirgu nozīmi. Tomēr ir uzskatāms, ka šis apstāklis nepamato šajā sarakstā esošās informācijas neņemšanu vērā.

124    Vispirms nedz ABB, nedz arī Komisija nav apgalvojušas, ka vispārējā sarakstā būtu iekļauti visi ar aizliegto vienošanos skartie projekti. Turklāt tas, ka minētajā sarakstā lielā mērā nav norādīti “Eiropas” projekti, tieši atbilst tēzei, ka pastāvēja “mītnes valstis”, kas no paša sākuma bija rezervētas noteiktiem uzņēmumiem, un šajās valstīs īstenojamie projekti netika attiecināti uz atbilstoši aizliegtās vienošanās noteikumiem paredzētajām kvotām. Visbeidzot Komisija min, ka valstu līmenī esot pastāvējušas papildu aizliegtās vienošanās, kurās varēja tikt izskatīti projekti, un šīs aizliegtās vienošanās ir minējis arī liecinieks M. Šis pēdējais ir paskaidrojis, ka vairākumā Eiropas valstu, kas nav mītnes valstis, ilgu laiku starp dažādiem Eiropas ražotājiem esot pastāvējušas vietēja mēroga aizliegtās vienošanās, kuru darbība GQ nolīgumam un EQ nolīgumam nebija jāietekmē. Tādējādi esot ticis nolemts nevis iekļaut šīs valstis ar šiem nolīgumiem paredzētajā projektu piešķiršanas procedūrā, bet gan vienkārši reģistrēt šajās valstīs īstenojamo GIS projektu piešķiršanu, lai attiecinātu uz Eiropas uzņēmumu pasaules kvotu.

125    Gan “mītnes valstu” gadījumā, gan arī pieņemot, ka iepriekš pastāvēja vietēja mēroga aizliegtas vienošanās, nebija vajadzības apspriest attiecīgajās valstīs īstenojamos GIS projektus vispārējās aizliegtajā vienošanās, ar ko varētu izskaidrot “Eiropas” projektu mazu proporciju minētajā vienošanās piešķiramo projektu sarakstā, tostarp attiecībā uz tādiem nozīmīgajiem valstu tirgiem kā Francija, Vācija vai Itālija, kuras visas atbilstoši Komisijas konstatējumiem aizliegtās vienošanās izveidošanas brīdī bija “mītnes valstis”.

126    Nepastāvot vajadzībai galīgi spriest par iespējamo iepriekš pastāvējušo vietēja mēroga aizliegto vienošanos esamību, ko Siemens apstrīd, tādējādi ir jākonstatē, ka, ņemot vērā lietas apstākļus, maza vispārējā sarakstā atspoguļoto GIS projektu Eiropā proporcija neliedz pierādījumu izvērtēšanā ņemt vērā šajā sarakstā ietverto informāciju, tostarp informāciju par sarakstā iekļautajiem vienpadsmit GIS projektiem Eiropā.

127    Turklāt, kā Komisija norāda iebildumu rakstā, ar Siemens argumentāciju, kas ir balstīta uz apgalvojumu par Eiropas tirgu – izņemot Lihtenšteinu un Islandi – pilnīgu izslēgšanu no aizliegtās vienošanās piemērošanas jomas, ja pieņemtu, ka tā ir pierādīta, nevar izskaidrot, kāpēc vispārējā sarakstā ir iekļauts kaut vai viens EEZ īstenojams GIS projekts. Savā replikā Siemens ir atturējusies ieņemt nostāju par šo jautājumu. Atbildot uz Vispārējās tiesas šajā ziņā uzdotu rakstveida jautājumu, Siemens ir aprobežojusies ar to, ka ir apstrīdējusi, ka par vispārējā sarakstā iekļautajiem vienpadsmit GIS projektiem Eiropā aizliegtajā vienošanās ir notikusi saskaņošana. Kā ir ticis norādīts iepriekš 116. un 117. punktā, šis apstrīdējums, kas pirmo reizi ticis izteikts mutvārdu procesa stadijā, ir jānoraida.

128    No minētā izriet, ka ar vispārējā sarakstā iekļauto Eiropā īstenojamo GIS projektu nelielo daļu netiek apšaubīts ar šo sarakstu konstatētais fakts, ka aizliegtajā vienošanās tika apspriesti un piešķirti GIS projekti Eiropā.

–       Par EEZ īstenojamu GIS projektu iespējamu nepiešķiršanu Siemens aizliegtajā vienošanās

129    Siemens norāda, ka vispārējā sarakstā neesot minēts neviens gadījums, kad tai būtu piešķirts EEZ īstenojams GIS projekts. Šajā ziņā vispirms ir jāatzīmē, ka, pat ja pieņemtu, ka šis Siemens apgalvojums ir pamatots, tas neļauj kavēt tai piemērot EKL 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu, jo, piedaloties apspriešanās par projektiem un lēmumu pieņemšanā par šo projektu piešķiršanu citiem uzņēmumiem, tā ir piedalījusies prettiesiskā aizliegtā vienošanās attiecībā uz kopējo tirgu un EEZ. Šāda rīcība pati par sevi neatkarīgi no tā uzņēmuma identitātes, kuram projekts galu galā ir piešķirts, ietekmē konkurences spēli.

130    Katrā ziņā Siemens apgalvojums, ka vispārējā sarakstā neparādoties projektu piešķiršana šim uzņēmumam, ir kļūdains. Apstrīdētā lēmuma preambulas 164. apsvērumā Komisija ir norādījusi trīs projektus, kuru izpilde tika uzticēta Siemens, t.i., projektu Nr. 1327, projektu Nr. 0140 un projektu Nr. 0144. Attiecībā uz diviem no šiem projektiem, t.i., projektiem Nr. 0140 un 0144, no vispārējā saraksta izriet, ka Siemens bija vienīgais attiecīgajos projektos ieinteresētais uzņēmums un ka tas galu galā šos projektus ir ieguvis. Turpretim attiecībā uz trešo projektu ar Nr. 1327 no vispārējā saraksta izriet, ka bez Siemens interesi par projektu bija izrādījušas arī ABB un Alstom un ka aizliegtajā vienošanās notikušās apspriešanās gaitā projekts tika piešķirts Siemens.

131    Visbeidzot saistībā ar Siemens argumentu, ka divu projektu gadījumā, kurus tā nav identificējusi un kuru izpilde tai tikusi uzticēta, tas esot izrietējis no konkurencei atbilstošas rīcības, Siemens ir jāpierāda, ka šādos apstākļos – t.i., pēc paziņošanas un apspriešanas aizliegtajā vienošanās – iegūtie pasūtījumi izrietēja no konkurencei atbilstošas rīcības. Šajā ziņā ir jāatzīmē, ka, ja pieņemtu, ka pārkāpums bija ierobežots ar projektu paziņošanu un apspriešanu, tas tomēr būtu varējis ietekmēt konkurenci attiecīgajā tirgū. Minot vienu piemēru, vispārējā sarakstā bez Siemens nav norādīti citi uzņēmumi, kas būtu izteikuši savu interesi par projektiem Nr. 0140 un 0144. Tādējādi pēc attiecīgi 1998. gada 25. jūnijā un 16. jūlijā notikušās šo projektu apspriešanas aizliegtajā vienošanās Siemens zināja, ka citu pretendentu nav, kas tai ļāva, piemēram, par saviem piedāvājumiem noteikt augstākas cenas. Turklāt šādā gadījumā – t.i., tad, ja tikai viens uzņēmums ir izteicis savu interesi par projektu – īpašai projektu piešķiršanai nav bijis nekādas vajadzības, jo vienīgais ieinteresētais uzņēmums tātad varēja būt drošs, ka tas projektu iegūs. Tādējādi, šķiet, ir visādā ziņā dabiski, ka šādos gadījumos aizliegtās vienošanās dalībnieki nav veikuši formālu piešķiršanu, kas ir apstāklis, ar kuru nevar kavēt EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanu attiecībā uz uzņēmumu, kas ir ieguvis projektu.

132    Tādējādi Siemens arguments par EEZ īstenojamu GIS projektu nepiešķiršanu Siemens aizliegtajā vienošanās ir jānoraida.

–       Par Siemens iesniegto ekonometrisko analīzi

133    Siemens norāda uz trešās personas pēc Siemens uzdevuma veikto vispārējā sarakstā ekonometrisko analīzi (turpmāk tekstā – “analīze”). Tā uzskata, ka no šīs analīzes izrietot, ka vispārējā sarakstā tika atspoguļota tikai minimālā daļa no attiecīgajā laikposmā esošā tirgus apjoma, kas atbilstot mazāk nekā 4 % no GIS projektiem Eiropas valstīs, izņemot “mītnes valstis”, ka EEZ īstenojamie GIS projekti neesot bijuši sadales sistēmas, kas funkcionētu līdzīgā veidā kā GQ nolīgumā un EQ nolīgumā paredzētā sistēma, priekšmets un ka neesot nekādas saistības starp vispārējo sarakstu un GQ nolīgumu. Analīze esot arī parādījusi, ka faktu, ka Eiropas un Japānas ražotāji nav piekļuvuši attiecīgajiem otrās grupas izcelsmes tirgiem, izskaidrojot nevis aizliegtā vienošanās, bet gan šķēršļi pieejai tirgum, kas esot turpinājuši pastāvēt pat pēc enerģētikas tirgus liberalizācijas. Visbeidzot analīze esot arī parādījusi – it īpaši tāpēc, ka gan ABB, gan Siemens bija ļoti aktīvas “mītnes valstu” tirgos, kas nebija šo uzņēmumu tirgi –, ka “mītnes valstu” aizsardzība neesot pastāvējusi.

134    Tomēr šajā lietā Komisija uz vispārējā sarakstā iekļautajiem Eiropas projektiem ir pamatojusies tikai tādēļ, lai pierādītu vispārējā nolīguma esamību, nevis tāpēc, lai pierādītu konkrētu aizliegtās vienošanās ietekmi. Apstrīdēto lēmumu tā galvenokārt ir balstījusi uz minētā lēmuma 1. pantā sodītā nolīguma pret konkurenci vērsto mērķi. Apstrīdētā lēmuma preambulas 303. un 304. apsvērumā tā vispirms ir konstatējusi, ka visiem aprakstītajiem nolīgumiem un/vai saskaņotajām darbībām esot bijis mērķis ierobežot konkurenci EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta izpratnē un ka šādos apstākļos, lai piemērotu minētās tiesību normas, esot lieki ņemt vērā konkrētu nolīguma ietekmi, un pēc tam minētā lēmuma preambulas 308. apsvēruma ir piebildusi, ka aprakstītā veida nolīguma īstenošana jau pēc savas dabas izraisa būtisku konkurences izkropļojumu.

135    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru no paša EKL 81. panta 1. punkta teksta izriet, ka, neņemot vērā to ietekmi, vienošanās uzņēmumu starpā ir aizliegtas, ja tām ir pret konkurenci vērsts mērķis (iepriekš 43. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 123. punkts, un iepriekš 49. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 181. punkts). No tā izriet, ka, ja ir pierādīts inkriminējamas rīcības pret konkurenci vērsts mērķis, faktiskas pret konkurenci vērstas ietekmes pierādīšana nav nepieciešama (skat. Pirmās instances tiesas 2000. gada 6. jūlija spriedumu lietā T‑62/98 Volkswagen/Komisija, Recueil, II‑2707. lpp., 178. punkts un tajā minētā judikatūra).

136    Šajos apstākļos, pirmkārt, Siemens sniegtā analīze kā pierādīšanas līdzeklis nav iedarbīga, jo pēc sava rakstura tā var sniegt informāciju tikai par aizliegtās vienošanās ietekmi, kamēr Komisijas veiktais EKL 81. panta 1. punkta pārkāpuma konstatējums galvenokārt ir balstīts uz tādas aizliegtās vienošanās esamības konstatējumu, kurai ir konkurences ierobežošanas mērķis. Pat ja pieņemtu, kā uzskata Siemens, ka analīze nav ļāvusi identificēt norādes uz Komisijas inkriminējamo aizliegto vienošanos, tas nevar apšaubīt uz konkurences novēršanu, ierobežošanu vai izkropļošanu vērstas aizliegtās vienošanās konstatējumu, ja vien šīs pēdējās esamība ir pierādīta tiesiski pietiekamā veidā. Tādējādi ar Siemens argumentāciju attiecībā uz konkrētās aizliegtās vienošanās ietekmes neesamību, ja pieņemtu, ka tā ir pamatota, pašu par sevi principā nevar panākt apstrīdētā lēmuma 1. panta atcelšanu (šajā ziņā skat. Tiesas 1990. gada 11. janvāra spriedumu lietā C‑277/87 Sandoz prodotti farmaceutici/Komisija, Recueil, I‑45. lpp.; Pirmās instances tiesas 1995. gada 6. aprīļa spriedumu lietā T‑143/89 Ferriere Nord/Komisija, Recueil, II‑917. lpp., 30. punkts, un iepriekš 49. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 183. punkts).

137    Otrkārt, analīzi nevar uzskatīt par neitrālu un neatkarīgu ekspertīzi, jo to ir pasūtījusi un finansējusi Siemens un tā ir balstīta uz [ekspertīzes veicēja rīcībā] šīs sabiedrības nodotajām datubāzēm, neveicot kādu šo datu patiesuma vai atbilstības neatkarīgu pārbaudi. Tādējādi analīzei nevar piešķirt tādu ticamību un tātad pierādīšanas vērtību, kas pārsniegtu vienkārša Siemens kā ieinteresētas personas sniegta paziņojuma pierādīšanas vērtību.

138    Tādējādi arguments par Siemens sniegtās analīzes rezultātiem ir jānoraida.

 Par dokumentāriem pierādījumiem

139    Saistībā ar dokumentāriem pierādījumiem Komisija galvenokārt ir balstījusies uz GQ nolīgumu un EQ nolīgumu ar to pielikumiem, nedatēto dokumentu ar virsrakstu “Apspriešanas ar JJC kopsavilkums”, kas Komisijas pārbaudes laikā tika atrasts VA Tech grupas telpās, 1999. gada 18. janvāra vēstuļu apmaiņu starp VA Tech grupas darbiniekiem Wa., J. un B., VA Tech grupas darbinieka We. sastādīto 2003. gada 2. decembra iekšējo ziņojumu, diviem 2003. gada 21. jūlija un 18. decembra faksiem, ko ABB ir nosūtījusi Siemens un Alstom, un VA Tech grupas darbinieka Zi. ap 2002. gada septembri sastādīto nedatēto iekšējo ziņojumu.

–       Par GQ nolīgumu un EQ nolīgumu

140    Vispirms ir jāatzīmē, ka, lai gan, runājot par GQ nolīgumu un EQ nolīgumu, kā arī to pielikumiem, ir taisnība, kā ir ticis norādīts iepriekš 55.–58. punktā, ka to redakcija pati par sevi nepierāda tādas aizliegtās vienošanās esamību, kura ir radījusi ietekmi EEZ – izņemot Lihtenšteinu un Islandi, kā ir norādīts iepriekš 55. punktā –, EQ nolīgumā ir ietverti divi noteikumi, kas var sniegt norādes attiecībā uz aizliegtās vienošanās ietekmi kopējā tirgū.

141    Pirmkārt, EQ nolīguma 2. punktā ar virsrakstu “Paziņojumi” ir paredzēts:

“E‑dalībnieki paziņo par pieteikumiem parastajā kārtībā. Apspriešanas ar J grupu vajadzībām E‑dalībnieki paziņo par pieteikumiem [aizliegtās vienošanās Eiropas sekretāram], izmantojot 1. pielikumā norādīto GQ ziņojuma veidlapu.”

142    Šajā ziņā ir uzskatāms, ka izteikums “parastajā kārtībā” ļauj secināt, ka paziņojumi un tātad aizliegtā vienošanā pastāvēja pirms GQ nolīguma un EQ nolīguma noslēgšanas, no kuriem abi tikuši noslēgti 1988. gada 15. aprīlī, kas ir fakts, kuru Komisija apstrīdētajā lēmumā ir atzīmējusi, šo jautājumu neuzsverot un sankcijas šajā ziņā neparedzot, un kuru Siemens apstrīd. Minētos vārdus nevar interpretēt kā tādus, kas nozīmē “izmantojot GQ nolīguma vajadzībām norādīto veidlapu”, jo EQ nolīguma 2. punkta otrais teikums attiecībā pret pirmo teikumu tad būtu lieks.

143    Otrkārt, EQ nolīguma 2. pielikumā, kurā ir ietverts “paziņošanas plāns”, tostarp ir paredzēts, ka “[Eiropas ražotāju paziņotos] projektus, izņemot Eiropas projektus, [Eiropas] sekretārs automātiski paziņo [Japāņu] pusei” un ka “MM lemj par Eiropas projektu paziņošanu J grupai”. Šajā ziņā ir jāprecizē, kā tas arī izriet no šī pielikuma, ka ar “MM” apzīmē “dalībnieku sanāksmi” (“members meeting”). Turklāt no GQ nolīguma 1. pielikuma izriet, ka ar “E grupu” un “J grupu” attiecīgi apzīmē Eiropas un Japānas ražotāju grupas. Turklāt atbilstoši Komisijas apstrīdētā lēmuma preambulas 147. apsvērumā veiktajiem konstatējumiem, ko Siemens neapstrīd, šī pēdējā ir pildījusi aizliegtās vienošanās Eiropas sekretāra funkciju visā savas pirmās dalības aizliegtajā vienošanās laikposmā no 1988. līdz 1999. gadam.

144    Tādējādi no EQ nolīguma 2. pielikuma izriet, pirmkārt, ka GIS projekti Eiropā tika apskatīti aizliegtās vienošanās Eiropas dalībnieku grupā un, otrkārt, ka šie projekti tika apskatīti citādi nekā GIS projekti pārējā pasaulē, jo tie Japānas ražotāju grupai tika paziņoti nevis automātiski, bet tikai ar Eiropas dalībnieku sanāksmes īpašu lēmumu.

145    Pat ja pieļautu, kā to norāda Hitachi (skat. iepriekš 96. punktu), ka šāda paziņošana ir tikusi veikta tikai atsevišķos gadījumos atbilstoši īpašam lēmumam un/vai tikai a posteriori un vispārīgi, tā nav iedomājama bez jebkāda iemesla. Tieši pretēji, tādā aizliegtajā vienošanās kā tā, kas tikusi izveidota ar GQ nolīgumu un EQ nolīgumu, vienīgais saprātīgais šādas paziņošanas veikšanas iemesls ir attiecīgās informācijas izmantošana aizliegtās vienošanās īstenošanai. Precīzāk, šajā lietā, ņemot vērā, kā ir norādīts iepriekš 55. punktā, ka lielākā Eiropas valstu daļa no projektu sadales starp Eiropas un Japānas ražotāju grupām atbilstoši GQ nolīgumam bija izslēgta, Eiropas ražotāju šajās valstīs veiktās pārdošanas paziņošanai nav cita iespējama skaidrojuma kā tas, ka šī pārdošana tika attiecināta uz Eiropas ražotāju pasaules kvotu atbilstoši aizliegtās vienošanās noteikumiem. Kā ir ticis paskaidrots iepriekš 98. punktā, Eiropas valstīs – izņemot “mītnes valstis” – veiktās pārdošanas attiecināšana uz pasaules kvotu savukārt ir nopietna norāde par Japānas ražotāju atbilstoši vispārējam nolīgumam pastāvošā pienākuma atturēties no iekļūšanas Eiropas tirgū esamību.

146    Katrā ziņā Siemens šajā ziņā iesniegtie argumenti nav sekmīgi. Pirmkārt, Siemens apgalvojums, ka iespējamos nolīgumus Centrāleiropā un Austrumeiropā Komisija mēģinot norādīt kā EEZ iespējami izdarīto pārkāpumu pierādījumu vai ka laikposmā no 2002. līdz 2004. gadam noslēgtos nolīgumus tā mēģinot norādīt, lai pierādītu aizliegtās vienošanās ietekmi laikposmā no 1988. līdz 1999. gadam, nav pamatots. Komisija ir tikai izsecinājusi argumentu no starp Eiropas un Japānas ražotāju grupām acīmredzot notikušajām apspriešanām par jautājumu, vai Centrāleiropā un Austrumeiropā esošie tirgi, kas no jauna ir kļuvuši pieejami pēc dzelzs aizkara krišanas 1989. gadā, arī būtu rezervējami Eiropas ražotājiem. Šajā kontekstā tā apstrīdētā lēmuma preambulas 126. un 127. apsvērumā ir norādījusi noteiktus projektus minētajās valstīs, kas esot bijuši apspriešanas ar Japāņu ražotājiem priekšmets, lai pierādītu, ka principā tiem ir bijusi gan interese un iespēja apgādāt šos tirgus. Šādu argumentāciju nevar uzskatīt par nepiemērotu.

147    Otrkārt, Siemens arguments, ka paziņošana Japānas ražotāju grupai varēja attiekties tikai uz projektiem Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs, ir jānoraida. Kā pamatoti norāda Komisija, GQ nolīguma un EQ nolīguma noslēgšanas brīdī šīs valstis rietumvalstu piegādātājiem nebija pieejamas. Tādējādi paziņošanas plānā minētie Eiropas projekti bija īstenojami Rietumeiropas valstīs, no kurām vairākums – izņemot vienīgi Šveici – 1994. gadā bija EEZ dalībnieces. Līdzīgi, pretēji tam, ko norāda Siemens, Komisijas aizstāvamā tēze nav neloģiska. Komisija nekādi nav uzskatījusi, kā Siemens to liek saprast, ka paziņošanas pienākums būtu bijis “automātisks” vai “obligāts”. Tieši pretēji, to mērķu, kurus Komisija izsecina no šiem paziņojumiem, īstenošanai katrā ziņā pietika ar to, ka paziņošana tikusi veikta vispārīgi un a posteriori atbilstoši aizliegtās vienošanās Eiropas dalībnieku sanāksmes īpašam lēmumam.

148    Visbeidzot ir jāuzsver, ka Siemens nesniedz nekādu pārliecinošu skaidrojumu faktam, ka paziņošanas plānā bija paredzēta GIS projektu Eiropā paziņošana Japānas ražotāju grupai, pat ja tā tikusi veikta nesistemātiski un tikai atbilstoši Eiropas ražotāju grupas īpašam lēmumam. Atbildot uz Pirmās instances tiesas sēdē uzdotu jautājumu, Siemens ir norādījusi, ka attiecīgā paziņošana esot varējusi attiekties lielākais tikai uz vienpadsmit Komisijas apstrīdētā lēmuma preambulas 164. apsvērumā minētajiem GIS projektiem Eiropā un tādējādi ļoti ierobežotu projektu skaitu, kas atbilstot tikai 1 % no vispārējā sarakstā ietverto projektu apjoma. Taču, kā ir norādīts iepriekš 125. punktā, nelielais vispārējā sarakstā ietverto “Eiropas” projektu daudzums nevis nozīmē, ka aizliegtās vienošanās nav ietekmējušas citus projektus Eiropā, bet gan var tikt izskaidrots ar faktu, ka apspriest šādus projektus aizliegtajā vienošanās, piedaloties Japānas ražotājiem, nav bijis vajadzīgs. Tādējādi, lai noteiktu projektu skaitu, par kuriem Japānas ražotājiem ir ticis paziņots atbilstoši EQ nolīguma 2. pielikumā paredzētajam paziņošanas plānam, vispārējais saraksts nevar būt nozīmīgs.

149    No minētā izriet, ka EQ nolīguma 2. pielikums ir spēkā esošs pierādījums Komisijas konstatējumam, ka Rietumeiropā īstenojamie projekti ir bijuši daļa no starp Eiropas ražotājiem apspriestajiem un sadalītajiem projektiem un saskaņā ar kuru Japānas ražotājiem ir bijis jāatturas no iekļūšanas Eiropas tirgos, par ko kā kompensācija ir bijusi paredzēta Eiropas ražotāju šajās valstīs veiktās pārdošanas attiecināšana uz to pasaules kvotu.

–       Par VA Tech grupas telpās atrastu dokumentu ar virsrakstu “Apspriešanas ar JJC kopsavilkums”

150    Apstrīdētā lēmuma preambulas 135. apsvērumā Komisija pamatojas uz pārbaužu gaitā VA Tech grupas telpās pārnēsājamā datorā atrastu dokumentu ar virsrakstu “Apspriešanas ar JJC kopsavilkums”, kas atbilstoši Komisijas teiktajam ir izveidots 2003. gada 10. jūnijā. Šis dokuments ir daļēji grūti saprotams, bet tomēr ļauj izdarīt noteiktus secinājumus. Tostarp tajā divas reizes ir izdarīta norāde uz “mītn. valstīm” [“pays constr.”], ko saprātīgi nevar interpretēt citādi kā tādu, kas nozīmē norādi uz “mītnes valstīm”. Turklāt šajā dokumentā ir izdarīta atsauce uz “Dernière étude réalisée en Février 99 – Exp. Hors E et pays constr.” [“Pēdējo 99. gada februārī veikto pētījumu – Exp. ārpus E un mītn. valstīm”] un attiecībā uz katru no Eiropas dalībniekiem, kas ir identificēti ar kodiem, kuri bija spēkā no 2002. gada jūlija, ko Siemens neapstrīd, ir norādītas pirms un pēc “02/99” (kas visticamāk nozīmē 1999. gada februāri) piemērojamās kvotas. Šajā dokumentā arī ir norādītas Eiropas dalībniekiem Eiropas tirgos ārpus “mītnes valstīm” starp 1988. un 1998. gadu piederošās tirgus daļas un ir iekļauts Eiropas valstu, kas nav mītnes valstis (“Fin, Dan, Nor, Es, Po, Irl, Bel, Gre, Lux.”), nepilnīgs saraksts.

151    Saistībā ar šim dokumentam piešķiramo pierādīšanas vērtību un ticamību ir jāņem vērā, ka nezināmais autors izsakās par faktiem, kas atbilst aptuveni četru gadu laikam pirms dokumenta izveidošanas datuma un kurus autors droši vien arī ir ieguvis no nezināmas personas. Ar apzīmējumu “JJC” apzīmētā persona nav tikusi identificēta un tās iniciāļi neatbilst nevienai no Komisijas apstrīdētā lēmuma II pielikumā norādītajām personām, kas ir piedalījušies aizliegtajā vienošanās iesaistīto uzņēmumu vārdā. Lai gan šie apstākļi nav tādi, kas šim dokumentam atņemtu visu pierādīšanas vērtību, tie tomēr var radīt zināmas aizdomas saistībā ar no tā izdarāmajiem secinājumiem, tostarp attiecībā uz tajā ietvertajiem detalizētajiem datiem piešķiramo vērtību, un var būt par pamatu tikai vidējas pierādīšanas vērtības piešķiršanai minētajam dokumentam.

