VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (devītā palāta paplašinātā sastāvā)

2024. gada 21. februārī (*)

Dempings – Konkrētu Ķīnas izcelsmes polivinilspirtu imports – Galīgais antidempinga maksājums – Īstenošanas regula (ES) 2020/1336 – Normālās vērtības aprēķināšana – Nozīmīgu kropļojumu pastāvēšana eksportētājvalstī – Regulas (ES) 2016/1036 2. panta 6.a punkts – PTO tiesības – Atbilstīgas interpretācijas princips – Korekcijas – Neatmaksājamais PVN – Funkcijas, kuras ir līdzīgas tāda aģenta funkcijām, kas strādā, pamatojoties uz komisijas maksu – Eksporta cenas un normālās vērtības taisnīga salīdzināšana – Pierādīšanas pienākums – Regulas 2016/1036 2. panta 10. punkta b) un i) apakšpunkts – Sadarbības neesamība – Pieejamie dati – Regulas 2016/1036 18. pants – Divkārša piemērošana – Represīva piemērošana – Atšķirīgi ražošanas procesi – Cenu samazinājums – Tirgus segmenti – Produkta kontroles numuru metode – Regulas 2016/1036 3. panta 2. un 3. punkts – Tiesības uz aizstāvību – Konfidencialitātes ievērošana – Regulas 2016/1036 19. un 20. pants

Lietā T‑762/20

Sinopec Chongqing SVW Chemical Co. Ltd, Čuncjina [Chongqing] (Ķīna),

Sinopec Great Wall Energy & Chemical (Ningxia) Co. Ltd, Linvu [Lingwu] (Ķīna),

Central‑China Company, Sinopec Chemical Commercial Holding Co. Ltd, Uhaņa [Wuhan] (Ķīna),

ko pārstāv J. Cornelis, F. Graafsma un E. Vermulst, advokāti,

prasītājas,

ko atbalsta

Wegochem Europe BV, Amsterdama (Nīderlande), ko pārstāv R. Antonini, E. Monard un B. Maniatis, advokāti,

persona, kas iestājusies lietā,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv G. Luengo, pārstāvis,

atbildētāja,

ko atbalsta

Eiropas Parlaments, ko pārstāv A. Neergaard, D. Moore un A. Pospíšilová Padowska, pārstāvji,

Eiropas Savienības Padome, ko pārstāv H. Marcos Fraile un B. Driessen, pārstāvji, kuriem palīdz N. Tuominen, advokāts,

un

Kuraray Europe GmbH, Hatersheima pie Mainas [Hattersheim am Main] (Vācija), ko pārstāv R. MacLean un D. Sevilla Pascual, advokāti,

kā arī

Sekisui Specialty Chemicals Europe SL, Lakanonha [La Canonja] (Spānija), ko pārstāv A. Borsos un J. Jousma, advokāti,

personas, kas iestājušās lietā,

VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta paplašinātā sastāvā)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs L. Trišo [L. Truchot] (referents), tiesneši H. Kanninens [H. Kanninen], L. Madise [L. Madise], R. Frendo [R. Frendo] un T. Perišina [T. Perišin],

sekretāre: I. Kurme, administratore,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu,

ņemot vērā 2022. gada 14. un 15. decembra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar prasību, kas pamatota ar LESD 263. pantu, prasītājas Sinopec Chongqing SVW Chemical Co. Ltd (turpmāk tekstā – “Sinopec Chongqing”), Sinopec Great Wall Energy & Chemical (Ningxia) Co. Ltd (turpmāk tekstā – “Sinopec Ningxia”) un Central‑China Company, Sinopec Chemical Commercial Holding Co. Ltd (turpmāk tekstā – “Sinopec Central‑China”) lūdz atcelt Komisijas Īstenošanas regulu (ES) 2020/1336 (2020. gada 25. septembris), ar ko nosaka galīgos antidempinga maksājumus konkrētu Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes polivinilspirtu importam (OV 2020, L 315, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētā regula”), daļā, kurā tā attiecas uz prasītājām.

 Tiesvedības rašanās fakti

2        Sinopec Chongqing un Sinopec Ningxia ir Ķīnas sabiedrības, kas ražo polivinilspirtu (turpmāk tekstā – “PVS”), savukārt Sinopec Central‑China ir Ķīnas sabiedrība, kas ir saistīta ar iepriekš minētajām sabiedrībām un eksportē to ražotos izstrādājumus, citstarp arī uz Eiropas Savienību.

3        PVS ražotājs Kuraray Europe GmbH (turpmāk tekstā – “Kuraray”), kurš pārstāv vairāk nekā 60 % no Savienības kopējā ražošanas apjoma, 2019. gada 18. jūnijā iesniedza sūdzību Eiropas Komisijai, pamatojoties uz 5. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2016/1036 (2016. gada 8. jūnijs) par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Savienības dalībvalstis (OV 2016, L 176, 21. lpp.; turpmāk tekstā – “pamatregula”). Līdz ar to Komisija publicēja paziņojumu par antidempinga procedūras sākšanu attiecībā uz konkrētu Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes PVS importu (OV 2019, C 256, 4. lpp.).

4        Dempinga un no tā izrietošā kaitējuma izmeklēšana aptvēra periodu no 2018. gada 1. jūlija līdz 2019. gada 30. jūnijam (turpmāk tekstā – “izmeklēšanas periods”). Kaitējuma novērtēšanai būtisko tendenču pārbaude saistībā ar apstrīdētās regulas 1.–11. tabulā minēto informāciju aptvēra periodu no 2016. gada 1. janvāra līdz izmeklēšanas perioda beigām (turpmāk tekstā – “attiecīgais periods”) (apstrīdētās regulas 39. apsvērums).

5        Pēc vairākkārtējas sarakstes ar prasītājām un citām sabiedrībām, uz kurām attiecās Komisijas veiktā izmeklēšana, tā 2020. gada 3. jūlijā nosūtīja prasītājām pamatregulas 20. pantā paredzēto galīgo informāciju (turpmāk tekstā – “galīgā informācija”), ierosinādama piemērot prasītājām antidempinga maksājumu 26,3 % apmērā, kas atbilda to gadījumā pastāvošajai dempinga starpībai. Pēc turpmākas sarakstes un 2020. gada 17. jūlijā Komisijā notikušās uzklausīšanas prasītājas 2020. gada 20. jūlijā iesniedza apsvērumus par galīgo informāciju. Komisija 2020. gada 24. jūlijā nosūtīja prasītājām papildu galīgo informāciju (turpmāk tekstā – “papildu galīgā informācija”), kurā tā, piekrītot atsevišķiem prasītāju izvirzītajiem argumentiem, atzina, ka dempinga starpību var samazināt līdz 17,3 %. 2020. gada 29. jūlijā prasītājas iesniedza apsvērumus par šo papildu informāciju.

6        Ar apstrīdēto regulu Komisija piemēroja galīgo antidempinga maksājumu konkrētu Ķīnas izcelsmes PVS importam un noteica, ka galīgā antidempinga maksājuma likme, kas piemērojama neto cenai ar piegādi līdz Savienības robežai pirms nodokļa nomaksas, prasītāju gadījumā ir 17,3 %.

7        Nosakot prasītāju ražoto preču normālo vērtību, Komisija par pamatu nav ņēmusi pamatregulas 2. panta 1. punkta pirmajā daļā paredzēto vispārīgo noteikumu, saskaņā ar kuru “normālo vērtību parasti nosaka, pamatojoties uz cenām, kādas eksportētājvalstī ir maksājuši vai maksās neatkarīgie klienti”. Komisija piemēroja šīs regulas 2. panta 6.a punktu, proti, noteikumu, kurš ieviests ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/2321 (2017. gada 12. decembris), ar ko groza pamatregulu un Regulu (ES) 2016/1037 par aizsardzību pret subsidētu importu no valstīm, kas nav Eiropas Savienības dalībvalstis (OV 2017, L 338, 1. lpp.) (apstrīdētās regulas 86. un 87. apsvērums).

8        Pamatregulas 2. panta 6.a punktā ir paredzēts:

“6.a a)      Ja, piemērojot šīs regulas šo vai kādu citu būtisku noteikumu, tiek konstatēts, ka nav pareizi izmantot iekšzemes cenas un izmaksas eksportētājvalstī, jo minētajā valstī pastāv nozīmīgi kropļojumi b) apakšpunkta nozīmē, normālo vērtību nosaka, pamatojoties tikai un vienīgi uz ražošanas un pārdošanas izmaksām, kas atspoguļo neizkropļotas cenas vai atsauces vērtības, saskaņā ar turpmāk minētajiem noteikumiem.

Šim nolūkam Komisija var izmantot avotus, kas ietver:

–        atbilstošas ražošanas un pārdošanas izmaksas attiecīgā reprezentatīvā valstī ar līdzīgu ekonomiskās attīstības līmeni, kāds ir eksportētājvalstī, ar noteikumu, ka ir viegli pieejami attiecīgie dati; ja ir vairāk par vienu šādu valsti, priekšroku attiecīgā gadījumā dod valstīm ar atbilstoša līmeņa sociālo un vides aizsardzību,

–        ja Komisija to uzskata par atbilstīgu – neizkropļotas starptautiskās cenas, izmaksas vai atsauces vērtības, vai

–        iekšzemes izmaksas, bet tikai tādā mērā, ciktāl, pamatojoties uz precīziem un atbilstīgiem pierādījumiem, ir nešaubīgi noteikts, ka tās nav izkropļotas, arī saskaņā ar c) apakšpunkta noteikumiem par ieinteresētajām pusēm.

Neskarot 17. pantu, minēto novērtējumu veic atsevišķi par katru eksportētāju un ražotāju.

Saliktā normālā vērtība ietver neizkropļotas un samērīgas administratīvās, pārdošanas un vispārējās izmaksas un peļņu;

b)      nozīmīgi kropļojumi ir kropļojumi, kas rodas, ja paziņotās cenas vai izmaksas, arī izejvielu un enerģijas izmaksas, nav noteiktas brīvā tirgus spēku ietekmē, jo tās ietekmē būtiska valdības iejaukšanās. Novērtējot to, vai pastāv nozīmīgi kropļojumi, ņem vērā, inter alia, iespējamo ietekmi, kas var būt vienam vai vairākiem no turpmāk minētajiem faktoriem:

–        attiecīgajā tirgū lielā mērā darbojas uzņēmumi, kuri pieder eksportētājvalsts iestādēm vai kuru darbību tās kontrolē, stratēģiski uzrauga vai sniedz tiem norādes,

–        valsts ir pārstāvēta uzņēmumos un tādējādi var iejaukties jautājumos par cenām vai izmaksām,

–        diskriminējoša valsts politika vai pasākumi, kuros priekšroka tiek dota iekšzemes piegādātājiem vai kuri kaut kā citādi ietekmē brīvā tirgus spēkus,

–        bankrota tiesību, uzņēmējdarbības tiesību vai īpašuma tiesību trūkums, diskriminējoša piemērošana vai neatbilstīga izpilde,

–        izkropļotas algu izmaksas,

–        piekļuve finansējumam, ko piešķir iestādes, kuras īsteno valsts politikas mērķus vai kuru darbība citādi ir atkarīga no valsts.

c)      ja Komisijai ir pamatotas norādes par to, ka konkrētā valstī vai minētās valsts konkrētā nozarē, iespējams, pastāv nozīmīgi kropļojumi, kas minēti b) apakšpunktā, un attiecīgā gadījumā – šīs regulas efektīvas piemērošanas nolūkā Komisija izstrādā, publisko un regulāri atjaunina ziņojumu par b) apakšpunktā minētajiem tirgus apstākļiem minētajā valstī vai nozarē. Šādus ziņojumus un pierādījumus, uz kuriem tie ir balstīti, pievieno ikvienai izmeklēšanas lietai saistībā ar konkrēto valsti vai nozari. Ieinteresētajām pusēm ir pietiekama iespēja atspēkot, papildināt, izteikt piezīmes un atsaukties uz ziņojumu un pierādījumiem, uz kuriem tas ir balstīts, ikvienā izmeklēšanā, kurā izmanto šādu ziņojumu vai pierādījumus. Novērtējot to, vai pastāv nozīmīgi kropļojumi, Komisija ņem vērā visus izmeklēšanas lietas materiālos iekļautos būtiskos pierādījumus.”

9        Apstrīdētajā regulā Komisija – it īpaši pamatojoties uz 2017. gada 20. decembra ziņojumu par situāciju Ķīnā, kuru tā bija publicējusi saskaņā ar pamatregulas 2. panta 6.a punkta c) apakšpunktu, – konstatēdama, ka minētajā valstī pastāv “nozīmīgi kropļojumi” pamatregulas 2. panta 6.a punkta b) apakšpunkta izpratnē (apstrīdētās regulas 91. un 171. apsvērums), noteica normālo vērtību atbilstoši šīs regulas 2. panta 6.a punkta a) apakšpunkta otrās daļas pirmajā ievilkumā paredzētajai metodei. Šajā ziņā tā kā atbilstošu reprezentatīvo valsti izvēlējās Turciju (apstrīdētās regulas 172. un 222. apsvērums). Tāpat saskaņā ar pamatregulas 2. panta 6.a punkta a) apakšpunkta pēdējo daļu Komisija normālajā vērtībā iekļāva summu, kuru tā uzskatīja par neizkropļotām un samērīgām administratīvajām, pārdošanas un vispārējām izmaksām (turpmāk tekstā – “PVA izmaksas”) un peļņu (apstrīdētās regulas 87. apsvērums).

10      Turklāt Sinopec Ningxia gadījumā Komisija par ražošanas izmaksām iesniegtajos datos konstatēja svarīgus un nopietnus trūkumus. Šī iemesla dēļ, saskaņā ar pamatregulas 2. panta 6.a punktu nosakot Sinopec Ningxia ražoto preču normālo vērtību, Komisija piemēroja pamatregulas 18. panta 1. punktu, atbilstoši kuram, ja kāda no ieinteresētajām pusēm “atsakās darīt pieejamu [..] nepieciešamo informāciju [..] vai arī ievērojami kavē izmeklēšanu”, Komisija var pamatoties uz “pieejamajiem faktiem” (turpmāk tekstā – “pieejamie dati pamatregulas 18. panta izpratnē”). Tādējādi Sinopec Ningxia ražojumu normālā vērtība tika noteikta, pamatojoties uz citu ražotāju eksportētāju sniegto informāciju, un katram attiecīgajam PVS veidam Komisija izmantoja šo citu ražotāju eksportētāju augstāko salikto normālo vērtību (apstrīdētās regulas 327.–333. apsvērums).

11      Salīdzinot prasītāju ražoto preču normālo vērtību un to eksporta cenu, Komisija veica divas korekcijas saskaņā ar pamatregulas 2. panta 10. punkta b) un i) apakšpunktu. Pirmkārt, tā palielināja normālo vērtību, “lai ņemtu vērā netiešo nodokļu starpību starp eksporta pārdevumiem no [Ķīnas] uz Savienību un normālo vērtību gadījumos, kad tika izslēgti tādi netiešie nodokļi kā [pievienotās vērtības nodoklis]” (apstrīdētās regulas 388. apsvērums). Otrkārt, tā samazināja eksporta cenu, jo Sinopec Chongqing un Sinopec Ningxia ražoto PVS pārdošana Savienībā tika veikta ar Sinopec Central‑China starpniecību, kuru nevar uzskatīt par iekšējo pārdošanas departamentu, bet kurš drīzāk ir uzskatāms par tirgotāju (apstrīdētās regulas 358. un 373. apsvērums). Tāpat Komisija veica arī lejupvērstas eksporta cenas korekcijas, no eksporta cenas atskaitot apdrošināšanas izmaksas, vedmaksu, kravas apstrādes un iekraušanas izmaksas, kredīta izmaksas un banku maksas (turpmāk tekstā – “strīdīgās izmaksas”), lai samazinātu eksporta cenu līdz EXW līmenim (apstrīdētās regulas 313., 314. un 357. apsvērums).

12      Atbilstoši pamatregulas 3. panta 2., 3. un 6. punktam nosakot Savienības ražošanas nozarei nodarīto kaitējumu, Komisija izvērtēja cenu samazinājumu. Šajā ziņā tā, pirmkārt, balstījās uz saviem secinājumiem, ka PVS tirgū nepastāv divi dažādi segmenti (apstrīdētās regulas 61.–64. apsvērums). Otrkārt, tā citstarp izmantoja metodi, atbilstoši kurai tika salīdzinātas importa cenas un Savienības ražošanas nozares pārdošanas cenas katram ražojuma veidam, precizējot, ka atsevišķiem ražojumu veidiem tā nebija konstatējusi pilnīgu sakritību (apstrīdētās regulas 432. un 433. apsvērums).

 Lietas dalībnieku prasījumi

13      Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto regulu daļā, kurā tā attiecas uz prasītājām;

–        piespriest Komisijai un sabiedrībām, kas iestājušās lietā tās atbalstam, atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

14      Wegochem Europe BV (turpmāk tekstā – “Wegochem”), kas iestājusies lietā prasītāju atbalstam, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto regulu daļā, kurā tā attiecas uz prasītājām;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tostarp segt pašas Komisijas tiesāšanās izdevumus.

15      Komisijas, kuru atbalsta Eiropas Parlaments, Eiropas Savienības Padome, Kuraray un Sekisui Specialty Chemicals Europe SL (turpmāk tekstā – “Sekisui”), prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību;

–        piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

16      Prasības pamatojumam prasītājas ir izvirzījušas piecus pamatus: pirmais no kuriem attiecas uz pamatregulas 2. panta 6.a punkta piemērošanas nesaderību ar pienākumiem, kas izriet no Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) tiesībām, otrais – uz pamatregulas 2. panta 10. punkta pārkāpumu un acīmredzamu kļūdu vērtējumā, trešais – uz pamatregulas 18. panta 1. un 5. punkta pārkāpumu, kā arī Nolīguma par 1994. gada Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (GATT) VI panta īstenošanu (OV 1994, L 336, 103. lpp.; turpmāk tekstā – “Antidempinga nolīgums”), kas ietverts Līguma par PTO izveidošanu 1.A pielikumā (OV 1994, L 336, 3. lpp.), 6.8. panta un Antidempinga nolīguma II pielikuma (OV 1994, L 336, 118. lpp., turpmāk tekstā – “II pielikums”) pārkāpumu, ceturtais – uz pamatregulas 3. panta 2. un 3. punkta pārkāpumu, nosakot cenu samazinājumu, kā arī uz šīs regulas 3. panta 6. punkta pārkāpumu un piektais – uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu.

 Par pirmo pamatu – to, ka pamatregulas 2. panta 6.a punkta piemērošana nav saderīga ar pienākumiem, kas izriet no PTO tiesībām

17      Prasītājas apgalvo, ka Komisija pamatregulas 2. panta 6.a punktu apstrīdētajā regulā ir piemērojusi ar Antidempinga nolīgumu – kā tas interpretēts PTO Strīdu izšķiršanas padomes (SIP) lēmumos – nesaderīgā veidā. Prasītājas atzīst, ka Antidempinga nolīgumam nav tiešas iedarbības, taču apgalvo, ka, ņemot vērā šā nolīguma un pamatregulas kopīgās iezīmes, tas neietekmē pienākumu – kuru Komisija šajā gadījumā esot pārkāpusi – interpretēt iepriekš minēto pamatregulas normu atbilstoši PTO tiesībām, tostarp SIP lēmumiem.

18      Prasītājas precizē, ka šobrīd izskatāmo pamatu nevar uzskatīt par iebildi par prettiesiskumu attiecībā uz pamatregulas 2. panta 6.a punktu. Tās apstrīdot nevis šo tiesību normu pašu par sevi, bet gan to, kā Komisija to ir piemērojusi apstrīdētajā regulā. Prasītājas uzsver, ka pamatregulas 2. panta 6.a punktu ir iespējams interpretēt atbilstoši PTO tiesībām, un šāda interpretācija nebūtu contra legem un arī neatņemtu šai tiesību normai tās būtību.

19      Komisija, kuru atbalsta Parlaments, Padome, Kuraray un Sekisui, nepiekrīt prasītāju argumentiem.

20      Jāatgādina, ka atbilstīgi LESD 216. panta 2. punktam Savienības noslēgtie starptautiskie nolīgumi ir saistoši Savienības iestādēm un tādējādi šie nolīgumi ir pārāki par Savienības tiesību aktiem. Līdz ar to atvasināto tiesību akti jāinterpretē cik vien iespējams atbilstoši šiem nolīgumiem, it īpaši, ja ar šādiem tiesību aktiem ir skaidri paredzēts īstenot Savienības noslēgtu starptautisku nolīgumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2003. gada 9. janvāris, Petrotub un Republica/Padome, C‑76/00 P, EU:C:2003:4, 57. punkts un tajā minētā judikatūra; 2014. gada 18. marts, Z., C‑363/12, EU:C:2014:159, 71. un 72. punkts un tajos minētā judikatūra, un 2022. gada 20. janvāris, Komisija/Hubei Xinyegang Special Tube, C‑891/19 P, EU:C:2022:38, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

21      Pamatregulas 3. apsvērumā ir noteikts, ka, lai panāktu atbilstošu un pārskatāmu to noteikumu piemērošanu, kas paredzēti Antidempinga nolīgumā, minētā nolīguma teksts pēc iespējas būtu jāatspoguļo Savienības tiesību aktos. Vispārējais starptautisko tiesību līgumsaistību ievērošanas princips (pacta sunt servanda), kas nostiprināts 1969. gada 23. maija Vīnes Konvencijas par starptautiskajām līgumtiesībām (Recueil des traités des Nations unies, 1155. sējums, 331. lpp.) 26. pantā, paredz, ka Savienības tiesām Antidempinga nolīguma interpretācijas un piemērošanas nolūkā ir jāņem vērā SIP lēmumi, ar kuriem ir interpretēti šā nolīguma noteikumi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 20. janvāris, Komisija/Hubei Xinyegang Special Tube, C‑891/19 P, EU:C:2022:38, 30., 32. un 33. punkts un tajos minētā judikatūra).

22      Tomēr, kā apliecina vārdkopas “cik vien iespējams” lietojums šā sprieduma 20. punktā minētajā judikatūrā, šāda judikatūra nav piemērojama attiecībā uz tiesību normu, kuras jēga ir skaidra un nepārprotama un kurai tādēļ nav nepieciešama nekāda interpretācija. Ja šī judikatūra tiktu piemērota šādā gadījumā, Savienības atvasināto tiesību aktiem atbilstīgas interpretācijas princips būtu pamats šīs tiesību normas interpretācijai contra legem, kas nebūtu pieļaujami (skat. spriedumu, 2018. gada 13. jūlijs, Confédération nationale du Crédit mutuel/ECB, T‑751/16, EU:T:2018:475, 34. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2017. gada 28. februāris, Canadian Solar Emea u.c./Padome, T‑162/14, nav publicēts, EU:T:2017:124, 151. punkts).

23      Tāpat jānorāda, ka Savienības iestāžu tiesību aktu atbilstošu interpretāciju, ņemot vērā tāda starptautiska nolīguma tiesību normas, kura dalībniece ir Savienība, kā paredzēts šā sprieduma 20.–22. punktā atgādinātajā judikatūrā, nedrīkst sajaukt ar šo tiesību aktu tiesiskuma pārbaudi.

24      Proti, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru – lai pamatotu prasību atcelt Savienības atvasināto tiesību aktu vai arī iebildi par šāda akta prettiesiskumu, uz starptautiskā nolīguma noteikumiem var atsaukties tikai ar divkāršu nosacījumu, pirmkārt, ka tas nav pretrunā šī nolīguma būtībai un sistēmai un, otrkārt, ka šī nolīguma noteikumi to satura ziņā šķiet beznosacījuma un pietiekami precīzi. Tikai tad, ja šie divi nosacījumi ir vienlaicīgi izpildīti, Savienības tiesā var atsaukties uz šādiem noteikumiem kā kritēriju Savienības tiesību akta tiesiskuma novērtēšanai (skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūlijs, Komisija/Rusal Armenal, C‑21/14 P, EU:C:2015:494, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

25      Šajā lietā, tā kā prasītājas ir norādījušas, ka neizvirza iebildi par prettiesiskumu, un tā kā tās katrā ziņā nav nedz apgalvojušas, nedz a fortiori pierādījušas, ka ir izpildīti šā sprieduma 24. punktā atgādinātajā judikatūrā paredzētie nosacījumi, tām, lai Vispārējā tiesa varētu apmierināt šobrīd izskatāmo pamatu, ir jāpierāda, ka pamatregulas 2. panta 6.a punkts ir neskaidrs vai satur neprecizitātes, kuras būtu jākliedē, veicot šiem noteikumiem atbilstošu interpretāciju, un ka šī interpretācija nav contra legem.

26      Jāpiebilst, ka prasītājas nav apgalvojušas, ka pamatregulas 2. panta 6.a punkta formulējums būtu neprecīzs.

27      Tomēr prasītājas apgalvo, pirmām kārtām – lai pamatregulas 2. panta 6.a punktu varētu piemērot PTO tiesībām atbilstošā veidā, tas ir jāinterpretē tādējādi, ka no trim šīs regulas 2. panta 6.a punkta a) apakšpunktā minētajiem informācijas avotiem ir jāņem vērā tikai pēdējais informācijas avots, kas ietver eksportētājvalstī pastāvošo iekšzemes izmaksu izmantošanu.

28      Jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un tiesiskā regulējuma, kurā šī norma ietilpst, mērķi (skat. spriedumu, 2020. gada 2. jūlijs, Magistrat der Stadt Wien (Eiropas kāmis), C‑477/19, EU:C:2020:517, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).

29      Prasītāju ierosinātā pamatregulas 2. panta 6.a punkta interpretācija nozīmētu izslēgt minētās regulas 2. panta 6.a punkta a) apakšpunktā paredzētos pirmos divus informācijas avotus un piešķirt plašu piemērojamību trešajam avotam, jo tas būtu piemērojams pat tad, ja nav ticis pierādīts, ka attiecīgās izmaksas nav izkropļotas.

30      Vispirms – prasītāju ierosinātā interpretācija nevar tikt pamatota ar attiecīgās tiesību normas formulējumu, kurā uzskaitītas trīs iespējas, trešā no kurām ir pakļauta konkrētam nosacījumam. Kā izriet no apstākļa vārda “inter alia” izmantošanas, šīs trīs iespējas nav izsmeļošas, līdz ar to Komisija varētu izmantot arī citus informācijas avotus, nevis tos, ko aptver šīs trīs iespējas. Tomēr rīcības brīvība, ko likumdevējs piešķīris Komisijai attiecībā uz izvēli izmantot papildu informācijas avotus, nenozīmē, ka tai ir ļauts izmantot ceturto avotu, kurš pārklājas ar trešo avotu, ja vien nav nepieciešams izpildīt nosacījumu, ka jābūt pierādītam, ka eksportētājvalstī pastāvošās iekšzemes izmaksas nav izkropļotas.

31      Turpinot – šo interpretāciju neapstiprina arī konteksts, kurā iekļaujas pamatregulas 2. panta 6.a punkts. Proti, ar šo tiesību normu ir ieviesti īpaši noteikumi, kas atšķiras no citu pamatregulas 2. panta punktu noteikumiem, jo tie ir piemērojami gadījumos, kad eksportētājvalsts iekšējā tirgū pastāv nozīmīgi kropļojumi. Tāpēc pamatregulas 2. panta 6.a punkta a) apakšpunkta pirmajā daļā ietvertā atsauce uz “šīs regulas šo vai kādu citu būtisku noteikumu [piemērošanas kontekstu]” nenozīmē, ka šis noteikums visos gadījumos būtu jāinterpretē tā, lai tas atbilstu tiem Antidempinga nolīguma noteikumiem, kuri atbilst citiem pamatregulas 2. panta noteikumiem.

