ĢENERĀLADVOKĀTES VERICAS TRSTENJAKAS [VERICA TRSTENJAK] SECINĀJUMI,
sniegti 2009. gada 3. septembrī (1)
Lieta C‑304/08
Zentrale zur Bekämpfung unlauteren Wettbewerbs e.V.
pret
Plus Warenhandelsgesellschaft mbH
(Bundesgerichtshof (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamība – Pieņemams interpretācijas priekšmets – Atbilstība – Saistītie piedāvājumi – Direktīva 2005/29/EK – Direktīvai atbilstoša interpretācija – Saskaņošana – Patērētāju tiesību aizsardzība – Negodīga uzņēmumu komercprakse – Valsts tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram komercprakse, kurā patērētāju piedalīšanās konkursā vai loterijā ir atkarīga no preces pirkuma vai pakalpojuma izmantošanas, principā ir prettiesiska
Satura rādītājs
I – Ievads
II – Atbilstošās tiesību normas
A – Kopienu tiesības
B – Valsts tiesības
III – Fakti, pamata prāva un prejudiciālais jautājums
IV – Tiesvedība Tiesā
V – Lietas dalībnieku galvenie argumenti
VI – Juridiskais vērtējums
A – Ievada apsvērumi
B – Prejudiciālā jautājuma pieņemamība
1) Tiesas kompetence
2) Prejudiciālā jautājuma nozīmība
C – Prejudiciālā jautājuma vērtējums pēc būtības
1) Jēdziens “komercprakse” Direktīvas 2005/29 2. panta d) punktā
2) Direktīvas 2005/29 piemērojamība personām
3) Abu reglamentējošo tiesību aktu struktūras analīze
a) Direktīvas 2005/29 tiesību normas
i) Pilnīga un maksimāla valsts tiesību normu saskaņošana kā regulējuma mērķis
ii) Direktīvas 2005/29 normatīvā struktūra
b) UWG noteikumi
i) UWG 3. pantā un 4. panta 6. punktā paredzētā aizlieguma normatīvās struktūras izklāsts
c) Strīdīgā tiesiskā regulējuma saderība ar Direktīvu 2005/29
i) Direktīvai atbilstošas interpretācijas nepieciešamība
ii) Pārbaude saskaņā ar direktīvas noteikumiem
– Direktīvas 2005/29 5. panta 4. un 5. punkts
– Direktīvas 2005/29 5. panta 2. punkts
4) Secinājums
VII – Secinājumi
I – Ievads
1. Šajā prejudiciāla nolēmuma tiesvedībā saskaņā ar EKL 234. pantu Bundesgerichtshof [Federālā augstākā tiesa] (turpmāk tekstā – “iesniedzējtiesa”) vēršas Tiesā ar prejudiciālu jautājumu par Direktīvas 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū (2) (turpmāk tekstā – “Direktīva 2005/29”), 5. panta 2. punkta interpretāciju. Galvenokārt tā attiecas uz valsts tiesiskā regulējuma, saskaņā ar kuru komercprakse, kurā patērētāju piedalīšanās konkursā vai loterijā ir atkarīga no preces pirkuma vai pakalpojuma izmantošanas, principā ir prettiesiska, atbilstību Kopienu tiesībām.
2. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet no Zentrale zur Bekämpfung unlauteren Wettbewerbs [Negodīgas konkurences apkarošanas centra] (turpmāk tekstā – “prasītājs pamata prāvā”) prasības, ar kuru tas prasa piespriest veikalu tīklam Plus Warenhandelsgesellschaft mbH (turpmāk tekstā – “atbildētājs pamata prāvā”) izbeigt konkurenci ierobežojošo “bonusa akcijas” reklamēšanu un atlīdzināt ar brīdinājuma izteikšanu saistītās izmaksas.
II – Atbilstošās tiesību normas
A – Kopienu tiesības
3. Direktīvas 2005/29 2. pantā ir noteikts:
“Šajā direktīvā:
[..]
d) “uzņēmēja komercprakse attiecībā pret patērētājiem” (turpmāk – arī “komercprakse”) ir jebkura tirgotāja veikta darbība, noklusējums, uzvedība vai apgalvojums, komerciāls paziņojums, tostarp reklāma un tirgdarbība, kas ir tieši saistīta ar produkta popularizēšanu, pārdošanu vai piegādi patērētājiem;
[..].”
4. Direktīvas 3. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Šī direktīva attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi attiecībā pret patērētājiem, kā izklāstīts 5. pantā, pirms komercdarījuma, kas attiecas uz kādu produktu, pēc tā un tā laikā.”
5. Direktīvas 4. pants ir izteikts šādi:
“Dalībvalstis neierobežo nedz pakalpojumu sniegšanas brīvību, nedz brīvu preču apriti tādu iemeslu dēļ, kas ir šīs direktīvas tuvinātajā jomā.”
6. Direktīvas 5. pantā, kura nosaukums ir “Negodīgas komercprakses aizliegums”, ir noteikts:
“1. Negodīga komercprakse ir aizliegta.
2. Komercprakse ir negodīga, ja:
a) tā ir pretrunā profesionālās rūpības prasībām
un
b) tā attiecībā uz produktu būtiski kropļo vai var būtiski kropļot tā vidusmēra patērētāja saimniecisko rīcību, kuru produkts sasniedz vai kuram tas adresēts, vai vidusmēra grupas pārstāvja saimniecisko rīcību attiecībā uz produktu, ja komercprakse ir vērsta uz īpašu patērētāju grupu.
3. Tādu komercpraksi, kas var būtiski kropļot tikai precīzi nosakāmas patērētāju grupas saimniecisko rīcību, kuri garīgu vai fizisku traucējumu, vecuma vai lētticības dēļ ir īpaši neaizsargāti pret tādu praksi vai attiecīgo produktu, tādējādi, ka varētu saprātīgi paredzēt, ka tirgotājam tas būtu bijis jāprognozē, vērtē no tādas grupas vidusmēra pārstāvja viedokļa. Tas neskar parasto un likumīgo reklāmas praksi lietot pārspīlētus izteicienus vai izteicienus, ko nav paredzēts uztvert burtiski.
4. Jo īpaši komercprakse ir negodīga, ja:
a) tā maldina, kā izklāstīts 6. un 7. pantā,
vai
b) tā ir agresīva, kā izklāstīts 8. un 9. pantā.
5. Šīs direktīvas I pielikumā dotajā sarakstā ietverti komercprakses veidi, kas visos apstākļos uzskatāmi par negodīgiem. To pašu vienotu sarakstu piemēro visās dalībvalstīs, un to var grozīt tikai ar šīs direktīvas pārskatīšanu.”
7. Konkursu vai loteriju saistīšana ar atsavinājuma darījumiem direktīvas I pielikumā nav minēta kā komercprakse, kas visos apstākļos ir uzskatāma par negodīgu.
B – Valsts tiesības
8. Vācijas 2004. gada 3. jūlija Gesetz gegen den unlauteren Wettbewerb [Likuma par negodīgas konkurences novēršanu] (3) (turpmāk tekstā – “UWG”), kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar 2008. gada 22. decembra Pirmā grozījumu likuma (4) 1. pantu, mērķis atbilstoši tā 1. pantam ir konkurentu un patērētāju, kā arī citu tirgus dalībnieku aizsardzība pret negodīgu konkurenci. Vienlaicīgi tas aizsargā sabiedrības intereses, lai konkurence netiktu izkropļota.
9. UWG 3. panta iepriekšējā redakcijā ir noteikts:
“Ar negodīgu konkurenci saistītas darbības, kas var būtiski ietekmēt konkurenci, kaitējot konkurentiem, patērētājiem vai citiem tirgus dalībniekiem, ir prettiesiskas.”
10. Šis noteikums pēc 2008. gada decembra likuma grozījumiem UWG jaunās redakcijas 3. panta 1. punktā ir palicis nemainīgs. Saistībā ar Direktīvas 2005/29 transponēšanu tas tika papildināts ar divām jaunām daļām. UWG jaunās redakcijas 3. pantā tagad ir noteikts:
“1. Negodīgi komerciāli darījumi ir prettiesiski, ja tie var būtiski ietekmēt konkurentu, patērētāju vai citu tirgus dalībnieku intereses.
2. Komerciāli darījumi attiecībā uz patērētājiem katrā ziņā ir prettiesiski tad, ja tie neatbilst uzņēmēju profesionālajai rūpībai un ja tie var būtiski mazināt patērētāja spējas pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu, tādējādi liekot patērētājam pieņemt tādus lēmumus par darījuma veikšanu, kādus viņš citādi nebūtu pieņēmis. Turklāt jāņem vērā vidusmēra patērētājs vai, ja komercdarījums ir vērsts uz īpašu patērētāju grupu, tādas grupas vidusmēra pārstāvis. Ir jāņem vērā garīgo vai fizisko traucējumu, vecuma vai lētticības dēļ īpaši aizsargājamas un precīzi nosakāmas patērētāju grupas vidusmēra pārstāvja viedoklis, ja uzņēmējs var prognozēt, ka viņa komercdarījums attieksies tikai uz tādu grupu.
3. Šā likuma pielikumā minētie komerciālie darījumi attiecībā pret patērētājiem vienmēr ir prettiesiski.”
11. UWG iepriekšējās redakcijas 4. pantā, kas pēc 2008. gada decembra grozījumiem pēc būtības ir palicis nemainīgs, ir paredzēts:
“Negodīgi 3. panta nozīmē rīkojas it īpaši tas, kurš
[..]
6. patērētāju piedalīšanos konkursos vai loterijā saista ar preces pirkumu vai pakalpojuma izmantošanu, ja vien konkurss vai loterija pats par sevi nav saistīts ar preci vai pakalpojumu;
[..].”