152    Tādējādi zināma pierādīšanas vērtība ir jāpiešķir tam, ka šajā dokumentā jēdziens “mītnes valstis” ir ne tikai minēts divas reizes, bet tajā ir iekļauts arī valstu, kas nav mītnes valstis, nepilnīgs saraksts, un tam, ka no šī dokumenta skaidri izriet, ka valstīm, kas nav mītnes valstis, un mītnes valstīm bija piemērojams atšķirīgs regulējums tādā ziņā, ka aizliegtajā vienošanās noteiktās kvotas šīm pēdējām nebija piemērojamas. Attiecībā uz šo pēdējo norādi ir jāatzīmē, ka kvotas, kas dokumentā ir norādītas kā “pēc 02/99” piemērojamās kvotas, precīzi atbilst kvotām, kuras Komisija, pamatojoties uz citiem pierādījumiem, apstrīdētā lēmuma preambulas 145. apsvērumā konstatēja kā tādas, kas tika piemērotas Siemens dalības pārkāpuma pirmā posma beigās.

153    Turklāt no šī dokumenta var arī secināt, ka aizliegtajā vienošanās iesaistītie Eiropas ražotāji apmainījušies ar informāciju par to Eiropā ārpus “mītnes valstīm” veikto piegāžu apjomu. Tas tāpēc, ka faktu, ka VA Tech grupai piederošajā uzņēmumā (turpmāk tekstā – “VA Tech uzņēmums”) bija zināmi precīzi skaitļi par Eiropas ražotāju tirgus daļām Eiropā (izņemot “mītnes valstis”), turklāt attiecībā uz desmit gadu laikposmu, nevar izskaidrot citādi kā ar to, ka minētie ražotāji savstarpēji sniedza informāciju par to Eiropā ārpus “mītnes valstīm” veikto pārdošanu.

–       Par 1999. gada 18. janvāra vēstuļu apmaiņu starp VA Tech grupas darbiniekiem Wa., J. un B.

154    1999. gada 18. janvārī Wa. nosūtīja elektronisku vēstuli J., kurš tajā pašā dienā šo vēstuli, izdrukātā formā un pievienojot komentārus, pa faksu nosūtīja B. Šajā elektroniskajā vēstulē, kuras priekšmets ir “Siemens in UK.”, Wa. ir informējis J., ka attiecībā uz Apvienotajā Karalistē īstenojamiem projektiem Siemens gatavojoties izveidot aliansi ar citu sabiedrību, kas tika uztverts kā drauds un “UK forum” tika apzīmēts kā “Bad Behaviour”. Tomēr, nesaņēmis nekādu skaidrojumu, Wa. ir piedāvājis nogaidīt un novērot notikumu attīstību. Faksa ziņojumā J. ieteica reaģēt, draudot iekļūt Vācijas tirgū 400 kilovoltu GIS nozarē. Turklāt viņš atgādināja VA Tech grupas nostāju, saskaņā ar kuru Apvienotās Karalistes tirgus vēsturiski vienādās daļās piederot Reyrolle un GEC (kuras darbība GIS jomā 1989. gadā tika apvienota ar atbilstošo Alstom darbību) un no ikviena cita uzņēmuma, kas saņem pasūtījumu, būtu sagaidāma kompensācija, bet izteica nožēlu, ka šim nolūkam paredzētie mehānismi esot vāji.

155    Savā atbildē uz Pirmās instances tiesas rakstveida jautājumiem Siemens ir norādījusi, ka no šī dokumenta izrietot tikai tas, ka atbilstoši elektroniskās vēstules autora viedoklim tā ir uzskatāma par agresīvu konkurentu Apvienotās Karalistes tirgū. Turpretim tā neļaujot apstiprināt aizsargātu “mītnes valstu” esamību.

156    Pirmkārt, tomēr ir uzskatāms, ka šī vēstuļu apmaiņa apstiprina, ka aizliegtajā vienošanās pastāvēja Apvienotās Karalistes tirgus aizsardzība par labu vēsturiskajiem ražotājiem Reyrolle un GEC, ko pēc būtības, lai gan šis termins nav ticis izmantots, var kvalificēt kā “mītnes valstu” aizsardzību. Tas, ka šajā tirgū ir bijuši aktīvi citi aizliegtās vienošanās Eiropas dalībnieki, neliedz veikt šādu interpretāciju, jo kompensācijas mehānisms, pat ja tas, šķiet, nefunkcionēja apmierinošā veidā, acīmredzami pastāvēja. Otrkārt, no faksa ziņojuma izriet, ka līdz šim brīdim VA Tech uzņēmums no iekļūšanas Vācijas tirgū – vismaz 400 kilovoltu GIS nozarē – ir atturējies, kam par pamatu nav bijuši nedz tehniski, nedz arī komerciāli iemesli, jo iekļūšana šajā tirgū bija paredzēta kā pretpasākums attiecībā uz Siemens. Tā kā nav cita saprātīga skaidrojuma, no minētā ir jāsecina, ka arī Vācijas tirgus tika aizsargāts kā “mītnes valsts” tirgus. Treškārt, no elektroniskās vēstules izriet, ka pastāvēja “UK forum”, kurā tika apspriestas ar Apvienotās Karalistes tirgu saistītās problēmas. Lai gan šajā lietā šī jautājuma ziņā nav jāieņem galīgā nostāja, runa varētu būt par šajā tirgū aktīvu aizliegtās vienošanās dalībnieku vietējās saskaņošanas forumu.

157    Šīs vēstules kā dokumenti, ko aizliegtās vienošanās darbības laikposmā ir izveidojušas tajā iesaistītās personas, ir pierādījumi ar ļoti augstu pierādīšanas vērtību.

–       Par dokumentāriem pierādījumiem, kas attiecas uz laikposmā starp 2002. un 2004. gadu ietilpstošajiem faktiem

158    Attiecībā uz 2003. gada 2. decembra iekšējo ziņojumu, kuru ir izveidojis We. un kurā ir rezumēta 2003. gada 1. un 2. decembrī notikusī sanāksme, 2003. gada 21. jūlijā faksa ziņojumu, kuru ABB ir nosūtījusi Alstom un Siemens un kurā ir runa par sanāksmi attiecībā uz projektiem Vācijā, 2003. gada 18. decembra faksa ziņojumu, kuru ABB ir nosūtījusi Alstom un kurā ir runa par situāciju Apvienotās Karalistes tirgū, un nedatēto iekšējo ziņojumu, ko aptuveni 2002. gada septembrī ir izveidojis Zi., ir jānorāda, ka šie četri dokumenti attiecas tikai uz laikposmā starp 2002. un 2004. gadu skaidri ietilpstošajām situācijām un notikumiem.

159    Taču, kā ir norādīts iepriekš 37. punktā, Komisijas arguments, ka apsvērumus attiecībā uz laikposmu no 2002. līdz 2004. gadam varot leģitīmi attiecināt uz agrāko laikposmu, jo runa esot par vienu un to pašu pārkāpumu, ir jānoraida. Tieši pretēji, ņemot vērā, ka pēc dažu uzņēmumu dalības pārtraukšanas aizliegtās vienošanās darbība laikposmā no 1999. līdz 2002. gadam tika sašaurināta un ka 2002. gadā darbība tika uzsākta no jauna, izmantojot grozītu sistēmu, lai noteiktu, ka runa faktiski ir par vienotu pārkāpumu, drīzāk ir jāpierāda aizliegtās vienošanās mērķu, dalībnieku un piemērošanas jomas turpinātība.

160    Tādējādi ir uzskatāms, ka saistībā ar pirmo Siemens dalības pārkāpumā posmu no 1988. līdz 1999. gadam četrus attiecīgos dokumentus nevar uzskatīt par pierādījumiem.

d)     Secinājumi par pirmā pamata otro daļu

 Par aizliegtās vienošanās ietekmi EEZ

161    Aizliegtā vienošanās ir radījusi ietekmi EEZ, jo Eiropas ražotāji ir apsprieduši EEZ īstenojamos GIS projektus un ir tos sadalījuši. Šo faktu apstiprina pierādījumu kopums, ko veido ABB paziņojumi – tajā skaitā apstrīdētā lēmuma preambulas 164. apsvērumā norādītais “Eiropas” projektu saraksts un M. paziņojumi –, Fuji un Hitachi paziņojumi, EQ nolīguma 2. pielikums, dokuments “Apspriešanas ar JJC kopsavilkums” un 1999. gada 18. janvāra vēstuļu apmaiņa. Šo pierādījumu starpā Fuji un Hitachi paziņojumiem, kā arī EQ nolīguma 2. pielikumam un 1999. gada 18. janvāra vēstuļu apmaiņai ir augsta pierādīšanas vērtība.

162    Ar Melco paziņojumiem, ko Siemens ir izvirzījusi kā tādus, kas pierādot pretējo, attiecībā pret šādu saskaņoto pierādījumu kopumu šo secinājumu nevar apšaubīt. Melco it īpaši izsakās par globālās aizliegtās vienošanās piemērošanas jomu, t.i., par koordināciju starp Eiropas un Japānas ražotāju grupām, un to, ka apspriedes par Eiropas tirgu vai GIS projektiem šajā tirgū aizliegtajā vienošanās neesot notikušas. Šajā ziņā tā apstiprina, ka tai neesot vienošanās Eiropas tirgū pierādījumu. Savukārt kā Japānas uzņēmums tā neesot tikusi informēta par Eiropas ražotāju grupā notikušajām diskusijām. Tātad tā tieši nojauta iespēju, ka citi uzņēmumi, kas ir piedalījušies aizliegtajā vienošanās, ir varējuši paplašināt savu apspriešanu priekšmetu uz citām tēmām, pat uzsverot, ka pirms aizliegtās vienošanās sanāksmes uzsākšanas Japānas ražotājiem vairākas reizes esot bijis jāgaida Eiropas ražotāju apspriešanās beigas, turklāt šīs apspriešanās saturs tiem neesot bijis zināms. Lai gan Melco apstrīd Eiropas un Japānas tirgus sadalīšanu starp divām ražotāju grupām un neatkarīgi no tā, vai tās paziņojumi ir ticami, ir jāatzīmē, ka šādus paziņojumus tādējādi nevar izprast kā tādus, kas apstiprina Siemens nostāju, ka GIS projektu EEZ apspriešana un sadalīšana neesot notikusi.

 Par Eiropas un Japānas tirgu rezervēšanu attiecīgi Eiropas un Japānas ražotāju grupām

163    Faktu, ka Eiropas un Japānas ražotāji ir globāli sadalījuši tirgus tādā veidā, ka Japānas tirgus bija rezervēts Japānas ražotājiem un Eiropas tirgus – Eiropas ražotājiem, apstiprina ABB un M. paziņojumi, kā arī Fuji un Hitachi paziņojumi un EQ nolīguma 2. pielikums. Izņemot ABB paziņojumus, visiem šiem pierādījumiem ir augsta pierādīšanas vērtība.

 Par “mītnes valstu” aizsardzību Eiropā

164    Faktu, ka pastāvēja “mītnes valstu” Eiropā aizsardzība, atbilstoši kurai valstu, kurās Eiropas ražotāji bija pārstāvēti vēsturiski, tirgi šiem ražotājiem tika rezervēti no paša sākuma un neattiecinot uz aizliegtajā vienošanās paredzētajām kvotām, apstiprina pierādījumu kopums, kurā ietilpst ABB un M. paziņojumi, kā arī dokuments ar virsrakstu “Apspriešanas ar JJC kopsavilkums” un 1999. gada 18. janvāra vēstuļu apmaiņa. Šo pierādījumu starpā M. paziņojumiem ir augsta pierādīšanas vērtība un 1999. gada 18. janvāra vēstuļu apmaiņai ir ļoti augsta pierādīšanas vērtība.

165    Rezumējot – katru no Siemens apstrīdētajiem iebildumiem pamato, izņemot ABB un M. paziņojumus, citi pierādījumi ar augstu pierādīšanas vērtību, kā arī citi pierādījumi ar mazāku pierādīšanas vērtību. Tādējādi ir jāsecina, ka šo pierādījumu kopums ļauj pierādīt apstrīdētajā lēmumā inkriminētās aizliegtās vienošanās esamību.

166    No visa iepriekš minētā izriet, ka Komisija tiesiski pietiekamā veidā ir pierādījusi aizliegtās vienošanās esamību laikposmā no 1988. līdz 1999. gadam, un it īpaši faktu, ka šī aizliegtā vienošanās ir radījusi ietekmi EEZ, tirgu sadales starp Eiropas un Japānas ražotājiem esamību un “mītnes valstu” aizsardzības esamību.

167    No tā ir secināms, ka pirmā pamata otrā daļa un tādējādi pirmais pamats kopumā ir jānoraida.

II –  Par otro pamatu attiecībā uz Regulas Nr. 1/2003 25. panta pārkāpumu

168    Otrais Siemens pamats ir sadalīts trīs daļās. Pirmajā daļā tā apgalvo, ka Komisija neesot pierādījusi, ka Siemens ir piedalījusies aizliegtajā vienošanās pēc 1999. gada 22. aprīļa. Otrajā daļā tā izvirza vajāšanas noilgumu. Trešajā daļā tā norāda, ka neesot piedalījusies aizliegtajā vienošanās pēc 2004. gada 1. janvāra.

A –  Par otrā pamata pirmo daļu attiecībā uz piedalīšanās pārkāpumā starp 1999. gada aprīli un septembri pierādījumu neesamību

1.     Lietas dalībnieku argumenti

169    Lai pamatotu šo daļu, Siemens izvirza astoņus iebildumus saistībā ar, pirmkārt, tās dalības nolīgumā attiecībā uz projektiem pēc 1999. gada aprīļa pierādījumu neesamību, otrkārt, tās dalības sanāksmē pēc 1999. gada 22. aprīļa pierādījumu neesamību, treškārt, ABB paziņojumu pretrunīgu un maz ticamu raksturu, ceturtkārt, M. paziņojumu nepieņemamību, piektkārt, tās dalības aizliegtajā vienošanās līdz 1999. gada septembrim skaidru dokumentāru pierādījumu neesamību, sestkārt, skaidru pierādījumu neesamību, kas izrietētu no citu uzņēmumu, kas piedalījušies aizliegtajā vienošanās, paziņojumiem, septītkārt, pierādījumu, kas pierādot tās dalības aizliegtajā vienošanās pārtraukšanu no 1999. gada aprīļa, neņemšanu vērā un, astotkārt, ekonomisku empīrisku pierādījumu tās dalības aizliegtajā vienošanās pārtraukšanai vēlākais 1999. gada aprīlī neņemšanu vērā.

170    Komisija apstrīd Siemens izvirzītos argumentus.

2.     Vispārējās tiesas vērtējums

171    Vispirms ir jāatzīmē, ka netiek apstrīdēts, ka Siemens ir pārtraukusi piedalīties aizliegtajā vienošanās 1999. gadā. Turpretim lietas dalībniekiem ir domstarpības par precīzo šīs pārtraukšanas datumu. Siemens apstrīd, ka būtu piedalījusies aizliegtajā vienošanās pēc 1999. gada 22. aprīļa – Sidnejā (Austrālija) notikušās sanāksmes datuma, kura esot bijusi pēdējā, kurā tā ir piedalījusies. Komisija, lai gan atzīstot, kā izriet no apstrīdētā lēmuma preambulas 295. apsvēruma, ka tai nav bijis iespējams noteikt precīzo minētās pārtraukšanas datumu, par šīs pārtraukšanas datumu ir noteikusi 1999. gada 1. septembri. Šis datums ir ticis noteikts, pamatojoties uz ABB un M. paziņojumiem un pārbaudes VA Tech grupas telpās gaitā iegūtajā dokumentā ar virsrakstu “Apspriešanas ar JJC kopsavilkums” ietvertajiem datiem, ko, kā uzskata Komisija, apstiprina Areva, Melco, Fuji un Hitachi/JAEPS paziņojumi.

172    Šī nesaskaņa rada jautājumu, kam šajā ziņā ir noteikts pierādīšanas pienākums. Kamēr Siemens uzskata, ka Komisijai esot jāpierāda, ka Siemens ir piedalījusies aizliegtajā vienošanās līdz 1999. gada 1. septembrim, Komisija uzskata, ka, līdzko tā pierādījusi uzņēmuma dalību aizliegtajā vienošanās, šī dalība esot uzskatāma par tādu, kas ilgusi līdz tās pārtraukšanas pierādījumam, kas esot jāsniedz uzņēmumam, kurš ir piedalījies aizliegtā vienošanās.

a)     Par pierādīšanas pienākuma sadali starp Siemens un Komisiju

173    Saistībā ar jautājumu, kurā datumā ir izbeigusies Siemens dalība pārkāpumā, vispirms ir jāatgādina pastāvīgā judikatūra, saskaņā ar kuru, pirmkārt, lietas dalībniekam vai iestādei, kas norāda uz konkurences tiesību normu pārkāpumu, par to ir jāsniedz pierādījumi, ar ko tiesiski pietiekamā veidā tiek pierādīti pārkāpuma fakti, un, otrkārt, uzņēmumam, kas apgalvojuma par pārkāpumu atspēkošanai izmanto kādu pamatu aizstāvībai, ir jāsniedz pierādījumi, ka ir iestājušies šī aizstāvības pamata piemērošanas nosacījumi, lai minētajai iestādei tādējādi nāktos atsaukties uz citiem pierādījumiem (iepriekš 65. punktā minētais spriedums lietā Peróxidos Orgánicos/Komisija, 50. punkts; šajā ziņā skat. arī iepriekš 43. punktā minēto spriedumu lietā Baustahlgewebe/Komisija, 58. punkts, un iepriekš 48. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 78. punkts).

174    Šajā lietā vispārējo principu, ka Komisijai ir jāpierāda visi pārkāpumu veidojošie apstākļi, ieskaitot tā ilgumu (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 1994. gada 7. jūlija spriedumu lietā T‑43/92 Dunlop Slazenger/Komisija, Recueil, II‑441. lpp., 79. punkts; 2001. gada 13. decembra spriedumu lietā T‑48/98 Acerinox/Komisija, Recueil, II‑3859. lpp., 55. punkts, un 2005. gada 29. novembra spriedumu lietā T‑62/02 Union Pigments/Komisija, Krājums, II‑5057. lpp., 36. punkts), kuri varētu ietekmēt galīgos secinājumus par minētā pārkāpuma smagumu, neietekmē tas, ka otrā pamata otrajā daļā Siemens ir izvirzījusi ar noilgumu saistītu aizstāvības pamatu, kura pierādīšanas pienākums principā ir prasītājai.

175    Šāda aizstāvības pamata izvirzīšana obligāti nozīmē, ka pārkāpuma ilgums, kā arī datums, kurā pārkāpums ir izbeigts, ir konstatēts. Tomēr šie apstākļi paši par sevi nevar pamatot šajā ziņā esošā pierādīšanas pienākuma pāreju, apgrūtinot prasītājas stāvokli. Pirmkārt, pārkāpuma ilgums – jēdziens, kas nozīmē, ka ir zināms tā beigu datums, – ir viens no pārkāpuma būtiskajiem elementiem, kuru pierādīšanas pienākums ir Komisijai neatkarīgi no tā, ka šo elementu konstatējums ir arī aizstāvības pamata daļa saistībā ar noilgumu. Otrkārt, šo secinājumu apstiprina tas, ka Komisijas vajāšanas nenoilgšana atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 25. pantam ir tiesiski objektīvs kritērijs, kas izriet no tiesiskās drošības principa (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2005. gada 6. oktobra spriedumu apvienotajās lietās T‑22/02 un T‑23/02 Sumitomo Chemical un Sumika Fine Chemicals/Komisija, Krājums, II‑4065. lpp., 80.–82. punkts), un līdz ar to arī nosacījums ikviena lēmuma par sankcijas piemērošanu spēkā esamībai. Komisijai šis princips ir jāievēro pat tad, ja uzņēmums šajā ziņā aizstāvības pamatu nav izvirzījis (iepriekš 65. punktā minētais spriedums lietā Peróxidos Orgánicos/Komisija, 52. punkts).

176    Tomēr ir jāprecizē, ka šāds pierādīšanas pienākuma sadalījums var mainīties atkarībā no tā, vai viena lietas dalībnieka izvirzītie faktiskie apstākļi var likt otram lietas dalībniekam sniegt skaidrojumu vai pamatojumu, ko neizdarot, var secināt, ka pierādīšanas pienākums ir izpildīts (iepriekš 65. punktā minētais spriedums lietā Peróxidos Orgánicos/Komisija, 53. punkts; šajā ziņā skat. arī iepriekš 48. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 79. punkts). Tostarp, ja, kā šajā gadījumā, Komisija sniedz nolīguma esamības pierādījumu, tajā iesaistītajam uzņēmumam ir pienākums iesniegt pierādījumus, ka tas norobežojās no šā nolīguma, kuriem jāapliecina skaidri izteikta griba, un ka tas darīja zināmu pārējiem dalībuzņēmumiem, ka tas norobežojas no šī nolīguma (Pirmās instances tiesas 2006. gada 27. septembra spriedums lietā T‑168/01 GlaxoSmithKline Services/Komisija, Krājums, II‑2969. lpp., 86. punkts; šajā ziņā skat. arī 2004. gada 6. janvāra spriedumu apvienotajās lietās C‑2/01 P un C‑3/01 P BAI un Komisija/Bayer, Recueil, I‑23. lpp., 63. punkts, un iepriekš 48. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 81.–84. punkts).

177    Ņemot vērā šos principus, ir jāpārbauda, vai Komisija ir pareizi konstatējusi faktus, ar kuriem tā ir pamatojusi savu vērtējumu, ka Siemens savu dalību aizliegtajā vienošanās esot pārtraukusi 1999. gada 1. septembrī.

b)     Par apstākļu, ar kuriem Komisija ir pamatojusi savu vērtējumu, ka Siemens savu dalību aizliegtajā vienošanās esot pārtraukusi 1999. gada 1. septembrī, pierādīšanas vērtību

178    Vispirms ir jāatgādina būtiskie faktiskie apstākļi, ar kuriem Komisija ir pamatojusi savu vērtējumu, ka Siemens savu dalību aizliegtajā vienošanās esot pārtraukusi 1999. gada 1. septembrī, kā tie izriet tostarp no apstrīdētā lēmuma preambulas 186., 295., 296. un 298. apsvēruma.

179    Pirmkārt, ABB ir paziņojusi, ka Siemens esot pārtraukusi piedalīties aizliegtās vienošanās sanāksmēs, sākot no 1999. gada beigām, un M. ir norādījis, ka Siemens esot izstājusies 1999. gada septembrī. Otrkārt, VA Tech grupas telpās atrastajā dokumentā ar virsrakstu “Apspriešanas ar JJC kopsavilkums” ir ietverta norāde, kuru Komisija interpretē kā tādu, kas norāda uz Siemens izstāšanos 1999. gada septembrī. Treškārt, Komisija ir norādījusi, ka Areva, Melco, Fuji un Hitachi/JAEPS ir apstiprinājušas, ka Siemens izstāšanās ir notikusi 1999. gada septembrī.

 Par ABB un M. paziņojumiem

180    Šīs daļas pamatojumam izteiktajā trešajā iebildumā Siemens norāda, ka ABB paziņojumi esot īpaši vispārīgi un pretrunīgi un tie esot tikuši “tālāk attīstīti” atbilstoši apstākļiem tādā mērā, ka tiem neesot nekāda pierādīšanas spēka.

181    Šajā ziņā ir jāatzīmē, ka 2004. gada 7. maija paziņojumā ABB ir norādījusi, ka, “ciktāl [tai] ir zināms, ap 1999. gadu Siemens ir uz zināmu laiku atstājusi aizliegto vienošanos”. M. no savas puses uz Komisijas viņa 2005. gada 23. septembra uzklausīšanā uzdoto jautājumu, vai viņš var precīzi norādīt, kad Siemens ir pārtraukusi piedalīties aizliegtajā vienošanās, ir atbildējis:

“Precīzi nevaru. Mēs bijām Ženēvā, bet es atceros, ka Th. paziņoja par šo, bet ne simtprocentīgi. Tas bija [19]99. gads. Vai tas bija pavasarī vai rudenī, es neatceros. Tas ir svarīgi?”

182    Visbeidzot 2005. gada 4. oktobra paziņojumā ABB ir norādījusi, ka M. starplaikā ir atcerējies, ka Sidnejas 1999. gada aprīļa ikgadējā sanāksmē Siemens vēl esot bijusi pārstāvēta un no aizliegtās vienošanās tā esot izstājusies tikai četrus vai piecus mēnešus vēlāk, tātad, augustā vai septembrī, ko Ženēvā (Šveice) notikušajā darbības nodrošināšanas līmeņa sanāksmē esot paziņojis Th.

183    Tādējādi ir jākonstatē, ka ABB un M. paziņojumi par precīzo datumu, kad Siemens 1999. gadā ir pārtraukusi piedalīties aizliegtajā vienošanās, laika gaitā zināmā mērā ir mainījušies. Tomēr šie paziņojumi ir nevis pretrunīgi šī iemesla dēļ, bet gan vienkārši kļuvuši arvien precīzāki (“ap 1999. gadu”, “1999. gada pavasaris un rudens” un visbeidzot “1999. gada augusts vai septembris”) atbilstoši tam, kā M., kas ABB, šķiet, ir galvenais informācijas avots attiecībā uz faktiem saistībā ar Siemens savas dalības aizliegtajā vienošanās pārtraukšanu, atceras arvien precīzākas detaļas.

