TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)
2010. gada 23. februārī (*)
Personu brīva pārvietošanās – Trešās valsts pilsoņa, kas ir dalībvalsts pilsoņa laulātais, un viņu bērnu, kas ir dalībvalsts pilsoņi, uzturēšanās tiesības – Dalībvalsts pilsoņa nodarbinātības izbeigšanās ar tai sekojošu izbraukšanu no uzņemošās dalībvalsts – Bērnu uzņemšana skolā – Iztikas līdzekļu neesamība – Regula (EEK) Nr. 1612/68 – 12. pants – Direktīva 2004/38/EK
Lieta C‑310/08
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division) (Apvienotā Karaliste) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2008. gada 21. aprīlī un kas Tiesā reģistrēts 2008. gada 11. jūlijā, tiesvedībā
London Borough of Harrow
pret
Nimco Hassan Ibrahim,
Secretary of State for the Home Department.
TIESA (virspalāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris [V. Skouris], palātu priekšsēdētāji H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues] (referents), K. Lēnartss [K. Lenaerts], Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot] un P. Linda [P. Lindh], tiesneši K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans], A. Ross [A. Rosas], K. Šīmans [K. Schiemann], P. Kūris [P. Kūris], E. Juhāss [E. Juhász], L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen], T. fon Danvics [T. von Danwitz] un A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev],
ģenerāladvokāts J. Mazaks [J. Mazák],
sekretārs H. fon Holšteins [H. von Holstein], sekretāra palīgs,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2009. gada 2. septembra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– London Borough of Harrow vārdā – K. Ratledžs [K. Rutledge], barrister,
– N. H. Ibrahimas [N. H. Ibrahim] vārdā – N. Rodžersa [N. Rogers], barrister, ko pilnvarojusi S. Moršeda [S. Morshead], solicitor,
– Apvienotās Karalistes valdības vārdā – V. Džeksone [V. Jackson], pārstāve, kurai palīdz K. Lūiss [C. Lewis], QC,
– Dānijas valdības vārdā – R. Holdgārds [R. Holdgaard], pārstāvis,
– Īrijas vārdā – D. O’Hagans [D. O’Hagan] un B. O’Mūrs [B. O’Moore], pārstāvji, kuriem palīdz D. Konlans Smits [D. Conlan Smyth], barrister,
– Itālijas valdības vārdā – I. Bruni [I. Bruni], pārstāve, kurai palīdz V. Ferante [W. Ferrante], avvocato dello Stato,
– Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – D. Maidani [D. Maidani] un M. Vailderspins [M. Wilderspin], pārstāvji,
– EBTA Uzraudzības iestādes vārdā – N. Fengers [N. Fenger], kā arī F. Simoneti [F. Simonetti] un I. Haugere [I. Hauger], pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2009. gada 20. oktobra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālo nolēmumu attiecas uz 12. panta interpretāciju Padomes 1968. gada 15. oktobra Regulā (EEK) Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā (OV L 257, 2. lpp.), kas grozīta ar Padomes 1992. gada 27. jūlija Regulu (EEK) Nr. 2434/92 (OV L 245, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1612/68”) un Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (OV L 158, 77. lpp., un labojumi OV 2004, L 229, 35. lpp.; OV 2005, L 197, 34. lpp., kā arī OV 2007, L 204, 28. lpp.).
2 Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp London Borough of Harrow (Harovas pašvaldība Londonā) un N. H. Ibrahimu, kā arī Secretary of State for the Home Department [Iekšlietu ministriju] saistībā ar N. H. Ibrahimas lūguma piešķirt mājokļa pabalstu noraidīšanu.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesiskais regulējums
3 Regulas Nr. 1612/68 preambulas piektā apsvēruma redakcija ir šāda:
“tā kā brīvu pārvietošanos varēs īstenot saskaņā ar objektīviem standartiem, brīvi un ar cieņu tikai tad, ja vienlīdzīgu attieksmi faktiski un normatīvajos aktos īstenos visos jautājumos, kas ir saistīti ar algotu darbu un tiesībām uz mājokli, kā arī novērsīs šķēršļus, kas apgrūtina darba ņēmēju mobilitāti, īpaši attiecībā uz darba ņēmēja tiesībām apvienoties ar savu ģimeni un nosacījumiem, saskaņā ar kuriem šo ģimeni integrē uzņēmējā [uzņemošajā] valstī.”
4 Regulas Nr. 1612/68 10. pantā paredzēts:
“1. Ja darba ņēmējs, kas ir vienas dalībvalsts pilsonis, strādā algotu darbu citā dalībvalstī, kopā ar viņu [neatkarīgi no pilsonības] drīkst apmesties:
a) šā darba ņēmēja laulātais un viņu bērni, kas ir jaunāki par 21 gadu vai arī atrodas [ir] viņa apgādībā;
b) darba ņēmēja un viņa laulātā apgādībā esošie augšupējie radinieki.