III – Fakti, pamata prāva un prejudiciālais jautājums
12. Iesniedzējtiesa ir norādījusi, ka atbildētājs, kuram Vācijā ir aptuveni 2700 filiāļu, laika posmā no 2004. gada 16. septembra līdz 13. novembrim reklamēja iespēju piedalīties bonusu akcijā “Ihre Millionenchance” [“Jūsu iespēja iegūt miljonu”], aicinot patērētājus: “Iepērcieties, krājiet punktus, bez maksas piedalieties loterijā!” Klienti minētajā laika posmā varēja krāt “bonusa punktus”, katrā iepirkšanās reizē par pirkuma vērtību EUR 5 apmērā saņemot vienu bonusa punktu. Sākot ar 20 bonusa punktiem bija iespējams bez maksas piedalīties Deutscher Lottoblock izlozēs 2004. gada 6. vai 27. novembrī. Šajā nolūkā klientiem uz dalībnieka kartītes, ko varēja saņemt kādā no atbildētāja filiālēm, tostarp bija jāuzlīmē bonusa punkti un pēc izvēles ar krustiņiem jāatzīmē seši loterijas skaitļi. Atbildētājs lika savākt dalības kartītes savās filiālēs un nodeva tās trešam uzņēmumam, kas nodrošināja, ka attiecīgie klienti ar attiecīgi izvēlētajiem skaitļiem piedalījās loterijas skaitļu izlozē.
13. Pamatojoties uz UWG 4. panta 6. punktu, Vācijas Zentrale zur Bekämpfung unlauteren Wettbewerbs e.V. Frankfurtē pie Mainas uzskatīja, ka minētā bonusu akcija prettiesiski saista preču noietu ar loteriju. Tas Landgericht Duisburg [Dīsburgas apgabaltiesā] pret atbildētāju cēla prasību, saskaņā ar kuru tam tika piespriests konkurences apsvērumu dēļ atturēties no reklāmas darbībām, kas vērstas uz galapatērētāju vai citādi reklāmas veidā saista preču pārdošanu ar loteriju tādā veidā, ka klients, pērkot preces, saņem bonusa punktus, kurus sakrājot, viņam ir iespējams piedalīties Deutschen Lotto- und Totoblocks laimestu izlozēs.
14. Iesniegto atbildētāja apelācijas sūdzību apelācijas tiesa (Oberlandesgericht Düsseldorf [Diseldorfas Augstākā tiesa]) noraidīja, nosakot, ka darbību izbeigšanas formulējums rezolutīvajā daļā, iekļaujot vārdu “bezmaksas”, vairāk atbilstu konkrētajam pārkāpuma veidam.
15. Ar Erster Zivilsenat des Bundesgerichtshofs [Federālās augstākās tiesas I civillietu palātas] pieļauto Revision [kasācijas] sūdzību atbildētājs uztur savu lūgumu par prasības noraidīšanu.
16. Iesniedzējtiesa izsaka šaubas par valsts tiesiskā regulējuma UWG 4. panta 6. punktā saderību ar Direktīvu 2005/29. Tādēļ tā apturēja tiesvedību un uzdeva Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai Direktīvas 2005/29/EK par negodīgu komercpraksi 5. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šis noteikums nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, atbilstoši kuram komercprakse, kurā patērētāju dalība konkursā vai loterijā tiek saistīta ar preces pirkumu vai pakalpojuma izmantošanu, principā ir prettiesiska neatkarīgi no tā, vai konkrētajā gadījumā reklāmas pasākums kaitē patērētāju interesēm?”
IV – Tiesvedība Tiesā
17. 2008. gada 5. jūnija lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesas kancelejā tika reģistrēts 2008. gada 9. jūlijā.
18. Savus rakstveida apsvērumus Tiesas Statūtu 23. pantā noteiktajos termiņos iesniedza pamata lietas dalībnieki, Vācijas Federatīvās Republikas, Somijas Republikas, Spānijas Karalistes, Portugāles Republikas, Polijas Republikas, Čehijas Republikas, Beļģijas Karalistes un Itālijas Republikas valdības, kā arī Komisija.
19. Procesa organizatorisko pasākumu ietvaros Tiesa lietas dalībniekiem uzdeva jautājumu, uz kuru tie atbildēja.
20. Tiesas sēdē, kas notika 2009. gada 11. jūnijā, savus apsvērumus sniedza atbildētāja pamata prāvā pārstāvis, Vācijas Federatīvās Republikas, Portugāles Republikas, Polijas Republikas, Čehijas Republikas, Itālijas Republikas un Austrijas Republikas valdību pārstāvji, kā arī Komisijas pārstāvis.
V – Lietas dalībnieku galvenie argumenti
21. Spānijas un Čehijasvaldības nepieļauj Direktīvas 2005/29 piemērojamību pamata prāvā.
22. Vispirms Spānijas valdība apstrīd lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību, jo, pēc tās domām, visi pamata prāvas apstākļi norisinās vienas dalībvalsts teritorijā. Turklāt tā norāda uz Tiesas judikatūru spriedumā lietā Jägerskiöld (5). Pilnības labad tā norāda uz Direktīvas 2005/29 nepiemērojamību, apgalvojot, ka fakti, kas esot pamatā pārsūdzībai valstī, ir notikuši ne vien pirms Direktīvas 2005/29 transponēšanas termiņa beigām, bet pat pirms tās pieņemšanas. Tiesa nevarot interpretēt valsts tiesību aktus, kas neesot transponēšanas iznākums un turklāt esot publicēti pat pirms attiecīgās direktīvas pieņemšanas. Tāpat Spānijas valdība paskaidro, ka pamata prāvā nepastāvot konkrētas norādes par to, ka vidusmēra patērētāja saimnieciskā rīcība būtu tikusi būtiski kropļota.
23. Čehijas valdība paskaidro, ka strīdīgā valsts tiesiskā regulējuma mērķis pretēji Direktīvas 2005/29 noteikumiem ir nevis patērēja aizsardzība pret negodīgu komercpraksi, bet gan konkurences aizsardzība, un tādējādi atsevišķa konkurenta aizsardzība pret tādu praksi. Līdz ar to šie noteikumi neietilpa Direktīvas 2005/29 piemērošanas jomā un nevarēja būt pretrunā tās noteikumiem.
24. Prasītājs pamata prāvā, kā arī Somijas, Portugāles, Beļģijas, Vācijas un Itālijas valdības uzskata, ka tāds aizliegums, kāds ir paredzēts UWG, nav pretrunā Direktīvai 2005/29.
25. Prasītājs pamata prāvā norāda, ka UWG 4. panta 6. punktā paredzētais saistīšanas aizliegums konkrētā gadījumā var būt piemērojams tikai tad, ja komercprakse, no vienas puses, saskaņā ar UWG 3. pantu var būtiski ietekmēt konkurenci, kaitējot konkurentiem, patērētājiem vai citiem tirgus dalībniekiem, un, no otras puses, var būtiski mazināt patērētāja spējas pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu, tādējādi liekot patērētājam par darījuma veikšanu pieņemt tādus lēmumus, kādus viņš citādi nebūtu pieņēmis. Iesniedzējtiesa nepamatoti apšaubot UWG 4. panta 6. punkta saderību ar Direktīvas 2005/29 5. panta 2. punktu.
26. Somijas valdība vispirms norāda, ka viens no direktīvas mērķiem ir patērētāju tiesību augsta līmeņa aizsardzība. Direktīvā esot iekļauti vispārīgi noteikumi, kas atļauj atpazīt un aizliegt negodīgu komercpraksi, turklāt dalībvalstīm ir iespēja noteikt detalizētāku tiesisko regulējumu par aizliegtajiem tirdzniecību veicinošajiem pasākumiem. Somijas valdība uzskata, ka tāds valsts tiesiskais regulējums, kāds ir šajā lietā, konkretizē Direktīvas 2005/29 5. panta 1. punktā paredzēto aizliegumu, turklāt nepārsniedzot 5. panta 2. punkta noteikumā paredzēto. Tādējādi valsts tiesiskais regulējums atbilstot 5. panta 2. punktam.
27. Portugāles valdība norāda, ka Direktīvas 2005/29 I pielikumā ir minēti dažādi komercprakses veidi, kas visos apstākļos uzskatāmi par negodīgiem, turklāt tā 16. punktā ir aizliegta komercprakse, “ja [tiek] apgalvo[ts], ka produkti spēj nodrošināt spēju laimēt azartspēlēs”. Tomēr Portugāles valdībai nešķiet iespējams, ka strīdīgā reklāmas kampaņa atbilstu tādai komercpraksei, jo īstenībā preces pirkums vai pakalpojuma izmantošana pati par sevi uzreiz nenodrošina iespēju laimēt. Portugāles valdība secina, ka Vācijas tiesiskais regulējums, it īpaši UWG 3. pants un 4. panta 6. punkts, atbilst Direktīvai 2005/29, jo aizliegumi, kas izriet no šī tiesiskā regulējuma – aplūkojot to kopumā – nav pretrunā šīs direktīvas 5. panta 2. punktam.
28. Beļģijas valdība uzskata, ka UWG 4. panta 6. punktā paredzētais aizliegums konkursus saistīt ar atsavinājuma darījumiem neietilpst Direktīvas 2005/29 piemērošanas jomā. Turklāt tāds saistītu piedāvājumu aizliegums attiecoties uz pārdošanas noteikumiem, kas saskaņā ar judikatūru apvienotajās lietās Keck un Mithouard (6) nevarot kavēt Kopienas iekšējo tirdzniecību. Vienīgi patērētājiem domāti komercpaziņojumi varētu būt negodīga komercprake Direktīvas 2005/29 2. panta d) punkta nozīmē. Šajā lietā valsts tiesām, ņemot vērā tām iesniegtā konkrētā gadījuma apstākļus, būtu jālemj, vai ir tikuši ievēroti Direktīvas 2005/29 noteikumi un kritēriji.