32      Visbeidzot – par pamatregulas 2. panta 6.a punkta mērķiem jānorāda, ka šīs tiesību normas mērķis ir novērst to, ka antidempinga izmeklēšanā tiek izmantoti dati par eksportētājvalstī pastāvošajām cenām un izmaksām, kuras varētu būt izkropļotas šīs valsts iekšējā tirgū esošo nozīmīgo kropļojumu dēļ. Tādējādi ir paredzēts izmantot vai nu datus par attiecīgu reprezentatīvo trešo valsti, vai starptautiskus datus, vai arī iekšzemes tirgū eksportētājvalstī pastāvošās izmaksas, ja ir pierādīts, ka tās nav izkropļotas.

33      Līdz ar to jākonstatē, ka ar šā sprieduma 27. punktā izklāstīto argumentu prasītājas ir ierosinājušas tādu pamatregulas 2. panta 6.a punkta interpretāciju, kas ir contra legem un nav pieņemama.

34      Otrām kārtām, prasītājas apgalvo, ka pamatregulas 2. panta 6.a punkts ir jāinterpretē atbilstoši Antidempinga nolīguma 2.2. un 2.2.1.1. pantam.

35      Pirmkārt, prasītāju skatījumā atbilstoši Antidempinga nolīguma 2.2. pantam tā vietā, lai aprēķinātu normālo vērtību, pamatojoties uz cenām, kādas tiek praktizētas eksportētājvalstī, normālās vērtības noteikšana ir pieļaujama vienīgi trīs gadījumos, no kuriem viens ir īpašas tirgus situācijas pastāvēšana eksportētājvalstī.

36      Prasītājas precizē, ka jēdziens “īpaša tirgus situācija”, kā tas interpretēts SIP lēmumos, nepiešķir neierobežotu brīvību par antidempinga izmeklēšanu atbildīgajai iestādei (turpmāk tekstā – “kompetentā iestāde”), bet aptver vienīgi situācijas, kuras skar normālās vērtības un eksporta cenas salīdzināmību. Savukārt situācija, kam raksturīgi nozīmīgi kropļojumi, kuri izriet no būtiskas valsts intervences eksportētājvalsts tirgū, neļaujot normālās vērtības aprēķinos neņemt vērā izmaksas, kas radušās ražotājiem eksportētājiem šajā valstī, un to vietā izmantot izmaksas, kuras radušās ražotājiem trešā valstī. Komisijai esot jāpierāda, ka pastāv saikne starp šo situāciju un cenu salīdzināmību. Taču šajā lietā šāds pierādījums neesot ticis sniegts.

37      Otrkārt, prasītāju ieskatā, pat pieņemot, ka izejvielu izmaksu izkropļojums rada īpašu tirgus situāciju, Komisijas šajā lietā izmantotā metode, kas paredz pienākumu izmantot izejvielu izmaksas no neizkropļotiem avotiem un neņemt vērā Ķīnas ražotāju eksportētāju reģistros norādītās ražošanas izmaksas, tomēr ir pretrunā Antidempinga nolīguma 2.2.1.1. pantam, kā tas interpretēts SIP lēmumos.

38      Kā norādīts šā sprieduma 23. punktā, jāatgādina, ka tikai tādēļ vien, ka prasītājas ir atsaukušās uz atbilstīgas interpretācijas principu, Vispārējai tiesai nav pienākuma izvērtēt pamatregulas 2. panta 6.a punkta tiesiskumu, ņemot vērā PTO noteikumus un nepastāvot pienākumam pierādīt, ka ir izpildīti judikatūrā paredzētie nosacījumi šīs pārbaudes veikšanai.

39      Turklāt no šā sprieduma 20. punkta izriet – lai atbilstīgas interpretācijas princips būtu pilnībā piemērojams, attiecīgajām Savienības tiesību normām ir jābūt paredzētām PTO noteikumu īstenošanai.

40      Jāatceras, ka ar Regulu 2017/2321 Savienības likumdevējs ir grozījis pamatregulas 2. pantu, iekļaujot tajā 6.a punktu un grozot 7. punktu.

41      Saskaņā ar judikatūru pamatregulas 2. panta 7. punkts, redakcijā, kas pastāvēja pirms tās redakcijas, kas izrietēja no Regulas 2017/2321, bija Savienības likumdevēja gribas izpausme pieņemt Savienības tiesību sistēmai atbilstošu pieeju šajā jomā, ieviešot speciālu režīmu ar specializētām normām attiecībā uz normālās vērtības aprēķināšanu saistībā ar importu no valstīm, kurās nav tirgus ekonomikas. Līdz ar to ir ticis nospriests, ka šo tiesību normu nevar uzskatīt par pasākumu, kas vērsts uz to, lai Savienības tiesību sistēmā nodrošinātu tāda konkrēta pienākuma izpildi, kas noteikts PTO līgumos, kuros nav paredzēti noteikumi par normālās vērtības aprēķināšanu valstīm, kurās nav tirgus ekonomikas (spriedums, 2022. gada 5. maijs, Zhejiang Jiuli Hi‑Tech Metals/Komisija, C‑718/20 P, EU:C:2022:362, 88. punkts; šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. arī spriedumu, 2015. gada 16. jūlijs, Komisija/Rusal Armenal, C‑21/14 P, EU:C:2015:494, 47.–50. punkts). Vispārējā tiesa ir precizējusi – tā kā šajā tiesību normā ir paredzēti noteikumi par normālās vērtības aprēķināšanu, kuriem nav atbilstības PTO nolīgumos, Komisijai nebija pienākuma to interpretēt atbilstoši Savienības saistībām PTO ietvaros. Ja tas tā būtu bijis, tai būtu liegta rīcības brīvība, ko likumdevējs tai bija paredzējis piešķirt (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 19. septembris, Zhejiang Jndia Pipeline Industry/Komisija, T‑228/17, EU:T:2019:619, 111.–113. punkts).

42      Jākonstatē, ka šie principi pēc analoģijas ir piemērojami arī pamatregulas 2. panta 6.a punktam.

43      Ar šo tiesību normu ir ieviests īpašs režīms, kas paredz noteikumus normālās vērtības noteikšanai eksportam no valstīm, attiecībā uz kurām ir konstatēts, ka to iekšējais tirgus ir būtiski izkropļots, kā definēts šajā pašā tiesību normā. Taču PTO tiesībās nav īpašu noteikumu normālās vērtības aprēķināšanai šādās situācijās.

44      Turklāt ir taisnība, ka Regulas 2017/2321 2. apsvērumā ir precizēts, ka šī regula “neskar tirgus ekonomikas valsts statusa noteikšanu kādai no PTO dalībvalstīm vai to protokolu un citu instrumentu noteikumus, saskaņā ar kuriem valstis ir pievienojušās līgumam [par PTO izveidošanu]”; to vidū ir arī protokols par Ķīnas Tautas Republikas pievienošanos PTO (turpmāk tekstā – “pievienošanās protokols”).

45      Tāpat ir tiesa, ka pievienošanās protokola 15. punktā ir ietverti īpaši noteikumi par Antidempinga nolīguma piemērošanu importam no Ķīnas un ir paredzēts pārejas periods, kas beidzas ne vēlāk kā 15 gadus pēc tam, kad Ķīnas Tautas Republika kļuvusi par PTO dalībvalsti, proti, 2016. gada 11. decembrī.

46      Tomēr tas, ka Regulas 2017/2321 preambulā ir ietverts šis 2. apsvērums, neļauj secināt, ka ar šo regulu Savienības likumdevējs būtu vēlējies izveidot mehānismu pievienošanās protokola 15. punkta īstenošanai.

47      Katrā ziņā, pieņemot, ka atbilstoši pievienošanās protokola 15. punktam pēc šajā punktā paredzētā pārejas perioda beigām antidempinga izmeklēšanā ir liegts izmantot normālās vērtības noteikšanas metodi, kura nav balstīta uz Ķīnas cenām vai izmaksām tajā ražošanas nozarē, uz ko attiecas izmeklēšana, no tā izrietētu, ka pamatregulas 2. panta 6.a punkts nav saderīgs ar minēto punktu.

48      Tā kā prasītājas nav izvirzījušas iebildi par pamatregulas 2. panta 6.a punkta prettiesiskumu, ievērojot PTO noteikumus, šī iespējamā nesaderība tikai apstiprinātu, ka šo tiesību normu nevar interpretēt prasītāju ierosinātajā veidā.

49      Līdz ar to jāsecina, ka nav izpildīti vajadzīgie nosacījumi, lai pamatregulas 2. panta 6.a punktam varētu piemērot atbilstīgas interpretācijas principu, ievērojot PTO noteikumus.

50      Tātad pirmais pamats ir jānoraida.

 Par otro pamatu – pamatregulas 2. panta 10. punkta pārkāpumu un acīmredzamu kļūdu vērtējumā

51      Otro pamatu veido trīs daļas: pirmā attiecas uz pamatregulas 2. panta 10. punkta i) apakšpunkta pārkāpumu un acīmredzamu kļūdu vērtējumā, otrā – uz minētās regulas 2. panta 10. punkta ievaddaļas pārkāpumu un trešā – uz šīs regulas 2. panta 10. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu.

 Par pirmo daļu

52      Prasītājas, kuras atbalsta Wegochem, vispirms atgādina, ka visu to PVS eksporta pārdošanu uz Savienību ir veikusi Sinopec Central‑China, un apgalvo, ka Komisija, uzskatīdama, ka pēdējā minētā sabiedrība veica nevis iekšējā pārdošanas departamenta funkcijas, bet tās funkcijas bija līdzīgas tāda aģenta funkcijām, kurš strādā, pamatojoties uz komisijas maksu, kļūdaini piemēroja ar šo pārdošanu saistītajai eksporta cenai lejupvērstu korekciju atbilstoši pamatregulas 2. panta 10. punkta i) apakšpunktam (turpmāk tekstā – “pirmā apstrīdētā korekcija”), kas atbilda šīs sabiedrības PVA izmaksām, kā arī tās peļņas normai, kura aprēķināta, pamatojoties uz neatkarīga uzņēmēja sniegto informāciju.

53      Pirmkārt, prasītājas uzsver, ka saskaņā ar pamatregulas 2. panta 10. punkta i) apakšpunkta formulējumu un atbilstošo judikatūru, lai varētu veikt korekciju atbilstoši šai tiesību normai, Komisijai ir jāsniedz vismaz saskaņotas norādes, kas pierāda, ka ar ražotāju saistīta pārdošanas sabiedrība veic funkcijas, kuras ir līdzīgas tāda aģenta funkcijām, kas strādā, pamatojoties uz komisijas maksu.

54      Prasītājas precizē, ka Komisija nevar pārnest pierādīšanas pienākumu, uzskatīdama, ka šāda korekcija parasti ir pamatota gadījumā, ja uzņēmums ir izveidojis saistītu komercsabiedrību, lai veiktu eksporta pārdošanu, un ka līdz ar to ražotājam, kurš ir izveidojis šo sabiedrību, ir jāpierāda, ka attiecīgā korekcija nav pamatota.

55      Otrkārt, apstākļi, uz kuriem Komisija ir norādījusi procedūrā, kuras noslēgumā tika pieņemta apstrīdētā regula, un pašā minētajā regulā, neļaujot uzskatīt, ka pirmā apstrīdētā korekcija šajā lietā ir pamatota.

56      Komisija apstrīd prasītāju argumentus.

57      Pirmām kārtām, pastāvot vispārējs noteikums, saskaņā ar kuru, ja uzņēmums izveido saistītu sabiedrību, lai veiktu komercdarījumus, kas citādi tam būtu jāuztic trešām personām, korekcija saskaņā ar pamatregulas 2. panta 10. punkta i) apakšpunktu esot pamatota. Proti, tas esot vispārzināms fakts, ka šādi izveidota saistītā sabiedrība veic funkcijas, kuras ir līdzīgas tāda aģenta funkcijām, kas strādā, pamatojoties uz komisijas maksu. Izņēmums no šā vispārējā noteikuma būtu tikai tad, ja ražotājs un ar to saistītais izplatītājs, kas atbildīgs par eksportu uz Savienību, veido vienu ekonomisku vienību, un tad šādu korekciju nebūtu jāveic. Jebkurš izņēmums no vispārēja noteikuma ir interpretējams šauri.

58      Otrām kārtām, Komisija precizē, ka tā nekad nav apgalvojusi, ka kāds no elementiem, uz kuriem tā ir pamatojusies, lai veiktu pirmo apstrīdēto korekciju, pats par sevi ļautu izslēgt, ka Sinopec Central‑China var kvalificēt kā iekšējo pārdošanas departamentu. Tā uzsver, ka ir jāveic visaptverošs atbilstošo apstākļu vērtējums, un norāda, ka šajā lietā izmantotie pierādījumu elementi kopumā ļauj secināt, ka Sinopec Central‑China ir autonoma un neatkarīga komercsabiedrība.

–       Piemērojamās tiesību normas

59      Jāatgādina, ka atbilstošās pamatregulas 2. panta 10. punkta normas ir šādas:

“Eksporta cenu un normālo vērtību salīdzina taisnīgi. Šo salīdzināšanu veic, izmantojot vienādus tirdzniecības līmeņus un izvēloties laika ziņā pēc iespējas tuvākus pārdošanas apjomus, kā arī pienācīgu uzmanību pievēršot citām atšķirībām, kas ietekmē cenu salīdzināmību. Ja normālā vērtība un eksporta cena nav salīdzināmas tādā formā, kādas tās ir noteiktas, katrā konkrētā gadījumā pēc būtības izdara korekcijas, ņemot vērā faktorus, par kuriem apgalvo (un kuri norāda), ka tie ietekmē cenas un cenu salīdzināmību. Izdarot korekcijas, izvairās no jebkādas pārklāšanās, jo īpaši attiecībā uz atlaidēm, rabatu atlaidēm, daudzumiem un tirdzniecības līmeni. Ja izpilda konkrētos nosacījumus, var koriģēt šādus faktorus:

[..]

i)      Komisijas maksa

Korekciju izdara, ņemot vērā atšķirības komisijas naudā, ko maksā saistībā ar apskatāmo noietu.

Termins “komisijas maksa” attiecas arī uz uzcenojumu, ko saņem izstrādājuma vai līdzīga izstrādājuma tirgotājs, ja šāda tirgotāja funkcijas ir līdzīgas tā pārstāvja funkcijām, kurš strādā, pamatojoties uz komisijas maksu.”

60      No judikatūras izriet, ka korekciju saskaņā ar pamatregulas 2. panta 10. punkta i) apakšpunktu nevar izdarīt, ja ražotājs, kas ir reģistrēts trešā valstī, un ar to saistītais izplatītājs, kurš eksportē uz Savienību, veido vienu ekonomisku vienību (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 26. oktobris, PT Musim Mas/Padome, C‑468/15 P, EU:C:2016:803, 39. punkts).

61      Ražošanas un pārdošanas darbību sadalījums grupā, kuru veido juridiski nošķirtas sabiedrības, nekādi nevar mainīt faktu, ka runa ir par vienu ekonomisko vienību, kas šādā veidā organizē visas tās darbības, kuras citos gadījumos veic vienība, kas ir viena arī no juridiskā viedokļa (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 26. oktobris, PT Musim Mas/Padome, C‑468/15 P, EU:C:2016:803, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

62      Šajos apstākļos tas, ka tiek atzīta vienas ekonomiskas vienības esamība, ļauj izvairīties no tā, ka izmaksas, kuras acīmredzami ir ietvertas preces pārdošanas cenā, kad šo pārdošanu veic ražotāja struktūrā ietverts pārdošanas departaments, vairs tādas nav gadījumā, kad šo pašu pārdošanas darbību veic juridiski nošķirta, kaut arī ražotāja ekonomiskajai kontrolei pakļauta sabiedrība (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 26. oktobris, PT Musim Mas/Padome, C‑468/15 P, EU:C:2016:803, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

63      No tā izriet, ka izplatītāju, kas veido vienu ekonomisku vienību ar trešā valstī reģistrētu ražotāju, nevar uzskatīt par tādu, kas veic funkcijas, kuras ir līdzīgas funkcijām, ko veic aģents, kurš strādā, pamatojoties uz komisijas maksu, pamatregulas 2. panta 10. punkta i) apakšpunkta izpratnē (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 26. oktobris, PT Musim Mas/Padome, C‑468/15 P, EU:C:2016:803, 42. punkts).

64      Izvērtējot, vai ražotājs un ar to saistītais izplatītājs veido vienu ekonomisku vienību, izšķiroša nozīme ir tam, ka tiek aplūkota starp šo ražotāju un izplatītāju esošo ekonomisko attiecību realitāte. Ievērojot prasību konstatēt ekonomisko attiecību realitāti starp minēto ražotāju un minēto izplatītāju, Savienības iestādēm ir jāņem vērā visi atbilstošie faktori, kas ļauj noteikt, vai šis izplatītājs pilda vai nepilda šī ražotāja struktūrā ietverta pārdošanas departamenta funkcijas (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 26. oktobris, PT Musim Mas/Padome, C‑468/15 P, EU:C:2016:803, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).

–       Par pierādījumiem

65      Atbilstoši judikatūrai pienākums pierādīt, ka jāveic pamatregulas 2. panta 10. punktā uzskaitītās īpašās korekcijas ir pusei, kas vēlas uz tām pamatoties (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 26. oktobris, PT Musim Mas/Padome, C‑468/15 P, EU:C:2016:803, 83. punkts un tajā minētā judikatūra).

66      Tādējādi, ja Savienības iestādes uzskata, ka ir jāveic korekcija, samazinot eksporta cenu, pamatojoties uz to, ka ar ražotāju saistītās pārdošanas sabiedrības funkcijas ir līdzīgas tāda aģenta funkcijām, kurš strādā, pamatojoties uz komisijas maksu, tad šīm iestādēm vismaz ir jāsniedz saskaņotas norādes, kas pierāda, ka šis nosacījums ir izpildīts (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 26. oktobris, PT Musim Mas/Padome, C‑468/15 P, EU:C:2016:803, 84. punkts un tajā minētā judikatūra).

67      No tā izriet, ka gadījumā, ja Savienības iestādes ir sniegušas saskaņotas norādes, ka ar ražotāju saistītā izplatītāja funkcijas ir līdzīgas tāda aģenta funkcijām, kurš strādā, pamatojoties uz komisijas maksu, šim izplatītājam vai šim ražotājam ir jāsniedz pierādījumi, ka korekcija pamatregulas 2. panta 10. punkta i) apakšpunkta izpratnē nav pamatota (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 26. oktobris, PT Musim Mas/Padome, C‑468/15 P, EU:C:2016:803, 85. punkts).

68      Attiecīgi Komisijai, lai varētu tiesiski veikt pirmo apstrīdēto korekciju, bija jāsniedz saskaņotas norādes, kas pierādītu, ka šī korekcija bija pamatota.

69      Komisija nevar uzskatīt, ka korekcija saskaņā ar pamatregulas 2. panta 10. punkta i) apakšpunktu principā ir jāveic, tiklīdz uzņēmums ir izveidojis saistītu komercsabiedrību, lai veiktu eksporta pārdošanu.

70      Proti, nav pierādīts, ka pastāvētu šāds vispārējs noteikums, ar ko būtu pārnests pierādīšanas pienākums, jo judikatūrai, kuru šajā ziņā ir minējusi Komisija, nav nozīmes.

71      Pirmkārt, Komisija ir pamatojusies uz 2013. gada 7. februāra spriedumu EuroChem MCC/Padome (T‑459/08, nav publicēts, EU:T:2013:66). Minētā sprieduma 132. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka Padomes Regulas (EK) Nr. 1225/2009 (2009. gada 30. novembris) par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (OV 2009, L 343, 51. lpp.), 2. panta 10. punkta i) apakšpunkta otrais teikums izriet no Padomes Regulas (EK) Nr. 1972/2002 (2002. gada 5. novembris), ar ko groza Padomes Regulu (EK) Nr. 384/96 par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (OV 2002, L 305, 1. lpp.), 1. panta 5. punkta. Tajā pašā punktā tā konstatēja, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1972/2002 6. apsvērumu attiecīgā teikuma iekļaušanas iemesls atbilda iestāžu pastāvīgajai praksei precizēt, ka korekcijas saskaņā ar šo tiesību normu ir jāveic arī tad, ja puses nerīkojas, pamatojoties uz principāla un pārstāvja attiecībām, bet sasniedz to pašu ekonomisko rezultātu, rīkojoties kā pircējs un pārdevējs. Tomēr no tā paša sprieduma 133. un 134. punkta izriet, ka korekcija ir jāveic, ja sabiedrība, kas ir atbildīga par pārdošanu un kas ir saistīta ar ražotāju eksportētāju, veic funkcijas, kuras ir līdzīgas tāda aģenta funkcijām, kas strādā, pamatojoties uz komisijas maksu, un ka, lai noteiktu, vai tas tā ir, ir jāpārbauda dažādo saistīto sabiedrību veiktās attiecīgās funkcijas. No tā izriet, ka minētajā spriedumā Vispārējā tiesa nav atzinusi, ka pastāv tāds vispārējs noteikums, uz kuru šajā lietā ir atsaukusies Komisija.

72      Otrkārt, Komisija atsaucas uz 2016. gada 26. oktobra spriedumu PT Musim Mas/Padome (C‑468/15 P, EU:C:2016:803, 39. punkts), kurā tomēr nav nevienas atsauces uz vispārēju noteikumu un izņēmumu no tā.

73      Treškārt, Komisija balstās uz 2004. gada 28. oktobra sprieduma Shanghai Teraoka Electronic/Padome (T‑35/01, EU:T:2004:317) 50. punktu un 2019. gada 28. jūnija sprieduma Changmao Biochemical Engineering/Komisija (T‑741/16, nav publicēts, EU:T:2019:454) 49. punktu. Šajos spriedumos Vispārējā tiesa norādīja, ka preces normālās vērtības noteikšanas metode, kas paredzēta 2. panta 7. punkta b) apakšpunktā Padomes Regulā (EK) Nr. 384/96 (1995. gada 22. decembris) par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (OV 1996, L 56, 1. lpp.), un Regulā Nr. 1225/2009, kas attiecīgi bija spēkā attiecīgo faktu norises laikā, ir izņēmums no īpašās metodes, kura šim nolūkam paredzēta šo regulu 2. panta 7. punkta a) apakšpunktā, jo tā principā ir piemērojama importam no valstīm, kurās nav tirgus ekonomikas. Tomēr šobrīd izskatāmajā lietā Komisija nav nedz izklāstījusi, nedz a fortiori pierādījusi, ka pamatregulas 2. panta 10. punkta i) apakšpunktā paredzētās korekcijas nepiemērošana gadījumā, kad ražotājs eksportētājs pārdod savas preces Savienībā ar saistītas sabiedrības starpniecību, ir izņēmums no šajā regulā paredzētā noteikuma, saskaņā ar kuru šādos apstākļos šāda korekcija principā būtu jāveic. Līdz ar to šie spriedumi nepamato ne vispārēja noteikuma, uz kuru ir atsaukusies Komisija, esamību, ne šādas korekcijas nepiemērošanas izņēmuma raksturu gadījumā, ja pastāv viena ekonomiska vienība.

74      Ceturtkārt, tiesas sēdē Komisija atsaucās uz 2022. gada 14. decembra spriedumu Xinyi PV Products (Anhui) Holdings/Komisija (T‑586/14 RENV II, nav publicēts, EU:T:2022:799, 57. punkts), kurā esot apstiprināta tāda noteikuma esamība, saskaņā ar ko korekcija atbilstoši pamatregulas 2. panta 10. punkta i) apakšpunktam parasti tiek veikta, kad ražotājs eksportētājs pārdod savas preces ar saistītas sabiedrības starpniecību. Tomēr jānorāda, ka minētajā spriedumā Vispārējā tiesa lēma par situāciju, ko raksturoja tas, ka bija vispārzināms, ka ar attiecīgo ražotāju eksportētāju saistītā sabiedrība, kā izriet no iepriekš minētā sprieduma 52. un 57. punkta, papildināja tās rīcībā esošo iekšējo eksporta nodaļu. Tā kā situācija šobrīd izskatāmajā lietā ir atšķirīga, Komisija ir kļūdaini balstījusies uz minēto spriedumu.

75      Komisija nevar arī uzskatīt, ka korekcija atbilstoši pamatregulas 2. panta 10. punkta i) apakšpunktam ir jāveic, pamatojoties uz faktu, uz kuru prasītājas atsaucās Vispārējā tiesā, ka Sinopec Chongqing un Sinopec Ningxia tieši nekontrolē Sinopec Central‑China.

76      Šajā ziņā, lai gan no apstrīdētās regulas 366. apsvēruma izriet, ka Komisija ir atzinusi kopīgas kontroles pastāvēšanu, jo Sinopec Central‑China, Sinopec Chongqing un Sinopec Ningxia “ir pakļauts Sinopec Group kontrolei”, šajā regulā nav aplūkots šīs kontroles netiešais raksturs un tās iespējamās sekas attiecībā uz pierādīšanu, kas Komisijai bija jāveic atbilstoši šā sprieduma 65.–67. punktā atgādinātajai judikatūrai.

77      Apstrīdētās regulas 366. apsvērumā Komisija arī norādīja, ka “kopīga kontrole ir priekšnoteikums vienas ekonomiskas vienības esamībai un rada vajadzību veikt analīzi par to, vai visi attiecīgie fakti par saistīto tirgotāju apliecina vienas ekonomiskas vienības esamību”, un ka “mērķis [bija] noteikt, vai saistītā tirgotāja veiktās funkcijas [bija] līdzīgas iekšējā pārdošanas departamenta funkcijām”.

78      Šī apstrīdētajā regulā izmantotā Komisijas pieeja ir apstiprināma, jo tā atbilst judikatūrai, kurā atzīts, ka sabiedrību, kas var veidot vienu saimniecisku vienību, kapitāla struktūra ir būtiska norāde uz vienas ekonomiskās vienības esamību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 10. marts, Interpipe Niko Tube un Interpipe NTRP/Padome, T‑249/06, EU:T:2009:62, 179. punkts).

79      Līdz ar to, ņemot vērā šo konstatējumu, ir jāpārbauda, vai Komisija ir sniegusi pietiekamas saskaņotas norādes, kas ļautu pierādīt, ka, lai gan pastāv kopīga kontrole, nevarēja uzskatīt, ka Sinopec Central‑China darbojās kā iekšējais pārdošanas departaments un ka tāpēc bija jāveic pirmā apstrīdētā korekcija.

–       Par Komisijas iegūtajiem netiešajiem pierādījumiem

80      Komisija savu lēmumu ir pamatojusi ar šādiem netiešiem pierādījumiem:

–        Sinopec Central‑China meklēja klientus un nodibināja kontaktus ar tiem;

–        Sinopec Chongqing veica tiešos eksporta pārdošanas darījumus;

–        Sinopec Chongqing un Sinopec Ningxia veica tiešo pārdošanu Ķīnā;

–        Sinopec Chongqing un Sinopec Ningxia sedza pārdošanas izmaksas;

–        Sinopec Central‑China tirgoja arī preces, ko ražojuši citi ražotāji, nevis Sinopec Chongqing un Sinopec Ningxia.

81      Ir jānoskaidro, vai iepriekš minētie netiešie pierādījumi ļauj uzskatīt, ka Komisija ir izpildījusi savu pierādīšanas pienākumu.

