TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)
2021. gada 6. oktobrī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesiskums – Efektīva tiesību aizsardzība tiesā jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības – LES 19. panta 1. punkta otrā daļa – Tiesnešu neatceļamības un neatkarības principi – Vispārējās jurisdikcijas tiesas tiesneša pārcelšana bez viņa piekrišanas – Pārsūdzība – Sąd Najwyższy (Izba Kontroli Nadzwyczajnej i Spraw Publicznych) (Augstākā tiesa (Ārkārtas kontroles un publisko lietu palāta), Polija) tiesneša izdots rīkojums par nepieņemamību – Tiesnesis, kuru, pamatojoties uz Valsts tiesu padomes izdotu rezolūciju, Republikas prezidents ir iecēlis amatā, neraugoties uz tiesas nolēmumu, ar ko uzdots šīs rezolūcijas izpildi apturēt līdz Tiesas prejudiciālā nolēmuma pieņemšanai – Tiesnesis, kas nav neatkarīga, objektīva un tiesību aktos noteikta tiesa – Savienības tiesību pārākums – Iespēja šādu rīkojumu uzskatīt par spēkā neesošu
Lietā C‑487/19
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu saskaņā ar LESD 267. pantu, ko Sąd Najwyższy (Izba Cywilna) (Augstākā tiesa (Civillietu palāta), Polija) iesniedza ar 2019. gada 21. maija lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2019. gada 26. jūnijā, tiesvedībā, ko ierosinājis
W.Ż.,
piedaloties
Prokurator Generalny zastępowany przez Prokuraturę Krajową, iepriekš Prokurator Prokuratury Krajowej Bożena Górecka,
Rzecznik Praw Obywatelskich,
TIESA (virspalāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], priekšsēdētāja vietniece R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], palātu priekšsēdētāji A. Prehala [A. Prechal] (referente), M. Vilars [M. Vilaras], J. Regans [E. Regan], M. Ilešičs [M. Ilešič], L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen], A. Kumins [A. Kumin] un N. Vāls [N. Wahl], tiesneši D. Švābi [D. Šváby], S. Rodins [S. Rodin], F. Biltšens [F. Biltgen], K. Jirimēe [K. Jürimäe], K. Likurgs [C. Lycourgos] un N. Jēskinens [N. Jääskinen],
ģenerāladvokāts: J. Tančevs [E. Tanchev],
sekretārs: M. Aleksejevs [M. Aleksejev], nodaļas vadītājs,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2020. gada 22. septembra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– W.Ż. vārdā – S. Gregorczyk‑Abram un M. Wawrykiewicz, adwokaci,
– Prokurator Generalny zastępowany przez Prokuraturę Krajową vārdā – R. Hernand, A. Reczka un S. Bańko, kā arī – B. Górecka un M. Słowińska,
– Rzecznik Praw Obywatelskich vārdā – P. Filipek un M. Taborowski,
– Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, kā arī S. Żyrek un A. Dalkowska, pārstāvji,
– Eiropas Komisijas vārdā – K. Herrmann, kā arī P. Van Nuffel un H. Krämer, vēlāk – K. Herrmann un P. Van Nuffel, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2021. gada 15. aprīļa tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par LES 2. panta, 6. panta 1. un 3. punkta, kā arī 19. panta 1. punkta otrās daļas, LESD 267. panta un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. panta interpretāciju.
2 Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā, ko ierosinājis tiesnesis W.Ż. par rezolūciju, ar kuru Krajowa Rada Sądownictwa (Valsts tiesu padome, Polija; turpmāk tekstā – “KRS”) nolēma izbeigt tiesvedību W.Ż. pārsūdzībā par Sąd Okręgowy w K. (K. apgabaltiesa, Polija) priekšsēdētāja lēmumu pārcelt W.Ż. no šīs tiesas nodaļas uz citu nodaļu šajā tiesā (turpmāk tekstā – “apstrīdētā rezolūcija”), proti, rezolūciju, par kuru W.Ż. bija cēlis prasību Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa, Polija), kam bija pievienots pieteikums ar lūgumu noraidīt visus tiesnešus, kuri ir Izba Kontroli Nadzwyczajnej i Spraw Publicznych (Ārkārtas kontroles un publisko lietu palāta, Polija), kam būtu jāizskata šī prasība, sastāvā.
Polijas tiesības
Konstitūcija
3 Atbilstoši Konstitūcijas 7. pantam:
“Valsts iestādes rīkojas saskaņā ar tiesību aktiem un to robežās.”
4 Konstitūcijas 10. pantā ir noteikts:
“1. Polijas Republikas politiskās sistēmas pamatā ir likumdošanas, izpildvaras un tiesu varas nodalīšana un līdzsvars.
2. Parlamenta apakšpalāta un augšpalāta īsteno likumdošanas varu. Republikas prezidents un Ministru padome īsteno izpildvaru. Tiesas īsteno tiesu varu.”
5 Konstitūcijas 45. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Ikvienai personai ir tiesības uz taisnīgu un atklātu lietas izskatīšanu kompetentā, neatkarīgā un objektīvā tiesā bez pārmērīgas kavēšanās.”
6 Konstitūcijas 60. pantā ir noteikts:
“Polijas pilsoņiem, kuriem ir visas pilsoniskās tiesības, ir tiesības vienlīdzīgos apstākļos piekļūt darbam valsts dienestā.”
7 Atbilstoši Konstitūcijas 77. panta 2. punktam:
“Tiesību aktos nedrīkst personai liegt tiesības vērsties tiesā, lai īstenotu savas brīvības un tiesības, kas ir pārkāptas.”
8 Saskaņā ar Konstitūcijas 179. pantu:
“Republikas prezidents pēc [KRS] priekšlikuma amatā ieceļ tiesnešus uz nenoteiktu laiku.”
9 Konstitūcijas 184. pantā ir noteikts:
“[Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa, Polija)] un citas administratīvās tiesas likumā noteiktajās robežās uzrauga valsts pārvaldes darbības. [..]”
Jaunais Likums par Augstāko tiesu
10 2017. gada 20. decembrī Republikas prezidents parakstīja 2017. gada 8. decembra ustawa o Sądzie Najwyższym (Likums par Augstāko tiesu, 2018. gada Dz. U., 5. pozīcija; turpmāk tekstā – “jaunais Likums par Augstāko tiesu”). Tas stājās spēkā 2018. gada 3. aprīlī.
11 Ar jauno Likumu par Augstāko tiesu tostarp tika izveidota Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) Ārkārtas kontroles un publisko lietu palāta.
12 Atbilstoši jaunā Likuma par Augstāko tiesu 26. pantam:
“[Ārkārtas kontroles un publisko lietu palātas] kompetencē ir izskatīt ārkārtas pārsūdzības, ar vēlēšanām saistītus strīdus un protestus par valsts referenduma un konstitucionālā referenduma spēkā esamību, vēlēšanu un referendumu spēkā esamības pasludināšanu, citas publisko tiesību lietas, tostarp lietas par konkurences aizsardzību, enerģētikas regulāciju, telekomunikāciju un dzelzceļa transportu, kā arī lietas, kurās ir pārsūdzēti Przewodniczy Krajowej Rady Radiofonii i Telewizji (Valsts radio un televīzijas padomes priekšsēdētājs[, Polija]) lēmumi vai arī sūdzības par tiesvedības pārmērīgu ilgumu vispārējās jurisdikcijas un kara tiesās, kā arī [Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa)].”
13 Jaunā Likuma par Augstāko tiesu 29. pantā ir paredzēts, ka Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) tiesnešus ieceļ Republikas prezidents pēc KRS priekšlikuma.
Likums par KRS
14 KRS darbību reglamentē 2011. gada 12. maija ustawa o Krajowej Radzie Sądownictwa (Likums par Valsts tiesu padomi, 2011. gada Dz. U. Nr. 126, 714. pozīcija), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti tostarp ar 2017. gada 8. decembra ustawa o zmianie ustawy o Krajowej Radzie Sądownictwa oraz niektórych innych ustaw (Likums, ar ko groza Likumu par Valsts tiesu padomi un dažus citus likumus, 2018. gada Dz. U., 3. pozīcija) un ar 2018. gada 20. jūlija ustawa o zmianie ustawy – Prawo o ustroju sądów powszechnych oraz niektórych innych ustaw (Likums par grozījumiem Likumā par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju un dažos citos likumos, 2018. gada Dz. U., 1443. pozīcija; turpmāk tekstā – “Likums par KRS”).
15 Likuma par KRS 37. panta 1. punktā ir noteikts:
“Ja vairāki kandidāti ir pieteikušies tiesneša amatam, [KRS] pārbauda un izvērtē kopā visus iesniegtos pieteikumus. Šajā gadījumā [KRS] pieņem rezolūciju, kas ietver tās lēmumus par kandidātu virzīšanu iecelšanai tiesneša amatā attiecībā uz visiem kandidātiem.”
16 Atbilstoši šī likuma 43. pantam:
“1. [KRS] rezolūcija kļūst galīga, ja tā nav pārsūdzama.
2. Ja neviens procedūras dalībnieks nav apstrīdējis 37. panta 1. punktā minēto rezolūciju, tad tā kļūst galīga daļā, kas ietver lēmumu nevirzīt to dalībnieku kandidatūras iecelšanai tiesneša amatā, kuri to nav pārsūdzējuši, ievērojot 44. panta 1.b punkta noteikumus.”
17 Likuma par KRS 44. pantā bija paredzēts:
“1. Procedūras dalībnieks var iesniegt pārsūdzību [Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa)], pamatojoties uz to, ka [KRS] rezolūcija ir nelikumīga, ja vien atsevišķās normās nav paredzēts citādi. [..]
1.a Individuālajās lietās, kas attiecas uz iecelšanu [Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa)] tiesneša amatā, pārsūdzību var iesniegt [Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa)]. Šādās lietās pārsūdzību nevar iesniegt Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa)]. Pārsūdzība, kas iesniegta [Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa)], nevar tikt balstīta uz pamatu, ka ir nepareizi izvērtēts, vai kandidāti atbilst kritērijiem, kas ņemti vērā, pieņemot lēmumu par kandidatūras virzīšanu iecelšanai [Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa)] tiesneša amatā.
1.b Ja 37. panta 1. punktā minēto rezolūciju nav pārsūdzējis neviens procedūras dalībnieks individuālajās lietās par iecelšanu [Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa)] tiesneša amatā, tad minētā rezolūcija stājas spēkā daļā, kas attiecas uz lēmumu virzīt kandidatūru iecelšanai [Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa)] tiesneša amatā, un daļā, kas attiecas uz lēmumu nevirzīt kandidatūru iecelšanai šīs pašas tiesas tiesneša amatā, attiecībā uz procedūras dalībniekiem, kuri nav iesnieguši pārsūdzību.
[..]
3. [Civilprocesa kodeksa] [..] noteikumi par kasācijas sūdzību ir piemērojami tiesvedībās [Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa)] un [Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa)]. Minētā [kodeksa] 871. panta noteikumi nav piemērojami.
4. Individuālajās lietās par iecelšanu [Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa)] tiesneša amatā tas, ka [Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa)] atceļ [KRS] rezolūciju nevirzīt kandidatūru iecelšanai [Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa)] tiesneša amatā, nozīmē to, ka procedūras dalībnieka, kurš ir iesniedzis pārsūdzību procedūrā, kandidatūra tiek pieņemta vakantajam [Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa)] tiesneša amatam – amatam, attiecībā uz kuru [Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa)] nolēmuma pasludināšanas dienā nav beigusies procedūra [KRS], vai arī gadījumā, ja šādas procedūras nav, – nākamajai izsludinātajai vakantajai [Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa)] tiesneša amata vietai.”
18 Likuma par KRS 44. panta 1.a punkts šajā pantā tika ieviests ar 2017. gada 8. decembra Likumu, ar ko groza Likumu par Valsts tiesu padomi un dažus citus likumus, kurš stājās spēkā 2018. gada 17. janvārī, un [šī panta] 1.b un 4. punkts tika ieviests ar 2018. gada 20. jūlija Likumu par grozījumiem Likumā par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju un dažos citos likumos, kurš stājās spēkā 2018. gada 27. jūlijā. Pirms šo grozījumu izdarīšanas minētajā 1.a punktā noteiktās pārsūdzības tika iesniegtas [Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa)] saskaņā ar šī paša 44. panta 1. punktu.
19 Ar 2019. gada 25. marta spriedumu Trybunał Konstytucyjny (Konstitucionālā tiesa, Polija) atzina Likuma par KRS 44. panta 1.a punktu par neatbilstošu Konstitūcijas 184. pantam – būtībā ar pamatojumu, ka ar minēto 1a. punktu Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa) piešķirtā kompetence nav pamatota nedz ar attiecīgo lietu raksturu, nedz ar minētās tiesas organizatoriskajām īpašībām, nedz ar tās piemēroto procedūru. Minētajā spriedumā Trybunał Konstytucyjny (Konstitucionālā tiesa) arī norādīja, ka līdz ar šo atzīšanu par neatbilstošu Konstitūcijai “obligāti tiek izbeigtas visas tiesvedības, kuras ir izskatīšanā un kuru pamatā ir atceltā tiesību norma”.
20 Pēc tam Likuma par KRS 44. pants tika grozīts ar 2019. gada 26. aprīļa ustawa o zmianie ustawy o Krajowej Radzie Sądownictwa oraz ustawy – Prawo o ustroju sądów administracyjnych (Likums, ar ko groza [Likumu par KRS] un Likumu par administratīvo tiesu organizāciju, 2019. gada Dz. U., 914. pozīcija; turpmāk tekstā – “2019. gada 26. aprīļa likums”), kas stājās spēkā 2019. gada 23. maijā. Minētā 44. panta 1. punkts turpmāk ir izteikts šādā redakcijā:
“Procedūras dalībnieks var iesniegt pārsūdzību [Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa)], atsaucoties uz to, ka [KRS] rezolūcija ir nelikumīga, ja vien atsevišķās normās nav paredzēts citādi. Nav iespējams iesniegt pārsūdzību individuālās lietās saistībā ar iecelšanu [Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa)] tiesneša amatā.”