2. Dalībvalstis atbalsta tādu ģimenes locekļu uzņemšanu, kas neatbilst 1. punktam, ja viņi atrodas iepriekšminētā darba ņēmēja apgādībā vai arī dzīvoja kopā ar šo darba ņēmēju valstī, no kuras tas ieradās.
3. Saskaņā ar 1. un 2. punktu darba ņēmējam jābūt mājoklim, kas ir līdzvērtīgs normālam attiecīgās valsts darba ņēmēja mājoklim tajā reģionā, kur viņš strādā algotu darbu; šī norma nedrīkst radīt diskrimināciju starp vietējiem darba ņēmējiem un darba ņēmējiem no citām dalībvalstīm.”
5 Regulas Nr. 1612/68 11. pantā noteikts:
“Ja dalībvalsts pilsonis strādā kā darba ņēmējs vai kā pašnodarbināta persona citā dalībvalstī, viņa laulātais un bērni, kas ir jaunāki par 21 gadu vai arī atrodas viņa apgādībā, ir tiesīgi strādāt kā darbinieki tajā pašā dalībvalstī arī tad, ja viņi nav nevienas dalībvalsts pilsoņi.”
6 Regulas Nr. 1612/68 10. un 11. pants saskaņā ar Direktīvas 2004/38 38. panta 1. punktu no 2006. gada 30. aprīļa ir atcelti.
7 Regulas Nr. 1612/68 12. panta pirmā daļā paredzēts:
“Ja dalībvalsts pilsoņa, kas ir vai ir bijis nodarbināts citā dalībvalstī, bērni uzturas tās teritorijā, viņus uzņem vispārējās izglītības, mācekļa un profesionālās izglītības programmās ar tādiem pašiem nosacījumiem kā minētās valsts pilsoņus.”
8 Direktīvas 2004/38 trešā un sešpadsmitā apsvēruma redakcija ir šāda:
“(3) Savienības pilsonībai vajadzētu būt dalībvalstu piederīgo pamatstatusam, viņiem īstenojot savas brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesības. Tādēļ, lai vienkāršotu un nostiprinātu visu Savienības pilsoņu brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesības, ir jākodificē un jāpārskata Kopienas tiesību akti, kas atsevišķi attiecas uz darba ņēmējiem, pašnodarbinātām personām, kā arī studentiem un citām ekonomiski neaktīvām personām.
[..]
(16) Kamēr vien personas, kam ir uzturēšanās tiesības, nekļūst par pārmērīgu slogu uzņēmējas [uzņemošās] dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai, tās nebūtu jāizraida. Tādēļ sociālās palīdzības sistēmas izmantošana nedrīkst būt priekšnoteikums tūlītējai izraidīšanai. Lai noteiktu, vai sociālās palīdzības saņēmējs ir kļuvis par pārmērīgu slogu sociālās palīdzības sistēmai, un liktu viņu izraidīt, uzņēmējai [uzņemošajai] dalībvalstij būtu jāpārbauda, vai konkrēto gadījumu ir izraisījušas pagaidu grūtības, un būtu jāņem vērā uzturēšanās ilgums, personiskie apstākļi un piešķirtā atbalsta summa. Izraidīšanu nekādā ziņā nedrīkstētu piemērot darba ņēmējiem, pašnodarbinātām personām vai darba meklētājiem, kas atbilst Tiesas definīcijai, izņemot gadījumus, kad tas notiek sabiedriskās kārtības vai valsts drošības dēļ.”
9 Saskaņā ar minētās direktīvas 7. panta 1. un 2. punktu:
“1. Visiem Savienības pilsoņiem ir tiesības uzturēties citas dalībvalsts teritorijā ilgāk nekā trīs mēnešus, ja:
a) viņi ir darba ņēmēji vai pašnodarbinātas personas uzņēmējā [uzņemošajā] dalībvalstī; vai arī
b) viņu līdzekļi ir pietiekami viņiem pašiem un viņu ģimenes locekļiem, lai nekļūtu par uzņēmējas [uzņemošās] dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmas slogu uzturēšanās laikā, un viņiem ir visaptverošs veselības apdrošināšanas segums [visaptveroša veselības apdrošināšana] uzņēmējā [uzņemošajā] dalībvalstī; vai arī
c) – viņi ir reģistrēti privātā vai sabiedriskā iestādē, ko kreditē [akreditē] vai finansē uzņēmēja [uzņemošā] dalībvalsts, pamatojoties uz saviem tiesību aktiem vai administratīvo praksi, lai apmeklētu mācības, tostarp arodmācības, un
– viņiem ir visaptverošs veselības apdrošināšanas segums [visaptveroša veselības apdrošināšana] uzņēmējā [uzņemošajā] dalībvalstī un viņi, iesniedzot deklarāciju vai pēc savas izvēles izmantojot līdzvērtīgus paņēmienus, pierāda attiecīgajai valsts iestādei, ka viņu līdzekļi ir pietiekami viņiem pašiem un viņu ģimenes locekļiem un ka viņi nekļūs par uzņēmējas [uzņemošās] dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmas slogu uzturēšanās laikā; vai
d) viņi ir ģimenes locekļi, kas pavada Savienības pilsoni vai ieceļo kopā ar Savienības pilsoni, kurš atbilst a), b) vai c) apakšpunktā minētajiem nosacījumiem.
