Lieta T‑496/11

Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste

pret

Eiropas Centrālo banku (ECB)

Ekonomikas un monetārā politika – ECB – Prasība atcelt tiesību aktu – Eurosistēmas pārraudzības politikas pamatprincipi – Apstrīdams tiesību akts – Pieņemamība – Maksājumu un vērtspapīru norēķinu sistēmu pārraudzība – Prasības par atrašanos kādā Eurosistēmas dalībvalstī piemērošana centrālā darījumu partnera tīrvērtes sistēmām – ECB pilnvaras

Kopsavilkums – Vispārējās tiesas (ceturtā palāta) 2015. gada 4. marta spriedums

1.      Prasība atcelt tiesību aktu – Pārsūdzami tiesību akti – Tiesību akti, kas pieņemti tiesisko seku radīšanai – Eiropas Centrālās bankas publicētie Pārraudzības politikas pamatprincipi, kuros paredzēta prasība par atrašanās vietu, kas piemērojama centrālajiem darījumu partneriem, kuru mērķis ir veikt vērtspapīru darījumu tīrvērti – Iekļaušana

(LESD 263. pants)

2.      Prasība atcelt tiesību aktu – Prasība, kas celta par aktu, kas tikai apstiprina agrāku aktu, kurš nav apstrīdēts paredzētajā termiņā – Nepieņemamība – Apstiprinoša akta jēdziens – Akts, ar kuru grozīts agrāka akta noteikums – Izslēgšana

(LESD 263. pants)

3.      Prasība atcelt tiesību aktu – Dalībvalstu prasība – Prasība, kas celta par Eiropas Centrālās bankas aktu – Pieņemamība, kas nav atkarīga no intereses celt prasību pierādīšanas – Attiecīgās dalībvalsts nepiedalīšanās atsevišķās Savienības ekonomikas un monetārās politikas jomās – Ietekmes neesamība

(LESD 263. panta otrā un ceturtā daļa; LES un LESD pievienotie 4. un 15. protokols)

4.      Eiropas Centrālā banka – Eiropas Centrālo banku sistēmas pilnvaras – Maksājumu sistēmu vienmērīgas darbības veicināšana – Pārraudzības politikas pamatprincipu pieņemšana attiecībā uz vērtspapīru tīrvērtes sistēmām – Izslēgšana

(LESD 127. panta 2. punkts; LES un LESD pievienotā 4. protokola 22. pants)

5.      Eiropas Savienība – Piešķirtās pilnvaras – Netieša piešķiršana – Nosacījumi – Netiešas Eiropas Centrālās bankas pilnvaras regulēt vērtspapīru tīrvērtes sistēmas – Neesamība

(LES 13. panta 2. punkts un 48. pants; LESD 129. panta 3. punkts; LES un LESD pievienotā 4. protokola 22. pants)

1.      Eiropas Centrālās bankas publicētie Eurosistēmas Pārraudzības politikas pamatprincipi, kuros attiecībā uz centrālajiem darījumu partneriem, kas veic uzņēmējdarbību Eurosistēmā neietilpstošās dalībvalstīs, noteikta atrašanās vietas politika, ir tiesību akts, par kuru var tikt celta prasība atcelt tiesību aktu saskaņā ar LESD 263. pantu.

Tiesību akta spēja radīt tiesiskas sekas un tādējādi būt par prasības atcelt tiesību aktu priekšmetu atbilstoši LESD 263. pantam prasa izvērtēt tā formulējumu un kontekstu, kurā tas ietilpst, tā būtību, kā arī tā izdevēja nodomu. Attiecībā, pirmkārt, uz formulējumu un kontekstu, kurā apstrīdētais tiesību akts ietilpst, šis vērtējums ļauj izvērtēt, kā ieinteresētās puses saprātīgi varēja saprast šo tiesību aktu. Šajā ziņā Pārraudzības politikas pamatprincipu daļā attiecībā uz centrālo darījumu partneru, kuru mērķis ir veikt vērtspapīru darījumu tīrvērti, atrašanās vietu, kura ir publicēta ārpus Eiropas Centrālās bankas, ir izmantots imperatīvs formulējums un tās izklāsts ir īpaši precīzs, lai to varētu viegli piemērot. Tāpat, ja Eurozonas dalībvalstu regulatoru iestādes uzskatītu, ka tām ir jāievēro Pārraudzības politikas pamatprincipos iekļautā prasība par atrašanās vietu, centrālajam darījumu partnerim, kurš neizpilda minētajos pamatprincipos esošos kritērijus, varētu tikt liegta piekļuve citiem subjektiem, kuri ir iesaistīti vērtspapīru darījumu apstrādes ķēdē.

