Lieta T‑115/20
Carles Puigdemont i Casamajó
un
Antoni Comín i Oliveres
pret
Eiropas Parlamentu
Vispārējās tiesas (sestā palāta paplašinātā sastāvā) 2023. gada 5. jūlija spriedums
Atcelšanas prasība – Institucionālās tiesības – Parlamenta loceklis – Parlamenta priekšsēdētāja atteikums apmierināt lūgumu aizstāvēt privilēģijas un imunitāti – Nepārsūdzams akts – Nepieņemamība
Atcelšanas prasība – Apstrīdami tiesību akti – Jēdziens – Tiesību akti, kas rada saistošas tiesiskās sekas – Vērtējums, ņemot vērā akta saturu, tā pieņemšanas kontekstu un autora kompetenci – Parlamenta priekšsēdētāja atteikums apmierināt lūgumu aizstāvēt Parlamenta locekļu privilēģijas un imunitāti – Akts, kura mērķis nav radīt saistošas tiesiskās sekas – Nepieņemamība
(LESD 263. pants; Protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 9. pants; Eiropas Parlamenta Reglamenta 9. pants)
(skat. 36.–38., 54.–56., 74.–77., 82., 83., 87. un 89. punktu)
Rezumējums
Prasītāji pieteica savas kandidatūras Eiropas Parlamenta vēlēšanās, kuras Spānijā notika 2019. gada 26. maijā un kuru rezultātā tika paziņots, ka viņi ir ievēlēti (1). 2019. gada 15. jūnijā Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija) izmeklētājtiesnesis atteicās atsaukt valsts apcietināšanas orderus, ko Spānijas krimināllietu tiesas attiecībā uz prasītājiem bija izsniegušas pret tiem notiekošajā kriminālprocesā par tādiem nodarījumiem kā sacelšanās, dumpis un publisko līdzekļu nelikumīga piesavināšanās.
2019. gada 17. jūnijā Junta Electoral Central (Centrālā vēlēšanu komisija, Spānija) nosūtīja Parlamentam Spānijā ievēlēto kandidātu sarakstu, kurā prasītāju vārdi nebija iekļauti. 20. jūnijā tā paziņoja Parlamentam lēmumu, kurā tā konstatēja, ka prasītāji nebija devuši zvērestu vai solījumu ievērot Spānijas Konstitūciju, kā prasīts Spānijas Vēlēšanu likumā (2), un tādējādi pasludināja prasītājiem piešķirtās Parlamenta deputāta amata vietas par brīvām, kā arī apturēja visas privilēģijas, kas viņiem būtu pienākušās saistībā ar viņu amata pienākumu pildīšanu, līdz brīdim, kad viņi būs devuši šo zvērestu vai šo solījumu. 2019. gada 26. maija vēlēšanās jaunievēlētā Parlamenta pirmā sasaukuma sēde tika atklāta 2019. gada 2. jūlijā bez prasītāju klātbūtnes.
Ar 2019. gada 10. oktobra elektroniskā pasta vēstuli Eiropas Parlamenta deputāte, rīkojoties prasītāju vārdā, iesniedza jaunievēlētā Parlamenta priekšsēdētājam 38 deputātu, tostarp viņas pašas, parakstītu pieprasījumu, kurā Parlamentam tika lūgts aizsargāt prasītāju parlamentāro imunitāti, kas paredzēta Protokolā Nr. 7 par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā (3). 2019. gada 10. decembrī Parlamenta priekšsēdētājs noraidīja šo pieprasījumu, tostarp norādot, ka Parlaments nevar uzskatīt prasītājus par Parlamenta deputātiem, jo Spānijas iestādes nav oficiāli paziņojušas par viņu ievēlēšanu Vēlēšanu akta (4) izpratnē.
Prasītāji Vispārējā tiesā cēla prasību atcelt šo lēmumu.
Parlaments, ko atbalstīja Spānijas Karaliste, izvirzīja iebildi par prasības nepieņemamību, kas balstīta uz apstrīdama akta LESD 263. panta izpratnē neesamību.
Vispārējā tiesa paplašinātā sastāvā apmierina šo iebildi par nepieņemamību un tādējādi noraida prasību kā nepieņemamu, jo tā nav vērsta pret aktu, kas apstrīdams, ceļot LESD 263. pantā paredzēto atcelšanas prasību.
