VISPĀRĒJĀS TIESAS RĪKOJUMS (astotā palāta)
2012. gada 4. jūnijā (*)
Prasība atcelt tiesību aktu – Piegāžu publiskā iepirkuma līgumi – Uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu procedūra – Melnkalnes valsts apraides sistēmas digitalizācija – Savienības delegācijas Melnkalnē lēmums par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu – Atbildētāja statusa neesamība – Nepieņemamība
Lieta T‑395/11
Elti d.o.o., Gornja Radgona [Gornja Radgona] (Slovēnija), ko pārstāv N. Zidar Klemenčič, advokāts,
prasītāja,
pret
Eiropas Savienības delegāciju Melnkalnē, ko sākotnēji pārstāvēja N. Bertolini, pārstāvis, pēc tam J. Stuyck un A.‑M. Vandromme, advokāti,
atbildētāja,
par, galvenokārt, prasību atcelt [Eiropas] Savienības delegācijas Melnkalnē vadītāja 2011. gada 21. marta lēmumu noraidīt prasītājas piedāvājumu attiecībā uz Melnkalnes valsts apraides sistēmas digitalizācijas pakalpojumu sniegšanai paredzēta aprīkojuma piegādes līguma [noslēgšanu] un attiecīgi piešķirt minētā līguma slēgšanas tiesības citai sabiedrībai, un, pakārtoti, prasību par zaudējumu atlīdzību.
VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs L. Trišo [L. Truchot], tiesneši M. E. Martinša Ribeiru [M. E. Martins Ribeiro] (referente) un A. Popesku [A. Popescu],
sekretārs E. Kulons [E. Coulon],
izdod šo rīkojumu.
Rīkojums
Tiesvedības priekšvēsture
1 2010. gada 14. septembra Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV 2010/S 178‑270613) ar atsauci uz EuropeAid/129435/C/SUP/ME tika publicēts paziņojums par paredzamo publisko iepirkumu attiecībā uz projektu ar nosaukumu “Atbalsts Melnkalnes valsts apraides sistēmas digitalizācijai – aprīkojuma piegāde, Melnkalne” ar mērķi noslēgt līgumu par aprīkojuma piegādi. Šis paziņojums ietvēra šādu norādi: “Līgumslēdzēja iestāde: Eiropas Savienība, ko pārstāv Eiropas Savienības delegācija Melnkalnē, saņēmējas valsts Melnkalnes vārdā un labā”.
2 Šī projekta finansēšana ir daļa no Eiropas Kopienu Komisijas 2009. gada 20. augusta Lēmuma C (2009) 6420, ar ko Pirmspievienošanās atbalsta instrumenta (PAI) ietvaros pieņem Melnkalnes valsts programmu pārejas posma un iestāžu veidošanas atbalsta jomā attiecībā uz 2009. gadu, kura pielikumos ir ietverts projektu saraksts, starp kuriem ir projekts, kas ir šīs tiesvedības priekšmets. Šī Komisijas lēmuma juridiskais pamats ir Padomes 2006. gada 17. jūlija Regula (EK) Nr. 1085/2006, ar ko izveido Pirmspievienošanās palīdzības instrumentu (IPA) (OV L 210, 82. lpp.).
3 Minētās programmas izpildes rezultātā tika noslēgts finansēšanas līgums, kuru attiecīgi 2009. gada 18. oktobrī un 6. novembrī parakstīja Komisija, ko pārstāvēja delegācijas vadītājs, un Melnkalnes valdība.
4 2010. gada 15. novembrī prasītāja, Elti d.o.o. – saskaņā ar Slovēnijas tiesībām dibināta sabiedrība, iesniedza piedāvājumu minētajā procedūrā.
5 Ar 2010. gada 13. decembra vēstuli [Eiropas] Savienības delegācija Melnkalnē informēja prasītāju, pirmkārt, par tās piedāvājuma noraidīšanu divu tehnisku iemeslu dēļ un, otrkārt, par to, ka konkursa procedūra tikusi atcelta sakarā ar to, ka neviens no pretendentiem pilnībā nebija izpildījis nosacījumus, lai varētu piedalīties [minētajā] konkursa procedūrā.
6 Ar 2011. gada 26. janvāra vēstuli [Eiropas] Savienības delegācija Melnkalnē uzaicināja prasītāju piedalīties sarunu procedūrā ar atsauci EuropeAid/129435/C/SUP/ME‑NP attiecībā uz to pašu projektu un precizēja, ka visi sākotnējās konkursa procedūras dokumenti joprojām ir spēkā šīs sarunu procedūras vajadzībām.
