VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta paplašinātā sastāvā)
2020. gada 28. maijā (*)
Piekļuve dokumentiem – Regula (EK) Nr. 1049/2001 – Dokumenti par to, vai Īrija ir vai nav ievērojusi Pamatlēmumus 2008/909/TI, 2008/947/TI un 2009/829/TI – Piekļuves atteikums – Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešais ievilkums – Izņēmums saistībā ar pārbaužu, izmeklēšanas un revīzijas darbību aizsardzību – Vispārēja konfidencialitātes prezumpcija
Lietā T‑701/18
Liam Campbell, ar dzīvesvietu Dandolkā [Dundalk] (Īrija), ko pārstāv J. MacGuill, solicitor, un E. Martin‑Vignerte, advokāte,
prasītājs,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv A. Spina un C. Ehrbar, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību, kura ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar kuru tiek lūgts atcelt Komisijas Lēmumu C(2018) 6642 final (2018. gada 4. oktobris), ar ko ir atteikta piekļuve dokumentiem par to, vai Īrija ir vai nav ievērojusi pienākumus saskaņā ar Padomes Pamatlēmumu 2008/909/TI (2008. gada 27. novembris) par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu attiecībā uz spriedumiem krimināllietās, ar kuriem piespriesti brīvības atņemšanas sodi vai ar brīvības atņemšanu saistīti pasākumi, lai tos izpildītu Eiropas Savienībā (OV 2008, L 327, 27. lpp.), Padomes Pamatlēmumu 2008/947/TI (2008. gada 27. novembris) par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu tādiem spriedumiem un probācijas lēmumiem, kuri paredzēti probācijas pasākumu un alternatīvu sankciju uzraudzībai (OV 2008, L 337, 102. lpp.), un Padomes Pamatlēmumu 2009/829/TI (2009. gada 23. oktobris), ar ko attiecībās starp Eiropas Savienības dalībvalstīm savstarpējas atzīšanas principu piemēro lēmumiem par uzraudzības pasākumiem kā alternatīvu pirmstiesas apcietinājumam (OV 2009, L 294, 20. lpp.),
VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta paplašinātā sastāvā)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs S. Papasavs [S. Papasavvas], tiesneši V. Kreišics [V. Kreuschitz], G. de Bāre [G. De Baere] (referents) un G. Šteinfate [G. Steinfatt],
sekretārs: P. Kullens [P. Cullen], administrators,
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2019. gada 17. decembra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Prasītājs Liam Campbell ir Īrijas valstspiederīgais, kurš Īrijā 2016. gada 2. decembrī tika aizturēts, pamatojoties uz Lietuvas iestāšu 2013. gada 26. augustā izdotu Eiropas apcietināšanas orderi saistībā ar trim noziedzīgiem nodarījumiem. Prasītājs Īrijas tiesās apstrīd Lietuvas iestāžu sagatavoto pieteikumu par atbrīvojumu.
2 Ar 2018. gada 9. augusta vēstuli prasītājs Eiropas Komisijā iesniedza pieteikumu par piekļuvi dažādiem dokumentiem saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV 2001, L 145, 43. lpp.). Šis lūgums attiecās uz visiem Komisijas rīcībā esošajiem dokumentiem par to, vai Īrija ir vai nav ievērojusi savus pienākumus saskaņā ar Padomes Pamatlēmumu 2008/909/TI (2008. gada 27. novembris) par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu attiecībā uz spriedumiem krimināllietās, ar kuriem piespriesti brīvības atņemšanas sodi vai ar brīvības atņemšanu saistīti pasākumi, lai tos izpildītu Eiropas Savienībā (OV 2008, L 327, 27. lpp.), Padomes Pamatlēmumu 2008/947/TI (2008. gada 27. novembris) par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu tādiem spriedumiem un probācijas lēmumiem, kuri paredzēti probācijas pasākumu un alternatīvu sankciju uzraudzībai (OV 2008, L 337, 102. lpp.), un Padomes Pamatlēmumu 2009/829/TI (2009. gada 23. oktobris), ar ko attiecībās starp Eiropas Savienības dalībvalstīm savstarpējas atzīšanas principu piemēro lēmumiem par uzraudzības pasākumiem kā alternatīvu pirmstiesas apcietinājumam (OV 2009, L 294, 20. lpp.) (turpmāk tekstā saukti kopā – “pamatlēmumi”). Pieteikuma pielikumā prasītājs pievienoja par tieslietām atbildīgā Komisijas locekļa 2018. gada 18. janvāra vēstuli par viņa personīgo situāciju, kurā ir arī minēti pamatlēmumi.
3 2018. gada 21. augusta vēstulē Komisija prasītājam atbildēja, norādot, ka tās rīcībā nav nekādu viņa pieteikumā minēto dokumentu.
4 Ar 2018. gada 22. augusta vēstuli prasītājs iesniedza atkārtotu pieteikumu, lūdzot Komisijai savu nostāju grozīt. Prasītājs norādīja – tā kā viņa sākotnējam pieteikumam pielikumā pievienotajā, par tieslietām atbildīgā Komisijas locekļa vēstulē bija minēts, ka Īrija valsts tiesībās vēl nav transponējusi pamatlēmumus, tas nozīmējot, ka Komisijas rīcībā ir vismaz viens dokuments par to, vai Īrija šos pamatlēmumus ir vai nav transponējusi.
