TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)
2017. gada 19. oktobrī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Muitas savienība un kopējais muitas tarifs – Regula (EEK) Nr. 2913/92 – 201. panta 3. punkta otrā daļa, kā arī 221. panta 3. un 4. punkts – Regula (EEK) Nr. 2777/75 – Regula (EK) Nr. 1484/95 – Papildu ievedmuitas nodokļi – Mākslīga struktūra, kas ir domāta, lai izvairītos no maksājamajiem papildu nodokļiem – Muitas deklarācijas pamatā esošās informācijas nepatiesums – Personas, kuras var tikt atzītas par atbildīgām par muitas parādu – Noilguma termiņš
Lieta C‑522/16
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2016. gada 30. septembrī un kas Tiesā reģistrēts 2016. gada 7. oktobrī, tiesvedībā
A
pret
Staatssecretaris van Financiën.
TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen], tiesneši J. Malenovskis [J. Malenovský], M. Safjans [M. Safjan], D. Švābi [D. Šváby] un M. Vilars [M. Vilaras] (referents),
ģenerāladvokāts M. Kamposs Sančess-Bordona [M. Campos Sánchez-Bordona],
sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– A vārdā – C. H. Bouwmeester, nodokļu konsultants,
– Nīderlandes valdības vārdā – M. Bulterman un H. Stergiou, pārstāves,
– Beļģijas valdības vārdā – M. Jacobs un J. Van Holm, advocaten,
– Eiropas Komisijas vārdā – A. Caeiros un F. Wilman, pārstāvji,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 1992. gada 12. oktobra Regulas (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV 1992, L 302, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 16. novembra Regulu (EK) Nr. 2700/2000 (OV 2000, L 311, 17. lpp.) (turpmāk tekstā – “Muitas kodekss”), 62. pantu, 201. panta 3. punkta otro daļu, kā arī 221. panta 3. un 4. punktu, tos lasot kopsakarā, pirmkārt, ar Padomes 1975. gada 29. oktobra Regulu (EEK) Nr. 2777/75 par mājputnu gaļas tirgus kopīgo organizāciju (OV 1975, L 282, 77. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2003. gada 14. aprīļa Regulu (EK) Nr. 806/2003 (OV 2003, L 122, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 2777/75”), un, otrkārt, ar Komisijas 1995. gada 28. jūnija Regulu (EK) Nr. 1484/95, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus par papildu ievedmuitas sistēmas ieviešanu un reprezentatīvo cenu noteikšanu mājputnu gaļas un olu nozarē, kā arī ovalbumīnam, un atceļ Regulu Nr. 163/67/EEK (OV 1995, L 145, 47. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Komisijas 1999. gada 29. marta Regulu (EK) Nr. 684/1999 (OV 1999, L 86, 6. lpp.) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1484/95”).
2 Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp A un Staatssecretaris van Financiën (valsts sekretārs finanšu lietās, Nīderlande) par vairākiem paziņojumiem par papildu ievedmuitas nodokļa un apgrozījuma nodokļa samaksu.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
Muitas kodekss
3 Muitas kodeksa 4. pantā bija paredzēts:
“Šajā Kodeksā terminiem ir šāda nozīme:
[..]
9) “Muitas parāds” nozīmē personas pienākumu samaksāt ievedmuitas nodokļu summu (ievedmuitas parāds) vai izvedmuitas nodokļu summu (izvedmuitas parāds), kas piemērojams atsevišķām precēm saskaņā ar spēkā esošajiem Kopienas noteikumiem.
10) “Ievedmuitas nodokļi” nozīmē:
– muitas nodokļus un muitas nodokļiem līdzvērtīgus maksājumus, kas jāmaksā, preces ievedot,
– lauksaimniecības maksājumus un citus ievedmuitas maksājumus, kas ieviesti ar kopējo lauksaimniecības politiku vai īpašu režīmu, kurš attiecas uz atsevišķām lauksaimniecības ražojumu pārstrādes precēm.
[..]
16) “Muitas procedūra” nozīmē:
a) laišanu brīvā apgrozībā;
[..].”
4 Saskaņā ar Muitas kodeksa 62. pantu:
“1. Rakstveida deklarācija izpildāma veidlapā, kas atbilst šim nolūkam noteiktajam oficiālajam paraugam. Tai ir jābūt parakstītai, un tajā jābūt visām ziņām, kas nepieciešamas tās muitas procedūras noteikumu īstenošanai, kurai preces ir deklarētas.
2. Deklarācijai pievieno visus dokumentus, kas vajadzīgi tās muitas procedūras īstenošanai, kurai preces deklarētas.”
5 Muitas kodeksa 79. pants bija izteikts šādā redakcijā:
“Preču laišana brīvā apgrozībā dod ārpuskopienas precēm Kopienas preču statusu.
Tas nozīmē tirdzniecības politikas pasākumu piemērošanu, pārējo ar preču ievešanu saistīto formalitāšu izpildi un jebkādu likumā noteikto nodokļu uzlikšanu.”
6 Muitas kodeksa 201. pantā bija paredzēts:
“1. Ievedmuitas parāds rodas:
a) laižot brīvā apgrozībā ar ievedmuitas nodokli apliekamās preces
vai
b) nododot šādas preces pagaidu ievešanas procedūrā ar daļēju atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļa.
2. Muitas parāds rodas attiecīgās muitas deklarācijas pieņemšanas brīdī.
3. Parādnieks ir deklarētājs. Netiešas pārstāvības gadījumā parādnieks ir arī persona, kuras uzdevumā ir aizpildīta muitas deklarācija.
Ja muitas deklarācija attiecībā uz vienu no 1. punktā minētajām procedūrām sastādīta, pamatojoties uz informāciju, kas veicinājusi pilnīgu vai daļēju likumā noteikto muitas nodokļu neiekasēšanu, personas, kuras sniegušas deklarācijas sastādīšanai vajadzīgo informāciju un zinājušas vai kurām būtu bijis jāzina, ka šāda informācija ir nepatiesa, var arī tikt uzskatītas par parādniekiem saskaņā ar spēkā esošajiem attiecīgās valsts noteikumiem.”
7 Muitas kodeksa 221. pantā bija noteikts:
“1. Muitas nodokļa summu, tiklīdz tā iegrāmatota, dara zināmu parādniekam saskaņā ar attiecīgajām procedūrām.
[..]
