VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2015. gada 4. martā(*)
Ekonomikas un monetārā politika – ECB – Prasība atcelt tiesību aktu – Eurosistēmas pārraudzības politikas pamatprincipi – Apstrīdams tiesību akts – Pieņemamība – Maksājumu un vērtspapīru norēķinu sistēmu pārraudzība – Prasības par atrašanos kādā Eurosistēmas dalībvalstī piemērošana centrālā darījumu partnera tīrvērtes sistēmām – ECB pilnvaras
Lieta T‑496/11
Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, ko sākotnēji pārstāvēja S. Ossowski, S. Behzadi-Spencer un E. Jenkinson, vēlāk – S. Bezhadi-Spencer un E. Jenkinson un beigās – V. Kaye, pārstāvji, kuriem palīdz K. Beal, QC, un P. Saini, QC,
prasītāja,
ko atbalsta
Zviedrijas Karaliste, ko pārstāv A. Falk, C. Meyer-Seitz, C. Stege, S. Johannesson, U. Persson un H. Karlsson, pārstāves,
persona, kas iestājusies lietā,
pret
Eiropas Centrālo banku (ECB), ko sākotnēji pārstāvēja A. Sáinz de Vicuña Barroso un K. Laurinavičius, vēlāk – A. Sáinz de Vicuña Barroso un P. Papapaschalis un beigās – P. Papapaschalis un P. Senkovic, pārstāvji, kuriem palīdz R. Subiotto, QC, F.‑C. Laprévote, advokāts, un P. Stuart, barrister,
atbildētāja,
ko atbalsta
Spānijas Karaliste, ko pārstāv A. Rubio González, abogado del Estado,
un
Francijas Republika, ko pārstāv G. de Bergues, D. Colas un E. Ranaivoson, pārstāvji,
personas, kas iestājušās lietā,
lai atceltu ECB 2011. gada 5. jūlijā publicētos Eurosistēmas pārraudzības politikas pamatprincipus, ciktāl tajos ir noteikta prasība par atrašanās vietu, kas piemērojama centrālajiem darījumu partneriem, kas veic uzņēmējdarbību Eurosistēmā neietilpstošās dalībvalstīs.
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. Preks [M. Prek] (referents), tiesneši I. Labucka un V. Kreišics [V. Kreuschitz],
sekretāre S. Spiropula [S. Spyropoulos], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2014. gada 9. jūlija tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 2011. gada 5. jūlijā Eiropas Centrālā banka (ECB) savā interneta vietnē publicēja Eurosistēmas pārraudzības politikas pamatprincipus (turpmāk tekstā – “Pārraudzības politikas pamatprincipi”), kurus tā prezentēja kā tādus, kuru mērķis ir aprakstīt Eurosistēmas (proti, Eiropas Centrālo banku sistēmas (ECBS), kurā iekļauta vienīgi ECB un to dalībvalstu centrālās bankas, kuras par kopīgo naudas vienību pieņēmušas euro) lomu, veicot “maksājumu, tīrvērtes un norēķinu sistēmu” pārraudzību.
2 Tajos ir uzsvērts, ka frāze “maksājumu, tīrvērtes un norēķinu sistēmas” ir jāsaprot kā vispārīgs apzīmējums “maksājumu (ieskaitot maksājumu instrumentu) sistēmām, tīrvērtes (ieskaitot centrālo darījumu partneru) sistēmām un (vērtspapīru) norēķinu sistēmām” (Pārraudzības politikas pamatprincipu 1. punkts).
3 Lai pamatotu Eurosistēmas interesi attiecībā uz maksājumu, tīrvērtes un norēķinu sistēmām, ir paskaidrots, ka to infrastruktūras ir pakļautas vairākiem riskiem, kuriem varētu būt sistēmiska dimensija un kuri varētu ietekmēt finanšu sistēmu un ekonomiku kopumā. Turklāt ir minētas papildu negatīvās sekas, kuras varētu izrietēt no šīm sistēmām, piemēram, kavēšanās maksājumu norēķinos. ECB arī ir uzsvērusi Eurozonā esošo infrastruktūru fragmentāciju un tās negatīvās sekas, it īpaši attiecībā uz pārrobežu darījumiem.
4 ECB uzskata, ka Eurosistēmas intereses attiecībā uz maksājumu, tīrvērtes un norēķinu sistēmām atspoguļo tai ar LESD 127. panta 2. punktu piešķirto uzdevumu veicināt maksājumu sistēmu vienmērīgu darbību. Šādu sistēmu drošības un efektivitātes nodrošināšana ir svarīgs priekšnoteikums, lai veicinātu finanšu stabilitāti un uzturētu sabiedrības uzticību euro. Lai veicinātu efektivitāti un drošību, Eurosistēma piemēro trīs papildu pieejas. Pirmkārt, kā sistēmas īpašniece un uzturētāja tā ir atbildīga par tās drošību un efektivitāti. Otrkārt, tai ir jāpārrauga visas maksājumu, tīrvērtes un norēķinu sistēmas un infrastruktūras. Visbeidzot, Eurosistēma iejaucas kā stimulators un katalizators, lai uzlabotu globālo Eurozonas tirgus infrastruktūru efektivitāti (Pārraudzības politikas pamatprincipu 2. punkts).
5 It īpaši attiecībā uz Eurosistēmas pārraudzības funkciju ECB uzskata, ka tās juridiskais pamats ir LESD 127. panta 2. punkta ceturtais ievilkums un LESD 4. protokola par ECBS statūtiem un ECB statūtiem (turpmāk tekstā – “Statūti”) 3. panta 3.1. punkts, ar kuriem ECBS ir piešķirts galvenais uzdevums veicināt maksājumu sistēmu vienmērīgu darbību. Jānorāda, ka attiecībā uz tīrvērtes un maksājumu sistēmām Statūtu 22. pantā ir paredzēts, ka “ECB un valstu centrālās bankas var dot iespējas un ECB var izdot regulas, lai Savienībā un attiecībās ar citām valstīm nodrošinātu efektīvas un drošas ieskaita [tīrvērtes] un norēķinu [maksājumu] sistēmas”.
6 ECB piebilst, ka šie juridiskie pamati ir jāinterpretē, ņemot vērā to vēsturisko kontekstu. Tiešas atsauces uz “pārraudzības” uzdevumu neesamību izskaidrojot tas, ka šāds uzdevums Līguma par Eiropas Savienību parakstīšanas laikā netika uzskatīts par autonomu kompetenci, bet drīzāk par tādu uzdevumu sekām, kuri ir uzticēti centrālajām bankām attiecībā uz maksājumu sistēmām, finanšu sistēmas stabilitāti un monetāro politiku. Turklāt norēķinu un tīrvērtes sistēmām tādējādi nebija ne to šobrīd esošās dimensijas, ne nozīmīguma, it īpaši attiecībā uz pārrobežu darījumiem. Šajā ziņā Pārraudzības politikas pamatprincipos ir uzsvērts, ka valstu centrālās bankas bieži sevi uzskatīja par tādām, kurām ir tiešs pārraudzības uzdevums, tostarp attiecībā uz norēķinu un tīrvērtes sistēmām. Visbeidzot, tajos ir minēts, ka norēķinu un tīrvērtes sistēmu vienmērīga darbība ir Eurosistēmas interesēs to nozīmīguma dēļ attiecībā uz atbilstošu monetārās politikas darbību, to ciešo saišu ar maksājumu sistēmām dēļ un to nozīmīguma dēļ attiecībā uz finanšu sistēmas stabilitāti vispār.
7 Šis pārraudzības uzdevums ir konkretizējies, pieņemot standartus un prasības, kuras ir jāievēro maksājumu sistēmām. Attiecībā uz vērstpapīru tīrvērtes un norēķinu sistēmām šis uzdevums ir konkretizējies, ECBS un Eiropas vērtspapīru regulatoru iestāžu komitejas pārstāvjiem kopīgi piedaloties darba grupā, kura attiecībā uz publisko tiesību iestādēm ir pieņēmusi nesaistošus ieteikumus (Pārraudzības politikas pamatprincipu 3. punkts).
8 Pārraudzības politikas pamatprincipos ir precizēts, ka vērtspapīru norēķinu sistēmas un centrālie darījumu partneri ir galvenās finanšu sistēmas sastāvdaļas. To varētu sistēmiski apdraudēt kāda finansiāla, juridiska vai operacionāla problēma, kas ietekmē šīs sistēmas. Tas tā it īpaši būtu centrālo darījumu partneru gadījumā, jo tā ir gan likviditātes risku, gan kredītrisku galvenā konverģences vieta. ECB ir piebildusi, ka, ciktāl darījumi ar vērtspapīriem nozīmē gan vērtspapīru, gan naudas līdzekļu nodošanu, traucējumi vērtspapīru nodošanā varētu novest pie maksājumu sistēmu traucējumiem (Pārraudzības politikas pamatprincipu 4. punkts).
