TIESAS ATZINUMS

1994. gada 15. novembrī

Kopienas kompetence slēgt starptautiskus nolīgumus pakalpojumu un intelektuālā īpašuma aizsardzības jomā – EK līguma 228. panta 6. punktā paredzētā procedūra

Atzinums 1/94

Komisija saskaņā ar EK līguma 228. panta 6. punktu Tiesā iesniegusi pieteikumu, lūdzot sniegt atzinumu attiecībā uz Eiropas Kopienas kompetenci slēgt Līgumu par Pasaules tirdzniecības organizācijas izveidošanu un it īpaši Vispārējo vienošanos par pakalpojumu tirdzniecību (GATS) un Līgumu par ar tirdzniecību saistītajām intelektuālā īpašuma tiesībām (ieskaitot kontrafaktīvu preču tirdzniecību), (TRIPs, TRIPs līgums).

Satura rādītājs

Pieteikuma izklāsts

I –  Urugvajas raundā noslēgtie nolīgumi

II –  Eiropas Kopienu statuss PTO

III –  Sarunas par PTO nolīgumu un tā parakstīšana

IV –  Komisijas jautājumi un procedūra

A –  Komisijas jautājumi

B –  Procedūra

V –  Lūguma pieņemamība

VI –  Jautājumu formulējums

VII –  Strīda būtība

VIII –  Jautājumi, par kuriem nav domstarpību

IX –  Daudzpusējie nolīgumi par preču tirdzniecību

X –  GATS un TRIPs līguma analīze

A –  GATS

1.  GATS nepieciešamība

2.  GATS būtība

3.  Pakalpojumu definīcija un to sniegšanas veidi

4.  GATS dubultais “universālums”

5.  Saistību būtība

a)  Vispārējās saistības

b)  Specifiskās saistības

B –  TRIPs līgums

1.  Mērķi un nepieciešamība

2.  Piemērošanas joma un līdzekļi, kas paredzēti iecerēto mērķu īstenošanai

3.  Specifiskie pamatnoteikumi

a)  Autortiesības un ar tām saistītās tiesības

b)  Rūpnieciskais īpašums

i)  Preču zīmes

ii)  Ģeogrāfiskās izcelsmes norādes

iii)  Rūpnieciskais dizains

iv)  Patenti

v)  Integrālo shēmu izkārtojuma dizains (topogrāfija)

vi)  Neizpaustas tehniskās informācijas tiesiskā aizsardzība

vii)  Konkurenci ierobežojošas rīcības kontrole līgumlicencēšanā

4.  Specifiskie procesuālie noteikumi (intelektuālā īpašuma tiesību realizācijas nodrošināšana)

a)  Pārkāpumu novēršanas pasākumi

b)  Procesuālās garantijas

XI –  Kopējā tirdzniecības politika, GATS un TRIPs līgums – lietas dalībnieku nostāja

A –  GATS

B –  TRIPs līgums

XII –  GATS, TRIPs līgums un netiešās pilnvaras

A –  Vispārīgi apsvērumi par netiešajām pilnvarām

B –  GATS

1.  1. Komisijas nostāja

a)  Iekšējās kompetences esība

i)  Kompetence, kas izriet no īpašiem Līguma noteikumiem

ii)  Pilnvaras, kas izriet no vispārīgiem noteikumiem (EK līguma 100.a un 235. pants)

b)  Kopienas ārējās darbības nepieciešamība

2.  Apsvērumus iesniegušo lietas dalībnieku nostājas

i)  ii) Kompetence, kas izrietot no Līguma vispārēja rakstura noteikumiem (EK līguma 100.a un 235. pants)

C –  TRIPs līgums

1.  Komisijas nostāja

a)  Iekšējās kompetences esība

i)  Kompetence, kas izriet no atvasinātiem tiesību aktiem

ii)  Pilnvaras, kas izrietot no Līguma vispārīgiem noteikumiem (EK līguma 100.a un 235. pants)

b)  Kopienas ārējas darbības nepieciešamība

2.  Apsvērumus iesniegušo lietas dalībnieku nostājas

XIII –  Dažu no dalībvalstīm atkarīgu, bet pie Kopienas nepiederošu teritoriju pārstāvības jautājums

