Prasība, kas celta 2011. gada 2. augustā - Makhlouf/Padome

(lieta T-433/11)

Tiesvedības valoda - franču

Lietas dalībnieki

Prasītājs: Ehab Makhlouf (Damaska, Sīrija) (pārstāvis - E. Ruchat, advokāts)

Atbildētāja: Eiropas Savienības Padome

Prasījumi

Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

atzīt prasītāja prasību par pieņemamu un pamatotu;

atcelt Padomes 2011. gada 9. maija Lēmumu 2011/273/KĀDP, kā arī sekojošos šī lēmuma īstenošanas aktus (un it īpaši Padomes 2011. gada 23. maija Lēmumu 2011/302/KĀDP, kurā ir paredzēts no jauna iekļaut prasītāju to personu sarakstā, uz kurām attiecas Lēmumā 2011/273/KĀDP paredzētie ierobežojošie pasākumi), kā arī Padomes 2011. gada 9. maija Regulu (ES) Nr. 442/2011 un sekojošos tās īstenošanas aktus (proti, Padomes 2011. gada 23. maija Īstenošanas regulu (ES) Nr. 504/2011 un tās labojumu) tiktāl, ciktāl tie attiecas uz prasītāju;

piespriest Eiropas Savienības Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatošanai prasītājs izvirza trīs pamatus.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, kas ir pārkāptas tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kas paredzētas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā - "CPAK") 6. un 13. pantā, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. un 47. pantā.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka nav izpildīts pienākums norādīt pamatojumu, jo prasītāja pārmet Padomei, ka norādītais pamatojums neatbilstot Eiropas Savienības iestādēm noteiktajam pienākumam, kas paredzēts CPAK 6. pantā, LESD 296. pantā, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pantā.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka apstrīdētie pasākumi nepamatoti un nesamērīgi ierobežo prasītāja pamattiesības un it īpaši viņa tiesības uz īpašumu, kas ir paredzētas CPAK 1. papildprotokola 1. pantā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. pantā, viņa tiesības uz viņa goda un reputācijas aizsardzību, kas ir paredzētas CPAK 8. un 10. pantā, viņa tiesības veikt uzņēmējdarbību un nodarboties ar tirdzniecību, kas ir paredzētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 15. un 16. pantā, un visbeidzot nevainīguma prezumpcijas principu, kas ir paredzēts CPAK 6. pantā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 48. pantā.

____________