21 Turklāt 2019. gada 26. aprīļa likuma 3. pantā ir paredzēts, ka “lietas par [KRS] rezolūciju pārsūdzību individuālās lietās par iecelšanu [Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa)] tiesneša amatā, kuras ir sāktas, bet nav pabeigtas pirms šā likuma spēkā stāšanās, ipso jure jāizbeidz pirms sprieduma taisīšanas”.
Likums par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju
22 2001. gada 27. jūlija ustawa – Prawo o ustroju sądów powszechnych (Likums par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju) ar grozījumiem (2019. gada Dz. U., 52. pozīcija) 22.a pantā ir noteikts:
“[..]
§ 4.b Tiesneša pārcelšana uz citu nodaļu nav atkarīga no viņa piekrišanas:
1) pārceļot uz citu nodaļu, kurā izskata lietas saistībā ar to pašu jomu;
[..].
§ 4.c 4.b panta 1. [..] punkta noteikumi nav piemērojami tiesnesim, kurš trīs gadu laikā ir pārcelts uz citu nodaļu bez viņa piekrišanas. [..]
§ 5. Tiesnesis vai tiesneša palīgs, kuram ir mainīts pienākumu sadalījums, mainot viņa pienākumu apmēru, it īpaši tādēļ, ka viņš pārcelts uz citu konkrētās tiesas nodaļu, to var pārsūdzēt [KRS] septiņu dienu laikā no informācijas par jauno pienākumu apmēru saņemšanas. Pārsūdzību nevar iesniegt šādos gadījumos:
1) pārcelšana uz nodaļu, kurā tiek izskatītas lietas saistībā ar to pašu jomu;
[..].”
Civilprocesa kodekss
23 Saskaņā ar 1964. gada 17. novembra ustawa – Kodeks postępowania cywilnego (Civilprocesa kodekss) ar grozījumiem (2018. gada Dz. U., 1360. pozīcija; turpmāk tekstā – “Civilprocesa kodekss”) 49. pantu:
“[..] tiesa pēc paša tiesneša vai lietas dalībnieka pieteikuma atstādina šo tiesnesi, ja pastāv apstākļi, kas var radīt pamatotas šaubas par viņa objektivitāti konkrētajā lietā.”
24 Civilprocesa kodeksa 50. panta 3. punktā ir noteikts:
“Līdz tiek pieņemts lēmums par pieteikumu par tiesneša noraidīšanu:
1) tiesnesis, uz kuru attiecas pieteikums, var turpināt tiesvedību;
2) nevar tikt pasludināts neviens nolēmums vai pasākums, ar ko izbeidz tiesvedību.”
25 Šā kodeksa 365. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Galīgais nolēmums ir saistošs ne tikai lietas dalībniekiem un tiesai, kas to ir pieņēmusi, bet arī citām tiesām, citām valsts iestādēm un pārvaldes struktūrām, kā arī – likumā paredzētajos gadījumos – citām personām.”
26 Minētā kodeksa 388. panta 1. punktā ir noteikts:
“Kasācijas sūdzības gadījumā, ja nolēmuma izpildes rezultātā lietas dalībniekam var rasties neatgriezenisks kaitējums, otrās instances tiesa var atlikt pārsūdzētā nolēmuma izpildi līdz kasācijas tiesvedības pabeigšanai [..]. Nolēmums var tikt pieņemts slēgtā sēdē. [..]”
27 Saskaņā ar šī paša kodeksa 391. panta 1. punktu:
“Tiesvedības noteikumi pirmās instances tiesā pēc analoģijas ir piemērojami tiesvedībai otrās instances tiesā, ja nav īpašu noteikumu, kas to reglamentētu. [..]”
28 Civilprocesa kodeksa 398.21 pantā ir paredzēts:
“Apelācijas tiesvedības noteikumi pēc analoģijas ir piemērojami tiesvedībai [Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa)], ja nav īpašu noteikumu, kas to reglamentētu, [..].”
Pamatlieta un prejudiciālais jautājums
29 W.Ż. pilda tiesneša amatu Sąd Okręgowy w K. (K. apgabaltiesa). Ar 2018. gada 27. augusta lēmumu šīs tiesas priekšsēdētājs saskaņā ar Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 22.a panta 4.b punkta 1) apakšpunktu nolēma pārcelt W.Ż. no šīs tiesas nodaļas, kurā viņš līdz tam strādāja, uz citu nodaļu šajā pašā tiesā.
30 W.Ż. šo lēmumu pārsūdzēja KRS, pamatojoties uz minētā likuma 22.a panta 5. punktu. Apstrīdētajā rezolūcijā KRS nolēma izbeigt tiesvedību par šo pārsūdzību.
31 2018. gada 14. novembrī W.Ż. par apstrīdēto rezolūciju cēla prasību Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa), kas ir tiesa, kurā minētās prasības izskatīšanai ir jānotiek Ārkārtas kontroles un publisko lietu palātā. Šajā kontekstā W.Ż. tomēr iesniedza arī pieteikumu noraidīt visus Ārkārtas kontroles un publisko lietu palātas sastāvā esošos tiesnešus ar pamatojumu, ka, ņemot vērā to iecelšanas kārtību, tie nenodrošinot vajadzīgo neatkarību un objektivitāti. Šī pieteikuma izskatīšana piekrīt Sąd Najwyższy (Izba Cywilna) (Augstākā tiesa (Civillietu palāta)), kas izskata lietas triju tiesnešu sastāvā.
32 Attiecībā uz minētajiem iecelšanas noteikumiem iesniedzējtiesa, proti, Sąd Najwyższy (Izba Cywilna) (Augstākā tiesa (Civillietu palāta)), kas izskata lietas paplašinātā septiņu tiesnešu sastāvā, precizē, ka KRS 2018. gada 28. augusta Rezolūciju Nr. 331/2018 par priekšlikumu Republikas prezidentam iecelt ieinteresētās personas Ārkārtas kontroles un publisko lietu palātas tiesnešu amatā šajā KRS rezolūcijā iecelšanai nevirzītie kandidāti, pamatojoties uz Likuma par KRS 44. panta 1.a punktu, ir pārsūdzējuši Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa, Polija).
33 Ar 2018. gada 27. septembra galīgo rīkojumu Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa), pamatojoties uz Civilprocesa kodeksa 388. panta 1. punktu kopsakarā ar 398.21 pantu, kā arī uz Likuma par KRS 44. panta 3. punktu, uzdeva apturēt Rezolūcijas Nr. 331/2018 izpildi.
34 Neraugoties uz šīm pārsūdzībām un minēto rīkojumu, Republikas prezidents 2018. gada 10. oktobrī iecēla Ārkārtas kontroles un publisko lietu palātas tiesneša amatos dažus no KRS Rezolūcijā Nr. 331/2018 iecelšanai virzītajiem kandidātiem.
35 Pēc tam Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa) ar 2018. gada 22. novembra nolēmumiem apturēja tiesvedības par tajā iesniegtajām pārsūdzībām līdz brīdim, kad Tiesa pieņems lēmumu par prejudiciālajiem jautājumiem, kurus tai šī pati valsts tiesa bija nosūtījusi ar 2018. gada 21. novembra nolēmumu lietā, kurā pasludināts 2021. gada 2. marta spriedums A.B. u.c. (Augstākās tiesas tiesnešu iecelšana – Pārsūdzība) (C‑824/18, turpmāk tekstā – “spriedums A.B. u.c.”, EU:C:2021:153), par citu KRS rezolūciju, kurā tika virzītas vairākas personas Republikas prezidentam iecelšanai Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) Civillietu palātas un Krimināllietu palātas tiesnešu amatos. Ar šiem jautājumiem Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa) būtībā jautāja, vai Savienības tiesībām ir pretrunā tādas tiesību normas kā Likuma par KRS 44. panta 1.a–4. punkts.
36 2019. gada 20. februārī Republikas prezidents Ārkārtas kontroles un publisko lietu palātas tiesneša amatā iecēla personu, kuras kandidatūru KRS arī virzīja savā Rezolūcijā Nr. 331/2018 (turpmāk tekstā – “konkrētais tiesnesis”).
37 2019. gada 8. martā konkrētais tiesnesis, izskatot lietu vienpersoniski, bez lietas materiāliem, kuri tolaik atradās Sąd Najwyższy (Izba Cywilna) (Augstākā tiesa (Civillietu palāta)) rīcībā, kas izskata lietas triju tiesnešu sastāvā, neuzklausot W.Ż., izdeva rīkojumu, kā nepieņemamu noraidot prasību, ko [W.Ż.] bija cēlis par apstrīdēto rezolūciju (turpmāk tekstā – “apstrīdētais rīkojums”).
38 Ar 2019. gada 20. marta lēmumu Sąd Najwyższy (Izba Cywilna) (Augstākā tiesa (Civillietu palāta)), izskatot lietu triju tiesnešu sastāvā, nosprieda, ka apstrīdētais rīkojums ir izdots, pārkāpjot Civilprocesa kodeksa 50. panta 3. punkta 2) apakšpunktu, un uzsvēra, ka šī tiesību norma liedz pasludināt nolēmumu par tiesvedības izbeigšanu tik ilgi, kamēr nav pieņemts nolēmums par tiesneša noraidīšanas pieteikumu, ko ir iesniedzis kāds cits tiesnesis. Šajā pašā lēmumā minētā tiesa turklāt konstatēja, ka ar šo rīkojumu ir pārkāptas W.Ż. tiesības uz aizstāvību Konstitūcijas 45. panta 1. punkta, Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 6. panta 1. punkta un Hartas 47. panta izpratnē, jo minēto rīkojumu ir izdevusi tiesa, kuras rīcībā nav lietas materiālu, un neinformējot W.Ż. par prokuratūras nostāju.
39 Šajā lēmumā minētā tiesa arī pārbaudīja to, vai konkrētajam tiesnesim patiešām ir tiesneša statuss, pretējā gadījumā būtu bijis jāsecina, ka apstrīdētais rīkojums juridiski nepastāv. Šādam jautājumam būtu nozīme šajā pašā tiesā izskatāmajā noraidīšanas procedūras iznākumā, jo, ja apstrīdētais rīkojums pastāv, tad šī tiesvedība būtu jāizbeidz ar lēmumu par tiesvedības izbeigšanu priekšmeta neesamības dēļ, savukārt šī rīkojuma neesamības gadījumā, gluži pretēji, būtu jālemj par W.Ż. iesniegto pieteikumu par noraidīšanu. Šādos apstākļos Sąd Najwyższy (Izba Cywilna) (Augstākā tiesa (Civillietu palāta)), izskatot lietu triju tiesnešu sastāvā, nolēma uzdot iesniedzējtiesai šādus jautājumus:
“1) Vai rīkojums, ar kuru noraidīta Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) celta prasība par KRS rezolūciju un kuru izdevusi tiesa viena tiesneša sastāvā, kur lietas izskata persona, kura par Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) tiesnesi ir iecelta, neraugoties uz iepriekš Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa) iesniegtu pārsūdzību par KRS rezolūciju par priekšlikumu šo personu iecelt Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) tiesneša amatā un lai gan iecelšanas akta izsniegšanas dienā Augstākajā administratīvajā tiesā vēl notika tiesvedība, juridiski pastāv, un vai ar to tiek izbeigta ar šīs prasības celšanu uzsāktā tiesvedība?
2) Vai 1) punktā uzdotā jautājuma izlemšanā ir nozīme lēmumam par KRS rezolūcijas izpildes apturēšanu, kuru saskaņā ar [Civilprocesa kodeksa] 388. panta 1. punktu kopsakarā ar tā 398.21 pantu, kā arī ar [Likuma par KRS] 44. panta 3. punktu pieņēmusi Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa), pirms tika izsniegts akts par iecelšanu Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) tiesneša amatā?”
40 Iesniedzējtiesa uzskata, ka atbilde uz tai uzdotajiem jautājumiem būs atkarīga it īpaši no tā, vai šādos apstākļos iecelts tiesnesis ir uzskatāms par neatkarīgu, objektīvu un tiesību aktos noteiktu tiesu LES 19. panta 1. punkta otrās daļas, LESD 267. panta un Hartas 47. panta otrās daļas, kā arī ECPAK 6. panta 1. punkta izpratnē.
41 Iesniedzējtiesa uzskata, ka LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā ir prasīts, lai dalībvalstis garantētu, ka valsts tiesas, kurām ir jālemj jomās, uz ko attiecas Savienības tiesības, atbilst šādām prasībām, un tas tostarp nozīmē, ka attiecīgie tiesneši tiek iecelti likumīgi.
42 Pirmām kārtām, Ārkārtas kontroles un publisko lietu palātai esot tostarp jāizskata lietas jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības, piemēram, lietas saistībā ar konkurences aizsardzību un enerģētikas tiesisko regulējumu. Otrām kārtām, apstrīdētais rīkojums esot izdots lietā, kas skar valsts tiesas, kurai pašai ir jālemj jomās, uz ko attiecas Savienības tiesības, tiesneša statusu un neatkarības aizsardzību, un tas katrā pamatlietas stadijā liek ievērot Hartas 47. panta otrajā daļā noteiktās prasības.
43 Turklāt iesniedzējtiesa uzskata, ka konkrētais tiesnesis ir iecelts, acīmredzami un apzināti pārkāpjot Polijas tiesību pamatnoteikumus, kas reglamentē tiesnešu iecelšanas procedūru.