3. Paziņojumu [parādniekam] iesniedz pēc tam, kad beidzies trīs gadu laika posms pēc dienas, kurā radies muitas parāds. Šo termiņu aptur uz pārsūdzības procesa laiku, skaitot no brīža, kad ir iesniegta pārsūdzība 243. panta nozīmē.
4. Ja muitas parāds ir tādas darbības iznākums, par kuru tajā laikā, kad tā izdarīta, būtu paredzēta kriminālatbildība, summu atbilstīgi spēkā esošajos noteikumos izklāstītajiem nosacījumiem var paziņot [parādniekam] pēc tam, kad beidzies 3. punktā minētais trīs gadu laika posms.”
Regula Nr. 2777/75
8 Regulas Nr. 2777/75 1. panta 1. punktā ir uzskaitītas preces, kas tiek regulētas ar mājputnu gaļas tirgus kopīgo organizāciju.
9 Šīs regulas 5. pantā ir noteikts:
“1. Lai nepieļautu vai novērstu nelabvēlīgu ietekmi uz Kopienas tirgu, kas var rasties dažu 1. panta 1. punktā uzskaitīto produktu ievešanas rezultātā, importējot vienu vai vairākus šādus produktus ar kopējā muitas tarifā noteikto nodokļu likmi, maksā papildu ievedmuitu, ja ir izpildīti Lauksaimniecības nolīguma, kas noslēgts saskaņā ar Līguma 228. pantu daudzpusējo tirdzniecības sarunu Urugvajas kārtas laikā, 5. pantā izklāstītie nosacījumi, izņemot gadījumu, kad nepastāv varbūtība, ka šāds imports var radīt traucējumus Kopienas tirgū vai ka sekas būtu nesamērojamas ar izvirzīto mērķi.
2. Sliekšņa cenas, zem kurām drīkst uzlikt papildu ievedmuitu, ir tās, kuras Kopiena nosūtījusi Pasaules Tirdzniecības organizācijai.
Sliekšņa daudzumus, kas jāpārsniedz, lai tiktu uzlikts papildu ievedmuitas nodoklis, nosaka, galvenokārt balstoties uz preču importu Kopienā iepriekšējos trīs gados pirms tā gada, kad sākusi izpausties vai var sākt izpausties 1. punktā minētā nelabvēlīgā ietekme.
3. Importa cenas, kas jāņem vērā, uzliekot papildu ievedmuitu, nosaka, pamatojoties uz attiecīgā sūtījuma CIF importa cenām.
Šāda iemesla dēļ importa CIF cenas salīdzina ar šā produkta reprezentatīvajām cenām pasaules tirgū vai šā produkta importa tirgū Kopienā.
4. Komisija saskaņā ar procedūru, kas noteikta 17. pantā, pieņem sīki izstrādātus šā panta piemērošanas noteikumus. Minētie noteikumi jo īpaši attiecas uz:
a) produkt[iem], kuriem saskaņā ar Lauksaimniecības nolīguma 5. pantu uzliek papildu ievedmuitu;
b) pārēj[iem] kritērij[iem], kas nepieciešami, lai nodrošinātu 1. punkta piemērošanu saskaņā ar Lauksaimniecības nolīguma 5. pantu.”
Regula Nr. 1484/95
10 Regula Nr. 1484/95 tās sākotnējā redakcijā tika pieņemta tostarp uz Regulas Nr. 2777/75 5. panta 4. punkta pamata.
11 Regulas Nr. 1484/95 1. pantā ir noteikts:
“[Regulas] [..] Nr. 2777/75 5. panta 1. punktā [..] minētos papildu ievedmuitas nodokļus (še turpmāk “papildu nodokļi”) piemēro produktiem, kas uzskaitīti I pielikumā un kuru izcelsme ir šajā pielikumā norādītajās valstīs.
[Regulas] [..] Nr. 2777/75 5. panta 2. punktā [..] minētās atbilstīgās sliekšņa cenas ir sniegtas II pielikumā.”
12 Šīs regulas 3. pantā ir noteikts:
“1. Papildu nodokli aprēķina saskaņā ar 4. panta noteikumiem, ņemot vērā attiecīgās kravas CIF importa cenu.
2. Ja CIF importa cena par 100 kg pārsniedz piemērojamo reprezentatīvo cenu, kas minēta 2. panta 1. punktā, importētājs iesniedz importētāju dalībvalstu kompetentajām iestādēm vismaz šādus pierādījumus:
– pirkuma līgumu vai citu līdzvērtīgu dokumentu,
– apdrošināšanas līgumu,
– faktūrrēķinu,
– izcelsmes sertifikātu (vajadzības gadījumā),
– pārvadājumu līgumu
– un – attiecībā uz jūras pārvadājumiem – konosamentu.
3. Importētājam 2. punktā minētajā gadījumā jāiemaksā Komisijas [1993. gada 2. jūlija] Regulas (EEK) Nr. 2454/93 [(OV 1993, L 253, 1. lpp.)] 248. panta 1. punktā minētais nodrošinājums, kas vienāds ar starpību starp papildu ievedmuitu, kas aprēķināta, ņemot vērā attiecīgajam produktam piemērojamo reprezentatīvo cenu [..].
4. Viena mēneša laikā, kopš attiecīgais produkts ir pārdots, ievērojot sešu mēnešu termiņu, kas sākas dienā, kad pieņemta deklarācija par laišanu brīvā apgrozībā, importētājam jāpierāda, ka krava ir realizēta atbilstoši nosacījumiem, apstiprinot 2. punktā minēto cenu pareizību. Ja kāds no šiem abiem termiņiem nav ievērots, iemaksātais nodrošinājums tiek zaudēts. Tomēr pēc importētāja pienācīgi pamatota lūguma kompetentās iestādes šo sešu mēnešu termiņu var pagarināt ne vairāk kā par trim mēnešiem.
Iemaksāto nodrošinājumu atmaksā, ja muitas iestādēm tiek sniegti pietiekami pierādījumi par realizācijas nosacījumiem.
Pretējā gadījumā nodrošinājumu ietur kā papildu nodokļa samaksu.
5. Ja pārbaudes laikā kompetentās iestādes atklāj, ka šā panta prasības nav izpildītas, tās atgūst piekritīgo ievedmuitu saskaņā ar [Muitas kodeksa] 220. pantu. Atgūstamajai ievedmuitai vai atlikušajai atgūstamajai ievedmuitai pieskaita procentus, ko aprēķina no dienas, kad preces tika laistas brīvā apgrozībā, līdz atgūšanas dienai. Piemērojamā procentu likme ir likme, kas ir spēkā atgūšanas darbībām saskaņā ar valsts tiesību aktiem.”