9 Pārraudzības politikas pamatprincipos ir paredzēta tāda Eurosistēmas pārraudzības metode, kurā izmantota trīs posmu pieeja, proti, pirmkārt, savākt atbilstošo informāciju, otrkārt, izvērtēt šo informāciju, ņemot vērā tās mērķus, un, treškārt, attiecīgā gadījumā ierosināt izmaiņas, lai novērstu jebkādu iespējamo neatbilstību. Lai ierosinātu šādas izmaiņas, Eurosistēma izmanto psiholoģisku pārliecināšanu, atklātus paziņojumus, no tās dalības sistēmās izrietošu ietekmi, kā arī iespēju pieņemt regulējumu, kurš tieši ir saistošs Eurozonā ietilpstošajās dalībvalstīs. ECB uzsver, ka tā vēl nav piemērojusi šo pēdējo minēto iespēju.
10 Attiecībā uz lomu sadali Eurosistēmā galvenā atbildība ir piešķirta centrālajai bankai, kura atrodas vislabākajā pozīcijā, neatkarīgi no tā, vai runa ir par kādas valsts centrālo banku vai ECB. Pārraudzības politikas pamatprincipos arī ir minēts, ka noteikumi un standarti, uz kuru ievērošanu ir attiecināma pārraudzība, ir tādi paši kā attiecībā uz privātajām sistēmām un Eurosistēmas pārvaldītajām sistēmām (Pārraudzības politikas pamatprincipu 5. punkts).
11 Saistībā ar problēmu, kuru ir radījusi tādu ārpus Eurozonas esošu infrastruktūru esamība, kuras piedalās darījumu ar euro norēķinos vai tīrvērtē, Pārraudzības politikas pamatprincipos ir uzsvērts, ka to nepareiza darbība var negatīvi ietekmēt Eurozonā esošās maksājumu sistēmas, kaut gan Eurozona nevar tieši ietekmēt šādas infrastruktūras. Sadarbības nolīgumi par pārraudzību starptautiskā līmenī varētu vienīgi ierobežot šo tiešās ietekmes neesamību, bet ne pilnībā to kompensēt. Tādējādi, ņemot vērā Eurosistēmai noteikto mērķi veicināt maksājumu sistēmu vienmērīgu darbību, nozīmīgu tirgus infrastruktūru attīstība ārpus Eurozonas šķistu satraucoša.
12 No tā Pārraudzības politikas pamatprincipos ir secināts, ka principā infrastruktūrām, kuras veic to darījumu norēķinus, kuri izteikti euro, tas ir jādara “centrālās bankas naudas vienībā” un tām ir jābūt juridiski nodibinātām Eurozonā, tādējādi, ka visa atbildība un vadības un operacionālā kontrole par visiem galvenajiem uzdevumiem tiek veikta no šīs zonas.
13 Saistībā ar centrālajiem darījumu partneriem Pārraudzības politikas pamatprincipos vispirms ir atgādināts, ka “Eurosistēma arī ir pieņēmusi paziņojumu par centrālo darījumu partneru atrašanās vietu, kurā tā uzsvēra savu interesi, lai galvenās infrastruktūras, kuras tiek izmantotas attiecībā uz euro, atrastos Eurozonā”, un ka, “piemērojot šo paziņojumu ārpusbiržas kredīta atvasinātajiem instrumentiem, Eurosistēma ne tikai uzsvēra “vajadzību vismaz pēc viena Eiropas centrālā darījumu partnera attiecībā uz kredīta atvasinātajiem instrumentiem”, bet arī to, ka, “ņemot vērā potenciālo vērtspapīru tīrvērtes un norēķinu sistēmu sistēmisku nozīmīgumu, šai infrastruktūrai būtu jāatrodas Eurozonā””. ECB ir piebildusi, ka “ofšorā reģistrēta centrālā darījumu partnera absolūtais un relatīvais euro izteikto darījumu apjoms sniedz lietderīgu norādi par šī centrālā darījumu partnera potenciālo ietekmi uz Eurozonu”. Runa ir par tiem ofšoros reģistrētajiem centrālajiem darījumu partneriem, kuriem dienā vidēji ir viens neto netirdzniecības portfeļa kredītriska darījums vairāk nekā 5 miljardu euro apmērā kādā no galvenajām to produktu kategorijām, kuri izteikti euro. Turklāt Pārraudzības politikas pamatprincipos ir precizēts, ka “atrašanās vietas politika ir piemērojama visiem centrālajiem darījumu partneriem, kuri dienā vidēji reģistrē vairāk nekā 5 % no kopējā neto netirdzniecības portfeļa kredītriska darījuma no visiem centrālajiem darījumu partneriem attiecībā uz kādu no galvenajām produktu, kuri izteikti euro, kategorijām”. ECB no tā ir secinājusi, ka “centrālajiem darījumu partneriem, kuri pārsniedz šos sliekšņus, ir jābūt juridiski nodibinātiem Eurozonā ar pilnīgu vadības un operacionālo kontroli un atbildību pār visiem galvenajiem uzdevumiem, kuri tiek īstenoti no Eurozonas” (Pārraudzības politikas pamatprincipu 6. punkts).
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
14 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 15. septembrī, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste cēla šo prasību.
15 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2012. gada 28. decembrī, Francijas Republika lūdza atļauju iestāties tiesvedībā ECB prasījumu atbalstam.
16 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 17. janvārī, Spānijas Karaliste lūdza atļauju iestāties lietā, lai atbalstītu ECB prasījumus.
17 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 7. februārī, Zviedrijas Karaliste lūdza atļauju iestāties lietā Apvienotās Karalistes prasījumu atbalstam.
18 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 28. martā, Itālijas Republika lūdza atļauju iestāties tiesvedībā ECB prasījumu atbalstam.
19 Ar 2013. gada 30. maija rīkojumu Vispārējās tiesas septītās palātas priekšsēdētājs atļāva, pirmkārt, Francijas Republikai, Spānijas Karalistei un Itālijas Republikai iestāties lietā ECB prasījumu atbalstam un, otrkārt, Zviedrijas Karalistei iestāties lietā Apvienotās Karalistes prasījumu atbalstam.
20 2013. gada 7. novembrī Itālijas Republika atteicās no savas iestāšanās lietā.
21 Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, tiesnesis referents tika iekļauts ceturtajā palātā, kurai līdz ar to tika nodota šī lieta.
22 Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa (ceturtā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu.
23 2013. gada 26. novembrī Vispārējā tiesa procesa organizatorisko pasākumu ietvaros saskaņā ar tās Reglamenta 64. panta 3. punkta a) apakšpunktu uzdeva rakstveida jautājumus Apvienotajai Karalistei, kā arī ECB, uz kuriem tās atbildēja noteiktajā termiņā.
24 Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz jautājumiem, ko Vispārējā tiesa mutvārdos uzdeva 2014. gada 9. jūlija tiesas sēdē.
25 Apvienotās Karalistes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt Pārraudzības politikas pamatprincipus, ciktāl tajos noteikta atrašanās vietas politika centrālajiem darījumu partneriem, kas veic uzņēmējdarbību Eurosistēmā neietilpstošās dalībvalstīs;
– piespriest ECB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
26 ECB prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest Apvienotajai Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
Par pieņemamību
27 Formāli neizvirzot iebildi par nepieņemamību ar atsevišķu dokumentu, pamatojoties uz Reglamenta 114. pantu, ECB, kuru atbalsta Spānijas Karaliste un Francijas Republika, būtībā izvirza divas iebildes par nepieņemamību attiecībā uz to, ka Pārraudzības politikas pamatprincipi nav pārsūdzams tiesību akts, un to, ka Apvienotajai Karalistei nav tiesību celt prasību.
28 Apvienotā Karaliste, kuru tiesas sēdē atbalstīja Zviedrijas Karaliste, prasa prasību atzīt par pieņemamu.
Attiecībā uz iebildi par nepieņemamību saistībā ar to, ka Pārraudzības politikas pamatprincipi nav pārsūdzams tiesību akts
29 ECB, pamatojot savu apgalvojumu par to, ka Pārraudzības politikas pamatprincipi nav pārsūdzams tiesību akts, būtībā uzskata, pirmkārt, ka minētie pamatprincipi nav tiesību akts, kurš rada tiesiskas sekas, otrkārt, ka ar tiem vienīgi vēlreiz ir apstiprināta iepriekš pastāvoša atrašanās vietas politika, kura nav tikusi apstrīdēta, un, treškārt, ka tie neietilpst nevienā no to saistošo tiesību aktu kategorijām, kurus ECB var pieņemt.