29. Vācijas un Itālijas valdības uzskata, ka no Direktīvas 2005/29 teksta un sistēmas izriet, ka dalībvalstis likumīgi varētu noteikt vispārēju aizliegumu citām komercpraksēm, kas nav minētas I pielikumā, ciktāl tirgotāja atbilstoša rīcība ir jāuzskata par negodīgu 5. pantā minēto kritēriju izpratnē.
30. Konkrētāk attiecībā uz strīdīgo komercpraksi Vācijas valdība uzskata, ka preces pirkuma saistīšana ar piedalīšanos konkursā vai loterijā nepārprotami ir negodīga komercprakse, kas atbilst tieši tās piemērošanas faktiskajiem nosacījumiem. No tā izriet, ka tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts vispārējs tāda saistīšanas veida aizliegums, esot saderīgs ar Direktīvas 2005/29 jēgu un mērķi.
31. Itālijas valdība saistībā ar Direktīvas 2005/29 preambulas septītajā apsvērumā minēto prasību – pirms noteiktas komercprakses aizliegšanas novērtēt visus konkrētā gadījuma apstākļus – norāda, ka šī prasība varētu tikt izpildīta, dodot tirgotājam iespēju sniegt pretējo apliecinošus pierādījumus par viņa rīcības tiesiskumu. Tātad Itālijas valdība uzskata, ka UWG 4. panta 6. punktā paredzētais saistīšanas aizliegums atbilst direktīvas noteikumiem.
32. Turpretim atbildētājs pamata prāvā un Komisija uzskata, ka tāds valsts tiesiskais regulējums kā UWG 4. panta 6. punkts, kur paredzēts, ka principā ir aizliegta komercprakse, kas patērētāju piedalīšanos konkursā vai loterijā saista ar preces pirkumu vai pakalpojuma izmantošanu neatkarīgi no tā, vai konkrētajā gadījumā reklāmas pasākums kaitē patērētāju interesēm, nav saderīgs ar direktīvu. Tā kā šī komercprakse neesot minēta I pielikuma sarakstā, to varētu aizliegt tikai tad, ja, pamatojoties uz atsevišķa gadījuma izvērtēšanu un ņemot vērā Direktīvas 2005/29 5. panta 2. punktā minētos kritērijus, tā būtu klasificējama kā negodīga.
33. Atbildētājs pamata prāvā apgalvo, ka projekts par vispārēju aizliegumu saistīt piedalīšanos loterijās ar iepriekšēju preces pirkšanas pienākumu jau ticis diskutēts saistībā ar Komisijas priekšlikumu regulai par pārdošanas veicināšanu iekšējā tirgū, kas norādot, ka problēma Kopienu likumdevējam bijusi ļoti labi pazīstama. Ja Kopienu likumdevējs tādu vispārīgu aizliegumu būtu vēlējies iekļaut direktīvā, tad šī komercprakse būtu tieši minēta Direktīvas 2005/29 I pielikumā.
34. Polijas valdība uzskata, ka jautājums, vai strīdīgais UWG noteikums ir saderīgs ar Direktīvu 2005/29, ir atkarīgs no šī likuma regulatīvā mērķa. Galvenokārt pamatojoties uz direktīvas preambulas piekto apsvērumu, Polijas valdība norāda, ka Kopienu likumdevējs ir vēlējies skaidri nošķirt, no vienas puses, komercprakses, ņemot vērā saikni starp uzņēmumiem un patērētājiem, kam ir negatīva ietekme uz pēdējiem, – kuru likumdevējs direktīvā būtu vēlējies paredzēt –, un, no otras puses, komercprakses, ņemot vērā saikni starp uzņēmumiem, kam būtu negatīva ietekme uz konkurentu saimnieciskajām interesēm, – tas savukārt neietilpst Direktīvas 2005/29 piemērošanas jomā. Tādējādi tāda valsts tiesiskā regulējuma, kura mērķis ir aizsargāt konkurentus, saderība ar Direktīvu 2005/29 nevarētu tikt apšaubīta.
35. Austrijas valdība mutvārdu procesā, daļēji atsaucoties uz Austrijas Oberster Gerichtshof [Augstākās tiesas] lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu vēl izskatāmajā lietā C‑540/08 (Mediaprint Zeitungs- und Zeitschriftenverlag), ir uzskatījusi, ka Direktīva 2005/29 vispirms ir domāta patērētāju aizsardzības politikas mērķiem un tāpēc nav piemērojama valsts tiesiskajiem regulējumiem, kuru mērķis ir aizsargāt konkurentu intereses. Uz pēdējiem, kā tā uzskata, Direktīva 2005/29 neattiecas. Austrijas valdība savu juridisko nostāju it īpaši balsta uz direktīvas preambulas astoto apsvērumu, kā arī uz Komisijas priekšlikumu regulai par pārdošanas veicināšanu iekšējā tirgū. Pakārtoti tā ir apgalvojusi, ka, ja gadījumā Tiesai tomēr vajadzētu atbildēt apstiprinoši par Direktīvas 2005/29 piemērojamību, vienlaicīgi tai būtu jākonstatē, ka tāds tiesiskais regulējums kā UWG 3. pants un 4. panta 6. punkts nav pretrunā direktīvai.
VI – Juridiskais vērtējums
A – Ievada apsvērumi
36. Šī lieta ļauj Tiesai pilnveidot tās judikatūru jautājumā par saistīto piedāvājumu aizliegumu, kurus noteikušas dalībvalstis, saderību ar Kopienu tiesībām. Noderīgas norādes, atbildot uz prejudiciālo jautājumu, var secināt no 2009. gada 23. aprīlī pasludinātā sprieduma apvienotajās lietās C‑261/07 (VTB‑VAB) un C‑299/07 (Galatea) (7), kurās Tiesai tāpat tika lūgts interpretēt Direktīvu 2005/29. Līdzīgi kā tajās lietās šajā lietā rodas jautājums, vai un cik lielā mērā dalībvalstīm, ievērojot atsevišķu konkurences tiesību jautājumu saskaņošanu Kopienu līmenī ar Direktīvu 2005/29, paliek kompetence pieņemt tiesību normas, lai noteiktu principiālu saistīto piedāvājumu aizliegumu, obligāti neizvērtējot katru komercprakses gadījumu.
37. Kā jau esmu norādījusi savos 2008. gada 21. oktobra secinājumos iepriekš minētajās lietās (8), Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maijā pieņemtās Direktīvas 2005/29 mērķis ir izveidot vienotu normatīvu sistēmu, kas reglamentētu negodīgu komercpraksi attiecībā pret patērētājiem. Kā izriet no regulas preambulas piektā apsvēruma, šis mērķis jāsasniedz, saskaņojot godīgas konkurences tiesību normas Kopienas dalībvalstīs, lai likvidētu šķēršļus iekšējā tirgū (9). Tādējādi tās regulatīvais mērķis ir pilnīga šīs dzīves jomas saskaņošana Kopienas līmenī (10).
38. Saskaņā ar Direktīvas 2005/29 20. pantu tā stājās spēkā jau nākamajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas SavienībasOficiālajā Vēstnesī, t.i., 2005. gada 12. jūnijā. Atbilstoši tās 19. panta pirmajai daļai dalībvalstīm direktīva valsts tiesībās bija jātransponē līdz 2007. gada 12. jūnijam, pieņemot vajadzīgos normatīvos un administratīvos tiesību aktus, tomēr paredzot sešu gadu pārejas periodu noteiktām stingrākām valsts tiesību normām. Tomēr šie normatīvie un administratīvie tiesību akti bija jāsāk piemērot tikai ar 2007. gada 12. decembri.
39. Vācijas Federatīvā Republika ir izpildījusi savu direktīvas transponēšanas pienākumu formāli, 2008. gada 22. decembrī pieņemot UWG Pirmo grozījumu likumu, kas ir stājies spēkā 2008. gada 30. decembrī (11). Strīdīgais noteikums UWG 4. panta 6. punktā tomēr ir pieņemts, nevis transponējot Direktīvu 2005/29, bet gan iepriekšējā valsts likumdošanā. Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa izsaka pārdomas par šī noteikuma saderību ar Kopienu tiesībām. Kā ir paredzams, pamatojoties uz iesniedzējtiesas rīcībā esošajiem likumprojekta materiāliem (12), transponējot Direktīvu 2005/29 valsts tiesībās, UWG 4. panta 6. punkts nav ne grozīts, ne arī svītrots.
B – Prejudiciālā jautājuma pieņemamība
1) Tiesas kompetence
40. Spānijas valdība savu iebildi par nepieņemamību vispirms pamato ar to, ka prejudiciālajam jautājumam nepiemīt Kopienu mērogs. Turklāt tā atsaucas uz spriedumu lietā Jägerskiöld (13), kura 45. punktā ir noteikts, ka “Līguma noteikumi par pakalpojumu sniegšanas brīvību nav piemērojami tādai situācijai, kāda ir pamata prāvā, kad visi elementi attiecas tikai uz vienu dalībvalsti”[neoficiāls tulkojums]. Ciktāl Spānijas valdība tādējādi netieši norāda uz pārrobežu situācijas neesamību, šis apgalvojums no procesuālā viedokļa ir jāsaprot tādējādi, ka tā līdz ar to būtībā apstrīd Tiesas kompetenci.
41. Vispirms ir jānorāda, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas bija minētās lietas priekšmets, attiecās vienīgi uz primāro tiesību noteikumu par preču un pakalpojumu brīvu apriti interpretāciju. Pārrobežu aspekts faktiski ir priekšnoteikums to piemērojamībai (14). Taču šajā lietā Tiesai tiek lūgts interpretēt direktīvu kā atvasināto Kopienu tiesību aktu EKL 249. panta trešās daļas izpratnē. Šajā ziņā atšķirība starp abām lietām pastāv.