13 Regulas Nr. 1484/95 4. pantā ir noteikts:
“1. Ja starpība starp attiecīgo 1. panta 2. punktā minēto attiecīgo sliekšņa cenu un attiecīgās kravas CIF importa cenu:
a) ir mazāka vai vienāda ar 10 % no sliekšņa cenas, papildu nodokli neuzliek;
b) pārsniedz 10 %, bet ir mazāka vai vienāda ar 40 % no sliekšņa cenas, papildu nodoklis ir 30 % no summas, par kādu starpība pārsniedz 10 %;
c) pārsniedz 40 %, bet ir mazāka vai vienāda ar 60 % no sliekšņa cenas, papildu nodoklis ir 50 % no summas, par kādu starpība pārsniedz 40 %, plus b) punktā atļautais papildu nodoklis;
d) pārsniedz 60 %, bet ir mazāks vai vienāds ar 75 % no sliekšņa cenas, papildu nodoklis ir 70 % no summas, par kādu starpība pārsniedz 60 %, plus b) un c) punktā atļautais papildu nodoklis;
e) pārsniedz 75 % no sliekšņa cenas, papildu nodoklis ir 90 % no summas, par kādu starpība pārsniedz 75 %, plus b), c) un d) punktā atļautais papildu nodoklis.”
14 Sliekšņa cena un reprezentatīvā cena katram Regulā Nr. 1484/95 minētajam produktam ir attiecīgi norādītas šīs regulas II un I pielikumā.
Nīderlandes tiesības
AWR
15 1959. gada 2. jūlija Algemene wet inzake rijksbelastingen (Vispārējais likums par valsts nodokļiem) (Stb. 1959, Nr. 301), redakcijā, kas bija piemērojama līdz 2008. gada 1. februārim (turpmāk tekstā – “AWR”), 22.e pantā bija noteikts:
“1. Ja nav bijis iespējams noteikt precīzu saskaņā ar likumu maksājamo ievedmuitas nodokļu apmēru tādas rīcības dēļ, par ko var uzsākt kriminālvajāšanu, paziņojumu par samaksu var izdot piecu gadu laikā, sākot no dienas, kurā radies muitas parāds.
2. 1. punkts nav piemērojams attiecībā uz personām, kuru rīcība vai bezdarbība nav bijusi vērsta uz to, lai izvairītos no ievedmuitas nodokļiem.”
Muitas likums
16 1995. gada 2. novembra Douanewet (Muitas likums) (Stb. 1995, Nr. 553), redakcijā, kas bija piemērojama līdz 2008. gada 1. augustam, 48. panta 1. punktā bija noteikts:
“1. Persona,
a. kas iesniedz kļūdainu vai nepilnīgu likumā noteiktu deklarāciju;
b. kurai ir ar likumu noteikts pienākums:
1°. sniegt informāciju, datus vai norādes un kura tos neiesniedz vai iesniedz kļūdainus un nepilnīgus;
[..]
tiek sodīta ar brīvības atņemšanu uz ne vairāk kā sešiem mēnešiem vai ar trešās kategorijas naudas sodu.”
Valdības noteikumi par muitu
17 1996. gada 4. marta Douanebesluit (Valdības noteikumi par muitu) (Stb. 1996, Nr. 166) 54. pants ir izteikts šādā redakcijā:
“Ja Muitas kodeksa [..] 201. panta 3. punkta otrajā daļā minētā muitas deklarācija ir noformēta, pamatojoties uz informāciju, kuras dēļ daļēji netiek iekasēts ievedmuitas nodoklis, parādniece ir arī persona, kas sniegusi šo deklarācijas noformēšanai vajadzīgo informāciju un kas zināja vai kam būtu bijis jāzina, ka šāda informācija ir nepatiesa.”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
18 2005. un 2006. gadā sabiedrība F, kuras juridiskā adrese ir Vācijā, noformēja vairākas deklarācijas jēlas saldētas vistas gaļas, kuras izcelsme bija tostarp no Brazīlijas un Argentīnas, laišanai brīvā apgrozībā.
19 Šajā laikposmā visas sabiedrības F kapitāldaļas piederēja sabiedrībai D, kas arī ir reģistrēta Vācijā. A, viņa dēls B un trešā persona X visi bija sabiedrības D akcionāri un bija tās valdē. Līdz 2005. gada februārim A bija sabiedrības F administrators, vēlāk šajā amata viņu nomainīja X.
20 Produktus, uz ko attiecās šī sprieduma 18. punktā minētās deklarācijas par laišanu brīvā apgrozībā, sabiedrība F iegādājās no sabiedrības K, kas ir reģistrēta Urugvajā. Minētajām deklarācijām bija pievienoti sabiedrības K sagatavotie rēķini, un šajās deklarācijās norādīto cenu sabiedrība K iekasēja no sabiedrības F. Cena, ko samaksāja šī pēdējā sabiedrība, to pārveidojot CIF importa cenās saskaņā ar Regulas Nr. 2777/75 5. panta 3. punktu, katru reizi bija augstāka par sliekšņa cenu, un tam bija tādas sekas, ka nebija maksājams nekāda veida Regulās Nr. 2777/75 un Nr. 1484/95 paredzētais papildu ievedmuitas nodoklis.
21 Sabiedrība F pēc tam pārdeva visus šos produktus sabiedrībai G, kas ir reģistrēta Šveicē, un, lai izpildītu savu pienākumu, kas izriet no Regulas Nr. 1484/95 3. panta 4. punkta, tā iesniedza Nīderlandes muitas iestādēm šīm pārdošanām atbilstošos rēķinus. Sabiedrības F iekasētā cena no sabiedrības G sistemātiski bija augstāka par to, kādu sabiedrība K iekasēja no sabiedrības F. 99 % no sabiedrības G akcijām piederēja A dēlam B, kas vienlaikus bija arī sabiedrības G administrators.