82      Vispirms jāatgādina, ka pirmais šā sprieduma 80. punktā minētais elements par to, ka Sinopec Central‑China meklēja klientus un nodibināja kontaktus ar tiem, bija ietverts galīgajā informācijā. Prasītājas savos apsvērumos par galīgo informāciju bija apstrīdējušas šī pirmā elementa atbilstību, apgalvodamas, ka klientu meklēšana un kontaktu nodibināšana ar tiem ir darbības, ko veic gan neatkarīgs tirgotājs, gan iekšējais pārdošanas departaments. Apstrīdētās regulas 358. apsvērumā Komisija ir minējusi šo apstākli, tomēr neatbildēdama uz prasītāju argumentiem.

83      Vispārējā tiesā Komisija ir vienīgi apgalvojusi, ka šis pirmais elements ir nozīmīgs, lai gan klientu meklēšana un kontaktu nodibināšana ar tiem ir darbības, kuras var veikt gan iekšējais pārdošanas departaments, gan pārdošanas aģents.

84      Šādos apstākļos prasītājas pamatoti apgalvo – tam, ka vienība nodarbojas ar klientu meklēšanu un kontaktu nodibināšanu ar tiem, nav nozīmes, nosakot, vai tā ir iekšējais pārdošanas departaments vai pārdošanas aģents.

85      Attiecībā uz šā sprieduma 80. punktā minēto otro elementu par to, ka Sinopec Chongqing veica tiešos eksporta pārdevumus, no judikatūras izriet, ka, jo lielāka ir šādu tiešo pārdevumu proporcija, jo grūtāk ir apgalvot, ka saistītais izplatītājs veic iekšējā pārdošanas departamenta funkcijas (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1992. gada 10. marts, Matsushita Electric/Padome, C‑175/87, EU:C:1992:109, 14. punkts, un 2015. gada 25. jūnijs, PT Musim Mas/Padome, T‑26/12, nav publicēts, EU:T:2015:437, 69. punkts). Savukārt viena ekonomiskā vienība var pastāvēt, ja ražotājs veic daļu no pārdošanas funkcijām papildus tām, kuras veic šo preču izplatītāja sabiedrība (skat. spriedumu, 2009. gada 10. marts, Interpipe Niko Tube un Interpipe NTRP/Padome, T‑249/06, EU:T:2009:62, 179. punkts un tajā minētā judikatūra).

86      Šajā lietā prasītājas apgalvo, ka Sinopec Chongqing tieši – bez Sinopec Central‑China iesaistīšanās – veiktajiem eksporta pārdevumiem ir tikai papildinošs raksturs salīdzinājumā ar pēdējās minētās veiktajiem eksporta pārdevumiem, un tie bija saistīti nevis ar PVS pārdevumiem Savienībā reģistrētajiem klientiem, bet gan pārdevumiem ASV reģistrētajiem klientiem, ņemot vērā iemeslus, kas saistīti ar tādu ASV antidempinga maksājumu iekasēšanas sistēmu, atbilstoši kurai maksājumu nulles likmes apmērā var piemērot tikai tiešo pārdevumu gadījumā. PVS apjoms, kas saistīts ar šiem tiešajiem eksporta pārdevumiem uz ASV un kas veido tikai 10,9 % no kopējā eksporta uz Savienību un ASV, neesot pietiekami liels, lai varētu uzskatīt, ka šo tiešo pārdevumu esamība ļauj secināt, ka nepastāv viena ekonomiska vienība.

87      Komisija uz to atbild – tas, ka Sinopec Chongqing veica ievērojamus tiešos pārdevumus uz ASV, kas atbilst 12,1 % no tās pārdošanas apjoma Savienībā, pierāda, ka tai ir savs iekšējais pārdošanas departaments. Iemeslam, kādēļ Sinopec Chongqing pati veica šos pārdevumus, “ne vienmēr ir izšķiroša nozīme”, vērtējot tās ekonomiskās attiecības ar Sinopec Central‑China. Tāpat neesot būtiski, ka visus eksporta pārdevumus uz Savienību ir veikusi pēdējā minētā sabiedrība.

88      Pirmām kārtām, jāatgādina, ka 2009. gada 10. marta sprieduma Interpipe Niko Tube un Interpipe NTRP/Padome (T‑249/06, EU:T:2009:62) 185. punktā Vispārējā tiesa, konstatējot, ka atbilstoši Regulas Nr. 384/96 2. panta 10. punkta i) apakšpunktam īstenotā korekcija ir tikusi veikta kļūdaini, citstarp norādīja, ka tiešie eksporta pārdevumi, ko veica viena no prasītājām lietā, kurā taisīts minētais spriedums, bija maznozīmīgi un papildināja tos pārdevumus, ko veica ar šīm sabiedrībām saistītais izplatītājs. Šajā ziņā Vispārējā tiesa norādīja, pirmkārt, ka šie tiešie pārdevumi pārejas posmā tika veikti uz jaunajām dalībvalstīm un, otrkārt, ka tie veidoja 8 % no šo sabiedrību pārdevumiem Savienībā.

89      Otrām kārtām, 2015. gada 25. jūnija sprieduma PT Musim Mas/Padome (T‑26/12, nav publicēts, EU:T:2015:437) 69. un 70. punktā Vispārējā tiesa nosprieda – tas, ka tiešo eksporta pārdevumu apjoms sasniedz 27,08 % no kopējiem eksporta pārdevumiem, neļauj izslēgt, ka ar attiecīgajiem ražotājiem saistītais izplatītājs ir veicis iekšējā pārdošanas departamenta funkcijas, tomēr tas ir netiešs pierādījums, kas apstiprina citus faktorus un tādējādi palīdz konstatēt, ka nepastāv viena ekonomiska vienība.

90      Šajā lietā ir vispārzināms, ka Sinopec Chongqing veikto tiešo eksporta pārdevumu uz ASV apjoms atbilda 10,9 % no tās kopējā pārdošanas apjoma Savienībā un ASV un šis apjoms veido 12,1 % no tās pārdošanas apjoma Savienībā, ja tiešie pārdevumi ASV tiek izteikti kā procentuālā daļa no vienīgi Savienībā veiktajiem pārdevumiem, nevis no kopējā pārdošanas apjoma Savienībā un ASV. Tiesas sēdē prasītājas tāpat precizēja – kam Komisija neiebilda –, ka tās to ražotos PVS eksportēja arī uz citām valstīm un šos eksporta pārdevumus veica Sinopec Central‑China. Tādējādi, ja tiktu ņemti vērā visi eksporta pārdevumi, apjoms, kas atbilst Sinopec Chongqing veiktajiem tiešajiem pārdevumiem, būtu veidojis vēl mazāku procentuālo daļu no visiem Sinopec Chongqing ražotajiem un eksportam pārdotajiem PVS.

91      Līdz ar to, pirmkārt, jākonstatē, ka Komisija ir kļūdaini apgalvojusi, ka PVS apjoma procentuālā daļa, kas saistīta ar tiešajiem eksporta pārdevumiem, kurus veica Sinopec Chongqing, ir “acīmredzami būtiska”, jo tā pārsniedzot 8 % līmeni, kas 2009. gada 10. marta sprieduma Interpipe Niko Tube un Interpipe NTRP/Padome (T‑249/06, EU:T:2009:62) 185. punktā tika atzīts par nenozīmīgu. Proti, kā izriet no šā sprieduma 88. punkta, Vispārējā tiesa minētajā spriedumā izvērtēja, kāda ir tā apjoma procentuālā daļa, kas saistīts ar attiecīgo ražotāju eksportētāju veiktajiem tiešajiem eksporta pārdevumiem uz Savienību, salīdzinājumā ar to kopējo eksporta pārdevumu apjomu uz Savienību. Šajā gadījumā tā apjoma procentuālā daļa, kas saistīts ar Sinopec Chongqing veiktajiem tiešajiem eksporta pārdevumiem uz Savienību, bija nulle, jo par visiem Sinopec Chongqing saražoto PVS eksporta pārdevumiem uz Savienību bija atbildīga Sinopec Central‑China.

92      Otrkārt, jāsecina, ka, lai kāds arī būtu kopējais pārdošanas apjoms, attiecībā pret kuru aprēķināta procentuālā daļa (skat. šā sprieduma 90. punktu), PVS apjoms, kas saistīts ar Sinopec Chongqing veiktajiem tiešajiem eksporta pārdevumiem, neveido procentuālo daļu no šā kopējā apjoma, kurš tuvotos 27,08 %; to 2015. gada 25. jūnija sprieduma PT Musim Mas/Padome (T‑26/12, nav publicēts, EU:T:2015:437) 69. un 70. punktā Vispārējā tiesa konkrētajā lietā uzskatīja par norādi, kas var palīdzēt konstatēt vienas ekonomiskas vienības neesamību (skat. šā sprieduma 89. punktu).

93      Tāpat jāatgādina, ka 2015. gada 25. jūnija sprieduma PT Musim Mas/Padome (T‑26/12, nav publicēts, EU:T:2015:437) 68. punktā Vispārējā tiesa arī norādīja, ka nav izslēgts, ka šādā vienībā saistīta sabiedrība var pildīt iekšējā pārdošanas departamenta funkcijas, organizējot un apspriežot ražotāja pārdošanas darījumus, tomēr tieši nesagatavojot visus ar šiem darījumiem saistītos rēķinus, jo ražotāja formālas iesaistes pamatā var būt dažādi iemesli. Šajā lietā prasītājas, Komisijai to nenoliedzot, ir norādījušas, ka Sinopec Chongqing ASV bija piemērots nulles likmes antidempinga maksājums. Turklāt tiesas sēdē Wegochem, kam Komisija arī neiebilda, precizēja, ka grupa, kurā tā ietilpa, importēja prasītāju ražotos PVS gan Savienībā, gan ASV un ka abos šajos gadījumos šī grupa veda sarunas ar Sinopec Central‑China, lai gan rēķinus par importu ASV iepriekš minētā iemesla dēļ sagatavoja Sinopec Chongqing.

94      Ņemot vērā iepriekš minēto, jāsecina, ka minētais otrais elements nav pārliecinošs pierādījums, ka Sinopec Central‑China nevar kvalificēt kā iekšējo pārdošanas departamentu.

95      Attiecībā uz šā sprieduma 80. punktā minēto trešo elementu par to, ka Sinopec Chongqing un Sinopec Ningxia veica tiešos pārdevumus Ķīnas tirgū, prasītājas apgalvo, ka šo tiešo pārdevumu esamība neliedz Sinopec Central‑China kvalificēt kā iekšējo pārdošanas departamentu, kas atbildīgs par eksporta pārdevumiem. Prasītājas nekad neesot apgalvojušas, ka Sinopec Central‑China būtu darbojusies kā iekšējais pārdošanas departaments, kas atbildīgs gan par pārdevumiem Ķīnas tirgū, gan par eksporta pārdevumiem. Tās esot vienīgi apgalvojušas, ka Sinopec Central‑China bija atbildīga par eksporta pārdevumiem. Veidam, kādā ražotājs pārdod savus ražojumus iekšzemes tirgū, neesot nozīmes, nosakot vienas ekonomiskas vienības pastāvēšanu saistībā ar eksporta pārdevumiem.

96      Komisija uz to atbild – tas, ka Sinopec Chongqing un Sinopec Ningxia veica ievērojamus pārdevumus Ķīnas tirgū, palīdz pierādīt, ka to rīcībā bija iekšējie pārdošanas departamenti, kas varēja darboties arī šo sabiedrību eksporta tirgos, un ka Sinopec Central‑China darbojās kā autonoma komercsabiedrība.

97      Jānorāda – tas, ka Sinopec Chongqing un Sinopec Ningxia tieši pārdeva PVS Ķīnas tirgū, var pierādīt, ka šīm sabiedrībām bija nepieciešamā struktūra, lai pārdotu savus ražojumus, neizmantojot Sinopec Central‑China vai citu, iespējams, nesaistītu sabiedrību pakalpojumus.

98      Tomēr, kā apgalvo prasītājas, no judikatūras izriet, ka ražotāja eksportētāja eksporta pārdevumi un pārdevumi valsts tirgū var būt saistīti ar dažādām sabiedrībām, kas ir vai nav saistītas, vai arī ar dažādām iekšējām pārdošanas struktūrvienībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1992. gada 10. marts, Minolta Camera/Padome, C‑178/87, EU:C:1992:112, 2., 9. un 13. punkts, un ģenerāladvokāta P. Mengoci [P. Mengozzi] secinājumus apvienotajās lietās Padome un Komisija/Interpipe Niko Tube un Interpipe NTRP, C‑191/09 P un C‑200/09 P, EU:C:2011:245, 65. un 66. punkts).

99      No tā izriet, ka minētais trešais elements nav pārliecinošs pierādījums, kas neļautu atzīt, ka Sinopec Central‑China ir iekšējā tirdzniecības departamenta statuss.

100    Saistībā ar šā sprieduma 80. punktā minēto ceturto elementu par to, ka Sinopec Chongqing un Sinopec Ningxia sedz pārdošanas izmaksas, prasītājas apgalvo, ka pārdošanas izmaksas šīm sabiedrībām ir radušās tikai saistībā ar Ķīnas tirgū veikto pārdošanu un Sinopec Chongqing gadījumā – saistībā ar ASV veikto pārdošanu.

101    Par ceturto elementu Komisija atbild – tas, ka Sinopec Chongqing un Sinopec Ningxia sedza pārdošanas izmaksas, kas pēdējās gadījumā bija augstākas nekā Sinopec Central‑China pārdošanas izmaksas, ir papildu pierādījums pēdējās minētās sabiedrības autonomijai.

102    Jānorāda, ka nav ticis apstrīdēts, ka Sinopec Chongqing un Sinopec Ningxia izmaksas ir radušās tikai saistībā ar pārdošanu Ķīnas iekšzemes tirgū un pirmās minētās sabiedrības gadījumā – saistībā ar tiešajiem eksporta pārdevumiem uz ASV. Līdz ar to šis ceturtais elements nevar mainīt Vispārējās tiesas vērtējumu par otro un trešo elementu.

103    Par šā sprieduma 80. punktā minēto piekto elementu, proti, to, ka Sinopec Central‑China pārdod arī citu ražotāju, nevis tikai Sinopec Chongqing un Sinopec Ningxia ražotās preces, prasītājas apgalvo, ka Sinopec Central‑China iepirktie PVS, ko ražojuši citi ražotāji, veido tikai 2 % no tās PVS iepirkuma no Sinopec Chongqing un Sinopec Ningxia. Tikai tad, ja saistītais tirgotājs lielu sava apgrozījuma daļu realizē, pārdodot citu uzņēmumu preces, šī tirgotāja funkcijas nebūtu pielīdzināmas iekšējā pārdošanas departamenta funkcijām. Turklāt Sinopec Central‑China citu ražotāju ražotos PVS esot pārdevusi tikai Ķīnas tirgū.

104    Wegochem piebilst – tas vien, ka Sinopec Central‑China ir pārdevusi arī noteiktas citu ražotāju preces, nepierāda, ka šī sabiedrība ir darbojusies kā neatkarīgs tirgotājs. Šajā ziņā Komisijai esot bijis jāpierāda, ka šīs pārdošanas darbības bija pietiekami nozīmīgas, lai Sinopec Central‑China varētu rīkoties neatkarīgi no grupas, ar kuru tā bija saistīta. Tādējādi Komisijai esot bijis jāizvērtē, cik nozīmīgs ir Sinopec Central‑China veiktās citu uzņēmumu ražoto PVS pārdošanas apjoms, ievērojot tās apgrozījumu. Tomēr Komisija šādu vērtējumu neesot veikusi.

105    Komisija uz to atbild, ka, lai gan tā nav izvērtējusi, cik liela nozīme Sinopec Central‑China kopējā apgrozījumā ir citu preču pārdošanai, kuras tā ir iegādājusies no citām sabiedrībām, nevis Sinopec Chongqing un Sinopec Ningxia, tā tomēr ir konstatējusi, ka Sinopec Central‑China citu ražotāju ražoto PVS pārdošanas apjoms ir 10 % no Sinopec Central‑China kopējā PVS pārdošanas apjoma Savienībā un tādējādi tas nav nenozīmīgs.

106    Jāatgādina – no judikatūras izriet, ka ar ražotāju saistītā izplatītāja realizētie nesaistītu ražotāju preču pārdošanas apjomi ir svarīgs faktors, lai noteiktu, vai šis izplatītājs ar saistīto ražotāju veido vienu ekonomisku vienību. Tādējādi, ja izplatītājs lielu sava apgrozījuma daļu realizē, pārdodot nesaistīto uzņēmumu preces, tas varētu būt netiešs pierādījums, ka šī izplatītāja veiktās funkcijas nav iekšējā pārdošanas departamenta funkcijas (skat. spriedumu, 2021. gada 14. jūlijs, Interpipe Niko Tube un Interpipe Nizhnedneprovsky Tube Rolling Plant/Komisija, T‑716/19, EU:T:2021:457, 159. punkts un tajā minētā judikatūra).

107    Judikatūrā ir arī precizēts, ka, lai novērtētu vienas ekonomiskas vienības esamību, Savienības iestādēm ir tiesības ņemt vērā arī saistītā izplatītāja darbības saistībā ar citām precēm, kas nav prece, uz kuru attiecas antidempinga izmeklēšana, kā arī šī izplatītāja pārdošanas apjomu īpatsvaru attiecībā uz nesaistītu ražotāju precēm (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 26. oktobris, PT Musim Mas/Padome, C‑468/15 P, EU:C:2016:803, 44.–46. un 49. punkts).

108    Šajā lietā jānorāda – Komisija ir atzinusi (skat. šā sprieduma 105. punktu), ka nav veikusi iepriekš minētajā judikatūrā paredzēto pārbaudi. Līdz ar to tā nevar atsaukties uz minēto piekto elementu kā būtisku norādi par to, ka šajā lietā nepastāv viena ekonomiska vienība.

109    Katrā ziņā, pat pieņemot, ka Komisija bija tiesīga izvērtēt tikai to Sinopec Central‑China apgrozījumu, ko tā bija realizējusi, pārdodot PVS, ir jākonstatē, ka Komisija nav apstrīdējusi – kā prasītājas jau norādījušas apsvērumos par papildu galīgo informāciju –, ka Sinopec Central‑China veiktais citu ražotāju ražoto PVS iepirkums veido tikai 2 % no tās PVS iepirkuma no Sinopec Chongqing un Sinopec Ningxia. Tādējādi Sinopec Central‑China apgrozījuma, kas izriet no PVS pārdošanas, pamatā ir PVS, ko tā gandrīz pilnībā bija iegādājusies no Sinopec Chongqing un Sinopec Ningxia.

110    Attiecībā uz Komisijas argumentu, ka Sinopec Central‑China no citiem ražotājiem iepirkto PVS apjoms veido 10 % no PVS kopējā apjoma, ko tā bija eksportējusi uz Savienību izmeklēšanas periodā, ir jākonstatē, ka Komisija nav paskaidrojusi, kā šī informācija varētu palīdzēt pierādīt, ka Sinopec Central‑China nedarbojās kā iekšējais pārdošanas departaments. Šīs informācijas nozīmīgumu liek apšaubīt arī prasītāju apsvērumos par papildu galīgo informāciju un tiesas sēdē uzsvērtais fakts, kuru Komisija nav apstrīdējusi, ka PVS, ko Sinopec Central‑China iegādājās no citiem ražotājiem, tika nevis eksportēti uz Savienību, bet gan pārdoti saistītai sabiedrībai Ķīnā.

111    Līdz ar to jāsecina, ka minētajam piektajam elementam nav nozīmes, lai pierādītu, ka Sinopec Central‑China veica funkcijas, kuras ir līdzīgas tāda aģenta funkcijām, kas strādā, pamatojoties uz komisijas maksu.

112    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus par pirmo līdz piekto elementu, jākonstatē, ka ar otro un trešo iepriekš norādīto elementu nav pietiekami, lai pastāvētu saskaņotu norāžu kopums, kas pierādītu, ka Sinopec Central‑China funkcijas ir līdzīgas tāda aģenta funkcijām, kurš strādā, pamatojoties uz komisijas maksu, vai kas liegtu atzīt tā iekšējā pārdošanas departamenta statusu. Šādos apstākļos jāsecina, ka Komisija nav sniegusi pierādījumus, kas no tās tiek prasīti saskaņā ar šā sprieduma 65.–67. punktā atgādināto judikatūru, un tādēļ, atzīdama, ka Sinopec Central‑China veica funkcijas, kuras ir līdzīgas tāda aģenta funkcijām, kas strādā, pamatojoties uz komisijas maksu, Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

113    Tādēļ otrā pamata pirmā daļa ir jāapmierina.

 Par otro daļu

114    Prasītājas apgalvo, ka Komisija apstrīdētajā regulā nav izpildījusi pamatregulas 2. panta 10. punkta ievaddaļā tieši paredzēto pienākumu veikt eksporta cenas un normālās vērtības taisnīgu salīdzināšanu vienā un tajā pašā tirdzniecības līmenī.

115    Lai iegūtu eksporta cenu līmeni, kas atbilst EXW līmenim, Komisija esot veikusi korekcijas, no neatkarīgajiem klientiem noteiktās pārdošanas cenas atskaitīdama strīdīgās izmaksas (skat. šā sprieduma 11. punktu).

116    Nekāda analoģiska korekcija turpretī neesot tikusi piemērota normālajai vērtībai, kuru Komisija noteica, pamatojoties uz pamatregulas 2. panta 6.a punktu, un kura, nepastāvot nepieciešamībai veikt korekcijas, būtu uzskatāma par tādu, kas atbilst EXW līmenim. Tomēr šī normālā vērtība atbilst ražošanas izmaksām, kas noteiktas, pamatojoties uz prasītāju gadījumā pastāvošajiem ražošanas faktoriem, reizinot tos ar neizkropļotajām vērtībām, kuras saistītas ar izvēlēto reprezentatīvo valsti, proti, Turciju, un pieskaitot 17,6 % kā PVA izmaksas. Šis palielinājums esot ticis noteikts, pamatojoties uz Komisijas iegūto informāciju par Turcijas ražotāju Ilkalem Ticaret V ^e Sanayi A. S. (turpmāk tekstā – “Ilkalem”) – tajā neesot bijis precizēts šo PVA izmaksu apmērs. Tomēr šīs izmaksas parasti ietverot arī strīdīgās izmaksas.

117    Prasītājas norāda, ka apsvērumos par galīgo informāciju tās ir vērsušas Komisijas uzmanību uz to, ka, tā kā strīdīgās izmaksas a priori bija iekļautas PVA izmaksās, kas veido daļu no tās izmantotās normālās vērtības, pastāvēja liela iespējamība, ka eksporta cenas un normālās vērtības salīdzinājums var nebūt taisnīgs.

118    Prasītājas precizē, ka Komisija nevar prezumēt, ka atbilstoši pamatregulas 2. panta 6.a punktam noteiktā normālā vērtība visos gadījumos atbildīs EXW līmenim.

119    Wegochem atbalsta prasītāju argumentus un uzsver, ka, lai gan piemērojot pamatregulas 2. panta 10. punktu, pusei, kura vēlas izmantot korekciju, ir jāpierāda, ka ir izpildīti šajā nolūkā paredzētie nosacījumi, Komisijai ir tai jānorāda, kāda informācija ir nepieciešama, un nav jāuzliek minētajai pusei nesaprātīgs pierādīšanas pienākums.

120    Wegochem apgalvo, ka par galīgo informāciju sniegtajos apsvērumos prasītājas ir lūgušas piemērot korekcijas normālajai vērtībai, lai nodrošinātu taisnīgu salīdzinājumu, un ir pietiekami pamatojušas šo lūgumu, ņemot vērā, ka normālā vērtība tika noteikta atbilstoši pamatregulas 2. panta 6.a punktam un ka Komisijas izmantotie dati par PVA izmaksām tātad bija iegūti nevis no tām, bet gan no Orbis datubāzes (turpmāk tekstā – “Orbis datubāze”), kuru Komisija bija izvēlējusies izmantot un kurā bija norādīta tikai kopējā šo izmaksu vērtība, neietverot to sadalījumu. Wegochem ieskatā Komisija nevarēja prasīt, lai prasītājas attiecībā uz trešo personu iesniegtu datus, kuri ir detalizētāki par pašas Komisijas rīcībā esošajiem datiem.

121    Katrā ziņā Wegochem precizē, ka ir vispārzināms, ka PVA izmaksas parasti ietver arī strīdīgās izmaksas, kā to apstiprina arī Orbis datubāzes lietotāja rokasgrāmata.

122    Komisija uz to atbild, ka pusei, kura vēlas izmantot korekciju atbilstoši pamatregulas 2. panta 10. punktam, lai nodrošinātu eksporta cenas un normālās vērtības taisnīgu salīdzinājumu, ir pienākums pierādīt, ka šī korekcija ir pamatota. Procedūrā, kurā tika pieņemta apstrīdētā regula, prasītājas esot apgalvojušas, ka noteiktas izmaksas, kas atskaitītas no eksporta cenas, neesot tikušas atskaitītas no normālās vērtības, taču tās neesot pamatojušas savu lūgumu veikt korekcijas. Komisija uzskata, ka, norādot uz iepriekš minētās tiesību normas ievaddaļas pārkāpumu, prasītājas mēģina apiet tām noteikto pierādīšanas pienākumu.

123    Komisija arī precizē, ka, lai gan šajā lietā normālā vērtība tika noteikta atbilstoši pamatregulas 2. panta 6.a punktam, prasītājām bija detalizētāk jāpamato to lūgums veikt korekcijas.

124    Pamatregulas 2. panta 10. punkta pirmā līdz piektā teikuma formulējums ir atgādināts šā sprieduma 59. punktā.

125    Šajā lietā Komisija nolēma veikt lejupvērstas eksporta cenas korekcijas, pamatojoties uz pamatregulas 2. panta 10. punkta e), g) un k) apakšpunktu ar mērķi atskaitīt no šīs cenas strīdīgās izmaksas, lai saskaņā ar tās praksi sasniegtu līmeni, kas atbilst EXW līmenim, kā izriet no apstrīdētās regulas 313., 314. un 357. apsvēruma un Komisijas precizējumiem, kas sniegti, atbildot uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumiem, un tiesas sēdē.

126    Jānorāda, ka korekcijas, kuru mērķis ir panākt eksporta cenas EXW līmeni, ir nepieciešamas, lai nodrošinātu, ka “eksporta cenu un normālo vērtību salīdzina taisnīgi”, kā prasīts pamatregulas 2. panta 10. punktā, vienīgi tad, ja normālā vērtība tāpat tiek aprēķināta EXW līmenī.

127    Līdz ar to saskaņā ar šā sprieduma 65. punktā atgādināto judikatūru Komisijai, kas bija izvēlējusies veikt attiecīgo salīdzinājumu EXW līmenī, bija jāpierāda, ka šīs korekcijas ir nepieciešamas, lai eksporta cenas un normālās vērtības salīdzinājums būtu taisnīgs.

128    Katrā ziņā, pat pieņemot, ka pierādīšanas pienākums bija prasītājām, jānorāda, ka apsvērumos par galīgo informāciju tās apgalvoja, ka strīdīgās izmaksas nebija ietvertas Komisijas izmantotajā eksporta cenā, lai gan normālā vērtība tika noteikta, iekļaujot tajā arī PVA izmaksas, kuras, visticamāk, ietvēra arī strīdīgās izmaksas, līdz ar to salīdzinājums varēja nebūt taisnīgs. Tās piedāvāja Komisijai vai nu neatskaitīt strīdīgās izmaksas no eksporta cenas, vai arī piemērot lejupvērstas tās normālās vērtības korekcijas, kas bija noteikta, pamatojoties uz Sinopec Chongqing sniegtajiem datiem. Tādējādi, kā uzsver Wegochem, prasītājas būtībā lūdza Komisiju veikt korekcijas, lai nodrošinātu eksporta cenas un normālās vērtības salīdzinājuma taisnīgumu, un ir pienācīgi pamatojušas savu lūgumu.

