Language of document : ECLI:EU:C:2013:294

ĢENERĀLADVOKĀTA ĪVA BOTA [YVES BOT] SECINĀJUMI,

sniegti 2013. gada 8. maijā (1)

Apvienotās lietas no C‑204/12 līdz C‑208/12

Essent Belgium NV

pret

Reguleringsinstantie voor de Vlaamse Elektriciteits‑ en Gasmarkt

(Rechtbank van eerste aanleg te Brussel (Beļģija) lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Preču brīva aprite – Pasākumi ar kvantitatīvam ierobežojumam līdzvērtīgu iedarbību – Direktīva 2001/77/EK – Valstu atjaunojamo enerģijas avotu atbalsta shēmas – Elektroenerģijas piegādātāju pienākums iegūt zaļos sertifikātus – Aizliegums atzīt citās Eiropas Savienības vai Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalstīs izsniegtos izcelsmes apliecinājumus





1.        Vai atbalsta shēmas elektroenerģijai, kas ražota, izmantojot atjaunojamos enerģijas avotus, izveide, piešķirot zaļos sertifikātus zaļās elektroenerģijas ražotājiem noteiktā reģionā un uzliekot elektroenerģijas izplatītājiem pienākumu katru gadu iesniegt noteiktu zaļo sertifikātu skaitu, kas atbilst kvotai, aizliedzot izmantot citā Eiropas Savienības vai Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) dalībvalstī izsniegtos izcelsmes apliecinājumus, ir saderīga ar preču brīvu apriti un diskriminācijas aizliegumu?

2.        Tas būtībā ir galvenais jautājums, kas ir uzdots šajos lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu un kas attiecas arī uz to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 27. septembra Direktīvu 2001/77/EK par tādas elektroenerģijas pielietojuma veicināšanu iekšējā elektrības tirgū, kas ražota, izmantojot neizsīkstošos enerģijas avotus (2), un Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 26. jūnija Direktīvu 2003/54/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu un par Direktīvas 96/92/EK atcelšanu (3).

3.        Saskaroties ar jomu, kurā, iespējams, pārklājas un saduras divi ļoti spēcīgi Eiropas sistēmas spēki – preču brīva aprite un vides aizsardzība –, sākotnēji šķiet, ka Tiesai šajās lietās ir jāveic grūts un bīstams samierināšanas uzdevums un jārod līdzsvars starp šiem mērķiem, kuri abi ir balstīti uz pamatvērtībām.

4.        Tomēr, manuprāt, Tiesa nevarēs veikt šo uzdevumu, jo attiecīgais valsts tiesiskais regulējums, kurā aizliegts ņemt vērā ārvalstīs izsniegtos izcelsmes apliecinājumus, nav un nevar būt izdots ar mērķi nodrošināt vides aizsardzību.

5.        Šajos secinājumos apgalvošu, ka, ja Direktīvas 2001/77 5. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums par atbalstu atjaunojamas enerģijas avotiem kā pamatlietā, kurā, piešķirot zaļos sertifikātus zaļās elektroenerģijas ražotājiem noteiktā reģionā un izvirzot prasību elektroenerģijas izplatītājiem katru gadu iesniegt noteiktu zaļo sertifikātu skaitu, kas atbilst kvotai, ir izslēgta citā Eiropas Savienības vai EEZ dalībvalstī izsniegto izcelsmes apliecinājumu ņemšana vērā, tad EKL 28. pantam un 1992. gada 2. maija Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (4) 11. pantam neatbilst tāds regulējums, kurā diskriminējoši ierobežota tirdzniecība starp dalībvalstīm, neattaisnojot to ar sevišķi svarīgām vides aizsardzības prasībām.

I –    Piemērojamās tiesības

A –    Savienības tiesības

1)      Direktīva 2001/77

6.        Direktīvā 2001/77, kas saskaņā ar tās preambulas 1. apsvērumu ir pieņemta, lai veicinātu vides aizsardzību un ilgtspējīgu attīstību, radītu darbavietas vietējā līmenī, stiprinātu sociālo kohēziju, uzlabotu piegādes drošību un ļautu ātrāk sasniegt mērķus, kuri ir izvirzīti ANO vispārējai konvencijai par klimata pārmaiņām pievienotajā Kioto protokolā, kas pieņemts 1997. gada 11. decembrī (5) un Eiropas Kopienas vārdā apstiprināts ar [Padomes] Lēmumu 2002/358/EK (6), ir noteikti orientējoši valstu mērķi attiecībā uz elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos enerģijas avotus, lai 2010. gadā tās apjoms būtu 22 % no kopējā apjoma.

7.        Direktīvas 2001/77 preambulas 10., 11. un 14.–16. apsvēruma teksts bija šāds:

“(10) Ar šo direktīvu netiek prasīts, lai dalībvalstis atzītu, ka izcelsmes apliecinājuma iegāde no citām dalībvalstīm vai tai atbilstīga elektrības iepirkšana ir ieguldījums valsts kvotas saistību izpildē. Tomēr, lai veicinātu tirdzniecību ar elektrību, kas ražota, izmantojot neizsīkstošos enerģijas avotus, un lai palielinātu atklātību par labu patērētāja izvēlei starp elektrību, kas ražota, izmantojot izsīkstošos enerģijas avotus, un elektrību, kas ražota, izmantojot neizsīkstošos enerģijas avotus, nepieciešams apliecināt šādas elektrības izcelsmi. Izcelsmes apliecināšanas shēmas pašas par sevi nenozīmē tiesības gūt labumu no dažādās dalībvalstīs izveidotiem valsts līmeņa atbalsta mehānismiem. Svarīgi, lai visi tādas elektrības veidi, kas ražota, izmantojot neizsīkstošos enerģijas avotus, būtu ietverti minētajos izcelsmes apliecinājumos.

(11)      Svarīgi, lai izcelsmes apliecinājumi tiktu skaidri nošķirti no apmaiņai paredzētajiem zaļajiem sertifikātiem.

[..]

(14)      Lai valsts līmenī atbalstītu neizsīkstošo enerģijas avotu izmantošanu, dalībvalstis pielieto dažādus mehānismus, tostarp zaļos sertifikātus, investīciju palīdzību, atbrīvošanu no nodokļiem vai to atvieglojumus, nodokļu atmaksāšanu un tiešās cenu atbalsta shēmas. Lai saglabātu ieguldītāju uzticību, svarīgs veids, kā sasniegt šīs direktīvas mērķi, ir garantēt minēto mehānismu pienācīgu darbību, līdz sāk darboties Kopienas sistēma.

(15)      Ir pāragri lemt par Kopienas sistēmu attiecībā uz atbalsta shēmām, ņemot vērā ierobežoto pieredzi ar valstu shēmām un pašreizējo relatīvi nelielo daļu, ko veido tā elektrība par atbalsta cenām, kas saražota, izmantojot neizsīkstošos enerģijas avotus Kopienā.

(16)      Tomēr pēc pietiekoši ilga pārejas laika atbalsta shēmas jāpielāgo iekšējam elektrības tirgum, kas pašlaik veidojas. [..]”

8.        Saskaņā ar Direktīvas 2001/77 1. pantu tās “[..] mērķis ir veicināt elektrības ražošanā izmantojamo neizsīkstošo enerģijas avotu nozīmes palielināšanos iekšējā elektrības tirgū un radīt pamatu vēlākai Kopienas sistēmai šajā jomā”.

9.        Saskaņā ar šīs direktīvas 3. panta 1. punktu:

“Dalībvalstis veic attiecīgus pasākumus, lai iedrošinātu lielāku tās elektrības patēriņu, kas ražota, izmantojot neizsīkstošos enerģijas avotus, saskaņā ar valsts orientējošajiem mērķiem, kas minēti 2. punktā. Šiem pasākumiem jābūt proporcionāliem sasniedzamajam mērķim.”

10.      Minētās direktīvas 4. pantā ar nosaukumu “Atbalsta shēmas” ir noteikts:

“1.      Neierobežojot [EK līguma] 87. un 88. pantu, Komisija izvērtē dalībvalstīs piemērotos mehānismus, saskaņā ar kuriem elektrības ražotājs, pamatojoties uz valsts iestāžu pieņemtiem noteikumiem, saņem tiešu vai netiešu atbalstu, un kuri varētu izpausties kā tirdzniecības ierobežošana, vērtējumā noskaidrojot, vai minētie mehānismi palīdz sasniegt mērķus, kas norādīti [EK līguma] 6. un 174. pantā.

2.      Komisija līdz 2005. gada 27. oktobrim sagatavo sīki izstrādātu ziņojumu [..]. Šim ziņojumam vajadzības gadījumā pievieno priekšlikumu Kopienas sistēmas izveidei attiecībā uz atbalsta shēmām saistībā ar elektrību, kas ražota, izmantojot neizsīkstošos enerģijas avotus.

Priekšlikumam sistēmas izveidei vajadzētu:

[..]

b)      būt saderīgam ar iekšējā elektrības tirgus principiem;

[..].”

11.      Direktīvas 2001/77 5. pantā ar nosaukumu “Izcelsmes apliecinājums elektrībai, kas ražota, izmantojot neizsīkstošos enerģijas avotus”, ir noteikts:

“1.      Dalībvalstis līdz 2003. gada 27. oktobrim nodrošina, ka ir iespējams apliecināt elektrības, kas ražota, izmantojot neizsīkstošos enerģijas avotus, izcelsmi kā tādu šīs direktīvas nozīmē saskaņā ar objektīviem, atklātiem un nediskriminējošiem kritērijiem, ko noteikusi katra dalībvalsts. Tās nodrošina, ka pēc pieprasījuma šādā nolūkā izsniedz izcelsmes apliecinājumu.

[..]

3.      Izcelsmes apliecinājumi:

–      norāda enerģijas avotu, kurš tika izmantots elektrības ražošanai, minot ražošanas laikus un vietas, kā arī, hidroelektroiekārtu gadījumā, norāda to jaudu,

–      tā paredzēta [ir paredzēti], lai elektrības, kas ražota, izmantojot neizsīkstošos enerģijas avotus, ražotāji varētu uzskatāmi pierādīt, ka viņu pārdotā elektrība ir ražota, izmantojot neizsīkstošos enerģijas avotus šīs direktīvas nozīmē.

4.      Šādus izcelsmes apliecinājumus, kas izsniegti saskaņā ar 2. punktu, dalībvalstīm savstarpēji jāatzīst, taču vienīgi kā 3. punktā minēto elementu pierādījumu. Atteikumu atzīt izcelsmes apliecinājumu par šādu pierādījumu, jo īpaši ar krāpšanas novēršanu saistītu iemeslu dēļ, jāpamato ar izvērtējumu pēc objektīviem, atklātiem un nediskriminējošiem kritērijiem. [..]”