2. Uzturēšanās tiesības, kas noteiktas 1. punktā, tiek attiecinātas arī uz ģimenes locekļiem, kas nav nevienas dalībvalsts pilsoņi, bet pavada Savienības pilsoni uzņēmējā dalībvalstī vai ieceļo kopā ar viņu, ja šis Savienības pilsonis atbilst 1. punkta a), b) vai c) apakšpunktā minētajiem nosacījumiem.”
10 Direktīvas 2004/38 12. panta “Ģimenes locekļu uzturēšanās tiesību saglabāšana Savienības pilsoņa nāves vai izceļošanas gadījumā” 3. punktā ir paredzēts:
“Savienības pilsonim izceļojot no uzņēmējas [uzņemošās] dalībvalsts vai nomirstot, viņa/viņas bērni vai tas vecāks, kurš faktiski uzrauga bērnus [kura faktiskajā aizgādībā atrodas bērni], neatkarīgi no valstiskās piederības [pilsonības], ja bērni uzturas uzņēmējā [uzņemošajā] dalībvalstī un ir reģistrēti izglītības iestādē, lai tajā mācītos, nezaudē uzturēšanās tiesības, līdz bērni ir pabeiguši mācības.”
11 Minētās direktīvas 24. panta “Vienlīdzīga attieksme” 1. punktā ir noteikts:
“Ievērojot īpašus noteikumus, kas skaidri paredzēti [EK] Līgumā un sekundārajos tiesību aktos, pret visiem Savienības pilsoņiem, kas, pamatojoties uz šo direktīvu, uzturas uzņēmējā [uzņemošajā] dalībvalstī, ir attieksme, kas līdzvērtīga tai, kāda ir pret minētās dalībvalsts valstspiederīgajiem [pilsoņiem] atbilstīgi Līguma darbības jomai. Priekšrocības, ko sniedz šīs tiesības, attiecina arī uz ģimenes locekļiem, kas nav nevienas dalībvalsts pilsoņi un kam ir uzturēšanās vai pastāvīgas uzturēšanās tiesības.”
Valsts tiesiskais regulējums
12 Saskaņā ar 2006. gada imigrācijas Apvienotajā Karalistē (Eiropas Ekonomikas zona) noteikumu (Immigration (European Economic Area) Regulations 2006) 6. pantu “persona, kas ir tiesīga uzturēties Apvienotajā Karalistē”, šo noteikumu izpratnē ir persona, kura ir Eiropas Ekonomikas zonas valsts pilsonis un atrodas Apvienotajā Karalistē kā darba meklētājs, darba ņēmējs, pašnodarbināta persona, persona, kas sevi uztur pati, vai students.
13 Saskaņā ar minēto noteikumu 19. panta 3. punkta a) apakšpunktu personu var izraidīt no Apvienotās Karalistes, ja tai nav vai izbeidzas tiesības uzturēties Apvienotajā Karalistē saskaņā ar šiem noteikumiem.
14 No 1996. gada Mājokļa likuma (Housing Act 1996) un 2006. gada Mājokļa un bezpajumtes pabalstu noteikumiem (Allocation of Housing and Homelessness (Eligibility)Regulations 2006) izriet, ka persona var pieprasīt mājokļa pabalstu tikai tad, ja viņai ir tiesības uzturēties Apvienotajā Karalistē saskaņā ar Savienības tiesībām.
Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi
15 N. H. Ibrahima ir Somālijas pilsone, kas ir precējusies ar Dānijas pilsoni M. Jusufu [M. Yusuf].
16 M. Jusufs ieradās Apvienotajā Karalistē 2002. gada rudenī un tur strādāja no 2002. gada oktobra līdz 2003. gada maijam. Par laiku no 2003. gada jūnija līdz 2004. gada martam viņš pieprasīja izmaksāt darbnespējas pabalstu. Pēc tam, kad pēc šī laika posma viņš tika atzīts par darbaspējīgu, M. Jusufs aizbrauca no Apvienotās Karalistes un tajā atgriezās 2006. gada decembrī.
17 Nav strīda par to, ka laikā no darba atstāšanas līdz izbraukšanai no Apvienotās Karalistes M. Jusufs vairāk nebija “persona, kas ir tiesīga uzturēties Apvienotajā Karalistē”, 2006. gada imigrācijas noteikumu (Eiropas Ekonomikas zona) 6. panta nozīmē. Atgriežoties Apvienotajā Karalistē, M. Jusufs neatguva “personas, kas ir tiesīga uzturēties Apvienotajā Karalistē”, statusu, kurai ir uzturēšanās tiesības saskaņā ar Savienības tiesībām.