42. Tomēr ir jāatgādina, ka, Tiesai un valstu tiesām sadarbojoties, kā tas ir paredzēts EKL 234. pantā, tikai valsts tiesām, kurās ir ierosināta tiesvedība un kurām ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā katras lietas īpatnības, ir jānovērtē gan tas, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums tām ir nepieciešams sprieduma taisīšanai, gan arī Tiesai uzdoto jautājumu atbilstība (15).
43. Tādējādi, tā kā valsts tiesu uzdotie jautājumi ir saistīti ar Kopienu tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir jāpieņem lēmums (16), ja vien nav acīmredzams, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu patiesībā ir vērsts uz to, lai Tiesa sniegtu atbildi saistībā ar fiktīvu strīdu vai paustu konsultatīvu viedokli par vispārīgiem vai hipotētiskiem jautājumiem, ka pieprasītajai Kopienu tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar realitāti vai strīda priekšmetu vai arī ka Tiesas rīcībā nav faktiskas vai tiesiskas informācijas, kas ir nepieciešama, lai uz uzdotajiem jautājumiem sniegtu lietderīgu atbildi (17).
44. Tādējādi uz Spānijas valdības apgalvojumu ir jāatbild, ka vērtējums, vai šī situācija ir “pilnībā valsts iekšēja” situācija, neattiecas uz prejudiciālā jautājuma pieņemamību, bet gan uz jautājumu par Kopienu tiesību interpretāciju (18). Turklāt ir jāatgādina, ka Tiesas kompetence ir pamatota arī ar sabiedrības interesēm interpretēt visas Kopienu tiesību normas vienveidīgi un neatkarīgi no apstākļiem, kādos tās ir paredzēts piemērot, lai tādējādi novērstu interpretācijas atšķirības nākotnē (19).
45. Līdz ar to Spānijas valdības argumenti ir jānoraida.
2) Prejudiciālā jautājuma nozīmība
46. Tas, ka Spānijas valdība izvirza Direktīvas 2005/29 nepiemērojamību šajā lietā, no procesuālo tiesību viedokļa ir jāsaprot kā prejudiciālā jautājuma nozīmības pamata prāvas izlemšanā apstrīdēšana.
47. Kā tas iepriekš norādīts, nozīmības prezumpciju, kas piemīt valstu tiesu prejudiciālā kārtā uzdotiem jautājumiem, var noraidīt tikai izņēmuma gadījumos, it īpaši, kad ir acīmredzami skaidrs, ka lūgtajai Kopienu tiesību normu interpretācijai, uz ko attiecas jautājumi, nav nekāda sakara ar pamata lietas situāciju vai priekšmetu (20).
48. Šajā lietā prejudiciālais jautājums nav acīmredzami nenozīmīgs attiecībā uz lēmumu, kas ir jāpieņem iesniedzējtiesai, jo Revision sūdzības iznākums, kā jau tās lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir detalizēti izklāstīts un ciktāl tiek prasīts atturēties no rīcības, ir atkarīgs no tā, vai tiesiskais regulējums UWG 3. pantā un 4. panta 6. punktā atbilst Direktīvai 2005/29 (21). Ja tas tā ir, iesniedzējtiesai Revision sūdzība ir jānoraida. Turpretim, ja UWG 4. panta 6. punktā paredzētais ar atsavinājuma darījumu saistīta konkursa vai loterijas aizliegums pārsniegtu direktīvas noteikto aizsardzību, prasība – ciktāl prasītājs prasa atturēties no rīcības – iesniedzējtiesai būtu jānoraida un pārsūdzētais spriedums jāatceļ.
49. Jautājumā par Direktīvas 2005/29 piemērojamību pamata lietā – ciktāl tas ir svarīgi, izvērtējot prejudiciālā jautājuma pieņemamību –, manuprāt, nav jāievēro Spānijas valdības norādītais iebildums, ka notikumi pamata prāvā norisinājās laika posmā pirms Direktīvas 2005/29 spēkā stāšanās un pat vēl pirms tās pieņemšanas, jo, kā iesniedzējtiesa paskaidro savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu (22), prasītāja pamata prāvā pret atbildētāju pirmās instances tiesvedībā celtās prasības atturēties no rīcības mērķis katrā ziņā ir turpmāko pārkāpumu novēršana. Ja iesniedzējtiesas apsvērumi par piemērojamiem valsts tiesību aktiem ir pareizi, tad prasība atturēties no rīcības attiecīgo atbildētāju juridiski ietekmēs līdz pat šim brīdim. Ievērojot prasības atturēties no rīcības pastāvīgo iedarbību (23), jautājums par tāda tiesiskā regulējuma, kāds ir UWG 4. panta 6. punkts, saderību ar Direktīvu 2005/29 vēl arvien ir aktuāls un nozīmīgs lietas dalībniekiem pamata prāvā, kā arī valsts tiesai, kurai ir jāpasludina spriedums.
50. Šis jautājums ir vēl nozīmīgāks tāpēc, ka lēmuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu pieņemšanas brīdī 2008. gada 5. jūnijā tiklab transponēšanas termiņš 2007. gada 12. jūnijā, kā arī termiņš direktīvas noteikumu vēlākai piemērošanai 2007. gada 12. decembrī bija sen nokavēts. Attiecīgajā laika posmā valsts tiesības vēl nebija pielāgotas un Vācijas likumdevējs, šķiet, neplānoja atcelt principiālo UWG 4. panta 6. punktā paredzēto saistīto darījumu aizliegumu, par ko, kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, valsts tiesa bija informēta.
51. Ja nevar izslēgt UWG 4. panta 6. punkta nesaderīgumu ar Direktīvu 2005/29, tad, pamatojoties uz valsts konkurences tiesību prasības atturēties no rīcības virzību uz nākotni, valsts tiesai, izpildot Kopienu tiesas funkcijas, nepieciešamības gadījumā var būt pienākums vēl pirms transponēšanas termiņa beigām nepiemērot atbilstošās valsts tiesību normas. To nosaka Kopienu tiesību prioritārais raksturs salīdzinājumā ar valsts tiesībām (24), bet galvenokārt – Tiesas judikatūrā atzītais dalībvalstu pienākums atbilstoši EKL 10. panta otrajai daļai un EKL 249. panta trešajai daļai veikt visus pasākumus, kas vajadzīgi attiecīgās direktīvas izvirzīto mērķu sasniegšanai.
52. Kā esmu norādījusi savos secinājumos apvienotajās lietās C‑261/07 (VTB‑VAB) un C‑299/07 (Galatea) (25), ar to ir saistīts arī pienākums atturēties no rīcības, kas var liegt īstenot direktīvas mērķus. Saskaņā ar Tiesas judikatūru, piemērojot iepriekš minētos Līguma noteikumus un attiecīgo direktīvu, dalībvalstīm, kurām ir adresēta direktīva, direktīvas transponēšanas laika posmā ir jāatturas pieņemt noteikumus, kas varētu nopietni apdraudēt šajā direktīvā paredzētā rezultāta sasniegšanu (26). Šis pienākums atturēties no rīcības attiecas uz visām dalībvalsts iestādēm, tajā skaitā arī tiesu varas iestādēm savas kompetences ietvaros (27). Tām vajadzības gadījumā ir jāpārbauda, vai valsts tiesību akti, kas pieņemti pirms [direktīvas] transponēšanas termiņa beigām, traucē sasniegt direktīvā izvirzītos mērķus (28).
53. Atbilstoši tam Tiesa spriedumā lietā Adeneler u.c. (29) nosprieda, ka sākot ar direktīvas spēkā stāšanās dienu valsts tiesām, cik vien iespējams, ir jāatturas interpretēt valsts tiesības tādā veidā, kas pēc transpozīcijas termiņa beigām var nopietni apdraudēt šajā direktīvā paredzētā rezultāta sasniegšanu.
54. Turklāt jāņem vērā, ka atbilstoši Tiesas judikatūrai direktīvas piemērošanas jomā ietilpst ne tikai valsts tiesību akti, kuru mērķis nepārprotami ir minētās direktīvas transponēšana, bet – sākot no šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas – arī iepriekš pieņemti un spēkā esoši valsts tiesību akti, kuri var nodrošināt valsts tiesību atbilstību direktīvai (30). Starp šiem tiesību aktiem šajā lietā ir arī pirms Direktīvas 2005/29 spēkā stāšanās jau pastāvošie UWG noteikumi, tostarp UWG 3. panta un 4. panta 6. punkta noteikumi.
55. Tātad, ja valsts tiesai rodas aizdomas, ka valsts likumdošana pēc transponēšanas termiņa beigām var liegt īstenot transponējamās direktīvas mērķus (31), tai jau transponēšanas periodā ir jāveic vajadzīgie pasākumi.
56. Līdz ar to Vācijas tiesas, pamatojoties uz prasības atturēties no rīcības virzību uz nākotni, bija pilnvarotas pārbaudīt UWG 4. panta 6. punkta saderību ar Direktīvu 2005/29 no tās spēkā stāšanās brīža un šaubu gadījumā saskaņā ar EKL 234. panta pirmās daļas b) punktu uzdot Tiesai atbilstošu prejudiciālu jautājumu par Direktīvas 2005/29 interpretāciju.
57. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, prejudiciālā jautājuma nozīmību nevar noliegt. Tādējādi lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir atzīstams par pieņemamu.
C – Prejudiciālā jautājuma vērtējums pēc būtības
58. Vispirms ir jāatgādina, ka prejudiciālās tiesvedības ietvaros atbilstoši EKL 234. pantam Tiesas kompetencē nav lemt par valsts tiesību pasākuma saderību ar Kopienu tiesībām. Tomēr tā var sniegt Kopienu tiesību interpretācijas elementus, kas ļautu iesniedzējtiesai atrisināt tajā ierosināto lietu (32).