5 Ar 2018. gada 12. septembra un 3. oktobra vēstulēm Komisija, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 8. panta 2. punktu, divas reizes pagarināja atbildes sniegšanas termiņu.
6 Ar 2018. gada 4. oktobra lēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) Komisija noraidīja piekļuvi prasītajiem dokumentiem. Atkārtoti izskatot pieteikumu, Komisija norādīja, ka ir identificējusi dokumentus par to, vai Īrija ir transponējusi pamatlēmumus, kuri bija prasītāja pieteikuma pamatā. Tā apstiprināja turpinājumā minēto.
“Šajos dokumentos ir ietverta sarakste starp Komisijas un Īrijas atbildīgajiem dienestiem, un tie ir daļa no lietas materiāliem par šādām trim EU Pilot procedūrām:
– EU Pilot procedūra ar numuru EUP(2015) 8138 attiecībā uz Padomes Pamatlēmumu 2008/909/TI;
– EU Pilot procedūra ar numuru EUP(2015) 8140 attiecībā uz Padomes Pamatlēmumu 2008/947/TI;
– EU Pilot procedūra ar numuru EUP(2015) 8147 attiecībā uz Padomes Pamatlēmumu 2009/829/TI.”
7 Komisija informēja prasītāju, ka piekļuve konkrētajiem dokumentiem ir atteikta, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešo ievilkumu par pārbaudes, izmeklēšanas un revīzijas mērķu aizsardzību.
8 Vispirms Komisija norādīja, ka EU Pilot procedūras tika pabeigtas 2018. gada 16. martā un ka nekāds lēmums par formālās procedūras uzsākšanu pienākumu neizpildes dēļ saskaņā ar LESD 258. pantu vēl nebija pieņemts, taču tās dienesti vēl apsprieda iespēju uzsākt šādu procedūru. Šo iemeslu dēļ tā uzskatīja, ka pret Īriju vērstā izmeklēšana par pārkāpumiem saistībā ar pamatlēmumu transponēšanu vēl turpinājās. Komisija arī uzskatīja, ka piekļuve prasītāja lūgtajiem dokumentiem negatīvi ietekmētu tās dialogu ar šo dalībvalsti, kur uzticēšanās ir ļoti svarīga, apdraudētu LESD 258. pantā paredzēto pienākumu neizpildes procedūras neformālo un formālo posmu divpusējo raksturu un kavētu pieņemt no neatbilstīgas ārējas ietekmes neatkarīgu lēmumu par šiem trim materiālu kopumiem.
9 Tādējādi Komisija uzskatīja, ka uz visiem lietas materiālos atrodamajiem dokumentiem attiecas vispārēja konfidencialitātes prezumpcija, kas pamatota ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzēto izņēmumu par pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju aizsardzību, kas nozīmē, ka katra prasītā dokumenta konkrēta un individuāla izvērtēšana nav nepieciešama.
10 Tālāk Komisija norādīja, ka prasītājs savā atkārtotajā pieteikumā neatsaucās uz sevišķām sabiedrības interesēm, kas pamato aplūkotajos dokumentos ietvertās informācijas īpašo veidu, un līdz ar to radīja vajadzību šo informāciju aizsargāt, ņemot vērā Regulā Nr. 1049/2001 paredzētos izņēmumus. Tā piebilda, ka nav varējusi pierādīt sevišķu sabiedrības interešu esamību, kas pamato iepazīšanos ar aplūkotajiem dokumentiem.
11 Visbeidzot, Komisijas skatījumā, daļēja piekļuve neesot iespējama, jo uz prasītajiem dokumentiem pilnībā attiecoties noteiktais izņēmums.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
12 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 26. novembrī, prasītāja iesniedza pieteikumu par juridisko palīdzību. Ar 2019. gada 21. marta rīkojumu Vispārējās tiesas astotās palātas priekšsēdētājs piešķīra prasītājam juridisko palīdzību.
13 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 8. aprīlī, prasītājs cēla šo prasību.
14 Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs ir mainīts, piemērojot Vispārējās tiesas Reglamenta 27. panta 5. punktu, tiesnesis referents tika norīkots uz trešo palātu, kurai līdz ar to tika iedalīta šī lieta.
15 Pēc trešās palātas priekšlikuma Vispārējā tiesa atbilstoši Reglamenta 28. pantam nolēma nodot lietu paplašinātam iztiesāšanas sastāvam.
16 Vispārējā tiesa 2019. gada 17. decembra tiesas sēdē uzklausīja lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus un viņu atbildes uz tās uzdotajiem jautājumiem.
17 Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– piespriest katram lietas dalībniekam pašam segt tiesāšanās izdevumus vai piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja prasība tiks apmierināta.
18 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību;
– piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
19 Prasības pamatojumam prasītājs būtībā izvirza divus pamatus, kas ir saistīti, pirmkārt, ar vispārēju konfidencialitātes prezumpciju un, otrkārt, acīmredzamu kļūdu vērtējumā saistībā ar sevišķu sabiedrības interešu pastāvēšanu.