30 Vispirms kā neatbilstošs ir jānoraida ECB trešais arguments par Pārraudzības politikas pamatprincipu formu, kurš ir tiešā pretrunā pastāvīgajai judikatūrai, saskaņā ar kuru prasība atcelt tiesību aktu var tikt celta par jebkurām iestāžu pieņemtajām normām, kuras var radīt tiesiskas sekas, neatkarīgi no to rakstura vai formas (šajā ziņā skat. spriedumus, 1971. gada 31. marts, Komisija/Padome, 22/70, Krājums, EU:C:1971:32, 39. punkts, un 2008. gada 17. jūlijs, Athinaïki Techniki/Komisija, C‑521/06 P, Krājums, EU:C:2008:422, 43. un 45. punkts). Šīs judikatūras mērķis ir tieši novērst, ka tiesību akta izdevēja noteiktā forma vai nosaukums var novest pie tā, ka tas tiek pasargāts no tā tiesiskuma vērtējuma prasības atcelt tiesību aktu ietvaros, lai arī faktiski tas rada tiesiskas sekas.
31 Saskaņā ar judikatūru tiesību akta spēja radīt tiesiskas sekas un tādējādi būt par prasības atcelt tiesību aktu priekšmetu atbilstoši LESD 263. pantam prasa izvērtēt tā formulējumu un kontekstu, kurā tas ietilpst (šajā ziņā skat. spriedumus, 1997. gada 20. marts, Francija/Komisija, C‑57/95, Krājums, EU:C:1997:164, 18. punkts, un 2005. gada 1. decembris, Itālija/Komisija, C‑301/03, Krājums, EU:C:2005:727, 21.–23. punkts), tā būtību (spriedumi, 1990. gada 9. oktobris, Francija/Komisija, C‑366/88, Krājums, EU:C:1990:348, 23. punkts; 2010. gada 26. janvāris, Internationaler Hilfsfonds/Komisija, C‑362/08 P, Krājums, EU:C:2010:40, 52. punkts, un Athinaïki Techniki/Komisija, minēts 30. punktā, EU:C:2008:422, 42. punkts; šajā ziņā un pēc analoģijas skat. arī spriedumus, 1991. gada 13. novembris, Francija/Komisija, C‑303/90, Krājums, EU:C:1991:424, 18.–24. punkts, un 1993. gada 16. jūnijs, Francija/Komisija, C‑325/91, Krājums, EU:C:1993:245, 20.–23. punkts), kā arī tā izdevēja nodomu (šajā ziņā skat. spriedumus Internationaler Hilfsfonds/Komisija, minēts iepriekš, EU:C:2010:40, 52. punkts, un Athinaïki Techniki/Komisija, minēts 30. punktā, EU:C:2008:422, 42. punkts).
32 Attiecībā, pirmkārt, uz formulējumu un kontekstu, kurā apstrīdētais tiesību akts ietilpst, ir jāuzsver, ka šis vērtējums ļauj izvērtēt, kā ieinteresētās puses saprātīgi varēja saprast šo tiesību aktu (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. spriedumu, 1998. gada 15. septembris, Oleifici Italiani un Fratelli Rubino/Komisija, T‑54/96, Krājums, EU:T:1998:204, 49. punkts). Ja minētais tiesību akts tiek saprasts kā tāds, ar kuru vienīgi tiek piedāvāta kādas rīcības attīstība, un tādējādi kā tāds, kurš ir tikai ieteikums LESD 288. panta izpratnē vai ECB gadījumā – LESD 132. panta 1. punkta izpratnē, ir jāsecina, ka tiesību akts nerada tiesiskās sekas tādējādi, lai pret to vērstā prasība atcelt tiesību aktu būtu pieņemama. Tieši pretēji, no šī vērtējuma var tikt secināts, ka ieinteresētās puses apstrīdēto tiesību aktu sapratīs kā tādu, kurš tām ir jāievēro, neatkarīgi no tā izdevēja izvēlētās formas vai nosaukuma.
33 Lai izvērtētu, kā ieinteresētās puses ir sapratušas apstrīdētā tiesību akta formulējumu un kontekstu, kurā tas ietilpst, pirmkārt, ir jāizvērtē, vai minētais tiesību akts ir ticis publicēts ārpus tā izdevēja iekšējās telpas. Lai arī šādas publikācijas esamība neietekmē tiesību akta kvalifikāciju (šajā ziņā skat. spriedumu, 2010. gada 20. maijs, Vācija/Komisija, T‑258/06, Krājums, EU:T:2010:214, 30. un 31. punkts), tās neesamība varētu to ierindot iestādes to iekšējo aktu kategorijā, kurus principā nevar apstrīdēt, ceļot prasību atcelt tiesību aktu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2000. gada 6. aprīlis, Spānija/Komisija, C‑443/97, Krājums, EU:C:2000:190, 27.–36. punkts).
34 Šajā lietā nav strīda par to, ka Pārraudzības politikas pamatprincipi ir tikuši publicēti ārpus ECB, tos publicējot ECB interneta vietnē.
35 Otrkārt, no ieinteresēto pušu viedokļa svarīgs ir arī tiesību akta formulējums, lai pārbaudītu, vai tas ir uzrakstīts imperatīvi (šajā ziņā skat. spriedumu Francija/Komisija, minēts 31. punktā, EU:C:1997:164, 18. punkts) vai arī, tieši pretēji, tajā ir izmantota valoda, kas drīzāk norāda tikai uz tā indikatīvo raksturu (šajā ziņā skat. spriedumu Itālija/Komisija, minēts 31. punktā, EU:C:2005:727, 21. un 22. punkts).
36 Šajā lietā vispirms ir jānorāda, ka Pārraudzības politikas pamatprincipu ievada noteikumos tie ir prezentēti kā tādi, kuru mērķis ir “aprakstīt Eurosistēmas lomu pārraudzības jomā”. Pretēji ECB viedoklim šāda aprakstoša mērķa izvirzīšana neļauj izslēgt, ka to saturu ieinteresētās puses uztvers kā imperatīvu. No tā drīzāk izriet, ka Pārraudzības politikas pamatprincipi, kuri gluži nešķiet vienkāršs acīmredzami indikatīvs priekšlikums, ir Eurosistēmas lomas aprakstoši, kas ieinteresētajām pusēm varētu likt secināt, ka tajā ir pārrakstītas ar Līgumiem ECB un to dalībvalstu centrālajām bankām, kuru naudas vienība ir euro, faktiski piešķirtās pilnvaras.
37 Turpinājumā ir jākonstatē, ka apstrīdētajā Pārraudzības politikas pamatprincipu rindkopā attiecībā uz centrālo darījumu partneru, kuru mērķis ir veikt vērtspapīru darījumu tīrvērti, atrašanās vietu ir izmantots imperatīvs formulējums:
“Ofšorā reģistrēta centrālā darījumu partnera absolūtais un relatīvais euro izteikto darījumu apjoms sniedz lietderīgu norādi par šī centrālā darījumu partnera potenciālo ietekmi uz Eurozonu. Eurosistēma attiecībā uz atrašanās vietas politikas piemērošanu centrālajiem darījumu partneriem piemēro sliekšņus, kuri ir līdzīgi tiem, kas tiek piemēroti maksājumu sistēmām. Tomēr, ņemot vērā centrālo darījumu partneru darbības īpašo raksturu, slieksnis 5 miljardu euro apmērā ir piemērojams tiem centrālajiem darījumu partneriem, kuri neatrodas Eurozonā un kuriem dienā vidēji ir neto kredītrisks vairāk nekā 5 miljardu euro apmērā kādā no galvenajām produktu, kuri izteikti euro, kategorijām [..] Atrašanās vietas politiku piemēro visiem tiem centrālajiem darījumu partneriem, kuri dienā vidēji reģistrē vairāk nekā 5 % no kopējā neto netirdzniecības portfeļa kredītriska darījuma no visiem centrālajiem darījumu partneriem attiecībā uz kādu no galvenajām produktu, kuri izteikti euro, kategorijām.
Šī iemesla dēļ tiem centrālajiem darījumu partneriem, kuri pārsniedz šos sliekšņus, būtu jābūt juridiski nodibinātiem kā sabiedrībām Eurozonā ar pilnīgu vadības un operacionālo kontroli un atbildību pār visiem galvenajiem uzdevumiem, kuri tiek īstenoti no Eurozonas.”
38 Iepriekš minētajā rindkopā ir ietverta atsauce uz zemsvītras piezīmi, kurā ir uzsvērts, ka kopējais vidējā riska apmērs “var tikt izvērtēts, piemēram, gadījumā, kad centrālie darījumu partneri veic atvasināto instrumentu tīrvērti ar to atvērto pozīciju, kaut gan attiecībā uz tiem centrālajiem darījumu partneriem, kuri veic darījumus skaidrā naudā un repo darījumus, ir atstāta pilnībā atvērtā pozīcija, kas pamato centrālā darījumu partnera drošības rezerves pārskatīšanu”.