22 Nīderlandes muitas iestādes lūdza informāciju par sabiedrības F importēto produktu tālākajām pārdošanām. Nesaņemot apmierinošas atbildes, tās uzskatīja, ka no sabiedrības F iesniegtie dokumenti neļauj noteikt, vai no šīs sabiedrības iekasētā CIF importa cena bija augstāka par sliekšņa cenu. Šādos apstākļos Minister van Landbouw, Natuur en Voedselkwaliteit (lauksaimniecības, dabas un pārtikas kvalitātes ministrs, turpmāk tekstā – “ministrs”) 2008. gada 10. septembrī, rīkodamies kā muitas iestāde, izdeva vairākus paziņojumus par samaksu (turpmāk tekstā – “paziņojumi par nodokli I”), kuri bija adresēti tostarp A, lai atbilstoši Regulas Nr. 1484/95 3. panta 5. punktam un 4. pantam pieprasītu papildu nodokļu samaksu par importu, kas ir minēts attiecīgajās deklarācijās par preču laišanu brīvā apgrozībā, kā arī apgrozījuma nodokļa samaksu par daļu no attiecīgajām precēm.
23 Pēc papildu pārbaudes Nīderlandes muitas iestādes konstatēja, ka sabiedrības F importēto preču pirkšana un pārdošana vienmēr tikusi veikta, ievērojot iepriekš noteiktu shēmu. Sabiedrība G iegādājās attiecīgās preces no Dienvidamerikas piegādātājiem par cenām, kas ir zemākas par sliekšņa cenām, un tās pārdeva tālāk sabiedrībai K par cenām, kas ievērojami pārsniedz sliekšņa cenas. Šī pēdējā sabiedrība pārdeva preces par cenu, kas bija nedaudz augstāka par to, par kādu tā pati tās bija iegādājusies no sabiedrības F, kura tad veica šo preču importu, lai tās laistu brīvā apgrozībā Eiropas Savienībā. Sabiedrība F tās pārdeva tālāk sabiedrībai G par vēl augstāku cenu. Sabiedrība G tās pārdeva tālāk sabiedrībai D par cenu, kas bija zemāka gan par cenu, par kādu tā šīs preces bija iegādājusies, gan par sliekšņa cenu. Visbeidzot sabiedrība D pārdeva preces klientiem par cenu, kas bija augstāka par to, par kādu tā bija iegādājusies preces no sabiedrības G, tomēr zemāka gan par cenu, kādu šī sabiedrība G bija samaksājusi sabiedrībai F, gan par cenu, kādu sabiedrība F bija samaksājusi sabiedrībai K preču importa brīdī, gan arī zemāka par sliekšņa cenu.
24 Ņemot vērā šos konstatējumus un ciešās saiknes starp sabiedrībām D, F un G, Nīderlandes muitas iestādes uzskatīja, ka A kopā ar citiem tirgus dalībniekiem bija izveidojis darījumu shēmu, ar kuru Regulā Nr. 2777/75 paredzētā produktu, kuri tika nopirkti no neatkarīgiem Dienvidamerikas piegādātājiem, sākotnējā cena tika mākslīgi paaugstināta, tādējādi attiecīgo produktu CIF importa cena bija augstāka par sliekšņa cenu, lai izvairītos no Regulās Nr. 2777/75 un Nr. 1484/95 paredzēto papildu nodokļu maksāšanas. Ministrija līdz ar to uzskatīja, ka starp sabiedrībām G un K, kā arī starp sabiedrībām K un F noslēgto pirkuma un pārdevuma līgumu, kā arī starp saistītajām sabiedrībām D, F un G noslēgto līgumu priekšmets bija fiktīvi darījumi. Tādēļ tā uzskatīja, ka cena, kādu no G iekasēja sākotnējie Dienvidamerikas piegādātāji, bija jāizmanto par pamatu, lai aprēķinātu CIF importa cenu un attiecīgā gadījumā maksājamos papildu nodokļus.
25 Tā kā šādi aprēķinātās CIF importa cenas bija zemākas par reprezentatīvo cenu, kas tika ņemta vērā, izdodot paziņojumus par nodokli I, saistībā ar katru sabiedrības F iesniegto deklarāciju bija maksājams augstāks papildu nodoklis par to, kāds bija prasīts minētajos paziņojumos par nodokli. Uzskatīdams, ka attiecīgie muitas parādi bija radušies pēc kļūdainas deklarācijas iesniegšanas Muitas likuma 48. panta 1. punkta izpratnē, ministrs secināja, ka pēc Muitas kodeksa 221. panta 3. punktā noteiktā trīs gadu termiņa beigām no parādnieka var tikt piedzīti maksājamie papildu nodokļi saskaņā ar Muitas kodeksa 221. panta 4. punktu, to piemērojot kopā ar AWR 22.e panta 1. punktu.
26 Līdz ar to 2010. gada 7. un 10. maijā ministrs tostarp A nosūtīja paziņojumu par samaksu attiecībā uz maksājamajiem papildu nodokļiem (turpmāk tekstā – “paziņojumi par nodokli II”). Šie paziņojumi, tāpat kā paziņojumi par nodokli I, tika pieņemti, pamatojoties uz Muitas kodeksa 201. panta 3. punkta otro daļu, lasot to kopā ar Valdības noteikumu par muitu 54. pantu, tādēļ ka sabiedrības F iesniegtajās deklarācijās par laišanu brīvā apgrozībā norādīto cenu avots bija rēķini, kuri tika sagatavoti pēc A norādījumiem, lai gan šī pēdējā minētā persona zināja vai tai bija jāzina, ka minētie rēķini bija balstīti uz mākslīgiem darījumiem.
27 2008. gada 22. septembrī un 2010. gada 19. maijā A iesniedza sūdzības kompetentajā Nīderlandes iestādē attiecīgi par paziņojumiem par nodokli I un paziņojumiem par nodokli II. Šīs sūdzības tika noraidītas ar 2012. gada 16. janvāra lēmumiem, ko A pārsūdzēja Rechtbank Noord-Holland (Ziemeļholandes tiesa, Nīderlande). Tā kā A šajā tiesā celtā prasība tika noraidīta kā nepamatota, A par tās nolēmumu iesniedza apelācijas sūdzību Gerechtshof Amsterdam (Amsterdamas apelācijas tiesa, Nīderlande), kura noraidīja apelācijas sūdzību kā nepamatotu un apstiprināja pirmās instances tiesas spriedumu. A pēc tam par Gerechtshof Amsterdam (Amsterdamas apelācijas tiesa) spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību iesniedzējtiesā.