59. Prejudiciālā jautājuma mērķis ir noskaidrot, vai Direktīva 2005/29 nepieļauj tādu valsts tiesību normu, kāds ir UWG 4. panta 6. punkts. Šajā nolūkā vispirms ir jāizvērtē, vai Direktīvas 2005/29 materiālā piemērojamība un piemērojamība personām attiecas uz šīs tiesību normas regulējuma priekšmetu. Pēc tam ir jāizvērtē, vai Direktīva 2005/29 ir jāinterpretē tādējādi, ka tāds strīdīgās komercprakses aizliegums, kāds ir paredzēts UWG 3. pantā un 4. panta 6. punktā, ietilpst tās piemērošanas jomā.
1) Jēdziens “komercprakse” Direktīvas 2005/29 2. panta d) punktā
60. UWG 4. panta 6. punkta noteikumi, skatot tos kopā ar UWG 3. pantu, aizliedz tirgotājam patērētāja piedalīšanos konkursā vai loterijā saistīt ar preces pirkumu vai pakalpojuma izmantošanu, izņemot gadījumus, kad konkurss vai loterija ir pats par sevi saistīts ar preci vai pakalpojumu. Citiem vārdiem sakot, tie aizliedz saistīt divas atšķirīgas preces vai pakalpojumus pārdošanas veicināšanai un tādējādi ir jāsaprot kā principiāls saistīto piedāvājumu aizliegums (33).
61. Savos secinājumos apvienotajās lietās C‑261/07 (VTB‑VAB) un C‑299/07 (Galatea) esmu detalizēti izklāstījusi (34) un Tiesa spriedumā tajās pašās lietās ir apstiprinājusi (35), ka saistītie piedāvājumi ir komerciāli darījumi, kuri skaidri ietilpst uzņēmēja komercstratēģijā un tieši attiecas uz tā pārdošanas veicināšanu un noietu.
62. Tādējādi tie ir komercprakse Direktīvas 2005/29 2. panta d) punkta izpratnē un līdz ar to ietilpst tās materiālajā piemērošanas jomā.
2) Direktīvas 2005/29 piemērojamība personām
63. Atbilde uz to, vai uz strīdīgo valsts tiesisko regulējumu UWG 4. panta 6. punktā attiecas direktīvas piemērojamība personām, kā Polijas valdība pamatoti norāda, ir atkarīga no tā, vai tā mērķis tāpat kā pašai direktīvai ir patērētāju aizsardzība.
64. Direktīva regulē tikai “B2C” (business to consumer) jomu, t.i., attiecības starp tirgotājiem un patērētājiem. Šī saistība tiek īpaši uzsvērta direktīvas preambulas astotajā apsvērumā, saskaņā ar kuru direktīvā ir tieši aizsargātas tikai patērētāju ekonomiskās intereses (36). Tomēr, kā tas izriet no direktīvas preambulas sestā, bet galvenokārt – no astotā apsvēruma, tādēļ likumīgu konkurentu ekonomiskās intereses nav mazāk aizsargājamas (37).
65. Pretēji Čehijas valdības apgalvotajam (38) es neapšaubu, ka UWG 4. panta 6. punkta noteikumu jēga un mērķis ir aizsargāt patērētājus.
66. Pirmkārt, UWG 1. pantā ir skaidri norādīts, ka šis likums paralēli konkurentu, kā arī citu tirgus dalībnieku aizsardzībai aizsargā arī patērētājus no negodīgas konkurences (39). Otrkārt, šādu noteikuma izpratni apstiprina tiklab UWG 4. panta 6. punkta rašanās vēsture, kā arī tā jēga un mērķis. Šajā valsts tiesiskajā regulējumā ir kodificēta līdzšinējā Bundesgerichtshof judikatūra (40) par UWG 1. pantu iepriekšējā redakcijā, saskaņā ar kuru pret konkurenci bija vērsta piedalīšanās konkursā vai loterijā saistīšana ar preces pirkumu vai pakalpojuma pasūtīšanu. Tā likumdošanas mērķis saskaņā ar likumprojekta materiāliem (41) ir aizsargāt patērētāju no tā, ka, izmantojot tieksmi spēlēt azartspēles, tiek pārmērīgi ietekmēta viņa lēmumu pieņemšanas brīvība. Tam pamatā ir pārliecība, ka, saistot piedalīšanos loterijā ar preču noietu, arī apdomīgs vidusmēra patērētājs, izdarot savu pirkuma izvēli, var tikt ietekmēts tik stipri, ka izvēle vairs nenotiek atbilstoši racionāliem apsvērumiem, bet gan tiecoties pēc izsludinātā laimesta. Tas atbilst arī juridiskajā literatūrā vienprātīgi paustajam viedoklim (42).
67. Tādējādi uz šo valsts tiesisko regulējumu attiecas arī Direktīvas 2005/29 piemērojamība personām.
3) Abu reglamentējošo tiesību aktu struktūras analīze
68. Lai konstatētu, vai Direktīva 2005/29 nepieļauj tādu valsts tiesību noteikumu, kāds ir UWG 4. panta 6. punkts, ir jāanalizē un noslēgumā jāsalīdzina abu reglamentējošo tiesību aktu normatīvie uzdevumi un normatīvā struktūra.
a) Direktīvas 2005/29 tiesību normas
i) Pilnīga un maksimāla valsts tiesību normu saskaņošana kā regulējuma mērķis
69. Kā sākumā minēts (43), Direktīvas 2005/29 mērķis ir dalībvalstu tiesību aktu par negodīgu komercpraksi pilnīga saskaņošana. Turklāt atšķirībā no līdz šim pieņemtās prakses juridiskajos dokumentos, kas attiecas uz patērētāju aizsardzības tiesību aktu saskaņošanu, šajā gadījumā ir centieni panākt ne tikai minimālu saskaņošanu, bet gan maksimālu valsts tiesību aktu saskaņošanu, kas, atskaitot konkrētus izņēmumus, aizliedz dalībvalstīm turpināt piemērot vai ieviest stingrākas tiesību normas neatkarīgi no tā, vai tādējādi ir gribēts sasniegt augstāka līmeņa patērētāju tiesību aizsardzību (44). Abi secinājumi izriet gan no direktīvas preambulas, gan no šīs direktīvas vispārīgajiem noteikumiem.
70. Pirmkārt, tas izriet no direktīvas preambulas vienpadsmitā apsvēruma, atbilstoši kuram valstu noteikumu tuvināšanai ar šīs direktīvas starpniecību ir jārada vispārēja patērētāju tiesību augsta līmeņa aizsardzība. Otrkārt, tās preambulas divpadsmitajā apsvērumā tiek runāts par to, ka ir jārada situācija, kad patērētāji un uzņēmēji var paļauties uz vienotu regulatīvu sistēmu, kas balstās uz skaidri definētiem juridiskiem jēdzieniem, kas visā Eiropas Savienībā reglamentē visus negodīgas komercprakses aspektus. Atkārtoti uz tiesību saskaņošanas metodi tiek norādīts direktīvas 1. pantā, no kura izriet, ka tās mērķis ir dot ieguldījumu iekšējā tirgus pareizā darbībā un uzlabot patērētāju aizsardzību.
71. Par mērķi panākt pilnīgu un maksimālu regulējumu Kopienas līmenī direktīvas piemērošanas jomā ietilpstošajā dzīves sfērā atkal skaidri liecina izteikumi direktīvas preambulas četrpadsmitajā un piecpadsmitajā apsvērumā, kuros tiek runāts par pilnīgu saskaņošanu. Turklāt tas izriet arī no iekšējā tirgus klauzulas Direktīvas 2005/29 4. pantā, atbilstoši kurai dalībvalstis neierobežo nedz pakalpojumu sniegšanas brīvību, nedz brīvu preču apriti tādu iemeslu dēļ, kas ir šīs direktīvas saskaņotajā jomā.
72. Direktīvas 2005/29 3. panta 5. punkts kā izņēmumu paredz, ka dalībvalstis sešus gadus pēc 2007. gada 12. jūnija drīkst šīs direktīvas jomā turpināt piemērot savus noteikumus, ar ko paredz vairāk ierobežojumu vai prasību, salīdzinot ar šo direktīvu. Tomēr šī atkāpe attiecas tikai uz tiem valsts noteikumiem, kas ir pieņemti direktīvas ieviešanai un kuros ietvertas minimālās saskaņošanas klauzulas (45). Visbeidzot, 3. panta 9. punkts nosaka vēl vienu atkāpi no pilnīgas saskaņošanas attiecībā uz finanšu pakalpojumiem, kā definēts Direktīvā 2002/65/EK, un nekustamo īpašumu.
ii) Direktīvas 2005/29 normatīvā struktūra
73. Direktīvas 2005/29 centrs ir ģenerālklauzula 5. panta 1. punktā, kas nosaka negodīgas komercprakses aizliegumu. 5. panta 2. punktā tiek precizēts, kas konkrēti ir jāsaprot ar “negodīgu”. Atbilstoši tam komercprakse ir negodīga, ja, pirmkārt, tā ir pretrunā “profesionālās rūpības” prasībām un, otrkārt, ja tā var “būtiski kropļot” patērētāja saimniecisko rīcību. Atbilstoši 4. punktam komercprakse ir negodīga, ja tā maldina (6. un 7. pants) vai ir agresīva (8. un 9. pants). 5. punkts norāda uz direktīvas I pielikumu un tajā minētajiem komercprakses veidiem, kas “visos apstākļos uzskatāmi par negodīgiem”. To pašu sarakstu vienveidīgi piemēro visās dalībvalstīs un to var grozīt tikai, grozot šo direktīvu.