39 Jānorāda, ka šī rindkopa ir īpaši precīza, kas atvieglo tās piemērošanu. Tajā ne vien ir noteikts darbības sliekšņu apmērs, sākot no kuriem centrālajam darījumu partnerim būtu jāatrodas Eurozonā, bet tajā ar nepārprotamu formulējumu arī ir precizēta pieeja, kura ir jāizmanto atkarībā no to vērtspapīru veida, ar kuriem darbojas centrālais darījumu partneris.
40 Treškārt, apstrīdētā tiesību akta formulējuma un konteksta, kurā tas ietilpst, uztvere var atšķirties atkarībā no attiecīgo minētā akta daļu rakstura.
41 ECB uzskata, ka Pārraudzības politikas pamatprincipu mērķis nav “noteikt obligātu rīcības modeli iestādēm vai dalībvalstīm, vai vēl [arī valstu centrālajām bankām], vai centrālajiem darījumu partneriem” un ka tie drīzāk ir vienkāršs sabiedrībai veltīts informatīvs dokuments.
42 Nenoliedzami, Pārraudzības politikas pamatprincipu sekas nav centrālajiem darījumu partneriem, kuri atrodas ārpus Eurozonas, tieši likt izbeigt savu darbību vai to nodot minētās zonas ietvaros. Tomēr ir jākonstatē, ka ECB argumentācijā nav ņemts vērā, kā Pārraudzības politikas pamatprincipus uztver Eurozonas dalībvalstu regulatoru iestādes, kuras, īstenojot savas pilnvaras, var likt šķēršļus tīrvērtes pakalpojumu sniegšanas darbībai, kuru veic ārpus minētās zonas atrodošies centrālie darījumu partneri.
43 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka centrālo darījumu partneru loma vērtspapīru darījumu apstrādes ķēdē prasa mijiedarbību ar citām finanšu infrastruktūrām, kas ir pakļautas regulatoru iestāžu kontrolei, kuras eventuāli var kavēt vai ierobežot to attiecības ar centrālo darījumu partneri, kurš neizpilda pārraudzības ietvaros noteiktās prasības.
44 Nenoliedzami, ka centrālā darījumu partnera uzdevums ir atļaut daudzpusēju vērtspapīru darījumu tīrvērti, iestājoties pircēja vietā attiecībā pret jebkuru pārdevēju un iestājoties pārdevēja vietā attiecībā pret jebkuru pircēju. Tādējādi, kā Pārraudzības politikas pamatprincipos ir uzsvērusi pati ECB, centrālo darījumu partneru veiktā tīrvērtes funkcija notiek gan attiecībā uz vērtspapīriem, kuri ir darījumu priekšmets, gan attiecībā uz naudas līdzekļiem, kas paredzēti šo darījumu apmaksai. No tā izriet, ka centrālajam darījumu partnerim, lai veiktu savu darbību, ir jābūt piekļuvei, pirmkārt, maksājumu sistēmai, kas ļauj nodot naudas līdzekļus, neatkarīgi no tā, vai to veic centrālā banka vai tas notiek privāti, un, otrkārt, vērtspapīru norēķinu sistēmai, kas ļauj nodot un saglabāt īpašumtiesības uz vērtspapīriem.
45 No tā izriet, ka, ja maksājumu sistēmu vai vērtspapīru norēķinu sistēmu regulatoru iestādes uzskatītu, ka šīm sistēmām ir jāievēro Pārraudzības politikas pamatprincipos iekļautā prasība par atrašanās vietu, centrālajam darījumu partnerim, kurš neizpilda minētajos pamatprincipos esošos kritērijus, varētu tikt liegta piekļuve citiem subjektiem, kuri ir iesaistīti vērtspapīru darījumu apstrādes ķēdē.
46 Turklāt centrālo darījumu partneru pakalpojumu izmantotāji, kuri galvenokārt ietver regulētos tirgus un saistībā ar ārpusbiržas darījumiem – ieguldījumu sabiedrības un uzņēmumus, kuri paši pārvalda savu daudzpusējās tirdzniecības sistēmu, arī ir pakļauti to regulatoru iestāžu uzraudzībai, kuras eventuāli var aizliegt vai ierobežot to attiecības ar kādu centrālo darījumu partneri, kurš neizpilda Pārraudzības politikas pamatprincipos noteiktās prasības. Šajā ziņā ir jāprecizē, ka, lai arī ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Direktīvas 2004/39/EK, kas attiecas uz finanšu instrumentu tirgiem un ar ko groza Padomes Direktīvas 85/611/EEK un 93/6/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2000/12/EK un atceļ Padomes Direktīvu 93/22/EEK (OV L 145, 1. lpp.), 35. panta 1. punktā un 46. panta 1. punktā ir noteikts princips par brīvu piekļuvi centrālajiem darījumu partneriem, kuri atrodas citā dalībvalstī, saistībā attiecīgi ar, pirmkārt, ieguldījumu sabiedrībām un tirgus dalībniekiem, kas izmanto daudzpusēju tirdzniecības sistēmu, un, otrkārt, regulētajiem tirgiem, tomēr šīs pašas direktīvas 35. panta 2. punktā un 46. panta 2. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstu kompetentās iestādes var aizliegt centrālā darījumu partnera izmantošanu, ja šis aizliegums ir vajadzīgs, lai saglabātu daudzpusējās tirdzniecības sistēmas vai reglamentētā tirgus sakārtoto darbību.
47 Lai izvērtētu, kā šīs regulatoru iestādes saprātīgi varētu saprast Pārraudzības politikas pamatprincipus, ir jānorāda, ka ECB savus apgalvojumus saistībā ar Eurosistēmas pilnvarām pārraudzīt un attiecīgā gadījumā regulēt vērtspapīru tīrvērtes sistēmas, kuras attiecināmas uz centrālajiem darījumu partneriem, pamato ar vairākiem juridiskiem pamatiem. Pārraudzības politikas pamatprincipos ir ietverta atsauce uz LESD 127. panta 1. punktu saistībā ar to, ka ar šo tiesību normu Eurosistēmas galvenais mērķis ir uzturēt cenu stabilitāti. ECB būtībā uzskata, ka kāda centrālā darījumu partnera darbības traucējumi varētu radīt sistēmisku risku finanšu sistēmai kopumā un tādējādi ietekmēt šī mērķa īstenošanu. Tāpat ir minēts LESD 127. panta 2. punkts, kurā kā viens no Eurosistēmas galvenajiem uzdevumiem ir norādīta norēķinu sistēmu vienmērīgas darbības veicināšana. Šajā perspektīvā ECB uzsver īpaši ciešas saiknes starp maksājumu sistēmām un vērtspapīru tīrvērtes un norēķinu sistēmām, ciktāl norēķinu sistēmā tiek veikta tādu līdzekļu nodošana, kuri atbilst maksājumam par vērtspapīriem. ECB no tā būtībā secina, ka vērtspapīru norēķinu sistēmu traucējumi netieši varētu ietekmēt maksājumu sistēmu vienmērīgu darbību. ECB arī uzskata, ka atsaukšanās uz LESD 127. panta 2. punktā minētajām maksājumu sistēmām ir jāinterpretē tādējādi, ka tajās ir iekļautas vērtspapīru tīrvērtes un norēķinu sistēmas, ņemot vērā nozīmi, kādu šīs sistēmas ir ieguvušas kopš Līguma par ES teksta sagatavošanas. Šīs LESD 127. panta 2. punkta interpretācijas atbalstam ECB atsaucas arī uz to, ka Statūtu 22. pantā tai ir atzītas pilnvaras izdot regulas, lai nodrošinātu efektīvas un drošas “[tīrvērtes] un [maksājumu] sistēmas”, nevis tikai maksājumu sistēmas.
48 Neskarot šīs prasības vērtējumu pēc būtības, ir jāuzsver, ka šādi argumenti nešķiet tik acīmredzami nepamatoti, ka uzreiz varētu tikt izslēgts, ka Eurozonas dalībvalstu regulatoru iestādes secina, ka Eurosistēmas kompetencē ir regulēt vērtspapīru tīrvērtes un norēķinu sistēmu darbību un ka tādējādi tām ir jāuzrauga šajos Pārraudzības politikas pamatprincipos iekļautā prasība par atrašanās vietu.
49 Tādējādi ir jāsecina, ka Pārraudzības politikas pamatprincipu teksta, kā arī konteksta, kurā tas ietilpst, izvērtējums no Eurozonas dalībvalstu regulatoru iestāžu skatupunkta drīzāk minētos pamatprincipus ierindo kopā ar tiesību aktiem, par kuriem var tikt celta prasība atcelt tiesību aktu saskaņā ar LESD 263. pantu.
50 Otrkārt, tas pats secinājums ir jāizdara no Pārraudzības politikas pamatprincipu satura analīzes, jo tas, kā ir formulēta prasība par atrašanās vietu Eurozonā attiecībā uz tiem centrālajiem darījumu partneriem, kuru darbība pārsniedz šajos pamatprincipos precizētos sliekšņus, ir pielīdzināms jauna noteikuma pievienošanai tiesību sistēmā, jo šāda prasība neparādās kādā iepriekš esošā tiesību normā.