28 Iesniedzējtiesa piekrīt Gerechtshof Amsterdam vērtējumam, atbilstoši kuram attiecīgie ķēdes darījumi pamatlietā bija ļaunprātīgas darbības 2006. gada 21. februāra sprieduma Halifax u.c. (C‑255/02, EU:C:2006:121, 69. punkts un tajā minētā judikatūra) izpratnē, proti, darījumi, kas tika veikti nevis saistībā ar parastiem komercdarījumiem, bet gan tikai, lai ļaunprātīgi iegūtu ar Savienības tiesībām, it īpaši ar Regulām Nr. 2777/75 un Nr. 1484/95, sniegtās priekšrocības.
29 Ņemot vērā šo vērtējumu, iesniedzējtiesa uzskata, ka, lai izpildītu pienākumu, kas izriet no Regulas Nr. 1484/95 3. panta 2. punkta otrā ievilkuma, sabiedrībai F Nīderlandes muitas iestādēm esot bijuši jāiesniedz Dienvidamerikas piegādātāju sagatavotie un sabiedrībai G izsniegtie rēķini. Iesniedzējtiesai tomēr ir šaubas par to, vai fakts, ka sabiedrība F nav iesniegusi šos rēķinus, ir uzskatāms par “[nepatiesas] deklarācijas noformēšanai vajadzīg[ās] [..]” informācijas sniegšanu Muitas kodeksa 201. panta 3. punkta otrās daļas izpratnē.
30 Iesniedzējtiesai turklāt ir šaubas par to, kāda ir precīzā jēdziena “personas, kuras ir sniegušas nepaties[u] [..] informāciju” piemērošanas joma Muitas kodeksa 201. panta 3. punkta otrās daļas izpratnē. It īpaši tai ir šaubas par to, vai šis jēdziens ir piemērojams arī tādai fiziskai personai kā A, kas pati nesniedza muitas deklarācijas noformēšanai vajadzīgo informāciju un kura arī nevar tikt atzīta par atbildīgu par šādu informācijas sniegšanu juridiskas personas struktūras vai amatpersonas statusā, lai gan tā bija cieši un apzināti iesaistījusies tādas sabiedrību un komercdarījumu struktūras radīšanā un mākslīgā uzbūvē, kuru īstenojot, citas personas ir sniegušas šādu informāciju.
31 Turklāt, tā kā Nīderlandes tiesās A apgalvoja, ka viņš šādi rīkojās tikai pēc apstiprinājuma no muitas tiesību speciālistiem par to, ka šāda struktūra atbilst piemērojamajām tiesību normām, tostarp nodokļu tiesību normām, saņemšanas, iesniedzējtiesai rodas jautājumi par to, kā šis apstāklis ietekmē novērtējumu par Muitas kodeksa 201. panta 3. punkta otrajā daļā paredzēto nosacījumu, atbilstoši kuram personām, kas sniedz informāciju, bija jāzina tas, ka tā bija nepatiesa.
32 Iesniedzējtiesai turklāt ir šaubas par to, kā interpretēt Muitas kodeksa 221. panta 4. punkta normas, kas attiecas konkrētāk uz to, vai ministram bija tiesības vairāk nekā trīs gadus pēc attiecīgo produktu importa izdot paziņojumus par nodokli II. Šajā ziņā tā norāda, ka Muitas kodeksa 221. panta 4. punkts šķietami ir piemērojams vienīgi tādos gadījumos, kad preces Savienības tirgū ir ievestas pretlikumīgi, kā tas ir kontrabandas gadījumā, nevis tādās situācijās kā pamatlietā. Tā uzskata, ka no šīs pēdējās tiesību normas izriet, ka tādā situācijā kā pamatlietā muitas parāds rodas līdz ar muitas deklarācijas iesniegšanu, kas nav rīcība, par kuru var tikt uzsākta kriminālvajāšana.
33 Visbeidzot iesniedzējtiesa norāda, ka gadījumā, ja Tiesa Muitas kodeksa 221. panta 4. punktu interpretētu tādējādi, ka tad, ja muitas parādu rašanās pamats ir Muitas kodeksa 201. pants, tad nevar atsaukties uz noilguma termiņa pagarināšanu atbilstoši šai tiesību normai, rodas jautājums par to, vai paziņojumu par nodokli II izdošana bija likumīga, jo trīs gadu termiņš, kas sākas, sākot no muitas parāda rašanās datuma, tika apturēts saskaņā ar šī panta 3. punktu pēc tam, kad A cēla prasību par paziņojumiem par nodokli I. Tā tomēr uzskata, ka ir jānosaka, vai atbilstoši šai tiesību normai prasības celšana muitas iestādēm ļauj tikmēr, kamēr lieta atrodas izskatīšanā, prasīt papildu summas salīdzinājumā ar summām, kas tika prasītas ar paziņojumu par nodokli, par ko tika celta prasība.
34 Šādos apstākļos Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
1) Vai Muitas kodeksa 62. pants, to lasot kopā ar Regulu Nr. 2777/75 un Nr. 1484/95 normām, ir jāinterpretē tādējādi, ka arī Regulas Nr. 1484/95 3. panta 2. punktā minētie dokumenti, kas iesniedzami muitas dienestiem, ir daļa no Muitas kodeksa 201. panta 3. punkta otrajā daļā minētās informācijas, balstoties uz kuru tiek iesniegta muitas deklarācija?
2) Vai Muitas kodeksa 201. panta 3. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka ar atbildīgo personu ir jāsaprot arī fiziska persona, kura nedz faktiski ir veikusi šajā daļā raksturoto darbību (“sniegu[si] deklarācijas sastādīšanai vajadzīgo informāciju”), nedz viņu kā uzņēmuma amatpersonu var saukt pie atbildības par šīs darbības veikšanu, bet kura cieši un apzināti ir piedalījusies tādas sabiedrību un komercdarījumu mākslīgas struktūras radīšanā un uzbūvē, saistībā ar kuru (citas personas) ir “sniegušas deklarācijas sastādīšanai vajadzīgo informāciju”?
3) Vai Muitas kodeksa 201. panta 3. punkta otrajā daļā izvirzītais nosacījums “[kuras] zinājušas, vai kurām būtu bijis jāzina, ka šāda informācija ir nepatiesa”, ir jāinterpretē tādējādi, ka juridiskās un fiziskās personas, kuras ir pieredzējuši uzņēmēji, nevar saukt pie atbildības par tiesību ļaunprātīgas izmantošanas rezultātā nesamaksātiem papildu nodokļiem, ja tās darījuma struktūru ir izveidojušas ar mērķi izvairīties no papildu nodokļiem tikai pēc tam, kad muitas tiesību jomā atzīti eksperti bija apstiprinājuši, ka šāda struktūra no juridiskā un nodokļu viedokļa esot likumīga?