7 Ar 2011. gada 22. februāra vēstuli [Eiropas] Savienības delegācija Melnkalnē lūdza prasītājai precizēt deviņus punktus tās jaunā piedāvājuma, kas tika iesniegts 2011. gada 10. februārī, tehniskajā daļā; prasītāja to izdarīja ar 2011. gada 24. februāra vēstuli.
8 Ar 2011. gada 23. marta vēstuli prasītāja uzdeva jautājumus [Eiropas] Savienības delegācijai Melnkalnē, lai uzzinātu, kāds lēmums ir pieņemts saistībā ar sarunu procedūru.
9 2011. gada 11. maija vēstulē [Eiropas] Savienības delegācija Melnkalnē prasītājai norādīja:
“Informējam Jūs, ka procedūra vēl nav beigusies un mēs nevaram šobrīd sniegt citu informāciju. Apstiprinām, ka tuvākajā laikā mēs Jūs informēsim par galīgo lēmumu.”
10 2011. gada 27. maijā prasītāja saņēma [Eiropas] Savienības delegācijas Melnkalnē 2011. gada 21. marta vēstuli, kurā tika informēta, ka tās piedāvājums ticis noraidīts, tādēļ ka “tās tehniskā kapacitāte” neesot atbildusi vairākiem konkursa procedūras dokumentos norādītajiem kritērijiem, un ka līguma slēgšanas tiesības tikušas piešķirtas Eurotel SpA par summu EUR 1 420 046.
11 Ar 2011. gada 6. jūnija vēstuli, kas tika adresēta [Eiropas] Savienības delegācijai Melnkalnē, prasītāja apstrīdēja 2011. gada 21. marta lēmumu, prasot atcelt “kļūdaino” lēmumu un izvēlēties viņu par piegādātāju attiecīgajā līgumā.
12 Ar 2011. gada 16. jūnija vēstuli [Eiropas] Savienības delegācija Melnkalnē prasītājai norādīja:
“Pateicamies par Jūsu vēstuli, kas tika saņemta 2011. gada 6. jūnijā. Tajā ir izvirzīti daži jautājumi, kas pašlaik tiek izvērtēti. Saskaņā ar [Eiropas Kopienas] Ārējo darbību publiskā iepirkuma līguma slēgšanas procedūru praktisko vadlīniju 2.4.15. punktu Jūs saņemsiet atbildi 45 dienu laikā no brīža, kad mēs saņēmām Jūsu vēstuli.”
13 Ar 2011. gada 18. jūlija vēstuli [Eiropas] Savienības delegācija Melnkalnē informēja prasītāju cita starpā par to, ka tai nav pamata pārskatīt vai grozīt komisijas, kura prasītājas piedāvājumu bija atzinusi par tehniski neatbilstošu un tāpēc to noraidījusi, lēmumu.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
14 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2011. gada 26. jūlijā, prasītāja cēla šo prasību.
15 Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika reģistrēts tajā pašā dienā, prasītāja iesniedza pieteikumu par pagaidu noregulējumu, kurā tā Vispārējai tiesai būtībā prasīja apturēt [Eiropas] Savienības delegācijas Melnkalnē lēmuma, ar kuru tika noraidīts tās piedāvājums un līguma slēgšanas tiesības piešķirtas citam pretendentam, izpildi, kā arī apturēt attiecīgā piegādes līguma izpildi gadījumā, ja šis līgums jau ir ticis noslēgts.
16 Ar 2011. gada 22. augusta procesuālajiem rakstiem prasītāja un [Eiropas] Savienības delegācija Melnkalnē atbildēja uz Vispārējās tiesas uzdotu jautājumu saistībā ar delegācijas kā atbildētājas statusu pagaidu noregulējuma tiesvedībā un pamata lietā.
17 Ar 2011. gada 30. septembra rīkojumu prasītājas iesniegtais pieteikums par pagaidu noregulējumu tika noraidīts un lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšana tika atlikta.
18 Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika reģistrēts 2011. gada 26. oktobrī, [Eiropas] Savienības delegācija Melnkalnē saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 114. panta 1. punktu izvirzīja iebildi par nepieņemamību. Prasītāja savus apsvērumus par šo iebildi iesniedza 2011. gada 15. decembrī.