129    Ir tiesa, ka saskaņā ar judikatūru pamatregulas 2. panta 10. punktā, pretēji Antidempinga nolīguma 2.4. pantam, nav precizēts, ka “institūcijas norāda attiecīgajām pusēm, kāda informācija ir nepieciešama, lai nodrošinātu objektīvu [taisnīgu] salīdzinājumu, un neuzliktu šīm pusēm nepamatotu pierādīšanas slogu”. Tomēr no pēdējā minētā panta izrietošās prasības, ciktāl tās attiecas uz administratīvā procesa dalībnieku tiesībām saņemt informāciju, kas nepieciešama, lai varētu piedalīties šajā procesā, pārzinot lietas apstākļus, un pierādīšanas pienākuma, kurš tiem ir jāizpilda, intensitāti, ir daļa no Savienības tiesību vispārējiem principiem, it īpaši labas pārvaldības principa, kas ietverts arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pantā. Tādējādi Savienības iestādēm ir jānorāda pusei, kura lūdz piemērot korekciju, kāda informācija šajā ziņā ir nepieciešama, un tās nedrīkst noteikt tai nesamērīgu pierādīšanas pienākumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 8. jūlijs, Huvis/Padome, T‑221/05, nav publicēts, EU:T:2008:258, 77. un 78. punkts; šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. arī spriedumus, 2012. gada 10. oktobris, Ningbo Yonghong Fasteners/Padome, T‑150/09, nav publicēts, EU:T:2012:529, 124. punkts, un 2014. gada 11. septembris, Gold East Paper un Gold Huasheng Paper/Padome, T‑443/11, EU:T:2014:774, 166. punkts).

130    Šajā lietā prasītāju apsvērumi, kas izklāstīti šā sprieduma 128. punktā, ir aplūkoti apstrīdētās regulas 313. un 314. apsvērumā, kuri ir formulēti šādi:

“(313)      Trīs izlasē iekļautie ražotāji eksportētāji piezīmēs par galīgās informācijas izpaušanu iebilda pret faktu, ka Komisija no eksporta cenas atskaitīja noteiktas kravas pārvadājumu izmaksas, lai gan šīs izmaksas (kopā ar pārkraušanas izdevumiem utt., un finanšu izdevumiem kā maksājumi par bankas pakalpojumiem) netika atskaitītas no reprezentatīvās valsts ražotāja PVA izmaksām.

(314)      Komisija nepiekrita šim apgalvojumam. Komisija norādīja, ka nekas neliecina par to, ka šādas izmaksas bija iekļautas paziņotajās reprezentatīvās valsts ražotāja PVA izmaksās. Turklāt izlasē iekļautie ražotāji eksportētāji neiesniedza nekādus pierādījumus, kas liecinātu par pretējo. Tāpēc šis apgalvojums tika noraidīts.”

131    Jānorāda – tā kā Komisija normālo vērtību noteica saskaņā ar pamatregulas 2. panta 6.a punktu, dati, kurus tā šim nolūkam izmantoja saistībā ar PVA izmaksām, bija iegūti nevis no prasītājām, bet gan no Ilkalem, kuru bija izvēlējusies Komisija. Šajā ziņā Komisija ir atzinusi, ka attiecībā uz tās izmantotajām PVA izmaksām Orbis datubāzē nebija viegli pieejams sīkāks sadalījums un ka līdz ar to tā paziņoja prasītājām šajā datubāzē ietverto informāciju par Ilkalem.

132    Wegochem apgalvo, ka Komisijas izmantotajos datos ir iekļauta pozīcija, kas veltīta “other operating expenses” (citiem darbības izdevumiem). Orbis datubāzes lietotāja rokasgrāmatā ir norādīts, ka “other operating expenses” ir jāsaprot kā “all costs not directly related to the production of goods sold such as commercial costs, administrative expenses, etc. + depreciation of those costs” (visas izmaksas, kas nav tieši saistītas ar pārdoto preču ražošanu, piemēram, tirdzniecības izmaksas, administratīvie izdevumi u.c. + šo izmaksu amortizācija). Atbildot uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumu, Komisija atzina, ka tai nav zināms, vai strīdīgās izmaksas ir iekļautas “other operating expenses”. Līdz ar to jākonstatē, ka iepriekš minētā definīcija neļauj izslēgt iespēju, ka šīs “other operating expenses” ietver arī strīdīgās izmaksas.

133    Turklāt, kā atgādina arī Wegochem, aptaujas anketā, kas tika nosūtīta ražotājiem eksportētājiem saistībā ar izmeklēšanu, kuras noslēgumā tika pieņemta apstrīdētā regula, Komisija strīdīgajām izmaksām atbilstošās izmaksas bija iekļāvusi PVA izmaksās.

134    No tā izriet, ka Komisija, kuras pašas rīcībā nebija precīzāka Ilkalem PVA izmaksu sadalījuma, nevarēja pamatoti prasīt, lai prasītājas, savos apsvērumos par galīgo informāciju izvirzot jautājumu par eksporta cenas un normālās vērtības salīdzinājuma taisnīgumu, papildus pamatotu savu lūgumu, saistībā ar trešo personu iesniegdamas datus, kas ir precīzāki nekā Komisijas rīcībā esošie.

135    Līdz ar to jākonstatē, ka apstrīdētās regulas 314. apsvērumā Komisija ir prasījusi prasītājām sniegt nesamērīgus pierādījumus.

136    Šo secinājumu neatspēko arī nesenā Tiesas judikatūra, no kuras izriet, ka tas vien, ka normālā vērtība ir noteikta, pamatojoties uz informāciju, kuru nav snieguši attiecīgie ražotāji eksportētāji, nevar likt mīkstināt pierādīšanas pienākuma sadales noteikumu, kāds izriet no pamatregulas 2. panta 10. punkta un atbilstošās judikatūras (skat. šā sprieduma 65.–67. punktu). Saskaņā ar šo judikatūru noteikums, ka pusei, kura lūdz veikt korekciju atbilstoši kādam no šajā pantā minētajiem faktoriem, ir jāpierāda, ka šis faktors var ietekmēt cenas un tādējādi to salīdzināmību, ir jāievēro neatkarīgi no metodes, pamatojoties uz kuru tika noteikta normālā vērtība (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 28. aprīlis, Changmao Biochemical Engineering/Komisija, C‑666/19 P, EU:C:2022:323, 151. punkts).

137    Proti, pirms secināt, ka Komisija attiecīgajiem ražotājiem eksportētājiem nav uzlikusi nesamērīgu pierādīšanas pienākumu, Tiesa uzsvēra, ka no apstrīdētās regulas izriet, ka Komisija tiem bija darījusi zināmus atbilstošos datus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 28. aprīlis, Changmao Biochemical Engineering/Komisija, C‑666/19 P, EU:C:2022:323, 152. punkts).

138    Šajā lietā Komisija nav sniegusi prasītājām datus, kas tām būtu ļāvuši precīzāk pamatot to lūgumu neatskaitīt strīdīgās izmaksas no eksporta cenas vai atskaitīt tās no normālās vērtības.

139    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, otrā pamata otrā daļa ir jāapmierina.

 Par trešo daļu

140    Šā pamata trešo daļu veido divi iebildumi. Pirmkārt, prasītājas, kuras atbalsta Wegochem, apstrīd Komisijas izvēli veikt normālās vērtības augšupvērstu korekciju, pamatojoties uz pamatregulas 2. panta 10. punkta b) apakšpunktu (turpmāk tekstā – “otrā apstrīdētā korekcija”), lai atspoguļotu starpību starp maksājamā pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likmi un likmi, kas paredzēta par preču eksporta PVN atmaksu. Otrkārt, tās apgalvo, ka Komisija katrā ziņā ir noteikusi pārmērīgi lielu korekciju.

–       Par pirmo iebildumu

141    Prasītājas apgalvo, ka, lai gan par to eksporta pārdevumiem pastāvēja tiesības saņemt priekšnodoklī samaksātā PVN atmaksu, tomēr, kā pierāda to rēķini, PVN priekšnodoklis tām vispār nebija piemērojams. Turklāt prasītāju ieskatā – tā kā normālā vērtība tika noteikta, pamatojoties uz trešās valsts datiem, tajā pēc definīcijas netiek ņemts vērā Ķīnas PVN. Komisija neesot pierādījusi pretējo. Tādējādi neesot nozīmes tam, vai Ķīnā PVN jomā pastāv dažādi noteikumi atkarībā no tā, vai runa ir par pārdošanu Ķīnas iekšzemes tirgū vai eksporta pārdošanu. Komisija neesot paskaidrojusi, kāpēc otrā apstrīdētā korekcija bija nepieciešama, neraugoties uz to, ka normālā vērtība tika noteikta, pamatojoties uz minētajiem datiem.

142    Prasītājas no tā secina, ka otrā apstrīdētā korekcija nebija nepieciešama, lai nodrošinātu eksporta cenas un normālās vērtības salīdzinājuma fiskālu neitralitāti. Proti, šie elementi jau ir vienādā netiešo nodokļu līmenī, jo tie abi esot izteikti bez PVN.

143    Komisija apstrīd prasītāju argumentus.

144    Jāatgādina, ka pamatregulas 2. panta 10. punkta b) apakšpunkts ir formulēts šādi:

“Importa maksājumi un netiešie nodokļi

Normālo vērtību koriģē, ņemot vērā summu, kas atbilst visiem importa maksājumiem vai netiešajiem nodokļiem, ar ko apliek līdzīgo izstrādājumu un tajā ietilpstošās fiziskās sastāvdaļas, ja tas ir paredzēts patēriņam eksportētājvalstī, un netiek iekasētas vai atmaksātas, eksportējot izstrādājumu uz Savienību.”

145    Apstrīdētās regulas 387. un 388. apsvērumā Komisija ir izklāstījusi iemeslus, kuru dēļ tā uzskatīja par nepieciešamu veikt otro apstrīdēto korekciju, lai nodrošinātu eksporta cenas un normālās vērtības salīdzinājuma taisnīgumu, neraugoties uz iebildumiem, ko citstarp prasītājas bija izvirzījušas to apsvērumos par galīgo informāciju.

146    Šie apstrīdētās regulas apsvērumi ir formulēti šādi:

“(387)      Trīs ražotāji eksportētāji un Savienības ražotājs/lietotājs piezīmēs par galīgās informācijas izpaušanu apgalvoja, ka attiecībā uz neatmaksājamo PVN nebūtu jāveic nekādas korekcijas. Konkrētāk, šīs ieinteresētās personas apgalvoja, ka Komisija nav paskaidrojusi, kāpēc šāda korekcija ir vajadzīga, jo īpaši ņemot vērā faktu, ka normālo vērtību nosaka, (daļēji) izmantojot datus no trešās valsts. Šīs ieinteresētās personas arī norādīja, ka Komisija nav paskaidrojusi, kāpēc, neveicot PVN korekciju, pastāvētu atšķirība starp eksporta cenu un salikto normālo vērtību, kas ietekmētu cenu salīdzināmību. Tās uzskata, ka, tā kā normālo cenu veido atsevišķi komponenti, izejresursu PVN netiek atmaksāts un tādējādi nebūtu jāveic korekcijas saistībā ar PVN atmaksu atšķirībām.

(388)      Komisija nepiekrita šim apgalvojumam. Komisija veica korekciju saskaņā ar pamatregulas 2. panta 10. punkta b) apakšpunktu, lai ņemtu vērā netiešo nodokļu starpību starp eksporta pārdevumiem no [Ķīnas] uz Savienību un normālo vērtību gadījumos, kad tika izslēgti tādi netiešie nodokļi kā PVN. Komisijai nav jāpierāda, ka saliktā normālā vērtība faktiski ietver PVN, ko var pilnībā atmaksāt, veicot pārdošanu iekšzemes tirgū, jo tas nav būtiski. Normālā vērtība, kas tika noteikta, kā izklāstīts 335.–347. apsvērumā un 295. apsvērumā, nebija iekļauts PVN, jo normālās vērtības aprēķinam eksportētājvalstī tiek izmantotas neizkropļotas vērtības reprezentatīvajā valstī, neņemot vērā to PVN režīmu. Faktiskā situācija attiecībā uz PVN režīmu pārdošanai iekšzemes tirgū un eksportam pilnībā aprobežojas ar [Ķīnu]. Izmeklēšanā tika secināts, ka izmeklēšanas periodā [Ķīnas] ražotājiem eksportētājiem eksporta brīdī tika piemērotas PVN saistības 13 % vai 16 % apmērā (13 % likme ir piemērojama no 2019. gada aprīļa līdz jūnijam un 16 % likme ir piemērojama no 2018. gada jūlija līdz 2019. gada martam) un tiek atmaksāti 5 %, 9 % vai 10 % (5 % ir piemērojami no 2018. gada jūlija līdz augustam, 9 % ir piemērojami no 2018. gada septembra līdz oktobrim un 10 % ir piemērojami no 2018. gada novembra līdz 2019. gada jūnijam). Tāpēc saskaņā ar pamatregulas 2. panta 10. punkta b) apakšpunktu attiecībā uz starpību netiešajos nodokļos – šajā gadījumā PVN, ko daļēji atmaksā attiecībā uz pārdošanu eksportam, – Komisija pienācīgi koriģēja normālo vērtību [..].”

147    Tā kā tieši Komisija uzņēmās iniciatīvu veikt otro apstrīdēto korekciju, tai saskaņā ar šā sprieduma 65.–67. punktā atgādināto judikatūru bija jāpierāda, ka šī korekcija bija nepieciešama.

148    Līdz ar to ir jāizvērtē, vai Komisija ir pietiekami pierādījusi nepieciešamību veikt otro apstrīdēto korekciju.

149    Jākonstatē, ka apstrīdētās regulas 388. apsvēruma formulējums nav viegli uztverams.

150    Tomēr jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru prasība norādīt Savienības tiesību aktu pamatojumu LESD 296. panta otrās daļas izpratnē ir jāizvērtē, ņemot vērā lietas apstākļus, it īpaši akta saturu, izvirzīto pamatu būtību un adresātu vai citu personu, kuras šis akts skar tieši un individuāli, iespējamās intereses saņemt paskaidrojumus. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu norādīti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai tiesību akta pamatojums atbilst LESD 296. panta prasībām, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai šā tiesību akta formulējumu, bet arī kontekstu, kā arī visu attiecīgo jomu regulējošo tiesību normu kopumu (skat. spriedumu, 2022. gada 20. janvāris, Komisija/Hubei Xinyegang Special Tube, C‑891/19 P, EU:C:2022:38, 88. punkts un tajā minētā judikatūra).

151    Tāpat, runājot par regulu, pamatojums var ietvert tikai norādi, pirmkārt, uz kopējo situāciju, kas izraisījusi šī akta pieņemšanu, un, otrkārt, norādi uz vispārējiem mērķiem, kurus ar to ir paredzēts sasniegt. Līdz ar to nav iespējams pieprasīt no Savienības iestādēm ne lai tās konkretizētu dažādos faktus, kuri bieži vien ir ļoti daudz un sarežģīti un uz kuriem pamatojoties šī regula tika pieņemta, ne a fortiori – lai tajā būtu sniegts vairāk vai mazāk pilnīgs šo faktu novērtējums (skat. spriedumu, 2022. gada 20. janvāris, Komisija/Hubei Xinyegang Special Tube, C‑891/19 P, EU:C:2022:38, 89. punkts un tajā minētā judikatūra).

152    No tā izriet, ka regulā, ar ko nosaka antidempinga maksājumus, ir jābūt ietvertai Komisijas argumentācijas būtībai, bet tajā nav jābūt ietvertam īpašam pamatojumam attiecībā uz katru no daudzajiem ieinteresēto personu izvirzītajiem faktiskajiem argumentiem. Tādēļ Vispārējā tiesa var lūgt Komisijai sniegt papildu paskaidrojumus un ņemt tos vērā, veicot pārbaudi, ja vien tie ir pamatoti ar Komisijas lietas materiālos iekļautiem pierādījumiem (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2022. gada 20. janvāris, Komisija/Hubei Xinyegang Special Tube, C‑891/19 P, EU:C:2022:38, 92., 93., 95. un 96. punkts un tajos minētā judikatūra).

153    Šajā lietā Komisija kā procesuālā raksta, kurā ietvertas tās atbildes uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumiem, F.6. un F.7. pielikumu iesniedza divus dokumentus ar vienādu nosaukumu “Pārbaudes ziņojums”, kurus tā bija nosūtījusi prasītājām pēc diviem Sinopec Chongqing un Sinopec Ningxia telpu apmeklējumiem. No F.6. pielikuma 12. lappuses un F.7. pielikuma 8. lappuses izriet – ja Ķīnas sabiedrība, kas atbildīga par eksportu, pērk no citas Ķīnas sabiedrības ražojumus, kurus tā pēc tam vēlas eksportēt, tā maksā PVN, kura likme izmeklēšanas periodā bija 16 % un pēc tam – 13 %. Eksporta laikā daļu no šī jau samaksātā PVN var pieprasīt kā daļēju atmaksu, piemērojot likmi, kas minētajā periodā vispirms bija 5 %, pēc tam 9 % un visbeidzot 10 %. Starpība starp PVN, kas samaksāts kā priekšnodoklis par eksportu, un šo atmaksu ir neatmaksājamais PVN.

154    Tiesas sēdē prasītājas arī precizēja, ka nepiekrīt apstrīdētās regulas 388. apsvērumam, ciktāl Komisija tajā ir apgalvojusi, ka izmeklēšanas periodā Ķīnā pastāvēja eksporta PVN 13 % vai 16 % apmērā, lai gan to ieskatā šis PVN bija piemērojams iekšzemes, nevis eksporta pārdošanai. Prasītājas arī atzina, ka vienīgais būtiskais jautājums ir par neatmaksājamo PVN.

155    Ņemot vērā šādi sniegtos Komisijas precizējumus, kuri bija pieejami arī prasītājām, apstrīdētās regulas 388. apsvērums ir jāsaprot tādējādi, ka Komisija, kā tā apstiprināja tiesas sēdē, uzskatīja, pirmkārt, ka prasītāju ražojumu eksporta cenā bija iekļauta summa, kas atbilst neatmaksājamajam PVN, lai gan normālā vērtība tika noteikta bez PVN, un, otrkārt, ka šie apstākļi pamatoja normālās vērtības augšupvērstu korekciju, lai nodrošinātu taisnīgu salīdzinājumu.

156    Līdz ar to jākonstatē, ka Komisija ir pierādījusi nepieciešamību veikt otro apstrīdēto korekciju.

157    Tomēr jāprecizē, ka pamatregulas 2. panta 10. punkta b) apakšpunktā nav paredzēts koriģēt saskaņā ar šīs regulas 2. panta 6.a punktu noteikto reprezentatīvās valsts normālo vērtību, lai ņemtu vērā neatmaksājamo PVN, kas ietekmē eksporta cenu importa par dempinga cenām izcelsmes valstī. Tādējādi Komisija ir pieļāvusi tiesību kļūdu attiecībā uz otrās apstrīdētās korekcijas juridisko pamatu. Tomēr jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai Savienības tiesību akta atcelšana nepareizi izvēlēta juridiskā pamata dēļ nav attaisnojama, ja šāda kļūda nav izšķiroši ietekmējusi tā izdevēja vērtējumu (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumus, 1997. gada 18. decembris, Costantini/Komisija, T‑57/96, EU:T:1997:214, 23. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2015. gada 9. jūnijs, Navarro/Komisija, T‑556/14 P, EU:T:2015:368, 26. punkts un tajā minētā judikatūra). Šis princips ir piemērojams arī šajā lietā. Proti, ir jānorāda, ka pamatregulas 2. panta 10. punkta k) apakšpunkts, saskaņā ar kuru “korekciju var izdarīt arī saistībā ar atšķirībām citos faktoros, kas nav minēti [šīs regulas 2. panta 10. punkta] a) līdz j) apakšpunktā, ja ir redzams, ka tie skar cenu salīdzināmību atbilstīgi šim punktam, jo īpaši ja patērētāji šo faktoru dēļ iekšējā tirgū maksā dažādas cenas”, ļāva Komisijai veikt otro apstrīdēto korekciju ar mērķi atjaunot simetriju starp normālo vērtību un attiecīgā ražojuma eksporta cenu un nodrošināt taisnīgu šo divu vērtību salīdzinājumu (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2021. gada 19. maijs, China Chamber of Commerce for Import and Export of Machinery and Electronic Products u.c./Komisija, T‑254/18, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2021:278, 597. punkts).

158    Šajā ziņā, atbildot uz argumentu, ko prasītājas izvirzīja tiesas sēdē un Wegochem –iestāšanās rakstā, jāprecizē, ka pamatregulas 2. panta 10. punkta k) apakšpunktā paredzētais otrais nosacījums šajā lietā ir izpildīts. Proti, lai gan neatmaksājamais PVN palielina eksporta cenu, nav strīda par to, ka PVN netiek iekļauts normālajā vērtībā, kas noteikta, pamatojoties uz trešās valsts datiem, un ar ko saskaņā ar pamatregulas 2. panta 6.a punktu tiek aizstāta attiecīgā ražojuma cena eksportētājvalsts iekšzemes tirgū.

159    Ņemot vērā visu iepriekš minēto, pirmais iebildums, ko prasītājas izvirzījušas otrā pamata trešās daļas pamatojumam, ir jānoraida.

–       Par otro iebildumu

160    Prasītājas apgalvo – pieņemot, ka bija jāveic korekcija atbilstoši pamatregulas 2. panta 10. punkta b) apakšpunktam, apstrīdētajā regulā veiktā korekcija ir pārmērīga, jo tajā nav ņemts vērā, ka PVN priekšnodoklis tiek aprēķināts, pamatojoties uz izejvielu vērtību, bet eksporta atmaksa tiek aprēķināta, pamatojoties uz pārdošanas vērtību. Šo iebildumu tās ilustrē ar skaitlisku piemēru, kurā tās neatmaksājamā PVN summu aprēķina kā starpību starp, no vienas puses, summu, kas rodas, piemērojot PVN priekšnodokļa likmi noteiktu izejmateriālu izmaksām, kuri izmantoti normālās vērtības noteikšanai, un, no otras puses, summu, kas rodas, piemērojot PVN atmaksas likmi eksporta cenai.

161    Komisija apstrīd prasītāju argumentus.

162    Jāatgādina, ka otrā apstrīdētā korekcija ietver uz Turcijas datu pamata bez PVN noteiktās normālās vērtības palielināšanu par procentuālo daļu, kas ļauj nodrošināt taisnīgu salīdzinājumu ar eksporta cenu, ņemot vērā, ka eksporta cena savukārt ietver summu, kura atbilst neatmaksājamam PVN. Tādējādi pretēji tam, ko šķietami apgalvo prasītājas, Komisija nav piemērojusi PVN priekšnodokļa likmi to izejvielu izmaksām, kas izmantotas normālās vērtības noteikšanai, un tāpat nav arī atskaitījusi no summas, kuru tā tādā veidā ieguva, summu, kas atbilst PVN atmaksas likmes piemērošanai eksporta cenai. No tā izriet, ka prasītāju argumenti, ar kuriem ir pamatots šis iebildums, neatbilst šīs lietas faktiem, un tādēļ ar tiem nevar pierādīt, ka otrā apstrīdētā korekcija ir bijusi pārmērīga.

163    Līdz ar to otrais iebildums, ko prasītājas izvirzījušas otrā pamata trešās daļas pamatojumam, un tādēļ arī visa šī daļa kopumā ir jānoraida.

164    Ņemot vērā visu iepriekš minēto, jāsecina, ka otrā pamata pirmās divas daļas ir pamatotas, bet tā trešā daļa nav pamatota.

 Par trešo pamatu – pamatregulas 18. panta 1. un 5. punkta, kā arī Antidempinga nolīguma 6.8. panta un II pielikuma pārkāpumu

165    Ar šo pamatu prasītājas, vispirms precizēdamas, ka neapstrīd Komisijas tiesības aprēķināt Sinopec Ningxia normālo vērtību, pamatojoties uz pieejamajiem datiem pamatregulas 18. panta izpratnē (skat. šā sprieduma 10. punktu), ir izvirzījušas divus iebildumus. Pirmkārt, tās apgalvo, ka Komisija kā pieejamos datus pamatregulas 18. panta izpratnē nevar izmantot datus, kurus tā ieguvusi, pirmo reizi piemērodama šo pantu. Otrkārt, tās pārmet Komisijai, ka tā pret prasītājām ir izturējusies represīvi un nav balstījusies uz II pielikumā minēto “labāko pieejamo informāciju” (turpmāk tekstā – “labākā pieejamā informācija”) saistībā ar Antidempinga nolīguma 6.8. pantu, kurš esot transponēts Savienības tiesībās ar pamatregulas 18. pantu.

 Par pirmo iebildumu

166    Prasītājas, kuras atbalsta Wegochem, atgādina, ka pieejamie dati pamatregulas 18. panta izpratnē, kurus Komisija izmantoja, lai aprēķinātu Sinopec Ningxia normālo vērtību, ir dati par divām citām Ķīnas ražotāju eksportētāju grupām, kuras tāpat kā prasītājas tika iekļautas izlasē, ko Komisija izveidoja saskaņā ar pamatregulas 17. pantu (turpmāk tekstā – “citi ražotāji eksportētāji”), un attiecībā uz kuriem Komisija arī piemēroja šīs regulas 18. pantu. Prasītāju ieskatā, tiklīdz Komisija ir izmantojusi šo tiesību normu, lai aprēķinātu ražotāja eksportētāja normālo vērtību, šādi iegūtos datus nevar uzskatīt par pieejamajiem datiem pamatregulas 18. panta izpratnē, kas ļautu Komisijai aprēķināt cita šajā izlasē iekļauta ražotāja eksportētāja normālo vērtību. Šī apgalvojuma pamatojumam prasītājas pēc analoģijas atsaucas uz pamatregulas 9. panta 6. punktu, kurš, lai gan nav piemērojams šajā lietā, ļaujot konstatēt vispārēja principa esamību.

167    Komisija, ko atbalsta Kuraray un Sekisui, apstrīd prasītāju argumentus.

168    Jāatgādina, ka pamatregulas 18. panta “Nesadarbošanās” atbilstošās tiesību normas ir formulētas šādi:

“1.      Gadījumā, ja kāda no ieinteresētajām pusēm atsakās darīt pieejamu vai kā citādi nesniedz nepieciešamo informāciju šajā regulā paredzētajā termiņā vai arī ievērojami kavē izmeklēšanu, pamatojoties uz pieejamajiem faktiem, var izdarīt pagaidu vai galīgos konstatējumus, pozitīvus vai negatīvus.

[..]

5.      Ja konstatējumi, ietverot tos, kas attiecas uz normālo vērtību, pamatojas uz 1. punkta noteikumiem, ietverot sūdzībā iekļauto informāciju, tos pārbauda, ja iespējams un, ņemot vērā izmeklēšanas termiņus, salīdzinot ar citu pieejamo neatkarīgo avotu sniegto informāciju, piemēram, ar publicētajām cenu lapām, oficiālo importa statistiku un muitas ieņēmumiem, vai informāciju, ko izmeklēšanas laikā iegūst no pārējām ieinteresētajām pusēm.

[..]

6.      Ja ieinteresētā puse nesadarbojas vai sadarbojas tikai daļēji un līdz ar to netiek sniegta būtiska informācija, izmeklēšanas iznākums šai pusei var būt nelabvēlīgāks, nekā tad, ja tā būtu sadarbojusies.”

169    Apstrīdētajā regulā Komisija secināja, ka Sinopec Ningxia nav sniegusi visu tās ražojumu normālās vērtības aprēķināšanai nepieciešamo informāciju. Tāpēc, lai noteiktu šo normālo vērtību, tā piemēroja pamatregulas 18. panta 1. punktu. Šim nolūkam Komisija izmantoja citu ražotāju eksportētāju normālās vērtības, kuras tā daļēji bija noteikusi, piemērojot šo pašu tiesību normu.