4) Vai Muitas kodeksa 221. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka triju gadu termiņu nepagarina, ja pēc Muitas kodeksa 221. panta 3. punkta pirmajā teikumā minētā termiņa beigām konstatē, ka ievedmuitas nodokļi, kas saskaņā ar Muitas kodeksa 201. pantu ir jāmaksā, iesniedzot muitas deklarāciju par preču laišanu brīvā apgrozībā, nav tikuši iekasēti jau iepriekš tādēļ, ka muitas deklarācijā norādīta nepatiesa vai nepilnīga informācija?
5) Vai Muitas kodeksa 221. panta 3. un 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja parādniekam ir paziņota nodokļa summa, kas jāmaksā saistībā ar importa deklarāciju, un parādnieks šo paziņojumu ir pārsūdzējis Muitas kodeksa 243. panta izpratnē, muitas dienesti papildus šim tiesas ceļā pārsūdzētajam paziņojumam, neņemot vērā Muitas kodeksa 221. panta 4. punktu, attiecībā uz šo pašu muitas deklarāciju var veikt pēc likuma maksājamo ievedmuitas nodokļu uzrēķinu?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pirmo jautājumu
35 Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai tādos apstākļos kā pamatlietā Muitas kodeksa 201. panta 3. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka dokumenti, kurus ir prasīts iesniegt atbilstoši Regulas Nr. 1484/95 3. panta 2. punktam, ir nepieciešamā informācija muitas deklarācijas noformēšanai šīs tiesību normas izpratnē.
36 Šajā ziņā ir jānorāda, ka Muitas kodeksa 201. panta 1. punktā ir paredzēts, ka ievedmuitas parāds rodas, laižot brīvā apgrozībā ar ievedmuitas nodokli apliekamas preces.
37 Turklāt ir jāatgādina, ka saskaņā ar Muitas kodeksa 62. panta 2. punktu muitas deklarācijai ir jāpievieno dokumenti, kuru iesniegšana ir nepieciešama tās muitas procedūras noteikumu īstenošanai, kurai produkti ir deklarēti.
38 No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka muitas procedūra, atbilstoši kurai tika deklarēti attiecīgie produkti pamatlietā, ir procedūra laišanai brīvā apgrozībā, kas saskaņā ar Muitas kodeksa 79. panta otro daļu nozīmē likumā noteikto nodokļu uzlikšanu. No Muitas kodeksa 4. panta 10. punkta izriet, ka šajos nodokļos ietilpst tostarp ievedmuitas maksājumi, kas ieviesti ar kopējo lauksaimniecības politiku vai īpašu režīmu, kurš attiecas uz atsevišķām lauksaimniecības ražojumu pārstrādes precēm.
39 No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu tostarp izriet, ka produkti pamatlietā ir preču sūtījumi, kādi ir minēti Regulas Nr. 2777/75 1. panta 1. punktā. Jāatzīmē, ka šī regula ir pieņemta uz EEK līguma 42. un 43. panta pamata, tagad LESD 42. un 43. pants, kas attiecas uz kopējo lauksaimniecības politiku. Tātad papildu ievedmuitas nodoklis, kas ir noteikts saskaņā ar šīs regulas 5. pantu, ir jāuzskata par “ievedmuitas maksājum[iem], kas ieviesti ar kopējo lauksaimniecības politiku” Muitas kodeksa 4. panta 10. punkta izpratnē.
40 Turklāt iesniedzējtiesa precizē, ka šajā lietā CIF importa cena par 100 kilogramu piegādi, kas ir norādīta vienotajā administratīvajā dokumentā, bija augstāka par reprezentatīvo cenu. Tomēr Regulas Nr. 1484/95 3. panta 2. punktā ir paredzēts, ka šādos apstākļos importētājs kā pierādījumus importa dalībvalstu kompetentajām iestādēm iesniedz vismaz šajā tiesību normā uzskaitītos dokumentus.
41 No tā izriet, ka tādos apstākļos kā pamatlietā Regulas Nr. 1484/95 3. panta 2. punktā minēto dokumentu iesniegšana ir jāuzskata par nepieciešamu muitas deklarācijas noformēšanai Muitas kodeksa 201. panta 3. punkta otrās daļas izpratnē.
42 Tātad uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka tādos apstākļos kā pamatlietā Muitas kodeksa 201. panta 3. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka dokumenti, kurus ir prasīts iesniegt atbilstoši Regulas Nr. 1484/95 3. panta 2. punktam, ir nepieciešamā informācija muitas deklarācijas noformēšanai šīs tiesību normas izpratnē.
Par otro un trešo jautājumu
43 Ar otro un trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Muitas kodeksa 201. panta 3. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka muitas parāda “parādnieka” jēdziena šīs tiesību normas izpratnē piemērošanas jomā ietilpst fiziska persona, kas ir bijusi cieši iesaistīta komercdarījumu mākslīgas struktūras radīšanā un uzbūvē, kuras sekas ir tādas, ka tika samazināta likumā noteiktā maksājamā ievedmuitas nodokļu summa, lai gan, pirmkārt, šī persona pati nav paziņojusi informāciju, kas ir izmantota par pamatu muitas deklarācijas noformēšanai, un, otrkārt, tā pati piedalījās šo darījumu radīšanā un īstenošanā tikai pēc garantiju par šo darījumu likumību saņemšanas no muitas tiesību ekspertiem.
44 Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar Muitas kodeksa 201. panta 3. punkta otro daļu, ja muitas deklarācija attiecībā uz kādu no attiecīgajām muitas procedūrām ir noformēta, pamatojoties uz informāciju, kas veicinājusi pilnīgu vai daļēju likumā noteikto muitas nodokļu neiekasēšanu, personas, kuras sniegušas deklarācijas sastādīšanai vajadzīgo informāciju un zinājušas vai kurām būtu bijis jāzina, ka šāda informācija ir nepatiesa, var arī tikt uzskatītas par parādniekiem saskaņā ar spēkā esošajiem attiecīgās valsts noteikumiem.
45 No šīs tiesību normas izriet, ka informācija, kas ir izmantota muitas deklarācijas noformēšanai, ir jāuzskata par “nepatiesu” šīs tiesību normas izpratnē, ja tās sekas ir tādas, ka pilnībā vai daļēji nav iekasēti likumā noteiktie ievedmuitas nodokļi.