12.      Direktīva 2001/77 tika iekļauta Līgumā par EEZ ar EEZ Apvienotās komitejas 2005. gada 8. jūlija Lēmumu Nr. 102/2005, ar ko groza minētā līguma IV pielikumu (Enerģētika) (7), kas stājās spēkā 2006. gada 1. septembrī.

13.      Direktīvas 2001/77 2. pants, 3. panta 2. punkts un 4.–8. pants tika atcelti no 2010. gada 1. aprīļa, stājoties spēkā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvai 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu un ar ko groza un sekojoši atceļ Direktīvas 2001/77/EK un 2003/30/EK (8). Ar šo direktīvu no 2012. gada 1. janvāra pilnībā tika atcelta Direktīva 2001/77.

2)      Direktīva 2003/54

14.      Direktīva 2003/54 ietilpst “otrajā enerģētikas paketē”, kuru Savienības likumdevējs pieņēma, lai pakāpeniski liberalizētu elektroenerģijas un gāzes iekšējo tirgu.

15.      Direktīvas 2003/54 preambulas 26. apsvērumā ir noteikts:

“Sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību ievērošana ir šīs direktīvas pamatprasība, un šajā direktīvā ir svarīgi precizēt kopīgos minimālos standartus, kurus ievēro visas dalībvalstis un kuros ņemti vērā patērētāju aizsardzības mērķi, piegāžu drošība, vides aizsardzība un līdzvērtīga konkurence visās dalībvalstīs. Svarīgi, lai sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības varētu interpretēt katrā valstī, ņemot vērā apstākļus valstī un ievērojot Kopienas tiesību aktus.”

16.      Saskaņā ar šīs direktīvas 3. panta 1. un 2. punktu:

“1.      Pamatojoties uz institucionālo organizāciju un ievērojot subsidiaritātes principu, dalībvalstis nodrošina to, ka, neskarot 2. punktu, elektroenerģijas uzņēmumi strādā saskaņā ar šīs direktīvas principiem, lai izveidotu konkurētspējīgu, drošu un vides kontekstā ilgtspējīgu elektroenerģijas tirgu, un nepieļauj diskrimināciju starp minētajiem uzņēmumiem attiecībā uz tiesībām vai pienākumiem.

2.      Pilnībā ievērojot attiecīgos [EK līguma] noteikumus, īpaši tā 86. pantu, dalībvalstis uzņēmumiem, kas darbojas elektroenerģijas nozarē, var vispārējās ekonomiskās interesēs uzlikt sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, kuras attiecas uz drošību, tostarp piegādes drošību, piegādes regularitāti, kvalitāti un cenu, kā arī uz vides aizsardzību, tostarp energoefektivitāti un klimata aizsardzību. Šādām saistībām ir jābūt skaidri definētām, pārskatāmām, nediskriminējošām, pārbaudāmām, un tām jāgarantē tas, ka visiem ES elektroenerģijas uzņēmumiem ir vienlīdzīga pieeja valstu patērētājiem. [..]”

17.      Direktīva 2003/54 tika iekļauta Līgumā par EEZ ar EEZ Apvienotās komitejas 2005. gada 2. decembra Lēmumu Nr. 146/2005, ar ko groza minētā līguma IV pielikumu (Enerģētika) (9), kas stājās spēkā 2007. gada 1. jūnijā.

B –    Flandrijas reģiona tiesības

1)      2000. gada 17. jūlija Dekrēts par elektroenerģijas tirgus organizāciju

18.      2000. gada 17. jūlija Dekrēta par elektroenerģijas tirgus organizāciju (Vlaams decreet houdende no Organisatie van elektriciteitsmarkt) (10) mērķis ir tostarp nodrošināt Direktīvas 2001/77 un Direktīvas 2003/54 īstenošanu. Tas tika atcelts ar 2009. gada 8. maija dekrētu.

19.      Dekrēta par elektroenerģiju 2. panta 17. punktā “[zaļais] sertifikāts” ir definēts kā “nododams nemateriāls labums, kas apliecina, ka [ražotājs] noteikta gada laikā ir saražojis noteiktu [zaļās] elektroenerģijas daudzumu, kas ir izteikts kWh”.

20.      Minētā dekrēta 22. pantā bija paredzēts: “ja ražotājs pierāda, ka [zaļā] elektroenerģija ir ražota Flandrijā [..], regulatīvā iestāde pēc ražotāja pieprasījuma izsniedz zaļo sertifikātu par katriem 1000 kWh”.

21.      Minētā dekrēta 23. panta 1. punktā bija noteikts, ka “katram piegādātājam, kurš piegādā elektroenerģiju sadales vai pārvades sistēmai pieslēgtajam gala patērētājam, ir pienākums līdz katra gada 31. martam iesniegt regulatīvajai iestādei noteiktu [zaļo] sertifikātu skaitu, ko nosaka, piemērojot 2. punktu”.

22.      Šī paša dekrēta 23.a pantā ir atļauts pārdot elektroenerģiju gala patērētājiem Flandrijas reģionā, “ja piegādātājs [Vlaamse Reguleringsinstantie voor de Elektriciteits‑ en Gasmarkt [Flandrijas elektroenerģijas un gāzes tirgus regulatīvā iestāde] (11)] iesniedz attiecīgu [zaļo] sertifikātu skaitu”.

23.      Dekrēta par elektroenerģiju 24. pantā bija paredzēts, ka vlaamse regering [Flandrijas valdība] (12) “pieņem noteikumus un procedūras saistībā ar [zaļo] sertifikātu piešķiršanu un nosaka, kādi sertifikāti tiek ņemti vērā, pildot 23. pantā uzlikto pienākumu”.

24.      Šī paša dekrēta 25. pantā bija paredzēts, ka, “neskarot 23. pantu, Flandrijas valdība, uzklausot regulatīvās iestādes nostāju un ņemot vērā identiskus vai līdzvērtīgus apliecinājumus par šāda veida sertifikātu izsniegšanu, ir tiesīga atzīt tādus elektroenerģijas [zaļos] sertifikātus, kas nav izsniegti Flandrijas reģionā”.

25.      Minētā dekrēta 37. panta 2. punktā bija noteikts, ka “administratīvais naudas sods par 23. panta 1. punkta pārkāpumu ir [..] no 2005. gada 31. marta [..] EUR 125 par katru trūkstošo sertifikātu”.

2)      Flandrijas valdības 2004. gada 5. marta dekrēts

26.      Dekrēta par elektroenerģiju 24. panta īstenošanu nodrošina ar Flandrijas valdības 2004. gada 5. marta dekrētu.

27.      Šī dekrēta sākotnējā redakcijā bija iekļauts 15. panta 1. punkts, kurā bija noteikts: “lai izpildītu pienākumu saistībā ar [zaļajiem] sertifikātiem, VREG pieņem tikai [zaļos] sertifikātus, kas ir piešķirti Flandrijas reģionā ražotajai elektroenerģijai [..]”.

28.      Ņemot vērā Valsts padomes lēmumu, ar kuru tika apturēta Flandrijas valdības 2004. gada 5. marta dekrēta 15. panta īstenošana, minētais pants 2004. gada 25. februāra dekrētā, kas ir piemērojams lietā C‑204/12, tika grozīts, minētā panta 1. punktā svītrojot vārdus “Flandrijas reģionā”.

29.      Turklāt ar grozījumiem, kuri izdarīti ar 2005. gada 8. jūlija dekrētu, kas piemērojams apvienotajās lietās no C‑205/12 līdz C‑208/12, Flandrijas valdības 2004. gada 5. marta dekrētā tika iekļauti šādi noteikumi.

30.      Šī dekrēta 1. panta 2. punkta 14. apakšpunktā “izcelsmes apliecinājums” ir definēts kā “apliecinošs dokuments, lai pierādītu, ka [gala] patērētājiem [noteikts] piegādātās elektrības daudzums ir saražots, izmantojot atjaunojamus enerģijas avotus”.

31.      Minētā dekrēta 13. panta 2. un 3. punkts, kas bija iekļauts III sadaļā ar nosaukumu “[Zaļo] sertifikātu reģistrācija”, ir formulēts šādi:

“2. punkts. [Zaļajā] sertifikātā reģistrē vismaz šādus datus:

[..]

6°      vai [zaļais] sertifikāts ir vai nav atzīstams, lai izpildītu 15. pantā noteikto pienākumu attiecībā uz sertifikātiem;

[..]

3. punkts. 2. punkta 6. apakšpunktā minētā norāde ir:

1°      “atzīstams”, ja [zaļais] sertifikāts atbilst 15. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem [..];

2°      “neatzīstams”, ja [zaļais] sertifikāts neatbilst 15. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem [..].”

32.      Minētā dekrēta 15. panta 3. punktā bija noteikts, ka “[zaļos] sertifikātus, kurus izmanto kā izcelsmes apliecinājumu saskaņā ar III sadaļas noteikumiem, var izmantot arī, pildot prasību iesniegt sertifikātus, ar nosacījumu, ka 13. panta 2. punkta 6. apakšpunktā minētā norāde ir “atzīstams””.

33.      2004. gada 5. marta dekrēta, kurā grozījumi izdarīti ar 2005. gada 8. jūlija dekrētu, 15.a un 15.c pantā, kas bija ietverti III sadaļā ar nosaukumu “[Zaļo] sertifikātu izmantošana par izcelsmes apliecinājumu”, bija noteikts:

“15.a pants. 1. punkts. [Zaļos] sertifikātus izmanto kā izcelsmes apliecinājumu, ja tos iesniedz saistībā ar elektroenerģijas, kas ražota, izmantojot neatjaunojamus enerģijas avotus, tirdzniecību [gala] patērētājiem [..]

[..].

15.c pants. 1. punkts. Citā reģionā vai valstī izsniegtu izcelsmes apliecinājumu var ievest [Flandrijas reģionā, lai to tajā] izmantotu kā izcelsmes apliecinājumu, ar nosacījumu, ka [tā] īpašnieks [pierāda VREG šādu nosacījumu izpildi]:

[..]

2. punkts.      Ja tiek ievests citā reģionā vai valstī izsniegts izcelsmes apliecinājums, [tā] datus [..] reģistrē centrālajā datu bāzē [zaļā] sertifikāta formā ar šādām norādēm:

1°      “neatzīstams”, kā tas ir noteikts 13. panta 2. punkta 6. apakšpunktā;

[..].

Citā reģionā vai valstī izsniegtos [zaļos] sertifikātus var reģistrēt ar norādi “atzīstams”, ja, piemērojot [Dekrēta par elektroenerģiju] 25. pantu, Flandrijas valdība nolemj attiecīgos sertifikātus atzīt.