170    Tā kā prasītājas pēc analoģijas ir atsaukušās uz pamatregulas 9. panta 6. punktu, jāatgādina, ka šajā tiesību normā ir paredzēts:

“6.      Ja Komisija ir ierobežojusi izmeklēšanu saskaņā ar 17. pantu, antidempinga maksājums, ko piemēro importam, ko veic eksportētāji vai ražotāji, kas tika informējuši par sevi saskaņā ar 17. pantu, bet kas netika iekļauti izmeklēšanā, nepārsniedz vidējo svērto dempinga starpību, kura konstatēta attiecībā uz atlasē iekļautajām pusēm neatkarīgi no tā, vai normālā vērtība šādām pusēm noteikta, pamatojoties uz 2. panta 1. līdz 6. punktu vai 2. panta 7. punkta a) apakšpunktu.

Šajā punktā Komisija neņem vērā nulles un nelielās starpības, ne arī 18. pantā minētajos apstākļos konstatētās starpības.”

171    Jānorāda, ka pamatregulas 9. panta 6. punktā ir paredzēti noteikumi, kas piemērojami ražotājiem eksportētājiem, kuri būtu vēlējušies tikt iekļauti izlasē, ko Komisija izveidojusi saskaņā ar minētās regulas 17. pantu, bet kuri galu galā tajā netika iekļauti. Šo noteikumu mērķis tādēļ ir aizsargāt šos ražotājus eksportētājus, kuri nevarēja sadarboties ar Komisiju, it īpaši nodrošinot tiem aizsardzību izlasē iekļauto ražotāju eksportētāju nesadarbošanās dēļ. Tomēr izlasē iekļauto ražotāju eksportētāju situācija tik ļoti atšķiras no izlasē neiekļauto ražotāju eksportētāju situācijas, ka nekāda analoģija nav iespējama. Līdz ar to šie noteikumi neļauj konstatēt, ka pastāvētu vispārējs princips, kas liegtu Komisijai kā pieejamos datus pamatregulas 18. panta izpratnē izmantot datus, kurus tā ir ieguvusi, pirmo reizi piemērodama šo pantu.

172    Turklāt Wegochem kļūdaini apgalvo, ka prasītāju apgalvojumu apstiprina Apelācijas institūcijas ziņojums par strīdu “Amerikas Savienotās Valstis – Antidempinga pasākumu piemērošana dažiem Japānas izcelsmes karsti velmētiem tērauda izstrādājumiem”, kuru SIP pieņēmusi 2001. gada 23. augustā (WT/DS184/AB/R). Saskaņā ar šā ziņojuma 123. punktu Antidempinga nolīguma 9.4. pants, kurš tāpat kā pamatregulas 9. panta 6. punkts attiecas uz to antidempinga maksājumu noteikšanu, kas piemērojami kompetentās iestādes izveidotajā izlasē neiekļautajiem ražotājiem eksportētājiem, “ir vērsts uz to, lai nepieļautu, ka eksportētājiem, kuri nav aicināti sadarboties izmeklēšanas laikā, tiek nodarīts kaitējums tādēļ, ka izmeklēšanā iesaistīto eksportētāju sniegtā informācija ir nepilnīga vai neatbilstoša”. Šis ziņojums nekādi nepamato prasītāju apgalvojumu, bet gan apstiprina, ka šiem noteikumiem ir šā sprieduma 171. punktā minētais mērķis.

173    Tā kā prasītājas bija iekļautas Komisijas šajā lietā izveidotajā izlasē, tām bija iespēja sadarboties ar Komisiju, lai nepieļautu, ka tā neaprēķina Sinopec Ningxia normālo vērtību, pamatojoties uz pieejamajiem datiem pamatregulas 18. panta izpratnē. Neatkarīgi no iemesliem, kādēļ tās nevarēja sniegt Komisijai visu tās pieprasīto informāciju, to situācija nav salīdzināma ar izlasē neiekļauto ražotāju eksportētāju situāciju.

174    Līdz ar to pirmais iebildums, ko prasītājas izvirzījušas trešā pamata pamatojumam, ir jānoraida.

 Par otro iebildumu

175    Prasītājas, kuras atbalsta Wegochem, atgādina, ka Komisija apstrīdētajā regulā Sinopec Ningxia gadījumā normālo vērtību katram tās pārdotā ražojuma veidam noteica, pamatojoties uz augstāko normālo vērtību tam pašam ražojuma veidam, kuru tā bija aprēķinājusi citiem ražotājiem eksportētājiem, nevis izmantojot pārbaudīto informāciju par Sinopec Chongqing. Atšķirībām starp šīs pēdējās minētās sabiedrības un Sinopec Ningxia izmantotajiem ražošanas procesiem neesot nozīmes, ko apstiprinot tas, ka Kuraray ražošanas process atšķiras no Ķīnas ražotāju eksportētāju izmantotajiem ražošanas procesiem. Komisija tādēļ esot izmantojusi neuzticamus datus, kas neesot bijuši labākā pieejamā informācija un neesot bijuši salīdzinoša vērtējuma rezultāts. Tādējādi tā esot represīvi izturējusies pret prasītājām, kas ir pretrunā PTO tiesībām, ņemot vērā arī to, ka citu ražotāju eksportētāju dempinga starpības esot daudz lielākas nekā Sinopec Chongqing dempinga starpība.

176    Tāpat prasītājas nepiekrīt apstrīdētās regulas 333. apsvērumā ietvertajam Komisijas apgalvojumam, ka nav pierādījumu, kas liecinātu, ka Sinopec Ningxia normālā vērtība katram ražojuma veidam ir zemāka par citu ražotāju eksportētāju augstāko normālo vērtību katram ražojuma veidam. Komisijas lietas materiālos esošie dati liecinot, ka normālā vērtība, ko tā bija noteikusi Sinopec Ningxia, ir par 50 % augstāka nekā Sinopec Chongqing normālā vērtība, lai gan Sinopec Chongqing eksporta cena bija augstāka nekā Sinopec Ningxia eksporta cena.

177    Wegochem uzsver, ka pierādījumu neesamībai, uz kuru Komisija ir atsaukusies apstrīdētās regulas 333. apsvērumā, nav nozīmes, jo pierādījumu elementi, kas Komisijas ieskatā bija nepieciešami, lai Sinopec Ningxia gadījumā netiktu izmantota citu ražotāju eksportētāju augstākā normālā vērtība, ir tieši tie pierādījumu elementi, kurus Sinopec Ningxia nevarēja iesniegt un kuru neesamība izraisīja to, ka Komisija izmantoja pieejamos datus pamatregulas 18. panta izpratnē.

178    Komisija, kuru atbalsta Kuraray un Sekisui, uz to atbild, ka tā nav pārkāpusi pamatregulas 18. panta 6. punktu, kā pieejamos datus pamatregulas 18. panta izpratnē katra Sinopec Ningxia pārdotā ražojuma veida normālās vērtības noteikšanai izmantodama citu ražotāju eksportētāju augstāko normālo vērtību. Šādi rīkojoties, tā neesot sodījusi prasītājas. Komisija precizē, pirmkārt, ka tā šādi rīkojās, jo nebija pierādījumu elementu, kas liecinātu, ka Sinopec Ningxia normālā vērtība katram ražojuma veidam bija zemāka par tās izmantoto normālo vērtību, un, otrkārt, ka tā nevarēja izmantot citu ražotāju eksportētāju vidējo normālo vērtību, jo tādējādi tā ražotājiem eksportētājiem būtu radījusi stimulu selektīvi atteikties sadarboties visās tajās jomās, kurās tiem bija zināms, ka to izmaksas būs augstākas par vidējām izmaksām.

179    Komisija arī apgalvo, ka ir salīdzinoši izvērtējusi datus, kas saistīti ar citiem ražotājiem eksportētājiem, kuri izmantoja Sinopec Ningxia ražošanas procesam līdzīgu procesu, jo visos šajos procesos bija paredzēts izmantot ogles. Ar Sinopec Chongqing saistītie dati neesot bijuši piemēroti, jo tās ražošanas procesā tiek izmantota nafta. Tādējādi Komisija esot salīdzinājusi visus tās rīcībā esošos datus un esot izvēlējusies visaugstākās normālās vērtības no tiem ražotājiem eksportētājiem, kuru ražošanas procesos bija paredzēts izmantot ogles. Šīs normālās vērtības esot labākā pieejamā informācija.

180    Kuraray savukārt apgalvo – tam, ka tās ražošanas process atšķiras no prasītāju ražošanas procesa, nav nozīmes. Turklāt prasītājas neesot pietiekami izvērsušas savus argumentus šajā ziņā un tie tādēļ ir nepieņemami, jo nav ievērots Vispārējās tiesas Reglamenta 76. panta d) punkts.

181    Lai izprastu pamatregulas 18. panta jēgu, jāatgādina, ka Komisijai kā izmeklēšanas iestādei ir jāpierāda, ka pastāv dempings, kaitējums un cēloņsakarība starp importu par dempinga cenām un kaitējumu. Tā kā nevienā pamatregulas normā Komisijai nav piešķirtas pilnvaras piespiest ieinteresētās puses piedalīties izmeklēšanā vai sniegt informāciju, šī iestāde ir atkarīga no šo pušu brīvprātīgas sadarbības ar mērķi sniegt tai nepieciešamo informāciju. Šādā kontekstā no pamatregulas 27. apsvēruma izriet, ka Savienības likumdevējs ir uzskatījis, ka gadījumos, “ja pušu sadarbība nav apmierinoša, ir jāparedz, ka var izmantot citu informāciju, lai konstatētu faktus, un to, ka šāda informācija pusēm var nebūt tik labvēlīga kā tad, ja tās būtu sadarbojušās”. Tādējādi pamatregulas 18. panta mērķis ir ļaut Komisijai turpināt izmeklēšanu pat tad, ja ieinteresētās puses atsakās sadarboties vai ja pušu sadarbība nav apmierinoša. Līdz ar to, tā kā ieinteresētajām pusēm ir pienākums sadarboties pēc to labākajām iespējām, šīm pusēm ir jāsniedz visa to rīcībā esošā informācija, ko Savienības iestādes uzskata par nepieciešamu savu secinājumu izdarīšanai (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2017. gada 14. decembris, EBMA/Giant (Ķīna), C‑61/16 P, EU:C:2017:968, 54.–56. punkts).

182    Turklāt saskaņā ar judikatūru ar pamatregulas 18. pantu Savienības tiesībās ir transponēts Antidempinga nolīguma 6.8. pants un II pielikums un minētais pants ir jāinterpretē cik vien iespējams atbilstoši minētajām normām (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 22. maijs, Guangdong Kito Ceramics u.c./Padome, T‑633/11, nav publicēts, EU:T:2014:271, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

183    Antidempinga nolīguma 6.8. pantā ir paredzēts:

“Gadījumos, kad jebkura ieinteresētā puse atsaka pieeju vai citādi nesniedz nepieciešamo informāciju saprātīgā laika posmā, vai arī būtiski kavē izmeklēšanu, visi pagaidu un galīgie nolēmumi, apstiprinoši vai negatīvi, var tikt pieņemti, pamatojoties uz pieejamo faktu materiālu. Šī paragrāfa piemērošanā jāievēro II pielikuma nosacījumi.”

184    II pielikuma nosaukums ir “Vislabākā pieejamā informācija 6. panta 8. paragrāfa nozīmē”, taču šīs informācijas definīcija šajā pielikumā nav ietverta.

185    II pielikuma 7. pantā, kurā būtībā ir paredzēti tādi paši noteikumi kā pamatregulas 18. panta 5. un 6. punktā, kuri atgādināti šā sprieduma 168. punktā, ir noteikts:

“Ja institūcijām savus atzinumus, t.sk. attiecībā uz normālo vērtību, jābalsta uz informāciju no sekundāra avota, ieskaitot informāciju, kas sniegta pieprasījumā par izmeklēšanas uzsākšanu, tas būtu darāms ar īpašu piesardzību. Šādos gadījumos institūcijas savu iespēju robežās cenšas pārbaudīt informāciju no citiem to rīcībā esošiem neatkarīgiem avotiem, piemēram, publicētiem cenrāžiem, oficiālās importa statistikas un muitas deklarācijām, kā arī no informācijas, kas iegūta no citām ieinteresētajām pusēm izmeklēšanas laikā. Tomēr ir saprotams, ka ja ieinteresētā puse nevēlas sadarboties un tādejādi atbilstošā informācija nenonāk attiecīgo institūciju rīcībā, šāda situācija var novest pie rezultāta, kurš pusei ir mazāk labvēlīgs nekā tad, ja šī puse sadarbotos.”

186    Jānorāda, ka II pielikums “atsauces veidā ir iekļauts 6.8. pantā” Antidempinga līgumā (Apelācijas institūcijas ziņojums par strīdu “Amerikas Savienotās Valstis – Antidempinga pasākumu piemērošana dažiem Japānas izcelsmes karsti velmētiem tērauda izstrādājumiem”, ko SIP pieņēma 2001. gada 23. augustā (WT/DS184/AB/R, 75. punkts)) un ka šī pielikuma noteikumi ir saistoši, lai arī tie bieži vien ir formulēti vēlējuma izteiksmē (Ekspertu grupas ziņojums par strīdu “Amerikas Savienotās Valstis – Antidempinga un kompensācijas pasākumi attiecībā uz tērauda plāksnēm no Indijas”, ko SIP pieņēma 2002. gada 29. jūlijā (WT/DS 206/R, 7.56. punkts)).

187    Ekspertu grupas ziņojumā par strīdu “Meksika – Galīgie antidempinga pasākumi liellopu gaļai un rīsiem”, ko SIP pieņēma 2005. gada 20. decembrī (WT/DS/295/R, 7.238. punkts) ir paredzēts, ka pieejamo datu Antidempinga nolīguma 6.8. panta izpratnē izmantošanas mērķis nav sodīt personas, kuras nav sniegušas informāciju, ko tām pieprasījusi kompetentā iestāde. Līdzīgi apsvērumi ir ietverti ekspertu grupas ziņojumā par strīdu “Ķīna – Kompensācijas un antidempinga maksājumi Amerikas Savienoto Valstu izcelsmes plakanam orientēta grauda struktūras elektrotehniskajam tēraudam”, kuru SIP pieņēma 2012. gada 16. novembrī (WT/DS/414, 7.391. punkts) un kurā uzsvērts, ka pieejamie dati minētā panta izpratnē nedrīkst tikt piemēroti, lai sodītu par nesadarbošanos. Šajā ziņojumā arī ir apstiprināts, kā precizēts II pielikuma 7. pantā, ka nesadarbošanās tomēr var novest pie rezultāta, kurš pusei ir mazāk labvēlīgs nekā tad, ja šī puse sadarbotos.

188    Tomēr ir arī jāatgādina, ka Savienības tiesa jau ir nospriedusi, ka tad, ja Komisija situācijās, kad iesniegtie dati ir nepietiekami, balsta savus secinājumus uz pieejamajiem datiem, šai iestādei nav jāpaskaidro, kādā ziņā izmantotie pieejamie dati ir bijuši vislabākie iespējamie, jo šāds pienākums neizriet ne no pamatregulas 18. panta, ne no judikatūras (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2015. gada 19. marts, City Cycle Industries/Padome, T‑413/13, nav publicēts, EU:T:2015:164, 132. punkts).

189    Attiecīgi, pirmkārt, Komisija, izmantojot pieejamos datus pamatregulas 18. panta izpratnē, nav tiesīga sodīt ražotāju eksportētāju tādēļ, ka tas nav sadarbojies vai nav pietiekami sadarbojies. Otrkārt, ir iespējams, ka pat tad, ja Komisija ir ievērojusi šo principu, attiecīgā persona atrodas nelabvēlīgākā situācijā nekā tā, kādā tā būtu bijusi pilnīgas sadarbības gadījumā. Pēdējais minētais konstatējums atbilst arī pamatregulas 18. panta 6. punkta skaidrajam formulējumam. Treškārt un katrā ziņā, Komisijai nav jāpaskaidro, kādēļ izmantotie pieejamie dati bija labāki.

190    Tāpat jānorāda – lai gan kopējās tirdzniecības politikas jomā, un it īpaši tirdzniecības aizsardzības pasākumu jomā, Komisijai nav neierobežotas rīcības brīvības, Savienības iestādēm ir plaša rīcības brīvība to ekonomisko un politisko situāciju sarežģītības dēļ, kuras tām ir jāpārbauda, tāpēc šīs plašās rīcības brīvības pārbaude tiesā ir jāveic vienīgi attiecībā uz to, vai ir ievēroti procesuālie noteikumi, vai izmantotie fakti ir patiesi, vai šo faktu vērtējumā nav pieļautas acīmredzamas kļūdas un vai nav nepareizi izmantotas pilnvaras (skat. spriedumu, 2022. gada 12. maijs, Komisija/Hansol Paper, C‑260/20 P, EU:C:2022:370, 58. punkts un tajā minētā judikatūra).

191    Turklāt Vispārējās tiesas veiktā pārbaude par pierādījumiem, ar kuriem Savienības iestādes pamato savus konstatējumus, nav kvalificējama par jaunu faktu vērtējumu, ar ko tiek aizstāts šo iestāžu veiktais vērtējums. Ar šo pārbaudi nenotiek iejaukšanās šo iestāžu plašajā rīcības brīvībā tirdzniecības politikas jomā, bet gan tiek vienīgi norādīts, vai šie pierādījumi ir tādi, ar kuriem var pamatot iestāžu izdarītos secinājumus. Tādēļ Vispārējai tiesai ir jāpārbauda ne vien izvirzīto pierādījumu faktiskā pareizība, to ticamība un konsekvence, bet arī tas, vai šie pierādījumi ir uzskatāmi par visu atbilstošo informāciju, kas jāņem vērā, lai novērtētu sarežģītu situāciju, un vai tie var pamatot izdarītos secinājumus (skat. spriedumu, 2022. gada 12. maijs, Komisija/Hansol Paper, C‑260/20 P, EU:C:2022:370, 59. punkts un tajā minētā judikatūra).

192    Šajā lietā, kā izriet no apstrīdētās regulas 327.–333. apsvēruma, ir vispārzināms – tā kā prasītājas nevarēja sniegt Komisijai datus, kurus tā uzskatīja par nepieciešamiem, Komisija Sinopec Ningxia gadījumā normālo vērtību noteica, pamatojoties uz pieejamajiem datiem pamatregulas 18. panta izpratnē. Šajā nolūkā tā katram ražojuma veidam noteica augstāko normālo vērtību no citu ražotāju eksportētāju normālajām vērtībām, kuras tā bija noteikusi, piemērojot pamatregulas 18. pantu attiecībā uz tādiem pašražotiem ražošanas faktoriem kā tvaiks un elektroenerģija, kas tieši rodas ražotāja eksportētāja ražotnē, kā izriet no Komisijas sniegtajiem precizējumiem, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu. Komisija kā pieejamos datus pamatregulas 18. panta izpratnē neizmantoja ar Sinopec Chongqing saistītos datus, jo tās ražošanas process, kura pamatā ir nafta, atšķiras no Sinopec Ningxia ražošanas procesa, kura pamatā ir ogles, tāpat kā citu ražotāju eksportētāju ražošanas procesi.

193    Ņemot vērā šos apstākļus, jākonstatē, ka Komisija, tiklīdz tā bija pieņēmusi zināšanai neapstrīdēto faktu (skat. šā sprieduma 165. punktu), ka prasītājas nevarēja sniegt tai nepieciešamos datus par Sinopec Ningxia, salīdzināja tās rīcībā esošos datus. Līdz ar to prasītājas tai kļūdaini pārmet, ka tā nav veikusi tās rīcībā esošo datu salīdzinošu pārbaudi, lai gan no šā sprieduma 188. punktā atgādinātās judikatūras izriet, ka tai nebija pienākuma paskaidrot, kādā ziņā izmantotie pieejamie dati bija labāki.

194    Par Komisijas izdarītās izvēles pamatotību ir jānorāda, ka, īstenojot savu plašo rīcības brīvību, tā, nepieļaudama acīmredzamu kļūdu vērtējumā, varēja uzskatīt, ka ar Sinopec Chongqing saistītie dati nav visatbilstošākie dati, jo Sinopec Ningxia ražošanas process bija līdzīgāks citu ražotāju eksportētāju ražošanas procesam nekā Sinopec Chongqing ražošanas procesam, jo Sinopec Chongqing bija vienīgā, kas kā izejvielu izmanto naftu, nevis ogles. Kā Komisija uzsvērusi apstrīdētās regulas 332. apsvērumā, normālās vērtības noteikšanas pamatā ir ražošanas faktori, tostarp izejvielas un to izlietojuma līmenis.

195    Pārējie prasītāju argumenti neatspēko šo secinājumu.

196    Pirmkārt, prasītājas apgalvo, ka Sinopec Chongqing un Sinopec Ningxia ietilpst vienā grupā, ka abas šīs sabiedrības veic pārdošanu Savienībā, izmantojot to pašu saistīto sabiedrību Sinopec Central‑China, un ka visas šīs sabiedrības piemēro līdzīgas cenas gan Ķīnas, gan Savienības tirgū. Prasītājas atsaucas arī uz saviem apsvērumiem par galīgo informāciju, kuros tās apgalvoja, ka šo informāciju neatspēko fakts, ka Sinopec Chongqing ražošanas process atšķiras no Sinopec Ningxia ražošanas procesa.

197    Tomēr vispirms jānorāda, ka normālās vērtības noteikšanas gadījumā – kā šajā lietā – šo sabiedrību Ķīnā noteiktajām cenām nav nozīmes. Turpinājumā normālās vērtības noteikšana saskaņā ar pamatregulas 2. panta 6.a punktu nav atkarīga no eksporta cenas. Visbeidzot – nav acīmredzami kļūdaini uzskatīt, ka ražošanas process ietekmē normālās vērtības noteikšanu atbilstoši šai tiesību normai.

198    Otrkārt, prasītājas, kuras atbalsta Wegochem, apgalvo, ka citu ražotāju eksportētāju normālās vērtības nevar būt labākā pieejamā informācija, jo šīs normālās vērtības tika noteiktas, daļēji pamatojoties uz pieejamajiem datiem pamatregulas 18. panta izpratnē.

199    Tomēr jānorāda, ka Komisijai, saskaroties ar faktu, ka prasītājas nevarēja sniegt tai vajadzīgos datus, lai tā varētu noteikt Sinopec Ningxia gadījumā pastāvošo normālo vērtību, pamatojoties uz datiem, kas attiecās uz šo sabiedrību, bija jāizmanto pieejamie dati pamatregulas 18. panta izpratnē. Šajā nolūkā tai bija jāizlemj, kuri dati ir atbilstošāki – tie, kas attiecās uz Sinopec Chongqing, vai tie, kuri attiecās uz pārējiem ražotājiem eksportētājiem. Pēdējie minētie dati daļēji tika iegūti, piemērojot pamatregulas 18. pantu, savukārt dati par Sinopec Chongqing bija saistīti ar sabiedrību, kuras ražošanas process atšķīrās no Sinopec Ningxia ražošanas procesa lielākā mērā nekā pārējo ražotāju eksportētāju ražošanas process.

200    Šajā lietā jākonstatē, ka Komisija, īstenojot savu plašo rīcības brīvību, varēja balstīties uz ražotāju eksportētāju izmantoto ražošanas procesu līdzības pakāpi, lai izvēlētos atbilstošos pieejamos datus. Šajā ziņā jānorāda, ka ar šīsdienas spriedumu Inner Mongolia Shuangxin Environment‑Friendly Material/Komisija (T‑763/20) par prasību, kas vērsta pret apstrīdēto regulu un ko cēlis ražotājs eksportētājs, kura dati tika izmantoti kā pieejamie dati pamatregulas 18. panta izpratnē attiecībā uz Sinopec Ningxia, Vispārējā tiesa noraida šī ražotāja eksportētāja izvirzīto prasības pamatu par pamatregulas 18. panta pārkāpumu. Visbeidzot, kā konstatēts šā sprieduma 170.–174. punktā, pretēji prasītāju apgalvojumam, nepastāv vispārējs princips, kas nepieļautu minētā panta divkāršu piemērošanu.

201    Tādēļ Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, izvēlēdamās izmantot citu ražotāju eksportētāju, nevis Sinopec Chongqing datus.

202    Treškārt, prasītājas atsaucas uz 2013. gada 30. aprīļa sprieduma Alumina/Padome (T‑304/11, EU:T:2013:224) 27. punktu. Atbilstoši šim spriedumam – ja normālo vērtību nevar noteikt saskaņā ar pamatregulas 2. panta 1. punktu, tad tās noteikšanas atbilstīgi šīs regulas 2. panta 3. un 6. punktam mērķis ir noteikt normālo vērtību, kas būtu iespējami tuva preces pārdošanas cenai, kāda tā būtu, ja attiecīgā prece tiktu pārdota tās izcelsmes vai eksporta valstī parastā tirdzniecības apritē.

203    Tomēr Komisija nepārsniedz savu plašo rīcības brīvību, uzskatīdama – tas, ka tā pamatojas uz datiem par sabiedrību, kura izmanto ražošanas procesu, kas atšķiras no tās sabiedrības izmantotā ražošanas procesa, kuras normālā vērtība ir jānosaka, nav veids, kas ļautu labāk sasniegt šā sprieduma 202. punktā minētajā judikatūrā izvirzīto mērķi.

204    Ceturtkārt, prasītājas balstās uz 2018. gada 3. maija sprieduma Distillerie Bonollo u.c./Padome (T‑431/12, EU:T:2018:251) 121. un 137. punktu, lai apgalvotu, ka ražošanas procesu atšķirībām nav nozīmes.

205    2018. gada 3. maija spriedumā Distillerie Bonollo u.c./Padome (T‑431/12, EU:T:2018:251) Vispārējā tiesa norādīja, ka attiecīgajam ražojumam ir vienādas īpašības un tas ir paredzēts vienam un tam pašam pamatlietojumam neatkarīgi no tā, kurš no diviem attiecīgajiem ražošanas veidiem izmantots. Vispārējā tiesa no tā secināja, ka normālās vērtības, kas aprēķināta, pamatojoties uz datiem par vienu no ražošanas procesiem, salīdzināšana ar eksporta cenu, kura aprēķināta, pamatojoties uz datiem par citu ražošanas procesu, nav pretrunā pamatregulas 2. pantam.

206    Šajā lietā šobrīd izskatāmais pamats attiecas nevis uz normālās vērtības un eksporta cenas salīdzinājumu, bet gan uz to dažādo datu salīdzinājumu, kurus Komisija varēja izmantot kā pieejamos datus pamatregulas 18. panta izpratnē, lai noteiktu Sinopec Ningxia normālo vērtību, šī salīdzinājuma noslēgumā Komisijai izvēloties atbilstošākos datus.

207    No tā izriet, ka prasītāju norādītā judikatūra neļauj secināt, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, izslēgdama iespēju paļauties uz datiem par Sinopec Chongqing, ņemot vērā šīs sabiedrības un Sinopec Ningxia ražošanas procesa atšķirības.

208    Piektkārt, prasītājas apgalvo, ka PTO tiesībās pastāv vispārējs princips, ka ir jāizmanto informācija, kas ir pēc iespējas tuvāka attiecīgajam ražotājam eksportētājam.