18 N. H. Ibrahima ar imigrācijas iestāžu atļauju ieradās Apvienotajā Karalistē 2003. gada februārī, lai dzīvotu kopā ar savu vīru.
19 Viņiem ir četri bērni vecumā no 1 līdz 9 gadiem, kuri ir Dānijas pilsoņi. Trīs vecākie bērni ieradās Apvienotajā Karalistē kopā ar savu māti, un ceturtais bērns piedzima Apvienotajā Karalistē. Divi vecākie bērni pēc ierašanās šajā dalībvalstī sāka mācīties valsts skolā.
20 Pēc vīra aizbraukšanas no Apvienotās Karalistes 2004. gadā N. H. Ibrahima pieprasīja juridisko šķirtību. Viņa nekad nav varējusi pati sevi uzturēt. Viņa nestrādā un ir pilnībā atkarīga no sociālajiem pabalstiem, lai segtu savus ikdienas un ar mājokli saistītos izdevumus. Viņai nav visaptverošas veselības apdrošināšanas, un viņa saņem National Health Service (Valsts veselības dienests) pakalpojumus.
21 2007. gada janvārī N. H. Ibrahima lūdza piešķirt viņai un viņas bērniem mājokļa pabalstu. 2007. gada 1. februārī London Borough of Harrow ierēdnis noraidīja šo lūgumu. Viņš uzskatīja, ka ne N. H. Ibrahimai, ne viņas vīram nebija no Savienības tiesībām izrietošo tiesību uzturēties Apvienotajā Karalistē. 2007. gada 29. martā šo noraidošo lēmumu apstiprināja ierēdnis, kuram bija jāizskata sūdzības par atteikumiem piešķirt mājokļa pabalstu.
22 N. H. Ibrahima pārsūdzēja minētos lēmumus ClerkenwellandShoreditch County Court (Klerkenvelas un Šordičas pirmās instances tiesa), kas 2007. gada 18. oktobrī apmierināja iesniegto prasību, norādot, ka N. H. Ibrahimai kā tās faktiskajā aizgādībā esošo bērnu mātei ir tiesības uzturēties Apvienotajā Karalistē, pamatojoties uz Regulas Nr. 1612/68 12. pantu, jo bērni mācās skolā un tās vīrs ir Savienības pilsonis, kurš ir strādājis šajā dalībvalstī.
23 London Borough of Harrow iesniedza apelācijas sūdzību par minēto nolēmumu iesniedzējtiesā.
24 Šādos apstākļos Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“Ja
– laulātā – trešās valsts pilsone – un viņas bērni – Savienības pilsoņi – ir ieradušies pie Savienības pilsoņa, kurš apmeties Apvienotajā Karalistē,
– Savienības pilsonis Apvienotajā Karalistē bija darba ņēmēja statusā,
– pēc tam Savienības pilsonis vairs nebija darba ņēmējs un vēlāk atstāja Apvienoto Karalisti,
– Savienības pilsonis, laulātā – trešās valsts pilsone – un bērni nevar paši sevi uzturēt un ir atkarīgi no Apvienotās Karalistes sociālās palīdzības,
– bērni drīz pēc ierašanās Apvienotajā Karalistē, kamēr Savienības pilsonis bija darba ņēmējs, ir uzsākuši tur mācības sākumskolā,
1) vai laulātajai un bērniem ir uzturēšanās Apvienotajā Karalistē tiesības, ja viņi atbilst [..] Direktīvā 2004/38 noteiktajām prasībām,
vai
2) a) viņiem ir uzturēšanās tiesības, kas izriet no [..] Regulas Nr. 1612/68 12. panta, kā to interpretējusi Tiesa, bez vajadzības ievērot Direktīvā 2004/38 paredzētos nosacījumus un,
b) ja tā, tad vai viņu rīcībā ir jābūt pietiekamiem līdzekļiem, lai nekļūtu par apgrūtinājumu dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmai norādītās uzturēšanās laikā, un visaptverošai veselības apdrošināšanai uzņemošajā dalībvalstī?
3) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai risinājums atšķiras, ja, tāpat kā šajā lietā, bērni ir uzsākuši mācības sākumskolā un Savienības pilsonis – darba ņēmējs – beidz darbu pirms datuma, kad dalībvalstīm bija jāievieš [..] Direktīva 2004/38?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pirmo un otro jautājumu
25 Pirmajos divos jautājumos, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa pēc būtības jautā, vai tādos apstākļos, kā pamata lietā esošie, bērni un to vecāks, kura faktiskajā aizgādībā tie atrodas, var atsaukties uz uzturēšanās uzņemošajā dalībvalstī tiesībām, pamatojoties tikai uz Regulas Nr. 1612/68 12. pantu, nepastāvot pienākumam tiem ievērot Direktīvā 2004/38 paredzētos nosacījumus, vai arī tiem var tikt atzītas uzturēšanās tiesības tikai tad, ja tie atbilst minētajiem nosacījumiem. Ja uzturēšanās tiesības izrietētu tikai no Regulas Nr. 1612/68 12. panta, iesniedzējtiesa jautā arī to, vai bērnu un to vecāka, kura faktiskajā aizgādībā tie atrodas, rīcībā ir jābūt pietiekamiem līdzekļiem un visaptverošai veselības apdrošināšanai uzņemošajā dalībvalstī.