XIV –  Kompetences jautājuma saistība ar noteikumiem par viedokļu izteikšanu PTO

XV –  Budžeta un finanšu jautājumi

XVI –  Komisijas, Padomes un to valstu, kas iesniegušas apsvērumus, piedāvātās atbildes uz jautājumiem, kuri uzdoti pieteikumā sniegt atzinumu

XVII –  Jautājumi, ko Tiesa uzdevusi Komisijai, Padomei un dalībvalstīm, un uz šiem jautājumiem sniegtās atbildes

A –  Pirmais jautājums

B –  Otrais jautājums

C –  Trešais jautājums

D –  Ceturtais jautājums

E –  Piektais jautājums

F –  Sestais jautājums

G –  Septītais jautājums

H –  Astotais jautājums

I –  Devītais jautājums

J –  Desmitais jautājums

K –  Vienpadsmitais jautājums

Tiesas argumentācija

I – Ievads

II – Pieteikuma pieņemamība

III – Komisijas jautājumu formulējums

IV – Dažu no dalībvalstīm atkarīgu teritoriju pārstāvība

V – Budžeta un finanšu jautājumi

VI – Daudzpusējie nolīgumi par preču tirdzniecību

VII – EK līguma 113. pants, GATS un TRIPs līgums

A – GATS

B – TRIPs līgums

VIII – Eiropas Kopienas netiešās ārējās pilnvaras, GATS un TRIPs līgums

A – GATS

L –  B – TRIPs līgums

IX – Dalībvalstu un Kopienas iestāžu pienākums sadarboties

 Pieteikuma izklāsts

I –  Urugvajas raundā noslēgtie nolīgumi

1994. gada 15. aprīlī Marakešā [Marrakesh] noslēdzās “pasaules vēsturē vissarežģītākās” (Padomes raksturojums) tirdzniecības sarunas un tika parakstīts Nobeiguma akts, kurā ietverti daudzpusējo tirdzniecības sarunu Urugvajas raunda rezultāti. Šīs sarunas ilga septiņus gadus – tās sākās ar ministru deklarāciju 1986. gada 20. septembrī Punta del Este. Valdību un Eiropas Kopienu pārstāvji, kas parakstījuši Nobeiguma aktu, ir vienojušies, ka būtu vēlams, lai tas stātos spēkā 1995. gada 1. janvārī vai cik drīz vien iespējams pēc minētā datuma.

Nobeiguma akts ietver Līgumu par Pasaules tirdzniecības organizācijas izveidošanu (turpmāk tekstā – “PTO nolīgums”). Ar to tiks izveidota kopēja institucionāla struktūra tirdzniecības attiecību īstenošanai starp PTO dalībvalstīm. Šajā nolīgumā nav iekļautas materiālo tiesību normas. Tās atrodamas pielikumos, kuru starpā ir dažādi “daudzpusējie tirdzniecības nolīgumi”, kas ir PTO nolīguma sastāvdaļa.

Šajā sakarā jāmin:

–        daudzpusējie nolīgumi par preču tirdzniecību, tostarp GATT 1994 (1.A pielikums),

–        Vispārējā vienošanās par pakalpojumu tirdzniecību (GATS, 1.B pielikums)(1),

–        Līgums par ar tirdzniecību saistītajām intelektuālā īpašuma tiesībām (TRIPs, 1.C pielikums)(2),

–        Vienošanās par noteikumiem un kārtību, kas nosaka strīdu noregulēšanu (2. pielikums),

–        tirdzniecības politikas pārbaudes mehānisms (3. pielikums).