184    It īpaši ir jāatzīmē, ka pretēji tam, ko norāda Siemens, vēlākas M. atmiņas, uz kuru pamata tikuši veikti ABB 2005. gada 4. oktobra paziņojumi, nav pretrunā tās agrākajiem paziņojumiem par apstākļiem saistībā ar Siemens dalības pārtraukšanu. Lai gan M. tiešām ir norādījis, ka tirgus nelabvēlīgas attīstības 1997. un 1998. gadā dēļ Siemens esot atgriezusies pie agresīvas cenu konkurences, viņš nekādā ziņā nav norādījis, ka tas būtu noticis jau 1998. gadā. Pirmkārt, var iedomāties, ka Siemens iekšienē notiekošais lēmumu pieņemšanas process attiecībā uz atbilstošu reakciju uz tirgus nelabvēlīgo attīstību varēja prasīt zināmu laiku. Otrkārt, katrā ziņā arī var iedomāties, ka Siemens, 1998. gada beigās katrā ziņā nolemjot neturpināt piedalīties aizliegtajā vienošanās un uzsākot agresīvāku rīcību tirgū, ir mēģinājusi pēc iespējas ilgāku laiku gūt labumu no tās ietekmes, pārceļot šī lēmuma paziņošanu uz 1999. gada septembri. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ar šādu rīcību, ja pieņemtu, ka tā ir pierādīta, nepietiktu, lai konstatētu minēto pārtraukšanu, jo uzņēmums, kas rīkojas šādā veidā, var vienkārši mēģināt izmantot aizliegtu vienošanos savā labā (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 1998. gada 14. maija spriedumu lietā T‑327/94 SCA Holding/Komisija, Recueil, II‑1373. lpp., 142. punkts; iepriekš 54. punktā minēto spriedumu lietā Mannesmannröhren-Werke/Komisija, 277. un 278. punkts; iepriekš 174. punktā minēto spriedumu lietā Union Pigments/Komisija, 130. punkts, un 2006. gada 27. septembra spriedumu lietā T‑43/02 Jungbunzlauer/Komisija, Krājums, II‑3435. lpp., 269. punkts).

185    Kas attiecas uz ABB paziņojumu apstrīdēšanu, ko veic Siemens, ir uzskatāms, ka, pat ja nevar izslēgt, kā ir konstatēts iepriekš 64. punktā, ka ABB varēja būt saskatījusi pamatu maksimizēt savu konkurentu pārkāpjošās rīcības nozīmi, šis fakts nevar atņemt ABB un M. paziņojumiem visu pierādīšanas vērtību attiecībā uz Siemens savas dalības aizliegtajā vienošanās pārtraukšanu 1999. gadā. Tā kā ABB šajā ziņā atsaucas tikai uz M. atmiņām, ABB paziņojumu ticamību šajā gadījumā nosaka M. liecības ticamība. Kā ir izklāstīts iepriekš 76. punktā, tas, ka M. paziņojumos var būt dažas mazāk nozīmīgas neprecizitātes, vispārīgi nevar ietekmēt minēto paziņojumu pierādīšanas vērtību.

186    Turklāt šīs daļas atbalstam izteiktais Siemens ceturtais iebildums, ka M. paziņojumi kā pierādīšanas līdzekļi esot nepieņemami, jo pretēji tam, kas ir paredzēts ECPAK 6. panta 3. punkta d) apakšpunktā, Siemens neesot bijusi iespēja tieši uzklausīt vai uzdot jautājumus šim lieciniekam, ir jānoraida.

187    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pamattiesības ir neatņemama vispārējo tiesību principu – kuru ievērošanu nodrošina Kopienu tiesa – sastāvdaļa (Tiesas 1996. gada 28. marta atzinums 2/94, Krājums, I‑1759. lpp., 33. punkts, un Tiesas 1997. gada 29. maija spriedums lietā C‑299/95 Kremzow, Recueil, I‑2629. lpp., 14. punkts). Šajā nolūkā Tiesa un Vispārējā tiesa ievēro dalībvalstīm kopīgās konstitucionālās tradīcijas, kā arī norādes, ko sniedz cilvēktiesību aizsardzības jomā noslēgtie starptautiskie dokumenti, kuru izstrādē dalībvalstis ir piedalījušās vai kuriem tās ir pievienojušās. Šajā ziņā ECPAK ir īpaša nozīme (Tiesas 1986. gada 15. maija spriedums lietā 222/84 Johnston, Recueil, 1651. lpp., 18. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Kremzow, 14. punkts). Turklāt atbilstoši LES 6. panta 2. punktam Savienība kā Kopienu tiesību vispārējos principus ievēro pamattiesības, ko garantē ECPAK un kas izriet no dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām.

188    Tādēļ ir jāizvērtē, ņemot vērā šos apsvērumus, vai Komisija ir pārkāpusi Kopienu tiesību sistēmas pamatprincipu, t.i., tiesību uz aizstāvību ievērošanu (Tiesas 1983. gada 9. novembra spriedums lietā 322/81 Nederlandsche Banden-Industrie-Michelin/Komisija, Recueil, 3461. lpp., 7. punkts), nesniedzot Siemens iespēju tieši uzdot jautājumus lieciniekam M.

189    Šajā ziņā ir jāatzīmē, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šis princips prasa, lai attiecīgajiem uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām, par kurām tiek veikta Komisijas izmeklēšana konkurences jomā, sākot no administratīvā procesa stadijas, tiktu dota iespēja lietderīgi paust savu viedokli par Komisijas izvirzīto faktu, iebildumu un apstākļu patiesumu un atbilstību (skat. Pirmās instances tiesas 2006. gada 27. septembra spriedumu lietā T‑314/01 Avebe/Komisija, Krājums, II‑3085. lpp., 49. punkts un tajā minētā judikatūra). Turpretim šis princips neprasa, lai šiem uzņēmumiem tiktu dota iespēja administratīvajā procesā pašiem uzdot jautājumus lieciniekiem, kurus uzklausījusi Komisija (šajā ziņā skat. iepriekš 48. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 200. punkts).

190    Tādējādi šis Siemens iebildums ir jānoraida.

191    Izdarot secinājumu, ABB un M. paziņojumiem attiecībā uz datumu, kurā Siemens ir pārtraukusi piedalīties aizliegtajā vienošanās 1999. gadā, ir piešķirama augsta pierādīšanas vērtība. Tomēr atbilstoši iepriekš 66. punktā minētajam principam šie paziņojumi ir jāapstiprina ar citiem pierādījumiem.

 Par dokumentu ar virsrakstu “Apspriešanas ar JJC kopsavilkums”

192    Kā jau ir ticis norādīts iepriekš 151. punktā, pret šī dokumenta pierādīšanas vērtību un it īpaši tajā iekļautajiem detalizētajiem datiem piešķiramo vērtību ir jāattiecas ar piesardzību. Precīzais datums, kurā Siemens ir pārtraukusi piedalīties aizliegtajā vienošanās 1999. gadā, ir šāda detalizētā informācija. Šo apstākli papildina fakts, ka attiecībā uz norādi par šīs pārtraukšanas datumu dokuments nav pilnībā viennozīmīgs.

193    Šī dokumenta pirmā rinda ir izteikta šādā redakcijā:

“A/ Arrêt  3 ==> 09/99 1 ==> courant 00”.

194    Tādēļ, ka, 2003. gada 10. jūnijā izveidojot dokumentu, numurs “3” bijis aizliegtajā vienošanās izmantojamais Siemens kods, Komisija no tā ir secinājusi, ka Siemens bija pārtraukusi piedalīties aizliegtajā vienošanās 1999. gada septembrī. Kā Siemens pamatoti norāda savā piektajā iebildumā par tās dalības aizliegtajā vienošanās līdz 1999. gada septembrim skaidru dokumentāru pierādījumu neesamību, šī interpretācija neapšaubāmi izraisa secinājumu, ka ABB, kas tika apzīmēta ar kodu 1, bija pārtraukusi piedalīties aizliegtajā vienošanās 2000. gada gaitā, lai gan ir noteikts, ka aizliegtajā vienošanās ABB ir piedalījusies visu laiku. Tādējādi vai nu Komisijas veiktā šīs dokumenta rindkopas interpretācija ir kļūdaina tādā ziņā, ka rindkopā nav iekļauta norāde par Siemens savas dalības aizliegtajā vienošanās pārtraukšanu, vai arī norāde “1 ==> courant 00” ir kļūdaina. Šajā pēdējā gadījumā nav pamata piešķirt norādei “3 ==> 09/99” vairāk ticamības. Katrā ziņā Komisijas interpretācija, ka iepriekš 193. punktā citētajā dokumenta pirmajā rindā minētais vārds “Arrêt” [pārtraukšana] norādot tikai uz apzīmējumu “3 ==> 09/99”, nevis uz apzīmējumu “1 ==> courant 00”, ir jānoraida.

195    Izdarot secinājumu, ir jākonstatē, ka šī dokumenta pierādīšanas vērtība attiecībā uz datumu, kurā Siemens ir pārtraukusi piedalīties aizliegtajā vienošanās 1999. gadā, ir ļoti vāja.

 Par Areva, Melco, Fuji un Hitachi/JAEPS paziņojumiem

–       Par Areva paziņojumiem

196    Saistībā ar Areva paziņojumiem Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 186. apsvērumā atsaucas uz Areva sakarā ar tās lūgumu atbrīvot no naudas soda iesniegto dokumentu ar virsrakstu “Paskaidrojoša piezīme attiecībā uz aizliegtās vienošanās funkcionēšanu saistībā ar GIS tirgiem”. Šī dokumenta sadaļā “Hronoloģiskais pārskats” ir norādīts šādi:

“Pirmā aizliegtā vienošanās pastāvēja starp 1980. gadu beigām un 1997. gadu, kad tā tika pārtraukta. Sākot ar 1997. gadu dalībnieki ir turpinājuši tikties, bet nav vienojušies nedz par tirgu sadali, nedz arī par cenām, un sanāksmju rīkošana saistībā ar šo aizliegto vienošanos tika pārtraukta 1999. gada septembrī, jo Siemens bija galīgi izstājusies.”

197    Pirmajām kārtām ir jāatzīmē, ka šī norāde nav uzskatāma par viennozīmīgu. Kā Siemens apgalvo sava šīs daļas pamatojumam izteiktā sestajā iebildumā, to var interpretēt tādējādi, ka tās dalības aizliegtajā vienošanās pārtraukšana gan ir notikusi pirms 1999. gada septembra, bet šīs pārtraukšanas sekas, t.i., sanāksmju aizliegtajā vienošanās rīkošanas pārtraukšana, ir iestājušās tikai septembrī. Tomēr šāda interpretācija nav obligāta. Turklāt ir jāatzīmē, ka Areva apgalvojums, atbilstoši kuram sanāksmju rīkošana tika pārtraukta, sākot ar 1999. gada septembri, vēlāk ir izrādījies nepatiess, ko apstiprina tostarp Komisijas apstrīdētā lēmuma preambulas 191.–197. apsvērumā sniegtie pierādījumi. Lai gan šis apstāklis neliecina par labu iepriekš 196. punktā citētās rindkopas vienai vai otrai interpretācijai, tas katrā ziņā var radīt vispārējas šaubas par Areva paziņojumu ticamību. Šajā ziņā ir jāatzīmē, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 290. un 291. apsvērumā pati Komisija Areva paziņojumus ir kvalificējusi kā “pretrunīgus un neviennozīmīgus”, kas ir viens no faktiem, kuru, kā izriet no apstrīdētā lēmuma preambulas 531. apsvēruma, tā citu starpā ir izmantojusi par iemeslu tai nepiešķirt naudas soda samazināšanu atbilstoši Paziņojumam par sadarbību.

198    Tādējādi Areva paziņojumiem ir jāpiešķir drīzāk vāja pierādīšanas vērtība.

199    Otrām kārtām, ciktāl apstrīdētā lēmuma preambulas 285. apsvērumā un 237. zemsvītras piezīmē Komisija pamatojas uz Areva atbildi uz paziņojumu par iebildumiem, ir jāpiekrīt Siemens izvirzītajam argumentam, ka Siemens apsūdzībai šo atbildi nevar izmantot, jo pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas šī atbilde tai nebija pieejama (šajā ziņā skat. iepriekš 189. punktā minēto judikatūru). Atbildot uz Vispārējās tiesas pirms tiesas sēdes uzdotajiem rakstveida jautājumiem, Komisija ir apstiprinājusi, ka pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas Areva atbilde uz paziņojumu par iebildumiem Siemens nebija tikusi paziņota.

–       Par Melco paziņojumiem

200    Saistībā ar lūgumu atbilstoši Paziņojumam par sadarbību Melco iesniegtajā 2004. gada 4. novembra dokumentā tā ir norādījusi:

“Līdz 1999. gada septembrim Grupa netraucēti funkcionēja atbilstoši tās mērķiem. Pēc tam 1999. gada septembrī Grupas sanāksmē Siemens ir formāli paziņojusi, ka tā izstājas no Grupas, jo Siemens sabiedrības vadība ir atklājusi Grupas aktivitātes.”

201    Tādējādi Melco ir tieši un viennozīmīgi apstiprinājusi, ka par dalības aizliegtajā vienošanās pārtraukšanu Siemens ir paziņojusi tikai 1999. gada septembrī.

202    Šīs daļas atbalstam izvirzītajā sestajā iebildumā Siemens norāda, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 292. apsvērumā Komisija šos Melco paziņojumus to pretrunīgā un neviennozīmīgā rakstura dēļ esot pati kvalificējusi kā tādus, kuriem nav pierādīšanas vērtības. Šajā ziņā ir jāatzīmē, ka administratīvā procesa laikā Melco ir iesniegusi divus dažādus paziņojumus, t.i., pirmkārt, 2004. gada 4. novembra dokumentu, kas tika iesniegts lūguma atbilstoši Paziņojumam par sadarbību ietvaros un no kura ir citēta iepriekš 200. punktā norādītā rindkopa, un, otrkārt, ar 2006. gada 5. jūliju datētā atbilde uz paziņojumu par iebildumiem. Apstrīdētā lēmuma preambulas 292. apsvērumā norādītā kvalifikācija saistībā ar pierādīšanas vērtības neesamību attiecas tikai uz šo pēdējo paziņojumu. Turklāt šī kvalifikācija attiecas tikai uz atsevišķu šīs atbildes aspektu, t.i., Melco apgalvojumu, ka aizliegtā vienošanās esot tikusi galīgi izbeigta 1999. gada beigās pēc tam, kad Siemens bija pārtraukusi savu dalību aizliegtajā vienošanās. Komisija tostarp uzskatīja, ka šie apgalvojumi esot pamatoti tikai ar citu procesā iesaistītu lietas dalībnieku paziņojumiem un esot tikuši sniegti tikai Melco pašas aizstāvībai. Turpretim apstrīdētajā lēmumā nav iekļauts Melco lūguma atbilstoši Paziņojumam par sadarbību ietvaros iesniegto 2004. gada 4. novembra paziņojumu pierādīšanas vērtības tiešs vērtējums.

203    Ir uzskatāms, ka Melco 2004. gada 4. novembra paziņojumos ietvertajai norādei uz 1999. gada septembri kā laiku, kad Siemens pārtrauca savu dalību aizliegtajā vienošanās, ir piešķirama augsta ticamība, jo Melco nevarēja būt nekādas intereses norādīt vēlāku datumu nekā šīs pārtraukšanas faktiskais datums. Ņemot vērā, ka Siemens izstāšanās un dažus mēnešus vēlāk notikusī Hitachi izstāšanās “aizliegtās vienošanās sabrukumu”, kas atbilstoši Melco teiktajam ir notikusi, sākot ar 1999./2000. gadu, varēja padarīt ticamāku, tai faktiski ir bijusi interese norādīt agrāku datumu nekā faktiskais datums.

–       Par Fuji paziņojumiem

204    2006. gada 11. jūlija atbildē uz paziņojumu par iebildumiem Fuji ir norādījusi:

“Kad 1999. gada septembrī Siemens bija izstājusies no aizliegtās vienošanās, uz GQ nolīgumu balstītā aizliegtā vienošanās sāka sabrukt. Ciktāl Fuji ir zināms, pēc Sidnejas sanāksmes vairs nav bijis sanāksmju ar visu dalībnieku piedalīšanos.”

205    Iepriekš 90. punktā jau ir ticis norādīts, ka pretēji tam , ko apgalvo Siemens, lai gan Fuji paziņojumi ir tikuši veikti relatīvi vēlā procesa stadijā un laika ziņā ciešā kontekstā ar atbilstoši Paziņojumam par sadarbību sniegtu lūgumu, tiem ir piešķirama augsta ticamība. Turklāt it īpaši attiecībā uz datuma, ar kuru Siemens pārtrauca piedalīties aizliegtajā vienošanās, norādi ir spēkā tie paši apsvērumi kā tie, kas attiecas uz Melco paziņojumiem (skat. iepriekš 203. punktu): ņemot vērā, ka pārtraukšana padara ticamu “aizliegtās vienošanās sabrukuma” pēc zināma laika tēzi, ko aizstāv arī Fuji, mākslīgi noildzināt šo datumu nebija šī uzņēmuma interesēs.

–       Par Hitachi paziņojumiem

206    Apstrīdētā lēmuma preambulas 186. apsvērumā un 238. zemsvītras piezīmē Komisija norāda Hitachi atbildi uz paziņojumu par iebildumiem, kurā šī pēdējā ir apstiprinājusi, ka tas brīdis, kas Siemens ir pārtraukusi piedalīties aizliegtajā vienošanās, esot bijis 1999. gada septembris. Atbilstoši Siemens norādītajam, ko Komisija neapstrīd, šo atbildi Siemens apsūdzēšanai nevar izmantot, jo pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas tā tai nebija pieejama (šajā ziņā skat. iepriekš 189. punktā minēto judikatūru). Tādējādi šis pierādījums ir jānoraida.

 Starpsecinājums

207    No iepriekš minētā izriet, ka, lai secinātu par Siemens dalību aizliegtajā vienošanās līdz 1999. gada septembrim, Komisija varēja pamatoties uz dažādiem pierādījumiem, tajā skaitā ABB un M. paziņojumiem, kas tikuši atzīti par ticamiem un kurus šajā jautājumā apstiprina Areva, Melco un Fuji paziņojumi, no kuriem dažiem, t.i., Melco un Fuji paziņojumiem, ir augsta ticamība.

208    Saistībā ar šiem pierādījumiem vēl ir jāpārbauda, vai ar citiem Siemens izvirzītajiem pierādījumiem var atspēkot Komisijas konstatējumu un apstiprināt Siemens apgalvojumu, saskaņā ar kuru tā esot pārtraukusi piedalīties aizliegtajā vienošanās kopš 1999. gada aprīļa.

c)     Par apstākļiem, ko Siemens ir norādījusi, lai pierādītu savas dalības aizliegtajā vienošanās pārtraukšanu, sākot ar 1999. gada aprīli

 Par tās dalības aizliegtajā vienošanās pārtraukšanas vēlākais 1999. gada aprīlī ekonomiskajiem empīriskajiem pierādījumiem

209    Šīs daļas pamatojumam izteiktajā savā astotajā iebildumā Siemens, lai pamatotu, ka aizliegtajā vienošanās tā ir pārtraukusi piedalīties, sākot ar 1999. gada aprīli, atsaucas uz analīzi. Tā uzskata, ka analīze esot parādījusi, ka laikposmā starp 1999. gada aprīli un septembri tā tirgū ir rīkojusies konkurencei atbilstošā veidā, kā tā ir darījusi pēc 1999. gada septembra, un pretēji tās rīcībai pirms 1999. gada aprīļa.

210    Šajā ziņā tiek norādīts uz iepriekš 135.–138. punktā izklāstītajiem apsvērumiem, kas ir piemērojami arī attiecībā uz Siemens dalības aizliegtajā vienošanās pārtraukšanas jautājumu. Pirmkārt, tā kā ar EKL 81. pantu ir aizliegti ne tikai nolīgumi, kuru ietekmē konkurence tiek izkropļota, bet arī nolīgumi, kuriem ir šāds mērķis, Komisijai, konstatējot pārkāpumu, konkrētā ietekme nav jāpierāda. Otrkārt, pat ja pieņemtu, ka laikposmā starp 1999. gada aprīli un septembri Siemens tirgū rīkojās konkurencei atbilstošā veidā, tas pierādītu nevis to, ka tā bija distancējusies no aizliegtās vienošanās, bet gan tikai to, ka tā nebija ievērojusi nolīgumus. Kā pamatoti norāda Komisija, tas katrā ziņā varēja notikt arī tā iemesla dēļ, ka Siemens mēģināja gūt labumu no aizliegtās vienošanās.

211    Tādējādi šis iebildums ir jānoraida.

 Par Se. liecību

212    Šīs daļas pamatojumam izteiktajā savā septītajā iebildumā Siemens atsaucas uz Se., kas attiecīgajā laikā bija nodarbināts Alstom, paziņojumu un kurš 2006. gada septembrī bija norādījis, ka “1999. gada aprīli es saprotu, ka aizliegtā vienošanās vairs nevar nepastāvēt, jo Siemens – viena no galvenajām konkurentēm – ir paziņojusi par savu izstāšanos no karteļa”. Siemens uzskata, ka, Komisijai noraidot šo paziņojumu, tika izdarītas vairākas kļūdas tiesību piemērošanā.

213    Šajā sakarā, pirmkārt, ir jāatzīmē, ka Se. paziņojums nav obligāti pretrunā Komisijas konstatējumam, ka savu dalību aizliegtajā vienošanās Siemens ir pārtraukusi 1999. gada septembrī. Ar 1999. gada aprīli Se. ir datējis nevis Siemens faktiskās dalības aizliegtajā vienošanās pārtraukšanu, bet gan tās lēmuma neturpināt savu dalību paziņošanu. Tādējādi var iedomāties, ka 1999. gada aprīlī Siemens ir tikai paziņojusi savu lēmumu un ka tā dalības pārtraukšana faktiski ir notikusi vēlākā brīdī. Siemens arguments ir jānoraida jau šī iemesla dēļ.

214    Otrkārt, Se. liecību Komisija ir noraidījusi ne tikai tā iemesla dēļ, ka tā tikusi sniegta “Alstom advokātu ekskluzīvās kontroles apstākļos”, kā to norāda Siemens, bet arī tāpēc, ka tā šo liecību pati par sevi nav uzskatījusi par ticamu, jo Se. pats nav bijis to faktu liecinieks, par kuriem viņš ir izteicies. Kā izriet no apstrīdētā lēmuma preambulas 289. apsvēruma b) punkta, tā it īpaši ir ņēmusi vērā, ka Se. pats esot atzinis, ka līdz 1999. gada aprīlim viņš bija informēts par aizliegtās vienošanās pastāvēšanu, bet viņam nebija informācijas par veidu, kādā šī aizliegtā vienošanās funkcionēja, turklāt viņam nebija zināma dalībnieku identitāte, sanāksmju datumi un vietas, kā arī tai piemērojamie noteikumi. Turklāt no ABB 2005. gada 5. oktobrī iesniegtās sanāksmju tabulas, ko Siemens neapstrīd, izriet, ka 1999. gada aprīlī notikušajā Sidnejas sanāksmē Se. pats nav piedalījies, jo uzņēmumu Alstom pārstāvēja trīs citi darbinieki. Šāds Komisijas veiktais pierādījumu vērtējums nav kļūdains. Katrā ziņā apstākļos, kad Siemens to izvērstā veidā neapstrīd, Vispārējai tiesai šis vērtējums nav jāaizstāj ar savu vērtējumu.

215    Tādējādi šis iebildums tiktāl, ciktāl tas attiecas uz Se. liecību, ir jānoraida.

 Par Tr., E. un Sch. liecībām

216    Šīs daļas pamatojumam izteiktajā savā septītajā iebildumā Siemens arī pārmet Komisijai, ka tā neesot ņēmusi vērā administratīvā procesa gaitā Siemens iesniegtos tā bijušo darbinieku Tr., E. un Sch. paziņojumus.

217    Vispirms ir jānoraida Siemens apgalvojums, ka Komisija neesot ņēmusi vērā tā bijušo darbinieku paziņojumus. Pēc tam, kad Siemens ar 2006. gada 7. augusta vēstuli šīs liecības bija iesniegusi rakstveidā, Komisija 2006. gada 12. decembra vēstulē norādīja, ka šo liecinieku uzklausīšanu neuzskatot par vajadzīgu, jo to liecības neradot jautājumus no Komisijas puses.

218    Turklāt Komisija, pamatojoties uz paziņojumu saturu un tās savāktajiem pierādījumiem, ir norādījusi, ka bijušo Siemens darbinieku paziņojumi nav tādi, kas grozītu tās vērtējumu attiecībā uz datumu, kad Siemens ir pārtraukusi savu dalību aizliegtajā vienošanās.

219    Šajā ziņā ir jākonstatē, ka bijušo Siemens darbinieku paziņojumu ticamību lielā mērā ietekmē tas, ka šīs personas apstrīd visus nolīgumus attiecībā uz GIS projektiem Eiropā, lai gan, kā ir izklāstīts pirmajā pamatā, Komisija tiesiski pietiekamā veidā ir pierādījusi, ka vispārējais nolīgums attiecās arī uz GIS projektiem Eiropā.

220    Turklāt saistībā ar precīzo datumu, kad Siemens 1999. gadā ir pārtraukusi savu dalību aizliegtajā vienošanās, ir jāatzīmē, ka Tr., kā izriet no viņa paziņojuma, ir pensionējies 1994. gadā un ir norādījis, ka precīzi nezinot, kad Siemens ir izstājusies no aizliegtās vienošanās. Sch. ir norādījis, ka 1998. gada gaitā viņa priekšnieks E. viņam esot teicis, ka priekšlaicīgi pensionēsies 1999. gadā, un ka šis priekšnieks vienlaikus esot nolēmis par Siemens izstāšanos no piedalīšanās GQ nolīgumā. Tomēr Sch. nav norādījis, kad šis lēmums ir stājies spēkā, un turklāt viņa minētie datumi neatbilst E. norādītajiem datumiem. Proti, pēdējais ir norādījis, ka esot pensionējies tikai aptuveni 2000. gada vidū un ka par Siemens izstāšanos no piedalīšanās GQ nolīgumā esot izlēmis neilgi pirms (“im Vorfeld”) Sidnejas sanāksmes, par ko viņš it īpaši esot informējis Sch., uzdodot veikt vajadzīgos pasākumus. Tādējādi ir iespējams, ka Sch. norādītie fakti ir radušies vienu gadu pēc viņa minētajiem datumiem. E. turklāt ir apstiprinājis, ka pirms Sidnejas sanāksmes esot informējis V. – Alstom darbinieku – un šīs sanāksmes “laika ziņā ciešā kontekstā” Japānas uzņēmumus, tomēr pieļaujot, ka viņš neatceras, vai tas ir noticis pirms vai pēc. Turpretim viņš ir tieši atzinis, ka neesot informējis citus uzņēmumus, tostarp ABB, un nav minējis Siemens izstāšanos ikgadējā sanāksmē.