26 Saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 12. pantu, ja dalībvalsts pilsoņa, kas ir vai ir bijis nodarbināts citā dalībvalstī, bērni uzturas tās teritorijā, viņus uzņem vispārējās izglītības, mācekļa un profesionālās izglītības programmās ar tādiem pašiem nosacījumiem kā minētās valsts pilsoņus.
27 Regulas Nr. 1612/68 10. pants paredzēja darba ņēmēja, kas ir vienas dalībvalsts pilsonis un kas strādā citā dalībvalstī, laulātā un bērnu tiesības apmesties kopā ar viņu nodarbinātības dalībvalstī.
28 No Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punkta b) un d) apakšpunkta un 2. punkta izriet, ka Savienības pilsoņa, kurš uzturas citas dalībvalsts teritorijā, neesot darba ņēmējam vai pašnodarbinātai personai, ģimenes locekļiem neatkarīgi no to pilsonības ir tiesības pavadīt šo pilsoni vai tam pievienoties, ja šī pilsoņa līdzekļi ir pietiekami viņam pašam un viņa ģimenes locekļiem un viņiem ir visaptveroša veselības apdrošināšana uzņemošajā dalībvalstī.
29 Tiesa jau ir nospriedusi, ka Savienības pilsoņa bērni, kas ir apmetušies dalībvalstī, kamēr viens no viņu vecākiem šajā dalībvalstī izmanto uzturēšanās tiesības kā migrējošs darba ņēmējs, ir tiesīgi tur uzturēties, lai apgūtu vispārējās izglītības programmas saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 12. pantu. Tam, ka attiecīgo bērnu vecāki pa to laiku ir šķīrušies, kā arī tam, ka tikai viens no vecākiem ir Savienības pilsonis un ka minētais viens no vecākiem vairs nav migrējošs darba ņēmējs uzņemošajā dalībvalstī, šajā sakarā nav nozīmes (šajā ziņā skat. 2002. gada 17. septembra spriedumu lietā C‑413/99 Baumbast un R, Recueil, I‑7091. lpp., 63. punkts).
30 Tiesa arī nosprieda, ka tad, kad bērniem saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 12. pantu ir tiesības turpināt mācīties uzņemošajā dalībvalstī, kaut gan viņu vecāki, kas par viņiem rūpējas, riskē zaudēt uzturēšanās tiesības, ja šiem vecākiem viņu bērnu izglītības iegūšanas laikā tiek atteikta iespēja palikt uzņemošajā dalībvalstī, tas varētu bērniem liegt tiesības, ko viņiem ir piešķīris Savienības likumdevējs (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Baumbast un R, 71. punkts).
31 Pēc tam, kad Tiesa iepriekš minētā sprieduma lietā Baumbast un R 72. punktā atgādināja, ka Regula Nr. 1612/68 ir jāinterpretē saskaņā ar prasību ievērot tiesības uz ģimenes dzīvi, kas ir paredzēta 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pantā, tā šī sprieduma 73. punktā secināja, ka migrējoša darba ņēmēja bērna tiesības saskaņā ar šīs regulas 12. pantu ar pēc iespējas labākiem nosacījumiem turpināt mācīties uzņemošajā dalībvalstī noteikti ietver to, ka bērnam ir jābūt tiesībām būt kopā ar personu, kuras faktiskajā aizgādībā viņš atrodas, un tāpēc šai personai ir jābūt tiesībām uzturēties kopā ar viņu minētajā dalībvalstī, kamēr viņš mācās.
32 Iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai iepriekš minētais spriedums lietā Baumbast un R ir balstīts uz Regulas Nr. 1612/68 10. un 12. panta vienlaicīgu piemērošanu, vai tikai uz pēdējo no šiem abiem pantiem. Precīzāk, šī tiesa jautā, vai dalībvalsts pilsoņa, kurš strādā vai strādāja uzņemošajā dalībvalstī, bērnu uzturēšanās tiesības un vecāka, kura faktiskajā aizgādībā ir bērni, uzturēšanās tiesības netieši izriet no minētā 12. panta.
33 Pirmkārt, migrējošo darba ņēmēju bērnu tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi pieejā izglītībai saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 12. pantu attiecas tikai uz bērniem, kuri “uzturas” tās dalībvalsts teritorijā, kurā kāds no to vecākiem ir vai bija nodarbināts.