19 Prasības pieteikumā prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– konstatēt, ka [Eiropas] Savienības delegācija Melnkalnē ir pārkāpusi Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīvu 2004/18/EK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu [būvdarbu, piegādes un pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu] slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru (OV L 134, 114. lpp.), it īpaši tās 2. pantu un 30. panta 3. punktu;
– atcelt sarunu procedūru tiktāl, ciktāl minētā delegācija tajā nepiemēroja vienlīdzīgas attieksmes principu, nedodot prasītājai iespēju izlabot vai paskaidrot savu piedāvājumu;
– atcelt lēmumu par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, kas tika pieņemts sarunu procedūras beigās un ar kuru šī pati delegācija noraidīja prasītājas piedāvājumu un līguma slēgšanas tiesības piešķīra Eurotel;
– gadījumā, ja piegādes līgums jau ir ticis noslēgts, atzīt šo līgumu par spēkā neesošu;
– piespriest [Eiropas] Savienības delegācijai Melnkalnē tai pārskaitīt summu EUR 10 000 apmērā par tiesāšanās izdevumiem saskaņā ar Reglamenta 87. pantu, tostarp par tiesāšanās izdevumiem saistībā ar iespējamo iestāšanos lietā;
Pakārtoti, gadījumā, ja līgums jau ir ticis izpildīts vai lēmumu vairs nevar atcelt:
– konstatēt, ka minētā delegācija ir pārkāpusi Direktīvu 2004/18, it īpaši tās 2. pantu un 30. panta 3. punktu;
– piespriest minētajai delegācijai izmaksāt prasītājai zaudējumu atlīdzību EUR 172 541,56 apmērā kā kompensāciju par zaudējumiem, kas prasītājai esot nodarīti šajā procedūrā;
– piespriest šai pašai delegācijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un izmaksāt summu pavisam EUR 10 000 apmērā par tiesai radītajiem izdevumiem saskaņā ar Reglamenta 87. pantu, tostarp par izdevumiem saistībā ar iespējamo iestāšanos lietā.
20 Iebildē par nepieņemamību [Eiropas] Savienības delegācijas Melnkalnē prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atzīt prasību par lēmuma atcelšanu par nepieņemamu;
– piespriest prasītājai atlīdzināt abu lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumus.
21 Apsvērumos saistībā ar iebildi par nepieņemamību prasītāja lūdz Vispārējai tiesai izvirzīto iebildi par nepieņemamību noraidīt kā nepamatotu un nepierādītu un “atzīt, ka saskaņā ar Padomes 2010. gada 26. jūlija lēmumu, ar kuru ir noteikta Eiropas Ārējās darbības dienesta uzbūve un darbība, atbildētāja pārstāv Eiropas Savienību Melnkalnē saistībā ar 2011. gada 21. marta publiskā iepirkuma līgumu ar atsauci EuropeAid/129435/C/SUP/ME‑NP un kā tāda ir likumīga lietas dalībniece tiesvedībā šajā lietā”.
Juridiskais pamatojums
22 Saskaņā ar Reglamenta 114. panta 3. punktu, ja lietas dalībnieks lūdz Vispārējai tiesai pieņemt lēmumu par nepieņemamību, neaplūkojot lietu pēc būtības, pārējā procesa daļa notiek mutvārdos, ja vien Vispārējā tiesa nelemj citādi.
23 Šajā lietā Vispārējā tiesa uzskata, ka lieta ir pietiekami skaidra, un līdz ar to nolemj neuzsākt mutvārdu procedūru.
24 [Eiropas] Savienības delegācija Melnkalnē apgalvo, ka tai nevar būt atbildētājas statuss šajā instancē, tāpēc ka tai nav autonomas struktūras statusa un šajā gadījumā tā nav rīkojusies kā tāda.
25 Šajā ziņā ir jāatgādina LESD 263. panta 1. punkts, saskaņā ar kuru:
“Eiropas Savienības Tiesa izskata jautājumus par to, cik likumīgi ir leģislatīvie akti, kā arī Padomes, Komisijas un Eiropas Centrālās bankas pieņemtie tiesību akti, izņemot ieteikumus un atzinumus, kā arī tādi Eiropas Parlamenta un Eiropadomes tiesību akti, kas pieņemti, lai radītu tiesiskas sekas attiecībā uz trešām personām. Tā pārbauda arī to Savienības struktūru aktu likumību, kuri rada tiesiskas sekas trešām personām.”
26 No šīs tiesību normas izriet, ka prasību atcelt tiesību aktu var celt par aktiem, kurus ir pieņēmušas noteiktas iestādes, un, vispārīgāk runājot, par aktiem, kurus ir pieņēmušas “Savienības struktūras”, tiktāl, ciktāl runa ir par aktiem, kas var radīt obligātas tiesiskas sekas.