209    Šī iespējamā vispārējā principa esamību prasītājas pamato ar Apelācijas institūcijas ziņojuma par strīdu “Eiropas Savienība – Antidempinga pasākumi attiecībā uz biodīzeļdegvielu no Argentīnas”, ko SIP pieņēma 2016. gada 26. oktobrī (WT/DS 473/AB/R), 6.34. punktu, kurā interpretēts Antidempinga nolīguma 2.2.2. pants par PVA izmaksām un ražotāju eksportētāju peļņu. Prasītājas nespēj pamatot, kā Antidempinga nolīguma 6.8. pants, kas atbilst pamatregulas 18. pantam, uz kura pārkāpumu ir norādīts šajā prasības pamatā, varētu tikt interpretēts pēc analoģijas ar šo tiesību normu.

210    Sestkārt, prasītājas apgalvo – tā kā Komisija cenu samazinājuma analīzē nebija piešķīrusi nozīmi atšķirībām, kas pastāvēja starp Kuraray ražošanas procesu un prasītāju ražošanas procesu, tā nebija tiesīga uzskatīt, ka dati par Sinopec Chongqing normālo vērtību nebija labākā pieejamā informācija tādēļ, ka tās ražošanas process atšķīrās no Sinopec Ningxia ražošanas procesa. Tomēr jānorāda, ka cenu samazinājuma analīzei nav nozīmes, novērtējot normālo vērtību. Līdz ar to šis arguments ir jānoraida kā nepamatots, nelemjot par tā pieņemamību, kuru ir apstrīdējusi Kuraray (skat. šā sprieduma 180. punktu).

211    Tā kā ir konstatēts, ka Komisijai bija tiesības kā atbilstošos datus neņemt vērā ar Sinopec Chongqing saistītos datus un ka tā varēja izmantot ar citiem ražotājiem eksportētājiem saistītos datus, ir jāizvērtē Komisijas izvēle katram Sinopec Ningxia pārdotā ražojuma veidam izmantot cita ražotāja eksportētāja augstāko normālo vērtību.

212    Lai arī, izvēlēdamās augstāko normālo vērtību, Komisija noteikti ir veikusi citu ražotāju eksportētāju normālo vērtību salīdzinājumu, ir jāizvērtē, vai, šādi rīkojoties – kā apgalvo prasītājas – tā pretēji šā sprieduma 187. punktā atgādinātajiem principiem ir sodījusi prasītājas par to nesadarbošanos.

213    Šajā ziņā, pirmām kārtām, no judikatūras izriet, ka prezumpcija, pat ja tā ir grūti atspēkojama, ir pieņemamās robežās, ja tā ir samērīga ar sasniedzamo leģitīmo mērķi, ja pastāv iespēja iesniegt pretējus pierādījumus un ja ir nodrošinātas tiesības uz aizstāvību (skat. spriedumu, 2013. gada 18. jūlijs, Schindler Holding u.c./Komisija, C‑501/11 P, EU:C:2013:522, 107. punkts un tajā minētā judikatūra).

214    Otrām kārtām, no pamatregulas 18. panta izriet, ka Savienības likumdevējs nav vēlējies izveidot juridisku prezumpciju, kas ieinteresēto pušu nesadarbošanās gadījumā ļautu tieši secināt, ka normālā vērtība katram ražojuma veidam nav zemāka par augstāko normālo vērtību katram ražojuma veidam citu ražotāju eksportētāju, kuri ir sadarbojušies, normālajā vērtībā, tādējādi atbrīvojot Savienības iestādes no pierādīšanas pienākuma. Tomēr, ņemot vērā judikatūrā atzīto iespēju tirdzniecības aizsardzības pasākumu jomā izdarīt secinājumus – arī galīgus – pamatojoties uz pieejamajiem datiem, un pret pusi, kura nesadarbojas vai sadarbojas tikai daļēji, attiekties mazāk labvēlīgi nekā tad, ja tā būtu sadarbojusies, ir arī skaidrs, ka Savienības iestādēm ir tiesības balstīties uz saskanīgu netiešu pierādījumu kopumu, kas tām ļauj no pieejamajiem datiem pamatregulas 18. panta izpratnē izvēlēties visatbilstošākos. Jebkurš cits risinājums varētu mazināt Savienības tirdzniecības aizsardzības pasākumu efektivitāti ikreiz, kad Savienības iestādes saskaras ar atteikumu sadarboties saistībā ar normālās vērtības noteikšanu (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 4. septembris, Simon, Evers & Co., C‑21/13, EU:C:2014:2154, 36. un 37. punkts).

215    Šajā lietā apstrīdētās regulas 329. apsvērumā Komisija būtībā ir norādījusi, ka būtisku un nopietnu trūkumu ražošanas izmaksu deklarācijā dēļ Sinopec Ningxia gadījumā normālā vērtība tika aprēķināta, izmantojot citu ražotāju eksportētāju, kuri sadarbojās, sniegto informāciju. Tā piebilda, ka ir izmantojusi citu ražotāju eksportētāju, kuri sadarbojās, augstāko salikto normālo vērtību.

216    Apstrīdētās regulas 333. apsvērumā, atbildot uz izlasē iekļauta ražotāja eksportētāja un kāda Savienības ražotāja lietotāja apgalvojumiem par metodoloģiju, kas piemērota Sinopec Ningxia, Komisija norādīja – “tā kā Komisija nevarēja pārbaudīt un tādējādi arī izmantot Sinopec Ningxia iesniegtos datus tā normālās vērtības noteikšanai, nav pierādījumu, kas liecinātu, ka Sinopec Ningxia normālā vērtība attiecībā uz katru ražojumu veidu būtu mazāka par citu ražotāju eksportētāju, kas sadarbojās un izmanto līdzīgas izejvielas, lielāko normālo vērtību attiecībā uz katru ražojumu veidu”.

217    Šajā ziņā Komisija tiesas sēdē tāpat atzina, ka apstrīdētās regulas 333. apsvērumā tā ir piemērojusi prezumpciju, saskaņā ar kuru Sinopec Ningxia normālā vērtība katram ražojuma veidam nav mazāka par citu ražotāju eksportētāju lielāko normālo vērtību katram ražojuma veidam.

218    Līdz ar to ir jānorāda, ka apstrīdētās regulas 329. un 333. apsvērumā Komisija, konstatējusi, ka prasītājas nesadarbojās, piemēroja prezumpciju, saskaņā ar kuru Sinopec Ningxia normālā vērtība katram ražojuma veidam nav mazāka par citu ražotāju eksportētāju lielāko normālo vērtību katram ražojuma veidam.

219    Turklāt Komisija, tiesas sēdē iztaujāta konkrēti par to, vai lietas materiālos ir pierādījumu elementi, kas ļautu pozitīvi pamatot to, ka Sinopec Ningxia gadījumā sistemātiski ir izmantota citu ražotāju eksportētāju augstākā normālā vērtība, atbildēja, ka lietas materiālos ietvertais pierādījumu elements, uz kuru tā pamatojās, bija tas, ka prasītājas nesadarbojās.

220    Tādēļ jākonstatē, ka Komisija, piemērodama iepriekš minēto prezumpciju, ir pieļāvusi tiesību kļūdu. Atbilstīgi Komisijas argumentācijai, prasītājām, lai varētu atspēkot šā sprieduma 218. punktā minēto prezumpciju, bija jāsniedz Komisijai informācija, kuras neiesniegšana tieši arī bija tas faktors, kas lika Komisijai izmantot pieejamos datus pamatregulas 18. panta izpratnē.

221    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, šis pamats ir jāapmierina daļā, kurā Komisija ir aprēķinājusi Sinopec Ningxia normālo vērtību, katram ražojuma veidam izmantodama citu ražotāju eksportētāju lielāko normālo vērtību, un šis pamats pārējā tā daļā ir jānoraida.

 Par ceturto pamatu – pamatregulas 3. panta 2. un 3. punkta pārkāpumu, nosakot cenu samazinājumu, un šīs regulas 3. panta 6. punkta pārkāpumu

222    Ceturtais pamats sastāv no trim daļām, kuras visas attiecas uz pamatregulas 3. panta 2. un 3. punkta pārkāpumu. Konkrētāk, šīs daļas attiecas, pirmkārt, uz to, ka nav analizēts cenu samazinājums tirgus segmentos, otrkārt, uz to, ka nav veikta korekcija, kas ļautu ņemt vērā kvalitātes atšķirības starp importētajiem PVS, no vienas puses, un Savienībā ražotajiem PVS, no otras puses, un, treškārt, uz to, ka nav noteikts cenu samazinājums attiecīgajam ražojumam kopumā. Prasītājas norāda arī uz korelatīvu šīs regulas 3. panta 6. punkta pārkāpumu.

223    Tā kā Komisija papildus šī pamata pamatotības apstrīdēšanai ir arī apgalvojusi, ka šis pamats ir neefektīvs, vispirms ir jāizvērtē šis jautājums.

 Par ceturtā pamata efektivitāti

224    Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai atcelšanas prasībā pamats, kas, pat ja tas būtu pamatots, nevarētu izraisīt prasītāja lūgto atcelšanu, tiek uzskatīts par neefektīvu (rīkojums, 2013. gada 26. februāris, Castiglioni/Komisija, T‑591/10, nav publicēts, EU:T:2013:94, 45. punkts, un spriedums, 2015. gada 15. janvāris, Francija/Komisija, T‑1/12, EU:T:2015:17, 73. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2000. gada 21. septembris, EFMA/Padome, C‑46/98 P, EU:C:2000:474, 38. punkts).

225    Komisija apgalvo, ka apstrīdētajā regulā, kā izriet no šīs regulas 460.–462., 473. un 490. apsvēruma, tā ne vien izvērtēja importa cenu samazinājumu, bet arī konstatēja Savienības ražošanas nozares pārdoto PVS cenu nospiešanu. Prasītājas neesot paskaidrojušas, kādēļ ar tās konstatējumiem par šo nospiešanu nav pietiekami, lai pamatotu secinājumu, ka imports par dempinga cenām ir radījis kaitējumu Savienības ražošanas nozarei. Tādēļ ceturtais pamats, ar kuru prasītājas apstrīd importa cenu samazinājuma pārbaudi, esot neefektīvs.

226    Prasītājas uz to atbild, ka ar vienkāršiem paziņojumiem par cenu nospiešanu, kas nav pamatoti ar pierādījumiem, nav iespējams novērst pamatregulas 3. panta 2. un 3. punkta pārkāpumus, uz kuriem tās ir norādījušas šajā prasības pamatā.

227    Jāatgādina, ka atbilstošie pamatregulas 3. panta noteikumi ir formulēti šādi:

“1.      Ja nav norādīts citādi, ievērojot šo regulu, termins “kaitējums” nozīmē būtisku kaitējumu Savienības ražošanas nozarei, būtiska kaitējuma draudus Savienības ražošanas nozarei vai šādas ražošanas nozares veidošanās būtisku aizkavēšanu, un to interpretē saskaņā ar šā panta noteikumiem.

2.      Kaitējuma noteikšanā pamatojas uz tiešiem pierādījumiem un objektīvi pārbauda:

a)      importa par dempinga cenām apjomu un ietekmi uz līdzīgu izstrādājumu cenām Savienības tirgū,

b)      šāda importa turpmāko ietekmi uz Savienības ražošanas nozari.

3.      Atkarībā no tā, kāds ir importa par dempinga cenām apjoms, spriež, vai ir bijis ievērojams importa par dempinga cenām pieaugums – vai nu absolūtā izteiksmē, vai attiecībā pret ražošanu vai patēriņu Savienībā. Atkarībā no šā importa ietekmes uz cenām spriež, vai imports par dempinga cenām ir piedāvājis ievērojami zemāku cenu, salīdzinājumā ar līdzīga izstrādājuma cenu Savienības ražošanā, vai arī šāda importa rezultātā notiek ievērojama cenu pazemināšanās vai arī tiek ievērojami aizkavēta cenu celšanās, kas pretējā gadījumā būtu notikusi. Viens vai vairāki no šiem faktoriem nevar droši norādīt, kāds lēmums jāpieņem.

[..]

5.      Pārbaudot importa par dempinga cenām ietekmi uz attiecīgo Savienības ražošanas nozari, novērtē visus būtiskos ekonomikas faktorus un indeksus, kas raksturo nozares stāvokli [..].

6.      Pamatojoties uz visiem būtiskajiem pierādījumiem, kas iesniegti saistībā ar 2. pantu, jāparāda, ka imports par dempinga cenām rada kaitējumu šīs regulas nozīmē. Jo īpaši jāparāda, ka apjoma un/vai cenas līmeņi, kas noteikti, ievērojot 3. pantu, ir ietekmējuši Savienības ražošanas nozari, kā paredzēts 5. punktā, un ka šī ietekme ir vērojama tādā pakāpē, ka to var dēvēt par būtisku ietekmi.”

228    Pamatregulas 3. panta 2., 3., 5. un 6. punkta noteikumi ir ļoti līdzīgi vai pat identiski Antidempinga nolīguma 3.1., 3.2. un 3.5. panta noteikumiem. Tādēļ ir piemērojami šā sprieduma 20.–22. punktā atgādinātie principi.

229    Saskaņā ar Apelācijas institūcijas ziņojumu par strīdu “Ķīna – Kompensācijas un antidempinga maksājumi Amerikas Savienoto Valstu izcelsmes plakanam orientēta grauda struktūras elektrotehniskajam tēraudam”, ko SIP pieņēma 2012. gada 16. novembrī (WT/DS 414/AB/R, 137. punkts), elementi, kuriem ir nozīme ievērojama cenu samazinājuma pārbaudē, var atšķirties no tiem, kam ir nozīme ievērojamas cenu pazemināšanās vai ievērojami aizkavētas cenu celšanās pārbaudē. Tāpēc, pat ja aplūkotās importa cenas nav būtiski zemākas par līdzīgu iekšzemes ražojumu cenām, šim importam tomēr var būt cenu pazeminoša ietekme vai tas var ievērojami aizkavēt cenu celšanos iekšzemes cenu gadījumā.

230    Tāpat no ekspertu grupas ziņojumu par strīdu “Koreja – Antidempinga maksājumi pneimatiskajiem vārstiem no Japānas”, ko SIP pieņēma 2019. gada 30. septembrī (WT/DS 504/R, 7.299. punkts), izriet, ka lai gan bieži tiek apgalvots, ka importa cenu samazinājums ir pierādījums tam, ka imports par dempinga cenām izraisa cenu pazemināšanos vai kavē importētājvalsts ražošanas nozares cenu pieaugumu, kompetentā iestāde var pienācīgi uzskatīt, ka imports par dempinga cenām izraisa cenu pazemināšanos vai kavē cenu paaugstināšanos, pat ja cenu samazinājums nepastāv.

231    Šajā lietā lietas dalībnieki ir vienisprātis par to, ka Savienības ražošanas nozares cenu nospiešana principā var notikt pat tad, ja importa cenas nav samazinājušās.

232    Tomēr, lai gan Komisija uzskata, ka apstrīdētajā regulā ietvertie konstatējumi par Savienības ražošanas nozares cenu nospiešanas esamību nav atkarīgi no konstatējumiem par importa cenu samazinājumu, prasītājas apgalvo, ka šī nospiešana ir minētā cenu samazinājuma sekas.

233    Jāatgādina, ka apstrīdētās regulas 490. apsvērums ir formulēts šādi:

“Kaitējuma rādītāju analīze 398.–478. apsvērumā liecina, ka Savienības ražošanas nozares ekonomiskā situācija attiecīgajā periodā pasliktinājās, un tas sakrita ar ievērojamu tāda importa par dempinga cenām pieaugumu no attiecīgās valsts, par kuru tika konstatēts, ka izmeklēšanas perioda laikā tā cenas bija zemākas par Savienības ražošanas nozares cenām un izraisīja ievērojamu cenu nospiešanu, jo Savienības ražošanas nozare nevarēja palielināt cenas atbilstoši ražošanas izmaksu kāpumam.”

234    Tikai saikļa “un” dēļ, kas dažās apstrīdētās regulas valodu versijās ietverts starp vārdkopām “izmeklēšanas perioda laikā tā cenas bija zemākas par Savienības ražošanas nozares cenām” un “izraisīja ievērojamu cenu nospiešanu”, minētās regulas 490. apsvērumu var interpretēt tādējādi, ka ievērojamais Ķīnas importa pieaugums ir izraisījis, pirmkārt, cenu samazinājumu un, otrkārt, cenu nospiešanu, kas nav atkarīga no cenu samazinājuma.

235    Tomēr jānoskaidro, vai apstrīdētajā regulā ir izanalizēta tāda saikne starp šo cenu nospiešanu un importa pieaugumu, kas balstīta uz citiem, ar cenu samazinājumu nesaistītiem elementiem.

236    Šajā ziņā Komisija atsaucas uz apstrīdētās regulas 460.–462. un 473. apsvērumu.

237    No apstrīdētās regulas 460.–462. un 473. apsvēruma izriet, ka Komisija izpētīja Savienības ražošanas nozares pārdošanas cenu attīstību un konstatēja, ka šīs cenas attiecīgajā periodā ir palielinājušās par 14 %, bet vienības ražošanas izmaksas ir palielinājušas par 24 %, jo ir pieaugusi galvenās izmantotās izejvielas cena. Tā norādīja, ka Ķīnas importa radītais cenu spiediens liedza Savienības ražošanas nozarei vēl vairāk paaugstināt cenas un kompensēt šo pieaugumu.

238    Tas nozīmē, ka apstrīdētās regulas 460.–462. un 473. apsvērumu nevar interpretēt tādējādi, ka Savienības ražošanas nozares cenu nospiešanu izraisīja citi faktori, nevis importa cenu samazinājums. Iemesls, kādēļ šī ražošanas nozare, neraugoties uz vienības ražošanas izmaksu ievērojamo pieaugumu, nav attiecīgi paaugstinājusi cenas, ir importa par dempinga cenām radītais spiediens. Šis spiediens izriet no tā, ka Ķīnas ražotāju eksportētāju cenas ir zemākas par Savienības ražošanas nozares cenām, kas atbilst importa cenu samazinājumam.

239    Turklāt Komisija ir kļūdaini atsaukusies uz 2022. gada 14. septembra sprieduma Methanol Holdings (Trinidad)/Komisija (T‑744/19, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2022:558) 95.–99. punktu un 2022. gada 14. septembra sprieduma Nevinnomysskiy Azot un NAK “Azot”/Komisija (T‑865/19, nav publicēts, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2022:559) 257.–261. punktu. Vispirms, runājot par pirmo no šiem spriedumiem, jautājums, kas tika aplūkots punktos, uz kuriem pamatojas Komisija, attiecās uz replikas rakstā izvirzīta iebilduma pieņemamību, savukārt ceturtais pamats šajā lietā ir izvirzīts prasības pieteikumā. Turklāt abos šajos spriedumos – punktos, kas seko tieši pēc punktiem, uz kuriem ir pamatojusies Komisija – Vispārējā tiesa ir uzsvērusi, ka pastāv saikne starp cenu samazinājumu, no vienas puses, un cenu lejupslīdi un nospiešanu, no otras puses. Tādējādi, konstatējot Savienības ražošanas nozarei nodarīto kaitējumu, Vispārējā tiesa nav piešķīrusi autonomu vērtību cenu lejupslīdei vai nospiešanai.

240    Ņemot vērā iepriekš minēto, jāsecina, ka pretēji Komisijas apgalvojumiem, ceturtais pamats ir efektīvs, tāpēc ir jāpārbauda, vai tas ir pamatots.

 Par ceturtā pamata pamatotību

–       Par pirmo daļu

241    Prasītājas apgalvo, ka pretēji tam, ko Komisija norādījusi apstrīdētajā regulā, PVS tirgus ir iedalīts divos segmentos. Pirmajā segmentā esot ietvertas augstas kvalitātes PVS kategorijas, ko raksturo šaurs viskozitātes un hidrolīzes diapazons, zems metanola saturs, zems pelnu saturs un mazāks daļiņu izmērs. Šīs PVS kategorijas tiekot pārdotas par augstākām cenām. Otrais segments ietverot zemākas kvalitātes kategorijas, ko raksturo plašs viskozitātes un hidrolīzes diapazons, augsts metanola saturs, augsts pelnu saturs un lielāks daļiņu izmērs. Šīs PVS kategorijas tiekot pārdotas par zemākām cenām.

242    Prasītājas uzsver, ka, lai gan teorētiski dažas nozares, kurās izmanto zemākas kvalitātes PVS kategorijas, varētu pāriet uz augstākas kvalitātes PVS kategorijām, ekonomiskā ziņā šādai pārējai nebūtu jēgas. Ražošanas nozares, kurās izmanto augstākas kvalitātes PVS kategorijas, turpretī nevarot aizstāt tās ar zemākas kvalitātes kategorijām.

243    Ņemot vērā būtiskās atšķirības cenas un kvalitātes ziņā starp PVS kategorijām, kas ietilpst iepriekš minētajā pirmajā vai otrajā tirgus segmentā, šīs kategorijas neesot tieši savstarpēji aizstājamas no pieprasījuma viedokļa.

244    Prasītāju ieskatā, tā kā PVS tirgus ir sadalīts starp abiem iepriekš minētajiem segmentiem, Komisijai, veicot cenu samazinājuma analīzi, bija jāņem vērā šo segmentu pastāvēšana, it īpaši tādēļ, ka daudzi Ķīnas ražotāji galvenokārt ražo zemākā līmeņa segmenta PVS, savukārt Savienībā ražotie PVS parasti ir piederīgi augstākā līmeņa segmentam.

245    Savu argumentu pamatojumam prasītājas citstarp norāda uz Apelācijas institūcijas ziņojumu par strīdu “Ķīna – Pasākumi, ar kuriem nosaka antidempinga maksājumus Japānas izcelsmes augstas veiktspējas nerūsējošā tērauda bezšuvju caurulēm”, ko SIP pieņēma 2015. gada 28. oktobrī (WT/DS 454/AB/R, 5.181. punkts) (turpmāk tekstā – “HP‑SSST ziņojums”).

246    Pēc 2022. gada 20. janvāra sprieduma Komisija/Hubei Xinyegang Special Tube (C‑891/19 P, EU:C:2022:38) pasludināšanas prasītājas, atbildot uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumu, precizēja savus argumentus, ņemot vērā atziņas, kas izrietēja no minētā sprieduma, ar kuru Tiesa atcēla 2019. gada 24. septembra spriedumu Hubei Xinyegang Special Tube/Komisija (T‑500/17, nav publicēts, EU:T:2019:691), uz ko tās bija atsaukušās procesuālajos rakstos. To ieskatā šī lieta atbilst trim izņēmuma gadījumiem, kas izriet no minētā Tiesas sprieduma, lai Komisija nevarētu pārbaudīt cenu samazinājumu, pamatojoties tikai uz produkta kontroles numuriem (turpmāk tekstā – “PKN”), bet tai būtu jāveic analīze pa tirgus segmentiem. Proti, pirmkārt, PVS tirgu veidojot divi atšķirīgi segmenti, otrkārt, PVS cenas būtiski atšķiroties atkarībā no segmenta un, treškārt, Savienības ražošanas nozares ražoto PVS pārdošanas darījumi esot koncentrēti augstas kvalitātes PVS segmentā, savukārt Ķīnas izcelsmes imports esot koncentrēts zemākas kvalitātes PVS segmentā.

247    Komisija, ko atbalsta Kuraray un Sekisui, apstrīd prasītāju argumentus.

248    Atbilstošās pamatregulas 3. panta normas ir atgādinātas šā sprieduma 227. punktā.

249    Atbilstoši judikatūrai importa cenu samazinājuma aprēķins saskaņā ar pamatregulas 3. panta 2. un 3. punktu tika veikts, lai noteiktu kaitējumu, kas Savienības ražošanas nozarei radies šī importa dēļ, un tas plašāk tiek izmantots, lai novērtētu šo kaitējumu un noteiktu kaitējuma starpību, proti, minētā kaitējuma novēršanas līmeni (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 10. aprīlis, Jindal Saw un Jindal Saw Italia/Komisija, T‑301/16, EU:T:2019:234, 176. punkts). Šajā nolūkā Komisijai ir plaša rīcības brīvība (skat. spriedumu, 2022. gada 20. janvāris, Komisija/Hubei Xinyegang Special Tube, C‑891/19 P, EU:C:2022:38, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

250    Pamatregulā nav ietverta jēdziena “cenu samazinājums” definīcija un nav paredzēta metode tā aprēķināšanai (spriedumi, 2022. gada 20. janvāris, Komisija/Hubei Xinyegang Special Tube, C‑891/19 P, EU:C:2022:38, 73. punkts; pēc analoģijas skat. arī spriedumu, 2019. gada 10. aprīlis, Jindal Saw un Jindal Saw Italia/Komisija, T‑301/16, EU:T:2019:234, 175. punkts).

251    Tomēr no pamatregulas 3. panta 3. punkta formulējuma izriet, ka izvēlētā metode iespējama cenu samazinājuma noteikšanai principā ir pielietojama “līdzīga izstrādājuma” līmenī minētās regulas 1. panta 4. punkta izpratnē, pat ja to var veidot dažāda veida izstrādājumi, kas ietilpst vairākos tirgus segmentos (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 20. janvāris, Komisija/Hubei Xinyegang Special Tube, C‑891/19 P, EU:C:2022:38, 74. punkts un tajā minētā judikatūra).

252    Tātad pamatregulā Komisijai principā nav noteikts pienākums analizēt cenu samazinājuma esamību citā līmenī, nevis līdzīga izstrādājuma līmenī (spriedums, 2022. gada 20. janvāris, Komisija/Hubei Xinyegang Special Tube, C‑891/19 P, EU:C:2022:38, 75. punkts).

253    Turklāt šādu interpretāciju apstiprina prasītāju norādītā HP‑SSST ziņojuma 5.180. punkts, saskaņā ar kuru par antidempinga izmeklēšanu atbildīgajai iestādei atbilstoši Antidempinga nolīguma 3.2. pantam nav pienākuma pierādīt cenu samazinājumu katram izstrādājuma veidam, uz kuru attiecas izmeklēšana, vai attiecībā uz visu izstrādājumu klāstu, kas veido iekšzemes līdzīgo izstrādājumu (spriedums, 2022. gada 20. janvāris, Komisija/Hubei Xinyegang Special Tube, C‑891/19 P, EU:C:2022:38, 76. punkts).

254    Tomēr, kā apstiprināts HP‑SSST ziņojuma 5.180. punktā, tā kā saskaņā ar pamatregulas 3. panta 2. punktu Komisijai ir jāveic importa par dempinga cenām ietekmes uz līdzīgu Savienības ražošanas nozares izstrādājumu cenām “objektīva pārbaude”, šai iestādei savā cenu samazinājuma analīzē ir jāņem vērā visi atbilstošie pozitīvie pierādījumi, tostarp vajadzības gadījumā tie, kas saistīti ar dažādiem attiecīgā izstrādājuma tirgus segmentiem (spriedums, 2022. gada 20. janvāris, Komisija/Hubei Xinyegang Special Tube, C‑891/19 P, EU:C:2022:38, 77. punkts).

255    Turklāt no judikatūras izriet, ka cenu samazinājuma pārbaude, pamatojoties uz metodi, ar kuru tiek veikts salīdzinājums pēc PKN (turpmāk tekstā – “PKN metode”), zināmā mērā ļauj ņemt vērā iespējamo aplūkojamā izstrādājuma tirgus segmentāciju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 20. janvāris, Komisija/Hubei Xinyegang Special Tube, C‑891/19 P, EU:C:2022:38, 106., 113. un 114. punkts).

256    Tomēr, lai nodrošinātu cenu samazinājuma analīzes objektivitāti, Komisijai noteiktos apstākļos var būt pienākums veikt šādu analīzi attiecīgā izstrādājuma tirgus segmentu līmenī, pat ja plašā novērtējuma brīvība, kas ir šai iestādei, lai citstarp noteiktu kaitējuma esamību (skat. šā sprieduma 249. punktu), attiecas vismaz uz lēmumiem par analīzes metodes izvēli, iegūstamajiem datiem un pierādījumiem, aprēķinu metodi, kāda izmantojama, lai noteiktu cenu samazinājuma starpību, kā arī iegūto datu interpretāciju un vērtējumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 20. janvāris, Komisija/Hubei Xinyegang Special Tube, C‑891/19 P, EU:C:2022:38, 78. punkts).