44 Pirmkārt, šī iecelšana amatā esot notikusi laikā, kad Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa) bija celta prasība par Rezolūciju Nr. 331/2018 par priekšlikumu iecelt ieinteresēto personu amatā. No Konstitūcijas 179. panta izrietot, ka šādam priekšlikumam ir konstitutīva nozīme, jo, lai gan minētās rezolūcijas juridiskā pastāvēšana joprojām nav skaidra tās pārsūdzības dēļ, tomēr iecelšanai amatā neesot juridiska pamata, jo šādas pārsūdzības mērķis būtībā ir nodrošināt amatā iecelšanas procedūras dalībniekiem tiesības uz vienlīdzīgu piekļuvi darbam civildienestā un tiesai saskaņā ar Konstitūcijas 45. panta 1. punktu, 60. pantu un 77. panta 2. punktu.
45 Likuma par KRS 44. panta 1.b un 4. punkta noteikumi nevarot ietekmēt iepriekš minēto. Kā uzsvērts šī sprieduma 35. punktā, Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa) bija vērsusies Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā, kurā tika pasludināts spriedums A.B. u.c., tādēļ, ka šai valsts tiesai bija šaubas par minēto valsts tiesību normu atbilstību Savienības tiesībām. Tādējādi iesniedzējtiesa uzsver, ka, tieši ņemot vērā Tiesas sniegtos skaidrojumus šajā lietā, Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa) būtu jālemj par šo atbilstību vai arī jānodrošina šo pašu tiesību normu interpretācija atbilstoši Savienības tiesībām.
46 Otrkārt, veicot strīdīgo iecelšanu amatā, lai gan Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa) ar galīgo lēmumu uzdeva apturēt Rezolūcijas Nr. 331/2018 izpildi, Republikas prezidents esot pārkāpis Civilprocesa kodeksa 365. panta 1. punktu kopsakarā ar tā 391. panta 1. punktu un 398.21 pantu, kā arī Likuma par KRS 44. panta 3. punktu. Turklāt konkrētā tiesneša iecelšanas procedūrā esot pārkāpts arī Konstitūcijas 7. un 10. pants, jo Republikas prezidents neesot ievērojis Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa) piešķirtās tiesu varas pilnvaras.
47 Tāpat šāda nelikumīga iecelšana amatā atbilstot vispārējam kontekstam, kad tiek veikts arvien vairāk pasākumu ar mērķi likt šķēršļus KRS rezolūciju par virzīšanu iecelšanai Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) tiesnešu amatā efektīvai pārbaudei tiesā.
48 Tā tas esot, pirmām kārtām, ar Likuma par KRS 44. panta 1.b un 4. punkta pieņemšanu, par kuru atbilstību Savienības tiesībām, kā jau atgādināts iepriekš, Tiesai tika uzdoti jautājumi lietā, kurā pasludināts spriedums A.B. u.c., otrām kārtām, ar KRS un parlamenta augšpalātas locekļu grupas celtu prasību Trybunał Konstytucyjny (Konstitucionālā tiesa), kuras rezultātā minētā tiesa 2019. gada 25. marta spriedumā atzina, ka Likuma par KRS 44. panta 1.a punkts ir pretrunā Konstitūcijai un ka visas pret šādām rezolūcijām vērstās prasības, kas tiek izskatītas Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa), līdz ar to ir jāizbeidz, un, trešām kārtām, ar 2019. gada 26. aprīļa likuma pieņemšanu, saskaņā ar kuru izbeidz tiesvedību šajās prasībās un turpmāk tiek izslēgta jebkāda šāda veida pārsūdzība.
49 Esot minami arī citi trūkumi saistībā ar konkrētā tiesneša iecelšanu amatā, tostarp fakts, ka 15 no pašreizējās KRS locekļiem ar tiesneša statusu ir iecēlusi Sejm (parlamenta apakšpalāta), nevis kā agrāk – viņu kolēģi, un apstāklis, ka minētie KRS locekļi amatā ir iecelti, pakāpeniski samazinot iepriekšējās KRS locekļu konstitucionāli garantēto pilnvaru termiņu. Šie aspekti savukārt tiekot skarti prejudiciālajos jautājumos, kas uzdoti Tiesai apvienotajās lietās, kurās pasludināts 2019. gada 19. novembra spriedums A. K. u.c. (Augstākās tiesas Disciplinārlietu palātas neatkarība) (C‑585/18, C‑624/18 un C‑625/18, EU:C:2019:982).
50 Ņemot vērā visus apstākļus, kādos ir notikusi konkrētā tiesneša iecelšana amatā, iesniedzējtiesa uzskata, ka viņš nesniedz prasītās garantijas attiecībā uz viņa neatkarību un objektivitāti. Proti, minētie apstākļi šajā ziņā tiesību subjektiem radot šaubas, kā arī pakļaujot šo tiesnesi ārējam spiedienam no institūcijām, kuras viņu ir iecēlušas amatā un pēc tam rīkojušās, lai šo iecelšanu vairs nevarētu apstrīdēt tiesā. Šie paši nosacījumi arī pamatlietā radot neobjektivitātes risku, par ko liecinot tas, ka konkrētais tiesnesis ir izdevis apstrīdēto rīkojumu.
51 Šajā kontekstā Sąd Najwyższy (Izba Cywilna) (Augstākā tiesa (Civillietu palāta)), izskatot lietu paplašinātā septiņu tiesnešu sastāvā, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai LES 2. pants, 6. panta 1. un 3. punkts un 19. panta 1. punkta otrā daļa, tos aplūkojot kopsakarā ar [Hartas] 47. pantu un LESD 267. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka par neatkarīgu, objektīvu un tiesību aktos noteiktu tiesu [..] Savienības tiesību nozīmē nav uzskatāma tiesa viena tiesneša sastāvā, ja, tajā esošo personu ieceļot tiesneša amatā, tika rupji pārkāptas dalībvalsts tiesību normas par tiesnešu iecelšanu it īpaši tādēļ, ka šī persona tika iecelta tiesneša amatā, neraugoties uz faktu, ka kompetentajā valsts tiesā (Naczelny Sąd Administracyjny [Augstākajā administratīvajā tiesā]) tika iesniegta pārsūdzība par valsts iestādes rezolūciju, ar ko tiek virzīta šīs personas kandidatūra iecelšanai tiesneša amatā, ka šīs rezolūcijas izpilde tika apturēta saskaņā ar valsts tiesībām un ka tiesvedība kompetentajā valsts tiesā (Naczelny Sąd Administracyjny [Augstākajā administratīvajā tiesā]) vēl nebija pabeigta iecelšanas akta izsniegšanas datumā?”
Tiesvedība Tiesā
Par pieteikumu piemērot paātrināto tiesvedību
52 Iesniedzējtiesa šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu lūdza piemērot paātrināto tiesvedību, kas paredzēta Tiesas Reglamenta 105. pantā. Kā pamatu savam lūgumam šī tiesa norādīja uz to, ka šāda tiesvedība esot pamatota, jo atbilde uz Tiesai uzdoto prejudiciālo jautājumu ārpus šīs pamatlietas varētu ietekmēt arī vairāku citu tiesnešu, kuri nesen norīkoti dažādās Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) palātās un kuru iecelšana amatā esot notikusi apstākļos, kas daļēji vai pilnībā līdzinās konkrētā tiesneša iecelšanas apstākļiem, tiesas spriešanas darbību.
53 Reglamenta 105. panta 1. punktā ir paredzēts, ka Tiesas priekšsēdētājs pēc iesniedzējtiesas pieteikuma vai izņēmuma kārtā pēc savas ierosmes, uzklausījis tiesnesi referentu un ģenerāladvokātu, var nolemt lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu piemērot paātrinātu tiesvedību, ja lietas apstākļi prasa to izskatīt īsā termiņā.
54 Jāatgādina, ka šāda paātrināta tiesvedība ir procesuāls instruments, kas ir paredzēts ārkārtas situācijas risināšanai. Turklāt no Tiesas judikatūras arī izriet, ka paātrināta tiesvedība var netikt piemērota, ja lietā radušos juridisko problēmu sensitīvā un sarežģītā rakstura dēļ ir grūti piemērot šādu tiesvedību, tostarp tad, ja nešķiet, ka būtu piemēroti saīsināt tiesvedības rakstveida daļu Tiesā (spriedums, 2021. gada 18. maijs, Asociaţia “Forumul Judecătorilor din România” u.c., C‑83/19, C‑127/19, C‑195/19, C‑291/19, C‑355/19 un C‑397/19, 103. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
55 Šajā gadījumā Tiesas priekšsēdētājs 2019. gada 20. augustā, uzklausot tiesnesi referentu un ģenerāladvokātu, nolēma, ka šī sprieduma 52. punktā minētais pieteikums nav atbalstāms.
56 No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka pamatlieta būtībā attiecas uz prasību, ar ko tiesnesis apstrīd lēmumu par viņa pārcelšanu no vienas šīs tiesas nodaļas, kurā viņš līdz tam bija strādājis, uz citu nodaļu šajā pašā tiesā, proti, prasību, ar ko ir saistīts pieteikums par noraidījumu tiesnešiem, kuriem par šo prasību ir jālemj. Taču šāda veida lieta pati par sevi nevar radīt ārkārtas steidzamības situāciju.
57 Turklāt, lai gan uzdotais jautājums tiešām attiecas uz Savienības tiesību pamatnoteikumiem, tomēr tas ir sarežģīts un ārkārtīgi sensitīvs un pats iekļaujas salīdzinoši sarežģītā valsts procesuālajā un juridiskajā kontekstā, un tādējādi tam nav piemērojama procedūra, kurā tiktu piemēroti kādi citi, nevis parastie procesuālie noteikumi. Papildus būtu arī jāņem vērā, kā tas izriet no šī sprieduma 45., 48. un 49. punkta, ka par dažām iesniedzējtiesas neskaidrībām, uz kurām ir balstīts šādi uzdotais jautājums, jau ir iesniegti citi lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu, kuru izskatīšana ir diezgan pavirzījusies uz priekšu.
Par tiesvedības mutvārdu daļu un pieteikumu tās atkārtotai sākšanai
58 Pēc tiesvedības rakstveida daļas ieinteresēto lietas dalībnieku, tajā skaitā Polijas valdības, mutvārdu argumenti tika uzklausīti tiesas sēdē, kas notika 2020. gada 22. septembrī. Ģenerāladvokāts secinājumus sniedza 2021. gada 15. aprīlī, datumā, kad līdz ar to tika pabeigta tiesvedības mutvārdu daļa.
59 Ar dokumentu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2021. gada 7. maijā, Polijas valdība lūdza atkārtoti sākt tiesvedības mutvārdu daļu.
60 Šī lūguma pamatojumam minētā valdība norādīja, ka pastāv atšķirības pamatnostādnēs starp ģenerāladvokāta secinājumiem šajā lietā, no vienas puses, un ģenerāladvokāta Dž. Hogana [G. Hogan] secinājumiem lietā Repubblika (C‑896/19, EU:C:2020:1055) un 2021. gada 20. aprīļa spriedumu Repubblika (C‑896/19, EU:C:2021:311), no otras puses, attiecībā uz novērtējumu par valsts tiesnešu iecelšanas procedūrām dažādās dalībvalstīs, ņemot vērā Savienības tiesības.
61 Polijas valdība arī uzskata, ka tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu šajā gadījumā pamato apstāklis, ka secinājumos, kuriem šī valdība nepiekrīt, ģenerāladvokāts nav pietiekami ņēmis vērā tās argumentus, un tādējādi šie secinājumi neesot objektīvi.
62 Šajā ziņā jāatgādina, pirmkārt, ka Eiropas Savienības Tiesas statūtos un Reglamentā šo statūtu 23. pantā minētajām ieinteresētajām personām nav paredzēta iespēja iesniegt apsvērumus, lai atbildētu uz ģenerāladvokāta sniegtajiem secinājumiem (spriedums, 2018. gada 6. marts, Achmea, C‑284/16, EU:C:2018:158, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).
63 Otrkārt, saskaņā ar LESD 252. panta otro daļu ģenerāladvokāts, ievērojot pilnīgu objektivitāti un neatkarību, atklātā tiesas sēdē sniedz pamatotus secinājumus lietās, kurās saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtiem ir vajadzīga ģenerāladvokāta piedalīšanās. Tiesai nav saistoši nedz ģenerāladvokāta secinājumi, nedz šo secinājumu pamatojums. Līdz ar to vienas ieinteresētās personas nepiekrišana ģenerāladvokāta secinājumiem, lai kādi arī būtu viņa šajos secinājumos aplūkotie jautājumi, pati par sevi nevar būt mutvārdu procesa atkārtotu sākšanu pamatojošs iemesls (spriedums, 2018. gada 6. marts, Achmea, C‑284/16, EU:C:2018:158, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).
64 Attiecībā uz Polijas valdības apgalvojumiem par ģenerāladvokāta secinājumu iespējamo objektivitātes trūkumu, pietiek norādīt – apstāklis, ka minētā valdība uzskata, ka tās argumenti šajā prejudiciāla nolēmuma tiesvedībā šajos secinājumos nav pietiekami ņemti vērā, katrā ziņā nepierāda šādu objektivitātes trūkumu.
65 Saskaņā ar Reglamenta 83. pantu Tiesa jebkurā brīdī, uzklausījusi ģenerāladvokātu, var izdot rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu, it īpaši, ja tā uzskata, ka tā nav pietiekami informēta, vai ja kāds lietas dalībnieks pēc šīs daļas pabeigšanas iesniedz ziņas par jaunu faktu, kam var būt izšķiroša ietekme uz Tiesas nolēmumu.