27 Tomēr ne no LESD 263. panta 1. punkta, ne arī no Savienības tiesas judikatūras, piemēram, Tiesas 1986. gada 23. aprīļa sprieduma lietā 294/83 (Recueil, 1339. lpp.) Les Verts/Parlaments, saukts par “Les Verts”, iznākuma nevar secināt, kā to dara prasītāja, ka ikviena struktūra, kas ietilpst un darbojas Savienības organizatoriskajā shēmā, tikai tāpēc vien var tikt uzskatīta par Savienības struktūru iepriekš minētā panta izpratnē.
28 Fakts, ka lēmumu nepiešķirt līguma slēgšanas tiesības prasītājai var uzskatīt par tai nelabvēlīgu aktu, kurš noteiktā veidā maina tās tiesisko stāvokli, obligāti nenozīmē, ka tā autors var aizstāvēt šī akta tiesiskumu Savienības tiesā.
29 Jāpārbauda, vai saskaņā ar normām, kas regulē attiecīgās vienības statusu, šai vienībai ir pietiekama tiesībspēja, lai to varētu uzskatīt par autonomu Savienības struktūru un atzīt par atbildētāju.
30 Runājot par Savienības delegācijām, attiecībā uz tām LESD 221. pantā ir noteikts:
“1. Savienības delegācijas trešās valstīs un starptautiskās organizācijās pārstāv Savienību.
2. Savienības delegācijas ir Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos pakļautībā. [..]”
31 Padomes 2010. gada 26. jūlija Lēmuma 2010/427/ES, ar ko nosaka Eiropas Ārējās darbības dienesta organizatorisko struktūru un darbību (OV L 201, 30. lpp.; turpmāk tekstā – “2010. gada 26. jūlija lēmums”), kas ticis pieņemts saskaņā ar LES 27. panta 3. punktu, 1. pantā ir noteikts:
“[..]
2. EĀDD, kura galvenā mītne atrodas Briselē, ir Eiropas Savienības funkcionāli autonoma struktūra, kas ir atdalīta no Padomes Ģenerālsekretariāta un Komisijas; šai struktūrai ir tiesībspēja, kas nepieciešama uzdevumu veikšanai un mērķu sasniegšanai.
3. EĀDD atrodas Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos [..] pakļautībā.
4. EĀDD ietilpst centrālā administrācija un Savienības delegācijas trešās valstīs un starptautiskās organizācijās.”
32 2010. gada 26. jūlija lēmuma 5. pantā ar nosaukumu “Savienības delegācijas” ir ietverti šādi noteikumi:
“1. Augstais pārstāvis, vienojoties ar Padomi un Komisiju, pieņem lēmumu par delegācijas izveidi vai slēgšanu.
2. Katra Savienības delegācija darbojas delegācijas vadītāja pakļautībā.
[..]
3. Delegācijas vadītājs saņem norādījumus no Augstā pārstāvja un no EĀDD un ir atbildīgs par to izpildi.
Jomās, kurās Komisija īsteno pilnvaras, kas tai piešķirtas ar Līgumiem, arī tā var saskaņā ar LESD 221. panta 2. punktu delegācijām sniegt norādījumus, kuru izpilde ir daļa no delegācijas vadītāja kopējās atbildības.
4. Saskaņā ar Finanšu regulu delegācijas vadītājs, ja to deleģē Komisija, īsteno darbības apropriācijas saistībā ar Savienības projektiem attiecīgajā trešā valstī.
[..]
8. Delegācijas vadītājs ir pilnvarots pārstāvēt Savienību zemē, kurā attiecīgā delegācija ir akreditēta, jo īpaši līgumu noslēgšanas gadījumā, kā arī būt par pusi tiesvedībā.
[..]”
33 Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka ar šo jauno tiesību normu, kas izriet no Lisabonas līguma, kurš stājās spēkā 2009. gada 1. decembrī, Komisijas delegācijas tika pārveidotas par Savienības delegācijām, kuras ir neatkarīgi subjekti ar juridiskas personas statusu.
34 Tomēr ar to vien, ka turpmāk delegācijas pārstāvēs nevis tikai Komisiju, bet visu Savienību, nav pietiekami, lai [Eiropas] Savienības delegācijai Melnkalnē tiktu atzīts atbildētājas statuss.
35 Pirmkārt, jāatzīmē, ka no LESD 221. panta un 2010. gada 26. jūlija lēmuma izriet, ka [Eiropas] Savienības delegācija Melnkalnē ir neatdalāma Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) hierarhiskās un funkcionālās struktūras sastāvdaļa un ir uzskatāma vienīgi par šī dienesta nodaļu, kaut arī šī delegācija skaidri ir paredzēta kā neatkarīga Savienības struktūra, kurai ir tās uzdevumu veikšanai nepieciešamā tiesībspēja. Turklāt šādus secinājumus ir izdarījusi pati prasītāja savos rakstveida apsvērumos.