20 Pirmajā pamatā prasītājs norāda, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija ir uzskatījusi, ka prasītajos dokumentos esot ietverta sarakste saistībā ar trim EU Pilot procedūrām, un atteikusi piekļuvi uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma pamata, piemērojot vispārējās konfidencialitātes prezumpciju. Prasītājs neapstrīd, ka saskaņā ar judikatūru uz dokumentiem par EU Pilot procedūru attiecas vispārēja konfidencialitātes prezumpcija. Tomēr viņš norāda, ka šī prezumpcija ir atspēkojama, tā rezultātā novirzot iestādes pierādīšanas pienākumu pret prasītāju, kuram tādējādi ir jāpierāda, ka dokumentu publiskošana, uz kuriem it kā attiecas prezumpcija, neapdraud izmeklēšanas darbības mērķus.
21 Prasītāja skatījumā, uz viņu gulstas nepamatota pierādīšanas nasta, ar kuru viņš nav spējīgs tikt galā, un tādējādi tiek pārkāptas viņa tiesības uz taisnīgu tiesu. Pirmkārt, viņš uzsver, šis pierādīšanas pienākums liek pierādīt, ka īpašu konkrēto dokumentu, par kuru esamību viņš nebija zinājis, publiskošana nekādi neietekmē EU Pilot procedūras mērķi un ka uz šiem dokumentiem neattiecas vispārējās konfidencialitātes prezumpcija. Lai gan par tieslietām atbildīgā Komisijas locekļa 2018. gada 18. janvāra vēstule ļāva domāt, ka pastāv dokumenti par pamatlēmumu ieviešanas neesamību, prasītājs nesot bijis drošs, ka tādi ir, kāds ir to veids, forma vai saturs. Nebūtu reāli prasīt, lai prasītājs iesniegtu argumentus pēc būtības par dokumentu, par kura pastāvēšanu viņš nezina.
22 Otrkārt, prasītājs uzskata, ka vispārēju konfidencialitātes prezumpciju nav iespējams apvērst un pierādīt, ka viņa prasīto dokumentu satura izpaušana neapdraud izmeklēšanas mērķus, kaut arī viņš nemaz nezina, vai šādi dokumenti ir un kāds ir to saturs. Uzlikdama prasītājam neiespējamu pierādīšanas pienākumu, tā rezultātā radot atspēkojamu, Tiesas judikatūrai pretēju prezumpciju, Komisija esot juridiski kļūdījusies.
23 Komisija atgādina, ka vispārēja konfidencialitātes prezumpcijas esamība nozīmē – ja dokumentu piekļuves pieteikums ir iesniegts, pamatojoties uz Regulu Nr. 1049/2001, tai katra prasītā dokumenta saturs nav jāvērtē īpaši un individuāli. Līdz ar to neesot pamatots arguments, saskaņā ar kuru tā nelikumīgi esot minējusi vispārējo prezumpciju. Prasītājs neapstrīdot to, ka brīdī, kad viņš iesniedza savu pieteikumu par piekļuvi, pirmkārt, pieprasītie dokumenti bija daļa no EU Pilot procedūrām un, otrkārt, ka Komisija nebija pieņēmusi lēmumu par formālās pārkāpuma procedūras pret Īriju neuzsākšanu. Tāpēc Komisija, atsaukdamās uz vispārēju konfidencialitātes prezumpciju, neesot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.
24 Komisija norāda, ka prasītājs nav minējis īpašus un konkrētus elementus, kuri šajā lietā liecinātu par to, ka konkrēto dokumentu publiskošana neapdraud intereses saglabāt konfidencialitāti izmeklēšanu laikā, pēc kurām tiktu aizsākta pārkāpuma procedūra, un tādējādi atspēkot vispārēju konfidencialitātes prezumpciju. Tā norāda, ka pēc savas būtības prezumpcijas rezultātā pierādīšanas pienākums tiek novirzīts uz prasītāju, neapstrīdot, ka prasītie dokumenti ir daļa no EU Pilot procedūrām, neizvirzīdama nevienu argumentu par to, ka prezumpcija būtu neloģiska vai nepamatota vai ka nebūtu “taisnīgi” to piemērot. Prasītājs nevarot atsaukties uz sākotnējo pieteikumu, jo piekļuves pieteikums bija iemesls jaunai pilnīgai pārbaudei atkārtotā pieteikuma pārbaudes stadijā.
25 Vispirms jāatgādina, ka no Regulas Nr. 1049/2001 2. apsvēruma izriet, ka atklātība nodrošina lielāku Eiropas Savienības iestāžu leģitimitāti un efektivitāti demokrātiskā iekārtā, kā arī nosaka tai lielāku atbildību pilsoņu priekšā (skat. spriedumu, 2020. gada 22. janvāris, MSD Animal Health Innovation un Intervet international/EMA, C‑178/18 P, EU:C:2020:24, 50. punkts un tajā minētā judikatūra). Tālab šīs regulas 1. pantā ir paredzēts piešķirt sabiedrībai iespējami plašu piekļuvi Savienības iestāžu dokumentiem. No šīs regulas 4. panta, kurā šajā ziņā ir paredzēta izņēmumu kārtība, arī izriet, ka šīs piekļuves tiesības var tomēr tikt ierobežotas kā publisku, tā privātu interešu apsvērumu dēļ (skat. spriedumus, 2014. gada 27. februāris, Komisija/EnBW, C‑365/12 P, EU:C:2014:112, 61. punkts un tajā minētā judikatūra; 2020. gada 22. janvāris, MSD Animal Health Innovation un Intervet international/EMA, C‑178/18 P, EU:C:2020:24, 51. un 52. punkts un tajos minētā judikatūra, un 2018. gada 5. decembris, Campbell/Komisija, T‑312/17, nav publicēts, EU:T:2018:876, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).