Reģistrēšana [notiek pēc tam, kad cita reģiona vai citas valsts kompetentā iestāde ir nosūtījusi VREG nepieciešamos datus par izcelsmes apliecinājumu], un pēc tam, kad izcelsmes apliecinājums ir galīgi atzīts par neizmantojamu citā valstī vai reģionā.

[..]”

II – Pamatlietas un prejudiciālie jautājumi

34.      Elektroenerģijas piegādātājam Essent Belgium NV (13) no 2003. gada līdz 2009. gadam bija jāpilda Dekrēta par elektroenerģiju 23. panta 1. punktā noteiktais pienākums katru gadu līdz 31. martam iesniegt VREG noteiktu skaitu zaļo sertifikātu.

35.      Lai izpildītu savas saistības, Essent laikposmā no 2005. gada līdz 2009. gadam iesniedza VREG zaļos sertifikātus ne tikai no elektroenerģijas ražotājiem, kas darbojas Flandrijas un Valonijas reģionā, kā arī galvaspilsētas Briseles reģionā, bet arī izcelsmes apliecinājumus no ražotājiem, kas darbojas Nīderlandē un Norvēģijā – 2005. gadā, Dānijā un Norvēģijā – 2006. gadā, un Norvēģijā – 2007.–2009. gadā (14).

36.      Uzskatot, ka, tā kā Flandrijas valdība nebija veikusi Dekrēta par elektroenerģiju 25. panta īstenošanas pasākumus, varēja atzīt tikai zaļos sertifikātus, kas apliecināja, ka elektroenerģija ir ražota Flandrijā, VREG, pamatojoties uz šā dekrēta 37. panta 2. punktu, uzlika Essent naudas sodus, kuru summa attiecīgi par 2005. gadu bija EUR 542 125, par 2006. gadu – EUR 234 750, par 2007. gadu – EUR 166 125, par 2008. gadu – EUR 281 250 un par 2009. gadu – EUR 302 375.

37.      Essent pārsūdzēja minētos lēmumus Rechtbank van eerste aanleg te Brussel [Briseles Pirmās instances tiesā] (Beļģija), un šī tiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai tāds valsts tiesiskais regulējums kā tas, kas ir ietverts Flandrijas [Dekrētā par elektroenerģiju], kurš ir īstenots ar [Flandrijas valdības 2004. gada 5. marta dekrētu] un grozīts ar [2005. gada 25. februāra dekrētu] un [2005. gada 8. jūlija dekrētu], atbilstoši kuram:

–        uzņēmējiem, kuri piegādā elektroenerģiju sadales vai pārvaldes sistēmai pieslēgtajiem gala patērētājiem, ir pienākums katru gadu regulatīvajai iestādei iesniegt noteiktu zaļo sertifikātu skaitu ([Dekrēta par elektroenerģiju] 23. pants),

–        uzņēmējiem, kuri piegādā elektroenerģiju sadales vai pārvaldes sistēmai pieslēgtajiem gala patērētājiem, [VREG] uzliek administratīvo naudas sodu, ja tie nav iesnieguši pietiekamu zaļo sertifikātu skaitu, lai izpildītu zaļo sertifikātu obligāto kvotu ([Dekrēta par elektroenerģiju] 37. panta 2. punkts),

–        ir skaidri precizēts, ka izcelsmes apliecinājumus no citām valstīm ar noteiktiem nosacījumiem var atzīt, lai izpildītu obligāto kvotu ([Flandrijas valdības] 2004. gada 5. marta dekrēta, kas ir grozīts ar 2005. gada 8. jūlija dekrētu, 15.c panta 2. punkts) [(šis ievilkums nav minēts jautājumā, kas uzdots lietā C‑204/12)],

–        [VREG] nevar vai nevēlas atzīt Norvēģijā [un Nīderlandē] [(mans precizējums jautājumam lietā C‑204/12)], [un Dānijā] [(mans precizējums jautājumam lietā C‑205/12)], [un Dānijā/Zviedrijā] [(mans precizējums jautājumam lietā C‑206/12)] izsniegtos izcelsmes apliecinājumus, jo Flandrijas valdība, kura ir atzinusi, ka šo sertifikātu iesniegšana ir identiska vai līdzvērtīga ([Dekrēta par elektroenerģiju] 25. pants, un [i) lietā C‑204/12] – Flandrijas valdības 2004. gada 5. marta dekrēta, kas ir grozīts ar 2005. gada 25. februāra dekrētu, 15. panta 1. punkts], [ii) lietās no C‑205/12 līdz C‑208/12] – Flandrijas valdības 2004. gada 5. marta dekrēta, kas ir grozīts ar 2005. gada 8. jūlijā dekrētu, 15.c panta 2. punkts]), nav veikusi īstenošanas pasākumus, turklāt konkrētajā gadījumā [VREG] nav pārbaudījusi šo identiskumu vai līdzvērtību,

–        visā laikposmā, kurā bija spēkā dekrēts [par elektroenerģiju], pārbaudot kvotu izpildi, faktiski tika atzīti tikai sertifikāti par Flandrijas reģionā ražoto zaļo [elektroenerģiju], bet uzņēmējiem, kuri piegādā elektroenerģiju sadales vai pārvaldes sistēmai pieslēgtajiem gala patērētājiem, nebija nekādas iespējas pierādīt, ka iesniegtie izcelsmes apliecinājumi [no citām Eiropas Savienības dalībvalstīm] [(šis precizējums nav iekļauts jautājumā, kas uzdots lietā C‑204/12)] atbilst nosacījumam par identiskiem vai līdzvērtīgiem apliecinājumiem attiecībā uz šādu sertifikātu izsniegšanu,

ir saderīgs ar EKL 28. pantu un Līguma par EEZ 11. pantu un/vai EKL 30. pantu un Līguma par EEZ 13. pantu [(lietās C‑207/12 un C‑208/12 jautājums attiecas tikai uz Līguma par EEZ 11. un 13. pantu)]?

2)      Vai [pirmajā jautājumā] minētais valsts tiesiskais regulējums ir saderīgs ar Direktīvas [2001/77] 5. pantu [(lietās C‑207/12 un C‑208/12 šis otrais jautājums ir uzdots tikai, “ciktāl minētais noteikums attiecas uz EEZ”)]?

3)      Vai valsts [pirmajā jautājumā] minētais tiesiskais regulējums ir saderīgs ar vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principu, kas ir paredzēti tostarp LESD 18. pantā [(lietās no C‑204/12 līdz C‑206/12)], Līguma par EEZ 4. pantā [(lietās C‑207/12 un C‑208/12)] un Direktīvas [2003/54] 3. pantā [(lietās C‑207/12 un C‑208/12 jautājums attiecas uz minēto 3. pantu tikai, “ciktāl šis noteikums attiecas uz EEZ”)]?”

III – Mana analīze

A –    Ievada apsvērumi

1)      Par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību

38.      VREG, Vlaamse Gewest (Flandrijas reģions) un Vlaamse Gemeenschap (Flandrijas kopiena) (15) apstrīd lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas ir iesniegti Tiesas vērtējumam, pieņemamību tādēļ, ka, pirmkārt, Tiesas kompetencē neesot interpretēt valsts tiesības vai spriest par to atbilstību Savienības tiesībām un, otrkārt, šie lūgumi neesot izmantojami pamatlietu risinājumam, jo tie esot balstīti uz valsts tiesību aktu kļūdainu interpretāciju, jo iesniedzējtiesa esot kļūdaini pielīdzinājusi izcelsmes apliecinājumus zaļajiem sertifikātiem, lai gan Dekrēta par elektroenerģiju 25. pants attiecas tikai uz izcelsmes apliecinājumiem.

39.      Šie divi argumenti nekādi neietekmē manu pārliecību attiecībā uz noteikumiem, kas reglamentē kompetenču sadalījumu starp Tiesu un valstu tiesām saistībā ar sadarbības mehānismu, kas ir izveidots ar LESD 267. pantu.

40.      Pirmkārt, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tikai valstu tiesas, kas izskata strīdu un uzņemas atbildību par pieņemamo tiesas nolēmumu, var, izvērtējot katras konkrētās lietas apstākļus, noteikt gan prejudiciāla nolēmuma nepieciešamību sprieduma taisīšanai, gan Tiesai uzdoto jautājumu nozīmību. Līdz ar to, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu. Atbilstības prezumpciju, kas piemīt jautājumiem, kurus valstu tiesas ir uzdevušas prejudiciālā kārtā, var noraidīt tikai izņēmuma gadījumos un tostarp tad, kad ir acīmredzami skaidrs, ka lūgtajai Savienības tiesību normu interpretācijai, uz ko attiecas jautājumi, nav nekādas saistības ar situāciju vai strīda priekšmetu pamatlietā (16).

41.      Otrkārt, Tiesa precizēja, ka tas, ka no uzdoto prejudiciālo jautājumu burtiskā formulējuma izriet, ka Tiesai tiek lūgts pieņemt nolēmumu par valsts tiesību normas saderību ar Savienības tiesībām, Tiesai neliedz dot lietderīgu atbildi iesniedzējtiesai, sniedzot tai interpretācijas elementus par Savienības tiesībām, kas tai ļaus pašai pieņemt nolēmumu par valsts tiesību saderību ar Savienības tiesībām (17).

42.      Treškārt, ir jāatgādina, ka Tiesai nav jāspriež par valsts tiesību interpretāciju (18). Proti, saskaņā ar kompetences sadalījumu starp Savienības tiesām un valstu tiesām Tiesai ir jāņem vērā tiesiskais konteksts, kādā iesniedzējtiesa uzdod prejudiciālos jautājumus lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu.

43.      Tomēr šajā gadījumā iesniedzējtiesai, kas nelūdz interpretēt valsts tiesību normas, rodas šaubas, vai reģionālās atbalsta shēmas elektroenerģijas ražošanai, izmantojot atjaunojamus enerģijas avotus, ir saderīgas ar dažādām Savienības tiesību normām – gan primārajām, gan sekundārajām, jo minētajās shēmās nav atļauts ņemt vērā ārvalstīs izsniegtos izcelsmes apliecinājumus. Iesniedzējtiesas lēmumā ir skaidri lūgts interpretēt konkrētas Savienības tiesību normas, norādot uz saikni, ko tā izveido starp minēto interpretāciju un attiecīgajām valsts tiesību normām. Turklāt tā precīzi norāda piemērojamās valsts tiesību normas un 2005. gadā veikto tiesiskā regulējuma grozījumu sekas. Tāpat ir jānorāda, ka strīda priekšmeta pamatlietās apraksts un tiesiskais un faktiskais konteksts, kurā ir uzdoti minētie jautājumi, ļāva ieinteresētajām pusēm lietderīgi iesniegt savus apsvērumus saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. panta otro daļu.