Otrkārt, attiecībā uz Pārraudzības politikas pamatprincipu būtību tas, kā ir formulēta prasība par atrašanās vietu Eurozonā attiecībā uz tiem centrālajiem darījumu partneriem, kuru darbība pārsniedz šajos pamatprincipos precizētos sliekšņus, ir pielīdzināms jauna noteikuma pievienošanai tiesību sistēmā, jo šāda prasība neparādās kādā iepriekš esošā tiesību normā. Treškārt, attiecībā uz Eiropas Centrālās bankas nodomu, pieņemot Pārraudzības politikas pamatprincipus, šo pamatprincipu mērķis ir likt ievērot atrašanās vietas prasību attiecībā uz centrālajiem darījumu partneriem, kuru darbība pārsniedz šajos pamatprincipos noteiktos sliekšņus, un līdz ar to, ja nav pretēju norāžu to tekstā, tie ir uzskatāmi par šīs bankas galīgo nostāju.

(sal. ar 31., 32., 34., 37., 39., 45., 48., 50., 51., 53. un 54. punktu)

2.      Prasība atcelt lēmumu, ar kuru tikai apstiprināts agrāk pieņemts lēmums, kas nav apstrīdēts paredzētajā termiņā, nav pieņemama. Tomēr lēmums ir tikai agrāka lēmuma apstiprinājums, ja tajā nav ietverti jauni apstākļi salīdzinājumā ar agrāku tiesību aktu un ja pirms tam nav atkārtoti izvērtēts šo tiesību aktu adresāta stāvoklis. Šajā ziņā, ja regulas norma ir grozīta, termiņš prasības celšanai sākas no jauna attiecībā uz prasību atcelt ne tikai šo normu, bet arī visas tās normas, kas, pat tad, ja tās nav grozītas, veido vienotu veselumu ar to.

Tādējādi attiecībā uz prasību, kas vērsta pret Eiropas Centrālās bankas publicētajiem Pārraudzības politikas pamatprincipiem, kuros attiecībā uz centrālajiem darījumu partneriem, kas veic uzņēmējdarbību Eurosistēmā neietilpstošās dalībvalstīs, noteikta atrašanās vietas politika, tas, ka šī banka iepriekš pieņemtajos aktos varēja būt izklāstījusi atrašanās vietas politikas principu, kurš varētu tikt piemērots centrālajiem darījumu partneriem, nenozīmē, ka Pārraudzības politikas pamatprincipi ir jāklasificē kā apstiprinošs akts, jo attiecīgā atrašanās vietas politika tajos ir iekļauta grozītā veidā.

(sal. ar 59.–62. punktu)

3.      Apvienotajai Karalistei kā dalībvalstij ir tiesības celt prasību par Eiropas Centrālās bankas tiesību aktiem, pamatojoties uz LESD 263. panta otro daļu, un uz to neattiecas LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētie nosacījumi. Turklāt, lai arī saskaņā ar LESD 15. protokolu daži LESD un Eiropas Centrālo banku sistēmas Statūtu noteikumi neattiecas uz Apvienoto Karalisti, tai ir tiesības celt prasību, lai lūgtu Savienības tiesai pārbaudīt, vai minētā banka nav pārsniegusi savas pilnvaras.

(sal. ar 73. un 75. punktu)

4.      Eiropas Centrālajai bankai nav vajadzīgo pilnvaru, lai regulētu vērtspapīru tīrvērtes sistēmu darbību, kas nozīmē, ka Pārraudzības politikas pamatprincipi, ciktāl ar tiem attiecībā uz centrālajiem darījumu partneriem, kuri veic vērtspapīru tīrvērtes darījumus, ir noteikta prasība par atrašanos Eurozonā, ir jāatceļ pilnvaru neesamības dēļ.