26 Tomēr, tā kā šādi izņēmumi ir atkāpes no principa, ka sabiedrībai ir jānodrošina iespējami plašāka piekļuve dokumentiem, šie izņēmumi ir jāinterpretē un jāpiemēro šauri (skat. spriedumus, 2013. gada 17. oktobris, Padome/Access Info Europe, C‑280/11 P, EU:C:2013:671, 30. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2020. gada 22. janvāris, MSD Animal Health Innovation un Intervet international/EMA, C‑178/18 P, EU:C:2020:24, 53. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2018. gada 5. decembris, Campbell/Komisija, T‑312/17, nav publicēts, EU:T:2018:876, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).
27 Saskaņā ar Komisijas izvirzīto izņēmumu, proti, Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā ietverto, iestādes var atteikt piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķiem, ja vien šāda iepazīšanās ar minēto dokumentu nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm.
28 Saskaņā ar labi iedibinātu judikatūru, lai pamatotu atteikumu piekļūt pieprasītajam dokumentam, principā nepietiek ar to, ka šis dokuments attiecas uz kādu no Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. un 3. punktā minētajām darbībām. Attiecīgajai iestādei ir jāsniedz arī paskaidrojumi attiecībā uz to, kā piekļuve minētajam dokumentam varētu konkrēti un faktiski aizskart tiesības, kas ir aizsargātas ar šajā pantā paredzētu izņēmumu (skat. spriedumus, 2014. gada 27. februāris, Komisija/EnWB, C‑365/12 P, EU:C:2014:112, 64. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2020. gada 22. janvāris, MSD Animal Health Innovation un Intervet international/EMA, C‑178/18 P, EU:C:2020:24, 54. punkts un tajā minētā judikatūra).
29 Tomēr Tiesa ir atzinusi, ka attiecīgā Savienības iestāde šajā ziņā var balstīties uz vispārējiem pieņēmumiem, kas attiecas uz noteiktām dokumentu kategorijām, ja līdzīgi vispārīgi apsvērumi ir attiecināmi uz tāda paša rakstura dokumentu publiskošanas pieteikumiem (skat. spriedumus, 2014. gada 27. februāris, Komisija/EnWB, C‑365/12 P, EU:C:2014:112, 65. punkts un tajā minētā judikatūra; 2020. gada 22. janvāris, MSD Animal Health Innovation un Intervet international/EMA, C‑178/18 P, EU:C:2020:24, 55. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2018. gada 5. decembris, Campbell/Komisija, T‑312/17, nav publicēts, EU:T:2018:876, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).
30 Tālab šādu prezumpciju mērķis ir sniegt iespēju attiecīgajai Savienības iestādei, struktūrai, birojam vai aģentūrai, pamatojoties uz šādiem vispārīgiem apsvērumiem, uzskatīt, ka noteiktu kategoriju dokumentu publiskošana principā kaitē interesei, kura ir aizsargāta ar izņēmumu, uz ko tā atsaucas, neuzliekot tai pienākumu konkrēti un individuāli izvērtēt katru pieprasīto dokumentu (skat. spriedumu, 2020. gada 22. janvāris, MSD Animal Health Innovation un Intervet international/EMA, C‑178/18 P, EU:C:2020:24, 56. punkts un tajā minētā judikatūra).
31 Vispār lietās, kurās pieņemti lēmumi par vispārējām konfidencialitātes prezumpcijām, attiecīgais piekļuves atteikums skāra visus dokumentus, kas ir skaidri nošķirami to kopējās piederības lietas materiāliem saistībā ar notiekošu administratīvo vai tiesas procesu (skat. spriedumus, 2015. gada 16. jūlijs, ClientEarth/Komisija, C‑612/13 P, EU:C:2015:486, 78. punkts un minētā judikatūra; spriedums, 2018. gada 4. septembris, ClientEarth/Komisija, C‑57/16 P, EU:C:2018:660, 81. punkts).
32 Šajā ziņā Tiesa 2017. gada 11. maija sprieduma Zviedrija/Komisija (C‑562/14 P, EU:C:2017:356) 51. punktā atzina, ka vispārēja konfidencialitātes prezumpcija ir spēkā attiecībā uz EU Pilot procedūras dokumentiem.
33 Tiesas ieskatā, EU Pilot procedūra ir sadarbības starp Komisiju un dalībvalstīm procedūra, kas ļauj pārbaudīt, vai Savienības tiesības ir ievērotas un pareizi piemērotas šajās dalībvalstīs. Šis procedūras veids ir paredzēts, lai iespējamos Savienības tiesību pārkāpumus atrisinātu efektīvi, cik vien iespējams izvairoties no oficiālās procedūras pienākumu neizpildes dēļ saskaņā ar LESD 258. pantu. Tādējādi EU Pilot procedūras uzdevums ir sagatavot vai izvairīties no procedūras, kas aizsākta pret dalībvalsti pienākumu neizpildes dēļ (spriedums, 2017. gada 11. maijs, Zviedrija/Komisija, C‑562/14 P, EU:C:2017:356, 38. un 39. punkts).