51 Treškārt, ir jāizvērtē ECB nodoms, pieņemot Pārraudzības politikas pamatprincipus, lai pārbaudītu, vai ar tiem bija paredzēts radīt tiesiskas sekas. No pastāvīgās judikatūras izriet, ka pārsūdzami akti ir dokumenti, kuros galīgi ir noteikta to izdevēja nostāja administratīvā procesa beigās un kuri ir paredzēti tādu saistošu juridisku seku radīšanai, kas var skart prasītāja intereses, izņemot tostarp starplēmumus, kuru mērķis ir sagatavot galīgo lēmumu un kuriem nav šādu seku, kā arī agrākā, termiņā nepārsūdzētā akta apstiprinājumus (šajā ziņā skat. spriedumus Internationaler Hilfsfonds/Komisija, minēts 31. punktā, EU:C:2010:40, 52. punkts, un Athinaïki Techniki/Komisija, minēts 30. punktā, EU:C:2008:422, 42. punkts).
52 Tādējādi ir jāpārbauda, vai Pārraudzības politikas pamatprincipu pieņemšanas mērķis, kurš it īpaši izriet no to formulējuma un satura, ir noteikt ECB galīgo nostāju vai, tieši pretēji, sagatavot vēlāku dokumentu, ar kuru vienīgo tiks paredzēta tiesisko seku rašanās.
53 Šajā ziņā, kā minēts iepriekš 39. punktā, Pārraudzības politikas pamatprincipos iekļautās atrašanās vietas politikas izklāsts ir īpaši precīzs, lai to varētu viegli piemērot. Tādējādi Pārraudzības politikas pamatprincipu, kuros nav ietverts vienīgi hipotētisks izklāsts, mērķis faktiski ir likt ievērot atrašanās vietas prasību attiecībā uz centrālajiem darījumu partneriem, kuru darbība pārsniedz šajos pamatprincipos noteiktos sliekšņus, un līdz ar to, ja nav pretēju norāžu Pārraudzības politikas pamatprincipu tekstā, tie ir uzskatāmi par ECB galīgo nostāju.
54 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, no Pārraudzības politikas pamatprincipu formulējuma un konteksta, kurā tie ietilpst, to satura, kā arī to izdevēja nodoma analīzes ir jāsecina, ka Pārraudzības politikas pamatprincipi rada tiesiskas sekas un tādējādi ir tiesību akts, par kuru var tikt celta prasība atcelt tiesību aktu saskaņā ar LESD 263. pantu.
55 Šo secinājumu neatspēko ECB argumentācija par Pārraudzības politikas pamatprincipu iespējami apstiprinošo raksturu vai to, ka pastāv vēlāk pieņemti akti, kuros uz tiem ir minēta atsauce.
56 Pirmkārt, ECB uzskata, ka ar Pārraudzības politikas pamatprincipiem vienīgi tiek vēlreiz apstiprināta iepriekš pastāvoša atrašanās vietas politika, kas netiek apstrīdēta. Pamatpaziņojumā, kas pieņemts 2001. gadā un par kuru 2001. gada 27. septembrī sniegts paziņojums presei, ECB ir uzsvērusi, ka “jebkuras “iekšējā” tirgus infrastruktūras (tostarp tīrvērte ar centrālo darījumu partneri) dabiskais ģeogrāfiskais ietvars attiecībā uz vērtspapīriem un atvasinātajiem instrumentiem, kuri ir izteikti euro, ir Eurozona” un ka, “ņemot vērā sistēmisko nozīmi, kāda var būt vērtspapīru tīrvērtes un norēķinu sistēmām, šai infrastruktūrai būtu jāatrodas Eurozonā”. ECB piebilst, ka 2008. gada decembra pamatpaziņojumā par centrālajiem darījumu partneriem tika minēts, ka “[ECB] Padome apstiprināja vajadzību vismaz pēc viena Eiropas centrālā darījumu partnera attiecībā uz kredīta atvasinātajiem instrumentiem” un ka, “ņemot vērā vērtspapīru tīrvērtes un norēķinu sistēmu potenciāli sistēmisko nozīmi, šai infrastruktūrai ir jāatrodas Eurozonā”.
57 ECB arī atgādina, ka tā 2009. gada februārī ir publicējusi Eurosistēmas Pārraudzības politikas pamatprincipus, kuros ir ticis precizēts, pirmkārt, ka “infrastruktūrām, kuras darījumu norēķinus veic euro, tas ir jādara centrālās bankas naudas vienībā un tām ir jābūt juridiski nodibinātām Eurozonā, pilnībā atbildot par euro izteikto darījumu apstrādi”, un, otrkārt, ka “Eurosistēma arī ir pieņēmusi paziņojumu par centrālo darījumu partneru atrašanās vietu, kurā ir uzsvērta Eurosistēmas interese, lai galvenā infrastruktūra, kas tiek izmantota attiecībā uz norēķiniem euro, atrastos Eurozonā”.
58 Tādējādi ECB norāda, ka tās atrašanās vietas politika attiecībā uz centrālajiem darījumu partneriem ir izveidota pirms Pārraudzības politikas pamatprincipiem, kuri ir apstrīdēti šajā prasībā. ECB no tā secina, ka šiem principiem ir apstiprinošs raksturs un tādējādi par tiem nevar tikt celta prasība atcelt tiesību aktu.
59 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prasība atcelt lēmumu, ar kuru tikai apstiprināts agrāk pieņemts lēmums, kas nav apstrīdēts paredzētajā termiņā, nav pieņemama (rīkojums, 1990. gada 21. novembris, Infortec/Komisija, C‑12/90, Krājums, EU:C:1990:415, 10. punkts, un spriedums, 1996. gada 11. janvāris, Zunis Holding u.c./Komisija, C‑480/93 P, Krājums, EU:C:1996:1, 14. punkts). Šīs judikatūras mērķis ir nepieļaut, lai prasītājs netieši varētu apstrīdēt tāda lēmuma tiesiskumu, kuru tas savlaicīgi nav apstrīdējis un kurš līdz ar to ir kļuvis galīgs.
60 Tomēr atbilstoši šai judikatūrai lēmums ir tikai agrāka lēmuma apstiprinājums, ja tajā nav ietverti jauni apstākļi salīdzinājumā ar agrāku tiesību aktu un ja pirms tam nav atkārtoti izvērtēts šo tiesību aktu adresāta stāvoklis (spriedums, 2000. gada 26. oktobris, Ripa di Meana u.c./Parlaments, no T‑83/99 līdz T‑85/99, Krājums, EU:T:2000:244, 33. punkts; skat. rīkojumu, 2004. gada 7. decembris, Internationaler Hilfsfonds/Komisija, C‑521/03 P, EU:C:2004:778, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).
61 Tāpat attiecībā uz prasību atcelt tiesību aktu, kas vērsta pret regulu, ar kuru grozīta iepriekšējā regula, Tiesai ir bijusi iespēja atgādināt, ka no LESD 263. panta pēdējās daļas, saskaņā ar kuru prasība atcelt tiesību aktu ir jāiesniedz divu mēnešu laikā pēc tam, kad apstrīdētais tiesību akts atkarībā no situācijas ir vai nu publicēts, vai darīts zināms, vai, ja tas nenotiek, tad no dienas, kad tas prasītājam kļuvis zināms, izriet, ka tiesību akts, kas nav apstrīdēts šajā termiņā, kļūst galīgs un ka šis galīgais raksturs attiecas ne tikai uz pašu tiesību aktu, bet arī uz ikvienu vēlāku aktu, kam ir tikai apstiprinošs raksturs. Šis risinājums, kas balstīts uz nepieciešamo tiesisko stabilitāti, attiecas gan uz individuāliem aktiem, gan uz aktiem, kam ir normatīvs raksturs, kā, piemēram, regulu. Tiesa tomēr ir atgādinājusi, ka, ja regulas norma ir grozīta, termiņš prasības celšanai sākas no jauna attiecībā uz prasību atcelt ne tikai šo normu, bet arī visas tās normas, kas, pat tad, ja tās nav grozītas, veido vienotu veselumu ar to (spriedums, 2007. gada 18. oktobris, Komisija/Parlaments un Padome, C‑299/05, Krājums, EU:C:2007:608, 28.–30. punkts).
62 Tādējādi tas, ka ECB iepriekš pieņemtajos aktos varēja būt izklāstījusi atrašanās vietas politikas principu, kurš varētu tikt piemērots centrālajiem darījumu partneriem, nenozīmē, ka Pārraudzības politikas pamatprincipi ir jāklasificē kā apstiprinošs akts, jo attiecīgā atrašanās vietas politika tajos ir iekļauta grozītā veidā.