66 Šajā gadījumā Tiesa pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas tomēr uzskata, ka tās rīcībā pēc tiesvedības rakstveida daļas un notikušās tiesas sēdes ir visa nepieciešamā informācija, lai pieņemtu lēmumu par šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Turklāt tā uzskata, ka Polijas valdības iesniegtajā pieteikumā par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu nav norādīts neviens jauns fakts, kuram varētu būt ietekme uz nolēmumu, kas tai jāpieņem.
67 Šādos apstākļos nav jāizdod rīkojums par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu.
Par prejudiciālo jautājumu
68 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ar LESD 267. pantu iedibinātās sadarbības starp valstu tiesām un Tiesu procedūras ietvaros Tiesai ir jāsniedz valsts tiesai noderīga atbilde, kas ļautu izlemt tās izskatīšanā esošo strīdu. Šajā nolūkā Tiesai vajadzības gadījumā ir jāpārformulē tai uzdotie jautājumi (spriedums, 2021. gada 15. jūlijs, Ministrstvo za obrambo, C‑742/19, EU:C:2021:597, 31. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
69 Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka iesniedzējtiesai ir jāatbild uz jautājumiem, kurus tai uzdevusi Sąd Najwyższy (Izba Cywilna) (Augstākā tiesa (Civillietu palāta)) triju tiesnešu sastāvā, atbilstoši šo jautājumu izklāstam šī sprieduma 39. punktā. Ar šiem jautājumiem šī pēdējā minētā tiesa vēlas noskaidrot, vai tai ir pamats ignorēt apstrīdēto rīkojumu un līdz ar to tai ir jāizvērtē pieteikums par noraidīšanu, kas tai ir iesniegts pamatlietā, vai arī tai ir jāizbeidz tiesvedība par šo pieteikumu, pamatojoties uz to, ka ar minēto rīkojumu ir izbeigta tiesvedība pamatlietā, atzīstot, ka W.Ż. celtā prasība Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) par apstrīdēto rezolūciju ir nepieņemama.
70 Turklāt ir jāuzsver, ka ar minēto rezolūciju KRS ir izbeigusi tiesvedību W.Ż. celtajā prasībā par lēmumu, ar ko Sąd Okręgowy w K. (K. apgabaltiesa), kurā W.Ż. strādā par tiesnesi, priekšsēdētājs bez viņa piekrišanas pārcēla W.Ż. no vienas tiesas nodaļas, kurā viņš līdz tam strādāja, uz citu nodaļu šajā tiesā.
71 Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka iesniedzējtiesas jautājums būtībā ir par to, vai LES 19. panta 1. punkta otrā daļa un Savienības tiesību pārākuma princips ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesai, kurā ir iesniegts pieteikums par noraidīšanu saistībā ar prasību, ar ko tiesnesis apstrīd lēmumu viņu bez piekrišanas pārcelt no vienas nodaļas uz citu nodaļu tiesā, kurā viņš strādā, par spēkā neesošu ir jāuzskata rīkojums, ar kuru tiesa šo prasību ir noraidījusi, lemjot pēdējā instancē un viena tiesneša sastāvā, pamatojoties uz to, ka, ņemot vērā apstākļus, kādos amatā ir iecelts tiesnesis, kas izskata lietu vienpersoniski, šī nav neatkarīga, objektīva un tiesību aktos noteikta tiesa minētās LES 19. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē.
72 Runājot par šiem apstākļiem, iesniedzējtiesa savā jautājumā īpaši uzsver to, ka konkrētā tiesneša iecelšanas datumā KRS rezolūcija, ar kuru šis tiesnesis tika virzīts iecelšanai šajā amatā, bija apstrīdēta tiesā, kā arī apstākli, ka Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa), kurā tika celta šī prasība, bija izdevusi rīkojumu apturēt šīs rezolūcijas izpildi.
73 Kā izriet no šī sprieduma 45., 48. un 49. punkta, lēmuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu pamatojumā iesniedzējtiesa arī norāda uz šaubām, kas tai šajā kontekstā ir radušās attiecībā, pirmkārt, uz secīgiem grozījumiem, kuri ir ietekmējuši valsts tiesību normas, kas reglamentē šādas prasības tiesā, un Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa) kompetenci tās izskatīt, un, otrkārt, uz acīmredzamu KRS neatkarības trūkumu, vienlaikus uzsverot, ka par abiem šiem problemātiskajiem aspektiem Tiesā jau ir bijuši iesniegti lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu, attiecīgi lietā, kurā pasludināts spriedums A.B. u.c., kā arī apvienotajās lietās, kurās pasludināts 2019. gada 19. novembra spriedums A. K. u.c. (Augstākās tiesas Disciplinārlietu palātas neatkarība) (C‑585/18, C‑624/18 un C‑625/18, EU:C:2019:982).
Par Tiesas kompetenci
74 Prokurator Generalny (ģenerālprokurors, Polija) uzskata, ka tiesnešu iecelšanas jomā piemērojamie procesuālie noteikumi un šādas iecelšanas spēkā esamības nosacījumi ietilpst dalībvalstu ekskluzīvajā kompetencē un uz tiem neattiecas Savienības tiesību piemērošanas joma. Līdz ar to šie jautājumi neesot Tiesas kompetencē.
75 Šajā ziņā jāatgādina, kā izriet no pastāvīgās judikatūras, ka, lai gan tieslietu organizācija dalībvalstīs neapšaubāmi ir šo dalībvalstu kompetencē, tomēr, īstenojot šo kompetenci, dalībvalstīm ir jāievēro pienākumi, kas tām izriet no Savienības tiesībām. Tas tā var būt it īpaši, runājot par valstu noteikumiem attiecībā uz lēmumu pieņemšanu par tiesnešu iecelšanu amatā un – attiecīgā gadījumā – tādu noteikumu gadījumā, kas attiecas uz pārbaudi tiesā šādu iecelšanas procedūru kontekstā (šajā nozīmē skat. spriedumus, A.B. u.c. 68. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra, un 2021. gada 20. aprīlis, Repubblika, C‑896/19, EU:C:2021:311, 48. punkts).
76 Turklāt šāda ģenerālprokurora izvirzītā argumentācija patiesībā attiecas uz uzdotajā jautājumā minēto primāro tiesību normu tvērumu, ar kurām ir saistīti uzdotie jautājumi, un līdz ar to uz interpretāciju, kas acīmredzami ietilpst Tiesas kompetencē saskaņā ar LESD 267. pantu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 18. maijs, Asociaţia “Forumul Judecătorilor din România” u.c., C‑83/19, C‑127/19, C‑195/19, C‑291/19, C‑355/19 un C‑397/19, 111. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
77 Savukārt Polijas valdība apgalvo, ka prejudiciālā jautājuma mērķis nav saņemt Savienības tiesību interpretāciju, bet gan tikai atbalstīt iesniedzējtiesas apgalvojumu, ka konkrētais tiesnesis nav neatkarīgs un objektīvs un ir nelikumīgi iecelts, un tas vienlaikus nozīmē gan tiesu iecelšanas procedūru regulējošo valsts tiesību normu interpretāciju, gan faktu kvalifikāciju atbilstoši minētajām tiesību normām, kā arī izvērtējumu par to, vai šāds valsts tiesību pārkāpums ir radījis Savienības tiesību pārkāpumu. Taču šādi jautājumi neietilpstot Tiesas kompetencē, kad tā lemj par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.
78 Šajā ziņā tomēr jāatgādina, pirmkārt, ka, lai gan LESD 267. pantā noteiktajā procedūrā, kuras pamatā ir skaidra funkciju sadale starp valstu tiesām un Tiesu, neapšaubāmi tikai valsts tiesas kompetencē ir konstatēt un novērtēt pamattiesvedības faktus, kā arī interpretēt un piemērot valsts tiesības (skat. it īpaši spriedumu, 2017. gada 26. aprīlis, Farkas, C‑564/15, EU:C:2017:302, 37. punkts un tajā minētā judikatūra), tomēr Tiesai savukārt valsts tiesai, kura tai ir iesniegusi lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir jāsniedz Savienības tiesību interpretācijas elementi, kas var izrādīties nepieciešami pamatlietas atrisināšanai, vienlaikus ņemot vērā lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu ietvertās norādes par šajā lietā piemērojamām valsts tiesībām un par šo lietu raksturojošiem faktiem.
79 Otrkārt, lai gan prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā Tiesas ziņā nav lemt par valsts tiesību normu atbilstību Savienības tiesību normām, Tiesas kompetencē turpretī ir sniegt iesniedzējtiesai visus Savienības tiesību interpretācijas elementus, kas var dot šai tiesai iespēju novērtēt šādu atbilstību, taisot spriedumu izskatāmajā lietā (spriedums, 2021. gada 20. aprīlis, Repubblika, C‑896/19, EU:C:2021:311, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).
80 No iepriekš minētā izriet, ka Tiesas kompetencē ir lemt par šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.
Par pieņemamību
81 Polijas valdība un ģenerālprokurors uzskata, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir nepieņemams dažādu iemeslu dēļ.
82 Pirmām kārtām, ģenerālprokurors apgalvo, ka, lemjot par tādu prasību kā pamatlietā, kas vērsta pret KRS rezolūciju, Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) rīkojas nevis kā tiesa, kas izskata lietu, bet gan kā “tiesību aizsardzības iestāde”, kas rīkojas procedūrā saistībā ar “abstraktu” rezolūciju.
83 Šajā ziņā jāatgādina, ka apstākļi, kādos Tiesa pilda savu funkciju prejudiciālo jautājumu jomā, nav atkarīgi no valsts tiesās ierosināto tiesvedību rakstura un mērķa. LESD 267. pantā ir atsauce uz nolēmumu, kas ir jāpieņem valsts tiesai, neparedzot īpašu kārtību atkarībā no tā rakstura (spriedums, 1981. gada 16. decembris, Foglia, 244/80, EU:C:1981:302, 33. punkts).
84 Tādējādi no pastāvīgās judikatūras izriet, ka valsts tiesām ir tiesības vērsties Tiesā tikai tad, ja tām ir jāizskata strīds tādā procedūrā, kurā ir jāpieņem nolēmums, kam ir tiesas nolēmuma raksturs (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 31. janvāris, Belov, C‑394/11, EU:C:2013:48, 39. punkts).
85 Tieši tā tas acīmredzami ir šajā gadījumā.
86 No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka pamatlietā Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) ir jālemj par prasību, ar kuru W.Ż. apstrīd KRS rezolūciju, ar ko tiek izbeigta tiesvedība par viņa prasību, kuru viņš ir cēlis šajā struktūrā par lēmumu viņu bez piekrišanas pārcelt no vienas nodaļas uz citu nodaļu tiesā, kurā viņš strādā kā tiesnesis.
87 Otrām kārtām, Polijas valdība apgalvo, ka Savienības tiesību normas, kuru interpretācija šajā gadījumā tiek lūgta, nav piemērojamas pamatlietā un ka ar tām it īpaši nevar tikt noteikti pienākumi dalībvalstij, kad tā nosaka tiesnešiem piemērojamus pārcelšanas nosacījumus vai to iecelšanas procedūru, nedz arī likt Republikas prezidentam apturēt tiesnešu iecelšanas aktu izsniegšanu līdz brīdim, kad Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa) pieņems nolēmumu par prasību, kas celta par KRS rezolūciju. Visi šie jautājumi esot vienīgi dalībvalstu kompetencē saskaņā ar LES 5. pantu kopsakarā ar LESD 3. un 4. pantu.
88 Turklāt iesniedzējtiesai saskaņā ar valsts tiesībām neesot nekādas kompetences pieņemt lēmumu, kas de facto līdzvērtīgs konkrētā tiesneša pilnvaru atsaukšanai, un jebkāda šādas kompetences izveidošana, pamatojoties uz Savienības tiesībām vai Tiesas spriedumu, pārkāptu noteiktus iekšējos konstitucionālos pamatprincipus, neievērojot LES 4. panta 2. punktu, kā arī tiesiskuma, tiesnešu neatceļamības un tiesiskās drošības principus.
89 Šajā ziņā, pirmkārt, šī sprieduma 75. punktā jau ir atgādināts, ka dalībvalstīm, īstenojot savu kompetenci, it īpaši saistībā ar tādu valsts tiesību normu pieņemšanu, kas reglamentē tiesnešu iecelšanas procesu un paredz tā pārbaudi tiesā, ir jāievēro pienākumi, kas tām izriet no Savienības tiesībām.
90 Otrkārt, jākonstatē, ka šādi Polijas valdības izvirzītie argumenti būtībā attiecas uz Savienības tiesību normu, kuras skar prejudiciālais jautājums, piemērojamību un tātad interpretāciju, kā arī uz sekām, kas var izrietēt no šīm tiesību normām, it īpaši, ņemot vērā šo tiesību pārākumu. Šādi argumenti, kas attiecas uz uzdotā jautājuma būtību, tādējādi pēc definīcijas nevar izraisīt tā nepieņemamību (šajā nozīmē skat. spriedumu A.B. u.c., 80. punkts).
91 Trešām kārtām, Polijas valdība un ģenerālprokurors uzskata, ka Tiesas atbilde uz prejudiciālo jautājumu pamatlietā nav nepieciešama.
92 Šie ieinteresētie lietas dalībnieki uzskata, pirmkārt, ka, tā kā W.Ż. prasība par apstrīdēto rezolūciju ir noraidīta ar apstrīdēto rīkojumu, tad pamatlietā vairs nav izšķirama strīda, līdz ar to pieteikumam par noraidīšanu, kas tiek izskatīts Sąd Najwyższy (Izba Cywilna) (Augstākā tiesa (Civillietu palāta)) triju tiesnešu sastāvā, vairs nav priekšmeta.