44.      Tādējādi lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāatzīst par pieņemamiem.

2)      Līguma par EEZ un tā IV pielikuma (Enerģētika) piemērošana

45.      Attiecībā uz Līgumu par EEZ tikai atgādināšu, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesai ir jānodrošina, ka šī līguma noteikumi, kas būtībā ir identiski LESD noteikumiem, dalībvalstīs tiek interpretēti vienoti (19).

B –    Atbilde uz jautājumiem

46.      Uzdodot jautājumus, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2001/77 5. pants vai – attiecīgajā gadījumā – EKL 28. un 30. pants, kā arī Līguma par EEZ 11. un 13. pants, vai arī nediskriminācijas princips, kas tostarp paredzēts EKL 12. pantā, Līguma par EEZ 4. pantā un Direktīvas 2003/54 3. pantā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums par atbalstu atjaunojamiem enerģijas avotiem kā pamatlietā, kurā ir aizliegts atzīt citā Savienības vai EEZ dalībvalstī izsniegtos izcelsmes apliecinājumus.

1)      Direktīvas 2001/77 interpretācija

47.      Ir iespējami divi pretēji Direktīvas 2001/77. noteikumu interpretācijas veidi.

48.      No vienas puses, VREG u.c. un Komisija, pamatojoties uz nošķiršanu starp izcelsmes apliecinājumu atzīšanas sistēmu, kas izveidota ar šo direktīvu, lai nodrošinātu zaļās elektroenerģijas brīvu apriti, un zaļo sertifikātu atzīšanas sistēmu, kas ir ieviesta, īstenojot valstu atbalsta shēmas, noliedz jebkādu pretrunu starp Flandrijas tiesiskā regulējuma un minētās direktīvas noteikumiem.

49.      Komisija uzskata, ka no Direktīvas 2001/77 preambulas 10. un 11. apsvēruma izriet, ka izcelsmes apliecinājumu sistēma, kas izveidota saskaņā ar šīs direktīvas 5. pantu, lai veicinātu elektroenerģijas tirdzniecību un lai palielinātu pārskatāmību, ļaujot patērētājiem noteikt, ka elektroenerģija ir ražota, izmantojot atjaunojamos enerģijas avotus, ir jānošķir no zaļo sertifikātu sistēmas, kas izveidota dažās valstu atbalsta shēmās minētās direktīvas 4. panta izpratnē. Savukārt šie zaļie sertifikāti, kas neiekļaujas saskaņotā sistēmā, ir paredzēti, lai subsidētu zaļās elektroenerģijas ražošanu, nodrošinot elektroenerģijas ražotājiem papildu ienākumus, kas sedz ražošanas laikā radušās papildu izmaksas. Atšķirībā no izcelsmes apliecinājumiem tie ir apgrozāmi vērtspapīri, ko var tirgot otrreizējā tirgū, kurā ražotāji savstarpēji konkurē. No tā izriet, ka izcelsmes apliecinājumi nepiešķir tiesības izmantot valsts līmeņa atbalsta shēmas un ka dalībvalstīm nav pienākuma atzīt citās dalībvalstīs izsniegtos izcelsmes apliecinājumus kā ieguldījumu valsts kvotas saistību izpildē.

50.      Turpinot argumentāciju, kuras pamatā tāpat ir atšķirība starp izcelsmes apliecinājumiem un zaļajiem sertifikātiem, VREG u.c. noraida Direktīvas 2001/77 5. panta piemērošanu attiecībā uz izcelsmes apliecinājumiem par labu šīs direktīvas 4. pantam, kas attiecas uz atbalsta shēmām. VREG u.c. uzskata, ka izcelsmes apliecinājumiem, kuru mērķis ir veicināt zaļās elektroenerģijas tirdzniecību un palielināt pārskatāmību, ir atšķirīgs mērķis nekā zaļajiem sertifikātiem, kas ir instrumenti valsts kvotu saistību izpildes veicināšanai attiecībā uz tādas elektroenerģijas piegādi, kas ražota, izmantojot atjaunojamos enerģijas avotus. Tomēr, konstatējot, ka iesniedzējtiesa skaidri uzdeva prejudiciālo jautājumu tikai par valsts tiesiskā regulējuma saderību ar Direktīvas 2001/77 5. pantu, VREG u.c. šajā ziņā norāda, ka izcelsmes apliecinājumu sistēma, kas pastāv Flandrijas reģionā, ir saderīga ar minētajā noteikumā paredzētajiem nosacījumiem.

51.      No otras puses, Essent un Nīderlandes valdība aizstāv pretēju nostāju, pamatojoties uz to, ka strīdīgajā sistēmā nav paredzēts atzīt citās dalībvalstīs izsniegtos izcelsmes apliecinājumus, lai gan saskaņā ar Direktīvas 2001/77 5. panta 4. punktu šāda izslēgšana ir pieļaujama tikai, pamatojoties uz objektīviem, atklātiem un nediskriminējošiem kritērijiem.

52.      Līdz ar to viņi uzskata, ka Flandrijas tiesiskais regulējums nav saderīgs ar izcelsmes apliecinājumu savstarpējas atzīšanas principu.

53.      Man nerodas šaubas šajā jautājumā, uz kuru jārod atbilde atbilstoši Tiesas interpretācijas metodēm, secīgi pārbaudot Direktīvas 2001/77 formulējumu, vispārējo sistēmu un mērķus.

54.      Šīs direktīvas 5. panta 3. punktā ir paredzēts, ka izcelsmes apliecinājumi, kuros norādīts enerģijas avots, kas tika izmantots elektroenerģijas ražošanai, minot ražošanas laikus un vietas, ir paredzēti, lai ļautu elektroenerģijas ražotājiem pierādīt, ka viņu pārdotā elektroenerģija ir ražota, izmantojot atjaunojamos enerģijas avotus. Minētās direktīvas 5. panta 4. punktā ir noteikts izcelsmes apliecinājumu savstarpējās atzīšanas princips, bet šī atzīšana ierobežota, paredzot, ka apliecinājumi ir jāatzīst “vienīgi kā pierādījums”. Apstākļa vārda “vienīgi” lietojums norāda uz Savienības likumdevēja nodomu noteikt, ka izcelsmes apliecinājumu savstarpējās atzīšanas sekas ir tikai saražotās zaļās elektroenerģijas izcelsmes pierādīšana.

55.      Turklāt Direktīvas 2001/77 preambulas 10. apsvērumā ir precizēts, ka dalībvalstīm nav pienākuma atzīt, ka izcelsmes apliecinājuma iegāde no citām dalībvalstīm vai tai atbilstīga elektroenerģijas iepirkšana ir ieguldījums valsts kvotas saistību izpildē un ka izcelsmes apliecināšanas shēmas pēc savas būtības nepiešķir tiesības gūt labumu no valstu atbalsta mehānismiem.

56.      No minētā izriet, ka Direktīvā 2001/77 nav noteikts pienākums atzīt izcelsmes apliecinājumus no ārvalstu ražotājiem tādā valsts atbalsta shēmā kā pamatlietā, kas ir balstīta uz zaļo sertifikātu izsniegšanu.

57.      Šo literāro interpretāciju apstiprina konstatējumi, kas gūti, analizējot Direktīvas 2001/77 vispārējo sistēmu. Netiek apšaubīts, ka tajā ir skaidri nošķirta izcelsmes apliecinājumu sistēma no valsts atbalsta mehānismiem atjaunojamajiem enerģijas avotiem, katram no tiem veltot atsevišķu pantu. Kaut arī Direktīvas 2001/77 4. pantā ir tikai paredzēts, ka Komisija veiks dalībvalstīs īstenoto atbalsta mehānismu vērtējumu, skaidri norādot, ka šie mehānismi var ierobežot tirdzniecību, ņemot vērā, ka tie veicina EK līguma 6. un 174. pantā noteikto mērķu sasniegšanu, šīs pašas direktīvas 5. pantā ir noteikti un reglamentēti izcelsmes apliecinājumi, kuri izstrādāti tā, lai atvieglotu zaļās elektroenerģijas tirdzniecību, lai nodrošinātu to savstarpēju atzīšanu. No tā izriet, ka izcelsmes apliecinājumi un zaļie sertifikāti Direktīvas 2001/77 izpratnē ir divi atšķirīgi un dažādi tiesību instrumenti.

58.      Visbeidzot manis piedāvāto interpretāciju apstiprina Direktīvas 2001/77 mērķi, kas tostarp izriet no tās preambulas apsvērumiem. Tās mērķis nav tiesību aktu pilnīga saskaņošana attiecībā uz elektroenerģiju, kas ražota, izmantojot atjaunojamos enerģijas avotus. Tajā ir tikai noteikti orientējoši valsts mērķi patēriņam, bet ir atstāta dalībvalstīm brīva izvēle attiecībā uz īstenojamo pasākumu būtību un saturu, lai sasniegtu minētos mērķus, un minētajām valstīm tātad ir plaša rīcības brīvība. Saskaņā ar Direktīvas 2001/77 preambulas 14.–16. apsvērumu tajā ir izveidota pārejas sistēma, kuras darbības laikā dalībvalstis var piemērot dažādus atbalsta mehānismus, tostarp zaļo sertifikātu mehānismu, attiecībā uz kuriem ir norādīts, ka ir “pāragri” lemt par Kopienas sistēmu. Tomēr uzlikt dalībvalstīm pienākumu atzīt izcelsmes apliecinājumus, īstenojot atbalsta shēmas, nozīmētu ierobežot to rīcības brīvību šajā jomā, bet tāds acīmredzami nebija Savienības likumdevēja nodoms.

59.      Tāpēc saskaņā ar iepriekš sacīto Direktīvā 2001/77, kurā noteikts, ka izcelsmes apliecinājumi un zaļie sertifikāti ir divi atšķirīgi un dažādi tiesiski instrumenti, nav paredzēts pienākums šos apliecinājumus pielīdzināt šiem sertifikātiem, īstenojot valsts atbalsta shēmas attiecībā uz elektroenerģijas ražošanu un izmantojot atjaunojamos enerģijas avotus.

60.      Tāpēc ir svarīgi pārbaudīt, vai EKL 28. un 30. pants, kā arī Līguma par EEZ 11. pants pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kāds ir pamatlietās.

