CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(pirmā palāta)

2010. gada 30. septembrī

Lieta F‑43/09

Carlo van Heuckelom

pret

Eiropas Policijas biroju (Eiropols)

Civildienests – Eiropola Civildienesta noteikumi – 29. pants – Pārcelšana augstākā līmenī, pamatojoties uz novērtējuma ziņojumiem – Iebilde par lēmuma, kurā ir paredzēta pakāpju un līmeņu noteikšanas kārtība, prettiesiskumu – Attiecīgās Eiropola direktora un valdes pilnvaras – Eiropola direktora rīcības brīvība – Robežas

Priekšmets      Prasība, kas celta atbilstoši Konvencijas par Eiropas Policijas biroja izveidi, kuras pamatā ir Līguma par Eiropas Savienību K3. pants (Eiropola konvencija), 40. panta 3. punktam un Eiropola Civildienesta noteikumu 93. panta 1. punktam un ar kuru C. van Heuckelom lūdz atcelt Eiropola direktora 2008. gada 14. jūlija lēmumu, ar kuru viņš no 2008. gada 1. aprīļa tiek pārcelts tikai par vienu līmeni augstākā līmenī, kā arī atcelt 2009. gada 19. janvāra lēmumu, ar ko ir noraidīta viņa sūdzība par minēto lēmumu

Nolēmums      Prasītāja prasību noraidīt. Katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.

Kopsavilkums

1.      Prasība atcelt tiesību aktu – Interese celt prasību – Fiziskas vai juridiskas personas

(LESD 263. panta ceturtā daļa)

2.      Ierēdņi – Prasība – Iepriekšēja administratīva sūdzība – Sūdzības un prasības savstarpēja atbilstība – Priekšmeta un pamata identiskums – Iebilde par prettiesiskumu, kas attiecas uz juridisko pamatu, kurš nav tas, kas ir norādīts sūdzībā – Pieņemamība

(Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants)

3.      Ierēdņi – Eiropola darbinieki – Pārcelšana augstākā līmenī ik pēc diviem gadiem

(Eiropola Civildienesta noteikumu 28. un 29. pants)

4.      Ierēdņi – Eiropola darbinieki – Pārcelšana augstākā līmenī ik pēc diviem gadiem

(Eiropola Civildienesta noteikumu 29. pants)

1.      Prasība atcelt tiesību aktu, ko ir iesniegusi fiziska vai juridiska persona, ir pieņemama tikai tad, ja prasītājam ir interese, lai apstrīdētais akts tiktu atcelts. Šāda interese nozīmē, ka šī akta atcelšanai pašai par sevi var būt tiesiskas sekas vai, citiem vārdiem sakot, prasības rezultātā lietas dalībnieks, kurš cēlis prasību, var gūt labumu.

(skat. 31. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1986. gada 24. jūnijs, 53/85 AKZO Chemie un AKZO Chemie UK/Komisija, Recueil, 1965. lpp., 21. punkts.

Pirmās instances tiesa: 1995. gada 14. septembris, T‑480/93 un T‑483/93 Antillean Rice Mills u.c./Komisija, Recueil, II‑2305. lpp., 59. un 60. punkts un tajos minētā judikatūra; 2001. gada 20. jūnijs, T‑188/99 Euroalliages/Komisija, Recueil, II‑1757. lpp., 26. punkts; 2004. gada 28. septembris, T‑310/00 MCI/Komisija, Krājums, II‑3253. lpp., 44. punkts.

2.      Noteikums par sūdzības un prasības savstarpēju atbilstību būtībā nozīmē, ka prasības pieteikuma priekšmetam un pamatam ir jāatbilst sūdzības priekšmetam un pamatam. Šis noteikums ir jāinterpretē elastīgi. Tādējādi noteikumu par savstarpēju atbilstību var piemērot tikai tad, ja ar prasību tiesā tiek grozīts sūdzības priekšmeta vai tā pamats, šo “pamata” jēdzienu interpretējot plaši. Saskaņā ar šādu interpretāciju un runājot par prasījumiem atcelt tiesību aktu, ar jēdzienu “prāvas pamats” ir jāsaprot prasītāja iebildumi par apstrīdētā akta iekšējo tiesiskumu vai, pakārtoti, tā ārējā tiesiskuma apstrīdēšanu.

Runājot par iebildēm par prettiesiskumu, pat ja tās attiecas uz juridisku pamatu, kas nav tas, kurš ir iekļauts sūdzībā, to nepieņemamība savstarpējās atbilstības prasības neievērošanas dēļ izjauktu līdzsvaru starp ierēdņa procesuālo tiesību aizsardzību un pirmstiesas procedūras mērķi un tā būtu nesamērīga un nepamatota sankcija attiecībā uz ierēdni. Tā kā iebildei par prettiesiskumu būtībā ir juridisks raksturs, kā arī tādēļ, ka argumentācija, kas liek ieinteresētajai personai meklēt un norādīt uz šādu prettiesiskumu, no ierēdņa vai darbinieka, kurš iesniedz sūdzību un kuram ne vienmēr ir atbilstoša juridiska kompetence, nevar pieprasīt, lai tas noformulētu šādu iebildi pirmstiesas procedūras stadijā un to izdarītu tā, lai to vēlāk neatzītu par nepieņemamu. Turklāt nešķiet, ka tas, ka iebilde par prettiesiskumu tiek izvirzīta pirmstiesas procedūras stadijā, varētu izraisīt to, ka sūdzības iesniedzējs vinnē lietu šajā stadijā, jo ir maz ticams, ka administrācija izvēlēsies nepiemērot spēkā esošu noteikumu, kurā, iespējams, netiek ņemta vērā augstāka hierarhiska līmeņa norma, tikai tāpēc, lai domstarpības varētu atrisināt ārpustiesas ceļā.