93 Šajā ziņā tomēr jānorāda, kā to ir izklāstījusi iesniedzējtiesa, ka Tiesas atbilde uz uzdoto prejudiciālo jautājumu ir nepieciešama, lai ļautu šai valsts tiesai atbildēt uz jautājumiem, kurus tai ir uzdevusi Sąd Najwyższy (Izba Cywilna) (Augstākā tiesa (Civillietu palāta)), izskatot lietu triju tiesnešu sastāvā, un kuru mērķis ir tieši noteikt, vai šai pēdējai minētajai tiesai apstrīdētais rīkojums ir jāuzskata par spēkā neesošu un līdz ar to ir jālemj par tajā izskatāmo pieteikumu par noraidīšanu.
94 No tā izriet, ka šajā gadījumā Tiesas atbilde ir nepieciešama, lai ļautu iesniedzējtiesai un pēc tam Sąd Najwyższy (Izba Cywilna) (Augstākā tiesa (Civillietu palāta)) triju tiesnešu sastāvā izlemt jautājumus, kas uzdoti in limine litis, pirms šī pēdējā minētā tiesa vajadzības gadījumā var izlemt pamatlietu pēc būtības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 26. marts, Miasto Łowicz un Prokurator Generalny, C‑558/18 un C‑563/18, EU:C:2020:234, 51. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Šādos apstākļos Polijas valdības un ģenerālprokurora iebildums ir jānoraida.
95 Otrkārt, ģenerālprokurors apgalvo, ka pieteikums par noraidīšanu, kas tiek izskatīts pamatlietā, būtu jāatzīst par nepieņemamu saskaņā ar valsts judikatūru, jo tajā ir minēti tiesneši, kas vēl nav norīkoti attiecīgās lietas izskatīšanai.
96 Šajā ziņā tomēr pietiek atgādināt – no pastāvīgās judikatūras izriet, ka LESD 267. pantā noteiktajā prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā Tiesai nav jāpārbauda, vai lēmums uzdot prejudiciālus jautājumus ir pieņemts atbilstoši valsts tiesību normām par tiesu darba organizāciju un procedūru (spriedums, 2015. gada 16. jūnijs, Gauweiler u.c., C‑62/14, EU:C:2015:400, 26. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra), un it īpaši nav jāpārbauda, vai iesniedzējtiesā izskatāmais pieteikums ir pieņemams atbilstoši šiem noteikumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2000. gada 7. decembris, Schnorbus, C‑79/99, EU:C:2000:676, 21. un 22. punkts).
97 Treškārt, ģenerālprokurors uzskata, ka, lai gan formulētais prejudiciālais jautājums ir balstīts uz apgalvojumu, ka šajā gadījumā nav ievēroti valsts noteikumi, kas reglamentē tiesnešu iecelšanas procedūru, tomēr šādi valsts tiesību pārkāpumi nav pierādīti.
98 Šajā ziņā tomēr šī sprieduma 78. punktā jau ir atgādināts, ka LESD 267. pantā noteiktajā procedūrā Tiesai nav ne jālemj par valsts tiesiskā regulējuma interpretāciju un piemērošanu, ne arī jāizvērtē fakti.
99 Ceturtām kārtām un visbeidzot, ģenerālprokurors apgalvo, ka lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ietvertais pamatojums neatbilst prasībām, kas izriet no Tiesas Reglamenta 94. panta. Proti, minētajā lēmumā ietverto piemērojamo valsts tiesību normu izklāsts esot selektīvs un nepamatojot apgalvojumu par valsts tiesnešu iecelšanas procedūras pārkāpumiem, un minētā tiesa arī nepaskaidrojot iemeslus, kas ir noteikuši to Savienības tiesību normu izvēli, kuru interpretācija tiek lūgta, un kas varētu pierādīt nepieciešamo saikni starp šīm normām un pamatlietā piemērojamo valsts tiesisko regulējumu.
100 Šajā ziņā tomēr ir jākonstatē, ka no šī sprieduma 3.–28. un 40.–50. punktā minētajiem apstākļiem izriet, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ietver visus vajadzīgos elementus, arī tos, kuri attiecas uz valsts tiesību normu saturu, ko šajā gadījumā var piemērot, uz iemesliem, kuru dēļ iesniedzējtiesa ir vērsusies Tiesā ar jautājumu par LES 19. panta 1. punkta otrās daļas interpretāciju, kā arī uz saikni, kuru minētā tiesa ir konstatējusi starp šo tiesību normu un iepriekš minētajām valsts tiesību normām, un tādējādi Tiesa var pieņemt lēmumu par tai uzdoto jautājumu.
101 No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.
Par lietas būtību
102 LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā ir paredzēts, ka dalībvalstīm ir jāparedz tiesību aizsardzības līdzekļu un procedūru sistēma, kas nodrošina privātpersonām tiesību uz efektīvu pārbaudi tiesā ievērošanu jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības. Tiesību, kuras privātpersonas gūst no Savienības tiesībām, efektīvas aizsardzības tiesā princips, uz ko tādējādi ir atsauce LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā, ir Savienības tiesību vispārējs princips, kas izriet no dalībvalstīm kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām un kas tika atzīts ECPAK 6. un 13. pantā, un kas pašlaik ir apstiprināts Hartas 47. pantā (spriedums, 2021. gada 18. maijs, Asociaţia “Forumul Judecătorilor din România” u.c., C‑83/19, C‑127/19, C‑195/19, C‑291/19, C‑355/19 un C‑397/19, 190. punkts un tajā minētā judikatūra). Līdz ar to šī pēdējā minētā tiesību norma ir pienācīgi jāņem vērā, interpretējot minēto 19. panta 1. punkta otro daļu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 20. aprīlis, Repubblika, C‑896/19, EU:C:2021:311, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).
103 Runājot par LES 19. panta 1. punkta otrās daļas piemērojamību ratione materiae, šī norma darbojas “jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības” Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē, neatkarīgi no situācijas, kādā dalībvalstis šīs tiesības īsteno (spriedumi, 2019. gada 24. jūnijs, Komisija/Polija (Augstākās tiesas neatkarība), C‑619/18, EU:C:2019:531, 50. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2021. gada 18. maijs, Asociaţia “Forumul Judecătorilor din România” u.c., C‑83/19, C‑127/19, C‑195/19, C‑291/19, C‑355/19 un C‑397/19, 192. punkts un tajā minētā judikatūra).
104 Saskaņā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu visām dalībvalstīm tādējādi ir jānodrošina, lai attiecīgās instances, kas kā “tiesa” Savienības tiesībās noteiktajā izpratnē ietilpst tās tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmā jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības, un kas tādējādi šajā statusā var spriest par Savienības tiesību piemērošanu vai interpretāciju, atbilstu efektīvas tiesību aizsardzības tiesā prasībām (spriedums A.B. u.c., 112. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
105 Saistībā ar pamatlietu iesākumā jāatgādina, ka prasība, ko W.Ż. ir cēlis Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa), ir vērsta pret KRS rezolūciju, ar ko nolemts izbeigt tiesvedību par pārsūdzību, kuru ieinteresētā persona šajā struktūrā bija iesniegusi par Sąd Okręgowy w K. (K. apgabaltiesa) priekšsēdētāja lēmumu pārcelt W.Ż. bez viņa piekrišanas no šīs tiesas nodaļas, kurā viņš līdz tam strādāja, uz citu nodaļu šajā pašā tiesā.
106 Šajā ziņā nav strīda par to, ka tādai Polijas vispārējās jurisdikcijas tiesai kā Sąd Okręgowy (apgabaltiesa) var būt jāpieņem lēmumi jautājumos saistībā ar Savienības tiesību piemērošanu vai interpretēšanu, un tā līdz ar to kā “tiesa” šajās tiesībās definētajā nozīmē ietilpst Polijas tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmā “jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības” LES 19. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2019. gada 5. novembris, Komisija/Polija (Vispārējās jurisdikcijas tiesu neatkarība), C‑192/18, EU:C:2019:924, 104. punkts, kā arī 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Polija, (Disciplinārie pasākumi pret tiesnešiem), C‑791/19, EU:C:2021:596, 55. punkts).
107 Lai nodrošinātu, ka šāda tiesa pati var nodrošināt saskaņā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu prasīto efektīvo tiesību aizsardzību tiesā, īpaši svarīga – kā to apstiprina Hartas 47. panta otrā daļa, kurā kā viena no prasībām saistībā ar pamattiesībām uz efektīvu tiesisko aizsardzību ir minēta piekļuve “neatkarīgai” tiesai, – ir šo instanču neatkarības saglabāšana (spriedumi, 2021. gada 18. maijs, Asociaţia “Forumul Judecătorilor din România” u.c., C‑83/19, C‑127/19, C‑195/19, C‑291/19, C‑355/19 un C‑397/19, 194. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Polija (Disciplinārie pasākumi pret tiesnešiem), C‑791/19, EU:C:2021:596, 57. punkts).
108 Šī prasība par tiesu neatkarību, kas ir neatraujami saistīta ar tiesas spriešanas uzdevumu, ietilpst tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un pamattiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu pamatsaturā, kuram ir kardināla nozīme, garantējot visu to tiesību aizsardzību, kas tiesību subjektiem izriet no Savienības tiesībām, un aizsargājot dalībvalstu kopējās vērtības, kuras ir izklāstītas LES 2. pantā, tostarp tiesiskuma vērtību (spriedumi, 2021. gada 20. aprīlis, Repubblika, C‑896/19, EU:C:2021:311, 51. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Polija (Disciplinārie pasākumi pret tiesnešiem), C‑791/19, EU:C:2021:596, 58. punkts).
109 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru atbilstoši Savienības tiesībām nepieciešamās neatkarības un objektivitātes garantijas ir balstītas uz premisu, ka pastāv tādi noteikumi – it īpaši attiecībā uz tiesas sastāvu, iecelšanu, pilnvaru ilgumu, kā arī tās locekļu atstatīšanās, noraidīšanas un atsaukšanas iemesliem –, kuri ļauj kliedēt jebkādas tiesību subjektu pamatotas šaubas par šīs tiesas neuzņēmību pret ārēju elementu iedarbību un par tās neitralitāti attiecībā uz interesēm, ar kurām tā saskaras (spriedums, 2021. gada 20. aprīlis, Repubblika (C‑896/19, EU:C:2021:311, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).
110 Šajā ziņā ir svarīgi, lai tiesneši būtu pasargāti no ārējas ietekmes vai spiediena, kas var apdraudēt viņu neatkarību. Noteikumiem, kas piemērojami tiesnešu statusam un tiesneša amata pienākumu izpildei, it īpaši ir jāļauj izslēgt ne tikai jebkādu tiešu ietekmi, kas izpaužas norāžu veidā, bet arī netiešāku ietekmi, kas varētu iespaidot attiecīgo tiesnešu lēmumus, un tādējādi novērst šķietamo to neatkarības vai objektivitātes neesamību, kas varētu apdraudēt paļāvību, kāda tiesai ir jārada privātpersonām demokrātiskā sabiedrībā un tiesiskā valstī (spriedums, 2021. gada 18. maijs, Asociaţia “Forumul Judecătorilor din România” u.c., C‑83/19, C‑127/19, C‑195/19, C‑291/19, C‑355/19 un C‑397/19, 197. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
111 Obligātā tiesnešu brīvība no jebkādas iejaukšanās vai ārēja spiediena tādējādi prasa tostarp noteiktas garantijas, ka persona, kurai ir uzdevums spriest tiesu, tostarp tās neatceļamība, tiks aizsargāta (spriedums, 2019. gada 5. novembris, Komisija/Polija (Vispārējās jurisdikcijas tiesu neatkarība), C‑192/18, EU:C:2019:924, 112. punkts un tajā minētā judikatūra).
112 Ņemot vērā neatceļamības principa kardinālo nozīmi, izņēmums no tā var būt pieņemams tikai tad, ja tas ir attaisnots ar leģitīmu mērķi un samērīgs ar minēto mērķi un ciktāl tas attiecīgajām personām nerada leģitīmas šaubas par attiecīgās tiesas neietekmējamību ar ārējiem faktoriem un par tās neitralitāti attiecībā uz interesēm, kuras tā izvērtē. Tā, parasti tiek pieņemts, ka tiesneši, ievērojot atbilstošas procedūras, var tikt atcelti, ja tie nevar turpināt pildīt savas funkcijas nespējas vai būtiska pārkāpuma dēļ (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 5. novembris, Komisija/Polija (Vispārējās jurisdikcijas tiesu neatkarība), C‑192/18, EU:C:2019:924, 113. un 115. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
113 Šajā ziņā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru no LES 19. panta 1. punkta otrās daļas izrietošā tiesnešu neatkarības prasība paredz, ka šiem tiesnešiem piemērojamam režīmam ir jāsniedz nepieciešamās garantijas, lai izvairītos no jebkāda riska, ka šāds režīms varētu tikt izmantots kā tiesu nolēmumu satura politiskās kontroles sistēma. Tādu noteikumu paredzēšana, kuros tostarp ir definēta gan rīcība, kas ir uzskatāma par disciplinārpārkāpumu, gan konkrēti piemērojamie sodi, kuri paredz neatkarīgas instances iesaistīšanos saskaņā ar procedūru, kas pilnībā garantē Hartas 47. un 48. pantā paredzētās tiesības, tostarp tiesības uz aizstāvību, un kuros ir paredzēta iespēja tiesā apstrīdēt disciplināro iestāžu lēmumus, ir būtisko garantiju kopums, lai saglabātu tiesu varas neatkarību (spriedumi, 2021. gada 18. maijs, Asociaţia “Forumul Judecătorilor din România” u.c., C‑83/19, C‑127/19, C‑195/19, C‑291/19, C‑355/19 un C‑397/19, 198. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Polija (Disciplinārie pasākumi pret tiesnešiem), C‑791/19, EU:C:2021:596, 61. punkts).