74. Dalībvalstu tiesām un iestādēm, piemērojot šīs tiesības, vispirms ir jāņem vērā I pielikumā esošais saraksts, kurā ir minēts 31 negodīgas komercprakses veids. Ja uz komercpraksi attiecas kāds no minētajiem nosacījumiem, tā ir jāaizliedz; nekādi papildu izvērtējumi, piemēram, seku izvērtējums, nav vajadzīgi. Ja aizliegumu saraksts neattiecas uz konkrētajiem faktiem, ir jāizvērtē, vai uz tiem neattiecas kāds no ģenerālklauzulā minētajiem piemēriem – maldinoša vai agresīva komercprakse. Tikai noliedzošas atbildes gadījumā tiek tieši piemērota Direktīvas 2005/29 5. panta 1. punktā ietvertā ģenerālklauzula (46).
b) UWG noteikumi
75. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru katrai dalībvalstij, kurai adresēta direktīva, ir pienākums savā tiesību sistēmā veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu direktīvas pilnu iedarbību atbilstoši tās mērķim (47). Ar to ir saistīts dalībvalsts likumdevēja pienākums atbilstoši transponēt valsts tiesībās attiecīgo direktīvu (48). Saskaņā ar EKL 249. panta trešās daļas formulējumu dalībvalstu iestādēm ir ļauts noteikt īstenošanas formas un metodes. Šī brīvā izvēle it īpaši ir valsts likumdevējam.
76. Minētā iemesla dēļ judikatūrā ir atzīts, ka pareiza direktīvas transponēšana obligāti nenozīmē direktīvas normu burtisku atveidošanu kādā precīzā un īpašā tiesību normā (49). Nozīme ir drīzāk tam, vai valsts tiesību akti, kas, transponējot direktīvu, ir stājušies spēkā, izpilda tiesiskās skaidrības un drošības prasības, lai nodrošinātu, ka, attiecīgās dalībvalsts tiesām un iestādēm piemērojot valsts tiesību aktus, tiek īstenota visa direktīvas koncepcija (50).
77. Jautājuma, vai un ciktāl strīdīgie UWG 4. panta 6. punkta noteikumi atbilst direktīvas prasībām, pārbaudei vispirms nepieciešams īss šī valsts tiesiskā regulējuma būtiskāko aspektu paskaidrojums.
i) UWG 3. pantā un 4. panta 6. punktā paredzētā aizlieguma normatīvās struktūras izklāsts
78. UWG 3. panta noteikumā 2004. gada 3. jūlija redakcijā, kas bija piemērojama lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemšanas brīdī un kas līdz ar to attiecas uz šo lietu, ir paredzēts negodīgas konkurences aizliegums. Šī konkurences tiesību pamatnorma ir paredzēta kā ģenerālklauzula, kas ir plašāk piemērojama konkurences tiesību pārkāpumu sodīšanā. Šī ģenerālklauzula ar nenozīmīgām izmaiņām formulējumā ir palikusi nemainīga arī pēc 2008. gada likuma grozījuma UWG jaunās redakcijas 3. panta 1. punktā.
79. Materiālās konkurences deliktu tiesības tiek definētas, izmantojot jēdzienu “negodīgums konkurencē”. UWG struktūra tiek klasificēta tādējādi, ka 1. nodaļas vispārīgajos noteikumos (1.–7. pants) paralēli UWG 1. pantā paredzētajai aizsardzības klauzulai un UWG 2. pantā noteiktajām definīcijām ir iekļautas aizliedzošās tiesību normas (3.–7. pants), kamēr aizlieguma pārkāpuma juridiskās sekas (8.–10. pants) un noilgums (11. pants) ir reglamentēti 2. nodaļā, bet formālās procesuālās tiesību normas – 3. nodaļā. Konkurences sodu tiesības ir ietvertas 4. nodaļā (16.–19. pants) un nobeiguma noteikumi – 5. nodaļā (20.–22. punkts).
80. UWG 4. pantā ir iekļauts piemēru saraksts, tostarp strīdīgā situācija ar patērētāju piedalīšanos konkursos vai loterijās, kas konkretizē no UWG 3. pantā noteiktās ģenerālklauzulas izrietošo negodīgas konkurences vispārējo aizliegumu (51). Tādējādi tika aizgūti galvenokārt Vācijas judikatūrā un juridiskajā literatūrā izstrādātie tipiskie gadījumi. Veidojot piemēru sarakstu, valsts likumdevējs lielā mērā ir vēlējies atbrīvot tiesnešus no uzdevuma konkretizēt “negodīguma” pazīmes (52) un radīt lielāku pārskatāmību (53). Tā kā UWG 4. panta 6. punktā ir konkretizēta tikai “negodīguma” pazīme, tad vienlaicīgi ar šī noteikuma piemērošanas nosacījumiem – tāpat kā pārējos piemēros – vienmēr ir jābūt izpildītiem arī UWG 3. panta nosacījumiem, lai pasākumu varētu vērtēt kā vērstu pret konkurenci (54). Tajos ir paredzēts, ka ar negodīgu konkurenci saistītas darbības (vai komerciāli darījumi saskaņā ar UWG jaunās redakcijas 3. panta 1. punktu) var nozīmīgi izkropļot konkurenci, kaitējot konkurentiem, patērētājiem vai citiem tirgus dalībniekiem. Atbilstoši tam ar konkurenci saistītai darbībai (vai komerciālam darījumam saskaņā ar UWG jaunās redakcijas 3. panta 1. punktu), par kuru tiek iesniegta sūdzība, ir jābūt izdarītai ne tikai konkrētu konkurences attiecību ietvaros, bet tai ir arī jāpārkāpj konkrēts slieksnis. Tātad tai jābūt noteiktai nozīmei attiecībā uz konkurences procesu un būtiski jāaizskar aizsargāto personu grupu intereses.
81. Ieviešot “nenozīmīguma robežu” jeb “prasības būtiskumu”, valsts tiesām tas ir atvieglojums tikai tiktāl, ciktāl tām nav jāizskata mazsvarīgi ļaunprātīgas rīcības gadījumi (55). Manuprāt, pārbaudot strīdīgā tiesiskā regulējuma saderību ar Direktīvu 2005/29, svarīgi ir tas, cik augsts vai zems ir šis valsts konkurences tiesu noteiktais slieksnis.
c) Strīdīgā tiesiskā regulējuma saderība ar Direktīvu 2005/29
i) Direktīvai atbilstošas interpretācijas nepieciešamība
82. Izskatot jautājumu, vai valsts tiesību norma neatbilst Kopienu tiesību aktiem, būtisks ir ne tikai šīs normas teksts, bet arī interpretācija, ko šai normai sniegušas valsts tiesas (56). Sniedzot visiem tiesību subjektiem saistošu tiesību aktu interpretāciju, dalībvalsts judikatūra kļūst par nepieciešamu kritēriju, lai novērtētu, vai valsts tiesību akti ir transponēti un interpretēti atbilstoši Kopienu tiesībām (57).
83. Kaut arī, īstenojot UWG 4. panta 6. punkta sastāvu, tiek izpildīta tikai “negodīguma” pazīme, saskaņā ar valsts tiesību aktiem darbība šajā ziņā ir aizliegta tikai tad, ja ir izpildīti UWG 3. panta priekšnoteikumi. Saskaņā ar iesniedzējtiesas norādīto (58) Vācijas augstāko instanču judikatūrā acīmredzot tiek atzīts, ka UWG 4. panta 6. punkta gadījumā vienmēr jāpamatojas uz konkurences ierobežojuma nozīmību (59). Tas izriet no norādes uz atbilstošajiem viedokļiem juridiskajā literatūrā (60), no valsts tiesību noteikumu skaidrojumiem lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu un arī no paša prejudiciālā jautājuma formulējuma, saskaņā ar kuru strīdīgajā tiesiskajā regulējumā saistītie piedāvājumi ir aizliegti “neatkarīgi no tā, vai konkrētajā gadījumā reklāmas pasākums kaitē patērētāju interesēm”. Šāds formulējums liecina par to, ka UWG 4. panta 6. punkts tiek interpretēts tā, it kā valsts tiesām konkrētā gadījumā vispār nebūtu rīcības brīvības. Arī Vācijas valdība savos iepriekšējos rakstveida apsvērumos acīmredzami ir pamatojusies uz šo pieņēmumu, minētā valsts tiesiskā regulējuma sakarā runājot par “absolūtu” vai “vispārīgu” aizliegumu (61).
ii) Pārbaude saskaņā ar direktīvas noteikumiem
84. Turpinājumā ir jānoskaidro, vai minētā UWG 4. panta 6. punkta interpretācija, kas iznākumā līdzinās principiālajam saistīto piedāvājumu aizliegumam sakarā ar konkursiem vai loterijām, ir saderīga ar direktīvu. Šajā nolūkā ir jāpiemēro šo secinājumu 74. punktā aprakstītā izvērtējuma shēma.
– Direktīvas 2005/29 5. panta 4. un 5. punkts
85. Vispirms ir jānorāda, ka komercprakse, kas ir aizliegta UWG 4. panta 6. punktā, neatbilst nevienam no Direktīvas I pielikumā minētajiem negodīgas komercprakses gadījumiem (62). It īpaši neatbilstoša ir 16. punktā minētā situācija, kurā tiek reklamēts, ka noteikti produkti spēj nodrošināt izredzes laimēt azartspēlēs. Tā attiecas uz īpašu reklāmas veidu, tomēr ne uz saistīto piedāvājumu izmantošanu kā tādu. Neskatoties uz to, atbildētājs pamata prāvā, kā pamatoti norāda Portugāles valdība, nekādā ziņā nereklamē, ka preces pirkums pats par sevi jau dod iespēju laimēt. Tiek piedāvāta tikai iespēja piedalīties jebkuram pieejamā loterijā, neapsolot pircējiem lielākas izredzes laimēt.
