VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (apelācijas palāta)

2011. gada 14. decembrī

Lieta T‑433/10 P

John Allen un citi

pret

Eiropas Komisiju

Apelācija – Kopuzņēmumā JET nodarbinātais personāls – Cita, nevis pagaidu darbinieka tiesiskā statusa piemērošana – Ciestā mantiskā kaitējuma atlīdzināšana – Termiņi prasību celšanai – Nokavējums – Saprātīgs termiņš

Priekšmets      Apelācijas sūdzība par Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (pirmā palāta) 2010. gada 13. jūlija rīkojumu lietā F‑103/09 Allen u.c./Komisija, kurā lūgts atcelt šo rīkojumu

Nolēmums      Apelācijas sūdzību noraidīt. John Allen un pārējie 109 apelācijas sūdzības iesniedzēji, kuru vārdi ir ietverti pielikumā, sedz savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzina tiesāšanās izdevumus, kas šajā instancē radušies Komisijai.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņi – Prasība – Termiņi – Iestādei adresēts lūgums atlīdzināt zaudējumus – Saprātīga termiņa ievērošana – Saprātīgā termiņa ilguma noteikšana – Savienības tiesas kompetence – Robežas

(Tiesas statūtu 46. pants; Civildienesta noteikumu 90. pants)

2.      Ierēdņi – Prasība – Termiņi – Iestādei adresēts lūgums atlīdzināt zaudējumus – Saprātīga termiņa ievērošana – Vērtējuma kritēriji

(Tiesas statūtu 46. pants; Civildienesta noteikumu 90. pants)

1.      Visos gadījumos, izņemot gadījumus, kuros likumdevējs ir noteicis termiņu vai ir skaidri noteicis, ka termiņa nav, ir jāievēro saprātīgs termiņš. Juridiskais pamats saprātīga termiņa noteikšanai gadījumā, kad tiesību normās nekas nav teikts, ir tiesiskās noteiktības princips, kas liedz iestādēm un fiziskajām vai juridiskajām personām rīkoties bez ierobežojuma laikā, riskējot, ka tiks apdraudēta radītā tiesiskā stāvokļa stabilitāte. Tādējādi, ja tiesību aktos nekas nav teikts, Savienības tiesai, ņemot vērā lietas apstākļus, ir jānosaka saprātīgā termiņa ilgums lūguma par zaudējumu atlīdzību iesniegšanai.

Tomēr nevar uzskatīt, ka tas vien, ka Civildienesta noteikumos nav noteikts termiņš, nozīmētu iespēju iesniegt lūgumu par zaudējumu atlīdzību bez ierobežojuma laikā, jo saprātīgā termiņa vispārējais princips attiecas uz visiem gadījumiem, izņemot gadījumus, kuros likumdevējs ir skaidri noteicis, ka termiņa nav, vai ir skaidri noteicis konkrētu termiņu.

Šajā ziņā tas, ka Komisijai nav noteikts termiņš, kurā sākt tiesvedību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi, ir sekas šīs tiesvedības specifikai, un tātad to nevar pārņemt tiesvedībā par zaudējumu atlīdzību.

(skat. 26., 31. un 35. punktu)

Atsauces

Pirmās instances tiesa: 2001. gada 6. marts, T‑192/99 Dunnett u.c./EIB, Recueil, II‑813. lpp., 51.–54. punkts; 2004. gada 6. jūlijs, T‑281/01 Huygens/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑203. un II‑903. lpp., 46., 47. un 49. punkts; 2004. gada 5. oktobris, T‑144/02 Eagle u.c./Komisija, Krājums, II‑3381. lpp., 57. un 58. punkts.

2.      Ja Savienības tiesai ir jānosaka saprātīgā termiņa ilgums, kurš jāievēro, iesniedzot lūgumu par zaudējumu atlīdzību, tad tai ir jāņem vērā lietas apstākļi. Piecu gadu noilguma termiņš, kas paredzēts Tiesas statūtu 46. pantā, ko pēc analoģijas piemēro Civildienesta tiesa, ļauj, izsverot attiecīgās intereses, pirmkārt, ieinteresētajai personai iegūt pietiekami ilgu laika posmu, skaitot no brīža, kad noritējis notikums, kas rada kaitējumu, lai izvērtētu to, cik lietderīgi ir lūgt zaudējumu atlīdzību, un lai iesaistītajai iestādei darītu zināmus savus prasījumus, un, otrkārt, Savienībai aizstāvēt savas intereses, konkrēti, finanšu intereses, pret lūgumiem, kuru autori būtu rīkojušies pārāk pavirši.

Tādējādi Tiesas statūtu 46. pantā paredzētā termiņa piemērošana pēc analoģijas šajā lietā ir attaisnojama ar faktiskā stāvokļa līdzību minētajā lietā un citās lietās, kurās piemērots šis pats termiņš.

(skat. 45. un 46. punktu)