114 Pārceļot tiesnesi bez viņa piekrišanas uz citu tiesu vai, kā tas ir pamatlietā, pārceļot tiesnesi bez viņa piekrišanas no vienas tiesas nodaļas uz citu, iespējams, tāpat var tikt apdraudēti tiesnešu neatceļamības un neatkarības principi.
115 Šāda pārcelšana var būt līdzeklis, kā īstenot tiesas nolēmumu satura kontroli, jo ar to var ne tikai ietekmēt konkrēto tiesnešu pilnvaru apjomu un tiem uzticēto lietu izskatīšanu, bet tai var būt arī ievērojama ietekme uz viņu dzīvi un karjeru un tādējādi radīt disciplinārsoda ietekmei līdzīgu ietekmi.
116 Izvērtējusi dažādus starptautiskos instrumentus jautājumos par tiesnešu pārcelšanu, Eiropas Cilvēktiesību tiesa tādējādi ir norādījusi, ka šādi instrumenti tiecas apstiprināt tiesu varas locekļu tiesību esamību uz aizsardzību pret patvaļīgu pārcelšanu, kas izriet no tiesu neatkarības. Šajā ziņā minētā tiesa it īpaši ir uzsvērusi procesuālo garantiju nozīmīgumu un iespēju pārsūdzēt tiesā lēmumus, kas ietekmē tiesnešu karjeru, tostarp viņu statusu, arī viņus ietekmējošus lēmumus par pārcelšanu, kam viņi nav piekrituši, lai garantētu, ka to neatkarību netraucē nesamērīga ārējā ietekme (šajā nozīmē skat. ECT spriedumu, 2021. gada 9. marts, Bilgen pret Turciju, CE:ECHR:2021:0309JUD000157107, 63. un 96. punkts).
117 Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāatzīst, ka prasība par tiesnešu neatkarību, kas izriet no LES 19. panta 1. punkta otrās daļas kopsakarā ar Hartas 47. pantu, nozīmē, ka regulējumā, kas attiecas uz pārcelšanu, kurai tiesneši nav piekrituši, tāpat kā arī noteikumos par disciplinārajiem pasākumiem tostarp tiek sniegtas vajadzīgās garantijas, lai izvairītos no jebkāda riska, ka šī neatkarība varētu tikt apdraudēta ar tiešu vai netiešu ārēju iejaukšanos. No tā izriet, ka šī sprieduma 113. punktā atgādinātie noteikumi un principi par tiesnešiem piemērojamo disciplināro regulējumu mutatis mutandis ir piemērojami arī šādam pārcelšanas regulējumam.
118 Tādējādi ir svarīgi, lai pat tad, ja šādus pārcelšanas pasākumus bez piekrišanas, kā tas ir pamatlietas kontekstā, ārpus tiesnešiem piemērojamo disciplināro pasākumu ietvara veic tās tiesas priekšsēdētājs, kurā strādā tiesnesis, uz ko tie attiecas, minētos pasākumus varētu paredzēt tikai leģitīmu iemeslu dēļ, it īpaši saistībā ar tādu pieejamo resursu sadali, kas ļauj nodrošināt pareizu tiesvedību, un lai šādus nolēmumus varētu apstrīdēt tiesā procedūrā, kas pilnībā garantē Hartas 47. un 48. pantā paredzētās tiesības, tostarp tiesības uz aizstāvību.
119 Runājot par pamatlietas kontekstu, Rzecznik Praw Obywatelskich (ombuds, Polija) Tiesā tostarp norādīja, ka, pirmām kārtām, W.Ż. apstrīdēto lēmumu par pārcelšanu uzskata par nepamatotu pazemināšanu amatā, jo ieinteresētā persona tika pārcelta no šīs apgabaltiesas civillietu nodaļas apelācijas instances uz šīs pašas tiesas civillietu nodaļu pirmajā instancē, otrām kārtām, W.Ż. bija iepriekšējās KRS loceklis un runaspersona un bija pazīstams ar savu publiski pausto kritiku par nesenajām Polijas tieslietu sistēmas reformām un, trešām kārtām, tiesas priekšsēdētāju, kurš pieņēma lēmumu par pamatlietā aplūkoto pārcelšanu, bija diskrecionāri iecēlis tieslietu ministrs saskaņā ar Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 24. panta 1. punktu, aizstājot iepriekšējo šīs pašas tiesas priekšsēdētāju, kura pilnvaras tomēr joprojām turpinājās. Atgādinot, ka W.Ż. celtā prasība par minēto pārcelšanas lēmumu tika izbeigta ar apstrīdēto rezolūciju, ombuds šajā kontekstā arī norādīja, atkārtojot iesniedzējtiesas šajā ziņā paustās šaubas, ka jaunā KRS, kas ir pieņēmusi šo rezolūciju, nav bijusi neatkarīga struktūra.
120 Lai gan Tiesas, kurai, kā tas ir šajā gadījumā, tiek uzdots prejudiciāls jautājums, kompetencē nav pārbaudīt, kādā mērā visi vai daži no šiem apstākļiem patiešām ir pierādīti, tomēr katrā ziņā, lai nodrošinātu efektīvu iespēju pārsūdzēt tiesā tādu lēmumu par pārcelšanu bez piekrišanas kā pamatlietā aplūkotais, neatkarīgai un objektīvai tiesību aktos noteiktai tiesai ir jāvar pārbaudīt šī lēmuma, kā arī tādas struktūras kā KRS lēmuma par lietas izbeigšanu pamatotība, izskatot par šo pārcelšanas lēmumu iesniegto pārsūdzību procedūrā, kurā pilnībā tiek garantētas Hartas 47. un 48. pantā noteiktās tiesības.
121 Šajā lietā iesniedzējtiesa, kā tas izriet arī no šī sprieduma 71. punkta, būtībā vēlas noskaidrot, vai pamatlietas kontekstā apstrīdētais rīkojums, ar kuru konkrētais tiesnesis ir noraidījis W.Ż. celto prasību par apstrīdēto rezolūciju, saskaņā ar Savienības tiesībām ir jāuzskata par spēkā neesošu, ņemot vērā apstākļus, kādos šis tiesnesis ir iecelts amatā. No formulējuma izriet, ka šis jautājums konkrētāk ir par to, vai, ņemot vērā minētos apstākļus, šo tiesnesi var uzskatīt par “neatkarīgu, objektīvu un tiesību aktos noteiktu tiesu Savienības tiesību izpratnē”.
122 Runājot par šiem jēdzieniem, no Hartas 47. panta otrās daļas pirmā teikuma, kurā, kā jau atgādināts šā sprieduma 102. punktā, būtībā ir atspoguļots vispārējs Savienības tiesību princips par efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, uz ko arī ir atsauce LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā, izriet, ka ikvienai personai ir tiesības uz taisnīgu, atklātu un laikus veiktu lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā tiesību aktos noteiktā tiesā.
123 Turklāt, tā kā Hartā ir ietvertas tiesības, kuras atbilst ECPAK garantētajām tiesībām, tad Hartas 52. panta 3. punkta mērķis ir nodrošināt nepieciešamo saskaņotību starp tajā ietvertajām tiesībām un atbilstošajām ECPAK garantētajām tiesībām, tomēr negatīvi neietekmējot Savienības tiesību aktu autonomiju. Saskaņā ar Paskaidrojumiem attiecībā uz Pamattiesību hartu (OV 2007, C 303, 17. lpp.) Hartas 47. panta otrā daļa atbilst ECPAK 6. panta 1. punktam. Tādējādi Tiesai ir jāgādā, lai tās veiktā Hartas 47. panta otrās daļas interpretācija nodrošinātu aizsardzības līmeni, kas atbilst ECPAK 6. panta 1. punktā garantētajam, kādu to ir interpretējusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2019. gada 29. jūlijs, Gambino un Hyka, C‑38/18, EU:C:2019:628, 39. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2020. gada 26. marts, Simpson/Padome un HG/Komisija, pārskatīšana, C‑542/18 RX‑II un C‑543/18 RX‑II, EU:C:2020:232, 72. punkts).
124 Šajā ziņā Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir īpaši uzsvērusi, ka, lai gan ECPAK 6. panta 1. punktā garantētās tiesības uz “likumā noteiktu tiesu” ir autonomas tiesības, tomēr tām ir ļoti cieša saikne ar “neatkarības” un “objektivitātes” garantijām šīs tiesību normas izpratnē. Tādējādi minētā tiesa tostarp ir nospriedusi, ka, lai gan katrai no ECPAK 6. panta 1. punkta institucionālajām prasībām ir precīzs mērķis, kas tās padara par konkrētām lietas taisnīgas izskatīšanas garantijām, tomēr tām kopīgs ir mērķis, lai tiktu ievēroti tādi pamatprincipi kā tiesību prioritāte un varas dalīšana, šajā ziņā precizējot, ka katras šīs prasības pamatā ir uzdevums saglabāt uzticību, kāda tiesu varai ir jārada attiecīgajās personās, un šīs varas neatkarību no pārējām varām (ECT spriedums, 2020. gada 1. decembris, Ástráðsson pret Islandi, CE:ECHR:2020:1201JUD002637418, 231. un 233. punkts).
125 Runājot konkrētāk par tiesnešu iecelšanas procesu, Eiropas Cilvēktiesību tiesa arī ir norādījusi, ka, ņemot vērā būtisko ietekmi, kāda šim procesam ir uz tiesu varas pareizu darbību un leģitimitāti demokrātiskā valstī, kuru regulē tiesību prioritāte, šāds process noteikti ir jēdzienam “likumā noteikta tiesa” raksturīgs elements ECPAK 6. panta 1. punkta izpratnē, vienlaikus precizējot, ka tiesas neatkarību šīs tiesību normas izpratnē nosaka tostarp pēc tā, kā tiek iecelti tās tiesneši (ECT spriedums, 2020. gada 1. decembris, Ástráðsson pret Islandi, CE:ECHR:2020:1201JUD002637418, 227. un 232. punkts).
126 Tiesa savukārt ir nospriedusi, ka garantijas lietas izskatīšanai neatkarīgā, objektīvā un tiesību aktos noteiktā tiesā, un it īpaši tās, kuras definē gan tiesas, gan tās iztiesāšanas sastāva jēdzienu, ir tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu stūrakmens. Pārbaudes nepieciešamība par to, vai, ņemot vērā lietas iztiesāšanas sastāvu, tā ir uzskatāma par šādu tiesu, ja par šo jautājumu tiek izteiktas būtiskas šaubas, ir saistīta ar paļāvības, kāda demokrātiskā sabiedrībā ir jānodrošina tiesām, radīšanu tiesu sistēmai pakļautajām personām (skat. spriedumu, 2020. gada 26. marts, Simpson/Padome un HG/Komisija, pārskatīšana, C‑542/18 RX‑II un C‑543/18 RX‑II, EU:C:2020:232, 57. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
127 Atbilstoši tiesiskas valsts darbībai raksturīgajam varas dalīšanas principam ir jānodrošina tostarp tiesu neatkarība no likumdošanas varas un izpildvaras (spriedums, 2021. gada 20. aprīlis, Repubblika, C‑896/19, EU:C:2021:311, 54. punkts un tajā minētā judikatūra).
128 Šī sprieduma 109. un 110. punktā ir atgādināts, ka neatkarības un objektivitātes prasības paredz, ka pastāv noteikumi, it īpaši attiecībā uz tiesas sastāvu un tās locekļu iecelšanu, kuri ļauj kliedēt jebkādas indivīdu pamatotas šaubas par šīs tiesas neuzņēmību pret ārēju elementu iedarbību un par tās neitralitāti attiecībā uz interesēm, ar kurām tā saskaras.
129 Turklāt 2020. gada 26. marta sprieduma Simpson/Padome un HG/Komisija, pārskatīšana (C‑542/18 RX‑II un C‑543/18 RX‑II, EU:C:2020:232) 73. punktā Tiesa ir atgādinājusi, atsaucoties šajā ziņā uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas pastāvīgo judikatūru, ka mērķis jēdziena “likumā noteikta” iekļaušanai ECPAK 6. panta 1. punkta pirmajā teikumā ir novērst, ka tiesu sistēmas organizācija tiek atstāta izpildvaras ziņā, un nodrošināt, ka šo jomu reglamentē tiesību akts, kuru ir pieņēmusi likumdošanas vara atbilstoši noteikumiem, kas reglamentē tās kompetences īstenošanu. Šis formulējums tostarp atspoguļo tiesiskuma principu un attiecas ne tikai uz pašas tiesas pastāvēšanas juridisko pamatu, bet arī uz katras lietas iztiesāšanas sastāvu, kā arī uz jebkuru citu valsts tiesību normu, kuras neievērošana padara prettiesisku viena vai vairāku tiesnešu piedalīšanos lietas izskatīšanā, kas it īpaši ietver noteikumus par attiecīgās tiesas locekļu neatkarību un objektivitāti.
130 Runājot par Savienības tiesībām, Tiesa tādējādi ir nospriedusi, šajā ziņā iedvesmojoties no Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras, ka pārkāpums, kas pieļauts, ieceļot tiesnešus attiecīgajā tiesu sistēmā, ir uzskatāms par prasības, lai tiesa būtu noteikta tiesību aktos, pārkāpumu tostarp tad, ja šī pārkāpuma dabas un nopietnības dēļ rodas patiess risks, ka citi varas atzari, it īpaši izpildvara, var īstenot nepamatotu rīcības brīvību, apdraudot iecelšanas procesā panāktā rezultāta integritāti un tādējādi indivīdiem radot pamatotas šaubas par attiecīgo tiesnešu neatkarību un objektivitāti, kā tas ir gadījumā, kad tiek skarti tiesu sistēmas izveides un funkcionēšanas pamatā esošie pamatnoteikumi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 26. marts, Simpson/Padome un HG/Komisija, pārskatīšana, C‑542/18 RX‑II un C‑543/18 RX‑II, EU:C:2020:232, 75. punkts).