257    Tādējādi noteiktos izņēmuma apstākļos Komisijai var būt jāveic cenu samazinājuma papildu analīze, saskaņā ar kuru ir jāsalīdzina cenas katrā segmentā papildus PKN metodes piemērošanai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 20. janvāris, Komisija/Hubei Xinyegang Special Tube, C‑891/19 P, EU:C:2022:38, 111. punkts).

258    Šie izņēmuma apstākļi ir saistīti gan ar to, ka pastāv konkrētā izstrādājuma tirgum raksturīga segmentācija, kas ietver būtiskas atšķirības starp tirgus segmentiem (turpmāk tekstā – “pirmais nosacījums”), gan ar situāciju, kuru raksturo liela iekšzemes pārdošanas apjoma un importa par dempinga cenām koncentrācija atsevišķos segmentos (turpmāk tekstā – “otrais nosacījums”) (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 20. janvāris, Komisija/Hubei Xinyegang Special Tube, C‑891/19 P, EU:C:2022:38, 79.–81., 110. un 111. punkts).

259    Prasītāju argumenti, kas izvirzīti šobrīd aplūkojamās ceturtā pamata daļas pamatojumam, ir jāizvērtē, ņemot vērā šos apsvērumus un šā sprieduma 190. un 191. punktā izklāstītos apsvērumus par pārbaudes tiesā tvērumu.

260    Apstrīdētajā regulā Komisija norādīja:

“(60)      Izmeklēšanas laikā ievāktā informācija arī parādīja, ka dažu minēto kategoriju ražojumiem (kurus pārdod gan Savienības ražošanas nozare, gan ražotāji eksportētāji) ir daudz dažādu lietojumu un kopumā zemāka cena. Dažas specializētākas ražojumu kategorijas, kas ir izstrādātas lietojumiem atbilstoši ļoti konkrētām specifikācijām [..], vidēji ir dārgākas. Minēto kategoriju ražojumus pārdod arī Savienības ražotāji un ražotāji eksportētāji.

(61)      Tomēr, neraugoties uz lielo kategoriju skaitu, Komisija konstatēja, ka PVS tirgū nepastāv noteikti segmenti. Dažādi lietotāji var iegādāties vairāku PVS kategoriju ražojumus atkarībā no tiem vajadzīgajām tehniskajām specifikācijām. Dažiem lietotājiem vissvarīgākais elements ir pelnu saturs, citiem – viskozitāte, bet citi lietotāji var izmantot gandrīz jebkuru specifikāciju. Katra lietotāju ražošanas nozare var izmantot atšķirīgus PVS kategoriju kopumus kā savstarpēji aizstājamus. Lai gan daži lietotāji [..] var izmantot ierobežotāku kategoriju skaitu, to kategoriju klāsts tik un tā pārklājas ar cita veida lietotājiem, kuri var iegādāties lielāku kategoriju klāstu.

(62)      Iepriekš izklāstīto iemeslu dēļ Komisija secināja, ka visas kategorijas – vismaz zināmā mērā – ir savstarpēji konkurējošas, tāpēc segmentu analīze šajā gadījumā nebija ne pamatota, ne lietderīga [..].

[..]

(64)      Komisijas veiktā analīze apstiprināja, ka, kā paskaidrots iepriekš 61. apsvērumā, dažādās kategorijas – vismaz zināmā mērā – ir savstarpēji aizvietojamas. Pat ja atsevišķi lietotāji savam lietojumam var iegādāties tikai ierobežota kategoriju kopumu ražojumus, minētās kategorijas neattiecas tikai uz vienu lietotāja lejupējo nozari, bet gan pārklājas ar tām kategorijām, kuras tiek iegādātas citiem lejupējiem lietojumiem. Turklāt izmeklēšanā tika noskaidrots, ka Ķīnas ražotāji eksportētāji piegādā visiem četriem galvenajiem PVS lietojumiem vajadzīgo ražojumu kategorijas un pilnībā konkurē ar Savienības nozares pārdotajām ražojumu kategorijām.

[..]

(78)      [..] dažādajām PVS kategorijām ir kopīgas pamatīpašības, to izmantojumi ir lielā mērā identiski un savstarpēji aizstājami. Tikai pelnu vai metanola satura līmeņi nenosaka attiecīgā ražojuma lietojumus vai cenu, jo kategorijas īpašības, tās iespējamo galalietojumu un pārdošanas cenu nosaka minēto īpašību kombinācija ar citām būtiskām īpašībām, piemēram, viskozitāti un hidrolīzi.

(79)      Izmeklēšanas gaitā savāktie pierādījumi atklāja, ka vidējā cenu starpība starp PVS kategorijām ar “mazu pelnu saturu” un “standarta pelnu saturu” ir aptuveni 10 %. Taču PVS cenu atšķirība starp PVS kategorijām ar vienādu pelnu saturu var sasniegt pat 40 %. Turklāt dažas it kā lētākas kategorijas ar “standarta” pelnu saturu var būt par līdz pat 27 % dārgākas nekā kategorijas ar “mazu pelnu saturu”. Tāpēc nevar secināt ne to, ka, kā apgalvoja ieinteresētās personas, Savienības tirgus, pamatojoties uz pelnu un metanola saturu, ir sadalīts augstas kvalitātes PVS (ko ražo Savienības ražošanas nozarē) un zemas kvalitātes PVS (ko importē no [Ķīnas]) tirgus segmentos, ne to, ka cenas un ražošanas izmaksas atspoguļo šo apgalvoto tirgus dalījumu. Gluži pretēji [..], vairākas kategorijas ar apgalvotajām “standarta” specifikācijām konkurē arī ar apgalvotajām līdzīgā ražojuma “augstas kvalitātes” kategorijām.”

261    Attiecīgi Komisija ir izslēgusi gan būtiskas PVS tirgus segmentācijas esamību, gan Savienības ražošanas nozares pārdevumu un importa par dempinga cenām augsto koncentrāciju divos dažādos segmentos.

262    Tā kā Komisijai bija jāveic objektīva cenu samazinājuma pārbaude (skat. šā sprieduma 254. un 256. punktu), ir jāpārbauda, vai tās konstatējumi ir pietiekami pamatoti ar procedūrā, kuras noslēgumā tika pieņemta apstrīdētā regula, esošajiem lietas materiāliem, tostarp tiem, kas nav tieši minēti apstrīdētajā regulā (skat. šā sprieduma 152. punktu).

263    Šajā lietā Vispārējā tiesa lūdza Komisiju precizēt lietas materiālus, kas tai ļāva izslēgt gan segmentēta tirgus esamību, gan Savienības ražošanas nozares importa un pārdevumu koncentrāciju dažādos segmentos.

264    Šajā ziņā Komisija ir atsaukusies uz PVS lietotāju atbildēm uz tās pieprasījumu sniegt informāciju par to PVS iepirkumiem, kas tika veikti ar PKN metodi, un uz datiem, kurus tai sniedza Kuraray.

265    Runājot par būtiskas segmentācijas neesamību, Komisija norādīja piemēru no tās informācijas pieprasījuma, bet neiesniedza saņemtās atbildes, kuras bija kvalificētas kā konfidenciālas. Tā arī iesniedza izvilkumu no Kuraray tīmekļvietnes. Tiesas sēdē Komisija – prasītājām to neapstrīdot – precizēja, ka šī izvilkuma iepriekšējā versija bija iekļauta tās procedūras lietas materiālos, kuras noslēgumā pieņemta apstrīdētā regula.

266    Jākonstatē, ka izvilkums no Kuraray tīmekļvietnes liecina, ka vairāku PVS kategoriju galvenais lietojums ir gan nozarēs, kurās paredzēts izmantot augstas kvalitātes PVS, gan nozarēs, kurās paredzēts izmantot zemākas kvalitātes PVS. Kā norāda Komisija, vairākas PVS kategorijas, ko izmanto papīra un līmvielu ražošanas nozarē, tiek izmantotas arī emulsijas polimerizācijas un polivinilbutirāla ražošanas nozarē. Līdz ar to šis izvilkums ļauj apstiprināt, ka PVS tirgum nav būtiskas segmentācijas.

267    Turklāt jānorāda – tā kā pirmais nosacījums ir par attiecīgā ražojuma būtiskas segmentācijas esamību, lai varētu izslēgt šā nosacījuma izpildi, pretēji prasītāju apgalvojumiem, nav nepieciešams, lai visi lietotāji varētu vienādi iegādāties visas PVS kategorijas un lai starp šīm kategorijām līdz ar to pastāvētu pilnīga savstarpēja aizstājamība.

268    Tādēļ jākonstatē, ka šajā lietā pirmais nosacījums nav izpildīts.

269    Līdz ar to, nepastāvot nepieciešamībai lemt par otro nosacījumu, jau tagad var uzskatīt, ka Komisijai nebija pienākuma veikt tādu cenu samazinājuma analīzi, kas papildinātu uz PKN metodi balstīto analīzi.

270    Katrā ziņā saistībā ar otro nosacījumu būtu jāņem vērā turpmāk norādītais.

271    Šīs lietas materiālos ir trīs tabulas, kas bija iekļautas tās procedūras lietas materiālos, kuras noslēgumā tika pieņemta apstrīdētā regula, un katra no tām attiecas uz vienu no trim galvenajiem Ķīnas ražotājiem eksportētājiem, kuri sadarbojās, tostarp prasītājām. Šajās tabulās ir norādīts Savienībā importētais PVS daudzums pēc PKN. Savukārt konfidencialitātes apsvērumu dēļ šajās tabulās nav norādīti Kuraray pārdošanas apjomi pēc PKN. Izpētot šajās tabulās iekļautos skaitļus, redzams, ka imports kopumā aptver astoņus dažādus PKN to pārskatītajās versijās, ko prasītājas nav apstrīdējušas, un ka daudzumi, kuri attiecas uz diviem no šiem PKN, attiecībā uz katru no tiem atbilst aptuveni 29 % no šo ražotāju eksportētāju kopējā importa, bet daudzumi, kas attiecas uz sešiem pārējiem PKN, veido procentuālo daļu no 3,24 līdz 9,54 %.

272    Līdz ar to nevar uzskatīt, ka imports ir ļoti koncentrēts, un tādēļ pat bez datiem par Kuraray pārdevumiem ir jākonstatē, ka otrais nosacījums nav izpildīts.

273    Tā kā šā sprieduma 258. punktā atgādinātajā judikatūrā paredzētie nosacījumi nav izpildīti, ir jāsecina, ka Komisijai nebija pienākuma veikt cenu samazinājuma analīzi, kas papildinātu uz PKN metodi balstīto analīzi.

274    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ceturtā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

–       Par otro daļu

275    Prasītājas apgalvo, ka Komisija nav pareizi noteikusi cenu samazinājumu, jo tā esot veikusi 10 % korekciju, lai ņemtu vērā no Ķīnas importēto PVS zemāko kvalitāti pelnu satura ziņā salīdzinājumā ar Savienībā ražotajiem, bet esot atteikusies veikt citas korekcijas, kas atspoguļo pārējās kvalitatīvās atšķirības starp šiem PVS.

276    Komisija, kuru atbalsta Sekisui, apstrīd prasītāju argumentus.

277    Jāatgādina, ka atbilstošie apstrīdētās regulas apsvērumi ir formulēti šādi:

“(423)      Importa cenas samazinājums tika noteikts, pamatojoties uz attiecīgās valsts ražotāju eksportētāju datiem un Savienības ražošanas nozares sniegtajiem datiem par iekšzemes pārdošanas apjomiem izmeklēšanas periodā [..].

(424)      Šāds cenu salīdzinājums tika veikts darījumiem pa ražojuma veidiem vienā un tajā pašā tirdzniecības līmenī un pēc rabatu un atlaižu atskaitīšanas. Vajadzības gadījumā attiecīgā no [Ķīnas] importētā ražojuma importa cena tika pienācīgi koriģēta, salīdzinot to ar līdzīgu ražojuma veidu, ko pārdod Savienības ražošanas nozare.

(425)      Attiecībā uz noteiktu attiecīgā ražojuma un līdzīgā ražojuma īpašību atšķirībām [..] no [Ķīnas] importēto ražojumu veidi konkurē ar ražojumu veidiem, ko ražo un pārdod Savienības ražošanas nozare. Tomēr, tā kā ražotāju eksportētāju, kas sadarbojās, ražotā un pārdotā PVS pelnu saturs bija kopumā lielāks nekā pelnu saturs PVS, ko ražo un pārdot Savienības ražošanas nozare, Komisija uzskatīja, ka korekcija bija pamatota, lai nodrošinātu Ķīnas un ES ražojumu veidu taisnīgu salīdzināšanu, balstoties uz PKN. Komisija noteica korekciju, pamatojoties uz atšķirību, kas konstatēta saistībā ar PVS ar lielu pelnu saturu un PVS ar mazu pelnu saturu importu no trešām valstīm, pamatojoties uz lietotāju sniegto informāciju. Tika noteikts, ka cenas atšķirība ir 10 %.

(426)      Pamatojoties uz to, ražotāju eksportētāju, kuri sadarbojas, pārdotā PVS ar lielu pelnu saturu CIF cenai piemēroja korekciju 10 % apmērā.

[..]

(429)Turklāt, [..] tā kā metanola satura un iepakojuma ietekme uz cenām ir niecīga, Komisija secināja, ka cenu samazināšanas nolūkā bija atbilstoši neņemt vērā šīs īpašības.”

278    Vispārējā tiesā Komisija precizēja – kā izriet no anketas, ko tā bija nosūtījusi Ķīnas ražotājiem eksportētājiem –, ka PKN tika noteikti, pamatojoties uz piecām PVS īpašībām, proti, to viskozitāti, hidrolīzes pakāpi, pelnu saturu, metanola saturu un iesaiņojumu.

279    Attiecīgi Komisijas skatījumā dažu no Ķīnas importēto ražojumu veidu, kas viskozitātes un hidrolīzes līmeņa ziņā atbilst Savienības ražošanas nozares pārdotajiem ražojumu veidiem, cenām bija jāveic augšupvērsta korekcija, ņemot vērā atšķirības pelnu satura ziņā, kas pirmajos minētajos bija augstāks nekā otrajos. Komisija turpretī izslēdza iespēju, ka metanola satura un iepakojuma ziņā pastāvošās atšķirības varētu pamatot citu korekciju veikšanu.

280    Prasītājas neapstrīd tās 10 % korekcijas pamatotību, kuru Komisija bija veikusi, ņemot vērā pelnu satura ziņā pastāvošās atšķirības, bet apgalvo, ka bija nepieciešamas vēl citas korekcijas.

281    Tomēr tās nav iesniegušas pierādījumus, kas apliecinātu, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatīdama, ka metanola satura un iepakojuma ziņā pastāvošās atšķirības starp ražojumu veidiem, kuri ir salīdzināmi viskozitātes un hidrolīzes pakāpes ziņā, nav būtiski ietekmējušas to cenas.

282    Tātad ceturtā pamata otrā daļa ir jānoraida.

–       Par trešo daļu

283    Prasītājas apgalvo, ka gan no apstrīdētās regulas 432. un 433. apsvēruma, gan no informācijas, ko tās varēja iegūt no Komisijas, kā arī no informācijas, kuru tām sniedza citi ražotāji eksportētāji, izriet, ka Komisija, analizējot cenu samazinājumu, ir salīdzinājusi 100 % no Ķīnas izcelsmes PVS importa ar 82 % no Savienības ražošanas nozares PVS pārdevumiem. Komisija esot konstatējusi, ka Savienības ražošanas nozares pārdotie PKN un Ķīnas ražotāju eksportētāju pārdotie PKN pārklājās par 82 %. Tādējādi tā no analīzes esot izslēgusi 18 % no Savienības ražošanas nozares veiktajiem pārdevumiem. Šādi rīkojoties, Komisija neesot izpildījusi pamatregulas 3. panta 2. un 3. punktā paredzēto pienākumu noteikt cenu samazinājumu attiecīgajam ražojumam kopumā.

284    Prasītājas nepiekrīt, ka apstrīdēto regulu varētu interpretēt tādējādi, ka Komisija ir salīdzinājusi 100 % no Savienības ražošanas nozares pārdevumiem ar 82 % no Ķīnas ražotāju eksportētāju pārdevumiem, un šajā nolūkā tās pamatojas uz cenu samazinājuma aprēķiniem attiecībā uz pašām prasītājām, kā arī citiem ražotājiem eksportētājiem – tie ļauj secināt, ka 100 % importa tika salīdzināti ar 82 % no Savienības ražošanas nozares pārdevumiem. Katrā ziņā prasītāju skatījumā, pat ja šāda interpretācija būtu pieņemama, Komisija vienalga ir pārkāpusi pamatregulas 3. panta 2. un 3. punktu, jo tai bija jāņem vērā imports 100 % apmērā.

285    Komisija, kuru atbalsta Sekisui, apstrīd prasītāju argumentus.

286    Jāatgādina, ka apstrīdētās regulas 432. un 433. apsvērums ir formulēti šādi:

“(432)      Wacker un Ķīnas ražotāji eksportētāji apgalvoja, ka 18 % eksporta no [Ķīnas] nepārdeva Savienības nozare, jo šim daudzumam netika konstatēti salīdzināmi PKN. Ieinteresētās personas, lai pamatotu savu apgalvojumu, ka Komisijas kaitējuma analīzes pamatā bija tikai ierobežots Savienības nozares pārdošanas apjoms, nevis visa līdzīgā ražojuma pārdošanas apjoms, atsaucās uz [2019. gada 24. septembra spriedumu lietā Hubei Xinyegang Special Tube/Komisija (T‑500/17, nav publicēts, EU:T:2019:691)].

(433)      Pirmkārt, Komisija norādīja, ka par šo spriedumu patlaban ir iesniegta apelācijas sūdzība Tiesā un tādēļ to nevar uzskatīt par autoritatīvu. Otrkārt, pamatregulā nav prasīts, lai Komisija veiktu cenu analīzi katram ražojuma veidam atsevišķi. Drīzāk tiesību aktā noteiktā prasība ir konstatēšana līdzīgā ražojuma līmenī. Lai gan PKN tiek izmantoti kā šāda novērtējuma sākumpunkts, tas nenozīmē, ka dažādi PKN nekonkurē. Tādējādi fakts, ka konkrēti Savienības ražošanas nozares PKN netika salīdzināti ar importu, nenozīmē, ka imports par dempinga cenām tiem nerada cenu spiedienu. Cenu samazinājuma un mērķa cenas samazinājuma noteikšana, vispirms aprēķinot starpības PKN līmenī, galu galā ir tikai starpposms un sagatavošanās posms šim nepieciešamajam cenu salīdzinājumam. Tā ir Komisijas standarta prakse, ne tiesību aktos noteikts posms. Treškārt, gadījumos, kad tiek izmantota atlase, nav pārsteidzoši, ka nav pilnīgas sakritības starp izlasē iekļauto ražotāju eksportētāju importu un izlasē iekļauto Savienības ražošanas nozares ražotāju pārdošanas apjomu. Tas ne obligāti nozīmē to, ka konkrētu ražojuma veidu importa nav, bet gan to, ka izlasē iekļautie ražotāji eksportētāji šos ražojuma veidus izmeklēšanas periodā nav eksportējuši uz Savienību. Visbeidzot [..], Komisija secināja, ka visas PVS kategorijas vismaz zināmā mērā konkurē savā starpā. Tādējādi 18 % no izlasē iekļauto ražotāju eksportētāju eksporta, ko nepārdeva Savienības ražošanas nozare, ir nevis atsevišķa attiecīgā ražojuma kategorija, bet gan pilnībā konkurē ar pārējām kategorijām, ar kurām tika konstatēta sakritība. Turklāt PKN, ko nepārdeva Savienības ražošanas nozare, bija ražojuma veidi, kas bija piemēroti lietojumiem līmvielu, polimerizācijas un papīra ražošanas nozarē un tādējādi līdzvērtīgi un tieši konkurēja ar citiem ražojuma veidiem, ko ražoja un pārdeva Savienības ražošanas nozare tādiem pašiem lietojumiem, arī ja tie netika izmantoti cenas samazinājuma kvantitatīvajā aprēķinā.”

287    Jānorāda, ka apstrīdētās regulas 432. un 433. apsvērumā Komisija apkopoja argumentu, ko prasītājas bija izvirzījušas no 2019. gada 24. septembra sprieduma Hubei Xinyegang Special Tube/Komisija (T‑500/17, nav publicēts, EU:T:2019:691), un tad to noraidīja.

288    Jāatgādina, ka 2019. gada 24. septembra sprieduma Hubei Xinyegang Special Tube/Komisija (T‑500/17, nav publicēts, EU:T:2019:691) 68.–75. punktā Vispārējā tiesa būtībā nosprieda, ka Komisija, ciktāl tā cenu samazinājuma analīzē nav ņēmusi vērā noteiktu aplūkojamā izstrādājuma apjomu, ko ražo izlasē iekļautie Savienības ražotāji, proti, 17 no 66 identificētajiem ražojumu veidiem, kurus veidoja 8 % no minēto ražotāju pārdošanas apjoma, ko neeksportēja izlasē iekļautie Ķīnas ražotāji eksportētāji, tā nav ievērojusi visus šajā lietā būtiskos datus, tādējādi pārkāpjot pamatregulas 3. panta 2. un 3. punktu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 20. janvāris, Komisija/Hubei Xinyegang Special Tube, C‑891/19 P, EU:C:2022:38, 22. punkts).

289    Noraidot prasītāju argumentu, kas balstīts uz 2019. gada 24. septembra spriedumu Hubei Xinyegang Special Tube/Komisija (T‑500/17, nav publicēts, EU:T:2019:691), Komisija apstrīdētās regulas 433. apsvēruma pirmajā teikumā vispirms uzsvēra, ka par šo spriedumu ir iesniegta apelācijas sūdzība.

290    Turpinājumā apstrīdētās regulas 433. apsvēruma otrajā līdz devītajā teikumā Komisija aizstāvēja to, cik pareizi tā ir rīkojusies regulā, kas apstrīdēta lietā, kurā pasludināts 2019. gada 24. septembra spriedums Hubei Xinyegang Special Tube/Komisija (T‑500/17, nav publicēts, EU:T:2019:691), vienlaikus izklāstot arī vispārīgus apsvērumus par cenu samazinājuma analīzi ar PKN metodi. Šajā kontekstā tā norādīja, ka “konkrēti Savienības ražošanas nozares PKN netika salīdzināti ar importu”. Tāpēc šo teikuma daļu nevar interpretēt tādējādi, ka Komisija būtu atzinusi, ka šajā lietā tā nav ņēmusi vērā noteiktus Savienības ražošanas nozares ražotos PKN.

291    Visbeidzot, apstrīdētās regulas 433. apsvēruma desmitajā līdz divpadsmitajā teikumā Komisija izvērtēja šīs lietas apstākļus. No šiem teikumiem izriet, ka, pirmkārt, 18 % no izlasē iekļauto Ķīnas ražotāju eksportētāju uz Savienību eksportētajiem PVS nebija iespējams atrast nevienu atbilstošu ražojumu veidu, ko pārdeva Savienības ražošanas nozare, un, otrkārt, tā kā visi PVS zināmā mērā savstarpēji konkurēja, Savienības ražošanas nozares pārdotie PVS konkurēja arī ar šiem 18 % no PVS, kas importēti no Ķīnas.

292    No tā izriet, pirmkārt, ka Komisija katru Savienības ražošanas nozares pārdotā ražojuma veidu ir saistījusi ar importētā ražojuma veidu un, otrkārt, ka attiecībā uz importētajiem ražojumu veidiem, kas neatbilda šīs ražošanas nozares pārdotajiem ražojumu veidiem, tā uzskatīja, ka tomēr pastāv konkurences attiecības. Tādējādi Komisija veica pamatregulas 3. panta 2. un 3. punktā paredzēto analīzi, kas ietver pārbaudi par “importa par dempinga cenām” ietekmi uz Savienības ražošanas nozares cenām (spriedums, 2022. gada 20. janvāris, Komisija/Hubei Xinyegang Special Tube, C‑891/19 P, EU:C:2022:38, 77. punkts), un izvērtēja cenu samazinājumu visam ražojumam kopumā.

293    Pretēji prasītāju apgalvotajam šī apstrīdētās regulas 433. apsvēruma interpretācija ir saderīga ar paskaidrojumiem, ko Komisija tām bija sniegusi procedūrā, kuras noslēgumā tika pieņemta apstrīdētā regula, un saskaņā ar ko “Savienības ražošanas nozares un izlasē iekļauto Ķīnas eksportētāju sabiedrību saskanīgo vērtību daudzums procentos ir 82 %”. Lai gan no šiem paskaidrojumiem izriet, ka pilnīgu atbilstību nebija iespējams atrast, Komisijas izmantotajā formulējumā nav precizēts, vai vairāk ražojumu veidu pārdeva Savienības ražošanas nozare vai Ķīnas ražotāji eksportētāji.

294    Šo apstrīdētās regulas 433. apsvēruma interpretāciju neatspēko arī tabulas, kuras prasītājas ir iesniegušas replikas raksta pielikumā. Šajās tabulās katram izlasē iekļautajam ražotājam eksportētājam, tostarp prasītājām, ir norādīti PKN, attiecībā uz kuriem pastāv atbilstība starp importēto ražojumu veidiem un Savienības ražošanas nozares pārdotajiem ražojumu veidiem. Lai gan konfidencialitātes apsvērumu dēļ šajās tabulās nav norādīti Savienības ražošanas nozares pārdotie daudzumi pēc PKN, tas nenozīmē, ka ir ņemti vērā tikai 82 % no šīs ražošanas nozares pārdevumiem, kā apgalvo prasītājas.

295    Līdz ar to jākonstatē – prasītāju arguments, ka Komisija ir analizējusi cenu samazinājumu, neņemot vērā visus Savienības ražošanas nozares PVS pārdevumus, nav pamatots ar faktiem.

296    Katrā ziņā, pat pieņemot, ka Komisija no cenu samazinājuma analīzes ir izslēgusi konkrētus Savienības ražošanas nozares pārdotos ražojumu veidus, ir jāatgādina, ka Tiesa ir atcēlusi 2019. gada 24. septembra spriedumu Hubei Xinyegang Special Tube/Komisija (T‑500/17, nav publicēts, EU:T:2019:691). Tiesa secināja, ka Vispārējā tiesa šajā spriedumā ir pieļāvusi tiesību kļūdu, nospriezdama, ka, veicot importa par dempinga cenām ietekmi uz Savienības ražošanas nozares cenām analīzi, kas paredzēta pamatregulas 3. panta 2. un 3. punktā, un it īpaši veicot cenu samazinājuma analīzi, Komisijai jebkādos apstākļos ir jāņem vērā visi šīs ražošanas nozares pārdotie izstrādājumi, tostarp attiecīgo izstrādājumu veidi, kurus izlasē iekļautie ražotāji eksportētāji neeksportē (spriedums, 2022. gada 20. janvāris, Komisija/Hubei Xinyegang Special Tube, C‑891/19 P, EU:C:2022:38, 159. punkts).

297    Kā uzsvērušas prasītājas, no 2022. gada 20. janvāra sprieduma Komisija/Hubei Xinyegang Special Tube (C‑891/19 P, EU:C:2022:38) 138.–140. punkta izriet, ka, lai Komisijai būtu šis pienākums, ir jābūt izpildītiem pirmajam un otrajam nosacījumam (skat. šā sprieduma 258. punktu). Pretēji prasītāju apgalvotajam šajā gadījumā tas tā nav (skat. šā sprieduma 265.–272. punktu).

