Prasība, kas celta 2014. gada 17. martā – Eiropas Komisija/Itālijas Republika

(lieta C-124/14)

Tiesvedības valoda – itāļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Komisija (pārstāvji – C. Cattabriga un M. van Beek)

Atbildētāja: Itālijas Republika

Prasītājas prasījumi:

atzīt, ka, liedzot Valsts veselības dienesta “vadošajam” personālam (proti, ārstiem) tiesības uz maksimālo vidējo darba nedēļas ilgumu 48 stundu apmērā, kā arī visam šī paša dienesta medicīniskajam personālam liedzot tiesības uz nepārtrauktu 11 stundu atpūtas laiku ik dienu, tiem nenodrošinot līdzvērtīgu kompensējošo atpūtas laikposmu, Itālijas Republika nav izpildījusi savus pienākumus, kas tai ir noteikti Direktīvas 2003/88/EK ¹ 3. un 6. pantā un 17. panta 2. punktā;

piespriest Itālijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Direktīvas 2003/88/EK 3. un 6. pantā tiek pieprasīts, lai dalībvalstis veiktu pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai nodrošinātu, pirmkārt, ka katram darba ņēmējam ir tiesības uz minimālu nepārtrauktu 11 stundu atpūtas laiku katrā 24 stundu laikposmā, un, otrkārt, ka vidējais darba laiks katram 7 darba dienu laikposmam, ietverot virsstundu darba laiku, nepārsniedz 48 stundas. Atkāpes no šiem noteikumiem, lai gan netiek pilnībā izslēgtas, tomēr ir pakļautas īpašiem nosacījumiem.

Transponējot Direktīvu 2003/88, Itālijas likumdevējs pārkāpa šos noteikumus, aizliedzot attiecībā uz visiem Valsts veselības dienesta “vadošajiem” ārstiem piemērot normas par maksimālo vidējo iknedēļas darba laiku un uz visu šī dienesta medicīnisko personālu – normas par ikdienas atpūtas laiku.

Komisija it īpaši apgalvo, ka, pirmkārt, Itālijā visi ārsti, kas strādā Valsts veselības dienestā, oficiāli tiesību aktos un koplīgumos, kas attiecas uz Valsts veselības dienestu, tiek klasificēti kā “vadošie” darbinieki, tomēr ne vienmēr saņemot vadošo darbinieku priekšrocības vai neatkarību sava darba laika organizēšanā. Otrkārt, Itālijas valsts iestādes nav varējušas pierādīt, ka Valsts veselības dienesta medicīniskais personāls, lai gan tam nepiemēro tiesības uz ikdienas nepārtrauktu 11 stundu atpūtas laiku, tomēr saņem adekvātu nepārtrauktu kompensējošu atpūtas laiku pēc darba laikposma beigām.

____________

¹      Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Direktīva 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem (OV L 299, 9. lpp.).