PTO nolīgums un tā pielikumi veido vienotu “paketi”. Valstij, kas vēlas kļūt par PTO dalībvalsti, jāpieņem visi daudzpusējie nolīgumi, kas noslēgti Urugvajas sarunu raundā. Strīdu noregulēšanas kārtība attiecas uz visiem šiem daudzpusējiem nolīgumiem. Šī procedūra atļauj kā pēdējo instanci izmantot tā sauktos “savstarpējos pretpasākumus”. Ja tiek pārkāpts viens kopuma elements (vai nu preču, pakalpojumu, vai intelektuālā īpašuma aizsardzības jomā), šis pārkāpums var tikt kompensēts ar pretpasākumiem kādā citā sektorā (Vienošanās par kārtību, kas nosaka strīdu noregulēšanu, 22. panta 3. punkta b) apakšpunkts) vai kāda cita nolīguma darbības jomā (Vienošanās par kārtību, kas nosaka strīdu noregulēšanu, 22. panta 3. punkta c) apakšpunkts). Turklāt, kā to skaidro Komisija, “tādā pašā veidā var piedāvāt kompensāciju kādā citā sektorā vai pat jomā, uz ko attiecas kāds cits nolīgums nevis tas, kura darbības jomā noticis pārkāpums”.

Ar šo “paketes“ sistēmu tiek izbeigts tas, kas dēvēts par GATT à la carte. Īpašās vienošanās, kas tika parakstītas Tokijas sarunu raundā, paredzēja mainīgu dalību. Turklāt katram no nolīgumiem tika pieskaņota tikai tam atbilstoša domstarpību noregulēšanas procedūra.

PTO nolīguma pielikumos iekļauti arī četri daudzpusēji nolīgumi (attiecas uz publiskajiem iepirkumiem, civilo gaisa kuģu tirdzniecību, piena produktu un liellopu gaļas sektoru). Šajās jomās ir pieļauts izņēmums vienotas “paketes” principam – nolīgumi būs saistoši tikai tām PTO dalībvalstīm, kas tos būs apstiprinājušas. Tomēr kārtība, kas nosaka strīdu noregulēšanu, pusēm, kas šos nolīgumus būs atzinušas, tiks piemērota.

II –  Eiropas Kopienu statuss PTO

Divi PTO nolīguma noteikumi attiecas tieši uz Eiropas Kopienām.

Minētā nolīguma IX pants, kas attiecas uz lēmumu pieņemšanu, noteic, ka gadījumos, kad lēmumi tiek pieņemti balsojot, “Ministru Konferences un Vispārējās padomes sanāksmēs katrai PTO dalībvalstij ir viena balss” un ka tad, “ja Eiropas Kopienas izmanto savas balsošanas tiesības, to balsu skaits ir vienāds ar to dalībvalstu – PTO dalībvalstu – skaitu”.

Turklāt XI panta 1. punkts, kas attiecas uz PTO dibinātājvalstīm, noteic, ka:

“GATT 1947 līgumslēdzējas puses šī Līguma spēkā stāšanās brīdī un Eiropas Kopienas, kuras atzīst šo Līgumu un daudzpusējos tirdzniecības līgumus un kuru koncesiju un saistību grafiki ir iekļauti GATT 1994 un kuru īpašo saistību grafiki ir iekļauti GATS (1.B pielikums), kļūst par PTO dibinātājvalstīm.”

III –  Sarunas par PTO nolīgumu un tā parakstīšana

Punta del Este deklarāciju, kas ir sarunu sākuma punkts, apstiprināja Padome un dalībvalstu valdību pārstāvji “tiktāl, ciktāl tā uz viņām attiecas”. Kopienas un dalībvalstu vārdā sarunas risināja Komisija viena pati. Padome skaidro, ka, “lai sarunu norisē garantētu maksimālu konsekvenci, tika nolemts, ka Komisija sarunās darbosies kā vienīgais Kopienas un dalībvalstu pārstāvis”. Tomēr no tās sanāksmes protokola, kurā Padome apstiprināja Punta del Este deklarāciju, ir redzams, ka “ar šo lēmumu (atļaut Komisijai uzsākt deklarācijā paredzētās sarunas) vēl netiek lemts par Kopienas un dalībvalstu kompetenci atsevišķos jautājumos”.

PTO nolīgumu Eiropas Savienības Padomes vārdā parakstīja Padomes priekšsēdētājs un Komisijas loceklis sers Leons Britens [Leon Brittan], no vienas puses, un dalībvalstu pārstāvji savu valdību vārdā, no otras puses. Šāda kārtība tika ievērota atbilstoši lēmumam, kas tika pieņemts Padomes un dalībvalstu pārstāvju sanāksmē, kura notika 1994. gada 7. un 8. martā. No Padomes rakstveida apsvērumiem izriet, ka Komisija šīs sanāksmes protokolā likusi norādīt, ka “Nobeiguma akts [..], kā arī tam pievienotie pielikumi ir Eiropas Kopienas ekskluzīvā kompetencē”.