221    Ņemot vērā iepriekš minēto, ir uzskatāms, ka šie pierādījumi tiesiski pietiekamā veidā pierāda, ka “oficiālā” Siemens distancēšanās šīs sanāksmes laikā nav notikusi. Ja viens no uzņēmumiem dalībniekiem skaidri un tieši distancējas no aizliegtas vienošanās, kurā ir iesaistīti vairāki uzņēmumi, [paziņojumam] par to jābūt adresētam visiem citiem dalībniekiem. Tādējādi nevar būt runas par Siemens apgalvojamo “nepieļaujamo diskrimināciju”, salīdzinot ar citām līdzīgām lietām.

222    Turklāt E. arī ir norādījis, ka tikai pēc Japānas uzņēmumu informēšanas viņš esot informējis par Siemens dalības šajā aizliegtajā vienošanās pārtraukšanu aizliegtās vienošanās Eiropas sekretāru, kurš pēc tam E. nezināmā datumā esot informējis citus uzņēmumus. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka atbilstoši Tr. paziņojumiem šajā laikā sekretariātu Siemens vārdā nodrošināja Th., kas arī bija klāt Sidnejas sanāksmē. E. liecība tādējādi nav pretrunā Komisijas šajā ziņā norādītajiem apsvērumiem. Tieši pretēji, viņa paziņojums apstiprina, ka 1999. gada aprīlī notikušajā Sidnejas sanāksmē no Siemens puses nav bijis atklātas distancēšanās no aizliegtās vienošanās, un turklāt tas ir pilnībā saderīgs ar M. versiju, atbilstoši kurai šo pēdējo 1999. gada septembrī notikušajā Ženēvas darba sanāksmē esot informējis Th. Šajā ziņā ir jāuzsver, ka no E. paziņojuma izriet, ka zināmu laiku pēc Sidnejas sanāksmes Th. vēl pildīja savu kā aizliegtās vienošanās Eiropas sekretāra Siemens vārdā veikto pienākumu, un ar šo faktu pašu par sevi jau pietiek, lai noraidītu Siemens argumentu, ka savu dalību aizliegtajā vienošanās tā esot pārtraukusi 1999. gada aprīlī. Kā ir paredzēts judikatūrā, ja publiskās nedistancēšanās no pārkāpuma, kurā attiecīgais uzņēmums ir piedalījies, vai nepaziņošanas administratīvām iestādēm rezultātā pārkāpuma turpināšana tiek veicināta un tā atklāšana tiek traucēta, šo klusējot izteikto piekrišanu var kvalificēt kā līdzdalību vai pasīvu dalības pārkāpumā veidu (iepriekš 48. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 84. punkts).

223    Tādējādi Tr., E. un Sch. liecības ne tikai neapšauba Komisijas konstatējumu, ka savu dalību aizliegtajā vienošanās Siemens ir pārtraukusi tikai 1999. gada septembrī, bet drīzāk zināmā mērā to apstiprina.

224    Tādējādi šis iebildums tiktāl, ciktāl tas attiecas uz Tr., E. un Sch. liecībām, ir jānoraida, un tātad tas ir jānoraida pilnā apmērā.

 Par Siemens piedalīšanās nolīgumā par GIS projektiem pēc 1999. gada aprīļa pierādījumu neesamību

225    Šīs daļas pamatojumam izteiktajā savā pirmajā iebildumā Siemens norāda, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija tai neinkriminējot piedalīšanos nolīgumā par projektiem pēc 1999. gada aprīļa. Tā uzskata, ka pēdējais no Komisijas norādītajiem projektiem, kurā Siemens esot piedalījusies, esot datēts ar 1999. gada 8. martu, un Fuji tās saistībā ar Paziņojumu par sadarbību iesniegtajā lūgumā minētās norādes neliecinot par Siemens piedalīšanos projektos vai šajā ziņā veiktajā informācijas apmaiņā pēc 1999. gada marta.

226    Šajā ziņā ir jāatzīmē, ka nolīgumu par projektiem pastāvēšanas pēc 1999. gada marta pierādījumu neesamība nenozīmē, ka šādi nolīgumi nav bijuši. Kā norāda Komisija, vispārējais saraksts nav pilnīgs. Turklāt, pat ja tiktu pierādīts, ka Siemens nav piedalījusies nolīgumā par projektiem pēc 1999. gada marta, tas nebūtu tās dalības aizliegtajā vienošanās pārtraukšanas pierādījums. Kā Komisija uzsver savos rakstveida aktos, apstrīdētajā lēmumā Siemens inkriminējamie fakti lielā mērā pārsniedz vienkāršu nolīgumu par konkrētiem projektiem jomu. Šajā ziņā pietiek norādīt, ka šajā laikā Siemens pildīja aizliegtās vienošanās Eiropas sekretāra funkciju, kas ļāva nodrošināt šīs pēdējās vienošanās darbību.

227    Tādējādi ar šajā iebildumā Siemens sniegtajiem argumentiem nevar atspēkot ar iepriekš 179.–207. punktā pārbaudītajiem pierādījumiem pamatoto Komisijas konstatējumu, ka Siemens ir piedalījusies aizliegtajā vienošanās līdz 1999. gada septembrim. Tādējādi šis iebildums ir jānoraida.

 Par sanāksmes pēc 1999. gada 22. aprīļa pierādījumu neesamību

228    Šīs daļas pamatojumam izteiktajā savā otrajā iebildumā Siemens norāda, ka Komisija neesot sniegusi nevienu pierādījumu, ka pēc 1999. gada 19.–24. aprīlī organizētās Sidnejas sanāksmes tā šajā gadā būtu piedalījusies kādā citā sanāksmē.

229    Šajā ziņā ir jāatzīmē, ka kādas pēc 1999. gada aprīļa notikušas sanāksmes pierādījumu neesamība nevar apšaubīt norādes, uz kurām Komisija ir pamatojusies, lai konstatētu Siemens dalību aizliegtajā vienošanās līdz 1999. gada septembrim.

230    Tas, ka Komisijai nav zināšanu par vēlākām sanāksmēm, nenozīmē, ka šādas sanāksmes nav notikušas. It īpaši apstrīdētā lēmuma preambulas 183. apsvērumā norādot, ka “pēc 1999. gada 19.–24. aprīlī organizētās Sidnejas sanāksmes ikgadējas sanāksmes tika pārtrauktas”, Komisija ir skaidri atsaukusies uz ikgadējām sanāksmēm un tādējādi nav izslēgusi, ka pēc šī datuma ir bijušas citas sanāksmes darbības nodrošināšanas līmenī. Šajā ziņā no GQ nolīguma 3. panta izriet, ka vispārējās sanāksmes (general meeting) bija paredzētas vienu reizi gadā. Tāpēc, pat ja Siemens savu dalību aizliegtajā vienošanās 1999. gada laikā nebūtu pārtraukusi, šajā pašā gadā nebūtu bijis iespējams rēķināties ar citas šāda veida sanāksmes rīkošanu. Turpretim GQ nolīguma 5. pantā bija paredzēts katras divas nedēļas rīkot komitejas sanāksmi (committee meetings), lai apmainītos ar savstarpējiem viedokļiem par katras grupas pieteiktajiem projektiem. Kā izriet no GQ nolīguma 4. pielikuma, Siemens (apzīmēta ar kodu “8”) bija Eiropas komitejas locekle un tādējādi tai šajās sanāksmēs bija jāpiedalās. Turklāt no EQ nolīguma 5. panta izriet, ka darba sanāksmes (job meetings), kurās bija jāpiedalās visiem attiecīgajiem dalībniekiem, tika rīkotas gan attiecībā uz tādiem projektiem, kas bijuši piešķiršanas priekšmets, gan arī attiecībā uz tādiem, par kuriem vienīgi tika panākta vienošanās par minimālo cenu, un ka aizliegtās vienošanās Eiropas sekretāram – tātad Siemens – bija jāsūta ielūgumi uz šīm sanāksmēm un tās jāvada. Šajos apstākļos vienīgi tas, ka Komisijai nav izdevies pierādīt citu pēc Sidnejas sanāksmes 1999. gadā notikušu sanāksmju precīzu datumu un vietu, nedod pamatu secināt, ka šādas sanāksmes nav bijušas.

231    Tādējādi šis iebildums ir jānoraida.

232    Ņemot vērā iepriekš minēto, ir uzskatāms, ka Komisijas rīcībā ir bijuši pietiekami pierādījumi, lai varētu pamatoti secināt, ka Siemens ir piedalījusies aizliegtajā vienošanās līdz 1999. gada septembrim. Turklāt Siemens nav sniegusi atbilstoši no judikatūras izrietošajām prasībām pārliecinošu alternatīvu skaidrojumu šo pierādījumu esamībai. Ņemot vērā iepriekš 207. punktā minētos faktiskos apstākļus, ko Komisija ir norādījusi, lai pierādītu Siemens dalību līdz 1999. gada septembrim, šai pēdējai bija jāsniedz Komisijas izteikto tās pierādīšanas ziņā esošo secinājumu atspēkojošs alternatīvs skaidrojums vai attaisnojums (šajā ziņā skat. iepriekš 48. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 79. punkts, un iepriekš 65. punktā minēto spriedumu lietā Peróxidos Orgánicos/Komisija, 71. punkts).

233    Tātad otrā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

B –  Par otrā pamata otro daļu attiecībā uz vajāšanas noilgumu

1.     Lietas dalībnieku argumenti

234    Siemens norāda, ka saistībā ar tās dalību tai inkriminējamā pārkāpuma pirmo posmu, kas esot beidzies 1999. gada 22. aprīlī, 2004. gada 22. aprīlī un tātad pirms 2004. gada 11. un 12. maija pārbaužu datuma esot iestājies noilgums. Tā uzskata, ka Komisijas arguments, ka tā esot divos posmos piedalījusies vienotā un turpinātā pārkāpumā, nevarot izslēgt noilgumu. Aizliegtā vienošanās, kas ir pastāvējusi no 1988. līdz 1999. gadam, skaidri atšķiroties no tās, kas ir pastāvējusi no 2002. līdz 2004. gadam.

235    Komisija apstrīd Siemens norādītos argumentus.

2.     Vispārējās tiesas vērtējums

236    Regulas Nr. 1/2003 25. panta 1. punkta b) apakšpunktā par tāda veida pārkāpumiem, kāds tiek inkriminēts Siemens, ir paredzēts piecu gadu noilguma termiņš. Saskaņā ar šīs paša panta 2. punkta otro teikumu pārkāpumu turpināšanas vai atkārtošanas gadījumā noilguma laiku skaita no dienas, kurā pārkāpums beidzas. Saskaņā ar šīs pašas regulas 25. panta 3. punkta pirmo teikumu noilguma termiņu pārtrauc jebkura rīcība, ko izmeklēšanā vai vajāšanā attiecībā uz pārkāpumu veikusi Komisija.

237    Šajā lietā tātad iebilduma par noilgumu, kas izvirzīts saistībā ar Siemens inkriminējamā pārkāpuma pirmo posmu, priekšnosacījums ir divu kumulatīvu nosacījumu izpilde. Pirmkārt, šim pirmajam posmam ir bijis jābeidzas vēlākais 1999. gada 10. maijā, tas ir, piecus gadus pirms dienas, kura ir bijusi pirms uz vietas veiktajām pārbaudēm, kuras Komisija īstenoja 2004. gada 11. un 12. maijā. Otrkārt, abiem Siemens inkriminējamā pārkāpuma posmiem nav jābūt daļai no vienota un turpināta pārkāpuma Regulas Nr. 1/2003 25. panta 2. punkta izpratnē, jo tādā gadījumā noilgums sākas vienīgi no dienas, kad 2004. gadā ir beidzies otrais no šīm posmiem.

238    Šajā ziņā ir pietiekami atgādināt, kā ir norādīts iepriekš 232. punktā, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir pamatoti konstatējusi, ka Siemens dalības pārkāpumā pirmais posms beidzās tikai 1999. gada septembrī un līdz ar to pēc 1999. gada 10. maija.

239    Tādējādi otrā pamata otrās daļas priekšmets – iebildums par noilgumu – ir jānoraida.

240    Katrā ziņā iepriekš 237. punktā minētais otrais nosacījums tāpat nav izpildīts. Komisija ir pamatoti konstatējusi, ka aizliegtā vienošanās, kurā Siemens ir piedalījusies, sākot ar 2002. gadu, būtībā ir tā pati, kurā tā bija piedalījusies līdz 1999. gadam.

241    Šajā ziņā judikatūrā tika identificēti vairāki atbilstoši kritēriji, lai novērtētu pārkāpuma vienoto raksturu, proti, attiecīgo darbību mērķu identiskums vai atšķirīgums (Pirmās instances tiesas 2002. gada 20. marta spriedums lietā T‑21/99 Dansk Rørindustri/Komisija, Recueil, II‑1681. lpp., 67. punkts; šajā ziņā skat. arī Tiesas 2006. gada 21. septembra spriedumu lietā C‑113/04 P Technische Unie/Komisija, Krājums, I‑8831. lpp., 170. un 171. punkts, un iepriekš 184. punktā minēto spriedumu lietā Jungbunzlauer/Komisija, 312. punkts), attiecīgo preču un pakalpojumu identiskums (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2005. gada 15. jūnija spriedumu apvienotajās lietās T‑71/03, T‑74/03, T‑87/03 un T‑91/03 Tokai Carbon u.c./Komisija, Krājumā nav publicēts, 118., 119. un 124. punkts, un iepriekš 184. punktā minēto spriedumu lietā Jungbunzlauer/Komisija, 312. punkts), tajā piedalījušos uzņēmumu identiskums (iepriekš 184. punktā minētais spriedums lietā Jungbunzlauer/Komisija, 312. punkts) un pārkāpuma īstenošanas detalizētas kārtības identiskums (iepriekš minētais spriedums lietā Dansk Rørindustri/Komisija, 68. punkts). Citi atbilstoši kritēriji ir uzņēmumu vārdā iesaistīto fizisko personu identiskums un attiecīgo darbību ģeogrāfiskās piemērošanas jomas identiskums.

242    Šajā lietā ir jāatzīmē, ka visi iepriekšējā punktā minētie kritēriji ļauj uzskatīt, ka aizliegtā vienošanās, kurā Siemens ir piedalījusies, sākot ar 2002. gadu, būtībā bija tā pati, kurā tā bija piedalījusies līdz 1999. gadam.

243    Pirmkārt, mērķis, kas ietvēra aizliegtās vienošanās dalībnieku tirgus daļu stabilizēšanu, pasaules tirgus sadalīšanu starp Japānas un Eiropas ražotājiem – it īpaši rezervējot Eiropas ražotājiem Eiropas tirgus – un izvairīšanos no cenu samazināšanās, abu posmu laikā ir bijis viens un tas pats. Šajā ziņā Siemens izteiktais arguments, ka divi tās dalības pārkāpumā posmi esot bijuši pilnībā atšķirīgi, ir jānoraida.

244    Vispirms apgalvojums, ka Eiropas projektiem aizliegtā vienošanās esot tikusi piemērota tikai, sākot ar 2002. gadu, neatbilst patiesībai. Tieši pretēji, kā izriet no iepriekš 161. punktā minētajiem konstatējumiem, Komisija tiesiski pietiekamā veidā ir pierādījusi, ka GIS projektiem EEZ aizliegtā vienošanās tikusi piemērota no paša sākuma.

245    Turpinot tiktāl, ciktāl attiecīgo darbību mērķis ir palicis viens un tāds pats, jautājums, vai GQ nolīgums tika atcelts un aizstāts ar citu nolīgumu, kā to norāda Siemens, pamatojoties uz Hitachi paziņojumiem, vai arī vienkārši tika grozīts, ir maznozīmīgs.

246    Visbeidzot ir jānoraida Siemens netieši aizstāvētā “kopēja mērķa” jēdziena koncepcija. Atbilstoši šai koncepcijai vienota pārkāpuma konstatēšana esot atkarīga ne tikai no tādiem objektīvajiem kritērijiem kā tie, kas ir minēti iepriekš 241. punktā, bet tai esot vajadzīga arī subjektīva elementa vispārēja kopēja nolūka formā esamība, kas šajā lietā trūkstot. Šajā ziņā ir jāatzīmē, ka Siemens aizstāvētā tēze nekādi nav pamatota ar iepriekš 241. punktā minēto judikatūru, kurā saistībā ar pārkāpuma vienotā rakstura vērtējumu subjektīvs kritērijs nav minēts. Tādējādi jautājums, vai visi EKL 81. panta 1. punktam pretējie nolīgumi un darbības veido vienotu un turpinātu pārkāpumu, turpretim ir jautājums, kas ir atkarīgs tikai no objektīviem faktoriem, kuru starpā ir arī minēto nolīgumu un darbību kopējais mērķis. Šis pēdējais ir kritērijs, kas ir jānovērtē tikai saistībā ar šo nolīgumu un darbību saturu un kas nav jājauc, kā, šķiet, to dara Siemens, ar dažādu uzņēmumu subjektīvo nodomu piedalīties vienotā un turpinātā aizliegtā vienošanās. Tieši pretēji, šo subjektīvo nodomu var un tas ir jāņem vērā tikai tad, kad tiek novērtēta uzņēmuma individuālā dalība šādā vienotā un turpinātā pārkāpumā (skat. turpmāk 253. punktu).

247    Otrkārt, pat ja aizliegtās vienošanās funkcionēšanas metodes gadu gaitā ir progresīvi attīstījušās, it īpaši atkarībā no uzņēmumu dalībnieku skaita samazināšanās nozarē notiekošās koncentrēšanās dēļ un sakaru tehnikas attīstības rezultātā, visumā tās ir palikušas tādas pašas. Tomēr, kā Komisija ir norādījusi apstrīdētā lēmuma preambulas 280. apsvērumā, šie grozījumi ir notikuši nevis kādā precīzā brīdī starp 1999. un 2002. gadu, bet gan pakāpeniski. Turklāt tie nav ietekmējuši funkcionēšanas veida galvenos principus, t.i., GIS projektu sadalīšanu starp aizliegtās vienošanās dalībniekiem, pamatojoties uz to noteiktajām kvotām un izmantojot manipulācijas ar konkursiem, kā arī to GIS projektu minimālo cenu noteikšanu, kas netika piešķirti [konkrētam uzņēmumam].

248    Treškārt, divos attiecīgajos laikposmos aizliegtā vienošanās attiecās uz vienu un to pašu tirgu, t.i., GIS projektiem uzstādāmo detaļu vai ekspluatācijai gatavo apakšstaciju formā.

249    Ceturtkārt, visā aizliegtās vienošanās laikā no 1988. līdz 2004. gadam aizliegtajā vienošanās iesaistītie uzņēmumi būtībā ir palikuši tādi paši, ievērojot GIS nozarē šajā laikposmā notikušos koncentrēšanās procesus un ar vienīgo izņēmumu attiecībā uz Siemens, uzņēmuma VA Tech un Hitachi pagaidu nepiedalīšanos.

250    Piektkārt, personas, kas pārstāvēja dažādos uzņēmumus aizliegtajā vienošanās, 1999. gadā un 2002. gadā lielā mērā bija vienas un tās pašas, abstrahējoties no nelielas normālas svārstīšanās katrā uzņēmumā. Pārstāvju personālo turpinātību apliecina dažādie sanāksmju saraksti, kuri ir iekļauti lietas materiālos, un it īpaši saraksts, kas ir iekļauts apstrīdētā lēmuma I pielikumā, kā arī attiecīgo uzņēmumu, kuri piedalījās aizliegtajā vienošanās, sadarbības personu saraksts, kas iekļauts apstrīdētā lēmuma II pielikumā.

251    Sestkārt, aizliegtās vienošanās ģeogrāfiskā piemērošanas joma 1999. gadā un laikposmā no 2002. gada līdz 2004. gadam bija vienāda. Tā bija nedaudz palielinājies kopš 1988. gada, jo pa to laiku aizliegtās vienošanās dalībniekiem kļuva pieejami Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu tirgi.

252    Septītkārt, Komisijas uzsvērtais un Siemens neapstrīdētais fakts, ka aizliegto vienošanos, uz laiku nepiedaloties noteiktiem uzņēmumiem, īstenoja pārējie dalībnieki un ka tādējādi tika saglabātā vienota pārkāpuma objektīvā turpinātība, arī liecina, ka runa ir par vienu un to pašu aizliegto vienošanos. Šajā ziņā Siemens arguments, ka, ņemot vērā šo apstākli, Komisija tai esot inkriminējusi uz citām personām attiecināmus faktus, ir jānoraida. Runa ir nevis par to, lai uzskatītu Siemens par atbildīgu par laikposmu starp 1999. gada septembri un 2002. gada martu, bet gan par to, lai pret Siemens izmantotu [argumentu] par pārkāpuma, kurš tās prombūtnē tika turpināts, vienoto raksturu. Taču, kā tiks izklāstīts nākamajā punktā, Siemens apzinājās vai tai bija jāapzinās, ka, sākot ar 2002. gadu, tā piedalījās tajā pašā aizliegtajā vienošanās kā tā, kurā tā bija piedalījusies līdz 1999. gadam.

253    Visbeidzot, attiecībā uz subjektīvo elementu ir pietiekami, ka tad, kad Siemens atsāka piedalīties aizliegtajā vienošanās, tā apzinājās, kas piedalās tajā pašā aizliegtajā vienošanās kā iepriekš. Lai pret Siemens izmantotu argumentu par vienoto raksturu, pietiek jau ar to, ka tā apzinājās iepriekš 241. punktā minētos būtiskos kritērijus, kuri pamato pārkāpuma vienotā rakstura konstatējumu, pat ja pieņemtu, ka tā pati nebija izdarījusi secinājumu par tā esamību. Ņemot vērā, ka tās darbinieki S. un Ze. Siemens vārdā ir piedalījušies aizliegtajā vienošanās gan pirms tās izstāšanās 1999. gadā, gan arī pēc tās atgriešanās 2002. gadā, tā nevarēja nezināt par faktoru, kas nosaka aizliegtās vienošanās vienoto raksturu, t.i., tās mērķu, attiecīgo preču, ģeogrāfisko tirgu un uzņēmumu dalībnieku, identiskumu.

254    Tādēļ Siemens izteiktais iebildums par noilgumu katrā ziņā ir jānoraida, jo pārkāpuma, kurš tai tiek inkriminēts, abi posmi bija daļa no viena un tā paša vienota un nepārtraukta pārkāpuma.

255    Izdarot secinājumu, otrā pamata otrā daļa attiecībā uz Siemens inkriminējamā pārkāpuma pirmā posma noilgumu ir jānoraida.

C –  Par otrā pamata trešo daļu attiecībā uz nepiedalīšanos aizliegtajā vienošanās pēc 2004. gada 1. janvāra

1.     Lietas dalībnieku argumenti

256    Siemens norāda, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā esot kļūdaini konstatējusi, ka pārkāpums bija galīgi beidzies 2004. gada 11. maijā, lai gan pēc 2004. gada janvāra kopējā tirgū neesot konstatēta nekāda faktiskā ietekme, jo pēdējā attiecīgā sanāksme esot tikusi rīkota 2004. gada 21. janvārī un tajā neesot tikusi panākta nekāda vienošanās par cenām. Tādēļ, sākot no 2004. gada janvāra, aizliegtā vienošanās vairs nesot radījusi nekādu ietekmi uz tirgu, un Komisija turklāt neesot sniegusi nekādus šādas ietekmes pierādījumus.

257    Komisija apstrīd Siemens norādītos argumentus.

2.     Vispārējās tiesas vērtējums

258    Šī daļā ir jānoraida divu iemeslu dēļ.

259    Pirmkārt, kā ir atgādināts iepriekš 135. punktā, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru jau no paša EKL 81. panta 1. punkta formulējuma izriet, ka neatkarīgi no to sekām nolīgumi uzņēmumu starpā ir aizliegti, ja tiem ir pret konkurenci vērsts mērķis (iepriekš 43. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 123. punkts, un iepriekš 49. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 181. punkts). Līdz ar to, ja ir pierādīts inkriminējamas rīcības pret konkurenci vērsts mērķis, faktiskas pret konkurenci vērstas ietekmes pierādīšana nav nepieciešama (skat. iepriekš 135. punktā minēto spriedumu lietā Volkswagen/Komisija, 178. punkts un tajā minētā judikatūra). Iepriekš 134. punktā arī tika norādīts, ka šajā lietā Komisija galvenokārt ir pamatojusies uz vienošanās, par ko apstrīdētā lēmuma 1. pantā ir paredzētas sankcijas, konkurenci ierobežojošo mērķi. Apstrīdētā lēmuma preambulas 303. un 304. apsvērumā tā vispirms ir konstatējusi, ka visu aprakstīto nolīgumu un/vai saskaņoto darbību mērķis ir ierobežot konkurenci EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta izpratnē un ka šādos apstākļos, lai piemērotu minētās tiesību normas, ir lieki ņemt vērā vienošanās konkrēto ietekmi, minētā lēmuma preambulas 308. apsvērumā piebilstot, ka aprakstītā veida nolīguma īstenošana jau pēc savas dabas rada būtisku konkurences izkropļojumu.

260    Tādējādi, kā pamatoti norāda Komisija, ar Pirmās instances tiesas 2006. gada 5. aprīļa spriedumu lietā T‑279/02 Degussa/Komisija (Krājums, II‑897. lpp., 236. un 240. punkts) Siemens argumentu nevar atbalstīt. Pirmkārt, tās norādītās minētā sprieduma rindkopas attiecas nevis uz pārkāpuma vai tā ilguma konstatēšanu, bet tikai uz tā smaguma vērtējumu. Otrkārt, lietā, kurā tika pieņemts šis spriedums, Komisija ir tieši pamatojusies uz aizliegtās vienošanās ietekmi uz attiecīgo preču cenām. Kā ir atgādināts iepriekšējā punktā, šajā lietā tas tieši tā nav.

261    Tādējādi Siemens argumentiem, kas ir izteikti, lai pamatotu aizliegtās vienošanās jaunas ietekmes neesamību pēc 2004. gada 1. janvāra, nav nozīmes.