63 Jākonstatē, ka attiecībā uz jautājumu par centrālo darījumu partneru atrašanās vietu šajā prasībā apstrīdētie Pārraudzības politikas pamatprincipi nepārprotami atšķiras no aktiem, kuri pieņemti pirms tiem.
64 Nenoliedzami, ir tiesa, ka ECB agrāk pieņemtajos aktos ir pausta izteikta vēlēšanās, lai galvenās infrastruktūras attiecībā uz Eurozonu atrastos šajā zonā. Tādējādi Pārraudzības politikas pamatprincipos – redakcijā, kuru ECB publicēja 2009. gadā, – bija atgādināts, ka “Eurosistēma arī ir pieņēmusi paziņojumu par centrālo darījumu partneru atrašanās vietu, kurā ir uzsvērta Eurosistēmas interese, lai galvenā infrastruktūra, kas tiek izmantota attiecībā uz norēķiniem euro, atrastos Eurozonā”, un ka, “piemērojot šo paziņojumu ārpusbiržas kredīta atvasinātajiem instrumentiem, Eurosistēma ne tikai uzsvēra “vajadzību vismaz pēc viena Eiropas centrālā darījumu partnera attiecībā uz kredīta atvasinātajiem instrumentiem”, bet arī to, ka, “ņemot vērā potenciālo vērtspapīru tīrvērtes un norēķinu sistēmu sistēmisku nozīmīgumu, šai infrastruktūrai būtu jāatrodas Eurozonā”” (Pārraudzības politikas pamatprincipu – redakcijā, kura publicēta 2009. gadā, – 9. punkts).
65 Tomēr ir jāuzsver, ka apstrīdētā Pārraudzības politikas pamatprincipu redakcija nepārprotami atšķiras no pirms tās esošām redakcijām attiecībā uz to, ka tajā ir noteikti precīzi sliekšņi, sākot no kuriem ir jāpiemēro šī prasība par atrašanos Eurozonā un kuri veicina to, ka šī prasība kļūst piemērojama. Līdz ar to tādēļ vien, ka ir šī papildu rindkopa, Pārraudzības politikas pamatprincipi nevar tikt uzskatīti par tādiem, kuriem ir apstiprinošs raksturs, kā apgalvo ECB.
66 Otrkārt, ECB argumentācija varētu tikt saprasta kā apgalvojums, ka, ciktāl citos tiesību aktos ir atsauce uz ECB atrašanās vietas politiku, kura ir izklāstīta Pārraudzības politikas pamatprincipos, šie akti ir vienīgie, kuri var radīt tiesiskas sekas un par kuriem var tikt celta prasība.
67 Tomēr šāda argumentācija nevar tikt atbalstīta, jo ar to tiek sajauktas attiecības, kuras var pastāvēt, no vienas puses, starp starplēmumu un galīgo lēmumu un, no otras puses, starp vispārēji piemērojamu tiesību aktu un lēmumiem, ar kuriem tas tiek īstenots. Lai arī ECB 2007. gada 26. aprīļa Pamatnostādne, Eiropas automatizētā reālā laika bruto norēķinu sistēma (TARGET2) (ECB/2007/2) (OV L 237, 1. lpp.), un ECB 2007. gada 24. jūlija Lēmums par TARGET2-ECB noteikumiem un nosacījumiem (ECB/2007/7) (OV L 237, 71. lpp.), uz kuriem lietas dalībnieki ir atsaukušies savos rakstveida apsvērumos, ir tikuši grozīti, lai iekļautu atsauci uz atrašanās vietas politiku, kā izklāstīts Pārraudzības politikas pamatprincipos, šis apstāklis neatspoguļo to, ka minētajiem pamatprincipiem varētu nebūt galīgs raksturs. Tas vienīgi pierāda, ka tajos paredzētais nosacījums ir ticis īstenots īpašā jomā, uz kuru attiecas abi konkrētie tiesību akti.
68 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, pirmā iebilde par nepieņemamību attiecībā uz Pārraudzības politikas pamatprincipu raksturu ir jānoraida.
Par iebildi par nepieņemamību attiecībā uz to, ka Apvienotajai Karalistei nav tiesību celt prasību
69 ECB uzskata, ka, pat ja tiktu secināts, ka Pārraudzības politikas pamatprincipi ir vērtējami kā saistošs tiesību akts, Apvienotajai Karalistei nav tiesību celt prasību pret to, jo tā nepiedalās atsevišķās Savienības ekonomikas un monetārās politikas jomās. ECB šajā ziņā atsaucas uz to, ka LESD 15. protokolā par dažiem noteikumiem attiecībā uz Apvienoto Karalisti ir izslēgta dažu tādu LESD un Statūtu noteikumu piemērošana attiecībā uz to, kuru vidū ir arī LESD 127. panta 1.–5. punkts.
70 Apvienotā Karaliste norāda, ka LESD 15. protokola iedarbība nav tāda, kas neļauj apstrīdēt ECB tiesību aktus vai bezdarbību, ar kuriem tiek pārkāptas Eiropas Savienības tiesības.
71 No LESD 263. panta pirmās un otrās daļas un Statūtu 35. panta 35.1. punkta izriet, ka dalībvalsts var celt prasību par ECB pieņemtajiem tiesību aktiem.
72 Turklāt, lai arī no LESD 15. protokola 7. panta izriet, ka daži Statūtu panti neattiecas uz Apvienoto Karalisti, Statūtu 35. pants nav iekļauts šajā sarakstā.
73 No tā ir jāsecina, ka Apvienotajai Karalistei kā dalībvalstij ir tiesības celt prasību par ECB tiesību aktiem, pamatojoties uz LESD 263. panta otro daļu, un uz to neattiecas LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētie nosacījumi.
74 Šo secinājumu neietekmē tas, ka LESD 15. protokola 4. un 7. pantā ir izslēgta attiecīgi LESD 127. panta 1.–5. punkta un Statūtu 3. un 22. panta piemērošana attiecībā uz Apvienoto Karalisti. Tas, vai ECB, pieņemot Pārraudzības politikas pamatprincipus, nav pārsniegusi tai ar šīm tiesību normām piešķirtās pilnvaras vai, tieši pretēji, tās ir pārsniegusi, ir jānosaka, izvērtējot lietas būtību, nevis tās pieņemamību.
75 Tādējādi, lai arī saskaņā ar LESD 15. protokolu daži LESD un Statūtu noteikumi neattiecas uz Apvienoto Karalisti, tai ir tiesības celt prasību, lai lūgtu Savienības tiesai pārbaudīt, vai ECB nav pārsniegusi savas pilnvaras.
76 Līdz ar to ir jānoraida otrā ECB izvirzītā iebilde par nepieņemamību un jānospriež, ka šī prasība ir pieņemama.
Par lietas būtību
77 Apvienotā Karaliste izvirza piecus pamatus.
78 Ar pirmo pamatu Apvienotā Karaliste uzskata, ka ECB nebija pilnvaru paredzēt prasību par atrašanās vietu attiecībā uz centrālajiem darījumu partneriem. Otrā pamata ietvaros tā uzskata, ka ar ECB atrašanās vietas politiku ir pārkāpti LESD noteikumi par brīvību veikt uzņēmējdarbību, pakalpojumu sniegšanas brīvību, kā arī kapitāla brīvu apriti. Trešais pamats ir par iespējamo LESD 101. un 102. panta, tos lasot kopā ar LES 13. panta 2. punktu, pārkāpumu. Ar ceturto pamatu Apvienotā Karaliste uzskata, ka ar ECB atrašanās vietas politiku ir pārkāpts LESD 18. pantā paredzētais nediskriminācijas princips. Visbeidzot piektā pamata ietvaros tā uzskata, ka nekāds attaisnojums nevar pamatot Pārraudzības politikas pamatprincipu diskriminējošo raksturu, ja netiek ievērots samērīguma princips.
79 Pirmā pamata ietvaros Apvienotā Karaliste, kuru tiesas sēdē atbalstīja Zviedrijas Karaliste, norāda, ka ECB nav pilnvaru pārraudzīt un regulatīvi kontrolēt centrālos darījumu partnerus.
80 ECB, kuru tiesas sēdē atbalstīja Spānijas Karaliste un Francijas Republika, uzskata, ka, pat ja Pārraudzības politikas pamatprincipi tiktu atzīti par saistošu tiesību aktu, tai ir pilnvaras tos pieņemt.
81 Pirmkārt, ECB norāda, ka uz Pārraudzības politikas pamatprincipiem attiecas ar LESD 127. panta 1. punktu paredzētais mērķis uzturēt cenu stabilitāti un atbalstīt vispārējo ekonomikas politiku Savienībā. It īpaši uz tiem attiecoties ar LESD 127. panta 2. punktu ECB paredzētais galvenais uzdevums veicināt maksājumu sistēmu vienmērīgu darbību. ECB atgādina, ka tā kopš 2001. gada ir izvirzījusi priekšplānā ietekmi, kāda centrālajiem darījumu partneriem var būt attiecībā uz maksājumu sistēmu vienmērīgu darbību. ECB no tā secina, ka, ciktāl Pārraudzības politikas pamatprincipos iekļautā atrašanās vietas politika attiecībā uz centrālajiem darījumu partneriem ir saistīta ar maksājumu sistēmu vienmērīgu darbību, tā varēja tos pieņemt bez Padomes atļaujas.