131 Tieši iesniedzējtiesai galu galā, ņemot vērā visus principus, par kuriem tātad ir atgādināts šī sprieduma 126.–130. punktā, un pēc tam, kad tā būs veikusi šajā ziņā prasītos vērtējumus, būs jālemj par to, vai visi apstākļi, kādos konkrētais tiesnesis ir iecelts amatā, un it īpaši iespējamie pārkāpumi, kas varētu būt pieļauti viņa iecelšanas procedūrā, ir tādi, kas var novest pie secinājuma, ka tiesa, kuras sastāvā šāds tiesnesis vienpersoniski ir izdevis apstrīdēto rīkojumu, nav rīkojusies kā “neatkarīga, objektīva un tiesību aktos noteikta tiesa” Savienības tiesību izpratnē.
132 Šī sprieduma 78. punktā jau būtībā ir atgādināts, ka LESD 267. pantā Tiesa ir pilnvarota nevis piemērot Savienības tiesību noteikumus konkrētam gadījumam, bet tikai pieņemt nolēmumu par Līgumu un Savienības iestāžu pieņemto tiesību aktu interpretāciju.
133 Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesa ar šo LESD 267. pantu ieviestās tiesu sadarbības ietvaros, pamatojoties uz lietas materiāliem, var sniegt valsts tiesai Savienības tiesību interpretācijas elementus, kas tai var būt noderīgi, izvērtējot kādas Savienības tiesību normas sekas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 18. maijs, Asociaţia “Forumul Judecătorilor din România” u.c., C‑83/19, C‑127/19, C‑195/19, C‑291/19, C‑355/19 un C‑397/19, 201. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
134 Šajā gadījumā iesniedzējtiesas šaubas par to, vai konkrēto tiesnesi, viņam izdodot apstrīdēto rīkojumu, var uzskatīt par “neatkarīgu, objektīvu un tiesību aktos noteiktu tiesu”, izriet, pirmām kārtām, no tā, ka šis tiesnesis ir iecelts amatā, lai gan KRS Rezolūcija Nr. 331/2018, ar kuru ieinteresētā persona tika virzīta iecelšanai šajā amatā, bija apstrīdēta Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa), kā rezultātā, pēc iesniedzējtiesas domām, šī iecelšana ir notikusi, pārkāpjot piemērojamās valsts tiesību normas.
135 Šajā ziņā gan Polijas valdība, gan ģenerālprokurors, kā arī Eiropas Komisija tomēr norādīja, ka valsts tiesību normas, kas bija spēkā minētās prasības celšanas brīdī, un it īpaši Likuma par KRS 44. panta 1.b un 4. punkta normas, ja ņem vērā to formulējumu, nebija tādas, lai uzskatītu, ka šādas prasības rezultātā varētu tikt apšaubīts KRS šādi virzītā kandidāta iecelšanas priekšlikums, ne arī tātad radīti šķēršļi ieinteresētās personas iecelšanai amatā.
136 Turklāt no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu šajā lietā izriet, ka iesniedzējtiesas vērtējums par to, ka konkrētais tiesnesis amatā ir iecelts, pārkāpjot valsts tiesību normas, kas reglamentē tiesnešu iecelšanu, ir nevis rezultāts tam, ka šajā gadījumā nav ievēroti minētā Likuma par KRS 44. panta 1.b un 4. punkta noteikumi, bet gan drīzāk apstāklim, ka, pēc šīs tiesas domām, pašās šajās valsts tiesību normās netiek ievērotas noteiktas Konstitūcijas un Savienības tiesību normas.
137 Šādos apstākļos, ja iesniedzējtiesa galu galā uzskatītu, ka saskaņā ar valsts tiesībām, kas bija spēkā datumā, kad konkrētais tiesnesis tika iecelts amatā, nepietika tikai ar to apstākli vien, ka Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa) tika izskatīta tāda prasība, kāda ir minēta šī sprieduma 134. punktā, lai varētu skaidri liegt Republikas prezidentam veikt šo iecelšanu amatā, tad nevarētu uzskatīt, ka šī iecelšana amatā ir notikusi, acīmredzami pārkāpjot pamatnoteikumus, kas piemērojami tiesnešu iecelšanai amatā šī sprieduma 130. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē.
138 Otrām kārtām, iesniedzējtiesa tomēr arī norādīja, pirmkārt, ka konkrētā tiesneša iecelšana ir notikusi, pārkāpjot Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa) galīgo lēmumu, ar kuru aizsardzības nolūkā tika noteikts apturēt Rezolūcijas Nr. 331/2018 izpildi, lai gan šāda izpildes apturēšana, pēc iesniedzējtiesas domām, nozīmēja aizliegumu Republikas prezidentam veikt šādu iecelšanu amatā.
139 Šajā ziņā iesniedzējtiesa, kā tas izriet no šī sprieduma 46. punkta, ir atsaukusies uz faktu, ka minētā iecelšana amatā tādējādi ir notikusi, pārkāpjot Civilprocesa kodeksa 365. panta 1. punktu, 391. panta 1. punktu un 398.21 pantu kopsakarā ar Likuma par KRS 44. panta 3. punktu, kurā šai tiesai ir piešķirtas pilnvaras noteikt šādus aizsardzības pasākumus, kā arī Konstitūcijas 7. un 10. pantu attiecībā uz izpildvaras un tiesas varas nodalīšanu un līdzsvaru un to rīcības ierobežojumiem.
140 Otrkārt, iesniedzējtiesa arī uzsvēra, ka konkrētā tiesneša iecelšanas datumā Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa) turklāt bija apturējusi tiesvedību par prasību, kas bija celta par Rezolūciju Nr. 331/2018, gaidot spriedumu, kas Tiesai bija jātaisa par šīs pašas valsts tiesas iesniegto lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā, kurā pasludināts spriedums A.B. u.c. Šajā ziņā jāmin, ka ar minēto lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa) tieši vēlējās saņemt no Tiesas skaidrojumus par iepriekš minēto Likuma par KRS 44. panta 1.b un 4. punkta noteikumu atbilstību Savienības tiesībām un šajās tiesībās garantētajām tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.
141 No iepriekš minētā izriet vispirms, ka, ieceļot amatā konkrēto tiesnesi, nevarēja nezināt, ka Rezolūcijas Nr. 331/2018 par ieinteresētās personas virzīšanu iecelšanai [tiesneša amatā] darbība bija apturēta ar Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa) galīgu tiesas lēmumu. Vēl bija acīmredzams, ka šāda apturēšana šajā gadījumā turpinās līdz brīdim, kad Tiesa pieņems lēmumu prejudiciālajā jautājumā, ko šī pati valsts tiesa tai bija uzdevusi ar 2018. gada 22. novembra nolēmumu lietā, kurā pasludināts spriedums A.B. u.c., un ka minētais jautājums bija vērsts tieši uz to, lai noskaidrotu, vai Savienības tiesībām ir pretrunā tādas tiesību normas kā Likuma par KRS 44. panta 1.b un 4. punkts. Visbeidzot šādos apstākļos bija arī skaidrs, ka minētajā lietā no Tiesas gaidītā atbilde varēja likt Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa) saskaņā ar Savienības tiesību pārākuma principu nepiemērot minētās valsts tiesību normas un – vajadzības gadījumā – pilnībā atcelt šo KRS rezolūciju.
142 Šajā ziņā jāatgādina, ka no Tiesas judikatūras izriet, ka Savienības tiesību pilnīgas efektivitātes labad tiesai, kas izskata strīdu, kuru reglamentē šīs tiesības, ir jāvar noteikt pagaidu pasākumus, lai nodrošinātu pieņemamā tiesas nolēmuma pilnīgu efektivitāti. Proti, ja valsts tiesa, apturot tiesvedību līdz brīdim, kad Tiesa atbild uz tās prejudiciālo jautājumu, nevarētu noteikt pagaidu pasākumus līdz brīdim, kad tiks pasludināts tās lēmums pēc Tiesas atbildes, tad tiktu samazināta ar LESD 267. pantu ieviestās sistēmas lietderīgā iedarbība (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1990. gada 19. jūnijs, Factortame u.c., C‑213/89, EU:C:1990:257, 21. un 22. punkts, kā arī 1995. gada 9. novembris, Atlanta Fruchthandelsgesellschaft u.c. (I), C‑465/93, EU:C:1995:369, 23. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Šīs sistēmas efektivitāte tiktu apdraudēta arī tad, ja šādu pasākumu saistošo spēku varētu neievērot tostarp tās dalībvalsts, kurā šie pasākumi ir noteikti, valsts iestāde.
143 Tādējādi konkrētā tiesneša iecelšana, pārkāpjot Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa) 2018. gada 27. septembra galīgo rīkojumu un nesagaidot Tiesas lēmumu lietā, kurā pasludināts spriedums A.B. u.c., ir radījusi apdraudējumu LESD 267. pantā izveidotās sistēmas efektivitātei. Šajā ziņā turklāt ir jānorāda, ka Tiesa sprieduma A.B. u.c. rezolutīvajā daļā, pamatojoties šajā ziņā uz minētā sprieduma 156.–165. punktā izklāstītajiem apsvērumiem, ir nospriedusi, ka LES 19. panta 1. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tai ir pretrunā tādas tiesību normas, ar kurām tiek mainīts spēkā esošais valsts tiesību stāvoklis un saskaņā ar kurām:
– pirmkārt, lai arī kandidāts uz tiesneša amatu tādā tiesā kā Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) ir cēlis prasību par tādas struktūras kā KRS lēmumu nevirzīt viņa kandidatūru, bet gan virzīt citu kandidatūru Republikas prezidentam, šim lēmumam ir galīgs raksturs, ciktāl tajā ir norādīti šie citi kandidāti, un līdz ar to šī prasība nav šķērslis tam, lai šos kandidātus ieceltu Republikas prezidents, un ka šī pēdējā minētā lēmuma iespējama atcelšana, ciktāl ar to prasītājs nav virzīts iecelšanai amatā, nevar izraisīt prasītāja situācijas jaunu vērtējumu, lai viņu iespējami ieceltu attiecīgajā amatā, un
– otrkārt, šāda prasība nevar tikt balstīta uz pamatu, ka ir nepareizi izvērtēts, vai kandidāti atbilst kritērijiem, kas ņemti vērā, pieņemot lēmumu par virzīšanu iecelšanai amatā,
ja izrādās – un tas iesniedzējtiesai ir jānovērtē, pamatojoties uz visiem atbilstošajiem elementiem –, ka šie noteikumi var radīt pamatotas šaubas indivīdiem par, pamatojoties uz minētajiem KRS lēmumiem, Republikas prezidenta iecelto tiesnešu ārēju neietekmējamību un it īpaši to, vai tos nevar tieši vai netieši ietekmēt Polijas likumdošanas vara un izpildvara, un par viņu neitralitāti attiecībā pret izvērtējamām interesēm un tādējādi var izraisīt to, ka šie tiesneši nešķiet neatkarīgi vai objektīvi, un tas var apdraudēt paļāvību, kāda tiesai ir jārada indivīdos demokrātiskā un tiesiskā sabiedrībā.
144 Šajā pašā spriedumā A.B. u.c. Tiesa ir nospriedusi arī, ka pierādīta LES 19. panta 1. punkta otrās daļas pārkāpuma gadījumā Savienības tiesību pārākuma princips ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to iesniedzējtiesai ir noteikts pienākums nepiemērot minētās tiesību normas, tā vietā piemērojot agrāk spēkā esošās valsts tiesību normas, un pašai īstenot šajās pēdējās minētajās tiesību normās paredzēto pārbaudi tiesā.
145 Trešām kārtām, kā tas izriet no šī sprieduma 49. punkta, iesniedzēja saistībā ar apstākļiem, kādos saskaņā ar Rezolūciju Nr. 331/2018 konkrētais tiesnesis ir iecelts amatā, ir arī norādījusi uz savām šaubām jautājumā par KRS, kura piedāvājusi ieinteresēto personu iecelšanai šajā amatā, neatkarību.
146 Šīs šaubas izrietēja, pirmkārt, no tā, ka spēkā esošais četru gadu pilnvaru termiņš, kas paredzēts Konstitūcijas 187. panta 3. punktā, ir samazināts dažiem locekļiem, kuri līdz šim bija KRS sastāvā, un, otrkārt, no tā, ka ar nesenajiem grozījumiem Likumā par KRS 15 no KRS locekļiem, ko izvēlējās no tiesnešiem un ko līdz tam ievēlēja viņu kolēģi, jaunajā KRS iecēla Polijas likumdošanas varas pārstāvji, kā rezultātā 23 no 25 KRS locekļiem šajā jaunajā sastāvā ir vai nu Polijas izpildvaras un likumdošanas varas pārstāvju iecelti, vai arī tie paši ir minēto varu pārstāvji.
147 Šajā ziņā Tiesai ir bijusi iespēja vairākos nesenos spriedumos precizēt, ka tas vien, ka Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) tiesnešus ieceļ Republikas prezidents, nenozīmē, ka viņi ir atkarīgi no šī prezidenta, nedz arī rada šaubas attiecībā uz viņu objektivitāti, ja pēc tam, kad šīs personas ir tikušas ieceltas, uz tām netiek izdarīts nekāds spiediens un tās nesaņem norādījumus savu pienākumu izpildē (spriedumi, 2019. gada 19. novembris, A. K. u.c. (Augstākās tiesas Disciplinārlietu palātas neatkarība), C‑585/18, C‑624/18 un C‑625/18, EU:C:2019:982, 133. punkts; A.B. u.c., 122. punkts, kā arī 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Polija (Disciplinārie pasākumi pret tiesnešiem), C‑791/19, EU:C:2021:596, 97. punkts).