IV –  Komisijas jautājumi un procedūra

A –  Komisijas jautājumi

1994. gada 6. aprīlī jeb dažas dienas pirms tam, kad Marakešā bija paredzēts parakstīt PTO nolīgumu, bet dažas nedēļas pēc tam, kad Tirdzniecības sarunu komiteja (kas bija izveidota Punta del Este konferencē, lai veiksmīgi pabeigtu Urugvajas sarunu raundu) bija apstiprinājusi Nobeiguma aktu, Komisija iesniedza Tiesā pieteikumu sniegt atzinumu atbilstoši EK līguma 228. panta 6. punktam.

Jautājumi ir šādi:

“Ņemot vērā GATT Urugvajas raunda tirdzniecības sarunu rezultātus, kas iekļauti 1993. gada 15. decembra Nobeiguma aktā:

1) Vai Eiropas Kopienas kompetencē, pamatojoties uz EK līgumu un it īpaši uz tā 113. pantu vienu pašu vai kopā ar Līguma 100.a un/vai 235. pantu, ir slēgt visas Līguma par PTO izveidošanu daļas, kas attiecas uz pakalpojumu tirdzniecību (GATS) un ar tirdzniecību saistītām intelektuālā īpašuma tiesībām (ieskaitot kontrafaktīvu preču tirdzniecību), (TRIPs)?

2) Vai Eiropas Kopienas kompetencē ir vienai pašai slēgt tās PTO nolīguma daļas, kas attiecas uz ražojumiem un/vai pakalpojumiem, kuri ir ekskluzīvā EOTK un Euratom līgumu piemērošanas jomā?

3) Ja atbilde uz iepriekšējiem jautājumiem būs apstiprinoša, vai tas ietekmē dalībvalstu tiesības slēgt PTO nolīgumu, ja ir jau noteikts, ka tās būs PTO dibinātājvalstis?”

B –  Procedūra

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 107. panta 1. punktam lūgums sniegt atzinumu tika izsniegts Eiropas Savienības Padomei (turpmāk tekstā – “Padome”) un dalībvalstīm. Rakstveida apsvērumus iesniegusi Padome, kā arī Dānijas, Vācijas, Grieķijas, Spānijas, Francijas, Nīderlandes, Portugāles un Apvienotās Karalistes valdības. Pēc Eiropas Parlamenta pieprasījuma tam tika atļauts iesniegt savus apsvērumus.

V –  Lūguma pieņemamība

Oficiāli neiebilstot pret pieteikuma pieņemamību, Padome atgādina, ka visos gadījumos, kad tiek izmantota 228. panta 6. punktā paredzētā procedūra, “lūgums tiek iesniegts pirms nolīguma parakstīšanas”. Pēc Padomes domām, “var [..] nopietni apšaubīt, vai iepriekšēja atzinuma procedūru (attiecībā uz nolīgumu, ko paredzēts noslēgt) var izmantot pēc tam, kad starptautiskā mērogā ir radītas līgumsaistības”. Nīderlandes valdība pievienojas šīm šaubām.

Spānijas valdība oficiāli norāda, ka lūgums nav pieņemams. Atzinuma procedūru var uzsākt tikai tad, kad Kopiena vēl nav uzņēmusies saistības starptautiskā mērogā. Spānijas valdība uzsver, ka parakstīšanas nolūks bija apliecināt sarunu noslēguma dokumentus un ietvēra saistības tos iesniegt apstiprināšanai attiecīgajās valstu institūcijās.