Protokola par Eiropas Centrālo banku sistēmas un Eiropas Centrālās bankas statūtiem 22. pantā ir paredzēts, ka Eiropas Centrālā banka var izdot regulas, lai Savienībā un attiecībās ar citām valstīm nodrošinātu efektīvas un drošas ieskaita un norēķinu sistēmas, kas ir viens no šīs bankas rīcībā esošajiem līdzekļiem, lai izpildītu Eurosistēmai ar LESD 127. panta 2. punktu piešķirto uzdevumu veicināt maksājumu sistēmu vienmērīgu darbību. Tomēr maksājumu sistēma minētā 127. panta 2. punkta izpratnē ietilpst līdzekļu nodošanas jomā. Tādējādi, lai arī šādā definīcijā var tikt ietverts tīrvērtes darījumu “skaidras naudas” posms, citādi ir ar centrālā darījumu partnera tīrvērtes darījumu “vērtspapīru” posmu, jo šādi vērtspapīri, lai gan tie var tikt novērtēti kā tādi, kuri ir līdzekļu nodošanas darījuma priekšmets, tomēr paši par sevi nav maksājumi. Tāds pats secinājums ir jāizdara arī attiecībā uz Statūtu 22. pantā izmantoto frāzi “[tīrvērtes] un [maksājumu] sistēmas”.

No tā noteikti izriet, ka ar minēto 22. pantu piedavātā iespēja Eiropas Centrālajai bankai pieņemt regulas ir jāuzskata par tādu, kura attiecas vienīgi uz maksājumu tīrvērtes sistēmām. Tādējādi, tā kā Statūtu 22. pantā tieši nav minēta vērtspapīru tīrvērte, frāzes “[tīrvērtes] un [maksājumu] sistēma” izvēles mērķis ir uzsvērt, ka šai bankai drīzāk ir pilnvaras pieņemt regulas, lai nodrošinātu efektīvas un drošas maksājumu sistēmas, tostarp tās, kuras ietver tīrvērtes posmu, nevis ka tai ir piešķirtas autonomas regulatīvās pilnvaras attiecībā uz visām maksājumu sistēmām.

(sal. ar 88., 89., 97.–101. un 110. punktu)

5.      Ja kādā Līguma pantā iestādei ir noteikts kāds precīzs uzdevums, ir jāatzīst, ka šajā pantā tai tomēr netieši ir piešķirtas pilnvaras, kas noteikti ir nepieciešamas, lai veiktu šo uzdevumu, jo pretējā gadījumā šis noteikums var zaudēt jebkādu savu lietderīgo iedarbību. Tomēr tas, ka pastāv netieši noteiktas regulatīvas pilnvaras, kas veido atkāpi no LES 13. panta 2. punktā paredzētā principa par kompetenču sadali, ir jāvērtē šauri. Šādas netieši noteiktas pilnvaras judikatūrā tiek atzītas tikai izņēmuma gadījumos, un, lai arī kādas šīs pilnvaras būtu, tām ir jābūt nepieciešamām, lai nodrošinātu Līguma vai attiecīgās pamatregulas noteikumu lietderīgo iedarbību.

Šajā ziņā, lai arī ir taisnība, ka starp maksājumu sistēmām un vērtspapīru tīrvērtes sistēmām pastāv ļoti cieša saikne un ka traucējumi, kuri var ietekmēt vērtspapīru tīrvērtes infrastruktūras, var atbalsoties uz maksājumu sistēmām un tādējādi kaitēt to vienmērīgai darbībai, tomēr šīs saiknes esamība nevar būt pietiekama, lai pamatotu, ka Eiropas Centrālajai bankai ir atzītas netiešas pilnvaras regulēt vērtspapīru tīrvērtes sistēmas, jo LESD ir paredzēta šādu pilnvaru tiešas piešķiršanas šai bankai iespēja. LESD 129. panta 3. punktā ir paredzēts parastais grozījumu izdarīšanas mehānisms, ar kuru tiek veikta atkāpe no LES 48. pantā paredzētā mehānisma, attiecībā uz dažiem Eiropas Centrālo banku sistēmas un Eiropas Centrālās bankas statūtu noteikumiem, kuru vidū ir arī to 22. pants.

(sal. ar 104.–108. punktu)