82 ECB atbildes rakstā uz repliku uzsver, ka Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 4. jūlija Regulas (ES) Nr. 648/2012 par ārpusbiržas atvasinātajiem instrumentiem, centrālajiem darījumu partneriem un darījumu reģistriem (OV L 201, 1. lpp.) preambulas 11. apsvērumā ir atzīts, ka saskaņā ar ECBS uzdevumu veicināt maksājumu sistēmu vienmērīgu darbību tās dalībnieki veic pārraudzību, nodrošinot tīrvērtes un maksājumu sistēmu, tostarp centrālo darījumu partneru, efektivitāti un drošumu.
83 Otrkārt, ECB atspēko Apvienotās Karalistes viedokli, ka tai bija jāpieņem saistošs tiesību akts, lai pieņemtu politiku attiecīgajā jomā. Būtībā ECB uzskata, ka tai ir tiesības pieņemt paziņojumu, lai izklāstītu savu politiku par to centrālo darījumu partneru atrašanās vietu, kuri veic darījumus saistībā ar aktīviem, kuri izteikti euro, arī tad, ja Padomei būtu tai jāpiešķir īpašas pilnvaras saskaņā ar LESD 127. panta 6. punktu.
84 Iesākumā ir jānorāda, ka šajā lietā ir apstrīdētas ECB pilnvaras Eurosistēmas vārdā noteikt prasību par atrašanās vietu Eurozonā, kas piemērojama tiem centrālajiem darījumu partneriem, kuri sniedz euro izteiktus vērtspapīru tīrvērtes pakalpojumus, pārsniedzot konkrētus sliekšņus. Jākonstatē, ka šādas prasības noteikšana pārsniedz vienkāršus vērtspapīru tīrvērtes sistēmu infrastruktūru pārraudzības pamatprincipus, bet arī attiecas uz to darbības regulējumu.
85 Tādējādi ir jāpārbauda, vai ECB ir pilnvaras regulēt tādu infrastruktūru kā centrālie darījumu partneri, kuri piedalās vērtspapīru tīrvērtē, darbību.
86 ECB savos rakstveida apsvērumos šādu pilnvaru esamību pamato ar LESD 127. panta 1. punktu un LESD 127. panta 2. punkta ceturto ievilkumu. Pārraudzības politikas pamatprincipos arī ir atsauce uz Statūtu 22. pantu.
87 Saskaņā ar LESD 127. panta 1. punktu ECBS galvenais mērķis ir uzturēt cenu stabilitāti. Atbilstoši 127. panta 2. punkta ceturtajam ievilkumam “galvenie uzdevumi, kas jāīsteno [ECBS], ir [..] veicināt norēķinu sistēmu vienmērīgu darbību”. Šis uzdevums ir atgādināts Statūtu 3. panta 3.1. punkta ceturtajā ievilkumā.
88 Statūtu 22. pantā “Ieskaita un norēķinu sistēmas [Tīrvērtes un maksājumu sistēmas]” ir paredzēts, ka “ECB un valstu centrālās bankas var dot iespējas un ECB var izdot regulas, lai Savienībā un attiecībās ar citām valstīm nodrošinātu efektīvas un drošas ieskaita un norēķinu sistēmas”.
89 Jākonstatē, ka starp šiem dažādajiem juridiskajiem pamatiem pastāv papildinoša rakstura attiecības. Pilnvaras pieņemt regulas saskaņā ar Statūtu 22. pantu ir viens no ECB rīcībā esošajiem līdzekļiem, lai izpildītu Eurosistēmai ar LESD 127. panta 2. punktu piešķirto uzdevumu veicināt maksājumu sistēmu vienmērīgu darbību. Šis uzdevums pats ir LESD 127. panta 1. punktā minētais galvenais mērķis.
90 No tā noteikti izriet, ka Statūtu 22. pantā iekļautā frāze “ieskaita [tīrvērtes] sistēmas” ir jālasa kopā ar “norēķinu [maksājumu] sistēmām”, uz kurām ir izdarīta atsauce tajā pašā pantā un kuru vienmērīga darbība ir viens no Eurosistēmas uzdevumiem.
91 Tādējādi ir jāpārbauda, vai Eurosistēmai noteiktais uzdevums veicināt maksājumu sistēmu vienmērīgu darbību, attiecībā uz kuru ECB ir pilnvaras pieņemt regulas, var tikt uzskatīts par tādu, kurš attiecas arī uz vērtspapīru tīrvērtes sistēmām un tādējādi uz centrālo darījumu partneru darbību, kad tie darbojas šajās sistēmās.
92 Šajā ziņā ir jāatgādina, kā jau tika uzsvērts iepriekš 44. punktā, ka centrālais darījumu partneris iestājas pircēja vietā attiecībā pret jebkuru pārdevēju un pārdevēja vietā attiecībā pret jebkuru pircēju. Tādējādi to veiktā tīrvērtes funkcija notiek ne tikai attiecībā uz naudas līdzekļiem, kas paredzēti šo vērtspapīru apmaksai, bet arī attiecībā uz vērtspapīriem, kuri ir darījumu priekšmets. To ir uzsvērusi pati ECB Pārraudzības politikas pamatprincipos, tai atsaucoties uz centrālā darījumu partnera darbības “skaidrās naudas” posma (cash leg) un “vērtspapīru” posma (securities leg) esamību.
93 Tādējādi, pirmkārt, ir jāinterpretē LESD 127. panta 2. punkta ceturtajā ievilkumā un Statūtu 22. pantā attiecīgi izmantotās frāzes “[maksājumu] sistēmas” un “[tīrvērtes] un [maksājumu] sistēmas”, lai izvērtētu, vai tajās var tikt ietverta vērtspapīru tīrvērtes darbība.
94 Pirmkārt, var tikt norādīts, ka frāzi “[maksājumu] sistēma” likumdevējs ir definējis Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 13. novembra Direktīvas 2007/64/EK par maksājumu pakalpojumiem iekšējā tirgū, ar ko groza Direktīvas 97/7/EK, 2002/65/EK, 2005/60/EK un 2006/48/EK un atceļ Direktīvu 97/5/EK (OV L 319, 1. lpp.), 4. panta 6. punktā kā “naudas līdzekļu pārskaitīšanas sistēm[u], kurā ir oficiālas un standartizētas procedūras un kopīgi noteikumi attiecībā uz maksājumu darījumu apstrādi, tīrvērti un/vai norēķināšanos”.
95 Turklāt ir jāuzsver, ka, lai arī ar Direktīvas 2007/64/EK 3. panta h) punktu no tās piemērošanas jomas ir izslēgti “maksājumu darījumi, ko veic maksājumu vai vērtspapīru norēķinu sistēmā starp norēķinu iestādēm, galvenajiem darījumu partneriem, tīrvērtes iestādēm un/vai centrālajām bankām un citiem sistēmas dalībniekiem, un maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, neskarot 28. pantu”, tomēr šīs pašas direktīvas 4. panta 6. punktā sniegtā definīcija ir atbilstoša attiecībā uz maksājumu sistēmas definīciju, tostarp, kad maksājumu sistēmu izmanto tādas finanšu infrastruktūras kā centrālie darījumu partneri, kā to pierāda atsauce uz minētās direktīvas 28. pantu, kurš attiecas uz “piekļuvi maksājumu sistēmām”.
96 Otrkārt, tāpat ir arī jānorāda, ka Tiesai ir bijusi iespēja interpretēt jēdzienu “maksājumi”, to izmantojot LESD 63. panta 2. punkta kontekstā, kā līdzekļu nodošanu ar mērķi nodrošināt darījuma izpildi (šajā ziņā skat. spriedumus, 1984. gada 31. janvāris, Luisi un Carbone, 286/82 un 26/83, Krājums, EU:C:1984:35, 20. punkts; 1988. gada 14. jūlijs, Lambert, 308/86, Krājums, EU:C:1988:405, 10. punkts, un 1995. gada 14. decembris, Sanz de Lera u.c., C‑163/94, C‑165/94 un C‑250/94, Krājums, EU:C:1995:451, 17. punkts).
97 No iepriekš minētā izriet, ka “[maksājumu] sistēma” LESD 127. panta 2. punkta izpratnē ietilpst līdzekļu nodošanas jomā. Tādējādi, lai arī šādā definīcijā var tikt ietverts tīrvērtes darījumu “skaidras naudas” posms, citādi ir ar centrālā darījumu partnera tīrvērtes darījumu “vērtspapīru” posmu, jo šādi vērtspapīri, lai gan tie var tikt novērtēti kā tādi, kuri ir līdzekļu nodošanas darījuma priekšmets, tomēr paši par sevi nav maksājumi.