(skat. 43. un 44. punktu)

Atsauce

Civildienesta tiesa: 2010. gada 1. jūlijs, F‑45/07 Mandt/Parlaments, 109., 115. un 119. punkts un tajos minētā judikatūra un 121. punkts.

3.      Eiropolā spēkā esošā pakāpju un līmeņu noteikšanas sistēma paredz divas dažādas procedūras: pirmkārt, novērtēšanu, kas ir Eiropola Civildienesta noteikumu 28. panta priekšmets un kas ir novērtētāja kompetencē, un, otrkārt, pārcelšanu augstākā līmenī, kas ir paredzēta minēto Civildienesta noteikumu 29. pantā un kas ir Eiropola direktora kompetencē.

Saskaņā ar to pašu Eiropola Civildienesta noteikumu 29. panta pirmās daļas pirmo teikumu Eiropola direktora lēmumi, kas attiecas uz līmeņu piešķiršanu Eiropola darbiniekiem ik pēc diviem gadiem, tiek pieņemti, pamatojoties uz “novērtējumu”, kurā tiek ņemti vērā katra attiecīgā darbinieka darba rezultāti. No tā izriet, ka tad, ja Eiropola Civildienesta noteikumu 29. panta pirmās daļas trešajā teikumā ir paredzēts, ka “precīzu novērtēšanas procedūras īstenošanas kārtību nosaka valde”, šī tiesību norma atsaucas uz procedūru, saskaņā ar kuru Eiropola darbinieku darba rezultāts tiek novērtēts un par to tiek piešķirti nopelnu punkti. Tādējādi tajā nav prasīts, ka Eiropola valdei ir jānosaka kārtība, kādā tiek īstenota procedūra, kas attiecas uz pārcelšanu augstākā līmenī.

(skat. 48.–50. punktu)

Atsauce

Pirmās instances tiesa: 2006. gada 22. marts, T‑209/02 un T‑210/04 Mausolf/Eiropols, Krājums‑CDL, I‑A‑2‑79. un II‑A‑2‑335. lpp., 37. punkts.

4.      Saskaņā ar Eiropola Civildienesta noteikumu 29. pantu direktors var piešķirt ne vairāk kā divus līmeņus par divu gadu laika posmu, pamatojoties uz novērtējumu un ņemot vērā ieinteresētās personas sniegumu. Šī panta piemērošana ietilpst jomā, kurā Eiropola direktoram ir jāatzīst plaša rīcības brīvība tāpat kā tā, kas ir atzīta iecēlējinstītūcijai Civildienesta noteikumu 45. panta piemērošanā.

Direktora pieņemtās Eiropola darbinieku pakāpju un līmeņu noteikšanas kārtības 5. panta 1. punktā ir noteikti līmeņu piešķiršanas kritēriji. Pamatojoties uz diviem pēdējiem ikgadējiem novērtējumiem, direktors piešķir divus līmeņus darbiniekiem, kas pastāvīgi vai bieži ir pārsnieguši iecerētos rezultātus, nevienu līmeni tiem, kas tikai daļēji vai nemaz nav sasnieguši iecerētos rezultātus, un vienu līmeni visiem pārējiem darbiniekiem.

No minētā 5. panta 1. punkta izriet, ka direktors divus līmeņus piešķir tikai tajos gadījumos, kad attiecīgais darbinieka sniegums ir bijis īpaši augsts un viņš nav aprobežojies tikai ar iecerēto rezultātu sasniegšanu katrā no diviem atskaites laikposma gadiem. Šie kritēriji, kas, protams, ir ļoti stingri, ir paredzēti, lai atlīdzinātu ilgstošus centienus. Nevar noliegt, ka politika, kuras mērķis ir mudināt darbiniekus turpināt īstenot savus centienus, lai pārsniegtu iecerētos rezultātus, t.i., politika, ko Eiropola direktors pieņēmis, īstenojot rīcības brīvību, kura viņam ir piešķirta Eiropola Civildienesta noteikumu 29. pantā, ir vērsta uz dienesta interešu nodrošināšanu.

Tā kā direktoram nav nekādas rīcības brīvības iepriekš minētās kārtības 5. panta 1. punkta piemērošanā un viņam stingri ir jāievēro minētajā tiesību normā paredzētie kritēriji, viņa rīcības brīvības ierobežojums ar minētajiem kritērijiem saistībā ar pārcelšanu augstākā līmenī tieši ļauj direktoram nodrošināt, ka kandidatūras tiek izvērtētas rūpīgi, taisnīgi un ievērojot vienlīdzīgas attieksmes principu.

(skat. 59. un 61.–63. punktu)

Atsauce

Pirmās instances tiesa: Mausolf/Eiropols, minēts iepriekš, 67. punkts.