Lieta T-28/02

First Data Corp. u.c.

pret

Eiropas Kopienu Komisiju

Konkurence – EKL 81. pants – VISA maksājumu karšu sistēma – “Nav apkalpošanas bez izdošanas” noteikums – Negatīvs apstiprinājums – Noteikuma atcelšana tiesvedības laikā – Interese celt prasību – Tiesvedības izbeigšana

Rīkojuma kopsavilkums

1.      Prasība atcelt tiesību aktu – Interese celt prasību – Tās zudums tāda apstākļa dēļ, kas iestājies pēc prasības celšanas – Tiesvedības izbeigšana

2.      Prasība atcelt tiesību aktu – Interese celt prasību – Komisijas lēmums, ar ko, pamatojoties uz konkurences tiesību normām, tiek piešķirts negatīvs apstiprinājums – Pieteikums par tiesību akta atcelšanu, kas daļēji saistīts ar noteikumu, ko ietver vienošanās, attiecībā uz kuru apstiprinājums rada priekšrocības – Attiecīgā noteikuma atcelšana tiesvedības procesā – Faktiskas un pastāvošas intereses turpināt prasības izskatīšanu neesamība – Interese saistībā ar nekonkrētām situācijām nākotnē – Izslēgšana

(EKL 81. panta 1. punkts, 230. un 233. pants)

1.      Prasība atcelt tiesību aktu, ko cēlusi fiziska vai juridiska persona, ir pieņemama tikai tad, ja prasītājam ir interese, lai apstrīdētais akts tiktu atcelts. Šāda interese prezumē, ka šī akta atcelšanai pašai par sevi var būt tiesiskas sekas vai, citiem vārdiem sakot, ka prasības rezultātā var rasties priekšrocības lietas dalībniekam, kurš cēla prasību.

Šajā sakarā nosacījumi par prasības pieņemamību ir jānovērtē tās celšanas brīdī. Tomēr pareizas tiesvedības interesēs Pirmās instances tiesa pēc savas iniciatīvas var konstatēt, ka tiesvedība ir jāizbeidz gadījumā, ja prasītājs, kam sākotnēji bija juridiski pamatota interese celt prasību, ir zaudējis jebkādu personīgu interesi apstrīdētā lēmuma atcelšanā sakarā ar apstākli, kas iestājies pēc minētās prasības celšanas. Faktiski, lai prasītājs varētu uzturēt prasību par lēmuma atcelšanu, tam ir jābūt personīgi ieinteresētam apstrīdētā lēmuma atcelšanā.

(sal. ar 34.–38. punktu)

2.      Prasītājam procesā, kura mērķis ir atcelt negatīvu apstiprinājumu, ko Komisija sniegusi trešajām personām, pamatojoties uz Regulas Nr. 17 2. pantu, vairs nav aktuālas un noteiktas juridiski pamatotas intereses celt prasību gadījumā, ja viņa prasība attiecas uz minēto apstiprinājumu tikai daļā, kas saistīta ar noteikumu, ko ietver vienošanās starp uzņēmumiem, un ja starplaikā vienošanās dalībnieki šo noteikumu ir atcēluši.

Pirmkārt, iespējamais Pirmās instances tiesas spriedums, ar ko tiktu atcelts attiecīgais lēmums, vairs nevarētu radīt EKL 233. pantā paredzētās sekas, jo Komisija vairs nevar pieņemt jaunu, atšķirīgu lēmumu attiecībā uz noteikumu, kas vairs neeksistē.

Otrkārt, iespējamība, ka nākotnē vienošanās tekstā tiks ieviests noteikums, kas līdzīgs atceltajam, nav pietiekama, lai prasītājs nolūkā panākt attiecīgā lēmuma atcelšanu varētu atsaukties uz faktisku un pastāvošu, un nevis tikai hipotētisku interesi.

Visbeidzot, attiecīgā lēmuma atcelšana nav nepieciešama, lai prasītājs valsts tiesā celtu iespējamu prasību par zaudējumu atlīdzību pret vienošanās pusēm. Būtībā negatīvs apstiprinājums valsts tiesām nav saistošs, pat ja tas ir fakts, kuru jāņem vērā. Ar to vienīgi tiek pausts Komisijas viedoklis, kurai, ievērojot tās rīcībā esošo informāciju, nav jāiestājas lietā. Negatīvs apstiprinājums neizsaka galīgo vērtējumu, nedz nostāju, kas izrietētu no Komisijas īpašās kompetences. Tā kā EKL 81. panta 1. punkts ir tieši piemērojams, privātpersonas var uz to atsaukties valstu tiesās un viņām no tā izriet tiesības, un, tā kā šo tiesu rīcībā var būt arī cita informācija par katra gadījuma īpatnībām, tām, protams, ir jānonāk pašām pie sava viedokļa, ņemot vērā tām zināmos faktus par EKL 81. panta 1. punkta piemērošanu attiecībā uz konkrētiem nolīgumiem. Jebkurā gadījumā, tās var iesniegt Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālo nolēmumu par negatīvā apstiprinājuma spēkā esamību, tādējādi iespējamās tiesvedības gadījumā valsts tiesā prasītājam nekādi netiks liegta iespēja atsaukties uz savām tiesībām.

(sal. ar 40., 42.–43., 47.–51. punktu)