98 Tāds pats secinājums ir jāizdara arī attiecībā uz Statūtu 22. pantā izmantoto frāzi “[tīrvērtes] un [maksājumu] sistēmas”.
99 Iepriekš 89. punktā izklāstīto iemeslu dēļ šī frāze ir jāinterpretē atbilstoši Eurosistēmai ar LESD 127. panta 2. punkta ceturto ievilkumu uzticēto uzdevumu veicināt “[maksājumu] sistēmu vienmērīgu darbību”. No tā noteikti izriet, ka Statūtu 22. pantā ECB piešķirtā iespēja pieņemt regulas, “lai nodrošinātu efektīvas un drošas [tīrvērtes] un [maksājumu] sistēmas”, nevar tikt saprasta kā tāda, ar kuru tai ir atzītas šādas pilnvaras attiecībā uz visām tīrvērtes sistēmām, tostarp attiecībā uz darījumiem ar vērtspapīriem.
100 Šī ECB ar Statūtu 22. pantu atzītā iespēja drīzāk ir jāuzskata par tādu, kura attiecas vienīgi uz maksājumu tīrvērtes sistēmām. Šajā ziņā ir jānorāda, ka maksājumu sistēmas var ietvert tīrvērtes posmu, piemēram, maksājumu sistēmas neto norēķiniem pretēji maksājumu sistēmai bruto norēķiniem.
101 Tādējādi, tā kā Statūtu 22. pantā tieši nav minēta vērtspapīru tīrvērte, ir jāsecina, ka frāzes “[tīrvērtes] un [maksājumu] sistēma” izvēles mērķis ir uzsvērt, ka ECB drīzāk ir pilnvaras pieņemt regulas, lai nodrošinātu efektīvas un drošas maksājumu sistēmas, tostarp tās, kuras ietver tīrvērtes posmu, nevis ka tai ir piešķirtas autonomas regulatīvās pilnvaras attiecībā uz visām maksājumu sistēmām.
102 Šo secinājumu neatspēko ECB atsaukšanās uz Regulas Nr. 648/2012 preambulas 11. apsvērumu – turklāt šī regula nebija spēkā Pārraudzības politikas pamatprincipu pieņemšanas brīdī –, saskaņā ar kuru “ECBS dalībnieki veic pārraudzību, nodrošinot tīrvērtes un maksājumu sistēmu, tostarp centrālo darījumu partneru, efektivitāti un drošumu”. Vienīgi no visa minētā apsvēruma formulējuma izriet, ka ar to likumdevējs ir tikai atgādinājis ciešās saites, kuras vieno tīrvērtes un maksājumu sistēmas un centrālos darījumu partnerus, un tā vēlmi, lai ECB un valstu centrālās bankas sadarbotos centrālo darījumu partneru atzīšanas procedūrā, kā arī tehnisko standartu projektu, kuriem tie ir pakļaujami, izstrādē. No tā nekādi neizriet, ka ar Regulu Nr. 648/2012 likumdevējs ir vēlējies ECB un valstu centrālajām bankām atzīt pilnvaras regulēt centrālo darījumu partneru darbību, kaut gan ar šo regulu pats likumdevējs cenšas regulēt centrālo darījumu partneru darbību, tiem nosakot vienādus pienākumus.
103 Otrkārt, ir jānoraida ECB argumentācija, saskaņā ar kuru uzdevuma veicināt maksājumu sistēmu vienmērīgu darbību atbilstoši LESD 127. panta 2. punkta ceturtajam ievilkumam īstenošana būtībā nozīmē, ka tai noteikti ir pilnvaras regulēt vērtspapīru tīrvērtes infrastruktūru darbību, ņemot vērā sekas, kādas to pienākumu neizpildei varētu būt uz maksājumu sistēmām.
104 Protams, Tiesa ir atzinusi, ka pilnvaras, kas nav tieši paredzētas Līguma noteikumos, var tikt izmantotas, ja tās ir nepieciešamas, lai sasniegtu tajos paredzētos mērķus (šajā ziņā skat. spriedumu, Komisija/Padome, minēts 30. punktā, EU:C:1971:32, 28. punkts). Ja kādā Līguma pantā iestādei ir noteikts kāds precīzs uzdevums, ir jāatzīst, ka šajā pantā tai tomēr netieši ir piešķirtas pilnvaras, kas noteikti ir nepieciešamas, lai veiktu šo uzdevumu, jo pretējā gadījumā šis noteikums var zaudēt jebkādu savu lietderīgo iedarbību (pēc analoģijas skat. spriedumus, 1987. gada 9. jūlijs, Vācija u.c./Komisija, 281/85, no 283/85 līdz 285/85 un 287/85, Krājums, EU:C:1987:351, 28. punkts, un 2007. gada 17. septembris, Francija/Komisija, T‑240/04, Krājums, EU:T:2007:290, 36. punkts).
105 Tomēr tas, ka pastāv netieši noteiktas regulatīvas pilnvaras, kas veido atkāpi no LES 13. panta 2. punktā paredzētā principa par kompetenču sadali, ir jāvērtē šauri. Šādas netieši noteiktas pilnvaras judikatūrā tiek atzītas tikai izņēmuma gadījumos, un, lai arī kādas šīs pilnvaras būtu, tām ir jābūt nepieciešamām, lai nodrošinātu Līguma vai attiecīgās pamatregulas noteikumu lietderīgo iedarbību (pēc analoģijas skat. spriedumu, Francija/Komisija, minēts 104. punktā, EU:T:2007:290, 37. punkts).
106 Šajā lietā nevar tikt noliegts ne tas, ka starp maksājumu sistēmām un vērtspapīru tīrvērtes sistēmām pastāv ļoti cieša saikne, ne arī iespējamība, ka traucējumi, kuri var ietekmēt vērtspapīru tīrvērtes infrastruktūras, atbalsojas uz maksājumu sistēmām un tādējādi kaitē to vienmērīgai darbībai.
107 Tomēr šīs saiknes esamība nevar būt pietiekama, lai pamatotu, ka ECB ir atzītas netiešas pilnvaras regulēt vērtspapīru tīrvērtes sistēmas, jo LESD ir paredzēta šādu pilnvaru tiešas piešķiršanas ECB iespēja.
108 Jāuzsver, ka LESD 129. panta 3. punktā ir paredzēts parastais grozījumu izdarīšanas mehānisms, ar kuru tiek veikta atkāpe no LES 48. pantā paredzētā mehānisma, attiecībā uz dažiem Statūtu noteikumiem, kuru vidū ir arī to 22. pants. Eiropas Parlaments un Padome saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru pēc Eiropas Centrālās bankas vai Komisijas ieteikuma var grozīt minētos noteikumus.
109 Līdz ar to ECB, ja tā uzskatītu, ka tās pilnvaru regulēt infrastruktūras, kuras veic vērtspapīru darījumu tīrvērti, atzīšana ir nepieciešama, lai pienācīgi izpildītu LESD 127. panta 2. punkta ceturtajā ievilkumā minēto uzdevumu, ir jālūdz Savienības likumdevējam grozīt Statūtu 22. pantu, pievienojot tiešu atsauci uz vērtspapīru tīrvērtes sistēmām.
110 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jāapmierina Apvienotās Karalistes izvirzītais pirmais pamats un, tā kā nav jāizvērtē pārējie četri pamati, ir jāsecina, ka ECB nav vajadzīgo pilnvaru, lai regulētu vērtspapīru tīrvērtes sistēmu darbību, un līdz ar to Pārraudzības politikas pamatprincipi, ciktāl ar tiem attiecībā uz centrālajiem darījumu partneriem, kuri veic vērtspapīru tīrvērtes darījumus, ir noteikta prasība par atrašanos Eurozonā, ir jāatceļ pilnvaru neesamības dēļ.
Par tiesāšanās izdevumiem
111 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā ECB spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt Apvienotās Karalistes tiesāšanās izdevumus saskaņā ar tās prasījumiem.
112 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 4. punkta pirmajai daļai dalībvalstis, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Tādējādi Spānijas Karaliste, Francijas Republika un Zviedrijas Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
nospriež:
1) atcelt Eiropas Centrālās bankas (ECB) 2011. gada 5. jūlijā publicētos Eurosistēmas pārraudzības politikas pamatprincipus, ciktāl tajos attiecībā uz centrālajiem darījumu partneriem, kuri veic vērtspapīru tīrvērtes darījumus, ir noteikta prasība par atrašanos kādā Eurosistēmas dalībvalstī;
2) ECB sedz savus, kā arī atlīdzina Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes tiesāšanās izdevumus;
3) Spānijas Karaliste, Francijas Republika un Zviedrijas Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2015. gada 4. martā.
[Paraksti]