46 Līdz ar to, ja muitas deklarācija ir noformēta, balstoties uz informāciju par komercdarījumiem, kas ir īstenoti ar mērķi mākslīgi samazināt maksājamos ievedmuitas nodokļus, šī informācija ir jāuzskata par “nepatiesu” Muitas kodeksa 201. panta 3. punkta otrās daļas izpratnē, ja šīs informācijas sekas ir tādas, ka par attiecīgajām precēm pilnībā vai daļēji netiek iekasēti ar Regulu Nr. 2777/75 noteiktie papildu ievedmuitas nodokļi.
47 Attiecībā uz jautājumu par to, vai persona, kas ir cieši un apzināti iesaistīta tādas sabiedrību un komercdarījumu struktūras radīšanā un mākslīgā uzbūvē, kas ir šādas informācijas pamatā, var tikt uzskatīta par personu, kas ir sniegusi šo informāciju Muitas kodeksa 201. panta 3. punkta otrās daļas piemērošanas vajadzībām, uzreiz ir jānorāda, ka saskaņā ar šī panta 3. punktu muitas parādnieks var būt ne tikai deklarētājs vai netiešas pārstāvības gadījumā persona, kuras uzdevumā ir aizpildīta muitas deklarācija, bet arī personas, kas ir sniegušas muitas deklarācijas noformēšanai nepieciešamo informāciju.
48 Līdz ar to Muitas kodeksa 201. panta 3. punkta otrās daļas mērķis ir atvieglot muitas parāda piedziņu, paplašinot to personu loku, kuras var tikt atzītas par muitas parāda parādniecēm.
49 Šajā nolūkā šīs tiesību normas mērķis ir paplašināt “parādnieka” jēdzienu šī panta izpratnē attiecībā uz citām personām, kas nav deklarētājs, kuru rīcības sekas ir tādas, ka muitas iestādes, pamatodamās uz nepatiesu informāciju, ir kļūdaini noteikušas atbilstoši likumam maksājamos nodokļus.
50 Tātad tādos apstākļos, kuros ir pierādīts, ka personas ir izveidojušas mākslīgu sabiedrību un komercdarījumu struktūru ar mērķi slēpt no muitas iestādēm attiecīgo darījumu patieso raksturu, interpretēt Muitas kodeksa 201. panta 3. punkta otro daļu tādējādi, ka atbilstoši šai tiesību normai par muitas nodokļa parādniecēm var tikt uzskatītas vienīgi personas, kas ir paziņojošas deklarācijas noformēšanai nepieciešamo informāciju, būtu pretrunā šajā tiesību normā izvirzītajam mērķim.
51 Līdz ar to persona, kas ir cieši un apzināti iesaistīta tādas sabiedrību un komercdarījumu struktūras radīšanā un mākslīgā uzbūvē, kuras dēļ bija iespējams noformēt muitas deklarāciju, pamatojoties uz tādu informāciju, kuras dēļ atbilstoši likumam maksājamais muitas nodoklis par precēm, uz ko attiecas šī deklarācija, netiek iekasēts, ir jāuzskata par personu, kas ir iesaistīta darbībās, kas ir saistītas ar minētās informācijas sniegšanu. Tātad tā ir persona, kas ir sniegusi šādu informāciju Muitas kodeksa 201. panta 3. punkta otrās daļas piemērošanas vajadzībām.
52 Turklāt, tiklīdz persona ir apzināti iesaistījusies šādas sabiedrību un komercdarījumu struktūras radīšanā un mākslīgā uzbūvē, ir jāpieņem, ka viņai bija jāzina ar šo struktūru radītās tās informācijas nepatiesais raksturs, kura tika izmantota par pamatu muitas deklarācijai. Šajā ziņā nav nozīmes faktam, ka šī persona kļuva par tiešu līdzdalībnieci attiecīgās komercsabiedrību un komercdarījumu mākslīgas struktūras radīšanā un uzbūvē tikai pēc tam, kad muitas nodokļu tiesību eksperti bija tai snieguši garantijas par šīs struktūras likumību.
53 Šādos apstākļos uz otro un trešo jautājumu ir jāatbild, ka Muitas kodeksa 201. panta 3. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka muitas parāda “parādnieka” jēdziena šīs tiesību normas izpratnē piemērošanas jomā ietilpst fiziska persona, kas ir bijusi cieši iesaistīta tādu komercdarījumu kā pamatlietā mākslīgas struktūras radīšanā un uzbūvē, kuras sekas bija tādas, ka tika samazināta ar likumu noteiktā maksājamā ievedmuitas nodokļu summa, lai gan šī persona pati nav paziņojusi nepatieso informāciju, kas tika izmantota par pamatu muitas deklarācijas noformēšanai, ja no lietas apstākļiem izriet, ka šī persona zināja vai tai bija jāzina fakts, ka ar attiecīgo struktūru saistītās darbības tika veiktas nevis kā parasti komercdarījumi, bet gan vienīgi ar mērķi ļaunprātīgi saņemt Savienības tiesībās paredzētās priekšrocības. Nav nozīmes apstāklim, ka minētā persona pati kļuva par tiešu līdzdalībnieci attiecīgās komercsabiedrību un komercdarījumu mākslīgās struktūras radīšanā un uzbūvē tikai pēc tam, kad muitas nodokļu tiesību eksperti tai bija snieguši garantijas par šīs struktūras likumību.
Par ceturto jautājumu
54 Ar ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Muitas kodeksa 221. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tādos apstākļos kā pamatlietā fakts, ka saskaņā ar šī kodeksa 201. panta 1. punktu ievedmuitas nodokļu parāds rodas, laižot brīvā apgrozībā ar ievedmuitas nodokli apliekamas preces, var izslēgt jebkādu iespēju paziņot parādniekam par šādām precēm maksājamo ievedmuitas nodokļu summu pēc termiņa, kas ir paredzēts šī kodeksa 221. panta 3. punktā.
55 Iesākumā ir jāatgādina, ka atbilstoši Muitas kodeksa 201. panta 1. punktam ievedmuitas parāds rodas, tostarp laižot brīvā apgrozībā ar ievedmuitas nodokli apliekamas preces.
56 Saskaņā ar Muitas kodeksa 221. panta 3. punktu nodokļa summas paziņošana parādniekam nevar tikt veikta pēc triju gadu termiņa beigām, skaitot no muitas parāda rašanās dienas. Tomēr šī paša panta 4. punktā ir paredzēta iespēja muitas iestādēm paziņot parādniekam atbilstoši likumam maksājamo nodokļa summu pēc trīs gadu termiņa beigām, ja muitas nodokļa parāds rodas no darbībām, par kurām var tikt uzsākta kriminālvajāšana.