36 2011. gada 30. jūnija rīkojumā lietā T‑264/09 Technoprocess/Komisija un Savienības delegācija Marokā (Krājumā nav publicēts, 70. punkts) Vispārējā tiesa balstījās konkrēti uz faktu, ka Komisijas delegācijas ir pēdējās minētās pakļautībā, un līdz ar to secināja, ka tām nav juridiskas personas statusa un prasība, kas celta pret Komisijas delegāciju trešā valstī, nav pieņemama.
37 Otrkārt, papildus šai strukturālajai saistībai ar EĀDD, 2010. gada 26. jūlija lēmums liecina par Savienības delegāciju, konkrētāk, delegāciju vadītāju, funkcionālu pakļautību Komisijai, īstenojot Savienības budžeta izpildi.
38 Īpašās attiecības starp Savienības delegāciju vadītājiem un Komisiju precīzi ir aprakstītas Padomes 2002. gada 25. jūnija Regulā (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam (OV L 248, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Finanšu regula”); pēdējā minētā bija jāgroza pēc EĀDD izveides ar mērķi nodrošināt cita starpā “Savienības delegāciju darbības nepārtrauktību un jo īpaši delegāciju pārvaldītā ārējā atbalsta nepārtrauktību un efektivitāti” saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 24. novembra Regulas (ES, Euratom) Nr. 1081/2010, ar kuru attiecībā uz EĀDD groza Finanšu regulu (OV L 311, 9. lpp.), preambulas septīto apsvērumu.
39 Finanšu regulas 51. panta otrajā daļā ir paredzēts, ka “[..] Komisija var Savienības delegāciju vadītājiem deleģēt savas budžeta izpildes pilnvaras attiecībā uz iedaļas darbības apropriācijām” un, “[j]a Savienības delegāciju vadītāji darbojas kā Komisijas kredītrīkotāji ar pastarpināti deleģētām pilnvarām, viņi piemēro Komisijas noteikumus par budžeta izpildi, un uz viņiem attiecas tie paši pienākumi, saistības un atbildības prasības, kas attiecas uz visiem citiem Komisijas kredītrīkotājiem ar pastarpināti deleģētām pilnvarām”.
40 Finanšu regulas 59. pantā ir noteikts, ka “[k]redītrīkotāji, kam tieši vai pastarpināti deleģētas pilnvaras, var rīkoties vienīgi tādā apmērā, kā noteikts deleģēšanas vai tālākas deleģēšanas dokumentā”, un, “[j]a saskaņā ar 51. panta otro daļu Savienības delegāciju vadītāji darbojas kā kredītrīkotāji ar pastarpināti deleģētām pilnvarām, viņi ir pakļauti Komisijai kā iestādei, kas ir atbildīga par viņu kā kredītrīkotāju ar pastarpināti deleģētām pilnvarām uzdevumu un pienākumu noteikšanu, izpildi, kontroli un izvērtēšanu”, par ko Komisijai vienlaikus ir jāinformē Augstais pārstāvis.
41 No Finanšu regulas 60.a panta izriet, ka Savienības delegāciju vadītāji, kuri darbojas kā kredītrīkotāji ar pastarpināti deleģētām pilnvarām, pirmkārt, iesniedz ziņojumus savam attiecīgajam deleģētajam kredītrīkotājam, tajos iekļaujot cita starpā informāciju par viņiem pastarpināti deleģēto darbību pārvaldību, un, otrkārt, atbild uz visiem pieprasījumiem, ko iesniedz Komisijas deleģētais kredītrīkotājs.
42 Atbilstoši Finanšu regulas 85. pantam “Komisijas iekšējais revidents ir tiesīgs pārbaudīt, kā Savienības delegāciju vadītāji, kas [..] darbojas kā kredītrīkotāji ar pastarpināti deleģētām pilnvarām, veic viņiem pastarpināti deleģēto finanšu pārvaldību”.
43 Tāpat ir jāatzīmē, ka ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 24. novembra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1080/2010, ar ko groza Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumus un Kopienu Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību (OV L 311, 1. lpp.), minētajos Civildienesta noteikumos tika iekļauts jauns 96. pants, kura otrajā daļā ir paredzēts, ka “EĀDD ierēdnis, kam saskaņā ar viņa pienākumiem ir jāveic uzdevumi Komisijas labā, attiecībā uz minētajiem uzdevumiem pieņem norādījumus no Komisijas saskaņā ar [LESD] 221. panta 2. punktu”.