298    Tātad arī ceturtā pamata trešā daļa ir jānoraida.

299    Tā kā visas ceturtā pamata daļas, kas attiecas uz pamatregulas 3. panta 2. un 3. punkta pārkāpumu, ir noraidītas, prasītājas nevar arī pamatoti apgalvot, ka šo pārkāpumu dēļ Komisija nav ievērojusi arī šīs regulas 3. panta 6. punktu (skat. šā sprieduma 222. punktu).

300    Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ceturtais pamats ir jānoraida pilnībā.

 Par piekto pamatu – tiesību uz aizstāvību pārkāpumu

301    Prasītājas apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi to tiesības uz aizstāvību, jo, neraugoties uz to lūgumiem, tā nav sniegusi tām informāciju par pārdotajiem daudzumiem un Savienības ražošanas nozares pārdošanas cenām pēc PKN, kā arī cenu samazinājuma un mērķa cenu samazinājuma starpību katram PKN (turpmāk tekstā – “strīdīgie elementi”). Tās pārmet Komisijai, ka tā prasītājām nav paziņojusi vismaz to vērtību diapazonu, kas attiecas uz šiem elementiem. To ieskatā, lai gan pamatregulas 19. pantā ir paredzēta konfidencialitātes ievērošana attiecībā uz noteiktu informāciju, šā panta piemērošana nedrīkstētu izraisīt to, ka tiesībām uz aizstāvību tiek atņemta to būtība. Tās atgādina, ka pamatregulas 19. panta 2. punktā ir prasīts, lai ieinteresētās puses, kas ir norādījušas uz iesniegtās informācijas konfidencialitāti, iesniegtu šīs informācijas nekonfidenciālu kopsavilkumu vai vismaz norādītu iemeslus, kāpēc šādu kopsavilkumu nav iespējams sagatavot. Turklāt prasītāju skatījumā nav nozīmes tam, ka iespējami konfidenciālie dati skar tikai vienu Savienības ražotāju.

302    Prasītājas precizē – lai šis pamats būtu pamatots, tām nav jāpierāda, ka izmeklēšanas iznākums būtu bijis citāds, bet ir vienīgi jāpierāda, ka šāda iespēja nav pilnībā izslēgta. Tā kā to rīcībā nebija strīdīgo elementu, tās neesot nedz varējušas noteikt, vai attiecībā uz dažiem PKN nav ticis konstatēts cenu vai mērķa cenu samazinājums, nedz arī to, ar kādiem PKN Savienības ražošanas nozare ir īstenojusi lielāko daļu no saviem pārdevumiem. Šie elementi tātad esot būtiski, lai varētu pārbaudīt gan tā cenu samazinājuma noteikšanas precizitāti, kura analīzei varētu būt nepieciešama dažādu PKN tirgus daļu pārbaude, gan kaitējuma, ko imports esot radījis šai ražošanas nozarei, esamību.

303    Komisija, ko atbalsta Kuraray un Sekisui, nepiekrīt prasītāju argumentiem.

304    Izvērtējot šo pamatu, ir jāatgādina atbilstošo tiesību normu formulējums.

305    Pamatregulas 19. pantā ir paredzēts:

“1.      Ar informāciju, kas pēc sava rakstura ir konfidenciāla (piemēram, tā nodrošinātu ievērojamas priekšrocības konkurentam vai ļoti negatīvi ietekmētu personu, kura šādu informāciju ir sniegusi vai personu, no kuras šāda informācija ir iegūta) vai kuru izmeklēšanai pakļautās puses sniedz konfidenciāli, iestādes apietas kā ar konfidenciālu, ja tam ir pamatots iemesls.

2.      Ieinteresētajām pusēm, kuras sniedz konfidenciālu informāciju, pieprasa sniegt tās nekonfidenciālu kopsavilkumu. Šādi kopsavilkumi ir pietiekami sīki izstrādāti, lai ļautu pieņemamā veidā saprast konfidenciāli iesniegtās informācijas būtību. Ārkārtas situācijā šīs puses var norādīt, ka šādu informāciju nav iespējams sniegt kopsavilkuma veidā. Šādā ārkārtas situācijā norāda iemeslus, kāpēc nav iespējams izveidot kopsavilkumu.

[..]

4.      Šis pants neliedz Savienības iestādēm darīt zināmu vispārīgu informāciju un jo īpaši iemeslus, kas pamato lēmumus, kuri ir pieņemti, ievērojot šo regulu, ne arī darīt zināmus pierādījumus, ko izmanto Savienības institūcijas, ciktāl tas nepieciešams, lai izskaidrotu šos iemeslus tiesā. Darot zināmu šādu informāciju, ņem vērā attiecīgo pušu likumīgās intereses, un šo pušu komercnoslēpumus neatklāj.

5.      Komisija un dalībvalstis, ietverot to abu ierēdņus, neizpauž jebkādu informāciju, kas saņemta, ievērojot šo regulu, un kuru ziņu sniedzējs lūdz uzskatīt par konfidenciālu, bez minētā ziņu sniedzēja īpašas atļaujas.

[..]”

306    Saskaņā ar pamatregulas 20. pantu:

“1.      Sūdzību iesniedzēji, importētāji un eksportētāji un to pārstāvības apvienības, un eksportētājvalsts pārstāvji var pieprasīt, lai tiem sniedz sīkāku informāciju, kas ir pamatā būtiskiem faktiem un apsvērumiem, uz kuru pamata ir ieviesti pagaidu pasākumi. [..]

2.      Šīs regulas 1. punktā minētās puses var pieprasīt galīgo informāciju par būtiskiem faktiem un apsvērumiem, uz kuru pamata paredzēts ieteikt galīgo pasākumu ieviešanu vai pārtraukt izmeklēšanu vai lietas izskatīšanu, neieviešot pasākumus, īpašu uzmanību veltot informācijai par faktiem vai apsvērumiem, kas atšķiras no tiem, kurus izmantoja, ieviešot kādu no pagaidu pasākumiem.

[..]”

307    Pamatregulas 6. panta 7. punktā ir paredzēts:

“7.      Atbildot uz [Iesniedzot] rakstisku lūgumu, sūdzību iesniedzēji, importētāji un eksportētāji [..] var pārbaudīt visu informāciju, kuru kāda puse ir darījusi zināmu izmeklēšanas vajadzībām un kura neietilpst Savienības vai tās dalībvalstu institūciju sagatavotajos iekšējos dokumentos, un kura ir būtiska konkrētās puses lietai, nav konfidenciāla 19. panta nozīmē un kuru izmanto izmeklēšanā.

[..]”

308    Ar šīm tiesību normām pamatregulai ir noteikti divi mērķi, proti, pirmkārt, ļaut ieinteresētajām pusēm lietderīgi aizstāvēt savas intereses un, otrkārt, saglabāt izmeklēšanas gaitā iegūtās informācijas konfidencialitāti (spriedums, 2016. gada 30. jūnijs, Jinan Meide Casting/Padome, T‑424/13, EU:T:2016:378, 96. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2017. gada 1. jūnijs, Changmao Biochemical Engineering/Padome, T‑442/12, EU:T:2017:372, 142. punkts un tajā minētā judikatūra).

309    Attiecībā uz šā sprieduma 308. punktā minēto pirmo mērķi jāatgādina, ka tiesību uz aizstāvību ievērošana visos procesos, kuri sākti pret kādu personu un kuru beigās var tikt pieņemts šai personai nelabvēlīgs akts, ir Savienības tiesību pamatprincips un tas ir jānodrošina, pat ja attiecīgā procedūra vispār nav nekādi reglamentēta. Šim principam ir būtiska nozīme antidempinga izmeklēšanas procedūrās (skat. spriedumu, 2017. gada 1. jūnijs, Changmao Biochemical Engineering/Padome, T‑442/12, EU:T:2017:372, 139. punkts un tajā minētā judikatūra).

310    Pamatojoties uz minēto principu, ieinteresētajiem uzņēmumiem administratīvā procesa laikā ir jādod iespēja lietderīgi paust savu viedokli par apgalvoto faktu un apstākļu patiesumu un atbilstību un par pierādījumiem, ko izmantojusi Komisija, pamatojot savus apgalvojumus par dempinga esamību un tā radīto kaitējumu (skat. spriedumu, 2017. gada 1. jūnijs, Changmao Biochemical Engineering/Padome, T‑442/12, EU:T:2017:372, 140. punkts un tajā minētā judikatūra).

311    Attiecībā uz šā sprieduma 308. punktā minēto otro mērķi jāatgādina, ka komercnoslēpuma aizsardzība ir vispārējs Savienības tiesību princips. Neizkropļotas konkurences uzturēšana ir uzskatāma par būtisku sabiedrības interesi, kuras aizsardzība var pamatot atteikumu publiskot informāciju, kas saistīta ar komercnoslēpumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 30. jūnijs, Jinan Meide Casting/Padome, T‑424/13, EU:T:2016:378, 165. punkts un tajā minētā judikatūra).

312    Lai saskaņotu abus attiecīgos mērķus, Savienības iestādēm, izpildot savu pienākumu sniegt informāciju, ir jārīkojas ar pienācīgu rūpību, cenšoties sniegt attiecīgajiem uzņēmumiem, ciktāl joprojām tiek nodrošināts komercnoslēpums, lietderīgas norādes to interešu aizstāvībai un vajadzības gadījumā pēc savas ierosmes izvēloties piemērotu šādas paziņošanas kārtību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 1. jūnijs, Changmao Biochemical Engineering/Padome, T‑442/12, EU:T:2017:372, 141. punkts).

313    Nepieciešamība saskaņot šos mērķus izriet arī no tā, ka saskaņā ar judikatūru pamatregulas 19. panta mērķis ir aizsargāt ne tikai komercnoslēpumus, bet arī citu antidempinga procedūras dalībnieku tiesības uz aizstāvību (skat. spriedumu, 2020. gada 15. oktobris, Zhejiang Jiuli Hi‑Tech Metals/Komisija, T‑307/18, nav publicēts, EU:T:2020:487, 82. punkts un tajā minētā judikatūra).

314    Lai aizsargātu informāciju, kas saistīta ar komercnoslēpumu, principā nav jāizslēdz jebkādas antidempinga izmeklēšanas gaitā izmantotās informācijas izpaušana ieinteresētajām pusēm neatkarīgi no apstākļiem. It īpaši ir jāizvērtē ieinteresētās puses konkrētā situācija saistībā ar šo informāciju, citstarp šīs ieinteresētās puses pozīcija attiecīgajā tirgū, salīdzinot ar tās personas pozīciju, kas ir iesniegusi šo informāciju (spriedums, 2016. gada 30. jūnijs, Jinan Meide Casting/Padome, T‑424/13, EU:T:2016:378, 199. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2017. gada 1. jūnijs, Changmao Biochemical Engineering/Padome, T‑442/12, EU:T:2017:372, 159. punkts).

315    Judikatūrā ir precizēts, ka pienākums respektēt konfidenciālu informāciju nevar liegt tiesībām uz aizstāvību to būtisko saturu (skat. spriedumu, 2017. gada 1. jūnijs, Changmao Biochemical Engineering/Padome, T‑442/12, EU:T:2017:372, 142. punkts un tajā minētā judikatūra).

316    Šajā lietā, kā izriet no apstrīdētās regulas 435. apsvēruma un vēstules, ko prasītājas nosūtīja Komisijai 2020. gada 8. jūlijā, tās pēc galīgās informācijas saņemšanas lūdza atļauju piekļūt strīdīgajiem elementiem.

317    Ar 2020. gada 13. jūlija elektroniskā pasta vēstuli Kuraray informēja Komisiju, ka iebilst pret strīdīgo elementu izpaušanu prasītājām, tostarp vērtību diapazonu veidā, ar ko tiktu aizstāti precīzie dati. Kā tiesas sēdē norādīja Komisija, šī e‑pasta vēstule bija Kuraray atbilde uz e‑pasta vēstuli, ko Komisija tai bija nosūtījusi pēc tam, kad bija saņēmusi šā sprieduma 316. punktā minēto prasītāju 2020. gada 8. jūlija vēstuli. Kuraray apgalvoja, ka strīdīgie elementi pēc to veida ir konfidenciāla informācija pamatregulas 19. panta 1. punkta izpratnē, un precizēja, ka, tā kā tā ir vienīgais Komisijas atlasītajā izlasē iekļautais Savienības ražotājs, kas attiecīgo ražojumu pārdod trešām personām, papildu informācijas par cenu un mērķa cenu samazinājuma aprēķiniem izpaušana nāktu par labu tās konkurentiem un tai būtu ļoti negatīva ietekme uz Kuraray. Šāda informācijas izpaušana, kas atklātu informāciju par izmeklēšanas periodā pārdotajiem PVS daudzumiem, kā arī par vidējām cenām atbilstīgi PKN, radītu neatgriezenisku kaitējumu tās komercdarbībai Savienībā.

318    Kuraray arī apgalvoja, ka prasītājām jau paziņotā informācija par cenu un mērķa cenu samazinājumu ļāva tām saprast kaitējumu, ko imports radījis Savienības ražošanas nozarei, un izmantot to tiesības uz aizstāvību. Tā uzsvēra, ka katram ražotājam eksportētājam ir piemērots vienāds antidempinga maksājums par visu tā attiecīgā ražojuma eksportu uz Savienību, nešķirojot tos pēc PKN.

319    Ar 2020. gada 14. jūlija e‑pasta vēstuli Komisija informēja prasītājas, ka, izvērtējot to lūgumu piekļūt strīdīgajiem elementiem, tā ir nolēmusi to noraidīt, jo šī informācija ir konfidenciāla saskaņā ar pamatregulas 19. pantu. Komisijas norādītie iemesli, ar ko tā pamatoja savu lēmumu, sakrīt ar tiem, uz kuriem ir atsaukusies Kuraray un kuri izklāstīti šā sprieduma 318. punktā.

320    Apstrīdētās regulas 436. apsvērumā Komisija norādīja, ka saskaņā ar pamatregulas 19. pantu tā nevarēja izpaust strīdīgos elementus, jo šādas detalizācijas pakāpes atklāšana ļautu tieši vai papildus tirgus informācijai aprēķināt konfidenciālus individuālu Savienības ražotāju pārdošanas vai ražošanas datus.

321    Jākonstatē, ka, ņemot vērā pamatregulas 19. panta 1. un 5. punktu, Komisijai Kuraray iebildumu dēļ nebija tiesību paziņot prasītājām strīdīgos elementus (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2016. gada 30. jūnijs, Jinan Meide Casting/Padome, T‑424/13, EU:T:2016:378, 178. punkts, un 2021. gada 19. maijs, China Chamber of Commerce for Import and Export of Machinery and Electronic Products u.c./Komisija, T‑254/18, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2021:278, 477. punkts).

322    Tomēr, ja informāciju nevar izpaust tās konfidencialitātes dēļ, pamatregulas 19. panta 2. punktā personām, kas sniegušas šo informāciju, ir noteikts pienākums, ja vien iespējams, iesniegt nekonfidenciālu šīs informācijas kopsavilkumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 19. maijs, China Chamber of Commerce for Import and Export of Machinery and Electronic Products u.c./Komisija, T‑254/18, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2021:278, 483. punkts).

323    Tādēļ jānoskaidro, vai Komisija, neveikdama pasākumus, kas ļautu prasītājām saņemt strīdīgos elementus nekonfidenciālu kopsavilkumu veidā pamatregulas 19. panta 2. punkta izpratnē, ir pārkāpusi to tiesības uz aizstāvību.

324    Šajā nolūkā saskaņā ar šā sprieduma 20.–22. punktā atgādinātajiem principiem ir jāatsaucas uz SIP lēmumiem par Antidempinga nolīguma 6.5. un 6.5.1. pantu, kuri būtībā atbilst pamatregulas 19. panta 1. un 2. punktam un 5. punkta pirmajam teikumam (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 30. jūnijs, Jinan Meide Casting/Padome, T‑424/13, EU:T:2016:378, 103., 188. un 190. punkts).

325    Saskaņā ar Apelācijas institūcijas ziņojumu par strīdu “Eiropas Kopienas – Galīgie antidempinga pasākumi konkrētiem dzelzs vai tērauda savienotājelementiem no Ķīnas”, ko SIP pieņēma 2011. gada 28. jūlijā (WT/DS 397/AB/R, 542.–544. punkts), attiecībā uz informāciju, kura ir uzskatāma par konfidenciālu saskaņā ar Antidempinga nolīguma 6.5. pantu, atbilstoši šī nolīguma 6.5.1. pantam kompetentajai iestādei ir noteikts pienākums pieprasīt iesniegt nekonfidenciālu informācijas kopsavilkumu. Iesniegtā kopsavilkuma pietiekamība būs atkarīga no attiecīgās konfidenciālās informācijas, bet kopsavilkumam ir jāļauj saprātīgi saprast nepaziņotās informācijas būtību, lai pārējiem izmeklēšanas dalībniekiem būtu iespēja atbildēt un aizstāvēt savas intereses. Antidempinga nolīguma 6.5.1. pantā ir paredzēta iespēja, ka izņēmuma apstākļos konfidenciālu informāciju var nebūt iespējams apkopot. Šādos izņēmuma apstākļos lietas dalībnieks var norādīt, ka tas nevar iesniegt konfidenciālas informācijas nekonfidenciālu kopsavilkumu, bet tam tomēr būs jāizklāsta iemesli, kuru dēļ kopsavilkums nevar tikt sniegts. Savukārt kompetentajai iestādei ir rūpīgi jāpārbauda šis izklāsts, lai noteiktu, vai tas pierāda ārkārtas apstākļu esamību un vai norādītie iemesli pienācīgi izskaidro, kāpēc šādos apstākļos nav iespējams sniegt kopsavilkumu, kas ļautu saprātīgi saprast informācijas būtību. Konfidenciālas informācijas kopsavilkumu var nesniegt, ja nav iespējams izstrādāt citu informācijas sniegšanas metodi, kas neatklātu sensitīvo informāciju vai nesniegtu pietiekami detalizētu informāciju, lai ļautu saprātīgi saprast konfidenciālās informācijas būtību.

326    Šajā lietā, pirmkārt, ir jākonstatē, ka Kuraray, iebilstot pret strīdīgo elementu izpaušanu, tostarp vērtību diapazonu veidā, atteicās izpildīt pienākumu iesniegt šo elementu nekonfidenciālus kopsavilkumus un šajā ziņā atsaucās uz izņēmuma apstākli, ka tā bija vienīgais Savienības ražotājs, kura pārdevumus Komisija bija ņēmusi vērā, analizējot cenu un mērķa cenu samazinājumu. Otrkārt, Komisija izvērtēja Kuraray argumentus un nolēma, ka Kuraray nostāja ir pamatota, ņemot ievērojot apstrīdētās regulas 436. apsvērumā būtībā minēto faktu, ka Ķīnas ražotāji eksportētāji varēja iepazīties ar pieprasīto informāciju, ievērojot to rīcībā jau esošo informāciju par tirgiem.

327    Līdz ar to jākonstatē, ka Komisija, veicot abu šā sprieduma 308. punktā minēto mērķu izsvēršanu, ir pareizi īstenojusi atbilstošajās tiesību normās paredzētos posmus.

328    Par Komisijas vērtējuma pamatotību ir jānorāda, ka, ņemot vērā strīdīgo elementu sensitivitāti un šīs lietas izņēmuma apstākļus, šī iestāde nav pieļāvusi kļūdu, atteikdamās tos izpaust.

329    Komisijas kļūdas neesamību apstiprina arī tas, ka prasītājas, saņemdamas Komisijas e‑pasta vēstuli, ar kuru tika noraidīts to lūgums atļaut piekļūt strīdīgajiem elementiem (skat. šā sprieduma 319. punktu), nevērsās pie uzklausīšanas amatpersonas ar šo jautājumu, lai gan tās varēja to darīt atbilstoši Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Lēmuma (ES) 2019/339 (2019. gada 21. februāris) par uzklausīšanas amatpersonas amatu un pilnvarām noteiktās tirdzniecības procedūrās (OV 2019, L 60, 20. lpp.) 15. pantam.

330    Jāsecina, ka, neizmantodamas iespēju vērsties pie uzklausīšanas amatpersonas, prasītājas piekrita Komisijas veiktajai attiecīgo mērķu izsvēršanai.

331    Katrā ziņā jāatgādina – lai gan saskaņā ar judikatūru prasītājam nevar prasīt, lai tas pierādītu, ka Komisijas lēmums būtu bijis citāds, ja nebūtu attiecīgā procesuālā pārkāpuma, un tam ir tikai jāpierāda, ka šāda hipotēze nav pilnībā izslēgta, jo tas būtu varējis labāk aizstāvēties, ja pārkāpuma nebūtu bijis, tomēr pārkāpuma, kas saistīts ar tiesībām uz aizstāvību, esamība var būt par iemeslu attiecīgā akta atcelšanai tikai tad, ja pastāv iespēja, ka šī pārkāpuma dēļ administratīvās procedūras iznākums varētu būt bijis citāds un tādējādi ir konkrēti aizskartas tiesības uz aizstāvību (skat. spriedumu, 2022. gada 5. maijs, Zhejiang Jiuli Hi‑Tech Metals/Komisija, C‑718/20 P, EU:C:2022:362, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).

332    Šajā ziņā prasītājas apgalvo, pirmkārt, ka tad, ja tās būtu iepazinušās ar strīdīgajiem elementiem, nebūtu radusies neskaidrība par Savienības ražošanas nozares importēto un pārdoto ražojumu procentuālo daļu, kas tika izvērtēta cenu samazinājuma analīzē (skat. ceturtā pamata trešo daļu). Tomēr jākonstatē, ka šī neskaidrība neietekmē iespējamību, ka Komisijas veiktajai procedūrai varētu būt bijis citāds iznākums. Katrā ziņā prasītājas, ja tās uzskatīja, ka Komisijas sniegtie paskaidrojumi (skat. šā sprieduma 293. punktu) bija neviennozīmīgi, varēja lūgt tai papildu precizējumus.

333    Otrkārt, prasītājas apgalvo, ka noteiktos apstākļos, lai nodrošinātu, ka pārbaude par to, vai pastāv ievērojams cenu samazinājums līdzīgā izstrādājuma līmenī, ir objektīva, var būt atbilstoši izvērtēt dažādu aplūkoto ražojumu veidu tirgus daļas. Lai ieinteresētā puse varētu lietderīgi apgalvot, ka šie apstākļi ir noteicošie, tās rīcībā ir jābūt informācijai par šīm tirgus daļām.

334    Tā kā noteiktos apstākļos, kā izriet no šā sprieduma 256.–258. punkta, cenu samazinājuma analīze var būt jāveic pa tirgus segmentiem, a priori nav pilnībā izslēgts, ka prasītājas, ja to rīcībā būtu bijuši nekonfidenciāli kopsavilkumi par strīdīgajiem elementiem, būtu varējušas izvirzīt argumentus, ar kuriem varētu pierādīt, ka lietas apstākļi prasa veikt šādu analīzi.

335    Tomēr, kā izriet no ceturtā pamata pārbaudes, un it īpaši no šā sprieduma 265.–272. punkta, šajā lietā nav tādu apstākļu, kas liktu Komisijai veikt cenu samazinājuma analīzi katram tirgus segmentam. Līdz ar to ir izslēdzams, ka procedūras iznākums varētu būt bijis citāds, ja prasītāju rīcībā būtu bijuši iepriekš minētie kopsavilkumi.

336    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, piektais pamats ir jānoraida.

 Secinājumi par prasības iznākumu

337    Izskatot prasītāju izvirzītos prasības pamatus un to daļas, tika konstatēts, ka apstrīdētā regula ir jāatceļ daļā, kurā tā attiecas uz prasītājām, ciktāl, aprēķinot antidempinga maksājuma likmi, kas piemērojama prasītāju ražoto un pārdoto PVS importam Savienībā, Komisija ir veikusi lejupvērstas eksporta cenas korekcijas atbilstoši pamatregulas 2. panta 10. punkta e), g), i) un k) apakšpunktam.

338    Pārējā daļā prasība ir jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

339    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā Komisijai spriedums būtiskā tās prasījumu daļā ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt prasītāju tiesāšanās izdevumus saskaņā ar to prasījumiem.

340    Saskaņā ar Reglamenta 138. panta 1. punktu dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas. Līdz ar to Parlaments un Padome savus tiesāšanās izdevumus sedz paši.

341    Turklāt atbilstoši Reglamenta 138. panta 3. punktam Vispārējā tiesa var nolemt, ka personai, kas iestājusies lietā un kas nav šā panta 1. vai 2. punktā minētā persona, savi tiesāšanās izdevumi jāsedz pašai. Attiecīgi šajā lietā Wegochem, Kuraray un Sekisui savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      atcelt Komisijas Īstenošanas regulu (ES) 2020/1336 (2020. gada 25. septembris), ar ko nosaka galīgos antidempinga maksājumus konkrētu Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes polivinilspirtu importam, attiecībā uz Sinopec Chongqing SVW Chemical Co. Ltd, Sinopec Great Wall Energy & Chemical (Ningxia) Co. Ltd un Central‑China Company, Sinopec Chemical Commercial Holding Co. Ltd, ciktāl, aprēķinot antidempinga maksājuma likmi, kas piemērojama minēto sabiedrību ražoto un pārdoto polivinilspirtu importam Eiropas Savienībā, Eiropas Komisija ir veikusi lejupvērstas eksporta cenas korekcijas atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/1036 (2016. gada 8. jūnijs) par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Savienības dalībvalstis, 2. panta 10. punkta e), g), i) un k) apakšpunktam.

2)      Prasību pārējā daļā noraidīt

3)      Komisija sedz pati savus, kā arī atlīdzina Sinopec Chongqing SVW Chemical Co., Sinopec Great Wall Energy & Chemical (Ningxia) Co. un Central‑China Company, Sinopec Chemical Commercial Holding Co. tiesāšanās izdevumus.

4)      Eiropas Parlaments un Eiropas Savienības Padome savus tiesāšanās izdevumus sedz paši.

5)      Wegochem Europe BV, Kuraray Europe GmbH un Sekisui Specialty Chemicals Europe SL savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas.

Truchot Kanninen Madise

Frendo       Perišin

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2024. gada 21. februārī.

[Paraksti]

Satura rādītājs

Tiesvedības rašanās fakti

Lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

Par pirmo pamatu – to, ka pamatregulas 2. panta 6.a punkta piemērošana nav saderīga ar pienākumiem, kas izriet no PTO tiesībām

Par otro pamatu – pamatregulas 2. panta 10. punkta pārkāpumu un acīmredzamu kļūdu vērtējumā

Par pirmo daļu

– Piemērojamās tiesību normas

– Par pierādījumiem

– Par Komisijas iegūtajiem netiešajiem pierādījumiem

Par otro daļu

Par trešo daļu

– Par pirmo iebildumu

– Par otro iebildumu

Par trešo pamatu – pamatregulas 18. panta 1. un 5. punkta, kā arī Antidempinga nolīguma 6.8. panta un II pielikuma pārkāpumu

Par pirmo iebildumu

Par otro iebildumu

Par ceturto pamatu – pamatregulas 3. panta 2. un 3. punkta pārkāpumu, nosakot cenu samazinājumu, un šīs regulas 3. panta 6. punkta pārkāpumu

Par ceturtā pamata efektivitāti

Par ceturtā pamata pamatotību

– Par pirmo daļu

– Par otro daļu

– Par trešo daļu

Par piekto pamatu – tiesību uz aizstāvību pārkāpumu

Secinājumi par prasības iznākumu

Par tiesāšanās izdevumiem

*      Tiesvedības valoda – angļu.