2)      Tiesību normu par preču brīvu apriti interpretācija

61.      Iesniedzējtiesa, atsaucoties uz 2001. gada 13. marta spriedumu lietā PreussenElektra (20), uzskata, ka elektroenerģijas piegādātājiem, kas darbojas Flandrijas reģionā, uzliktais pienākums iegādāties Flandrijas zaļos sertifikātus sākotnēji ir vērtējams kā pasākums ar kvantitatīvam importa ierobežojumam līdzvērtīgu iedarbību. Turklāt Rechtbank van eerste aanleg te Brussel, atsaucoties uz Komisijas 2001. gada 25. jūlija vēstuli Beļģijas Karalistei saistībā ar paziņojumu par strīdīgo tiesisko regulējumu saskaņā ar līguma par valsts atbalstu noteikumiem, norāda, ka Flandrijas iestādes ir skaidri apņēmušās “nepārkāpt iekšējo tirgu regulējošus noteikumus, [..] nodrošināt elektroenerģijas importētājiem iespēju pierādīt, ka viņi ir importējuši zaļo elektroenerģiju”.

62.      Saskaņā ar VREG u.c. teikto iesniedzējtiesa esot kļūdaini pieņēmusi, ka izcelsmes apliecinājumi ir preces EKL 28. panta izpratnē, lai gan šos apliecinājumus nevarot šādi kvalificēt, ņemot vērā to nemateriālo un papildu raksturu. Tikai pašu elektroenerģiju varot atzīt par preci, bet tas, vai Flandrijas tiesiskajā regulējumā tiek ierobežota zaļās elektroenerģijas brīva aprite, neesot prejudiciālā jautājuma priekšmets. Katra ziņā strīdīgā shēma neradot šķērsli, jo ārvalstīs ražoto zaļo elektroenerģiju varot brīvi importēt Flandrijas reģionā. Turklāt pamatlietā neesot runa par citu Savienības vai EEZ dalībvalstu zaļajiem sertifikātiem, un arī tie neesot preces.

63.      Visbeidzot, pieņemot, ka var konstatēt šķērsli preču brīvai apritei, VREG u.c. uzskata, ka tas ir attaisnojams ar sevišķi svarīgām vides aizsardzības prasībām un ka Flandrijas tiesiskais regulējums ir nediskriminējošs, piemērots un samērīgs pasākums.

64.      Vispirms Komisija apgalvo, ka, ja elektroenerģija saskaņā ar Tiesas judikatūru ir uzskatāma par preci EKL 28. panta un Līguma par EEZ 11. panta izpratnē, to nevar attiecināt arī uz izcelsmes apliecinājumiem, kuriem ir papildu raksturs attiecībā uz elektroenerģiju, kuras tirdzniecību tie veicina. Turklāt Komisija, ņemdama vērā, ka tādu tiesisko regulējumu kā pamatlietā, kurā ir apvienota zaļo sertifikātu sistēma ar obligāto kvotu sistēmu, nevar pielīdzināt shēmai, par kuru bija runa iepriekš minētajā spriedumā lietā PreussenElektra, jo elektroenerģijas izplatītāji patur tiesības piegādāt zaļo elektroenerģiju no citām dalībvalstīm vai EEZ valstīm, tomēr neizslēdz, ka attiecīgais tiesiskais regulējums vismaz potenciāli var ierobežot preču brīvu apriti.

65.      Komisija tomēr uzskata, ka šis šķērslis ir attaisnots ar vides aizsardzības mērķi. Šajā ziņā tā apgalvo, ka strīdīgais tiesiskais regulējums pamatlietā palīdz samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas, veicina reģionālu pieeju piesārņojumam saskaņā ar principu, ka kaitējums videi kā prioritārs jautājums ir jānovērš tā rašanās vietā, un ir saderīgs ar Direktīvā 2001/77 dalībvalstīm paredzēto pienākumu noteikt valsts orientējošos mērķus attiecībā uz tādas elektroenerģijas patēriņu, kas ražota, izmantojot atjaunojamos enerģijas avotus, tādējādi Savienībai cenšoties nodrošināt, lai visas dalībvalstis līdzsvaroti un samērīgi sekmētu Eiropas mērķu sasniegšanu siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas jomā.

66.      Uzsverot, ka valsts līmeņa atbalsta mehānismi atjaunojamo enerģijas avotu jomā nav saskaņoti, Komisija piebilst, ka, ņemot vērā dalībvalstu klimata un ģeogrāfiskās atšķirības, jānovērš piesārņojuma koncentrēšanās reģionos, kur dabas resursu trūkuma dēļ ir grūtāk ražot zaļo elektroenerģiju, un jānodrošina, lai valsts mērķtiecīgs atbalsts arī šajos reģionos varētu stimulēt vietējās zaļās elektroenerģijas ražošanu. Saskaņā ar Komisijas viedokli, dodot iespēju visiem ārvalstu ražotājiem izmantot valsts atbalstu, var rasties pieplūdums tām valstu shēmām, kas piedāvā vislabākos noteikumus, tādējādi apdraudot visām dalībvalstīm noteikto pienākumu sasniegt savus valsts mērķus.

67.      Essent norāda, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru elektroenerģija ir uzskatāma par preci (21), un konstatē, ka attiecīgais tiesiskais regulējums tika pieņemts, pārkāpjot aizliegumu noteikt kvantitatīvus importa ierobežojumus un pasākumus ar līdzvērtīgu iedarbību. Atteikums atzīt citās Savienības vai EEZ dalībvalstīs izsniegtos izcelsmes apliecinājumus, pamatojoties tikai un vienīgi uz ģeogrāfisko izcelsmi un nepārbaudot, vai tie ir līdzvērtīgi Flandrijas reģionā izsniegtajiem zaļajiem sertifikātiem, radot šķērsli zaļās elektroenerģijas importam.

68.      Prasītāja pamatlietā uzskata, ka šādu pasākumu nevar attaisnot ar vides aizsardzības mērķi, jo šajā ziņā ārvalstīs izsniegtajiem izcelsmes apliecinājumiem ir tāds pats mērķis kā zaļās enerģijas sertifikātiem, proti, veicināt zaļās elektroenerģijas ražošanas un patēriņa pieaugumu iekšējā tirgū. Tā piebilst, ka mērķi veicināt vietējo ražošanu nevar uzskatīt par attaisnojumu, jo šis mērķis neizriet no Dekrēta par elektroenerģiju un pat būtu pretrunā dekrēta pamatojumu izklāstā minētajam mērķim veicināt atjaunojamo enerģijas avotu attīstību “atbilstoši tirgum”. Turklāt veicināt vietējo ražošanu nozīmētu diskriminēt izcelsmes apliecinājumu dēļ, priekšroku dodot Flandrijas ražotājiem.

69.      Atbildot uz uzdoto jautājumu, savu argumentāciju izklāstīšu trijos posmos, cenšoties noskaidrot, pirmkārt, vai ir piemērojamas tiesību normas par preču brīvu apriti, otrkārt, vai uz attiecīgo tiesisko regulējumu attiecas aizliegums radīt šķēršļus, un, treškārt, izklāstīšu iespējamos attaisnojumus.

a)      Tiesību normu par preču brīvu apriti piemērojamība

70.      Vispirms ir jāatgādina, ka, tā kā Direktīvā 2001/77 nav saskaņotas atbalsta shēmas atjaunojamiem enerģijas avotiem, dalībvalstīm ir pienākums ievērot Līgumos noteiktās pamatbrīvības, tostarp arī preču aprites brīvību.

71.      Lai tā būtu piemērojama, ir jānodrošina, lai valsts tiesiskajam regulējumam būtu ietekme uz preču apriti EK līguma izpratnē. Lai spriestu par to, vai tā tas ir pamatlietās, manuprāt, vispirms īsumā ir jāaplūko tas, kā darbojas ar Flandrijas tiesisko regulējumu izveidotā zaļo sertifikātu sistēma.

72.      Vispirms atgādināšu, ka, īstenojot atjaunojamo enerģijas avotu veicināšanas politiku, var izmantot vairākus instrumentus, piemēram, garantētā pirkuma cenu sistēmas, izsoles mehānismus vai zaļo sertifikātu sistēmas. Uz šiem sertifikātiem, kas ir ieviesti vairākās dalībvalstīs, attiecas dažādi pēc būtības darbības noteikumi (22).

73.      Runājot tieši par attiecīgo Flandrijas tiesisko regulējumu pamatlietās, zaļo sertifikātu sistēma, kura ir ieviesta 2001. gada 1. janvārī, ir balstīta uz dubulto mehānismu, ko veido zaļo sertifikātu piešķiršana elektroenerģijas ražotājiem, kas izmanto atjaunojamos enerģijas avotus, un kvotas saistību vienlaicīga ieviešana elektroenerģijas izplatītājiem.

74.      Pirmkārt, elektroenerģijas ražotājiem zaļos sertifikātus piešķir par iepriekš noteiktu tādas elektroenerģijas daudzumu, kas ražota, izmantojot atjaunojamos enerģijas avotus vai kvalitatīvās koģenerācijas stacijās. Tā kā šos sertifikātus var pārdot, mehānisms veicina zaļās elektroenerģijas ražošanu, ļaujot ražotājiem saņemt atlīdzību, ne tikai pārdodot elektroenerģiju tīklā, bet arī pārdodot sertifikātus tirgū.

75.      Otrkārt, elektroenerģijas izplatītājiem ir pienākums iegādāties noteiktu zaļo sertifikātu kvotu, kas aprēķināta, ņemot vērā patērētājiem pārdoto kopējo elektroenerģijas daudzumu. Izplatītājiem, kas nevar iesniegt katru gadu prasīto zaļo sertifikātu kvotu, ir jāmaksā administratīvais naudas sods progresīvas summas apmērā, kas de facto atbilst maksimālajai cenai, un naudas sodi nonāk fondā, kura mērķis ir atbalstīt zaļās enerģijas projektu attīstību.

76.      Ir acīmredzams, ka šāda sistēma, ko raksturo kā tādu, kuras mērķis ir veicināt elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos enerģijas avotus Flandrijas reģionā, var ietekmēt zaļās elektroenerģijas importu no ārvalstīm. Uzskatu, ka, no šī viedokļa raugoties, nav jāpierāda, ka izcelsmes apliecinājumi vai zaļie sertifikāti paši par sevi ir preces EKL 28. panta izpratnē. Pietiek konstatēt, ka no Tiesas judikatūras, kurā ir plaši definēts preces jēdziens (23), nenoliedzami izriet, ka pati elektroenerģija ir uzskatāma par preci (24), tāpēc saskaņā ar iepriekš minēto pantu tās apritei principā nedrīkst radīt šķēršļus.