Vispārējās tiesas vērtējums
Iesākumā Vispārējā tiesa atgādina pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru par apstrīdamu aktu LESD 263. panta izpratnē uzskata jebkuru iestāžu pieņemtu aktu – lai kāds arī būtu tā veids vai forma –, kas paredzēts tādu saistošu juridisku seku radīšanai, kuras var ietekmēt prasītāja intereses, būtiski mainot tā tiesisko stāvokli.
Vispārējā Tiesa arī precizē, ka Savienības iestādes atbilde uz tai iesniegtu pieteikumu var arī nebūt lēmums LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē, kas tādējādi pavērtu šīs atbildes adresātam iespēju celt atcelšanas prasību. Turklāt gadījumā, ja Savienības iestādes lēmums ir noraidošs, šis lēmums ir jāvērtē atkarībā no tā, uz kāda veida lūgumu ar to tiek atbildēts. Tādējādi iestādes veikts tai iesniegta lūguma noraidījums nav kvalificējams par aktu, par kuru var celt atcelšanas prasību, ja šis lūgums nav vērsts uz to, lai šī iestāde veiktu kādu pasākumu, kas radītu saistošas tiesiskas sekas.
Šajā lietā, lai noskaidrotu, vai atteikums, ko Parlamenta priekšsēdētājs devis attiecībā uz pieprasījumu aizstāvēt prasītāju parlamentāro imunitāti, ir apstrīdams akts LESD 263. panta izpratnē, Vispārējā tiesas pārbauda, vai prasītais lēmums par aizstāvību varēja radīt tiesiskas sekas.
Šajā ziņā, pirmkārt, Vispārējā tiesa noraida prasītāju argumentāciju par to, ka Parlamenta ekskluzīvā kompetence atcelt imunitāti kādam no tā deputātiem (5) tam piešķirtu ekskluzīvu kompetenci pieņemt saistošu lēmumu par to, vai deputātam ir vai nav imunitāte kādā konkrētā lietā.
Otrkārt, Vispārējā tiesa norāda, ka saskaņā ar Protokolu Nr. 7 (6) savā valstī Parlamenta deputātiem ir imunitāte, ko saskaņā ar valsts tiesību aktiem piešķir attiecīgās valsts parlamenta locekļiem. Tādējādi Eiropas Parlamenta deputātiem savā valsts teritorijā esošās imunitātes apjoms un tvērums jeb, citiem vārdiem sakot, šīs imunitātes materiāltiesiskais saturs ir noteikts dažādajās valstu tiesībās. Vispārējā tiesa no tā secina, ka gadījumā, ja dalībvalsts tiesībās ir paredzēta valsts parlamenta deputātu imunitātes aizstāvēšanas procedūra, kas šim parlamentam ļauj vērsties tiesu vai policijas iestādēs, tostarp pieprasot apturēt kriminālvajāšanu attiecībā uz kādu no tā deputātiem, tādas pašas pilnvaras ir atzītas Parlamentam attiecībā uz Eiropas Parlamenta deputātiem, kuri ir ievēlēti no šīs valsts.
Treškārt, Vispārējā tiesa konstatē, ka valsts tiesību normas (7) atbilstoši tam, kā tās tiek interpretētas valsts tiesās (8), nepiešķir Spānijas parlamentam tiesības – gadījumā, kad valsts tiesa neatzīst kāda sava deputāta imunitāti, – aizstāvēt šo imunitāti, tostarp pieprasot apturēt pret viņu uzsākto tiesvedību. Līdz ar to Parlamentam, pamatojoties uz valsts tiesībām, uz kurām ir atsauce Protokolā Nr. 7, nav šādu pilnvaru attiecībā uz deputātiem, kas ievēlēti no Spānijas Karalistes.
No tā izriet, ka Parlamentam nav tādu pilnvaru, kuru pamatā būtu normatīvs akts, lai pieņemtu lēmumu aizstāvēt prasītāju imunitāti, kas Spānijas tiesu iestādēm radītu saistošas tiesiskās sekas. Tāpēc Parlaments, atbildot uz pieprasījumu aizstāvēt prasītāju parlamentāro imunitāti, nevarēja pieņemt lēmumu, kas rada saistošas tiesiskās sekas.
Līdz ar to Parlamenta priekšsēdētāja atteikums apmierināt šo pieprasījumu nav apstrīdams akts LESD 263. panta izpratnē.