262    Otrkārt, kā to Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 215. apsvērumā ir norādījusi, pamatojoties uz grupas VA Tech paziņojumiem, un Siemens nav apstrīdējusi, dalībnieku komunikācija un sanāksmes aizliegtajā vienošanās pēc ABB izstāšanās tostarp attiecās uz informācijas apmaiņu par notiekošajām konkursa procedūrām, par aizliegtajā vienošanās neietilpstošo tirgus dalībnieku stāvokli, par kontaktu uzturēšanu vai pārtraukšanu un par drošības jautājumiem. Šie diskusiju priekšmeti pierāda, ka, lai gan palikušajiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem neizdevās vienoties par konkrētiem projektiem, tiem bija nodoms īstenot aizliegto vienošanos nākotnē vai vismaz tie vēl nebija pieņēmuši lēmumu to izbeigt.

263    Pretēji tam, ko norāda Siemens, Hitachi paziņojums attiecībā uz aizliegtās vienošanās izbeigšanu šo faktu interpretāciju neliek apšaubīt. Šis paziņojums tika veikts tabulas formā, kurā dažādām aizliegtajā vienošanās notikušajām sanāksmēm ir attiecīgi norādīts datums, vieta, dalībnieki, īss priekšmetu izklāsts un šīs informācijas avots Hitachi darbinieku vidū. Vispirms šajā ziņā ir jāatzīmē, ka norādes attiecībā uz dažādu sanāksmju priekšmetu ir tikai īsas un dažreiz vispārīgas. Piemēram, attiecībā uz 2004. gada 17. marta un 8. aprīļa sanāksmēm ir attiecīgi norādīts, ka “sanāksmes mērķis bija informācijas apmaiņa” un ka “[sanāksme darba nodrošināšanas līmenī] ietvēra vispārīgu diskusiju attiecībā uz tirgu”. Šīs norādes skaidri neatklāj precīzu diskusiju priekšmetu un katrā ziņā neizslēdz, ka runa bija par informācijas apmaiņu un diskusijām, kas veido EKL 81. panta 1. punkta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumu.

264    Turklāt ir jānorāda, ka Siemens iesniegtie Hitachi paziņojuma izvilkumi ietver Komisijas procesuālo aktu 7278., 7280. un 7281. lappusi, bet ne 7279. lappusi, kurā var būt ietverti dati par citām starp 2004. gada janvāri un martu notikušajām sanāksmēm. Neatkarīgi no jautājuma par šo dokumentu ticamību un pierādīšanas vērtību, Hitachi paziņojumi attiecībā uz 2004. gada sanāksmēm, saistībā ar kurām Siemens norāda, ka tās vairs nav bijušas pamats jaunai aizliegtās vienošanās ietekmei, tajos tādējādi nav atspoguļoti pilnīgi. Tādējādi ir uzskatāms, ka šo apgalvojumu Siemens nav pierādījusi.

265    No minētā izriet, ka otrā pamata trešā daļa attiecībā uz aizliegtās vienošanās jaunas ietekmes neesamību pēc 2004. gada janvāra ir jānoraida.

266    Tādējādi otrais pamats kopumā ir jānoraida.

III –  Par trešo pamatu attiecībā uz kļūdu tiesību piemērošanā, aprēķinot naudas soda summu

267    Trešais Siemens pamats ir sadalīts sešās daļās. Pirmajā daļā tā norāda, ka naudas soda sākumsumma esot nesamērīga. Otrā daļa attiecas uz preventīvā reizināšanas koeficienta nesamērīgo raksturu. Trešajā daļā Siemens norāda, ka Komisija balstoties uz nepareizu pārkāpuma ilgumu. Ceturtajā daļā tā norāda uz kļūdaino kvalifikāciju par vadītāju, kura tai esot tikusi piemērota. Piektajā daļā tā norāda, ka Komisijai tai esot bijis jāpiešķir naudas soda samazinājums, piemērojot Paziņojumu par sadarbību. Sestā daļa attiecas uz apstākli, ka Ģenerāldirektorāts (ĢD) “Konkurence” esot faktiski ierobežojusi komisāru kolēģiju.

A –  Par trešā pamata pirmo daļu attiecībā uz naudas soda sākumsummas nesamērīgo raksturu

268    Trešā pamata pirmajā daļā Siemens būtībā norāda, ka tai uzliktā naudas soda sākumsumma attiecībā pret pārkāpuma smagumu un tā ekonomisko ietekmi esot nesamērīga un neesot pareizi pamatota. Tā uzskata, ka pārkāpums Komisijai neesot bijis jākvalificē kā “ļoti smags” un naudas soda sākumsumma tādējādi esot bijusi jānosaka noteikti līdz EUR 10 miljoniem. Šajā ziņā tā izsaka trīs iebildumus attiecībā uz, pirmkārt, faktu, ka Komisija neesot sniegusi aizliegtās vienošanās ietekmes pierādījumus, otrkārt, naudas soda sākumsummas nesamērīgo raksturu attiecībā pret pārkāpuma ekonomisko nozīmi un, treškārt, Siemens iekļaušanu nepareizā kategorijā.

1.     Par pirmo iebildumu attiecībā uz aizliegtās vienošanās ietekmes pierādījumu neesamību

a)     Lietas dalībnieku argumenti

269    Siemens apstrīd Komisijas apstrīdētā lēmuma preambulas 477. un 484. apsvērumā izdarītos konstatējumus attiecībā uz aizliegtās vienošanās ietekmi, apgalvojot, ka tie esot pretrunīgi, neprecīzi un kļūdaini. Tā uzskata, ka Komisija, pamatoti atzinusi, ka aizliegtā vienošanās nav radījusi nekādi skaitļos izsakāmu ietekmi, pēc tam, nosakot sākumsummu, neesot varējusi atsaukties uz apgalvojamo pārkāpuma ietekmi. Turklāt Komisija neesot sniegusi nevienu konkrētu un ticamu norādi, ka aizliegtā vienošanās būtu radījusi ietekmi tirgū, un analīze pat pierādot, ka šāda ietekme nav bijusi. Komisijas apgalvojums, ka ilgstoša dalība dārgi izmaksājušā sistēmā parādot, ka aizliegtā vienošanās tās dalībniekiem ir bijusi ienesīga un tādējādi tai ir bijusi ietekme, balstoties uz vienkāršiem minējumiem, nevis uz objektīviem ekonomiskiem faktoriem.

270    Komisija apstrīd Siemens izteiktos argumentus.

b)     Vispārējās tiesas vērtējums

271    Vispirms ir jāatgādina, ka atbilstoši Pamatnostādņu sodanaudas [naudas soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un [EOTK] līguma 65. panta 5. punktu (OV 1998, C 9, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “pamatnostādnes”), 1.A punkta pirmajai daļai, aprēķinot naudas sodu atkarībā no pārkāpuma smaguma, Komisija ņem vērā tostarp “[pārkāpuma] konkrēto iespaidu uz tirgu, ja to var novērtēt”.

272    Pirmkārt, šajā ziņā ir jāatzīmē, ka pretēji tam, ko norāda Siemens, Komisija apstrīdētajā lēmumā nekādi nav atzinusi, ka aizliegtā vienošanās nebūtu radījusi skaitļos izsakāmu ietekmi uz tirgu. Apstrīdētā lēmuma preambulas 477. apsvērumā Komisija ir norādījusi, ka tādēļ, ka nav informācijas par GIS projektu EEZ iespējamām cenām aizliegtās vienošanās neesamības apstākļos, neesot iespējams izmērīt tās konkrēto ietekmi uz tirgu un ka tādējādi tā, nosakot pārkāpuma smagumu atbilstoši pamatnostādņu 1.A punktam, neesot īpaši pamatojusies uz noteiktu ietekmi.

273    Vienīgi papildu kārtā Komisija ir uzsvērusi, ka šajā lietā, ņemot vērā, ka aizliegtā vienošanās tikusi faktiski īstenota, ka tā ir ilgusi vairāk nekā sešpadsmit gadus un ka dalībnieki ir bijuši gatavi veikt ievērojamas izmaksas, lai nodrošinātu tās eksistenci, pastāvot konkrētas un ticamas norādes, kas ar saprātīgu varbūtību parādot, ka aizliegtā vienošanās ir radījusi ietekmi tirgū. Šis apsvērums nav saprotams kā tāds, kas būtu pretrunā konstatējumam par minētās ietekmes mērīšanas neiespējamību. Tas acīmredzami ir tikai tāpēc, lai precizētu, ka atbilstoši Komisijas uzskatam aizliegtā vienošanās ir gan radījusi ietekmi uz tirgu, pat ja to nav bijis iespējams konkrēti izmērīt un tādējādi ņemt vērā, nosakot aizliegtās vienošanās smagumu.

274    Otrkārt, pretēji tam, ko apstiprina Siemens, no apstrīdētā lēmuma preambulas 484. apsvērumā neizriet, ka Komisija, nosakot pārkāpuma smagumu, ir atsaukusies uz aizliegtās vienošanās ietekmi. Formulējums “ņemot vērā iepriekš 8.3.1. punktā aprakstītos apstākļus” (punkts, kurā ietilpst apstrīdētā lēmuma preambulas 477. apsvērums) ir jāsaprot tādējādi, kā tāds, kas it īpaši atsaucas uz Komisijas konstatējumu, ka aizliegtā vienošanās nav radījusi skaitļos izsakāmu ietekmi.

275    Tādējādi nav jāpārbauda, vai, ņemot vērā Komisijas izteiktās norādes, varēja prezumēt aizliegtās vienošanās ietekmes uz tirgu esamību.

276    Tādējādi pirmais Siemens izteiktais iebildums ir jānoraida.

2.     Par otro iebildumu attiecībā uz naudas soda sākumsummas nesamērīgo raksturu attiecībā pret pārkāpuma ekonomisko nozīmi

a)     Lietas dalībnieku argumenti

277    Siemens norāda, ka attiecībā pret konkrētā preču tirgus vērtību un Siemens pašas tirgus daļu naudas soda sākumsumma esot nesamērīga. Nosakot šo summu EUR 45 miljonu apmērā, Komisija esot atkāpusies no savas agrākas lēmumu pieņemšanas prakses, kaut gan tai esot jāīsteno konsekventa un nediskriminējoša lēmumu pieņemšanas prakse. Siemens uzskata, ka šai summai esot jābūt noteikti mazākai par EUR 35 miljoniem. Tādēļ tā aicina Vispārējo tiesu, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, būtiski samazināt naudas soda sākumsummu.

278    Komisija apstrīd Siemens izteiktos argumentus.

b)     Vispārējās tiesas vērtējums

279    Pamatnostādņu 1.A punkta ceturtajā un sestajā daļā ir paredzēts ņemt vērā pārkāpēja faktisko ekonomisko spēju radīt ievērojamus zaudējumus citiem tirgus dalībniekiem un ņemt vērā katra uzņēmuma rīcības īpatsvaru attiecībā pret konkurenci, it īpaši tad, ja uzņēmumu, kas ir izdarījuši noteiktu pārkāpumu, lielums ievērojami atšķiras. Turpretim pamatnostādnes neparedz pienākumu uzņēmumu faktisko ekonomisko spēju vai to rīcības īpatsvaru novērtēt atbilstoši kādam īpašam kritērijam, tādam kā to attiecīgās preces tirgus daļa EEZ vai kopējā tirgū. Tādējādi Komisija šajā ziņā var brīvi piemērot piemērotu kritēriju, ņemot vērā katra atsevišķa gadījuma apstākļus.

280    Šajā lietā, vispirms apstrīdētā lēmuma preambulas 479. apsvērumā konstatējot, ka pārkāpums ir jākvalificē kā “ļoti smags” pamatnostādņu izpratnē, Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 480.–490. apsvērumā ir izskaidrojusi atšķirīgo attieksmi, ko tā dažādiem uzņēmumiem ir piemērojusi atkarībā no šo uzņēmumu pasaules tirgus daļām, kas atspoguļo to attiecīgo ekonomisko spēju radīt ievērojamu kaitējumu konkurencei.

281    Apstrīdētā lēmuma preambulas 481. apsvērumā Komisija tostarp ir paskaidrojusi, ka, ņemot vērā aizliegtās vienošanās pasākumu pasaules mēroga raksturu, pasaules apgrozījums visticamāk atspoguļojot uzņēmumu spēju radīt ievērojamus zaudējumus citiem tirgus dalībniekiem EEZ un to attiecīgo ieguldījumu aizliegtās vienošanās darbības efektivitātē kopumā vai otrādi – nestabilitāti, kas aizliegto vienošanās būtu ietekmējusi, ja zināms uzņēmums tajā nebūtu piedalījies. Komisija īpaši ir uzsvērusi, ka, ja tā būtu pamatojusies tikai uz apgrozījumu attiecībā uz EEZ, Japānas uzņēmumu loma būtu ievērojami par zemu novērtēta, jo atbilstoši aizliegtās vienošanās pamatā esošajiem nolīgumiem šie uzņēmumi esot lielā mērā atturējušies no darbības Eiropas tirgos.

282    Visbeidzot Komisija ir norādījusi, ka attiecībā uz Siemens un ABB, katrai no kurām piederēja no 23 līdz 29 % no GIS projektu pasaules apgrozījuma, naudas soda sākumsumma, pamatojoties uz tirgus vērtību EEZ, bija jānosaka EUR 45 miljonu apmērā.

283    Tādējādi, nosakot sākumsummu, Komisija ir ņēmusi vērā – un tai šajā ziņā nevar pārmest acīmredzamu kļūdu vērtējumā – gan ar GIS projektiem saistīto pasaules apgrozījumu, gan arī tirgus vērtību EEZ, pirmo no šiem kritērijiem, kā norādīts apstrīdētā lēmuma preambulas 480. un 481. apsvērumā, izmantojot uzņēmumu sadalīšanai dažādās kategorijās. It īpaši, piemērojot šos kritērijus, atbilstošā veidā tiek ņemti vērā lietas apstākļi, tostarp fakts, ka aizliegtās vienošanās dalībnieki bija vienojušies par Eiropas un Japānas tirgu sadalīšanu starp attiecīgo ražotāju grupām. No šādas pieejas izrietošo naudas soda līmeni nevar kvalificēt kā nesamērīgu.

284    Savukārt Siemens norādītie argumenti nav pārliecinoši.

285    Pirmām kārtām ir jānoraida Siemens arguments, ka 2005. gada 28. jūnija spriedumā apvienotajās lietās C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P Dansk Rørindustri u.c./Komisija (Krājums, I‑5425. lpp., 242. punkts.) Tiesa esot norādījusi, ka “peļņa, ko [uzņēmumi] ir varējuši gūt no šīs prakses, [..] un attiecīgo izstrādājumu cena” ir naudas soda summas aprēķina būtiskie elementi.

286    Šajā ziņā ir jāatzīmē, ka šajā nepilnīgajā citātā nav pienācīgi ņemts vērā iepriekš 285. punktā minētā sprieduma apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija 242. punkta saturs, kuru turklāt nevar pilnībā izprast bez tā konteksta. Minētā sprieduma 241.–243. punkts ir izteikts šādā redakcijā:

“241      Pārkāpumu smagums ir jānoskaidro, pamatojoties uz ļoti daudziem apstākļiem, piemēram, īpašajiem lietas apstākļiem, lietā pastāvošo situāciju un naudas sodu preventīvo raksturu, kaut arī nav izstrādāts saistošs vai pilnīgs to kritēriju saraksts, kas obligāti ir jāņem vērā [..].

242      Apstākļiem, kas varētu ietekmēt pārkāpumu smaguma novērtējumu, ir pieskaitāma katra uzņēmuma rīcība, katra uzņēmuma nozīme saskaņotu darbību veikšanā, labums, ko tas varēja gūt no šīm darbībām, tā lielums un attiecīgo preču vērtība, kā arī risks, ko šāda veida pārkāpumi rada Kopienas mērķiem [..].

243      No iepriekš minētā izriet – pirmkārt, nosakot naudas sodu, ir atļauts ņemt vērā gan uzņēmuma kopējo apgrozījumu, kas aptuveni un neskaidri norāda uz uzņēmuma lielumu un tā ekonomisko potenciālu, gan arī tikai daļu no šī apgrozījuma, ko veido preces, attiecībā uz kurām izdarīts pārkāpums, un kas varētu norādīt uz pārkāpuma apmēru. Otrkārt, no iepriekš minētā izriet, ka ne vienam, ne arī otram minētajam apgrozījumam nevar piešķirt tādu nozīmi, kas ir nesamērīga salīdzinājumā ar citiem novērtējuma veikšanas kritērijiem, un ka tādējādi attiecīgu naudas sodu nevar noteikt, pamatojoties uz vienkāršu aprēķinu, kas balstīts uz kopējo apgrozījumu. Runa it īpaši ir par gadījumiem, kad attiecīgās preces veido ļoti nelielu daļu no šī apgrozījuma [..].”

287    Pirmkārt, no minētā sprieduma 241. punkta izriet, ka minētā sprieduma 242. punktā norādītais apstākļu, kas var tikt ņemti vērā pārkāpuma smaguma novērtējumā, uzskaitījums nav nedz obligāts, nedz arī pilnīgs. Tādējādi Komisija var brīvi ņemt vērā citus elementus vai, gadījumā, ja tai, ņemot vērā konkrētas lietas apstākļus, tas šķiet piemēroti, vienam no minētajā 242. punktā norādītajiem apstākļiem piešķirt mazāku nozīmi vai pat vispār neņemt to vērā. Šo interpretāciju apstiprina arī šī paša sprieduma 243. punkts. Tādējādi, lai apgalvotu, ka naudas soda sākumsumma būtu nosakāma proporcionāli GIS projektu EEZ tirgus apmēram, Siemens nevarēja balstīties uz minētā sprieduma 242. punktu.

288    Otrkārt, no iepriekš 285. punktā minētā sprieduma apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija 243. punkta pirmā teikuma izriet, ka minētā sprieduma 242. punktā izmantotais jēdziens “attiecīgo preču vērtība” ir jāsaprot kā apmērs, kas norāda uz attiecīgo uzņēmumu kopējā apgrozījuma daļu, kas ir gūta no precēm, kuras ir aizliegtās vienošanās priekšmets, nevis kā tādu, kas norāda uz šo preču tirgus apmēru EEZ. Tādējādi pretēji tam, ko apgalvo Siemens, šajā pēdējā punktā Tiesa nekādā ziņā neizsakās par labu attiecīgā tirgus apmēra EEZ ņemšanai vērā.

289    Otrām kārtām, kā ir pamatoti atzīmējusi Komisija, nedz pamatnostādnēs, nedz Kopienu tiesībās kopumā nav noteikts, ka Komisijas uzliktiem naudas sodiem obligāti būtu jābūt proporcionāliem attiecīgo preču tirgus vērtībai. Tieši pretēji, saistībā ar pārkāpuma smaguma noteikšanu pamatnostādnēs ir tieši paredzēts ņemt vērā citus faktorus, tostarp tādus kā uzņēmumu faktiskā ekonomiskā spēja, naudas soda summas preventīvais raksturs, attiecīgo uzņēmumu lielums un dažādu uzņēmumu aizliegtajā vienošanās īpatsvars, kas ir kritēriji, ko Komisija ir piemērojusi apstrīdētā lēmuma preambulas 480. un 481. apsvērumā.

290    Trešām kārtām, ir jāatgādina, ka agrākā Komisijas lēmumu pieņemšanas prakse pati nav uzskatāma par juridisko ietvaru konkurences jomā piemērojamiem naudas sodiem (iepriekš 87. punktā minētais spriedums lietā LR AF 1998/Komisija, 234. punkts). Regulas Nr. 1/2003 ietvaros Komisijai, nosakot naudas soda apmēru, ir rīcības brīvība, lai konkurences tiesību normu ievērošanai regulētu uzņēmumu rīcību. Tādējādi apstāklis, ka pagātnē Komisija attiecībā uz zināmiem pārkāpumu veidiem ir piemērojusi noteikta līmeņa naudas sodus, nevar atņemt tai iespēju Regulā Nr. 1/2003 paredzētajās robežās šo līmeni paaugstināt, ja tas ir vajadzīgs Kopienu konkurences politikas īstenošanas nodrošināšanai. Tieši pretēji, Kopienu konkurences tiesību normu efektīvā piemērošana prasa, lai Komisija jebkurā brīdī varētu pielāgot naudas sodu līmeni šīs politikas vajadzībām (pēc analoģijas skat. iepriekš 285. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 227. punkts, un iepriekš 66. punktā minēto spriedumu lietā Groupe Danone/Komisija, 395. punkts).

291    No minētā izriet, ka uzņēmumi, kas iesaistīti administratīvajā procesā, kura rezultātā varētu tikt uzlikts naudas sods, nevar tiesiski paļauties uz to, ka Komisija nepārsniegs iepriekš piemēroto naudas sodu apmēru. Tādējādi minētajiem uzņēmumiem ir jāņem vērā iespēja, ka Komisija jebkurā brīdī var nolemt palielināt naudas sodu apmēru salīdzinājumā ar tiem, kuri piemēroti iepriekš (iepriekš 285. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 228. un 229. punkts).

292    No minētā izriet, ka ar Siemens citētajiem lēmumu piemēriem nevar, atsaucoties uz ECPAK 7. panta 1. punktā paredzēto naudas sodu tiesiskuma principu, apšaubīt šajā lietā Komisijas noteiktā naudas soda sākumsummas tiesiskumu, pat ja šī sākumsumma, kā norāda Siemens, ir lielāka par summām, kas noteiktas citās lietās attiecībā uz tirgu ar lielāku vērtību nekā šajā lietā aplūkojamā tirgus vērtība.

293    Tādējādi Siemens izteiktais otrais iebildums ir jānoraida.

3.     Par trešo iebildumu attiecībā uz Siemens iekļaušanu nepareizā kategorijā

a)     Lietas dalībnieku argumenti

294    Pirmkārt, Siemens norāda, ka, aprēķinot tai uzliekamā naudas soda summu, Komisijai esot bijis jāņem vērā Siemens apgrozījums 2001. gadā, kā tā ir darījusi attiecībā uz Fuji, Hitachi, Melco un Toshiba, nevis Siemens apgrozījums 2003. gadā, kā tas tika darīts attiecībā uz ABB, Alstom, Areva un VA Tech grupu. Tādējādi Komisija neesot pareizi, konsekventi un nediskriminējoši piemērojusi tās pašas [noteikto] naudas sodu aprēķināšanas metodi. Otrkārt, Siemens uzskata, ka tā neesot bijusi jāklasificē tajā pašā kategorijā kā ABB, jo tās apgrozījums 2001. un 2003. gadā esot bijis ievērojami mazāks par ABB apgrozījumu, ko apstiprinot noteikti lietā esošie dokumenti. Turklāt Siemens atzīmē neatbilstības attiecībā uz GIS projektu pasaules tirgus vērtību 2001. un 2003. gadā un apgalvo, ka Komisijai esot bijis precīzi jānorāda katra dalībnieka daļa aizliegtās vienošanās šajos divos gados gūtajā kopējā apgrozījumā, kā arī to ar GIS projektiem gūtais apgrozījums.

295    Komisija noraida Siemens argumentus.

b)     Vispārējās tiesas vērtējums

296    Vispirms ir jānosaka atšķirība starp diviem dažādiem Siemens apstrīdētajiem apstākļiem. Pirmkārt, tā norāda, ka, lai noteiktu tās tirgus daļu, Komisijai par references gadu esot bijis jāizvēlas 2001. gads. Otrkārt, tā norāda, ka, ņemot vērā tās, kā tiek apgalvots, mazāko tirgus daļu nekā ABB tirgus daļa, tā esot bijis jāklasificē nevis pirmajā uzņēmumu kategorijā ar ABB, bet gan otrajā kategorijā.

297    Saistībā ar, pirmkārt, references gada izvēli, lai noteiktu relatīvo uzņēmumu nozīmi, ir jāatzīmē, ka, lai gan pamatnostādņu 1.A punkta ceturtajā un piektajā daļā ir paredzēta atšķirīga attieksme pret uzņēmumiem atkarībā no to ekonomiskās nozīmes, tajās nav noteikts, uz kuru gadu atsaucoties relatīvā uzņēmumu nozīme ir nosakāma. Šajā ziņā pamatnostādņu 5. panta a) punkta otrā daļa, kurā ir paredzēts ņemt vērā iepriekšējo gadu pirms lēmuma pieņemšanas gada, ir piemērojama tikai apgrozījuma noteikšanai, lai ievērotu 10 % robežu atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta otrajai daļai, un tādējādi nav piemērojama, lai noteiktu aizliegtā vienošanās darbojošos uzņēmumu relatīvo nozīmi.

298    Šajā lietā 2003. gads, kuru Komisija ir izvēlējusies par references gadu, lai noteiktu Siemens un citu Eiropas uzņēmumu relatīvo nozīmi, ir bijis pēdējais pilnais aizliegtās vienošanās funkcionēšanas gads. Šāda izvēle šķiet piemērota, lai noteiktu minēto uzņēmumu relatīvo nozīmi aizliegtajā vienošanās.

299    Tas, ka, lai noteiktu Japānas uzņēmumu relatīvo nozīmi, Komisija par references gadu ir izvēlējusies 2001. gadu, apstrīdētā lēmuma preambulas 482. apsvērumā ir izskaidrots ar Japānas ražotājiem piemērojamiem īpašajiem apstākļiem, it īpaši to, ka, ņemot vērā to darbības GIS jomā pārstrukturēšanu divos kopuzņēmumos, Komisijas rīcībā par šiem uzņēmumiem nav bijis atsevišķu apgrozījuma datu. Taču šī tiesību strīda risinājumam nav jāpārbauda pret Japānas uzņēmumiem izrādītā attieksme. Pat ja pieņemtu, ka šī attieksme ir bijusi prettiesiska, šādā gadījumā apstrīdētais lēmums būtu jākoriģē attiecībā uz Japānas ražotājiem, nevis Siemens.