77.      Tagad aplūkosim iespējamo ierobežojumu.

b)      Preču brīvas aprites ierobežojuma esamība

78.      Vispirms ir jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai ikviens dalībvalsts tiesiskais regulējums attiecībā uz tirdzniecību, kas var tieši vai netieši, faktiski vai iespējami traucēt Savienības iekšējo tirdzniecību, ir uzskatāms par pasākumu ar kvantitatīviem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību EKL 28. panta izpratnē (25). Šādos apstākļos ir jāizvērtē, kā tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā var ietekmēt elektroenerģijas brīvu apriti.

79.      Es neapšaubu, ka šāda shēma netraucē elektroenerģijas izplatītājiem importēt citās Savienības vai EEZ dalībvalstīs saražoto elektroenerģiju. Tomēr šī shēma var – kaut arī netieši – radīt šķēršļus zaļās elektroenerģijas apritei.

80.      Pirmkārt, sistēma sniedz saimnieciskas priekšrocības zaļās elektroenerģijas ražotājiem Flandrijas reģionā salīdzinājumā ar citiem zaļās elektroenerģijas ražotājiem, jo zaļo sertifikātu pārdošana tiem ļauj gūt ieņēmumus papildus tiem, kas rodas no elektroenerģijas pārdošanas.

81.      Otrkārt, šī sistēma var atturēt elektroenerģijas izplatītājus no tādas zaļās elektroenerģijas importēšanas, kuras izcelsmi pierāda izcelsmes apliecinājumi, jo minētās elektroenerģijas imports nevar tikt atzīts kvotas saistību izpildē, jo viņiem būs jāiegādājas ne tikai šī elektroenerģija, kas jau tāpat ir dārgāka par elektroenerģiju, kas ražota, izmantojot tradicionālos avotus, bet arī Flandrijas zaļie sertifikāti.

82.      Tādējādi apstrīdētais valsts tiesiskais regulējums, ar ko tiek veicināta Flandrijas reģionā ražotās zaļās elektroenerģijas tirdzniecība un vienlaikus tiek ierobežotas zaļās elektroenerģijas importa iespējas, ir uzskatāms par pasākumu, kura sekas ir līdzvērtīgas kvantitatīviem importa ierobežojumiem.

83.      Turklāt šis pasākums rada diskriminējošas sekas, jo tajā ir paredzētas priekšrocības, ko sniedz zaļo sertifikātu pārdošana Flandrijas elektroenerģijas ražošanai, salīdzinājumā ar zaļās elektroenerģijas ražošanu citās Savienības vai EEZ dalībvalstīs.

84.      Pieņemot, ka VREG u.c. argumenti ir jāinterpretē tādējādi, ka tiek apšaubīta līdzība starp zaļo elektroenerģiju, kura ir importēta no citām dalībvalstīm un kuras izcelsmi pierāda izcelsmes apliecinājumi, un Flandrijas reģionā ražoto zaļo elektroenerģiju, kuras izcelsmi garantē zaļie sertifikāti, ir jāuzsver, ka VREG u.c. neapgalvo, ka Flandrijas zaļie sertifikāti nodrošina papildu garantijas, lai pierādītu saražotās zaļās elektroenerģijas izcelsmi. Flandrijas tiesiskais regulējums, kurā zaļais sertifikāts ir definēts kā dokuments, kas apliecina, ka ražotājs attiecīgajā gadā ir saražojis noteiktu ekoloģiskās elektroenerģijas daudzumu (26), ir pieļauts, ka sertifikātus var izmantot kā izcelsmes apliecinājumus. VREG u.c. tiesas sēdē paši atzina, ka vienīgā atšķirība starp zaļajiem sertifikātiem un izcelsmes apliecinājumiem ir tā, ka zaļos sertifikātus izsniedz ražotājiem, kas darbojas Flandrijas reģionā. Citiem vārdiem sakot, elektroenerģija, ko apliecina zaļās enerģijas sertifikāti, nav “zaļāka” par elektroenerģiju, ko apliecina ar izcelsmes apliecinājumiem, un vienīgā atšķirība starp abām elektroenerģijām ir ģeogrāfiskā izcelsme.

85.      Vēl tikai jānoskaidro, vai šis diskriminējošais šķērslis ir attaisnots vai nav.

c)      Preču brīvas aprites šķēršļa attaisnojums

i)      Princips

86.      Tiesai jau bija iespēja vairākkārt apliecināt, ka vides aizsardzība ir vispārīgo interešu mērķis, ar ko var attaisnot Līgumos paredzēto brīvību ierobežojumus. Šajā jomā tā pat izstrādāja oriģinālu judikatūru, kurā nepārprotami deva priekšroku vides aizsardzībai.

87.      Saskaņā ar Tiesas tradicionālo pieeju, kuru tā parasti ievēro attiecībā uz iespēju attaisnot tirdzniecības ierobežojumus Savienībā, tikai tādi pasākumi, kas ir piemērojami precēm vai pakalpojumiem neatkarīgi no to izcelsmes, var būt attaisnoti ar sevišķi svarīgām prasībām, kas ir saistītas ar vispārējām interesēm. Turpretī, ja pasākums ir diskriminējošs, to var attaisnot tikai ar skaidru atkāpi (27). Vides aizsardzība, kurai pēdējā laikā tika pievērsta uzmanība Savienības tiesībās, nav minēta kā viens no vispārīgo interešu apsvērumiem EKL 30. pantā, ko var attiecināt tikai uz ierobežoti paredzētiem gadījumiem, bet tā ir primārs vispārīgo interešu apsvērums, ko ir atzinusi Tiesa. Tādējādi ar šo mērķi principā varētu attaisnot tikai nediskriminējošus pasākumus.

88.      Tomēr judikatūrā notika pavērsiens, sniedzot citas iespējas atsaukties uz mērķiem, kas nav minēti EKL 30. pantā, lai attaisnotu valsts noteiktus ierobežojumus preču brīvai apritei (28). Šāda judikatūras attīstība ir notikusi divos pamatposmos.

89.      Pirmo posmu veido tā saucamā “Valonijas atkritumu” lieta (29), kurā tika apstrīdēti Beļģijas tiesību akti, kuros bija aizliegts Valonijā apsaimniekot atkritumus no citas dalībvalsts vai reģiona, kas nav Valonijas reģions. Šajā lietā Tiesa sākumā kvalificēja atkritumus kā preces un atgādināja, ka sevišķi svarīgas prasības tiek ņemtas vērā tikai attiecībā uz pasākumiem, kas piemērojami gan vietējiem, gan importētajiem produktiem, un tad nosprieda, ka, ņemot vērā “atkritumu īpašo raksturu” (30), kas jāapglabā pēc iespējas tuvāk vietai, kurā tie ir radušies, un piemērojot principu, ka kaitējums videi prioritāri ir jānovērš tā rašanās vietā, “apstrīdētie pasākumi nav uzskatāmi par diskriminējošiem” (31).

90.      Otro posmu iezīmē 1998. gada 14. jūlija spriedums lietā Aher‑Waggon (32) un iepriekš minētais spriedums lietā PreussenElektra. Šis pēdējais minētais spriedums attiecas uz prasību elektroenerģijas piegādātājiem pirkt elektroenerģiju, kas ražota, izmantojot atjaunojamos enerģijas avotus, par minimālām cenām. Lai gan nešķita, ka šis pasākums bija vienādi piemērojams, jo ar to skaidri tika atbalstīti vietējie zaļās elektroenerģijas ražotāji, no kuriem saimnieciskās darbības subjektiem bija pienākums iegādāties elektroenerģiju, Tiesa, nepārbaudot to, vai pasākums bija tieši diskriminējošs, uzskatīja, ka tas bija attaisnots ar vides aizsardzības mērķi, jo tas veicināja siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājumu, ņemot vērā veselības aizsardzības un cilvēku un dzīvnieku dzīvības, kā arī augu aizsardzības mērķi, un ar elektroenerģijas īpašo raksturu.

91.      Tādējādi, īstenojot vides aizsardzības mērķi, var vai nu neitralizēt valsts pasākuma neapstrīdami diskriminējošu raksturu, vai vienkārši atbrīvoties no vajadzības noskaidrot, vai pasākums ir diskriminējošs.

92.      Pat ja es ļoti atzinīgi vērtēju šīs pārmaiņas attiecībā uz vides problēmu iekļaušanu iekšējā tirgū, tomēr paužu nožēlu, ka izņēmums no noteikuma, kurā paredzēts, ka tikai ar skaidrām atkāpēm var attaisnot diskriminējošu pasākumu, nav tieši aplūkots Tiesas judikatūrā, bet drīzāk katrā atsevišķā gadījumā aplinkus izriet no argumentācijas, kuras pamatā ir dažāda loģika. Manuprāt, ir jāievieš skaidrība, formāli atzīstot dalībvalstu iespēju atsaukties uz vides aizsardzību kā atainojumu pasākumiem, ar kuriem rada šķēršļus preču brīvai apritei, pat ja tie ir diskriminējoši. Uzskatu, ka šī skaidrā atzīšana sniedz triju veidu priekšrocības.

93.      Pirmkārt, man šķiet, ka šī atzīšana ir nepieciešama, lai nodrošinātu tiesisko noteiktību, jo tās sniegtais ieguvums būtu šaubu izklīdināšana, kas var rasties saistībā ar iespēju atsaukties uz vides aizsardzību kā sevišķi svarīgu vispārīgu interešu aizsardzību, lai attaisnotu diskriminējošu pasākumu.

94.      Otrkārt, pārbaudes neesamība attiecībā uz pasākumu, ar ko rada šķērsli, diskriminējošo raksturu, manuprāt, ir būtisks trūkums, kas neļauj aizliegt intensitātes variēšanu, veicot pārbaudi tiesā, kurā ir jāpārbauda, vai ar minētajiem pasākumiem var nodrošināt izvirzīto mērķu sasniegšanu un vai tie nepārsniedz to, kas ir nepieciešams šo mērķu sasniegšanai. Tomēr uzskatu, ka diskriminējošiem pasākumiem, it īpaši tiem, ar kuriem tiek pārkāpts tāds pamatprincips kā tiešas diskriminācijas aizliegums pilsonības dēļ, ir jāpiemēro pastiprināta samērīguma prasība.

95.      Treškārt, es galvenokārt uzskatu, ka skaidra atzīšana dod iespēju apliecināt, ka vides aizsardzībai ir svarīga vieta Savienības tiesību sistēmā, un ļauj turpināt izaugsmi, kas ir aizsākta ar 1985. gada 7. februāra spriedumu lietā ADBHU (33), kurā vides aizsardzība ir nosaukta par “vienu no būtiskajiem Kopienas mērķiem”. Ilgtspējīga attīstība ir kļuvusi par vienu no Savienības mērķiem, kas ir paredzēts LES 3. pantā (34), kura 3. punktā ir noteikts, ka “Savienības darbība ir vērsta uz to, lai panāktu stabilu Eiropas attīstību, kuras pamatā ir [..] vides augsta līmeņa aizsardzība un tās kvalitātes uzlabošana”. Turklāt panākt vides augsta līmeņa aizsardzību ir Savienības mērķis, kas noteikts arī LESD 191. pantā, kuram atbilst EKL 174. pants, un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 37. pantā. Tāpat saskaņā ar LESD 11. pantu, kuram atbilst EKL 6. pants, “nosakot un īstenojot Savienības politiku un darbības, tajās jāparedz vides aizsardzības prasības, lai veicinātu noturīgu attīstību”.