Francijas valdība izsaka Komisijai daudz politiskāku pārmetumu. Nerunājot par to, vai lūgums būtu vai nebūtu pieņemams, tā skaidro, ka, sagaidot pēdējo brīdi, t.i., kad PTO nolīgums jau bija jāparaksta un jānoslēdz, un zinot, ka nesaskaņas par valstu kompetenci bija parādījušās jau 1992. gadā, Komisijai pietrūkst sadarbības gara un tās attieksme ir pretrunā Kopienas un tās dalībvalstu darbības saskaņotībai. Dalībvalstis tikpat kā nevar iesniegt PTO nolīgumu apstiprināšanai savos parlamentos, pirms kompetences jautājums nav atrisināts. Savukārt Padome nevar iesniegt Eiropas Parlamentā lēmuma priekšlikumu par nolīguma slēgšanu, kamēr šī lēmuma juridiskais pamats, kā arī kompetences jautājums nav skaidrs.

VI –  Jautājumu formulējums

Padome kritizē Komisijas iesniegto jautājumu formulējuma veidu.

Tā uzskata, ka, ņemot vērā, ka procedūra attiecas uz nolīgumu, kuru parakstījusi Kopiena un tās dalībvalstis atbilstoši katra savai kompetencei, nav jānoskaidro, vai Kopiena var viena pati slēgt šo nolīgumu (ko Padome teorētiski atzīst), bet gan vai “tas, ka Kopiena un dalībvalstis Urugvajas raunda nolīgumus parakstījušas kopīgi, ir saderīgi ar Eiropas Kopienu dibināšanas līgumos noteikto kompetences sadalījumu”.

Portugāles valdība uzskata, ka Komisijas formulētie jautājumi atbilst fāzei, kas nolīguma noslēgšanas procesā jau ir pagājusi. Patiesībā ir jānoskaidro, vai jaukta nolīguma slēgšanas forma ir vai nav saderīga ar EK un EOTK līgumos noteiktajiem principiem un noteikumiem attiecībā uz kompetences sadalījumu starp Kopienu un dalībvalstīm.

Apvienotās Karalistes valdība izskata minētos jautājumus citā secībā, nekā to dara Komisija. Tā vispirms skaidro Kopienas kompetenci atbilstoši netiešo pilnvaru teorijai, vienlaikus uzsverot dalībvalstu paralēlo kompetenci, un pēc tam norāda, kāpēc 113. pants nevar būt pamats nolīgumu slēgšanai.

VII –  Strīda būtība

Problēmas, kas jāatrisina, neattiecas uz visiem daudzpusējiem nolīgumiem, kas pievienoti PTO nolīgumam, un pat ne uz pašu Līgumu par PTO izveidošanu.

Kā uzsver Padome, strīda priekšmets, pirmkārt, ir materiālās tiesību normas. No kompetences viedokļa institucionālās normas nerada nekādas īpašas problēmas – kompetence pievienoties institucionālajai kārtībai neizbēgami izriet no kompetences, kas pastāv attiecībā uz materiālo tiesību normām: institucionālā kārtība ir paredzēta, lai nodrošinātu materiālā regulējuma “pārvaldi”. Tāpēc šeit nav jāapraksta minētā institucionālā kārtība.

Padome skaidro, ka materiālajās tiesību normās ietilpst trīs svarīgi nolīgumi – par precēm (GATT 1994), par pakalpojumiem (GATS) un par intelektuālo īpašumu (TRIPs).

Attiecībā uz preču tirdzniecību (kas ir GATT 1994 un dažādu interpretējošu memorandu priekšmets) Padome, valdības, kas iesniegušas apsvērumus, un Eiropas Parlaments vienprātīgi atzīst, ka tā ir Kopienas kompetencē. Vienīgās atrunas attiecas uz EOTK ražojumiem (Padomes un visu to valdību, kas iesniegušas apsvērumus, atruna), uz Līgumu par tehniskajām barjerām tirdzniecībā (tikai Nīderlandes valdības atruna) un uz nepieciešamību kā papildu juridisko pamatu izmantot EK līguma 43. pantu attiecībā uz lauksaimniecību (tomēr ar šo pēdējo atrunu, ko izteikusi Padome, Apvienotās Karalistes valdība un Eiropas Parlaments, netiek apšaubīta Kopienas ekskluzīvā kompetence).