34 Tādējādi pieeja izglītībai ir atkarīga no iepriekšējas bērna apmešanās uzņemošajā dalībvalstī.
35 Regulas Nr. 1612/68 12. pants, kā to iepriekš minētajā spriedumā lietā Baumbast un R ir interpretējusi Tiesa, ļauj bērnam atzīt autonomas uzturēšanās tiesības saistībā ar viņa tiesībām uz pieeju izglītībai. It īpaši tiesību uz pieeju izglītībai izmantošana nebija atkarīga no nosacījuma, lai bērnam visu tā mācību laiku saglabātos īpašas uzturēšanās tiesības saskaņā ar minētās regulas 10. panta 1. punkta a) apakšpunktu, kad šī norma vēl bija spēkā.
36 1995. gada 4. maija sprieduma lietā C‑7/94 Gaal (Recueil, I‑1031. lpp.) 21.–24. punktā Tiesa skaidri noraidīja Vācijas valdības argumentus, ka pastāvot cieša saistība starp Regulas Nr. 1612/68 10. un 11. pantu, no vienas puses, un šīs regulas 12. pantu, no otras puses, līdz ar ko šī pēdējā norma piešķirot tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi pieejā izglītībai uzņemošajā dalībvalstī tikai tiem bērniem, kuri atbilst šajā 10. un 11. pantā paredzētajiem nosacījumiem. Minētā sprieduma lietā Gaal 23. punktā Tiesa skaidri norādīja, ka Regulas Nr. 1612/68 12. pantā nav ietverta neviena atsauce uz minēto 10. un 11. pantu.
37 Padarīt tiesību uz pieeju izglītībai izmantošanu atkarīgu no atsevišķu bērna uzturēšanās tiesību, kuras ir jānovērtē atbilstoši citām šīs regulas normām, pastāvēšanas būtu pretēji kontekstam, kādā ietilpst Regulas Nr. 1612/68 12. pants, kā arī šī panta mērķiem (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Gaal, 25. punkts).
38 No tā izriet, ka, tiklīdz ir iegūtas tiesības uz pieeju izglītībai, kuras bērnam izriet no minētās regulas 12. panta saistībā ar tā apmešanos uzņemošajā dalībvalstī, bērns saglabā uzturēšanās tiesības un tās nevar tikt apšaubītas minētās regulas 10. pantā paredzēto nosacījumu neievērošanas dēļ.
39 Otrkārt, kā tas izriet no pašas Regulas Nr. 1612/68 12. panta redakcijas, tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi pieejā izglītībai neattiecas tikai uz migrējošo darba ņēmēju bērniem. Tās ir piemērojamas arī bijušo migrējošo darba ņēmēju bērniem.
40 Turklāt tiesības, kuras bērniem izriet no Regulas Nr. 1612/68 12. panta, nav atkarīgas no to vecāku uzturēšanās uzņemošajā dalībvalstī tiesībām. Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai šajā 12. pantā ir vienīgi pieprasīts, lai bērns dzīvotu dalībvalstī ar saviem vecākiem vai vienu no tiem, kamēr vismaz viens no vecākiem tur uzturas kā darba ņēmējs (1988. gada 12. jūnija spriedums lietā 197/86 Brown, Recueil, 3205. lpp., 30. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Gaal, 27. punkts).
41 Atzīstot, ka bijušo migrējošo darba ņēmēju bērni var turpināt mācības uzņemošajā dalībvalstī, kad to vecāki vairs tur neuzturas, nozīmē šiem bērniem atzīt uzturēšanās tiesības, kuras ir neatkarīgas no to vecāku uzturēšanās tiesībām, jo šīs tiesības balstītas uz minēto 12. pantu.
42 Tādējādi Regulas Nr. 1612/68 12. panta piemērošana ir jāveic neatkarīgi no Savienības tiesību normām, kuras regulē uzturēšanās citā dalībvalstī tiesību izmantošanas nosacījumus. Šāda minētā 12. panta neatkarība no šīs regulas 10. panta ir šī sprieduma 29.–31. punktā norādītās judikatūras pamatā un tā var pastāvēt arī saistībā ar Direktīvas 2004/38 normām.
43 Pretējs risinājums apdraudētu migrējoša darba ņēmēja ģimenes integrāciju uzņemošajā dalībvalstī, ko paredz Regulas Nr. 1612/68 piektais apsvērums. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai šāda integrācija izdotos, ir nepieciešams, lai dalībvalsts pilsoņa – darba ņēmēja bērnam būtu iespēja uzsākt savu izglītošanos un mācības uzņemošajā dalībvalstī un vajadzības gadījumā tās veiksmīgi pabeigt (šajā ziņā skat. 1989. gada 15. marta spriedumu apvienotajās lietās 389/87 un 390/87 Echternach un Moritz, Recueil, 723. lpp., 21. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Baumbast un R, 69. punkts).
44 London Borough of Harrow, Apvienotās Karalistes un Dānijas valdības, kā arī Īrija apgalvo, ka Direktīva 2004/38 kopš tās stāšanās spēkā ir vienīgais pamats nosacījumiem, kuri nosaka Savienības pilsoņu un to ģimenes locekļu uzturēšanās tiesību dalībvalstīs izmantošanu, un līdz ar to nekādas uzturēšanās tiesības vairs nevar izsecināt no Regulas Nr. 1612/68 12. panta.