86. Ņemot vērā, ka saistītie darījumi netiek iekļauti I pielikumā minētajos komercprakses veidos, kas visos apstākļos uzskatāmi par negodīgiem, tos principā drīkst aizliegt tikai tad, ja tie ir negodīgi komercprakses veidi, jo tie, piemēram, direktīvas izpratnē ir maldinoši vai agresīvi (63). Taču komercpraksi, kas ir aizliegta saskaņā ar UWG 4. panta 6. punktu, Direktīvas 5. panta 4. punkta izpratnē nevar raksturot ne kā maldinošu, ne kā agresīvu.
– Direktīvas 2005/29 5. panta 2. punkts
87. Turklāt saskaņā ar direktīvu aizliegt komercpraksi var tikai tad, ja tā ir vērtējama kā negodīga tādēļ, ka ir pretrunā profesionālās rūpības prasībām vai attiecībā uz produktu būtiski kropļo vai var būtiski kropļot vidusmēra patērētāja saimniecisko rīcību. Turklāt ir jābūt kumulatīvi izpildītiem 5. panta 2. punkta a) un b) apakšpunkta piemērošanas nosacījumiem (64).
88. Vācijas valdība uzskata, ka tas tā ir UWG 4. panta 6. punktā aizliegtās komercprakses gadījumā, pamatojot to galvenokārt ar manipulācijas risku, kas rodoties no tā, ka tiek izmantota patērētāja tieksme spēlēt.
Profesionālās rūpības pārkāpums
89. Jēdziens “profesionālā rūpība” direktīvas 2. panta h) punktā ir definēts kā “īpašas prasmes un rūpības līmenis, kādu var pamatoti sagaidīt tirgotāju izrādām pret patērētājiem un kurš ir samērīgs ar godīgu tirgus praksi un/vai vispārēju labas ticības principu tirgotāja darbības jomā”.
90. Šī definīcija, kas cita starpā ir balstīta uz nenoteiktu juridisku jēdzienu “godīga tirgus prakse”, iekļauj vērtējumu, kas vienā vai otrā dalībvalstī var pilnīgi atšķirties, kas izskaidrojams ar katrā valstī dominējošiem kultūras apstākļiem un priekšstatiem par morāli (65). Tam pretrunā nav arī apstāklis, ka direktīvas mērķis saskaņā ar tās preambulas trīspadsmito apsvērumu ir ar tiesību saskaņošanas palīdzību iekšējā tirgus darbībai likvidēt šķēršļus, kas rodas no atšķirīgu ģenerālklauzulu un tiesību principu piemērošanas, jo vairāk tādēļ, ka dalībvalstīm acīmredzami tiek piešķirta zināma rīcības brīvība šauri reglamentētā jomā (66). Tas direktīvā ir skaidri paredzēts, jo no preambulas septītā apsvēruma izriet, ka “direktīva neattiecas uz tiesiskām prasībām, kas saistītas ar gaumi [labiem tikumiem] un piedienīgumu, kuru ziņā pastāv lielas atšķirības starp dalībvalstīm”. Šajā sakarā piemēra labad tiek minēta atsevišķās dalībvalstīs nevēlamā klientu piesaistīšana publiskās vietās. Tāpēc tajā pašā apsvērumā ir arī minēts, ka “attiecīgi būtu jāļauj dalībvalstīm turpināt savā teritorijā aizliegt komercpraksi atbilstīgi Kopienas tiesību aktiem gaumības [labu tikumu] un pieklājības dēļ, pat ja tāda prakse neierobežo patērētāju izvēles brīvību”.
91. To, ka azartspēles slēpj potenciālu risku dalībvalstu sabiedrībām (67) un tālab dalībvalstīm ir jāveic atbilstoši pasākumi, lai samazinātu azartspēļu atkarības draudus, apliecina arī Tiesas judikatūra tā dēvētajos azartspēļu spriedumos. Šo spriedumu uzmanības centrā ir līdzsvara panākšana starp pakalpojumu sniegšanas brīvību vai brīvību veikt uzņēmējdarbību, no vienas puses, un tādu primāru vispārējo interešu apsvērumu aizsardzību, no otras puses, kā patērētāju aizsardzība, krāpšanas novēršana un izvairīšanās no pilsoņu pamudināšanas uz pārmērīgiem izdevumiem saistībā ar spēli, kā arī sabiedriskās kārtības traucējumu vispārīga novēršana (68). Tajos Tiesa ir atzinusi dalībvalstu kompetenci “noteikt savas politikas mērķus azartspēļu jomā un vajadzības gadījumā precīzi definēt nepieciešamo aizsardzības līmeni”. Tiesa uzskata, ka “morālās, reliģiskās vai kultūras īpatnības, kā arī ar spēlēm un derībām saistītās sekas, kas morāli un finansiāli kaitē indivīdam un sabiedrībai, var būt pamats pietiekamai valsts iestāžu rīcības brīvībai, lai noteiktu patērētāja un sabiedriskās kārtības aizsardzības prasības”, ja vien veiktie pasākumi ir samērīgi (69).
92. Manuprāt, konsekventas judikatūras interesēs ir jāpiemēro iepriekš minētie principi, arī interpretējot direktīvas 5. panta 2. punkta a) apakšpunktu, it īpaši “godīgas tirgus prakses” nosacījumi, un dalībvalstīm – Kopienu tiesībās noteikto robežu ietvaros – jāpiešķir pietiekami plaša rīcības brīvība, veicot pasākumus azartspēļu atkarības draudu vājināšanai.
93. Vācijas valdības paustās vispārējās šaubas par komercpraksi, kuru izmanto, lai pievilinātu azartspēlēm, ļauj to klasificēt šajā morālo nosacījumu kategorijā. Vācijas valdība pamatoti norāda, ka azartspēļu izmantošana reklāmas jomā var noteikti izraisīt cilvēkos tieksmi spēlēt. Šādas spēles, īpaši ņemot vērā arī izredzes iegūt, iespējams, pat ļoti lielus laimestus, cilvēkos izraisa zināmu tiekšanos pēc tām. To izmantošana var piesaistīt potenciālo klientu uzmanību, lai izvēlētās reklāmas stratēģijas ietvaros šo uzmanību novirzītu citiem mērķiem. Tāpēc izvirzīto argumentu, ka tādā komercpraksē esot izmantoti manipulācijas elementi un tādējādi tas, iespējams, varētu būt profesionālās rūpības pārkāpums, aplūkojot vispārīgi, nevar atstāt bez ievērības.
94. Līdz ar to komercprakse, kurā no preces pirkuma vai pakalpojuma izmantošanas ir atkarīga patērētāju piedalīšanās konkursā vai loterijā, zināmos apstākļos saskaņā ar direktīvas 5. panta 2. punkta a) apakšpunktu var būt pretēja profesionālās rūpības prasībām.
Spēja būtiski kropļot vidusmēra patērētāja rīcību
95. Ar “būtiski kropļot patērētāju saimniecisko rīcību” 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā atbilstoši 2. panta e) punktā iekļautajai juridiskajai definīcijai ir jāsaprot: “izmantot komercpraksi, lai būtiski mazinātu patērētāja spējas pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu, tādējādi liekot patērētājam pieņemt tādus lēmumus par darījuma veikšanu, kādus viņš citādi nebūtu pieņēmis”. Ar šo tiesisko regulējumu aizsargājamās intereses ir patērētāja lēmumu pieņemšanas brīvība (70).
96. Konkursu vai loteriju saistīšana ar atsavinājuma darījumiem, ņemot vērā jau minētos riskus (71) un pamatojoties uz atbilstošu dalībvalstu rīcības brīvību, principā var būtiski kropļot patērētāja ar iepirkšanos saistīto rīcību. Kā pamatoti norāda Vācijas valdība (72), nevar izslēgt, ka izredzes bez maksas piedalīties loterijā var pamudināt patērētājus iepirkties par lielākām summām, nekā plānots, lai būtu iespējams piedalīties loterijā. Tās tāpat principā var patērētāju ietekmēt tādējādi, ka viņš nākamos pirkumus veiks pie tādā pašā veidā preci piedāvājoša tirgotāja, lai piedalītos loterijā arī turpmāk.
97. Šajā ziņā direktīvas 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta nosacījums, vispārīgi aplūkojot, principā būtu izpildīts.
Nepieciešamība vispusīgi izvērtēt konkrētā gadījuma apstākļus
98. Tomēr ir apšaubāms, vai šī vispārīgā pieeja faktiski atbilst direktīvas jēgai un mērķim, kā arī likumdevēja gribai. Kā jau esmu skaidrojusi savos secinājumos apvienotajās lietās C‑261/07 (VTB‑VAB) un C‑299/07 (Galatea) (73), uz jautājumu, vai saistītie piedāvājumi ir jāvērtē kā negodīgi, jo tie atbilst direktīvas 5. panta 2. punktā piemērošanas nosacījumiem, nevar vispārīgi atbildēt, jo šajā sakarā drīzāk katrā atsevišķā gadījumā ir jāizvērtē konkrētā komercprakse.
99. Tas nepārprotami izriet no direktīvas preambulas septītā apsvēruma, saskaņā ar kuru, piemērojot šo direktīvu un it īpaši tās ģenerālklauzulu, būtu jāņem vērā katra atsevišķā gadījuma konteksts. Vārds “it īpaši” nozīmē arī, ka attiecīgais katra atsevišķa gadījuma izvērtējums attiecas ne tikai uz 5. panta 1. punktā paredzētās ģenerālklauzulas piemērošanu, bet tāpat arī uz direktīvas 5.–9. panta precizējošo noteikumu piemērošanu. Starp citu, kā izriet no direktīvas preambulas septiņpadsmitā apsvēruma, arī Kopienu likumdevējs pieņem, ka gadījumā, ja komercprakse nav ietverta I pielikumā minētajos komercprakses veidos, katrs atsevišķs gadījums ir jāizvērtē, balstoties uz Direktīvas 2005/29 5.–9. panta noteikumiem. Tas a contrario izriet no direktīvas preambulas septiņpadsmitā apsvēruma trešā teikuma, kurā noteikts, ka I pielikumā minētās komercprakses ir vienīgie komercprakses piemēri, ko “var uzskatīt par negodīgiem, neizvērtējot katra atsevišķa gadījuma atbilstību 5.–9. pantam”.