44 Ņemot vērā minētās tiesību normas, ir jāuzskata, ka Savienības delegācijām var būt Komisijas asistenta loma, izpildot Savienības budžetu vietējā līmenī, it īpaši gadījumos, kad tiek īstenoti projekti, kas tiek finansēti Savienības ārējās palīdzības programmu ietvaros.
45 Šī asistenta loma, kas ietilpst delegācijas vadītājam tieši deleģētajās pilnvarās, tiek veikta ciešā Komisijas, kura saskaņā ar LESD 317. un 319. pantu ir atbildīga par budžeta izpildi un kurai ir tiesības saskaņā ar Finanšu regulas 51. pantu atsaukt deleģētās pilnvaras, uzraudzībā.
46 Līdz ar to no LESD 221. panta, 2010. gada 26. jūlija lēmuma un iepriekš minētajiem atbilstošajiem Finanšu regulas noteikumiem izriet, ka Savienības delegāciju juridisko statusu raksturo hierarhiska un funkcionāla atkarība gan no EĀDD, gan no Komisijas, kas līdz ar to ir divkārša atkarība, un tas neļauj tās uzskatīt par struktūru LESD 263. panta izpratnē.
47 Šāds secinājums nevar tikt apšaubīts ar prasītājas izvirzītajiem 2010. gada 26. jūlija lēmuma 5. panta 8. punkta noteikumiem, kuros ir paredzēts, ka delegācijas vadītājam ir Savienības pārstāvības pilnvaras valstī, kurā delegācija ir akreditēta, it īpaši līgumu noslēgšanas gadījumā, kā arī esot par lietas dalībnieku tiesvedībā.
48 Šajā normā vienkārši atgādināts, ka delegācija nerīkojas savā vārdā un savā labā, un piešķirta tās atbildīgajai personai teritoriālajā ziņā strikti ierobežota tiesībspēja, kas turklāt ir nepieciešama, lai nodrošinātu pašas delegācijas darbību.
49 Šajā ziņā ir jāatgādina LESD 274. panta noteikumi, saskaņā ar kuriem “[d]omstarpības, kurās viena puse ir Savienība, tāpat ir dalībvalstu tiesu jurisdikcijā, izņemot gadījumus, kad Līgumi paredz Eiropas Savienības Tiesas jurisdikciju”, un LESD 335. pants, kurā ir noteikts:
“Visās dalībvalstīs Kopienai ir visplašākā tiesībspēja un rīcībspēja, ko šo valstu tiesību akti piešķir juridiskām personām; tā var iegūt vai atsavināt kustamu un nekustamu īpašumu, kā arī būt par pusi tiesas procesā. Šajā nolūkā Savienību pārstāv Komisija. Tomēr jautājumos, kas saistīti ar konkrētu iestāžu darbību, to pārstāv attiecīgās iestādes, ņemot vērā to administratīvo autonomiju.”
50 Turklāt 2010. gada 26. jūlija lēmuma 5. panta 8. punkts nevar tikt ņemts vērā, interpretējot to atsevišķi. Tas nav nodalāms un ir jāskata kopā ar visu juridisko sistēmu, kādu veido LESD 221. pants, 2010. gada 26. jūlija lēmums visā tā kopumā un atbilstošie Finanšu regulas noteikumi.
51 Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka [Eiropas] Savienības delegācija Melnkalnē joprojām tiek uzskatīta par Savienības pārstāvi ar visām pilnvarām rīkoties tās vārdā. Tā uzsver, ka strīdīgais līgums tika publicēts Savienības izveidotas līgumslēdzējas iestādes vārdā, ko pārstāv Savienības delegācija Melnkalnē, ka visus paziņojumus vai lēmumus attiecībā uz šo līgumu pieņēma viena un tā pati struktūra, proti, delegācija tās vadītāja vārdā, un Komisija un EĀDD nav minēti nevienā no šiem dokumentiem.
52 Jāatgādina, ka prasītāja visupirms vēlas, lai tiktu atcelts [Eiropas] Savienības delegācijas Melnkalnē 2011. gada 21. marta lēmums noraidīt tās piedāvājumu attiecībā uz aprīkojuma piegādes līgumu, kas paredzēts Melnkalnes valsts apraides sistēmas digitalizācijas pakalpojumu sniegšanai, un attiecīgi piešķirt minētā līguma slēgšanas tiesības citai saskaņā ar Itālijas tiesībām dibinātai sabiedrībai.