45 Šajā sakarā nekas neliek domāt, ka, pieņemot Direktīvu 2004/38, Savienības likumdevējs ir vēlējies grozīt minētā 12. panta piemērošanas jomu, kā to ir interpretējusi Tiesa, lai turpmāk attiecinātu tās normatīvo saturu tikai uz tiesībām uz pieeju izglītībai.
46 Šajā pašā sakarā ir jānorāda, ka, pretēji Regulas Nr. 1612/68 10. un 11. pantam, Direktīva 2004/38 nav atcēlusi šīs regulas 12. pantu. Šāda izvēle var tikai norādīt uz Savienības likumdevēja vēlmi neierobežot šī panta piemērošanas jomu, kā to ir interpretējusi Tiesa.
47 Iepriekšējā punktā aplūkoto interpretāciju apstiprina apstāklis, ka no Direktīvas 2004/38 travaux préparatoires izriet, ka tā tika izstrādāta, lai panāktu tās atbilstību iepriekš minētajam spriedumam lietā Baumbast un R (COM(2003) 199, galīgā redakcija, 7. lpp.).
48 Ja ar Regulas Nr. 1612/68 12. pantu būtu piešķirtas tikai tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi pieejai izglītībai, neparedzot nekādas uzturēšanās tiesības migrējošo darba ņēmēju bērniem, tas kopš Direktīvas 2004/38 stāšanās spēkā būtu kļuvis lieks. Tās 24. panta 1. punktā ir paredzēts, ka Līguma piemērošanas jomā pret visiem Savienības pilsoņiem, kas uzturas uzņemošajā dalībvalstī, ir attieksme, kas ir vienlīdzīga ar šīs valsts pilsoņiem, nepastāvot šaubām, ka pieeja izglītībai ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā (skat. it īpaši 1985. gada 13. februāra spriedumu lietā 293/83 Gravier, Recueil, 593. lpp., 19. punkts).
49 Turklāt atbilstoši Direktīvas 2004/38 trešajam apsvērumam tās mērķis ir vienkāršot un nostiprināt visu Savienības pilsoņu brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesības (šajā ziņā skat. 2008. gada 25. jūlija spriedumu lietā C‑127/08 Metock u.c., Krājums, I‑6241. lpp., 59. punkts). Regulas Nr. 1612/68 12. panta, kā arī Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punkta b) un d) apakšpunkta un 2. punkta piemērošana migrējošo darba ņēmēju bērniem izraisītu to, ka šo bērnu uzturēšanās uzņemošajā dalībvalstī, lai tie varētu tur uzsākt vai turpināt mācības, tiesībām tiktu piemēroti stingrāki nosacījumi nekā nosacījumi, kas tiem bija piemērojami pirms Direktīvas 2004/38 stāšanās spēkā.
50 No tā izriet, ka dalībvalsts pilsoņa, kurš strādā vai strādāja uzņemošajā dalībvalstī, bērni, kā arī vecāks, kura faktiskajā aizgādībā ir bērni, var pēdējā minētajā valstī atsaukties uz uzturēšanās tiesībām, pamatojoties tikai uz Regulas Nr. 1612/68 12. pantu, tiem nepastāvot pienākumam ievērot Direktīvā 2004/38 paredzētos nosacījumus.
51 Vēl ir jāizvērtē, vai šo uzturēšanās tiesību izmantošana ir atkarīga no nosacījuma, ka šīm personām uzņemošajā dalībvalstī ir pietiekami līdzekļi un visaptveroša veselības apdrošināšana.
52 Sākotnēji ir jāprecizē, ka šāds nosacījums nav paredzēts Regulas Nr. 1612/68 12. pantā un ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka šis pants nav interpretējams šauri, ne arī ka tam katrā ziņā būtu jāatņem tā lietderīgā iedarbība (iepriekš minētais spriedums lietā Baumbast un R, 74. punkts).
53 Prasība pēc dalībvalsts pilsoņa ģimenes locekļu ekonomiskās patstāvības un to aizsardzības uzņemošajā dalībvalstī slimības gadījumā neizriet arī no Tiesas judikatūras.
54 Tiesa, kurai bija jālemj par jautājumu, vai bērniem, kuri uzturējās dalībvalstī, kur to tēvs – citas dalībvalsts pilsonis – bija veicis algotu darbu pirms atgriešanās savā izcelsmes valstī, saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 12. pantu bija tiesības uz valsts palīdzību, lai segtu mācību izmaksas, kā arī to un apgādājamo personu ar dzīvošanu saistītās un veselības apdrošināšanas izmaksas, nosprieda, neņemot vērā attiecīgo skolēnu mantisko stāvokli, ka dalībvalsts pilsoņa – darba ņēmēja bērna statuss Regulas Nr. 1612/68 izpratnē nozīmē, ka Savienības tiesības atzīst bērna tiesības uz valsts palīdzību izglītībā, lai viņam ļautu integrēties uzņemošās dalībvalsts sabiedrībā. Un šī prasība a fortiori ir piemērojama, kad personas, uz kurām attiecas šīs regulas tiesību normas, ir skolēni, kuri ir ieradušies uzņemošajā dalībvalstī pat vēl nesasnieguši vecumu, kad tiem ir jāapmeklē skola (iepriekš minētais spriedums lietā Echternach un Moritz, 35. punkts).