148 Tomēr šajos pašos spriedumus Tiesa ir arī norādījusi, ka vēl ir jāpārliecinās, ka iecelšanas lēmumu pieņemšanas materiāltiesiskie nosacījumi un procesuālā kārtība ir tādi, kas nevar radīt indivīdiem nekādas pamatotas šaubas par minēto tiesnešu ārēju neietekmējamību un to neitralitāti attiecībā uz tiesā izvērtējamajām interesēm, tiklīdz attiecīgās personas ir ieceltas amatā, un šim nolūkam it īpaši ir būtiski, lai minētie nosacījumi un kārtība tiktu izstrādāti, ievērojot šā sprieduma 109. un 110. punktā atgādinātās prasības (spriedumi, 2019. gada 19. novembris, A. K. u.c. (Augstākās tiesas Disciplinārlietu palātas neatkarība), C‑585/18, C‑624/18 un C‑625/18, EU:C:2019:982, 134. punkts, A.B. u.c., 123. punkts, kā arī 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Polija (Disciplinārie pasākumi pret tiesnešiem), C‑791/19, EU:C:2021:596, 98. punkts un tajā minētā judikatūra).
149 Konstatējot, ka saskaņā ar Konstitūcijas 179. pantu Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) tiesnešus ieceļ Republikas prezidents, pamatojoties uz priekšlikumu, ko iesniedz KRS, kas ir struktūra, kurai atbilstoši Konstitūcijas 186. pantam ir uzticēts uzdevums sargāt tiesu un tiesnešu neatkarību, Tiesa norādīja, ka šādas struktūras iesaistīšana tiesnešu iecelšanas procesā principā var veicināt šā procesa objektivizēšanu, ierobežojot Republikas prezidenta rīcības brīvību, viņam īstenojot savu šādi piešķirto kompetenci, vienlaikus tomēr precizējot, ka tas tā ir tostarp tikai tad, ja minētā struktūra pati ir pietiekami neatkarīga no likumdošanas varas un izpildvaras, kā arī no iestādes, kurai tai ir jāsniedz šāds priekšlikums (spriedumi, 2019. gada 19. novembris, A. K. u.c. (Augstākās tiesas Disciplinārlietu palātas neatkarība), C‑585/18, C‑624/18 un C‑625/18, EU:C:2019:982, 136.–138. punkts, A.B. u.c., 124. un 125. punkts, kā arī 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Polija (Disciplinārie pasākumi pret tiesnešiem), C‑791/19, EU:C:2021:596, 99. un 100. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
150 Tiesa nesen ir nospriedusi, ka divi iesniedzējtiesas minētie apstākļi, par kuriem ir runa šī sprieduma 146. punktā, kopā ar faktu, ka tie iekļaujas kontekstā, kurā tika gaidīts, ka daudzas amata vietas drīzumā būs aizpildāmas Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa), varēja radīt pamatotas šaubas attiecībā uz KRS neatkarību un tās lomu tādā iecelšanas procesā kā tas, kura rezultātā bija jānotiek iecelšanai Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) tiesnešu amatos (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Polija (Disciplinārie pasākumi pret tiesnešiem), C‑791/19, EU:C:2021:596, 104.–108. punkts).
151 Ceturtām kārtām, runājot par īpašajiem apstākļiem, kādos Republikas prezidents konkrēto tiesnesi iecēla Ārkārtas kontroles un publisko lietu palātas tiesneša amatā un kā rezultātā pēc tam tika pieņemts apstrīdētais rīkojums, ir jānorāda, ka no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, pirmkārt, ka šī iecelšana amatā ir notikusi un šis rīkojums ir izdots, neraugoties uz to, ka Sąd Najwyższy (Izba Cywilna) (Augstākā tiesa (Civillietu palāta)) pamatlietā tika izskatīts pieteikums par visu Ārkārtas kontroles un publisko lietu palātas sastāvā attiecīgajā laikā esošo tiesnešu noraidīšanu. Otrkārt, no šajā lēmumā minētā arī izriet, ka iemesli, kas norādīti šī pieteikuma par noraidīšanu pamatojumam, īpaši attiecās uz apstākļiem, kādos bija iecelti šīs palātas sastāvā esošie tiesneši, proti, apstākļiem, kas daudzējādā ziņā bija līdzīgi tiem, kuri noteica šī paša konkrētā tiesneša iecelšanu amatā.
152 Skatot kopā šī sprieduma 138.–151. punktā minētos apstākļus – ar nosacījumu, ka šajā ziņā galīgo vērtējumu veiks iesniedzējtiesa –, var nonākt pie secinājuma, ka, pirmkārt, konkrētais tiesnesis ir iecelts, acīmredzami neievērojot Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) tiesnešu iecelšanas procedūras pamatnoteikumus, kas ir konkrētās tiesu sistēmas izveides un darbības neatņemama sastāvdaļa šī sprieduma 130. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē.
153 Otrkārt, un ar šo pašu nosacījumu, arī visi minētie apstākļi kopumā var novest iesniedzējtiesu pie secinājuma, ka apstākļi, kādos konkrētais tiesnesis ir iecelts amatā, ir apdraudējuši pamatlietā apskatītā iecelšanas procesa rezultāta integritāti, veicinot pamatotu šaubu rašanos indivīdiem par šī tiesneša ārēju neietekmējamību un par viņa neitralitāti attiecībā pret izvērtējamām interesēm, un tādējādi var izraisīt to, ka šis tiesnesis nešķiet neatkarīgs vai objektīvs, un tas var apdraudēt paļāvību, kāda tiesai ir jārada šajos indivīdos demokrātiskā un tiesiskā sabiedrībā.
154 Ja iesniedzējtiesa nonāks pie šādiem secinājumiem, tad būs jāatzīst, ka apstākļi, kādos konkrētais tiesnesis ir iecelts amatā, šajā gadījumā var liegt izpildīt no LES 19. panta 1. punkta otrās daļas izrietošo prasību, saskaņā ar kuru, ja tiesai, tāpat kā tai, kurā minētajam tiesnesim šajā gadījumā ir vienpersoniski jālemj, ir jālemj par tiesneša pārcelšanu bez viņa piekrišanas, kuram, kā W.Ż. varētu nākties interpretēt un piemērot Savienības tiesības, tad šādai tiesai ir jābūt neatkarīgai, objektīvai un tiesību aktos noteiktai šīs tiesību normas izpratnē.
155 Šajā gadījumā iesniedzējtiesai atbildēs, kas tai jāsniedz uz Sąd Najwyższy (Izba Cywilna) (Augstākā tiesa (Civillietu palāta)) triju tiesnešu sastāvā uzdotajiem jautājumiem, vēl būs jāprecizē, ka šai pēdējai minētajai tiesai saskaņā ar Savienības tiesību pārākuma principu apstrīdētais rīkojums ir jāuzskata par spēkā neesošu, un tas nevar būt pretrunā nevienai citai valsts tiesību normai.
156 Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ar Savienības tiesību pārākuma principu tiek nostiprināta Savienības tiesību prioritāte pār dalībvalstu tiesībām. Tādējādi šis princips nosaka pienākumu visām dalībvalstu struktūrām nodrošināt dažādo Savienības normu pilnīgu iedarbību, un dalībvalstu tiesības nevar ietekmēt iedarbību, kura šīm dažādajām normām ir atzīta minēto valstu teritorijā (spriedums, 2021. gada 18. maijs, Asociaţia “Forumul Judecătorilor din România” u.c., C‑83/19, C‑127/19, C‑195/19, C‑291/19, C‑355/19 un C‑397/19, 244. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
157 Tādējādi saskaņā ar Savienības tiesību pārākuma principu tas, ka dalībvalsts atsaucas uz valsts tiesību normām, pat ja tās ir konstitucionāla rakstura, nevar apdraudēt Savienības tiesību vienotību un efektivitāti. Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai Savienības tiesību pārākuma principam piemītošās sekas ir saistošas visām dalībvalsts iestādēm un iekšējās valsts tiesību normas, tostarp konstitucionāla rakstura, nevar tam radīt šķērsli (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 18. maijs, Asociaţia “Forumul Judecătorilor din România” u.c., C‑83/19, C‑127/19, C‑195/19, C‑291/19, C‑355/19 un C‑397/19, 245. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
158 It īpaši jebkurai valsts tiesai kā dalībvalsts iestādei, izskatot lietu atbilstoši savai kompetencei, ir pienākums nepiemērot nevienu valsts tiesību normu, kas ir pretrunā Savienības tiesību normai, kurai ir tieša iedarbība tajā izskatāmajā lietā (spriedums, 2021. gada 18. maijs, Asociaţia “Forumul Judecătorilor din România” u.c., C‑83/19, C‑127/19, C‑195/19, C‑291/19, C‑355/19 un C‑397/19, 248. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
159 Tādējādi ņemot vērā, ka LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā dalībvalstīm ir noteikts pienākums sasniegt skaidru un precīzu rezultātu, kas nav saistīts ne ar kādu nosacījumu attiecībā uz to tiesu neatkarību, kurām ir jāinterpretē un jāpiemēro Savienības tiesības, tad Sąd Najwyższy (Izba Cywilna) (Augstākā tiesa (Civillietu palāta)) triju tiesnešu sastāvā atbilstoši savai kompetencei arī ir pienākums nodrošināt šīs tiesību normas pilnīgu iedarbību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 18. maijs, Asociaţia “Forumul Judecătorilor din România” u.c., C‑83/19, C‑127/19, C‑195/19, C‑291/19, C‑355/19 un C‑397/19, 250. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra), un tas šajā gadījumā nozīmē – ar nosacījumu par iesniedzējtiesai vēl veicamo novērtējumu –, ka, ņemot vērā šī sprieduma 39. punktā izklāstīto, šis rīkojums jāuzskata par spēkā neesošu.
160 Šajā ziņā vēl jāprecizē – ja iesniedzējtiesa uzskatīs, ka šādu rīkojumu ir izdevusi tiesa, kas Savienības tiesību izpratnē nav neatkarīga, objektīva un tiesību aktos noteikta, tad nevienu apsvērumu, kas izriet no tiesiskās drošības principa vai kas ir saistīts ar apgalvoto res judicata spēku, šajā gadījumā nevarēs lietderīgi izvirzīt, lai liegtu tādai tiesai kā Sąd Najwyższy (Izba Cywilna) (Augstākā tiesa (Civillietu palāta)), izskatot lietu triju tiesnešu sastāvā, uzskatīt šo rīkojumu par spēkā neesošu.
161 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka LES 19. panta 1. punkta otrā daļa un Savienības tiesību pārākuma princips ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesai, kurā iesniegts pieteikums par noraidīšanu saistībā ar prasību, ar kuru tiesnesis, kas strādā tiesā, kura var interpretēt un piemērot Savienības tiesības, apstrīd lēmumu par viņa pārcelšanu bez viņa piekrišanas, par spēkā neesošu ir jāuzskata rīkojums, ar ko tiesa, lemjot pēdējā instancē un viena tiesneša sastāvā, ir noraidījusi minēto prasību, ja šādas sekas ir vajadzīgas, lai garantētu Savienības tiesību pārākumu, ņemot vērā konkrēto procesuālo situāciju, un ja no visiem nosacījumiem un apstākļiem, kādos ir iecelts amatā šis tiesnesis, kas skata lietas vienpersoniski, izriet, ka šī iecelšana amatā ir notikusi, acīmredzami pārkāpjot tiesnešu iecelšanas procedūras pamatnoteikumus, kuri ir konkrētās tiesu sistēmas izveides un darbības neatņemama sastāvdaļa, un ir apdraudēta šajā procesā sasniedzamā rezultāta integritāte, radot pamatotas šaubas indivīdiem par konkrētā tiesneša ārēju neietekmējamību un neitralitāti, un tādējādi minēto rīkojumu nevar uzskatīt par tādu, ko ir izdevusi neatkarīga, objektīva un tiesību aktos noteikta tiesa minētās LES 19. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē.
Par tiesāšanās izdevumiem
162 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:
LES 19. panta 1. punkta otrā daļa un Savienības tiesību pārākuma princips ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesai, kurā iesniegts pieteikums par noraidīšanu saistībā ar prasību, ar kuru tiesnesis, kas strādā tiesā, kura var interpretēt un piemērot Savienības tiesības, apstrīd lēmumu par viņa pārcelšanu bez viņa piekrišanas, par spēkā neesošu ir jāuzskata rīkojums, ar ko tiesa, lemjot pēdējā instancē un viena tiesneša sastāvā, ir noraidījusi minēto prasību, ja šādas sekas ir vajadzīgas, lai garantētu Savienības tiesību pārākumu, ņemot vērā konkrēto procesuālo situāciju, un ja no visiem nosacījumiem un apstākļiem, kādos ir iecelts amatā šis tiesnesis, kas skata lietas vienpersoniski, izriet, ka šī iecelšana amatā ir notikusi, acīmredzami pārkāpjot tiesnešu iecelšanas procedūras pamatnoteikumus, kuri ir konkrētās tiesu sistēmas izveides un darbības neatņemama sastāvdaļa, un ir apdraudēta šajā procesā sasniedzamā rezultāta integritāte, radot pamatotas šaubas indivīdiem par konkrētā tiesneša ārēju neietekmējamību un neitralitāti, un tādējādi minēto rīkojumu nevar uzskatīt par tādu, ko ir izdevusi neatkarīga, objektīva un tiesību aktos noteikta tiesa minētās LES 19. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē.
[Paraksti]