96.      Ja skaidri atzītu, ka vides aizsardzība ir sevišķi svarīga vispārīgo interešu prasība, uz ko var atsaukties, lai attaisnotu pasākumus, ar kuriem tiek ierobežota aprites brīvība, pat ja tie ir diskriminējoši, manuprāt, ar to tiktu veicināta tās pārākuma pār citiem apsvērumiem nodrošināšana.

97.      Šī risinājuma teorētisko pamatojumu, manuprāt, var rast integrācijas principā, atbilstoši kuram vides aizsardzības mērķi, par kuriem Tiesa uzsvēra, ka tiem piemīt vienlaikus transversāls un fundamentāls raksturs (35), tiek ņemti vērā, nosakot un īstenojot Savienības politikas un darbības. Lai arī saskaņā ar šo principu nav sistemātiski jādod priekšroka vides aizsardzībai, tomēr tas ļauj sistemātiski līdzsvarot vides mērķi ar citiem Savienības pamatmērķiem (36).

98.      Tāpēc ir jāizvērtē, vai Flandrijas tiesisko regulējumu, kas, manuprāt, ietver diskriminējošu šķērsli preču brīvai apritei, var attaisnot ar sevišķi svarīgām vides aizsardzības prasībām.

ii)    Valsts strīdīgā tiesiskā regulējuma piemērošana

99.      Pakāpeniski atgriezīšos pie katra no izvirzītajiem attaisnojumiem.

100. Sākšu ar attaisnojumiem iepriekš minētajā spriedumā lietā PreussenElektra. Šajā spriedumā Tiesa balstījās uz pakāpenisku elektroenerģijas tirgus liberalizāciju, kas “ļauj saglabāties dažiem šķēršļiem elektroenerģijas tirdzniecībā starp dalībvalstīm” (37) un uz elektrības būtību, kas ir tāda, “ka pēc tam, kad tā ielaista pārvades vai sadales tīklā, ir grūti noteikt tās izcelsmi un, konkrēti, enerģijas avotu, no kura tā ir saražota” (38). Tiesa ņēma vērā arī to, ka ar Vācijas tiesisko regulējumu tika veicināts siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājums.

101. Manuprāt, pārmaiņas tiesiskajā kontekstā gan saistībā ar elektroenerģijas iekšējo tirgu, gan atjaunojamo enerģijas avotu veicināšanu vairs neļauj atsaukties uz pirmajiem diviem attaisnojumiem.

102. Pirmkārt, norādīšu, ka iepriekš minētais spriedums lietā PreussenElektra ir pasludināts pirms Direktīvas 2003/54 pieņemšanas, ar ko ir iezīmēts papildu posms elektroenerģijas tirgus liberalizācijā, it īpaši apkarojot tirgu sadali.

103. Otrkārt, jākonstatē, ka attaisnojumu, kas balstīts uz neiespējamību noteikt elektroenerģijas izcelsmi, mūsdienās vairs nevar pamatoti aizstāvēt, jo izcelsmes apliecinājumi, kas ir ieviesti ar Direktīvu 2001/77, ir tieši paredzēti, lai ļautu apliecināt, ka elektroenerģija ir saražota, izmantojot atjaunojamos enerģijas avotus (39).

104. Attaisnojums, kas ir balstīts uz siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanu, man nešķiet daudz pārliecinošāks, jo elektroenerģija, kas saražota, izmantojot atjaunojamos enerģijas avotus, citā Savienības vai EEZ dalībvalstī, veicinātu siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājumu Flandrijā tādā pašā proporcijā kā elektroenerģija, kas saražota, izmantojot atjaunojamos enerģijas avotus, šajā reģionā (40).

105. Komisija arī atsaucas uz nepieciešamību ievērot principu, ka kaitējums videi prioritāri ir jānovērš tā rašanās vietā. Tomēr es neuzskatu, ka šo principu, atbilstoši kuram, lai novērstu kaitējumu videi, piesārņojums ir jāmazina tā izcelsmes vietā, izmantojot mazāk kaitīgas metodes un produktus, un ar ko tādēļ tiek attaisnota atkritumu apstrāde vietējā līmenī (41), varētu lietderīgi izmantot, lai attaisnotu diskrimināciju attiecībā uz elektroenerģiju, kas ražota, izmantojot atjaunojamos enerģijas avotus, citās dalībvalstīs.

106. Iemesls, kāpēc izplatītājiem nav iespējas iesniegt ārvalstīs izsniegtus izcelsmes apliecinājumus, šķiet, nav rodams arī mērķī nodrošināt enerģijas piegādes drošību. Arējā aspektā, proti, attiecībā uz tradicionālajiem enerģijas avotiem no trešajām valstīm, piegāžu drošības jautājums acīmredzami nav skarts. Nav arī pierādīts, ka iekšzemes piegādes drošība tiktu apdraudēta, jo tās uzlabojumus var panākt, īpaši attīstot starpsavienojumus starp tīkliem, kas, veicinot piegādes dažādošanu, ļauj kompensēt ierobežojumus, ko rada atjaunojamā enerģija attiecībā uz mērķi nodrošināt nepārtrauktu elektroenerģijas piegādi (42).

107. Arguments, ka Direktīvā 2001/77 ir noteikti valsts mērķi, kuru ievērošana varētu tikt apdraudēta, ja valsts atbalstu piešķirtu visiem ārvalstu zaļās elektroenerģijas ražotājiem, arī nešķiet pārliecinošs.

108. Savā paziņojumā Padomei un Eiropas Parlamentam par atjaunojamo enerģijas avotu īpatsvaru Eiropas Savienībā (43), Komisija sākumā precizēja, ka, ja valsts mērķus definētu kā tādas elektroenerģijas patēriņu, kas ražota, izmantojot atjaunojamos enerģijas avotus, tad elektroenerģijas patēriņš būtu jādefinē kā iekšzemes ražošanas apjoms, kam pieskaita importu un no kā atņem eksportu, un tad norādīja, ka dalībvalsts varētu ietvert ieguldījumu importa formā no citas dalībvalsts, ja eksportētājvalsts to skaidri atzītu un ja nenotiktu divkārša uzskaitīšana.

109. Tātad Komisija pieļāva iespēju ņemt vērā importēto zaļo elektroenerģiju, lai pārliecinātos, vai dalībvalsts importa mērķis ir sasniegts. Šādos apstākļos es nesaprotu, kā zaļās elektroenerģijas imports no ārvalstīm varētu apdraudēt valsts mērķu sasniegšanu.

110. Kaut arī man ir svarīgas rūpes par to, lai izvairītos no tādu iekārtu nevienmērīga sadalījuma starp valstīm, kuras izmanto, lai ražotu elektroenerģiju, izmantojot atjaunojamos enerģijas avotus, tomēr uzskatu, ka vides aizsardzība ietilpst kopējā Savienības politikā. Turklāt vides aizsardzība nav tikai valsts rūpju priekšmets, bet tai piemīt Eiropas dinamika, it īpaši cīņā pret klimata pārmaiņām (44). Tādēļ ir arī jāņem vērā iespējamie ieguvumi no zaļās elektroenerģijas tirdzniecības Savienībā. Lai arī šādas tirdzniecības reālā ietekme ir grūti izmērāma, ir saprātīgi pieņemt, ka tā varētu veicināt atjaunojamās enerģijas izmaksu samazinājumu, ļaujot veikt racionālāku ražošanas lokalizāciju.

111. Divi citi būtiskie apsvērumi atbilst manai pārliecībai, ka ar vides aizsardzību nevar attaisnot apstrīdēto tiesisko regulējumu.

112. Pirmkārt, izcelsmes apliecinājumu nošķiršana no zaļās enerģijas sertifikātiem, kuras skaidrību un svarīgumu centās pierādīt VREG u.c., patiesībā ir ļoti neskaidra gan Flandrijas tiesiskajā regulējumā, gan tās praksē (45). Proti, zaļās enerģijas sertifikātam ir izcelsmes apliecinājuma vērtība, jo to var izmantot, pārdodot elektroenerģiju gala patērētājiem. Turklāt, kā tiesas sēdē atzina pašas VREG u.c., izcelsmes apliecinājumu – tāpat kā zaļās enerģijas sertifikātu – var pārdot atsevišķi no elektroenerģijas. Tātad zaļie sertifikāti un izcelsmes apliecinājumi ir izstrādāti kā viena un tā paša instrumenta divi veidojoši elementi saskaņā ar koncepciju, kas ir ļoti attālināta no Direktīvas 2001/77 sākotnējās loģikas. Paradoksāli, ka sertifikātu neatkarīgi no tā, vai tas pārdēvēts par izcelsmes apliecinājumu vai nē, var brīvi eksportēt un tādējādi integrēt ārvalstu atbalsta atjaunojamās enerģijas avotiem sistēmās, turpretī ārvalstu instrumentu importēšana ir aizliegta.

113. Turklāt ir jānorāda, cik ļoti apšaubāma ir VREG prakse, jo tās būtība, patiesībā, ir pārvērst izcelsmes apliecinājumu par zaļo sertifikātu, lai to izmantotu tikai reģionālajā sistēmā, jo tā tos reģistrē kā zaļās enerģijas sertifikātus, lai tos kā tādus arī izmantotu gadījumā, ja rodas tāda nepieciešamība, un pamatojoties tikai uz pašas lēmumu. Tomēr šiem potenciāli izmantojamiem zaļajiem sertifikātiem ir cena, kas tiem bija kā izcelsmes apliecinājumiem, kuru summa, kā mums paskaidroja tiesas sēdē, ir ievērojami zemāka nekā “parastajiem” zaļajiem sertifikātiem, lai gan abi instrumenti esot identiski. Tādējādi cenas nenosaka atbilstoši parastajai cenu noteikšanas kārtībai, proti, ņemot vērā zaļo sertifikātu piedāvājumu un pieprasījumu otrreizējā tirgū, kura parastā kārtība tātad tiek izjaukta šīs prakses dēļ. Komisija savos rakstveida apsvērumos norādīja un tiesas sēdē apstiprināja, ka astoņas dalībvalstis praktizē zaļo sertifikātu sistēmu. Tātad tas rada priekšstatu par to, cik lielus traucējumus rada aplūkojamā sistēma.