100. Principiālā saistīto piedāvājumu aizlieguma, kas ir noteikts UWG 4. panta 6. punktā, interpretācija atbilstoši iepriekš minētajam ļauj papildināt direktīvas I pielikumā iekļauto aizliegtas komercprakses veidu sarakstu, kas dalībvalstīm, ievērojot ar Direktīvu 2005/29 saistīto pilnīgo un maksimālo tiesību aktu saskaņošanu, tieši ir aizliegts (74). Turklāt ir aizliegts dalībvalstīm vienpusēji papildināt šo sarakstu, ņemot vērā, ka šis saraksts saskaņā ar 5. panta 5. punktu var tikt grozīts, tikai grozot pašu direktīvu, t.i., EKL 251. pantā noteiktās koplēmuma procedūras ietvaros.
101. Kopienu likumdevējs uzdevumu izvērtēt komercprakses godīgumu, pamatojoties uz konkrētiem faktiem, it īpaši tās ietekmi uz vidusmēra patērētāja saimniecisko rīcību, deleģē dalībvalstu tiesām un iestādēm. Tas ir skaidri norādīts direktīvas preambulas astoņpadsmitā apsvēruma tekstā (75). Saskaņā ar direktīvas 11. un 12. pantu to uzdevums ir nodrošināt direktīvas prasību ievērošanu, piemērojot valsts līmenī izveidojamu sodu sistēmu (76). Bet, ja Vācijas likumdevējs nosaka principiālus aizliegumus, kas direktīvas I pielikumā iekļautajā sarakstā nav paredzēti, un likumu interpretējošām un izpildošām valsts varas iestādēm, kas šajā ziņā arī ir Direktīvas 2005/29 adresāti, tas neatstāj nekādu rīcības brīvību, ir liegts īstenot mērķi, kas paredz efektīvi transponēt šo direktīvu dalībvalstīs (77).
102. Katra atsevišķa gadījuma apstākļu vispusīgs izvērtējums, piemērojot direktīvas 5. panta 2. punktu, ir nepieciešams vēl jo vairāk tādēļ, ka nevar uzskatīt, ka katrai preces pirkuma saistībai ar loteriju principā un per se piemīt Vācijas valdības minētā manipulējošā ietekme. “Būtiskuma” nosacījums 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā pēc definīcijas nozīmē katra atsevišķa gadījuma pārbaudi (78). Tostarp var izdomāt gadījumus, kuros pamudinājums piedalīties loterijā vai konkursos patērētāja ar iepirkšanos saistīto rīcību neietekmē vispār vai ietekmē nenozīmīgi.
103. Tādējādi attiecībā uz pamata lietu – nevēloties apsteigt atbilstošu valsts tiesu, kurām Kopienu tiesības ir jāpiemēro pamata prāvā (79), sniegtu vērtējumu – var apgalvot, ka izredzes spēlēt loterijā principā nevar panākt, lai vidusmēra patērētājs iepirktos EUR 100 apmērā, jo vairāk tādēļ, ka, pirmkārt, šīs summa ir relatīvi liela un, otrkārt, ikvienam ir iespēja piedalīties spēlē. Šajā ziņā ir jāpiekrīt Spānijas valdībai, ka vidusmēra patērētājs, kurš vēlētos spēlēt loterijā, parasti negaidītu, lai iepirkumu summa būtu EUR 100 un būtu iespēja piedalīties spēlē (80). Tātad vidusmēra patērētājs strīdīgajā gadījumā arī ir varējis pilnībā apzināties, ka priekšrocība ir saistīta tikai ar bezmaksas piedalīšanos loterijā un ka šim nolūkam ir jāiegādājas preces kopsummā vismaz par EUR 100. Šādos apstākļos viņš var brīvi izvēlēties – piedalīties akcijā vai arī realizēt savas vajadzības pie konkurenta (81).
104. Rezumējot ir jāsecina, ka tāda valsts tiesību norma kā UWG 4. panta 6. punkts tam atbilstošajā interpretācijā, kas nosaka principiālu saistīto darījumu aizliegumu, neparedzot iespēju ņemt vērā katra konkrētā gadījuma apstākļus, pēc savas būtības ir vairāk ierobežojoša nekā Direktīvas 2005/29 noteikumi.
105. Šajā sakarā ir jākonstatē, ka UWG 4. panta 6. punkts attiecas uz jomu, kas ir pakļauta pilnīgai saskaņošanai un uz kuru Direktīvas 2005/29 3. panta 5. punkta pārejas noteikumi neattiecas. Tāpat nav piemērojams arī Direktīvas 2005/29 3. panta 9. punkta atkāpes noteikums.
Par Komisijas priekšlikuma regulai par tirdzniecības veicināšanas pasākumiem atsaukšanu
106. Rodas jautājums, kā Komisijas priekšlikuma regulai par tirdzniecības veicināšanas pasākumiem (82) atsaukšana ietekmē šo interpretāciju. Vācijas valdība galvenokārt atsaucas uz atsevišķiem grozījumiem, kādi bija izdarīti šajā Komisijas priekšlikumā likumdošanas procesā (83) un kuri, kā uzskata Komisija, pēc vispārējas vienotības dalībvalstu vidū un Eiropas Parlamentā pieļāva principiāla saistīto darbību aizlieguma nepieciešamību (84).
107. Saskaņā ar Vācijas valdības sniegto informāciju Vācijas likumdevējs, pieņemot UWG, kas stājās spēkā 2004. gada 8. jūlijā, bija atsaucies uz grozīto Komisijas priekšlikumu un UWG 4. panta 6. punkta pamatojumā bija iekļāvis Eiropas Parlamenta argumentāciju. Saskaņā ar to pret konkurenci vērstu raksturu pamato tas, ka pasākuma mērķis ir izmantot azartspēļu atkarību un ar to ietekmēt patērētāja objektīvo spriedumu.
108. Pretēji tam, kā uzskata Vācijas valdība, ne no Komisijas priekšlikuma regulai par pārdošanas veicināšanu iekšējā tirgū, ne no likumdošanas procesā iesniegtajiem grozījumiem tomēr neko par Direktīvas 2005/29 interpretāciju nevar spriest, jo turklāt tā ir balstīta uz priekšlikumu Kopienu tiesību aktam, kas tā arī nekad nav stājies spēkā. Līdz ar to tā nevar sekmīgi atsaukties uz tiesisko paļāvību (85). Tā pati skaidro, ka regulas un Direktīvas 2005/29 likumdošanas procesi daļēji norisinājās vienlaikus. Vācijas valdība kā vienas no Padomē pārstāvētām dalībvalstīm likumīgā pārstāve atbilstoši piedalījās abos likumdošanas procesos un tādēļ vienmēr bija informēta par to attīstību (86). Tādēļ tā nevar likumīgi atsaukties uz savu nezināšanu par norisēm abos likumdošanas procesos (87).
109. Tiesa ir uzsvērusi Padomē pārstāvēto dalībvalstu valdību īpašo atbildību direktīvu transponēšanā. Ņemot vērā faktu, ka tās piedalās direktīvu sagatavošanas darbā, Tiesa secina, ka tām noteiktajā laikā ir jāvar izstrādāt direktīvu īstenošanai vajadzīgie likumu teksti (88).
110. Vācijas valdībai, vēlākais, brīdī, kad Komisijas priekšlikums tika atsaukts (89), nepieciešamības gadījumā bija jāizvērtē, ciktāl Direktīvas 2005/29 materiālā piemērošanas joma attieksies arī uz jomām, kuras ietilpa plānotās regulas piemērošanas jomā. Šāda rīcība bija nepieciešama vēl jo vairāk tādēļ, ka atbilstoši sākotnējam plānam direktīvas mērķis bija, pirmkārt, ieviest vispārīgus papildu noteikumus Kopienas patērētāju tiesību aizsardzības jomā un, otrkārt, panākt dalībvalstu tiesību aktu attiecībā uz negodīgu komercpraksi pilnīgu saskaņošanu (90). Ņemot vērā, ka regula tika atsaukta laikā, kad vēl nebija beidzies direktīvas transponēšanas termiņš, Vācijas likumdevējam, pielāgojot valsts tiesības, bija jāņem vērā šī informācija.
111. Tādējādi šis arguments ir jānoraida.
4) Secinājums
112. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es secinu, ka tāda Vācijas tiesu augstāko instanču judikatūrā norādītā UWG 3. panta un 4. panta 6. punkta interpretācija, saskaņā ar kuru no šī valsts tiesiskā regulējuma izriet principiāls saistīto piedāvājumu aizliegums attiecībā uz konkursiem vai loterijām (91), neatbilst direktīvai atbilstošai interpretācijai.
113. No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka direktīvas 5. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šai tiesību normai ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru komercprakse, kurā no preces pirkuma vai pakalpojuma izmantošanas ir atkarīga patērētāja piedalīšanās konkursā vai loterijā, principā ir prettiesiska neatkarīgi no tā, vai konkrētajā gadījumā reklāmas pasākums kaitē patērētāju interesēm.
VII – Secinājumi
114. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, es piedāvāju Tiesai uz Bundesgerichtshof prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:
Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīva 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (“Negodīgas komercprakses direktīva”), 5. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šis noteikums nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, atbilstoši kuram komercprakse, kurā patērētāja piedalīšanās konkursā vai loterijā ir atkarīga no preces pirkuma vai pakalpojuma izmantošanas, principā ir prettiesiska neatkarīgi no tā, vai reklāmas pasākums konkrētā gadījumā kaitē patērētāja interesēm.