Strīds būtībā attiecas uz pakalpojumiem un intelektuālo īpašumu. Komisijas viedoklis šajā jautājumā ir pretrunā astoņu valstu (visu, izņemot Beļģijas Karalisti, Luksemburgas Lielhercogisti, Īriju un Itālijas Republiku) un Eiropas Parlamenta viedoklim. Atšķirības viedokļos īsumā ir šādas.

Komisija uzskata, ka Kopienas kompetence ir ekskluzīva (saskaņā ar kopējo tirdzniecības politiku vai arī (kā papildu arguments) saskaņā ar netiešajām pilnvarām vai precīzāk – pilnvarām, kas izriet no paralēlās iekšējās un ārējās kompetences). Dalībvalstis, kas iesniegušas apsvērumus, uzskata, ka kompetence ir sadalīta starp dalībvalstīm un Kopienu. Dalībvalstis, kas iesniegušas apsvērumus, un Eiropas Parlaments nekādā gadījumā neatzīst šādu kompetenci saskaņā ar kopējo tirdzniecības politiku. Oficiāli Eiropas Parlamentam nav viedokļa par to, vai ir pamatots Komisijas papildu arguments.

VIII –  Jautājumi, par kuriem nav domstarpību

Pirms tiek skaidroti jautājumi, par kuriem ir domstarpības, un argumenti, ar kuriem puses pamato savas nostājas, jānorāda tie jautājumi, par kuriem nav domstarpību.

– No tā, ka Padome un visas dalībvalstis ir parakstījušas PTO nolīgumu un tā pielikumus, izriet, ka pastāv vienprātība par tā noslēgšanas lietderību un pat nepieciešamību.

– Pastāv vienprātība, ka saskaņā ar EK līguma 228. panta 3. punkta otro daļu PTO nolīguma slēgšanai ir nepieciešama Eiropas Parlamenta piekrišana, jo šis nolīgums paredz īpašas institucionālas struktūras izveidošanu.

– Komisija ir uzsvērusi, ka “politisku, ja ne juridisku iemeslu dēļ [..] Urugvajas raunda noslēgumam kopumā būs vajadzīga vienprātība”. Ne Padome, ne valstis, kas iesniegušas apsvērumus, pret to nav iebildušas.

IX –  Daudzpusējie nolīgumi par preču tirdzniecību

Daudzpusējie nolīgumi par preču tirdzniecību ietver, pirmkārt, 1994. gada GATT nolīgumu (Vispārējā vienošanās par tarifiem un tirdzniecību), kura interpretācija ir precizēta dažādos minētās vienošanās protokolos, nolīgumus par konkrētiem ražojumiem (lauksaimniecība un tekstilrūpniecība) un nolīgumus, kas attiecas uz ierobežojošu noteikumu izmantošanu, piemēram, par tehniskajām barjerām tirdzniecībā, par sanitāro un fitosanitāro pasākumu piemērošanu un par investīciju pasākumiem, kas saistīti ar tirdzniecību.

Komisija uzskata, ka visi šie nolīgumi “attiecas uz preču tirdzniecību un ir vērsti uz starptautiskās tirdzniecības paplašināšanu, likvidējot tehniskās barjeras un tirdzniecības izkropļojumus”, un ietilpst Eiropas Kopienas līguma 113. panta piemērošanas jomā.

Padome atzīst, ka “Kopienas ekskluzīvā kompetence aptver gandrīz visus GATT noteikumus” un ka šī kompetence “izriet pirmām kārtām no 113. panta”. Tomēr tā uzsver, ka 43. pants ir jāpiemēro attiecībā uz lauksaimniecības nolīgumiem un nolīgumiem par sanitāro un fitosanitāro pasākumu piemērošanu, jo tie “attiecas ne tikai uz tirdzniecības pasākumiem, ko piemēro starptautiskajai lauksaimniecības produktu tirdzniecībai, bet [..] it īpaši uz lauksaimniecības tirgus iekšējās organizācijas režīmu”.

Attiecībā uz lauksaimniecību Apvienotās Karalistes valdība pievienojas Padomes nostājai, atbalstot to ar argumentiem, ko pamato konkrēti piemēri.