34 Tiesa 2015. gada 16. jūlija sprieduma ClientEarth/Komisija (C‑612/13 P, EU:C:2015:486) 78. punktā jau ir nospriedusi, ka vispārēja konfidencialitātes prezumpcija nav piemērojama dokumentiem, kas lēmuma atteikt piekļuvi brīdī nav bijuši iekļauti lietas materiālos saistībā ar notiekošu administratīvu procedūru vai tiesvedību, un šī argumentācija neliedz piemērot šo prezumpciju EU Pilot procedūras dokumentiem, kurus skaidri raksturo piederība notiekošai administratīvai procedūrai (spriedums, 2017. gada 11. maijs, Zviedrija/Komisija, C‑562/14 P, EU:C:2017:356, 44. punkts).
35 Tādējādi tikmēr, kamēr EU Pilot procedūrā veiktas izmeklēšanas pirmstiesas stadijā pastāv risks ietekmēt procedūras pienākumu neizpildes dēļ iedabu, grozīt tās norisi un apdraudēt šīs procedūras mērķus, vispārējas konfidencialitātes prezumpcijas piemērošana dokumentiem, ar ko savstarpēji ir apmainījušās Komisija un attiecīgā dalībvalsts, ir pamatota atbilstoši risinājumam, kuru sniegusi Tiesa 2013. gada 14. novembra spriedumā LPN un Somija/Komisija (C‑514/11 P un C‑605/11 P, EU:C:2013:738). Šis risks pastāv līdz brīdim, kad EU Pilot procedūra ir izbeigta un ir galīgi izslēgts, ka pret dalībvalsti tiks uzsākta formālā procedūra pienākumu neizpildes dēļ (spriedums, 2017. gada 11. maijs, Zviedrija/Komisija, C‑562/14 P, EU:C:2017:356, 45. punkts).
36 Visas iepriekš 32.–35. punktā minētās lietas raksturoja fakts, ka piekļuves pieteikums attiecās nevis uz vienu dokumentu, bet uz visu dokumentu kopumu. Šāda veida situācijā vispārējas prezumpcijas atzīšana, saskaņā ar kuru noteikta veida dokumentu publiskošana negatīvi ietekmētu Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā uzskaitīto interešu aizsardzību, ļauj attiecīgajai iestādei izskatīt vispārēju prasību un atbilstoši uz to atbildēt (skat. spriedumus, 2014. gada 27. februāris, Komisija/EnBW, C‑365/12 P, EU:C:2014:112, 68. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2018. gada 11. decembris, Arca Capital Bohemia/Komisija, T‑440/17, EU:T:2018:898, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).
37 Šīs vispārējās prezumpcijas piemērošana neizslēdz iespēju pierādīt, ka uz attiecīgo dokumentu, kura publiskošana ir pieprasīta, minētais pieņēmums neattiecas vai ka pastāv sevišķas sabiedrības intereses, kas pamato dokumenta publiskošanu atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pēdējai rindkopai (skat. spriedumus, 2014. gada 27. februāris, Komisija/EnBW, C‑365/12 P, EU:C:2014:112, 100. punkts un tajā minētā judikatūra; 2017. gada 11. maijs, Zviedrija/Komisija, C‑562/14 P, EU:C:2017:356, 46. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2018. gada 19. septembris, Chambre de commerce et d’industrie métropolitaine Bretagne‑Ouest (port de Brest)/Komisija, T‑39/17, nav publicēts, EU:T:2018:560, 103. punkts un tajā minētā judikatūra).
38 Turpretim prasību pārbaudīt, vai attiecīgā vispārējā prezumpcija patiešām ir piemērojama, nedrīkst interpretēt tādējādi, ka Komisijai šajā gadījumā ir individuāli jāpārbauda visi pieprasītie dokumenti. Šāda prasība atņemtu šai vispārējai prezumpcijai tās lietderīgo iedarbību, proti, ļaut Komisijai uz vispārēju piekļuves pieteikumu arī atbildēt vispārīgi (skat. spriedumus, 2014. gada 27. februāris, Komisija/EnBW, C‑365/12 P, EU:C:2014:112, 101. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2018. gada 19. septembris, Chambre de commerce et d’industrie métropolitaine Bretagne‑Ouest (port de Brest)/Komisija, T‑39/17, nav publicēts, EU:T:2018:560, 120. punkts un tajā minētā judikatūra).
39 Visbeidzot, kā izriet no iepriekš šā sprieduma 29. un 30. punktā minētās judikatūras, lai vispārēja prezumpcija tiktu atzīta jaunai dokumentu kategorijai, vispirms tomēr ir jāpierāda, ka tāda veida dokumentu publiskošana, kuri ietilpst šajā kategorijā, saprātīgi paredzamā veidā varētu faktiski kaitēt ar attiecīgo izņēmumu aizsargātajām interesēm. Turklāt, tā kā vispārējas prezumpcijas ir izņēmums no Savienības iestādes pienākuma konkrēti un individuāli izvērtēt katru dokumentu, uz kuru attiecas piekļuves pieteikums, un vispārīgāk – izņēmumu no principa par sabiedrības iespējami plašāku piekļuvi Savienības iestāžu rīcībā esošajiem dokumentiem, tās ir jāinterpretē un jāpiemēro strikti (skat. spriedumu, 2018. gada 4. septembris, ClientEarth/Komisija, C‑57/16 P, EU:C:2018:660, 80. punkts un tajā minētā judikatūra).