114. Otrkārt, no Komisijas 2001. gada 25. jūlija vēstules Beļģijas Karalistei skaidri izriet, ka neatkarīgi no tā, cik pārsteidzošs ir Komisijas skaidrojums tiesas sēdē, pašreizējais Flandrijas tiesiskais regulējums neatbilst saistībām, kuras Flandrijas valdība uzņēmās pildīt, kad sniedza paziņojumu par šo regulējumu atbilstoši Līgumu noteikumiem par valsts atbalstu. Es savukārt vilcinos nosodīt doto solījumu nepildīšanu, ko nevar attaisnot ar vides aizsardzību.

115. Tāpēc es uzskatu, ka, ja Direktīvas 2001/77 5. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums par atbalstu atjaunojamai enerģijai kā pamatlietā, kurā ir izslēgta citā Savienības vai EEZ dalībvalstī izsniegto izcelsmes apliecinājumu atzīšana, tomēr šāds tiesiskais regulējums ir pretrunā EKL 28. pantam un Līguma par EEZ 11. pantam, jo ar to diskriminējoši tiek radīts šķērslis tirdzniecībai starp dalībvalstīm, ko nevar attaisnot ar sevišķi svarīgām vides aizsardzības prasībām (46).

IV – Secinājumi

116. Ņemot vērā iepriekš minēto, uzskatu, ka Rechtbank van eerste aanleg te Brussel (Beļģija) ir jāsniedz šāda atbilde:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 27. septembra Direktīvas 2001/77/EK par tādas elektroenerģijas pielietojuma veicināšanu iekšējā elektrības tirgū, kas ražota, izmantojot neizsīkstošos enerģijas avotus, 5. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums par atbalstu atjaunojamiem enerģijas avotiem kā pamatlietā, kurā tiek piešķirti zaļie sertifikāti zaļās elektroenerģijas ražotājiem attiecīgajā reģionā un noteikts pienākums elektroenerģijas izplatītājiem katru gadu iesniegt noteiktu skaitu zaļo sertifikātu, kas atbilst kvotai, izslēdzot citā Eiropas Savienības vai Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalstī izsniegto izcelsmes apliecinājumu atzīšanu. Tomēr šāds tiesiskais regulējums ir pretrunā EKL 28. pantam un 1992. gada 2. maija Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu 11. pantam, jo ar to diskriminējoši tiek radīts šķērslis tirdzniecībai starp Eiropas Savienības vai Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalstīm, ko nevar attaisnot ar sevišķi svarīgām vides aizsardzības prasībām.


1 – Oriģinālvaloda – franču.


2 –      OV L 283, 33. lpp.


3 –      OV L 176, 37. lpp.


4 –      OV 1994, L 1, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “Līgums par EEZ”.


5 – Lēmums 1/CP.3 “Par ANO vispārējai konvencijai par klimata pārmaiņām pievienotā Kioto protokola apstiprināšanu” (turpmāk tekstā – “Kioto protokols”).


6 –      Padomes 2002. gada 25. aprīļa Lēmums par ANO Vispārējo konvencijai par klimata pārmaiņām pievienotā Kioto protokola apstiprināšanu Eiropas Kopienas vārdā un no tā izrietošo saistību kopīgu izpildi (OV L 130, 1. lpp.).


7 –      OV L 306, 34. lpp.


8 –      OV L 140, 16. lpp.


9 – OV 2006, L 53, 43. lpp.


10 – Turpmāk tekstā – “Dekrēts par elektroenerģiju”.


11 – Turpmāk tekstā – “VREG”.


12 –      Turpmāk tekstā – “Flandrijas valdība”.


13 –      Turpmāk tekstā – “Essent”.


14 –      VREG arī norāda, ka arī 2007. gadā Essent iesniedza izcelsmes apliecinājumus no ražotājiem, kas darbojas Zviedrijā.


15 –      Turpmāk tekstā kopā – “VREG u.c.”.


16 –      Skat. it īpaši 2012. gada 21. jūnija spriedumu lietā C‑294/11 Elsacom (21. punkts un tajā minētā judikatūra).


17 –      Šajā ziņā skat. 2012. gada 16. februāra spriedumu lietā C‑25/11 Varzim Sol (28. punkts un tajā minētā judikatūra).


18 –      Skat. it īpaši 2012. gada 28. jūnija spriedumu lietā C‑7/11 Caronna (54. punkts).


19 –      Skat. it īpaši 2009. gada 19. novembra spriedumu lietā C‑540/07 Komisija/Itālija (Krājums, I‑10983. lpp., 65. punkts), 2010. gada 28. oktobra spriedumu lietā C‑72/09 Établissements Rimbaud (Krājums, I‑10659. lpp., 20. punkts) un 2012. gada 19. jūlija spriedumu lietā C‑48/11 A (15. punkts).


20 –      C‑379/98, Recueil, I‑2099. lpp., 70. punkts.


21 –      Essent atsaucas uz 1994. gada 27. aprīļa spriedumu lietā C‑393/92 Almelo (Recueil, I‑1477. lpp., 28. punkts).


22 –      Par šiem dažādajiem mehānismiem un to saderību ar iekšējā tirgus principiem skat. Rousseau, S., “L’emprise de la logique marchande sur la promotion des énergies renouvelables au niveau communautaire”, no: Revue internationale de droit économique, 2005, 231. lpp.


23 –      1968. gada 10. decembra spriedumā lietā 7/68 Komisija/Itālija (Recueil, 617., 626. lpp.) Tiesa preces definēja kā “naudas izteiksmē novērtējamus izstrādājumus, kas kā tādi var būt komercdarījumu priekšmets”. Šajā pašā nozīmē skat. arī 2011. gada 14. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās C‑42/10, C‑45/10 un C‑57/10 Vlaamse Dierenartsenvereniging un Janssens (Krājums, I‑2975. lpp., 68. punkts).


24 –      Šajā ziņā skat. 2008. gada 17. jūlija spriedumu lietā C‑206/06 Essent Netwerk Noord u.c. (Krājums, I‑5497. lpp., 43. punkts un tajā minētā judikatūra).


25 – Skat. it īpaši 1974. gada 11. jūlija spriedumu lietā 8/74 Dassonville (Recueil, 837. lpp., 5. punkts) un 2010. gada 2. decembra spriedumu lietā C‑108/09 Ker-Optika (Krājums, I‑12213. lpp., 47. punkts).


26 –      Skat. Dekrēta par elektroenerģiju 25. pantu.


27 –      Skat. it īpaši 1993. gada 4. maija spriedumu lietā C‑17/92 Distribuidores Cinematográficos (Recueil, I‑2239. lpp., 16. punkts un tajā minētā judikatūra).


28 –      Šī jautājuma rūpīgam vērtējumam skat. Vial, C., Protection de l’environnement et libre circulation des marchandises, Collection droit de l’Union européenn – Thèse, Brisele, Bruylant, 2006, 225. un nākamās lappuses.


29 –      1992. gada 9. jūlija spriedums lietā C‑2/90 Komisija/Beļģija (Recueil, I‑4431. lpp.).


30 – 34. punkts.


31 –      36. punkts.


32 –      C‑389/96, Recueil, I‑4473. lpp., 34. punkts.


33 –      240/83, Recueil, 531. lpp., 13. punkts.


34 –      Skat. arī LES preambulas devīto daļu.


35 –      Skat. 2005. gada 13. septembra spriedumu lietā C‑176/03 Komisija/Padome (Krājums, I‑7879. lpp., 41. un 42. punkts).


36 –      Šajā ziņā skat. Jans, H. J. un Vedder, H. H. B., European Environmental Law, 4. izdevums, European Law Publishing, Groningena, 2011, 23. lpp.


37 –      78. punkts.


38 –      79. punkts.


39 –      Pat tad, ja, ielaižot to tīklā, tās izcelsme vairs nav nosakāma.


40 –      Šajā pašā nozīmē skat. 236. punktu ģenerāladvokāta F. Dž. Džeikobsa [F. G. Jacobs] secinājumos iepriekš minētajā lietā PreussenElektra.


41 –      Tas “ietver to, ka katram reģionam, pašvaldībai vai citai vietējai iestādei jāveic attiecīgi pasākumi, lai nodrošinātu savu atkritumu savākšanu, apstrādi un apglabāšanu”. Skat. arī iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Beļģija (34. punkts) un 2010. gada 21. janvāra spriedumu lietā C‑17/09 Komisija/Vācija (16. punkts).


42 –      Par atjaunojamo enerģijas avotu nepastāvīgo pieejamību gan laikā, gan telpā skat. it īpaši Baut‑Ferrarese, B. un Michallet, I., Droit des énergies renouvelables, Le Moniteur izdevumi, 2008, 56. un 57. lpp.


43 –      COM(2004) 366, galīgā redakcija.


44 –      Tādējādi Kioto protokolā ir paredzēta vispārēja apņemšanās laikposmā no 2008. gada līdz 2012. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas par 8 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni (skat. šā protokola 3. panta 1. punktu un I B un II pielikumu).


45 – Direktīva 2009/28 nepalīdz ieviest skaidrību tiesiskajā situācijā. Saskaņā ar šīs direktīvas preambulas 52. apsvērumu “izcelsmes apliecinājumu var nodot no viena turētāja citam neatkarīgi no enerģijas, uz kuru tas attiecas”. Skat. arī Van der Elst, R., “Les défis de la nouvelle directive sur les énergies renouvelables et son impact sur le commerce intra et extracommunautaire”, no: Droit européen de l’énergie, Bāzele, Helbing Lichtenhahn, 2011, 179. lpp. Autors apgalvo, ka “galvenā atšķirība starp izcelsmes apliecinājumiem un zaļās enerģijas sertifikātiem ir tā, ka vienā dalībvalstī izsniegts izcelsmes apliecinājums ir jāatzīst visām pārējām dalībvalstīm, kas tā nav zaļo sertifikātu gadījumā”.


46 –      Uzskatu, ka piedāvāto atbildi neietekmē tas, ka Direktīvas 2001/77 un 2003/54 attiecībā uz EEZ stājās spēkā attiecīgi 2006. gada 1. septembrī un 2007. gada 1. jūnijā. Tikai valsts tiesai būs jāpārbauda, vai Norvēģijā izsniegtie izcelsmes apliecinājumi, kurus Essent ir iesniedzis pirms 2006. gada 1. septembra, ļauj identificēt zaļo elektroenerģiju tādos pašos apstākļos kā izcelsmes apliecinājumi, kas izsniegti atbilstoši Direktīvai 2001/77.