53 Kā tika minēts jau iepriekš, attiecīgā projekta finansēšana ir daļa no Lēmuma C (2009) 6420.
54 Melnkalnes valsts programmas, kas tika pieņemta ar šo lēmumu, īstenošanas rezultātā tika noslēgts finansēšanas līgums, kuru Komisija, ko pārstāvēja delegācijas vadītājs, un Melnkalnes valdība parakstīja attiecīgi 2009. gada 18. oktobrī un 6. novembrī.
55 Minētā līguma 2. pantā ir paredzēts, ka Komisija PAI ietvaros centralizēti īsteno Melnkalnes valsts programmu pārejas posma un iestāžu veidošanas atbalsta jomā attiecībā uz 2009. gadu saskaņā ar Finanšu regulas 53. panta 1. punkta a) apakšpunktu.
56 Kopš Regulas Nr. 1081/2010 stāšanās spēkā 2010. gada 29. novembrī Finanšu regulas 53.a pantā ir noteikts, ka, “[j]a Komisija izpilda budžetu centralizēti, izpildes uzdevumus tieši veic tās dienesti vai Savienības delegācijas saskaņā ar 51. panta otro daļu vai arī tie tiek veikti netieši saskaņā ar 54. līdz 57. pantu”.
57 Jāatgādina, ka saskaņā ar Finanšu regulas 51. panta otro daļu Komisija var Savienības delegāciju vadītājiem deleģēt savas budžeta izpildes pilnvaras attiecībā uz iedaļas darbības apropriācijām un ka šādā gadījumā delegāciju vadītāji piemēro Komisijas noteikumus par budžeta izpildi un uz viņiem attiecas tie paši pienākumi, saistības un atbildības prasības, kas attiecas uz visiem citiem Komisijas kredītrīkotājiem ar pastarpināti deleģētām pilnvarām.
58 Runājot par līdzekļiem, kas attiecas uz PAI, Komisija, kā izriet no 2011. gada 18. aprīļa akta par pilnvaru tālāku deleģēšanu Savienības delegācijas vadītājiem, ar kuru tiek aizstāts 2010. gada 7. jūlija akts, kas tika pieņemts pirms 2010. gada 26. jūlija lēmuma, pastarpināti ir deleģējusi pilnvaras.
59 Šāda situācija skaidri liecina par nepieciešamību nodrošināt Savienības delegāciju darbības nepārtrauktību un, it īpaši, delegāciju pārvaldītā ārējā atbalsta nepārtrauktību un efektivitāti, kā tas ir minēts Regulas Nr. 1081/2010 preambulas septītajā apsvērumā.
60 Turklāt vēstule, ar kuru Komisijas Paplašināšanās ģenerāldirektorāts apstiprināja Savienības delegācijas Melnkalnē vadītāja lūgumu piešķirt atļauju uzsākt sarunu procedūru attiecīgā līguma slēgšanas tiesību piešķiršanai, ietver norādes, kādas var tikt dotas delegācijas vadītājam.
61 Kaut arī prasītāja neapstrīd, ka lēmumu par tās piedāvājuma noraidīšanu [Eiropas] Savienības delegācijas Melnkalnē vadītājs ir pieņēmis, rīkojoties kā kredītrīkotājs ar pastarpināti deleģētām pilnvarām, tā tomēr apgalvo, ka runa nav par Komisijas vai Augstā pārstāvja pieņemtu aktu.
62 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka akti, kas tiek pieņemti saskaņā ar deleģētajām pilnvarām, parasti ir piedēvējami deleģējošajai iestādei, kurai tiesā ir jāaizstāv attiecīgais akts (šajā ziņā skat. Tiesas 1957. gada 12. jūlija spriedumu apvienotajās lietās 7/56 un no 3/57 līdz 7/57 Algera u.c./EOTK Kopējā asambleja, Recueil, 81. un 113. lpp.; 1959. gada 17. jūlija spriedumu apvienotajās lietās 32/58 un 33/58 Snupat/Augstā iestāde, Recueil, 275. un 298. lpp., un Vispārējās tiesas 1998. gada 19. februāra spriedumu apvienotajās lietās T‑369/94 un T‑85/95 DIR International Film u.c./Komisija, Recueil, II‑357. lpp., 52. un 53. punkts). Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) akti, pieņemot, ka tie ir apstrīdami, tiek piedēvēti Komisijai (Vispārējās tiesas 2006. gada 6. aprīļa spriedums lietā T‑309/03 Camós Grau/Komisija, Krājums, II‑1173. lpp., 66. punkts, un Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2010. gada 15. marta rīkojums lietā T‑435/09 R GL2006 Europe/Komisija un OLAF, Krājumā nav publicēts, 14.–16. punkts).