40 No šīs judikatūras izriet – ja iestāde uzskata, ka ir jāpiemēro vispārēja konfidencialitātes prezumpcija, tā vispārīgi var atbildēt uz pieteikumu par piekļuvi tādējādi, ka šī prezumpcija to atbrīvo no pienākuma sniegt paskaidrojumus par jautājumu, ka tieši piekļuve šajā pieteikumā minētajam dokumentam apdraud aizsargātās intereses.
41 Vienlaikus pretēji tam, ko tiesas sēdē norādīja Komisija, konfidencialitātes prezumpcijas piemērošanu nevar interpretēt kā tādu, kas iestādei vispārīgi ļauj atbildēt, ka visi pieteikumā par piekļuvi minētie dokumenti ietilpst lietas materiālos, uz kuriem attiecas vispārējās konfidencialitātes prezumpcija, tos neidentificējot vai nesakārtojot šos dokumentus sarakstā.
42 Faktiski, ja šāda identificēšana netiek veikta, pieteicējs nevar apgalvot, ka uz dokumentu nevar attiecināt vispārējās konfidencialitātes prezumpciju un līdz ar to šo prezumpciju nevar apvērst.
43 Tomēr jānorāda, ka valsts atbalsta jomā Tiesa ir nospriedusi – vispārēja prezumpcija, saskaņā ar kuru administratīvo lietas materiālu dokumentu publiskošana principā apdraud izmeklēšanas darbības mērķus, nav atspēkojama un neizslēdz to, ka varētu publiskot dažus precīzus, Komisijas lietas materiālos ietvertos dokumentus saistībā ar valsts atbalsta pārbaudes procedūru (skat. spriedumu, 2019. gada 13. marts, AlzChem/Komisija, C‑666/17 P, nav publicēts, EU:C:2019:196, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).
44 Vispārīgāk – lai gan vispārējas konfidencialitātes prezumpcijas piemērošana no iestādes prasa veikt katra dokumenta individuālu pārbaudi, tā tomēr nenozīmē, ka iestādei būtu pieteicējam jānorāda, kuri ir tās identificētie dokumenti, kas ietilpst lietas materiālos, kuriem šī prezumpcija ir piemērojama, un pieteicējam nodot šo dokumentu sarakstu.
45 Faktiski jāuzskata, ka iestāde tikai vienreiz identificē to, kuri ir piekļuves pieteikumā minētie dokumenti, ka tā tos var klasificēt kategorijās pēc to kopīgajām iezīmēm, to kopīgā veida vai piederības vieniem un tiem pašiem lietas materiāliem un ka tā tādējādi var tiem piemērot vispārējās konfidencialitātes prezumpciju.
46 Ja šādas identificēšanas nav bijis – kā norāda prasītāja –, konfidencialitātes prezumpcija neesot atspēkojama.
47 Šajā gadījumā jāatgādina, ka savā sākotnējā atbildē Komisija apstiprināja – tās rīcībā nav neviena dokumenta, kas atbilstu piekļuves pieteikumam. Apstrīdētajā lēmumā Komisija norādīja, ka tās ģenerālsekretārs beigu beigās esot identificējis ar pamatlēmumu ieviešanu Īrijā saistītos dokumentus, kuri tādējādi ietilpst prasītāja atkārtotā pieteikuma tvērumā. Lēmumā vien bija minēts, ka “šajos dokumentos bija ietverta sarakste starp tās dienestiem [..] un Īriju saistībā ar trim EU Pilot procedūrām.” No tā Komisija secināja, ka uz prasītajiem dokumentiem attiecas Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzētais izņēmums.
48 No šī izriet, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā nav identificējusi, uz kuriem dokumentiem attiecas prasītāja pieteikums. Lai arī Komisija apgalvo, ka tā ir identificējusi prasītāja piekļuves pieteikumā minētos dokumentus, tā neprecizē, kurus dokumentu veidus vai kategorijas tās dienesti ir identificējuši, nedz arī to skaitu, nedz datumu.
49 Komisija tiesas sēdē norādīja, ka ikkatra dokumenta identificēšana varot apdraudēt Komisijas un dalībvalstu savstarpējo uzticēšanos un arī kaitējot neformāla, starp minētajām pusēm noritoša dialoga EU Pilot procedūrās aizsardzībai.
50 Protams, no judikatūras izriet, ka vispārēju prezumpciju piemērošanu var prasīt imperatīva nepieciešamība nodrošināt pareizu attiecīgo procedūru norisi un garantēt to mērķu sasniegšanu. Tādējādi vispārējas prezumpcijas atzīšanu var pamatot ar to, ka piekļuve noteiktu procedūru dokumentiem nav savienojama ar šo procedūru pareizu norisi, un ar risku, ka tām tiks radīts kaitējums, pieņemot, ka vispārējas prezumpcijas ļauj nodrošināt procedūras norises integritāti, ierobežojot trešo personu iejaukšanos (skat. spriedumu, 2018. gada 4. oktobris, Daimler/Komisija, T‑128/14, EU:T:2018:643, 139. punkts un tajā minētā judikatūra).