300    Attiecībā uz, otrkārt, apgalvojumu par Siemens mazāko tirgus daļu, salīdzinot ar ABB tirgus daļu, Komisija ir pamatojusies, kā tā ir norādījusi apstrīdētā lēmuma preambulas 483. apsvērumā, uz pašu uzņēmumu sniegtajiem datiem. 2005. gada 5. jūlija atbildē uz Komisijas informācijas pieprasījumu Siemens attiecībā uz 2003. gadu ir norādījusi kopējo pasaules apgrozījumu GIS jomā EUR 658,9 miljonu apmērā. Turklāt atbilstoši tās pašas novērtējumiem pasaules tirgus GIS jomā vērtība 2003. gadā bija EUR 2305,5 miljoni – skaitlis, kas ir tajā pašā lieluma kategorijā kā tas, kas ir norādīts Komisijas vērtējumos, kura apstrīdētā lēmuma 444. zemsvītras piezīmē attiecībā uz 2003. gadu ir norādījusi summu EUR 2200 miljonu apmērā un apstrīdētā lēmuma preambulas 4. apsvērumā attiecībā uz 2001.–2003. gadu – amplitūdu no EUR 1700 līdz 2300 miljoniem. Pretēji tam, ko norāda Siemens, šajos skaitļos nav neatbilstības.

301    Aprēķinot Siemens tirgus daļu, pamatojoties uz tās pašas iesniegtajiem skaitļiem par 2003. gadu, t.i., tirgus kopējo vērtību EUR 2305,5 miljonu apmērā un Siemens apgrozījumu EUR 658,9 miljonu apmērā, no tā izriet šī uzņēmuma 2003. gada tirgus daļa aptuveni 28,59 % apmērā – skaitlis, kas tuvojas Komisijas pirmajai uzņēmumu grupai norādītās amplitūdas no 23 līdz 29 % augšējam līmenim.

302    Siemens nevar apstrīdēt šo uz tās pašas sniegto datu pamata aprēķināto skaitli, balstoties uz Alstom un ABB iekšējiem dokumentiem, no kuriem attiecībā uz Siemens izriet atšķirīga tirgus daļa.

303    Papildus jānorāda, ka šajos dokumentos norādītie skaitļi atbilst citiem rādītājiem, kas nav tie, kurus ir ņēmusi vērā Komisija. Pirmkārt, kas attiecas uz prasības pieteikuma pielikumā iesniegto ABB dokumentu, pat neņemot vērā to, kas tas attiecas nevis uz 2003. gadu, bet uz 2002. gadu – tā nosaukums ir “Substations Competitor Overview” (apakšstaciju konkurentu pārskats) un tādējādi tas attiecas tikai uz GIS apakšstaciju tirgus situāciju, nevis GIS projektu tirgu kopumā. Otrkārt, kas attiecas uz prasības pieteikuma pielikumā iesniegto Alstom dokumentu, pat neņemot vērā to, kas tas attiecas uz 2001. un 2002. gadu, tajā ir ietverts ne tikai uzņēmumu – aizliegtās vienošanās dalībnieku – saraksts, bet arī minētas citas sabiedrības (Others), kuru kopējā tirgus daļa bija 33,8 %. Kā izriet no apstrīdētā lēmuma 444. zemsvītras piezīmes, Komisija savus aprēķinus ir veikusi, pamatojoties tikai uz aizliegtās vienošanās dalībnieku gūto apgrozījumu, jo citu ražotāju īstenotā pārdošana neietekmē šajā lietā veikto relatīvo uzņēmumu klasifikāciju.

304    Tādējādi Siemens pret tā tirgus daļas Komisijas veikto aprēķinu izteiktā kritika ir jānoraida, nepastāvot vajadzībai lūgt Komisiju iesniegt citu uzņēmumu – aizliegtās vienošanās dalībnieku – norādītos apgrozījuma datus, kā to lūdz Siemens.

305    No minētā izriet, ka Siemens izteiktais trešais iebildums un tādējādi trešā pamata pirmā daļa kopumā ir jānoraida.

B –  Par trešā pamata otro daļu attiecībā uz preventīvā reizināšanas koeficienta nesamērīgo raksturu

1.     Lietas dalībnieku argumenti

306    Siemens norāda, ka tās naudas soda sākumsummas palielināšanai Komisijas piemērotais preventīvais koeficients 2,5, salīdzinot ar ABB piemēroto koeficientu, esot pārmērīgs un nesamērīgs, kas esot vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums. Tā kā Komisija šajā lietā, lai noteiktu preventīvo reizināšanas koeficientu, esot izvēlējusies tikai attiecīgo uzņēmumu apgrozījumam proporcionālo metodi, Siemens piemērotais palielinājums esot varējis būt maksimāli četras reizes lielāks nekā tas, kas tika piemērots ABB, jo kopējais Siemens apgrozījums esot tikai četras reizes lielāks par ABB apgrozījumu. Tādējādi Siemens lūdz Vispārējo tiesu samazināt tai noteiktā naudas soda summu. Turklāt tā izvirza pamatojuma trūkumu, jo apstrīdētajā lēmumā Komisija savu aprēķina metodi neesot paskaidrojusi.

307    Atbildot uz Vispārējās tiesas pirms tiesas sēdes uzdotajiem rakstveida jautājumiem, Siemens ir precizējusi, ka no preventīvā koeficienta esot jāatņem skaitlis 1 kā palielinājumam neitrāls elements. Tādējādi Siemens piemērotais preventīvais koeficients (2,5 – 1 = 1,5) patiesībā esot nevis divas reizes, bet sešas reizes lielāks nekā ABB koeficients (1,25 – 1 = 0,25).

308    Komisija apstrīd, ka tā esot pārkāpusi tās izvēlēto metodi attiecīgo preventīvo koeficientu noteikšanai. Tā uzsver, ka izvēlētais preventīvais reizināšanas koeficients ir tieši proporcionāls dažādo attiecīgo uzņēmumu apgrozījumam. Siemens koeficients, salīdzinot ar ABB piemēroto koeficientu, esot pat degresīvs. Saistībā ar, visbeidzot, pienākumu norādīt pamatojumu, šis pienākums attiecībā uz preventīvo reizināšanas koeficientu esot ierobežots. Turklāt skaitļi parādot paši par sevi.

309    Atbildot uz Vispārējās tiesas sēdē uzdoto jautājumu, Komisija ir precizējusi, ka ir darbojusies trijos posmos. Pirmkārt, attiecīgo uzņēmumu apgrozījums esot ticis dalīts ar desmit. Otrkārt, no šādi iegūtajiem skaitļiem esot tikusi izvilkta sakne. Treškārt, iegūtie skaitļi esot tikuši noapaļoti uz leju, kā rezultātā esot tikuši iegūti dažādiem attiecīgajiem uzņēmumiem faktiski piemērotie preventīvie koeficienti, tajā skaitā Siemens piemērotais koeficients 2,5. Turklāt Komisija ir uzsvērusi, ka lēmumā tai neesot bijis jāapraksta sava metode detalizēti un ka katrā ziņā palielinājums 2,5 tās agrākajā lēmumu pieņemšanas praksē neesot neparasts.

2.     Vispārējās tiesas vērtējums

310    Pirmām kārtām, saistībā ar iebildumu par pamatojuma neesamību tādēļ, ka Komisija neesot izskaidrojusi preventīvo reizināšanas koeficientu aprēķināšanas metodi, ir jāatgādina, ka EKL 253. pantā prasītajam pamatojumam ir skaidri un nepārprotami jāatklāj Kopienu iestādes – apstrīdētā akta autores – argumentācija, lai ļautu ieinteresētajām personām noskaidrot pieņemtā pasākuma pamatojumu un kompetentajai tiesai – īstenot savu kontroli. Prasība norādīt pamatojumu ir jāizvērtē atkarībā no lietas apstākļiem, tostarp no akta satura, norādītās motivācijas rakstura un akta adresātu vai citu personu, uz kurām šis akts attiecas tieši un individuāli, iespējamās intereses saņemt paskaidrojumus. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu precizēti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums, vai akta pamatojumā ir izpildītas EKL 253. panta prasības, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai tā formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kas regulē attiecīgo jomu (skat. Tiesas 1998. gada 2. aprīļa spriedumu lietā C‑367/95 P Komisija/Sytraval un Brink’s France, Recueil, I‑1719. lpp., 63. punkts).

311    Šajā ziņā ir jānorāda, ka, lai gan lēmumā nav izklāstīta metode, atbilstoši kurai Komisija ir noteikusi konkrēto koeficientu līmeni, no judikatūras izriet, ka tāda būtiska formas prasība kā pienākums norādīt pamatojumu ir uzskatāma par izpildītu, ja Komisija savā lēmumā ir norādījusi vērtējuma faktorus, kas tai ir devuši iespēju vērtēt pārkāpuma smagumu un ilgumu, bet tai nav pienākuma sniegt sīkākus paskaidrojumus vai naudas soda aprēķina kārtībā izmantotos skaitliskos rādītājus (Tiesas 2000. gada 16. novembra spriedums lietā C‑279/98 P Cascades/Komisija, Recueil, I‑9693. lpp., 39.–47. punkts, un 2002. gada 15. oktobra spriedums apvienotajās lietās C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, Recueil, I‑8375. lpp., 463. un 464. punkts; Pirmās instances tiesas 2006. gada 15. marta spriedums lietā T‑15/02 BASF/Komisija, Krājums, II‑497. lpp., 213. punkts).

312    It īpaši ir ticis nospriests, ka Komisijai ir vēlams izmantot iespēju sniegt skaitliskos rādītājus, kurus tā īpaši attiecībā uz naudas sodu vajadzīgo preventīvo raksturu ir ievērojusies, īstenojot savu rīcības brīvību saistībā ar naudas sodu apmēru noteikšanu, bet tā tomēr nav obligāta no pienākuma norādīt pamatojumu izrietoša prasība (iepriekš 311. punktā minētais spriedums lietā Cascades/Komisija, 47. un 48. punkts, un iepriekš 311. punktā minētais spriedums lietā BASF/Komisija, 214. punkts).

313    Šajā lietā Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 491. apsvērumā ir norādījusi:

“[..] Piemērojamo naudas sodu amplitūda tāpat ļauj to summu noteikt tādā apmērā, kas nodrošina pietiekamu preventīvu iedarbību, ņemot vērā katra ar naudas sodu sodīta uzņēmuma lielumu un īpašus lietas apstākļus. Attiecībā uz uzņēmumiem, kuru apgrozījums, salīdzinot ar citiem tirgus dalībniekiem, ir īpaši liels, pietiekamas preventīvās iedarbības nodrošināšanai ir pamatota reizināšanas koeficienta piemērošana.”

314    Turpmāk Komisija attiecībā uz katru no uzņēmumiem norādīja pasaules apgrozījumu 2005. gadā un piešķirto koeficientu, šos datus ietverot tabulā. ABB ar pasaules apgrozījumu 2005. gadā EUR 18 038 miljonu apmērā tika piemērots koeficients 1,25. Melco ar pasaules apgrozījumu 2005. gadā EUR 26 336 miljonu apmērā tika piemērots koeficients 1,5. Toshiba ar pasaules apgrozījumu 2005. gadā EUR 46 353 miljonu apmērā tika piemērots koeficients 2. Hitachi ar pasaules apgrozījumu 2005. gadā EUR 69 161 miljonu apmērā tika piemērots koeficients 2,5. Visbeidzot Siemens ar pasaules apgrozījumu 2005. gadā EUR 75 445 miljonu apmērā tika piemērots koeficients 2,5.

315    Tātad no apstrīdētā lēmuma preambulas 491. apsvēruma izriet, ka Komisija ir uzskatījusi, ka attiecībā uz Siemens, ņemot vērā šī uzņēmuma lielumu un globālos resursus, noteiktā sākumsumma ir jāpalielina, lai nodrošinātu pietiekamu naudas soda preventīvo iedarbību. No tā arī izriet, ka Komisija šajā ziņā ir pamatojusies uz kopējo apgrozījumu 2005. gadā.

316    Šajā ziņā ir jāatgādina pastāvīgā judikatūra, saskaņā ar kuru kopējais apgrozījums – lai arī aptuveni un nepilnīgi – norāda uz uzņēmuma lielumu un ekonomisko varu (Tiesas 1983. gada 7. jūnija spriedums apvienotajās lietās no 100/80 līdz 103/80 Musique Diffusion française u.c./Komisija, Recueil, 1825. lpp., 121. punkts, un iepriekš 43. punktā minētais spriedums lietā Baustahlgewebe/Komisija, 139. punkts; iepriekš 311. punktā minētais spriedums lietā BASF/Komisija, 212. punkts).

317    Izrādās, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija ir tiesiski pietiekamā veidā norādījusi apstākļus, kas ir tikuši ņemti vērā, preventīvā nolūkā palielinot naudas sodu sākumsummas, tādējādi ļaujot Siemens saistībā ar tai piemērotā naudas soda sākumsummu noskaidrot šī palielinājuma pamatojumu un īstenot savas tiesības un ļaujot tiesai veikt savu kontroli. Savukārt, ņemot vērā iepriekš 312. punktā minēto judikatūru, Komisijai apstrīdētajā lēmumā nav bijis jāsniedz skaitliskie paskaidrojumi, ko tā ir sniegusi tiesas sēdē, jo tie nav no pienākuma norādīt pamatojumu izrietošo prasību priekšmets.

318    Tādējādi iebildums par pamatojuma neesamību ir jānoraida.

319    Otrkārt, Siemens apgalvojums, ka, nosakot preventīvos koeficientus, Komisija neesot pilnībā sekojusi savai metodei, kuru raksturojot ABB apgrozījuma un preventīvā koeficienta izmantošana par “sākumpunktu”, ir jānoraida. Šī argumenta pamatā ir sajaukšana starp preventīvo koeficientu, no vienas puses, un naudas soda sākumsummas palielinājumu šī koeficienta piemērošanas rezultātā, no otras puses. Lai gan Komisija ir apstiprinājusi, ka preventīvos koeficientus ir aprēķinājusi proporcionāli attiecīgo uzņēmumu apgrozījumam, tā apstrīdētajā lēmumā vai Vispārējai tiesai iesniegtajos rakstveida aktos nav apstiprinājusi, ka no šo koeficientu piemērošanas būtu jāizriet tādam naudas soda sākumsummas palielinājumam, kas no savas puses būtu proporcionāls apgrozījumam. Tieši pretēji, no apstrīdētā lēmuma 491. apsvērumā Komisijas norādītajiem skaitļiem nepieciešami izriet, ka naudas soda palielinājuma likme preventīvā koeficienta piemērošanas rezultātā attiecībā pret attiecīgo uzņēmumu apgrozījumu ir progresīva.

320    Kā norāda Komisija, preventīvo koeficientu proporcionalitāti var viegli pārbaudīt, izveidojot dažādu atbilstoši iesaistīto uzņēmumu attiecīgajam apgrozījumam piemēroto koeficientu grafiku. No šāda attēlojuma izrietošais grafiks ir taisnā līnija, un tādējādi tas atspoguļo proporcionalitātes attiecības attiecībā uz visiem iesaistītajiem uzņēmumiem, izņemot Siemens, kurai attiecība ir pat degresīva, jo tai ir ticis piemērots tāds pats koeficients kā Hitachi, lai gan tās pasaules apgrozījums 2005. gadā ir bijis vairāk nekā par EUR 6 miljardiem lielāks par Hitachi apgrozījumu. Šāda proporcionalitātes attiecība ir pietiekama, lai atbilstu prasībām, kuras Vispārējā tiesas ir noteikusi savā iepriekš 260. punktā minētajā spriedumā lietā Degussa/Komisija (338. punkts), kurā tika precizēts, ka uzņēmumu klasificēšanai kategorijās preventīvā koeficienta noteikšanas nolūkā atbilstoši vienlīdzīgas attieksmes principam ir jābūt objektīvi pamatotai. Šajā ziņā vēl ir jāatgādina, ka saskaņā ar iepriekš 316. punktā minēto judikatūru uzņēmumu kopējais apgrozījums ir to lieluma un ekonomiskās varas rādītājs.

321    Tādējādi nevar būt runas par Komisijas pašas noteiktās aprēķina metodes nekonsekventu piemērošanu, radot Siemens neizdevīgas sekas. Tādēļ iebildums par preventīvā koeficienta pārmērīgo raksturu, kas ir balstīts uz šādu nekonsekvento piemērošanu, ir jānoraida.

322    Šī paša iemesla dēļ Siemens saistībā ar preventīvo koeficientu aprēķinu nav pamata atsaukties uz iepriekš 86. punktā minēto 2004. gada 29. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās Tokai Carbon u.c./Komisija (245.–247. punkts). Šajos minētā sprieduma punktos Vispārējā tiesa būtībā ir pārmetusi Komisijai, ka tā nav loģiskā un konsekventā veidā attiecībā uz visiem iesaistītajiem uzņēmumiem sekojusi metodei, kuru tā bija izvēlējusies, lai noteiktu preventīvo koeficientu. Tomēr, kā ir ticis izklāstīts iepriekš, šajā lietā Komisijai nevar izteikt šādu pārmetumu.

323    Treškārt, ir jāatzīmē, ka, lai gan, pretēji preventīvajiem koeficientiem, no to piemērošanas izrietošais sākumsummas palielinājums attiecībā uz iesaistīto uzņēmumu apgrozījumu ir nevis proporcionāls, bet gan progresīvs, šis apstāklis nepieciešami izriet no Komisijas izvēlētās metodes piemērošanas. Šī pēdējā tādējādi ir acīmredzot uzskatījusi, ka šāds progresīvais palielinājums attiecībā pret apgrozījumu ir vajadzīgs, lai attiecībā uz iesaistītajiem uzņēmumiem ar īpaši augstu apgrozījumu nodrošinātu naudas sodu pietiekamu preventīvo iedarbību. Vispārējā tiesa nedrīkst aizstāt šo vērtējumu ar savu piemērotā preventīvā koeficienta pietiekamā rakstura vērtējumu, un tas tā ir it īpaši tāpēc, ka nav neviena faktiskā apstākļa, kas norādītu, ka Komisijas piemērotā sistēma izraisa rezultātus, kas pārsniedz naudas sodu pietiekama preventīvā rakstura nodrošināšanai vajadzīgo.

324    Tādējādi trešā pamata otrā daļa ir jānoraida.

C –  Par trešā pamata trešo daļu attiecībā uz kļūdu, nosakot pārkāpuma ilgumu

325    Siemens norāda, ka, tā kā attiecībā uz laikposmu līdz 1999. gada aprīlim pārkāpums esot noildzis, Komisija, lai palielinātu naudas soda sākumsummu, esot balstījusies uz nepareizo ilgumu. Tā uzskata, ka Komisija tai esot varējusi inkriminēt tikai vidēja ilguma pārkāpumu, kas atbilstoši pamatnostādnēm esot pamats naudas soda sākumsummas 20 % palielinājumam.

326    Komisija apstrīd Siemens argumentus.

327    Šajā ziņā ir pietiekami atgādināt, ka, tā kā Siemens saistībā ar pārkāpuma pirmo posmu izteiktais iebildums par noilgumu ir jānoraida (skat. iepriekš 236.–255. punktu), šī ar to pašu iebildumu par noilgumu pamatotā daļa tāpat ir jānoraida.

D –  Par trešā pamata ceturto daļu attiecībā uz kļūdaino Siemens kā aizliegtās vienošanās vadītājas kvalifikāciju

328    Trešā pamata ceturtajā daļā attiecībā uz kļūdaino kvalifikāciju par vadītāju, kas tai esot tikusi piemērota, Siemens izvirza trīs iebildumus attiecībā uz, pirmkārt, faktu, ka ABB esot bijusi vadītājas loma aizliegtajā vienošanās, otrkārt, faktu, ka tai pašai neesot bijusi šī loma, un, treškārt, tai uzliktā naudas soda pamatsummas palielinājuma tās vadītāja lomas aizliegtajā vienošanās dēļ pārmērīgo raksturu. Šajā ziņā tā norāda, ka Komisija neesot ievērojusi pienākumu norādīt pamatojumu un vienlīdzīgas attieksmes un sodu samērīguma principus.

329    Pirms trešā iebilduma izskatīšanas ir kopumā jāizskata pirmais un otrais iebildums.

1.     Par pirmo un otro iebildumu attiecībā uz to, ka nevis Siemens, bet ABB aizliegtajā vienošanās ir bijusi vadītājas loma

a)     Lietas dalībnieku argumenti

330    Siemens uzskata, ka esot pierādījusi, ka aizliegtajā vienošanās tai nav bijusi vadītāja loma. Šajā ziņā tā, pirmkārt, atgādina, ka tai inkriminējamie fakti attiecībā uz laikposmu no 1988. līdz 1999. gadam esot noilguši un ka tādējādi, aprēķinot naudas soda apmēru, šo laikposmu nevarot ņemt vērā kā atbildību pastiprinošu apstākli. Otrkārt, Siemens norāda, ka Komisija nepareizi interpretējot vadītāja jēdzienu un pārprotot sekretariāta pakalpojumu, kurus Siemens ir uzņēmusies aizliegtajā vienošanās, tikai administratīvo raksturu. Treškārt, Siemens uzskata, ka Komisija neņemot vērā, ka laikposmā no 2002. līdz 2004. gadam tā neesot uzņēmusies nekādu sekretariāta lomu.

331    Turklāt Siemens apgalvo, ka Komisija neesot ņēmusi vērā ABB pamudinātāja un vadītāja lomu laikposmā no 1988. līdz 1999. gadam, kas esot pretrunā Siemens kvalificēšanai par vadītāju šajā pašā laikposmā. Tā uzskata, ka loma, kas ABB ir bijusi kā aizliegtās vienošanās pamudinātājai, plānotājai un īstenotājai, esot bijusi daudz svarīgāka nekā Siemens tās dalības pārkāpumā pirmajā posmā uzņemtā aizliegtās vienošanās Eiropas sekretāra loma, kuras nozīmi Komisija esot pārspīlējusi. Siemens uzskata, ka šo nevienlīdzīgo attieksmi var labot, tikai atceļot tai uzliktā naudas soda pamatsummas palielinājumu.

332    Komisija apstrīd Siemens argumentus.

b)     Vispārējās tiesas vērtējums

 Par aizliegtās vienošanās vadītājas lomu

333    Apstrīdētā lēmuma preambulas 514. apsvērumā Komisija tostarp ir apsūdzējusi Siemens, ka tāpēc, ka tā ir pildījusi aizliegtās vienošanās Eiropas sekretāra lomu, tai esot bijusi pārkāpuma “vadītāja” loma pamatnostādņu 2. panta trešā ievilkuma izpratnē. Apstrīdētā lēmuma preambulas 514. un 522. apsvērumā tā ir uzskatījusi, ka Siemens uzliekamā naudas soda pamatsumma ir jāpalielina par 50 %, tādēļ šīs summas apmērs ir kļuvis EUR 396 562 000.

334    Vispirms Siemens arguments, ka attiecībā uz tās dalības aizliegtajā vienošanās otro posmu no 2002. līdz 2004. gadam Komisija to esot kļūdaini kvalificējusi par vadītāju, ir jānoraida kā tāds, kam trūkst faktiskā pamata. Lai gan ir taisnība, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 511.–514. apsvērumā, kurā atbildību pastiprinošu apstākļu izskatīšanā ir izvērtēta vadītāja loma, nav atrodami precizējumi attiecībā uz laikposmiem, kuros Komisija Siemens un Alstom vai Areva ir kvalificējusi par vadītājām, apstrīdētā lēmuma preambulas 147. apsvērumā ir skaidri noteikts, ka “[aizliegtās vienošanās Eiropas sekretāra funkciju] līdz 1999. gadam septembrim ir pildījusi Siemens, kurai laikposmā no 1999. līdz 2004. gadam seko Alstom”. Šajos apstākļos nevar uzskatīt, ka attiecībā uz laikposmu no 2002. līdz 2004. gadam Komisija ir kvalificējusi Siemens par vadītāju.

335    Turpinot saistībā ar apgalvojumu par laikposmā no 1988. līdz 1999. gadam radušos faktu noilgumu, ir jānorāda uz iepriekš 236.–255. punktā minētajiem apsvērumiem, saskaņā ar kuriem pārkāpuma pirmais posms, runājot par Siemens dalību tajā, nav noildzis.

336    Visbeidzot ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja pārkāpumu ir izdarījuši vairāki uzņēmumi, naudas sodu pamatsummas noteikšanā ir jāvērtē katra uzņēmuma dalības relatīvais smagums (Tiesas 1975. gada 16. decembra spriedums apvienotajās lietās no 40/73 līdz 48/73, 50/73, no 54/73 līdz 56/73, 111/73, 113/73 un 114/73 Suiker Unie u.c./Komisija, Recueil, 1663. lpp., 623. punkts, un iepriekš 48. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 92. punkts; iepriekš 66. punktā minētais spriedums lietā Groupe Danone/Komisija, 277. punkts, un iepriekš 311. punktā minētais spriedums lietā BASF/Komisija, 280. punkts). Šis vērtējums it īpaši ietver to relatīvo lomu pārkāpumā to dalības šajā pārkāpumā laikā noteikšanu (iepriekš 43. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 150. punkts; iepriekš 66. punktā minētais spriedums lietā Groupe Danone/Komisija, 277. punkts, un iepriekš 311. punktā minētais spriedums lietā BASF/Komisija, 280. punkts). Šajā ziņā pamatnostādņu 2. punktā paredzētā apstākļu, kas var būt pamats naudas soda pamatsummas palielinājumam, nepilnīgā saraksta trešajā ievilkumā ir minēta uzņēmuma “pārkāpuma aizsācēja [vadītāja] vai pamudinātāja loma”.