57 No šī sprieduma 40. punkta izriet, ka tādos apstākļos kā pamatlietā papildu nodokļi, kas ir noteikti ar Regulas Nr. 2777/75 5. pantu, ietilpst muitas parādā. Līdz ar to, ciktāl nepatiesas informācijas sniegšanas fakts ir pamatā tam, ka pilnībā vai daļēji netika iekasēti šādi papildu nodokļi, ir jāuzskata, ka šāds muitas parāds ir šādas informācijas sniegšanas “iznākums” Muitas kodeksa 221. panta 4. punkta izpratnē.
58 Šajā ziņā, lai arī no Muitas kodeksa 201. panta 1. punkta izriet, ka laišana brīvā apgrozībā ir viens no šajā pantā uzskaitītajiem ievedmuitas parāda rašanās iemesliem, šis apstāklis nevar nozīmēt, ka šāds parāds nav tādu darbību kā pamatlietā “iznākums” Muitas kodeksa 221. panta 4. punkta izpratnē.
59 Tik tiešām nekas neliecina, ka Savienības likumdevējs būtu vēlējies no Muitas kodeksa 221. panta 4. punkta izslēgt tādas darbības, par ko var tikt uzsākta kriminālvajāšana, kas ir bijušas šķērslis tam, lai saistībā ar laišanu brīvā apgrozībā pilnībā vai daļēji iekasētu muitas nodokļus.
60 Ar pretēju interpretāciju tiktu apdraudēta šīs tiesību normas mērķa, proti, paplašināt muitas parāda piedziņas iespējas, īstenošana.
61 Līdz ar to ir jākonstatē, ka gadījumos, kad ir piemērojams Muitas kodeksa 201. pants, var netikt piemērots trīs gadu paziņošanas termiņš, kas ir paredzēts Muitas kodeksa 221. panta 3. punktā, ja attiecīgās preces ir laistas brīvā apgrozībā pretlikumīgi pēc tādas muitas deklarācijas noformēšanas, kas ir balstīta uz nepatiesu informāciju, un ja par šādu faktu var tikt uzsākta kriminālvajāšana.
62 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz ceturto jautājumu ir jāatbild, ka tādos apstākļos kā pamatlietā Muitas kodeksa 221. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka fakts, ka saskaņā ar šī kodeksa 201. panta 1. punktu ievedmuitas nodokļa parāds ir radies, laižot brīvā apgrozībā ar ievedmuitas nodokli apliekamas preces, pats par sevi vien nav tāds, ar ko tiek izslēgta jebkāda iespēja paziņot parādniekam par šādām precēm maksājamo ievedmuitas nodokļu summu pēc termiņa, kas ir paredzēts šī kodeksa 221. panta 3. punktā, beigām.
Par piekto jautājumu
63 No iesniedzējtiesas norādēm, kas ir rezumētas šī sprieduma 33. punktā, izriet, ka, ja Tiesa uzskata, ka saistībā ar muitas parādu, kas ir radies uz šī kodeksa 201. panta pamata, var atsaukties uz Muitas kodeksa 221. panta 4. punktu, uz piekto jautājumu nav jāatbild. Tātad, ņemot vērā uz ceturto jautājumu sniegto atbildi, uz piekto jautājumu vairs nav jāatbild.
Par tiesāšanās izdevumiem
64 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:
1) tādos apstākļos kā pamatlietā Padomes 1992. gada 12. oktobra Regulas (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi, kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 16. novembra Regulu (EK) Nr. 2700/2000, 201. panta 3. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka dokumenti, kurus ir prasīts iesniegt atbilstoši Komisijas 1995. gada 28. jūnija Regulas (EK) Nr. 1484/95, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus par papildu ievedmuitas sistēmas ieviešanu un reprezentatīvo cenu noteikšanu mājputnu gaļas un olu nozarē, kā arī ovalbumīnam, un atceļ Regulu Nr. 163/67/EEK, kurā grozījumi izdarīti ar Komisijas 1999. gada 29. marta Regulu (EK) Nr. 684/1999, 3. panta 2. punktam, ir muitas deklarācijas noformēšanai nepieciešamā informācija šīs tiesību normas izpratnē;
2) Regulas Nr. 2913/92, kurā grozījumi izdarīti ar Regulu Nr. 2700/2000, 201. panta 3. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka muitas parāda “parādnieka” jēdziena šīs tiesību normas izpratnē piemērošanas jomā ietilpst fiziska persona, kas ir bijusi cieši iesaistīta tādu komercdarījumu kā pamatlietā mākslīgās struktūras radīšanā un uzbūvē, kuras sekas bija tādas, ka tika samazināta ar likumu noteiktā maksājamā ievedmuitas nodokļu summa, lai gan šī persona pati nav paziņojusi nepatieso informāciju, kas tika izmantota par pamatu muitas deklarācijas noformēšanai, ja no lietas apstākļiem izriet, ka šī persona zināja vai tai bija jāzina fakts, ka ar attiecīgo struktūru saistītās darbības tika veiktas nevis kā parasti komercdarījumi, bet gan vienīgi ar mērķi ļaunprātīgi saņemt Savienības tiesībās paredzētās priekšrocības. Nav nozīmes apstāklim, ka minētā persona pati kļuva par tiešu līdzdalībnieci attiecīgās komercsabiedrību un komercdarījumu mākslīgās struktūras radīšanā un uzbūvē tikai pēc tam, kad muitas nodokļu tiesību eksperti tai bija snieguši garantijas par šīs struktūras likumību;
3) tādos apstākļos kā pamatlietā Regulas Nr. 2913/92, kurā grozījumi izdarīti ar Regulu Nr. 2700/2000, 221. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka fakts, ka saskaņā ar šīs regulas 201. panta 1. punktu ievedmuitas nodokļa parāds ir radies, laižot brīvā apgrozībā ar ievedmuitas nodokli apliekamas preces, pats par sevi vien nav tāds, ar ko tiek izslēgta jebkāda iespēja paziņot parādniekam par šādām precēm maksājamo ievedmuitas nodokļu summu pēc termiņa, kas ir paredzēts šīs regulas ar grozījumiem 221. panta 3. punktā, beigām.
[Paraksti]