51 Taču jānorāda, pirmkārt, ka Komisija nevarot neņemt vērā, ka, apstrīdētajā lēmumā atsaukdamās uz vispārējās, ar esošo EU Pilot procedūru saistītās vispārējas konfidencialitātes prezumpcijas piemērošanu, tā prasītāju ir informējusi par pašas šīs procedūras esamību un tādējādi arī par to, ka starp tās dienestiem un attiecīgo dalībvalsti rit dialogs jautājumā par pamatlēmumu netransponēšanu. Tā arī minēja šīs procedūras slēgšanu 2018. gada 16. martā un iespēju aizsākt procedūru pret Īriju pienākumu neizpildes dēļ.
52 Otrkārt, atšķirībā no tā, ko Komisija apstiprināja tiesas sēdē, nevar uzskatīt, ka to dokumentu, kas ir identificēti kā prasītie dokumenti, saraksta izsniegšana, kurā, piemēram, norādīts to datums, veids vai iestāde vai administrācija, kas ir to autore, neizpaužot dokumentu saturu, ir konfidenciālas informācijas izpaušana.
53 Jāatgādina, ka saskaņā ar iepriekš 35. punktā minēto judikatūru tas, ka pastāv risks mainīt procedūras pienākumu neizpildes dēļ iedabu, grozīt tās norisi un apdraudēt šīs procedūras mērķus, attiecas tikai uz risku, kas ir saistīts ar dokumentu satura izpaušanu, nevis uz risku, kas ir saistīts tikai ar to identificēšanu.
54 Šajā ziņā no 2017. gada 11. maija sprieduma Zviedrija/Komisija (C‑562/14 P, EU:C:2017:356, 11. un 12. punkts) un 2018. gada 4. oktobra sprieduma Daimler/Komisija (T‑128/14, EU:T:2018:643, 14. punkts) izriet, ka Komisija, pirms piemērot vispārēju, ar esošo EU Pilot procedūru saistītu konfidencialitātes prezumpciju, bija identificējusi dokumentus, kuri ir norādīti pieteikumos par piekļuvi dokumentiem.
55 Visbeidzot, nevar uzskatīt, ka Komisijas pienākums atbildē uz piekļuves pieteikumu identificēt dokumentus, kurus tā uzskata par pieskaitāmiem tai kategorijai, uz kuru attiecas vispārēja konfidencialitātes prezumpcija, šai prezumpcijai atņem lietderīgo iedarbību iepriekš 38. punktā minētās judikatūras izpratnē. Prasīto dokumentu identificēšanai nav pretrunā tas, ka Komisija, uzskatīdama, ka dokumenti pieder EU Pilot procedūrai, atturas veikt konkrētu un individuālu pārbaudi.
56 Turklāt jānorāda, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija ir vien apstiprinājusi, ka dokumentos, kuri ir identificēti kā atbilstīgi prasītāja pieteikumam, “ir ietverta sarakste starp tās dienestiem [..] un Īriju saistībā ar trim EU Pilot procedūrām”. Taču šāds formulējums neļāva prasītājam izvērtēt ne to, vai nebija citu dokumentu, uz kuriem varētu attiekties viņa pieteikums, ne arī to, vai visi šajā pieteikumā minētie dokumenti attiecās uz šīm procedūrām.
57 Tāpat savas iedabas dēļ EU Pilot procedūras materiālos noteikti ir ietverta sarakste starp attiecīgo dalībvalsti un Komisijas dienestiem. Šķiet, ka saistībā ar prasītāja atkārtoto pieteikumu Komisija ir vien konstatējusi, ka EU Pilot procedūras tika uzsāktas par to, vai Īrija ir vai nav transponējusi pamatlēmumus, un ka tā tādējādi ir secinājusi, ka ir jāpiemēro konfidencialitātes prezumpcija. Šāda Komisijas atbilde nav pietiekama, lai pierādītu, ka tā vispirms ir veikusi konkrētu prasītāja pieteikuma pārbaudi, nedz arī, ka tā tik tiešām ir identificējusi dokumentus, uz kuriem attiecas piekļuves pieteikums.
58 No tā izriet, ka Komisijas lietotais formulējums apstrīdētajā lēmumā nav pietiekams, lai ļautu identificēt dokumentus, uz kuriem attiecas prasītāja piekļuves pieteikums.
59 Jānorāda arī, ka šajā lietā prasītāja piekļuves pieteikums neattiecās uz “dokumentiem par šīm EU Pilot procedūrām”, bet uz “visiem dokumentiem par to, vai Īrija ir vai nav ievērojusi pienākumus saskaņā ar pamatlēmumiem”. Pretēji tam, ko apgalvo Komisija, prasītājs nav atzinis, ka dokumenti, uz kuriem attiecas viņa pieteikums, ietilptu trīs EU Pilot procedūru materiālos.