337    Atbilstoši judikatūrai, lai uzņēmums tiktu kvalificēts par aizliegtās vienošanās “vadītāju”, tam ir jābūt parādījušam būtisku aizliegtās vienošanās dzinējspēku (iepriekš 311. punktā minētais Pirmās instances tiesas spriedums lietā BASF/Komisija, 374. punkts, un 2008. gada 18. jūnija spriedums lietā T‑410/03 Hoechst/Komisija, Krājums, II‑881. lpp., 423. punkts) vai tam ir jābūt bijušai individuālai un konkrētai atbildībai par tās darbību (šajā ziņā skat. iepriekš 311. punktā minēto spriedumu lietā BASF/Komisija, 300. punkts). Šis apstāklis ir jānovērtē vispārīgi, ņemot vērā konkrēta gadījuma kontekstu (šajā ziņā skat. iepriekš 311. punktā minēto spriedumu lietā BASF/Komisija, 299. un 373. punkts). Judikatūrā kvalificēšana par “vadītāju” tostarp ir tikusi izmantota tad, ja ir ticis noteikts, ka aizliegtajā vienošanās uzņēmums ir veicis koordinētāja pienākumus, un it īpaši ir organizējis un nodrošinājis ar personālu sekretariātu, kura pienākumos ietilpst konkrēta aizliegtās vienošanās īstenošana (Pirmās instances tiesas 2003. gada 9. jūlija spriedums lietā T‑224/00 Archer Daniels Midland un Archer Daniels Midland Ingredients/Komisija, Recueil, II‑2597. lpp.; turpmāk tekstā – “ADM” spriedums, 246. un 247. punkts), vai ja minētajam uzņēmumam konkrētā aizliegtās vienošanās funkcionēšanā ir bijusi centrālā nozīme, piemēram, organizējot vairākas sanāksmes, savācot un aizliegtās vienošanās iekšienē izplatot informāciju, uzņemoties aizliegtajā vienošanās pārstāvēt noteiktus dalībniekus vai, visbiežāk, izsakot priekšlikumus attiecībā uz aizliegtās vienošanās funkcionēšanu (šajā ziņā skat. Tiesas 1983. gada 8. novembra spriedumu apvienotajās lietās no 96/82 līdz 102/82, 104/82, 105/82, 108/82 un 110/82 IAZ International Belgium u.c./Komisija, Recueil, 3369. lpp., 57. un 58. punkts, un iepriekš 311. punktā minēto spriedumu lietā BASF/Komisija, 404., 439. un 461. punkts).

338    Šajā lietā, kā izriet no apstrīdētā lēmuma preambulas 511.–513. apsvēruma, Komisija ir ņēmusi vērā, ka aizliegtās vienošanās Eiropas sekretariāts ir pastāvējis visā aizliegtās vienošanās darbības laikā un ka, lai gan bija vairāki aizliegtās vienošanās organizatorisko iezīmju grozījumi, laika gaitā tas ir palicis stabils. Sekretariātam ir bijuši daudzi uzdevumi. Atsaucoties uz apstrīdētā lēmuma preambulas 121.–123., 131., 132., 142., 147.–149., 157.–161., 173. un 185. apsvērumu, Komisija ir norādījusi, ka aizliegtās vienošanās Eiropas sekretariāts ir bijis komunikācijas starp Eiropas uzņēmumiem – aizliegtās vienošanās dalībniekiem –, kā arī starp tiem un Japānas sekretariātu [nodrošināšanas] līdzeklis, ka tas ir sasaucis un vadījis sanāksmes un ka tas ir bijis atbildīgs par kvotu uzskaiti. Siemens šos faktus Vispārējā tiesā nav apstrīdējusi. Komisija ir uzskatījusi, ka no GQ nolīguma un EQ nolīguma satura, kā arī aizliegtās vienošanās konkrētas funkcionēšanas skaidri izriet, ka aizliegtās vienošanās Eiropas sekretariāta loma ir bijusi būtiska. Uzņemoties iniciatīvu un veltot aizliegtās vienošanās darbībai ievērojamus līdzekļus, minētais Eiropas sekretārs attiecībā uz šo vienošanos ir sniedzis būtiskus pakalpojumus un pavisam īpašā veidā sniedzis ieguldījumu tās labā funkcionēšanā.

339    Nedz administratīvajā procesā Komisijā, nedz arī Vispārējā tiesā Siemens nav apstrīdējusi, ka tās dalības aizliegtajā vienošanās pirmajā posmā no 1988. līdz 1999. gadam tā ir pildījusi aizliegtās vienošanās Eiropas sekretāra funkcijas. Tas, ka tai ir bijusi šī loma, turklāt izriet no tās bijušo darbinieku E. un Tr. liecībām (šajā ziņā skat. iepriekš 222. punktu). Tomēr tā norāda, ka šajā lietā minēto Eiropas sekretāru tāpēc nevarot kvalificēt par vadītāju, jo tā loma esot bijusi ierobežota ar komunikācijas uzdevumiem un neesot bijusi pamats nedz iniciatīvas izrādīšanai, nedz īpaši pret konkurenci vērstai nostājai, un ka tai neesot bijis nekādas rīcības brīvības.

340    Šajā ziņā ir jākonstatē, ka aizliegtās vienošanās Eiropas sekretāra veiktie uzdevumi tam ir piešķīruši vadītāja lomu aizliegtās vienošanās koordinēšanā un katrā ziņā konkrētā tās funkcionēšanā. Apstrīdētajā lēmumā Komisija ir varējusi pamatoti uzskatīt, ka minētais Eiropas sekretārs ir bijis kontaktu starp aizliegtās vienošanās dalībniekiem nodrošināšanas centrs un ka tās konkrētā funkcionēšanā tam ir bijusi ļoti svarīga loma, jo tas ir atvieglojis informācijas apmaiņu aizliegtajā vienošanās un centralizēja, apkopoja un izplatīja citiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem būtisku tās funkcionēšanas informāciju. Tas attiecas tostarp uz informāciju par GIS projektiem, tāpēc ka sekretārs organizēja un nodrošināja darba sanāksmju sekretariātu.

341    Eiropas grupas komitejas esamība, kurai aizliegtajā vienošanās arī ir bijusi būtiska loma, šo [Siemens] svarīgo lomu neapšauba. Turklāt nav apstrīdēts, ka Siemens ir bijusi arī šīs komitejas pastāvīga locekle. Tādējādi tās kā aizliegtās vienošanās Eiropas sekretāra funkcijas ir papildinājušas tās kā komitejas pastāvīgas locekles kvalitāti un atšķīrušas to no citiem komitejas pastāvīgajiem locekļiem, t.i., ABB un Alstom.

342    Turklāt apstrīdētā lēmuma preambulas 147. un 513. apsvērumā Komisija ir varējusi pamatoti uzskatīt, ka aizliegtās vienošanās sekretariāta funkciju īstenošana ietvēra būtisku atbildību un bija saistīta ar ievērojamiem resursiem, pat ja runa ir par resursiem laika un rīcībā nodotā personāla ziņā. Bez aizliegtās vienošanās Eiropas sekretariāta nodrošinātās centrālās koordinēšanas un organizēšanas šī vienošanās, ņemot vērā tās sarežģītību, bez šaubām nebūtu varējusi funkcionēt tik efektīvi. Turklāt, ņemot vērā, ka nav apstrīdēts, ka minētos uzdevumus Siemens ir pildījusi ilgu laiku no aizliegtās vienošanās darbības sākuma 1988. gadā līdz tās dalības pārtraukšanai 1999. gadā, Komisija ir varējusi pamatoti secināt, ka minētais uzņēmums šajā lietā ir bijis nozīmīgākais aizliegtās vienošanās dzinējspēks un līdz ar to tam ir bijusi “pārkāpuma vadītāja loma” pamatnostādņu 2. punkta trešā ievilkuma izpratnē.

343    Ar Siemens argumentiem par ABB vadītājas lomu šo secinājumu nevar apšaubīt.

344    Saistībā vispirms ar Siemens argumentu, ka ABB vadītāja loma esot pretrunā tās pašas vadītāja lomai, šī argumenta pamatā esošais pieņēmums, saskaņā ar kuru aizliegtās vienošanās vadītāja lomu vienlaicīgi var pildīt tikai viens uzņēmums, ir jānoraida.

345    Kā izriet no judikatūras, katrā ziņā ir iespējams, ka it īpaši aizliegtās vienošanās, kurā ir liels dalībnieku skaits, kāda aizliegtā vienošanās par GIS projektiem ir bijusi vismaz pirmajā savas funkcionēšanas posmā, vadītāja loma vienlaicīgi ir diviem vai pat vairākiem uzņēmumiem (šajā ziņā skat. iepriekš 311. punktā minēto Pirmās instances tiesas spriedumu lietā BASF/Komisija, 439. un 440. punkts, un 2007. gada 26. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās T‑109/02, T‑118/02, T‑122/02, T‑125/02, T‑126/02, T‑128/02, T‑129/02, T‑132/02 un T‑136/02 Bolloré u.c./Komisija, Krājums, II‑947. lpp., 561. punkts un tajā minētā judikatūra).

346    Tādējādi, pat ja pieņemtu, ka ABB būtu kvalificējama kā aizliegtās vienošanās par GIS projektiem vadītāja, tas nenozīmētu, ka arī Siemens nevarētu kvalificēt kā vadītāju.

 Par apgalvojamo nevienlīdzīgo attieksmi pret Siemens, salīdzinot ar ABB

347    Turpmāk ir jāizskata Siemens arguments, ka, piešķirot vadītāja lomu Siemens un nepiešķirot to ABB, Komisija esot pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, jo ABB esot bijusi pamudinātāja un vadītāja loma. Šis arguments ir jānoraida divu iemeslu dēļ.

348    Pirmkārt, saistībā ar apgalvojamo ABB pamudinātāja lomu ir jāatgādina, kā izriet jau no pamatnostādņu 2. punkta trešā ievilkuma redakcijas, ka pārkāpuma “vadītāja” jēdziens ir jānošķir no “pamudinātāja” uz pārkāpumu jēdziena. Pamudināšana uz pārkāpumu ir saistīta ar aizliegtas vienošanās izveidošanas brīdi vai tās paplašināšanu, bet vadītāja loma – ar aizliegtās vienošanās darbību (iepriekš 311. punktā minētais spriedums lietā BASF/Komisija, 316. punkts). Tādējādi pārkāpuma vadītājs un pamudinātājs uz pārkāpumu neatrodas salīdzināmā situācijā, no kā izriet, ka, pat ja pieņemtu, ka Komisija ir kļūdaini nekvalificējusi ABB kā aizliegtās vienošanās pamudinātāju, atšķirīgā attieksme pret šo sabiedrību un Siemens nav uzskatāma par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu.

349    Otrkārt, nav nedz pierādīts, nedz pat apgalvots, ka ABB būtu uzņēmusies aizliegtās vienošanās Eiropas sekretāra pienākumus vai arī viena pati būtu pastāvīgi un ilgstoši pildījusi visas minētajam Eiropas sekretāram parasti nododamās funkcijas. Turklāt, lai gan vispārīgi un pat no Komisijas puses ir pieļauts, ka aizliegtajā vienošanās ABB ir bijusi “ievērojama loma”, nav ticis pierādīts, ka no aizliegtās vienošanās funkcionēšanas viedokļa šī loma būtu salīdzināma ar Siemens un Alstom vai Areva kā aizliegtās vienošanās Eiropas sekretāra lomu.

350    Ar Siemens šajā ziņā izteiktajiem apgalvojumiem šo konstatējumu nevar apšaubīt.

351    Pirmkārt, Siemens atgādinājumam par ABB aizliegtajā vienošanās attiecībā uz siltumizolētajām caurulēm 80. gadu beigās bijušo lomu šajā lietā nav nozīmes, ja vien neņem vērā apstrīdētajā lēmumā pareizi norādīto faktu, ka aizliegtās vienošanās jomā ABB ir kvalificējama kā recidīviste.

352    Otrkārt, Siemens norādītie lietas materiāli nepamato tās argumentu, ka ABB būtu kvalificējama kā aizliegtās vienošanās vadītāja.

353    Pretēji tam, ko norāda Siemens, apstāklis, ka ABB iekšienē lēmums piedalīties aizliegtajā vienošanās, iespējams, ir ticis pieņemts augstākā līmenī, ja pieņemtu, ka tas ir pierādīts, nekādā ziņā neapstiprina ABB dzinējspēka lomu aizliegtajā vienošanās. Līdzīgi tas ir attiecībā uz faktu, ka atbilstoši M. norādēm divi ABB darbinieki secīgi ir bijuši “European speaker”. Ar šo apstākli šim uzņēmumam aizliegtajā vienošanās netiek piešķirts vadītāja statuss. Šajā ziņā ir jāatzīmē, ka “European speaker” uzdevumu raksturs neizriet nedz no lietas dokumentiem, nedz it īpaši no Siemens rakstveida aktiem. Turklāt tas, ka šī funkcija nedz GQ nolīgumā, nedz EQ nolīgumā nav minēta, ļauj prezumēt, ka “European speaker” funkcijai aizliegtās vienošanās funkcionēšanā nebija lielas nozīmes.

354    Līdzīgi, lai gan ir taisnība, kā to norāda Siemens, ka apstrīdētā lēmuma 153. zemsvītras piezīmē ir minēts Areva paziņojums, saskaņā ar kuru ABB esot vadījusi sanāksmes pārvaldes līmenī, tomēr minētās zemsvītras piezīmes norādīšana zem apstrīdētā lēmuma preambulas 147. apsvēruma un Areva paziņojuma redakcija skaidri parāda, ka šis paziņojums attiecas tikai uz laikposmu starp 2002. un 2004. gadu. Komisija neinkriminē Siemens aizliegtās vienošanās sekretariāta uzdevumu pildīšanu šajā relatīvi īsajā laikposmā – faktiski šajā laikposmā šo lomu ir pildījusi Alstom vai Areva. Taču Siemens nenorāda, kādā veidā fakts, ja pieņemtu, ka tas ir pierādīts, ka ABB ir varējusi vadīt sanāksmes pārvaldes līmenī lielākais divu gadu laikposmā, kad sekretariāta pienākumus ir pildījusi Alstom vai Areva, ABB lomu padara salīdzināmu ar Siemens vairāk nekā vienpadsmit gadu laikā īstenoto lomu, kad šī pēdējā ir pildījusi aizliegtās vienošanās Eiropas sekretāra pienākumus.

355    Siemens norādītais apstāklis, ka 2000. gadā ABB un Alstom esot nolēmušas izslēgt VA Tech uzņēmumu no aizliegtās vienošanās, inscenējot “atvadu vakaru”, nepierāda ABB vadītāja lomu. Ņemot vērā, ka pēc attiecīgajā tirgū notikušās koncentrācijas un pēc Siemens savas dalības pārtraukšanas aizliegtajā vienošanās bija palikuši tikai trīs Eiropas uzņēmumi, nevarēja būt jautājums par vadītāja lomu, ja divi no šiem uzņēmumiem apvienojas pret trešo.

356    Visbeidzot Siemens apgalvojumu, ka ABB esot bijusi noteicošā loma, organizējot un īstenojot pret Siemens pēc tās izstāšanās pieņemtos pretpasākumus, nepamato neviens pierādījums. Nedz apstrīdētā lēmuma preambulas 169. apsvērumā, nedz šajā apsvērumā citētajā M. paziņojumā nav iekļauta ne mazāka norāde uz ABB noteicošo lomu šo pretpasākumu organizēšanā vai īstenošanā.

357    Tādējādi Siemens nav pierādījusi, ka attiecībā uz tās kā vadītājas kvalifikāciju ABB ar Siemens ir bijusi salīdzināmā situācijā, no kā izriet, ka tai piemērotā atšķirīgā attieksme ir pamatota.

358    Katrā ziņā, pat ja pieņemtu, ka Komisija, neņemot vērā uzņēmuma ABB aizliegtajā vienošanās nozīmīgo lomu, ir kļūdaini atteikusies klasificēt ABB kā aizliegtās vienošanās vadītāju, šāds par labu citai personai pieļautais pārkāpums nebūtu attaisnojums Siemens izvirzītā atcelšanas pamata apmierināšanai. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vienlīdzīgas attieksmes vai nediskriminācijas principu ievērošanai ir jābūt saskaņā ar tiesiskuma principa ievērošanu, atbilstoši kuram neviens savā labā nevar atsaukties uz pārkāpumu, kas izdarīts par labu citai personai (šajā ziņā skat. Tiesas 1984. gada 9. oktobra spriedumu lietā 188/83 Witte/Parlaments, Recueil, 3465. lpp., 15. punkts; iepriekš 184. punktā minēto Pirmās instances tiesas spriedumu lietā SCA Holding/Komisija, 160. punkts; 1998. gada 14. maija spriedumu lietā T‑347/94 Mayr-Melnhof/Komisija, Recueil, II‑1751. lpp., 334. punkts, un iepriekš 87. punktā minēto spriedumu lietā LR AF 1998/Komisija, 367. punkts).

359    Kā ir izklāstīts iepriekš 339.–342. punktā, Komisija attiecībā uz Siemens ir pamatoti pielietojusi aizliegtās vienošanās vadītājas kvalifikāciju. Tātad, tā kā Siemens argumentācija ir vērsta tieši uz to, lai netiktu prettiesiski palielināts tai uzliktais naudas sods, to tādējādi nevar atbalstīt (šajā ziņā skat. iepriekš 358. punktā minēto spriedumu lietā Mayr-Melnhof/Komisija, 334. punkts, un iepriekš 184. punktā minēto spriedumu lietā SCA Holding/Komisija, 160. punkts).

360    Tādējādi Siemens iebildumi attiecībā uz to, ka aizliegtajā vienošanās tai neesot bijusi vadītāja lomas un ka par aizliegtās vienošanās pamudinātāju vai vadītāju esot bijis jākvalificē ABB, ir jānoraida.

2.     Par trešo iebildumu attiecībā uz Siemens uzliktā naudas soda pamatsummas tās vadītāja lomas aizliegtajā vienošanās dēļ veiktā palielinājuma pārmērīgo raksturu

a)     Lietas dalībnieku argumenti

361    Siemens pakārtoti norāda, ka, pat ja sekretariāta darbības pagaidu pildīšana būtu pamats kvalificēt to kā vadītāju, Komisijas piemērotais palielinājums 50 % apmērā esot pārmērīgs un esot vienlīdzīgas attieksmes principa un samērīguma principa pārkāpums. Pamatojoties uz Komisijas lēmumu pieņemšanas praksi, Siemens norāda, ka naudas soda pamatsummas palielinājums par 50 % prasot citu atbildību pastiprinošu apstākļu esamību, nevis tikai vienkāršo faktu, ka attiecīgais uzņēmums ir veicis sekretariāta darbību. Tā lūdz Vispārējo tiesu, izmantojot savu neierobežoto kompetenci, būtiski samazināt tai piemēroto palielinājumu.

362    Komisija apstrīd Siemens argumentus.

b)     Vispārējās tiesas vērtējums

363    Pirmkārt, ir jākonstatē, ka arguments par to, ka palielinājums par 50 % esot lielāks par citos Komisijas lēmumos parasti piemēroto palielinājumu, nav piemērots, lai pierādītu samērīguma principa pārkāpumu (iepriekš 345. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Bolloré u.c./Komisija, 579. punkts; šajā ziņā skat. arī iepriekš 337. punktā minēto spriedumu lietā ADM, 248. punkts).

364    Šajā ziņā pietiek atgādināt, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, nosakot katra atsevišķā naudas soda apmēru, Komisijai ir rīcības brīvība un tai tādēļ nav jāpiemēro precīza matemātiska formula (Pirmās instances tiesas 1995. gada 6. aprīļa spriedums lietā T‑150/89 Martinelli/Komisija, Recueil, II‑1165. lpp., 59. punkts; 1998. gada 14. maija spriedums lietā T‑352/94 Mo och Domsjö/Komisija, Recueil, II‑1989. lpp., 268. punkts, un iepriekš 345. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Bolloré u.c./Komisija, 580. punkts). Tādējādi, lai pamatotu iebildumu par samērīguma principa pārkāpumu, Siemens nevarēja balstīt savu argumentāciju uz Komisijas citās lietās piemērotajiem palielinājumiem.

365    Otrkārt, saistībā ar Siemens argumentu, ka ar naudas soda palielinājumu par 50 % tās vadītāja lomas aizliegtajā vienošanās dēļ esot pārkāpts arī vienlīdzīgas attieksmes princips, jo aizliegtajā vienošanās ABB esot bijusi dzinējspēka loma, ir jāatgādina, kā ir ticis konstatēts iepriekš 352.–357. punktā, ka Siemens nav pierādījusi, ka, pamatojoties uz lietas materiāliem, ABB loma esot jākvalificē ekvivalenti pašas Siemens lomai. It īpaši apgalvojamo ABB dzinējspēka lomu aizliegtajā vienošanās neapstiprina neviens pierādījums. Tādējādi, tā kā ABB un Siemens neatrodas vienādā situācijā, Komisijai pret tiem nav bijis jāattiecas tādā pašā veidā.

366    Turklāt, pat ja pieņemtu, kā apgalvo Siemens, ka norādītā ABB kā aizliegtās vienošanās dzinējspēka kvalitāte šī uzņēmuma lomu liek kvalificēt ekvivalenti Siemens lomai un ka šādu kvalificēšanu Komisija tātad būtu kļūdaini atteikusies veikt, šāds par labu citai personai pieļautais pārkāpums nebūtu attaisnojums Siemens izvirzītā atcelšanas pamata apmierināšanai. Kā ir atgādināts iepriekš 358. punktā, vienlīdzīgas attieksmes vai nediskriminācijas principu ievērošanai ir jābūt saskaņā ar tiesiskuma principa ievērošanu, atbilstoši kuram neviens savā labā nevar atsaukties uz pārkāpumu, kas izdarīts par labu citai personai .

367    Treškārt, attiecībā uz palielinājuma saistībā ar Siemens kvalificēšanu par vadītāju samērīgo raksturu no judikatūras izriet, ka fakts, ka uzņēmums ir darbojies kā aizliegtās vienošanās vadītājs, nozīmē, ka, salīdzinot ar citiem uzņēmumiem, tam ir jāuzņemas īpaša atbildība (šajā ziņā skat. iepriekš 337. punktā minēto Tiesas spriedumu apvienotajās lietās IAZ International Belgium u.c./Komisija, 57. un 58. punkts, un 2000. gada 16. novembra spriedumu lietā C‑298/98 P Finnboard/Komisija, Recueil, I‑10157. lpp., 45. punkts; iepriekš 358. punktā minēto spriedumu lietā Mayr‑Melnhof/Komisija, 291. punkts).

368    Šajā lietā, ņemot vērā uzdevumu, ko Siemens kā aizliegtās vienošanās Eiropas sekretāre bija uzņēmusies aizliegtajā vienošanās un kas ir aprakstīti iepriekš 338., 340. un 342. punktā, nozīmīgumu, palielinājumu par 50 % nevar uzskatīt par nesamērīgu.

369    Tādējādi trešais iebildums un tātad trešā pamata ceturtā daļa ir jānoraida.

E –  Par trešā pamata piekto daļu attiecībā uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā saistībā ar naudas soda samazināšanas atbilstoši Paziņojumam par sadarbību neesamību

1.     Lietas dalībnieku argumenti

370    Siemens uzskata, ka Komisija tai kļūdaini nav piešķīrusi nekādu naudas soda summas samazinājumu, piemērojot Paziņojumu par sadarbību. Tā norāda, ka esot iesniegusi pierādījumus ar ievērojamu pievienoto vērtību, un šajā ziņā min paziņojumu par aizliegtās vienošanās sanāksmju virkni, kādu rekonstruētu datni, advokāta vēstuli attiecībā uz aizliegtās vienošanās funkcionēšanu starp 2002. un 2004. gadu, Siemens 2005. gada iekšējas pārbaudes rezultātus un tās bijušo darbinieku liecības.

371    Komisija apstrīd Siemens argumentus.

2.     Vispārējās tiesas vērtējums

372    Atbilstoši Paziņojuma par sadarbību 21. punktam, lai saskaņā ar minēto paziņojumu varētu pretendēt uz naudas soda samazinājumu, uzņēmumam ir jāiesniedz Komisijai pierādījumi par iespējamo pārkāpumu, kuri būtiski papildina pierādījumus, kas jau ir Komisijas rīcībā.

373    Atbilstoši Paziņojuma par sadarbību 22. punktam “pievienotās vērtības” jēdziens attiecas uz to, cik lielā mērā iesniegtie pierādījumi pēc sava rakstura un/vai detalizētības pakāpes stiprina Komisijas spēju pierādīt attiecīgos faktus.

374    Saskaņā ar judikatūru naudas sodu summas samazināšana uzņēmumu – Kopienu konkurences tiesību pārkāpuma dalībnieku – sadarbības gadījumā pamatojas uz apsvērumu, atbilstoši kuram šāda sadarbība atvieglo Komisijas uzdevumu konstatēt pārkāpuma esamību un attiecīgajā gadījumā to izbeigt (iepriekš 285. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 399. punkts; Pirmās instances tiesas 1998. gada 14. maija spriedums lietā T‑311/94 BPB de Eendracht/Komisija, Recueil, II‑1129. lpp., 325. punkts; spriedums lietā T‑338/94 Finnboard/Komisija, Recueil, II‑1617. lpp., 363. punkts, un iepriekš 358. punktā minētais spriedums lietā Mayr-Melnhof/Komisija, 330. punkts).

375    Kā ir minēts Paziņojuma par sadarbību 29. punktā, tas rada tiesisko paļāvību, uz ko var balstīties uzņēmumi, kuri vēlas informēt Komisiju par aizliegtās vienošanās esamību. Ņemot vērā tiesisko paļāvību, ko uzņēmumi, kas vēlas sadarboties ar Komisiju, uz šī paziņojuma pamata varējuši gūt, Komisijai, nosakot Siemens piemērojamā naudas soda summu un izvērtējot tās sadarbību, tādējādi jārīkojas saskaņā ar paziņojumu (pēc analoģijas skat. Pirmās instances tiesas 2006. gada 15. marta spriedumu lietā T‑26/02 Daiichi Pharmaceutical/Komisija, Krājums, II‑713. lpp., 147. punkts un tajā minētā judikatūra).

376    Tomēr Paziņojumā par sadarbību noteiktajās robežās Komisijai ir plaša rīcības brīvība, lai novērtētu, vai uzņēmuma sniegtajiem pierādījumiem ir vai nav pievienotā vērtība Paziņojuma par sadarbību 22. punkta izpratnē un vai atbilstoši šim paziņojumam uzņēmumam ir piešķirams samazinājums (pēc analoģijas skat. iepriekš 285. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 393. un 394. punkts, un Pirmās instances tiesas 2006. gada 14. decembra spriedumu apvienotajās lietās no T‑259/02 līdz T‑264/02 un T‑271/02 Raiffeisen Zentralbank Österreich u.c./Komisija, Krājums, II‑5169. lpp., 532. punkts). Šim vērtējumam ir piemērojama ierobežota pārbaude tiesā.

