Language of document :

Apelācijas sūdzība, ko 2021. gada 14. aprīlī Petr Fryč iesniedza par Vispārējās tiesas (otrā palāta) 2021. gada 11. februāra rīkojumu lietā T-92/20 Fryč/Komisija

(Lieta C-239/21 P)

Tiesvedības valoda – čehu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzējs: Petr Fryč (pārstāve: Š. Oharková, advokāte)

Otra lietas dalībniece: Eiropas Komisija

Apelācijas sūdzības iesniedzēja prasījumi

Apelācijas sūdzības iesniedzējs lūdz Tiesu nospriest, ka lieta ir jānodod atkārtotai izskatīšanai Vispārējā tiesā un ka Vispārējai tiesai ir jāizskata arī argumenti, kas ietverti 2020. gada 2. oktobra replikas rakstā, jo pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa tos vienkārši esot ignorējusi.

Gadījumā, ja lieta netiks nodota atkārtotai izskatīšanai Vispārējā tiesā, apelācijas sūdzības iesniedzējs lūdz, lai Tiesa atzītu, ka Eiropas Savienības iestādes ir būtiski pārkāpušas savus pienākumus un viņam radījušas zaudējumus, jo:

Eiropas Komisija esot pieņēmusi [Vispārējo grupu atbrīvojuma regulu – VGAR], pārsniedzot tostarp juridisko pilnvarojumu, kurš izriet no Līgumiem, nenodrošinot konstitucionālo principu ievērošanu attiecībā uz iejaukšanās konkurencē, kam ir ietekme uz kopējo tirgu, izņēmuma raksturu un pamatotību, kā arī prettiesiski pieļaujot valsts atbalsta īstenošanu [darbības programmas “Uzņēmējdarbība un inovācijas” (turpmāk tekstā – “darbības programma”)] ietvaros, nodarot kaitējumu apelācijas sūdzības iesniedzēja saimnieciskajai darbībai;

Eiropas Komisija ar 2007. gada 3. decembra lēmumu esot pieņēmusi darbības programmu, kas neatbilst Līgumiem un [Eiropas Savienības] Pamattiesību hartai, ka arī neesot publicējusi šo lēmumu;

Eiropas Komisija neesot atbilstoši izskatījusi apelācijas sūdzības iesniedzēja sūdzību par darbības programmas nelikumību, jo neesot nedz pārbaudījusi apstākļus, kādos tika noteikta un īstenota darbības programma, nedz arī pienācīgi pamatojusi lēmumu noraidīt apelācijas sūdzības iesniedzēja sūdzību;

Vispārējā tiesa esot atteikusies izskatīt lietu pēc būtības saistībā ar prasību atzīt VGAR par spēkā neesošu un noraidījusi prasību kā daļēji acīmredzami nepamatotu, tādējādi pārkāpjot savu likumisko pienākumu nodrošināt samērīguma principa ievērošanu, un, izvēloties pārāk formālu vienpusēju pieeju, esot pārkāpusi apelācijas sūdzības iesniedzēja konstitucionālās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu.

Apelācijas sūdzības iesniedzējs lūdz Tiesu atzīt, ka Komisijai trīs dienu laikā no spriedumā stāšanās likumīgā spēkā dienas viņam ir jāizmaksā summa 4 800 000 EUR apmērā kā iepriekš izklāstītā veidā viņam radīto zaudējumu atlīdzība.

Apelācijas sūdzības iesniedzējs lūdz Tiesu piespriest Komisijai atlīdzināt apelācijas sūdzības iesniedzēja tiesāšanās izmaksas, kas viņam jāmaksā pārstāvim.

Pamati un galvenie argumenti

Apelācijas sūdzības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzējs izvirza šādus pamatus:

Pirmais pamats attiecas uz šobrīd piemērotās valsts atbalsta shēmas sekām, kas izraisot mākslīgas un kaitīgas izmaiņas visā ekonomikas struktūrā. Šādā veidā tiekot radīti vesela tirgus darbības traucējumi un izraisīti ekonomisko tiesību pārkāpumi, jo veiksmi tirgū vispirms jau nosaka iespēja izmantot valsts atbalstu, par ko lēmums ir pieņemts politiski, nevis atbilstoši tiesību aktiem.

Otrais pamats attiecas uz Komisijas kontroles darbības neesamību. Valsts atbalsta shēma tādējādi kļūstot par neaizpildītu vekseli izpildes iestādēm, kuras par atbilstošu kopējam tirgum var atzīt jebkuras no uzskaitītajām vai vēlāk pašas norādītajām nozarēm.

Trešais pamats attiecas uz kļūdu, nosakot prasības celšanas noilguma termiņa sākuma datumu. Apelācijas sūdzības iesniedzējs bija pārliecināts, ka Eiropas Savienībā darbojas mehānisms, kas nodrošina, ka Komisija nepārtraukti pārbauda, vai valsts atbalsts, kas atzīts par saderīgu ar LESD (Līgums par Eiropas Savienības darbību) 107. pantu, neietekmē kopējo tirgu, kā norādīts LESD 108. panta 1. punktā. Tādēļ viņš lūdza Komisiju pārbaudīt situāciju no skatupunkta, ka Čehijas Republikai ir piešķirts valsts atbalsts darbības programmas ietvaros. Komisija noraidīja šo lūgumu, no kā apelācijas sūdzības iesniedzējs secina, ka LESD 108. pantā paredzētā kontroles sistēma nedarbojas. Apelācijas sūdzības iesniedzējs iespēju celt prasību Eiropas Savienības Tiesā uzskatīja par pēdējo izmantojamo iespēju, ticot, ka viņam tas nebūs jādara. Viņš esot darījis visu iespējamo, lai norādītu Komisijai uz trūkumiem darbības programmas izveidē un īstenošanā, un tādēļ nevar apgalvot, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs būtu pieļāvis bezdarbību, noilguma termiņam ritot.

Ceturtais pamats attiecas uz sevišķu tiesisko interesi. Neatkarīgi no tā, vai Tiesa lems, ka attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēja tiesībām celt prasību ir iestājies noilgums, viņš ir pārliecināts, ka, ņemot vērā izskatāma jautājuma nozīmi ne tikai valsts, bet arī visas Eiropas līmenī, Tiesai būtu jāatbild uz jautājumu par to, kurš ir atbildīgs par neatbilstīgu politiku dotāciju jomā, proti, vai atbildīga ir Savienība, vai arī dalībvalsts.

____________