60 Šādi prasītāja piekļuves pieteikums attiecās ne tikai uz dokumentiem par procedūru, kuras mērķis ir noskaidrot to, ka Īrija nav transponējusi šos pamatlēmumus, bet ir bijis plašāks, nekā to bija interpretējusi Komisija.
61 Turklāt Komisija tiesas sēdē atsaucās uz 2015. gada 25. marta spriedumu Sea Handling/Komisija (T‑456/13, nav publicēts, EU:T:2015:185), lai norādītu, ka jautājums par vispārējas konfidencialitātes prezumpcijas piemērošanu ir identisks šajā lietā uzdotajam jautājumam un ka šajā lietā Vispārējā tiesa ir apstiprinājusi tās atteikumu nosūtīt sarakstē starp Komisiju un sūdzības iesniedzēju [ietilpstošo dokumentu] sarakstu, kas bija notikusi pārbaudes procedūrā valsts atbalsta jomā.
62 Taču lietu, kurā ir taisīts 2015. gada 25. marta spriedums Sea Handling/Komisija (T‑456/13, nav publicēts, EU:T:2015:185), nevar salīdzināt ar šo lietu. Faktiski šajā lietā minētie dokumenti – vismaz to veids – jau izrietēja no piekļuves pieteikuma, un pieteicējam principā bija iespēja norādīt, ka uz dokumentu neattiecas vispārējas konfidencialitātes prezumpcijas piemērošana (spriedums, 2015. gada 25. marts, Sea Handling/Komisija, T‑456/13, nav publicēts, EU:T:2015:185, 5., 74. un 75. punkts).
63 No visa iepriekš izklāstītā izriet – lai varētu piemērot prezumpciju par prasīto dokumentu piederību EU Pilot procedūrai, Komisijai vispirms apstrīdētajā lēmumā ir jāidentificē piekļuves pieteikumā minētie dokumenti, lai tālāk tos klasificētu kategorijās vai kā daļu no īpašiem administratīvās lietas materiāliem un visbeidzot lai konstatētu, ka tie attiecās uz EU Pilot procedūru, tālab ļaujot piemērot vispārēju prezumpciju.
64 Turpretim šajā lietā Komisija vien ir norādījusi, ka bija trīs EU Pilot procedūras par to, vai Īrija ir vai nav transponējusi pamatlēmumus, un ka prasītāja pieteikums līdz ar to skar dokumentus, uz kuriem attiecās vispārējā konfidencialitātes prezumpcija. Pārsūdzētajā lēmumā ir tikai ietverts atteikums piekļūt trim EU Pilot procedūrām, taču nav nekāda pamatojuma saistībā ar prasītāja pieprasītajiem dokumentiem.
65 Tieši tādēļ prasītājs pamatoti uzskata – tā kā viņš nezināja, kuri ir tie dokumenti, ko Komisija identificēja kā atbilstīgus tā piekļuves pieteikumam, viņš nevarēja apvērst konfidencialitātes prezumpciju.
66 Jānorāda arī, ka pārsūdzētajā lēmumā ir vajadzīgs identificēt dokumentus, uz kuriem attiecas piekļuves pieteikums, lai Vispārējā tiesa varētu īstenot savu kontroli un pārbaudīt, vai Komisijai bija iemesls pamatots uzskatīt, ka prasītie dokumenti ir daļa no EU Pilot procedūras.
67 Tālab jāsecina, ka Komisija, neidentificējot dokumentus, uz kuriem attiecas prasītāja piekļuves pieteikums, ir kļūdaini piemērojusi vispārējo konfidencialitātes prezumpciju, ko attiecina uz EU Pilot procedūras dokumentiem un šādi ir pieļāvusi juridisku kļūdu, piemērojot Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešo ievilkumu.
68 No tā izriet, ka pirmais pamats ir jāpieņem un apstrīdētais lēmums jāatceļ, nepastāvot vajadzībai izvērtēt otro prasītāja izvirzīto pamatu.
Par tiesāšanās izdevumiem
69 Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā Komisijai nolēmums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītāja prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta paplašinātā sastāvā)
nospriež:
1) Atcelt Komisijas Lēmumu C(2018) 6642 final (2018. gada 4. oktobris), ar ko ir atteikta piekļuve dokumentiem par to, vai Īrija ir vai nav ievērojusi pienākumus saskaņā ar Padomes Pamatlēmumu 2008/909/TI (2008. gada 27. novembris) par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu attiecībā uz spriedumiem krimināllietās, ar kuriem piespriesti brīvības atņemšanas sodi vai ar brīvības atņemšanu saistīti pasākumi, lai tos izpildītu Eiropas Savienībā, Padomes Pamatlēmumu 2008/947/TI (2008. gada 27. novembris) par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu tādiem spriedumiem un probācijas lēmumiem, kuri paredzēti probācijas pasākumu un alternatīvu sankciju uzraudzībai, un Padomes Pamatlēmumu 2009/829/TI (2009. gada 23. oktobris), ar ko attiecībās starp Eiropas Savienības dalībvalstīm savstarpējas atzīšanas principu piemēro lēmumiem par uzraudzības pasākumiem kā alternatīvu pirmstiesas apcietinājumam.
2) Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Papasavvas | Collins | Kreuschitz |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2020. gada 28. maijā
[Paraksti]