377    Šajā lietā tādējādi ir jāpārbauda, vai, uzskatot, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 533.–536. apsvērumā minētie Siemens paziņojumi nesniedz ievērojamu pievienoto vērtību, Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

378    Saistībā ar šiem paziņojumiem vispirms ir jāatzīmē, ka informācija, ko Siemens ir sniegusi starp 2004. gada 28. maiju – tās lūguma atbilstoši Paziņojumam par sadarbību datumu – un 2006. gada aprīļa beigās sniegto paziņojumu par iebildumiem, attiecas tikai uz tās dalības aizliegtajā vienošanās otro posmu, t.i., laikposmu no 2002. līdz 2004. gadam. Turpretim līdz paziņojumam par iebildumiem tā attiecībā uz savu dalību aizliegtajā vienošanās laikposmā starp 1988. un 1999. gadu ir klusējusi.

379    Turklāt ir jāuzsver, ka visos savos paziņojumos saistībā ar sadarbību ar Komisiju Siemens vienmēr ir apstrīdējusi, ka nolīgumu, kuros tā ir piedalījusies, mērķis ir bijis EEZ īstenojamie GIS projekti vai ka tiem ir bijusi ietekme EEZ. Šie paziņojumi tādējādi parāda nevis godīgas sadarbības garu, bet gan drīzāk mēģinājumu tiktāl, ciktāl tas ir iespējams, slēpt apstrīdētajā lēmumā Komisijas pierādīto nolīgumu patieso saturu.

380    Tomēr, kā izriet no Paziņojuma par sadarbību 20. punkta, tā 11. punktā paredzētais pilnīgās sadarbības nosacījums attiecas tikai uz lūgumiem atbrīvot no naudas soda, nevis uz apžēlošanas lūgumiem. Tādējādi Siemens paziņojumos novērojamais acīmredzamais atklātības trūkums neliedz tai piešķirt naudas soda samazinājumu tiktāl, ciktāl atbilstoši minētā paziņojuma 21. punktam tā ir sniegusi pierādījumus ar ievērojamu pievienoto vērtību.

381    Saistībā ar Siemens sniegtās informācijas apgalvojamo pievienoto vērtību tā, pirmkārt, norāda, ka savā 2004. gada 28. maija vēstulē esot “detalizētāk aprakstījusi aizliegtās vienošanās sanāksmju virkni”.

382    Šajā ziņā ir jāatzīmē, ka savā 2004. gada 28. maija atbilstoši Paziņojumam par sadarbību sniegtajā lūgumā Siemens ir atzinusi, ka, sākot no 2002. gada sākuma, tās darbiniekiem R., S. un Ze. ir bijuši kontakti ar ABB, Alstom vai Areva un VA Tech grupu un ka tā ir iesniegusi sanāksmju pārvaldes un darbības nodrošināšanas līmenī pirmo sarakstu. Tomēr tā ir norādījusi, ka šo kontaktu priekšmets esot bijis “benchmarking” – t.i., apmaiņa ar labo praksi nozares uzņēmumu konkurētspējas palielināšanai vajadzībām – un diskusijas par iespējamo sadarbību kopējo piegāžu vai pirmproduktu apmaiņas jomā. Turklāt Siemens ir arī atzinusi, ka šajās sanāksmēs tika apspriests arī ļoti ierobežots konkrētu projektu skaits. Tomēr tā ir norādījusi, ka runa esot bijusi tikai par starptautiskiem projektiem bez jebkāda sakara ar EEZ. Turklāt par šiem projektiem esot nevis tikušas slēgtas vienošanās par cenām, bet gan esot ticis izteikts aicinājums ražotājiem rīkoties “saprātīgi” attiecībā uz to piedāvājumu līmeni.

383    Šo informāciju nevar kvalificēt kā “pierādījumus par iespējamo pārkāpumu” Paziņojuma par sadarbību 21. punktā izpratnē, jo tajā ir izklāstīti pilnībā nekaitīgi kontakti starp Eiropas GIS ražotājiem. Turklāt, kā Komisija ir norādījusi apstrīdētā lēmuma preambulas 534. apsvērumā un Siemens nav apstrīdējusi, tā jau bija zinājusi par šīm sanāksmēm un to dalībniekiem.

384    Otrkārt, Siemens norāda, ka tā esot atkodējusi un sniegusi Komisijai datus.

385    Šajā sakarā ir jāatzīmē, ka savā 2004. gada 23. jūlija vēstulē Siemens ir sniegusi dažādus dokumentus. Pirmkārt, tā ir sniegusi tikai ārpus EEZ īstenojamo GIS projektu sarakstu, par kuriem piedāvājumi bija iesniedzami 2002. un 2003. gadā, norādot ražotājus, kuriem tie bijuši piešķirti; šis saraksts ticis rekonstruēts, pamatojoties uz Siemens telpās Komisijas veikto pārbaužu gaitā izņemtu datni. Otrkārt, tā ir iesniegusi ziņojumu sarakstu, kas starp 2004. gada 22. aprīli un 22. maiju tikuši veikti ar tās darbinieka Ze. SIM karti. Treškārt, tā ir iesniegusi vairākus Ze. portatīvajā datorā atklātos dokumentus, kuros bija minētas divpusējas sadarbības iespējas ar citiem GIS ražotājiem.

386    Runājot par projektu sarakstu, tajā nav ietverts neviens Eiropā īstenojamais GIS projekts un tādējādi tas nevar sniegt informāciju par aizliegtās vienošanās ietekmi EEZ. Kas attiecas uz telefona ziņojumu sarakstu, tajā ir ietverts tikai izejošu zvanu datums, laiks un ilgums, kā arī numurs, uz kuru tika zvanīts. Turklāt Siemens nav norādījusi, kādā mērā šis saraksts būtu varējis palīdzēt Komisijai, lai noteiktu aizliegtās vienošanās esamību, it īpaši tāpēc, ka tas attiecas uz laikposmu (2004. gada aprīlis un maijs), kura gaitā aizliegtā vienošanās, kā ir norādījusi Siemens, jau bija pārstājusi eksistēt. Visbeidzot Ze. portatīvajā datorā atrastajos dokumentos ir uzrādīti tikai nekaitīgi sadarbības projekti, kuriem nav nekāda sakara ar attiecīgo aizliegto vienošanos, tādi kā benchmarking darbība un iespējama konsorciju veidošana attiecībā uz noteiktiem projektiem.

387    Tādējādi nevienu no šiem dokumentiem nevar uzskatīt par pierādījumu, kas pastiprina Komisijas spēju pierādīt aizliegtās vienošanās esamību.

388    Treškārt, Siemens norāda, ka tā esot nodevusi tās bijušo darbinieku, kas ir piedalījušies aizliegtajā vienošanās, vārdā sarakstītu vēstuli, kurā esot “detalizēti [aprakstīts] aizliegtās vienošanās funkcionēšanas veids” un esot “ļoti precīzi [uzskaitīti] nolīgumi attiecībā uz dažādiem [GIS] projektiem EEZ”. Tā uzskata, ka šis dokuments esot “starp 2002. un 2004. gadu noslēgto nolīgumu precīza dokumentēšana”.

389    Šajā ziņā ir jānorāda, ka 2004. gada 7. decembrī Siemens patiešām ir nodevusi Komisijai neidentificētu bijušo Siemens darbinieku juridiskā konsultanta 2004. gada 25. novembra vēstuli. Siemens pieņem, ka runa ir par R., S. un/vai Z., kuri, kā ir konstatējusi Komisija, ir pārstāvējusi Siemens tās dalības aizliegtajā vienošanās otrajā posmā. Šajā vēstulē ir rezumēti šo darbinieku paziņojumi un tostarp norādīts, ka sanāksmju, kas, sākot ar 2002. gada oktobri, ir notikušas ar ABB, Alstom un VA Tech grupu, gaitā ir tikuši apspriesti GIS projekti kopējā tirgū, lai saskaņotu rīcību, noslēgtu nolīgumus un noteiktu cenas, ka Alstom bija uzņēmusies sekretariāta lomu un ka komunikācija ir tikusi veikta pa telefonu, faksu un ar kodētajām elektroniskajām vēstulēm. 2004. gada 7. decembra pavadvēstulē Siemens ir norādījusi, ka, ņemot vērā minētās vēstules saturu, tās iepriekšējie paziņojumi, iespējams, ir bijuši nepilnīgi vai pat kļūdaini. Tā ir arī precizējusi, pretēji Vispārējā tiesā norādītajam, ka “nodotā informācija nav ļoti detalizēta”.

390    Lai gan šai informācijai attiecībā uz pārkāpumu ir zināma pierādīšanas vērtība – jo 2004. gada 25. novembra vēstuli Komisija apstrīdētā lēmuma 153. zemsvītras piezīmē ir minējusi kā tādu, kas apstiprina, ka pēc Siemens izstāšanās 1999. gadā Eiropas sekretariāta pienākumus ir veikusi Alstom vai Areva –, tā vienīgi apstiprina pierādījumus, kas Komisijas rīcībā bijuši jau iepriekš. 2004. gada 25. maijā Komisijai pa faksu nosūtītajos dokumentos Areva pati bija atzinusi, ka veica sekretariāta pienākumus. Tādējādi Siemens sniegto informāciju nevar kvalificēt kā tādu, kurai attiecībā pret Komisijas rīcībā jau esošajiem pierādījumiem būtu bijusi ievērojama pievienotā vērtība.

391    Ceturtkārt, Siemens norāda, ka tā esot analizējusi konkurences situāciju galvenajos Savienības tirgos un esot nodevusi savus secinājumus Komisijai un ka neviens cits uzņēmums neesot sniedzis tik detalizētu informāciju par tirgus un konkurences kontekstu.

392    Šajā ziņā ir jānorāda, ka 2005. gada 4. jūlijā Siemens ir nodevusi Komisijai iekšējas pārbaudes rakstveida kopsavilkumu. Tā ir norādījusi, ka šajā pārbaudē tā tostarp esot veikusi visu tās starp 2000. gada janvāri un 2004. gada aprīli Eiropā īstenoto GIS projektu pārbaudi, tos aplūkojot no tiesību normu aizliegtās vienošanās jomā ievērošanas perspektīvas. Tā ir norādījusi, ka, lai gan tā bija pielikusi ievērojamas pūles, šī pārbaude neesot radījusi konkrētus rezultātus, kas varētu apstiprināt Komisijas izteiktos iebildumus, un neesot ļāvusi konstatēt pārkāpumus, kas ļautu secināt par nolīgumu starp konkurentiem saistībā ar konkrētiem projektiem Savienības iekšienē esamību.

393    Tādējādi Siemens 2005. gada 4. jūlijā nodotajai informācijai nav iespējams piešķirt pierādīšanas vērtību. It īpaši nešķiet, ka norādītā “detalizētā informācija par tirgus un konkurences kontekstu” būtu pastiprinājusi Komisijas spēju pierādīt apstrīdētajā lēmumā konstatēto pārkāpumu un ka tai tādējādi būtu ievērojama pievienotā vērtība.

394    Piektkārt, Siemens norāda, ka tā esot nodevusi Komisijai tās bijušo darbinieku Tr., E. un Sch. liecības, kas ietverot detalizētu informāciju par GQ nolīguma noslēgšanu un par ABB lomu aizliegtajā vienošanās.

395    Šajā ziņā ir jāatzīmē, ka 2006. gada 7. augusta vēstules pielikumā Siemens ir nodevusi Komisijai tās bijušo darbinieku Tr., E. un Sch. liecību protokolus. Minētajā vēstulē Siemens juridiskais konsultants rezumēja minēto liecību būtību. Viņš tostarp ir atzīmējis, ka tieši BBC, kas ir kļuvusi par ABB, esot uzņēmusies iniciatīvu GQ nolīguma gadījumā un esot bijusi iepriekšēju diskusiju starp Eiropas ražotājiem dzinējspēks, ka GQ nolīgums esot attiecies uz Vidējo Austrumu tirgiem un neesot bijis vērsts uz Eiropas tirgiem, ka 1998. gada beigās vai vēlākais 1999. gada sākumā Siemens esot distancējusies no GQ nolīguma un ka aizliegtā vienošanās, kurā Siemens ir piedalījusies laikposmā starp 2002. un 2004. gadu, neesot bijusi nekādi saistīta ar agrāko aizliegto vienošanos, kura esot bijusi balstīta uz GQ nolīgumu.

396    Tāpat ir jānorāda, ka šī informācija ir tikusi nodota vairāk nekā trīs mēnešus pēc 2006. gada aprīļa beigās sniegtā paziņojuma par iebildumiem, kurā Komisija jau bija atklājusi savus pierādījumus attiecībā uz GIS ražotājiem inkriminējamo pārkāpumu. Turklāt vienīgais no visām šīm liecībām izrietošais jaunais apstāklis ir apgalvojums, ka ABB esot bijusi GQ nolīguma noslēgšanas pamudinātāja un dzinējspēks. Taču, kā ir konstatēts iepriekš 350.–357. punktā, citi lietas materiāli šo informāciju nepamatojot. Tādējādi Tr., E. un Sch. liecības nevar uzskatīt par pierādījumiem, kuri būtu pastiprinājuši Komisijas spēju pierādīt apstrīdētajā lēmumā konstatēto pārkāpumu un kuriem būtu ievērojama pievienotā vērtība.

397    No visa minētā izriet, ka, atsakoties piešķirt Siemens tai uzliktā naudas soda samazinājumu, Komisija nav pārkāpusi paziņojumu par sadarbību. Tādējādi trešā pamata piektā daļa ir jānoraida.

F –  Par trešā pamata sesto daļu attiecībā uz faktu, ka ĢD “Konkurence” esot faktiski ierobežojusi komisāru kolēģiju

1.     Lietas dalībnieku argumenti

398    Siemens izsaka iebildumu, ka dienu pirms komisāru kolēģijas lēmuma šajā lietā pieņemšanas dažos medijos esot parādījusies informācija, ka uzņēmumiem, kas ir piedalījušies prezumētajā aizliegtajā vienošanās, tiekot uzlikts milzīgs naudas sods, precīzi norādot dažādiem iesaistītajiem uzņēmumiem uzliekamā naudas soda summu. Tā uzskata, ka šāda situācija esot fundamentāla Kopienu tiesību principa, atbilstoši kuram komisāru kolēģija pieņem savus lēmumus pēc savas atbildības un autonomi, pārkāpums.

399    Komisija izsaka savu nožēlu par Siemens izklāstīto incidentu. Tomēr tā uzsver, ka šo skaitļu publicēšana neesot notikusi nedz ar nodomu, nedz pat apzināti. Tā šajā ziņā esot bez panākumiem veikusi iekšējo pārbaudi, lai noteiktu informācijas noplūdi, un pēc tam grozījusi savu lēmumu pieņemšanas praksi, lai izvairītos no šādu incidentu atkārtošanās. Saistībā ar šī jautājuma juridisko vērtējumu Komisija uzskata, ka šāda veida iepriekšējā publikācija nevar ierobežot komisāru neatkarību un ka ar minēto incidentu netiek apšaubīts apstrīdētā lēmuma tiesiskums.

2.     Vispārējās tiesas vērtējums

400    Ir jāatgādina, ka EKL 287. pantā ir noteikts Kopienas iestāžu locekļu, ierēdņu un pārējo darbinieku pienākums “[ne]izpaust informāciju, uz ko attiecas pienākums glabāt dienesta noslēpumus, jo īpaši informāciju par uzņēmumiem, to darījumu attiecībām un to ražošanas izmaksām”. Lai gan šī tiesību norma pirmajām kārtām attiecas uz informāciju, kas iegūta no uzņēmumiem, apstākļa vārda “jo īpaši” lietošana parāda, ka runa ir par vispārēju principu, kurš ir piemērojams arī citai konfidenciālai informācijai (Tiesas 1985. gada 7. novembra spriedums lietā 145/83 Adams/Komisija, Recueil, 3539. lpp., 34. punkts; šajā ziņā skat. arī Pirmās instances tiesas 1996. gada 18. septembra spriedumu lietā T‑353/94 Postbank/Komisija, Recueil, II‑921. lpp., 86. punkts).

401    Šajā lietā no lietas materiāliem izriet, ka pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas komisāru kolēģijai galīgai apstiprināšanai nodotā lēmumprojekta būtiski elementi it tikuši izpausti preses aģentūrai. 2007. gada 23. janvārī, dienu pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, ap plkst. 19.00 šī aģentūra ir publicējusi precīzu informāciju par naudas sodu kopējo summu un individuālajām naudas soda summām attiecībā uz Siemens, Melco un Alstom, kā arī informāciju, ka ABB kā Komisijas informatorei tiekot piešķirts atbrīvojums no naudas soda. Komisija, lai gan arī apstiprinot, ka nav varējusi noteikt informācijas izpaušanas presei autoru, nav apstrīdējusi, ka informācijas noplūde ir notikusi to dienestu iekšienē.

402    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šāda veida pārkāpums attiecīga lēmuma atcelšanu var izraisīt tad, ja ir konstatēts, ka, nepastāvot šādam pārkāpumam, minētā lēmuma saturs būtu bijis atšķirīgs (iepriekš 336. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Suiker Unie u.c./Komisija, 91. punkts, un iepriekš 174. punktā minētais spriedums lietā Dunlop Slazenger/Komisija, 29. punkts). Šajā lietā Siemens šādu pierādījumu nav sniegusi. Nekas neliek secināt, ka, ja strīdus informācija netiktu izpausta, komisāru kolēģija būtu grozījusi ierosināto naudas soda apmēru vai ierosināto lēmuma saturu. It īpaši neviens apstāklis nenorāda, ka komisāru kolēģija kopumā vai noteikti komisāri būtu jutušies ierobežoti vai būtu uzskatījuši, ka nevar atkāpties no lēmumprojekta elementiem, kas jau tikuši izpausti presei.

403    Tādējādi šī trešā pamata daļa tāpat ir jānoraida. Tātad trešais pamats ir jānoraida kopumā.

404    Tā kā trīs Siemens izvirzītie pamati ir noraidīti, prasība ir jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

405    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Siemens spriedums ir nelabvēlīgs, jāpiespriež tai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)

nospriež:

1)      prasību noraidīt;

2)      Siemens AG atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Pelikánová Jürimäe Soldevila Fragoso

[Paraksti]

Satura rādītājs

Tiesvedības priekšvēstureII – 2

Process un lietas dalībnieku prasījumiII – 4

Juridiskais pamatojumsII – 5

I –  Par pirmo pamatu attiecībā uz EKL 81. panta 1. punkta un EEZ līguma 53. panta 1. punkta pārkāpumuII – 5

A –  Par pirmā pamata pirmo daļu attiecībā uz “inkriminējamo pārkāpumu nepietiekamu izklāstu”II – 5

1.  Lietas dalībnieku argumentiII – 5

2.  Vispārējās tiesas vērtējumsII – 6

B –  Par pirmā pamata otro daļu attiecībā uz “iespējami noslēgto nolīgumu un to ietekmes uz kopējo tirgu nepareizu analīzi”II – 6

1.  Lietas dalībnieku argumentiII – 6

2.  Vispārējās tiesas vērtējumsII – 7

a)  Par pierādīšanas pienākumuII – 8

b)  Par GQ nolīguma un EQ nolīguma pierādīšanas spēkuII – 11

c)  Par vispārējā nolīguma pierādījumuII – 12

Par ABB un liecinieka M. paziņojumiemII – 12

Par Fuji paziņojumiemII – 16

Par Hitachi paziņojumiemII – 19

Par neapstrīdēšanu no Areva, Alstom un VA Tech grupas pusesII – 20

Par GIS projektu Eiropā sarakstuII – 21

–  Par vispārējā saraksta izcelsmi un izveidošanas datumu, kā arī tā kā pierādījuma kvalificēšanuII – 22

–  Par apgalvojumu, ka vispārējā sarakstā minētie GIS projekti Eiropā aizliegtajā vienošanās nav tikuši apspriestiII – 23

–  Par projektiem, kas, iespējams, tikuši minēti vairākas reizes vai nav tikuši īstenotiII – 24

–  Par vispārējā sarakstā iekļauto Eiropā īstenojamo GIS projektu nelielu daļuII – 25

–  Par EEZ īstenojamu GIS projektu iespējamu nepiešķiršanu Siemens aizliegtajā vienošanāsII – 26

–  Par Siemens iesniegto ekonometrisko analīziII – 27

Par dokumentāriem pierādījumiemII – 28

–  Par GQ nolīgumu un EQ nolīgumuII – 28

–  Par VA Tech grupas telpās atrastu dokumentu ar virsrakstu “Apspriešanas ar JJC kopsavilkums”II – 31

–  Par 1999. gada 18. janvāra vēstuļu apmaiņu starp VA Tech grupas darbiniekiem Wa., J. un B.II – 32

–  Par dokumentāriem pierādījumiem, kas attiecas uz laikposmā starp 2002. un 2004. gadu ietilpstošajiem faktiemII – 33

d)  Secinājumi par pirmā pamata otro daļuII – 33

Par aizliegtās vienošanās ietekmi EEZII – 33

Par Eiropas un Japānas tirgu rezervēšanu attiecīgi Eiropas un Japānas ražotāju grupāmII – 34

Par “mītnes valstu” aizsardzību EiropāII – 34

II –  Par otro pamatu attiecībā uz Regulas Nr. 1/2003 25. panta pārkāpumuII – 35

A –  Par otrā pamata pirmo daļu attiecībā uz piedalīšanās pārkāpumā starp 1999. gada aprīli un septembri pierādījumu neesamībuII – 35

1.  Lietas dalībnieku argumentiII – 35

2.  Vispārējās tiesas vērtējumsII – 35

a)  Par pierādīšanas pienākuma sadali starp Siemens un KomisijuII – 36

b)  Par apstākļu, ar kuriem Komisija ir pamatojusi savu vērtējumu, ka Siemens savu dalību aizliegtajā vienošanās esot pārtraukusi 1999. gada 1. septembrī, pierādīšanas vērtībuII – 37

Par ABB un M. paziņojumiemII – 38

Par dokumentu ar virsrakstu “Apspriešanas ar JJC kopsavilkums”II – 40

Par Areva, Melco, Fuji un Hitachi/JAEPS paziņojumiemII – 41

–  Par Areva paziņojumiemII – 41

–  Par Melco paziņojumiemII – 42

–  Par Fuji paziņojumiemII – 42

–  Par Hitachi paziņojumiemII – 43

StarpsecinājumsII – 43

c)  Par apstākļiem, ko Siemens ir norādījusi, lai pierādītu savas dalības aizliegtajā vienošanās pārtraukšanu, sākot ar 1999. gada aprīliII – 43

Par tās dalības aizliegtajā vienošanās pārtraukšanas vēlākais 1999. gada aprīlī ekonomiskajiem empīriskajiem pierādījumiemII – 43

Par Se. liecībuII – 44

Par Tr., E. un Sch. liecībāmII – 45

Par Siemens piedalīšanās nolīgumā par GIS projektiem pēc 1999. gada aprīļa pierādījumu neesamībuII – 46

Par sanāksmes pēc 1999. gada 22. aprīļa pierādījumu neesamībuII – 47

B –  Par otrā pamata otro daļu attiecībā uz vajāšanas noilgumuII – 48

1.  Lietas dalībnieku argumentiII – 48

2.  Vispārējās tiesas vērtējumsII – 48

C –  Par otrā pamata trešo daļu attiecībā uz nepiedalīšanos aizliegtajā vienošanās pēc 2004. gada 1. janvāraII – 52

1.  Lietas dalībnieku argumentiII – 52

2.  Vispārējās tiesas vērtējumsII – 52

III –  Par trešo pamatu attiecībā uz kļūdu tiesību piemērošanā, aprēķinot naudas soda summuII – 54

A –  Par trešā pamata pirmo daļu attiecībā uz naudas soda sākumsummas nesamērīgo raksturuII – 54

1.  Par pirmo iebildumu attiecībā uz aizliegtās vienošanās ietekmes pierādījumu neesamībuII – 54

a)  Lietas dalībnieku argumentiII – 54

b)  Vispārējās tiesas vērtējumsII – 55

2.  Par otro iebildumu attiecībā uz naudas soda sākumsummas nesamērīgo raksturu attiecībā pret pārkāpuma ekonomisko nozīmiII – 56

a)  Lietas dalībnieku argumentiII – 56

b)  Vispārējās tiesas vērtējumsII – 56

3.  Par trešo iebildumu attiecībā uz Siemens iekļaušanu nepareizā kategorijāII – 59

a)  Lietas dalībnieku argumentiII – 59

b)  Vispārējās tiesas vērtējumsII – 59

B –  Par trešā pamata otro daļu attiecībā uz preventīvā reizināšanas koeficienta nesamērīgo raksturuII – 61

1.  Lietas dalībnieku argumentiII – 61

2.  Vispārējās tiesas vērtējumsII – 62

C –  Par trešā pamata trešo daļu attiecībā uz kļūdu, nosakot pārkāpuma ilgumuII – 65

D –  Par trešā pamata ceturto daļu attiecībā uz kļūdaino Siemens kā aizliegtās vienošanās vadītājas kvalifikācijuII – 65

1.  Par pirmo un otro iebildumu attiecībā uz to, ka nevis Siemens, bet ABB aizliegtajā vienošanās ir bijusi vadītājas lomaII – 66

a)  Lietas dalībnieku argumentiII – 66

b)  Vispārējās tiesas vērtējumsII – 66

Par aizliegtās vienošanās vadītājas lomuII – 66

Par apgalvojamo nevienlīdzīgo attieksmi pret Siemens, salīdzinot ar ABBII – 69

2.  Par trešo iebildumu attiecībā uz Siemens uzliktā naudas soda pamatsummas tās vadītāja lomas aizliegtajā vienošanās dēļ veiktā palielinājuma pārmērīgo raksturuII – 72

a)  Lietas dalībnieku argumentiII – 72

b)  Vispārējās tiesas vērtējumsII – 72

E –  Par trešā pamata piekto daļu attiecībā uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā saistībā ar naudas soda samazināšanas atbilstoši Paziņojumam par sadarbību neesamībuII – 73

1.  Lietas dalībnieku argumentiII – 73

2.  Vispārējās tiesas vērtējumsII – 74

F –  Par trešā pamata sesto daļu attiecībā uz faktu, ka ĢD “Konkurence” esot faktiski ierobežojusi komisāru kolēģijuII – 78

1.  Lietas dalībnieku argumentiII – 78

2.  Vispārējās tiesas vērtējumsII – 78

Par tiesāšanās izdevumiemII – 79

* Tiesvedības valoda – vācu.