55 Iepriekš minētajā spriedumā lietā Baumbast un R bērnu, kuru uzturēšanās uzņemošajā dalībvalstī tiesības saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 12. pantu tika aplūkotas attiecīgajā lietā, tēvam neapšaubāmi bija līdzekļi, kas viņam un viņa ģimenei ļāva būt neatkarīgiem no sociālās palīdzības. Tomēr atbildes uz prejudiciālajiem jautājumiem par bērnu un viņu mātes, kuras aizgādībā tie atradās, uzturēšanās tiesībām bija balstītas nevis uz to ekonomisko neatkarību, bet uz apstākli, ka Regulas Nr. 1612/68 mērķis, proti, darba ņēmēju brīva pārvietošanās, prasa, lai darba ņēmēja ģimene vislabākajos apstākļos integrētos uzņemošajā dalībvalstī, un ka, ja vecākiem, kuru aizgādībā ir bērni, to izglītības iegūšanas laikā tiek liegta iespēja palikt uzņemošajā dalībvalstī, tas varētu bērniem liegt tiesības, ko viņiem ir atzinis Savienības likumdevējs (iepriekš minētais spriedums lietā Baumbast un R, 50. un 71. punkts).
56 Arī Direktīva 2004/38 noteiktos gadījumos nepadara bērnu, kuri mācās, un vecāka, kura faktiskajā aizgādībā tie atrodas, uzturēšanās uzņemošajā dalībvalstī tiesības atkarīgas no apstākļa, ka tiem ir pietiekami līdzekļi un visaptveroša veselības apdrošināšana.
57 Tādu interpretāciju, saskaņā ar kuru bērnu, kuri tur mācās, un vecāka, kura faktiskajā aizgādībā tie atrodas, uzturēšanās uzņemošajā dalībvalstī tiesības nav atkarīgas no nosacījuma par pietiekamu līdzekļu un visaptverošas veselības apdrošināšanas esamības ievērošanas, atbalsta Direktīvas 2004/38 12. panta 3. punkts, kas paredz, ka, Savienības pilsonim izceļojot no uzņemošās dalībvalsts vai nomirstot, viņa/viņas bērni vai tas vecāks, kura faktiskajā aizgādībā ir bērni, neatkarīgi no pilsonības, ja bērni uzturas uzņēmējā dalībvalstī un ir reģistrēti izglītības iestādē, lai tajā mācītos, nezaudē uzturēšanās tiesības, līdz bērni ir pabeiguši mācības.
58 Kaut arī šī norma nav piemērojama pamata lietā, tomēr tā norāda uz īpašo nozīmi, ko Direktīva 2004/38 piešķir bērnu, kuri turpina mācības uzņemošajā dalībvalstī, un vecāku, kuru aizgādībā tie atrodas, stāvoklim.
59 Ņemot vērā iepriekš norādītos apsvērumus, uz abiem pirmajiem diviem jautājumiem ir jāatbild, ka tādos apstākļos, kā pamata lietā esošie, dalībvalsts pilsoņa, kurš strādā vai strādāja uzņemošajā dalībvalstī, bērni, kā arī vecāks, kura faktiskajā aizgādībā ir bērni, var šajā pēdējā minētajā valstī atsaukties uz uzturēšanās tiesībām, pamatojoties tikai uz Regulas Nr. 1612/68 12. pantu, šīm tiesībām neesot atkarīgām no nosacījuma, ka tiem šajā valstī ir pietiekami līdzekļi visaptverošs veselības apdrošināšanas segums.
Par trešo jautājumu
60 Ņemot vērā atbildi, kas sniegta uz pirmajiem diviem jautājumiem, uz trešo jautājumu nav jāatbild.
Par tiesāšanās izdevumiem
61 Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:
Tādos apstākļos kā pamata lietā esošie dalībvalsts pilsoņa, kurš strādā vai strādāja uzņemošajā dalībvalstī, bērni, kā arī vecāks, kura faktiskajā aizgādībā ir bērni, var šajā pēdējā minētajā valstī atsaukties uz uzturēšanās tiesībām, pamatojoties tikai uz Padomes 1968. gada 15. oktobra Regulas (EEK) Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā, kas grozīta ar Padomes 1992. gada 27. jūlija Regulu (EEK) Nr. 2434/92, 12. pantu, šīm tiesībām neesot atkarīgām no nosacījuma, ka tiem šajā valstī ir pietiekami līdzekļi visaptverošs veselības apdrošināšanas segums.
[Paraksti]