63 Šāds risinājums a fortiori attiecas uz paraksta tiesību deleģēšanu (Tiesas 1972. gada 14. jūlija spriedums lietā 48/69 Imperial Chemical Industries/Komisija, Recueil, 619. lpp., 11.–14. punkts) un, kā tas ir šajā gadījumā, pastarpinātas deleģēšanas gadījumiem.
64 Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka akti, ko ir pieņēmis [Eiropas] Savienības delegācijas Melnkalnē vadītājs, rīkojoties kā Komisijas kredītrīkotājs ar pastarpināti deleģētām pilnvarām piegādes līguma ar atsauci EuropeAid/129435/C/SUP/ME‑NP slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā, neļauj atzīt, ka minētajai delegācijai būtu atbildētājas statuss, un šajā gadījumā tie ir piedēvējami Komisijai.
65 Ar prasītājas apsvērumiem attiecībā uz [Eiropas] Savienības delegācijas Melnkalnē personāla nozīmi, paziņojuma par paredzamo publisko iepirkumu formulējumu vai attiecībā uz to, ka Komisija un EĀDD neapstiprināja atbildētājas statusu pagaidu noregulējuma tiesvedībā, nevar tikt apšaubīts minētais secinājums.
66 Treškārt, prasītāja atsaucas uz Vispārējās tiesas 2008. gada 8. oktobra spriedumu lietā T‑411/06 Sogelma/ERA (Krājums, II‑2771. lpp.), lai secinātu, ka [Eiropas] Savienības delegācijas Melnkalnē iebilde par nepieņemamību ir jānoraida.
67 Šajā spriedumā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka tā ir kompetenta izskatīt prasību, kas celta pret Eiropas Rekonstrukcijas aģentūru (ERA) un kurā prasīts atcelt lēmumus par konkursa procedūras anulēšanu attiecībā uz būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu un jauna konkursa organizēšanu.
68 Tomēr ir jāatzīmē, ka Savienības delegāciju situācija nekādā ziņā nav pielīdzināma ERA situācijai lietā, kurā tika taisīts iepriekš 66. punktā minētais spriedums Sogelma/ERA.
69 Sava lēmuma pamatošanai Vispārējā tiesa 3. un 50. punktā norādīja, ka ERA ir Kopienu struktūra, kuras kā juridiskās personas statuss ir skaidri noteikts Padomes 2000. gada 5. decembra Regulā (EK) Nr. 2667/2000 par Eiropas Rekonstrukcijas aģentūru (OV L 306, 7. lpp.), un tā ir kompetenta Komisijas uzdevumā īstenot Kopienu palīdzības programmas, cita starpā – Serbijas un Melnkalnes labā.
70 Šāda situācija neatbilst [Eiropas] Savienības delegācijas Melnkalnē situācijai, kas rīkojas tiešas centralizētas vadības ietvaros, kāda ir paredzēta Finanšu regulas 53.a pantā, nevis netiešas vadības ietvaros, kā tas ir ERA gadījumā.
71 Turklāt Vispārējā tiesa ņēma vērā faktu, ka atbilstoši Regulas Nr. 2667/2000 13. panta 2. punktam un 13.a panta 3. punktam ERA ir jāaizstāv savas intereses Savienības tiesā strīdos, kas ir saistīti ar tās ārpuslīgumisko atbildību, un strīdos, kas ir saistīti ar lēmumiem, kurus tā ir pieņēmusi saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulas (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 43. lpp.) 8. pantu.
72 Ir acīmredzams, ka Savienības delegācijām nav šādu pārstāvības tiesā tiesību.
73 No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka [Eiropas] Savienības delegācija Melnkalnē nevar tikt uzskatīta par Savienības iestādi vai struktūru un tai nav atbildētājas statusa.
74 No iepriekš minētā izriet, ka prasība, ko pret minēto delegāciju ir cēlusi prasītāja, nav pieņemama gan attiecībā uz prasību atcelt tiesību aktu, kas tika celta prioritārā kārtā, gan prasību par zaudējumu atlīdzību, kas tika celta pakārtoti (šajā ziņā skat. Tiesas 1992. gada 2. decembra spriedumu lietā C‑370/89 SGEEM un Etroy/EIB, Recueil, I‑6211. lpp., 16. punkts).
75 Līdz ar to izskatāmā prasība ir jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
76 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ieskaitot izdevumus pagaidu noregulējuma procesā, saskaņā ar [Eiropas] Savienības delegācijas Melnkalnē prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) Elti d.o.o. atlīdzina tiesāšanās izdevumus, ieskaitot tiesāšanās izdevumus pagaidu noregulējuma tiesvedībā.
Izdots Luksemburgā 2012. gada 4. jūnijā.