Tā min “divus piemērus sekām, ko attiecībā uz Kopienas lauksaimniecības produktu iekšējo režīmu var izraisīt PTO nolīguma 1.A pielikumā iekļautie nolīgumi. Pirmkārt, tiem līguma par lauksaimniecību noteikumiem, kas ierobežo “iekšējo atbalstu”, būs tiešas sekas attiecībā uz atbalsta summu, ko lauksaimnieki un lauksaimniecības produktu pārstrādes uzņēmumi saņems no lauksaimniecības tirgus kopīgajām organizācijām, kas visas ir dibinātas saskaņā ar Līguma 43. pantu, un tātad būs tieša ietekme uz šo organizāciju darbību. Otrkārt, tie līguma par lauksaimniecību noteikumi, kas attiecas uz saistībām samazināt eksporta subsīdijas, ietekmēs Kopienas lauksaimniecības produktu eksporta atmaksājumu sistēmu, kas ir izveidota un tiek pārvaldīta saskaņā ar 43. pantu. Praktiski visas kopīgās tirgus organizācijas ietver noteikumus, kas attiecas uz eksporta atmaksājumiem, un šī sistēma tiek pārvaldīta saskaņā ar Komisijas un Padomes īstenošanas regulām, kas pieņemtas atbilstoši noteikumiem par kopīgajām organizācijām”.

Apvienotā Karaliste uzsver, ka šie pasākumi attiecas uz Kopienas izcelsmes lauksaimniecības produktiem, kamēr tradicionālie tirdzniecības politikas instrumenti (kvantitatīvie ierobežojumi, tarifu pasākumi) attiecas uz importētiem ražojumiem, nevis uz vietējiem ražojumiem. No tā izriet, ka šie pasākumi pieder pie 43. panta piemērošanas jomas.

Šīs piezīmes par lauksaimniecību neliek apšaubīt Kopienas ekskluzīvo kompetenci.

Arī Eiropas Parlaments uzskata, ka ir jāizmanto Līguma 43. pants, ņemot vērā, cik svarīgs ir līgums par lauksaimniecību. Tas norāda, ka vispārējo preferenču sistēma balstās gan uz Līguma 113. panta, gan uz Līguma 43. panta [Padomes 1992. gada 21. decembra Regula (EEK) Nr. 3917/92 (OV L 396, 1. lpp.) un Padomes 1993. gada 20. decembra Regula (EK) Nr. 3668/93 (OV L 338, 22. lpp.)].

Nīderlandes valdība īpaši pievērš uzmanību līgumam par tehniskajām barjerām tirdzniecībā. Atšķirībā no Komisijas, kas attiecībā uz šo jauno līgumu pieprasa atzīt Kopienas ekskluzīvo kompetenci, Nīderlandes valdība uzskata, ka “Kopiena lielā mērā ir ieguvusi ekskluzīvu kompetenci attiecībā uz tehniskajām barjerām tirdzniecībā”, tomēr “dalībvalstīm ir arī sava kompetence, kuras pamatā ir konkrētas direktīvas, kā arī tas, ka pilnīga saskaņošana šajā jomā nav īstenota un nav paredzēta”.

Preču tirdzniecības jomā strīds starp Komisiju, no vienas puses, un Padomi un valdībām, kas iesniegušas apsvērumus, no otras puses, attiecas galvenokārt uz EOTK ražojumiem.

Komisija norāda, ka daudzpusējo nolīgumu par preču tirdzniecību juridiskajam pamatojumam pietiek ar 113. pantu pat tad, ja tas skar EOTK vai Euratom ražojumus.

Komisija cenšas mazināt svarīgumu, ko citas puses piešķir EOTK līguma 71. pantam. Šā 71. panta noteikumi par pilnvaru neietekmēšanu nepiešķir dalībvalstīm nekādas tiesības EK līguma 232. panta 1. punkta nozīmē.

Komisija atsaucas uz 1975. gada 11. novembra atzinumu Nr. 1/75 (skat. Recueil, 1355. lpp. un it īpaši 1365. lpp.), saskaņā ar kuru:

“ir izslēgts, ka EOTK līguma 71. pants varētu apturēt EEK līguma 113. un 114. panta darbību un ietekmēt Kopienas kompetenci veikt sarunas un slēgt starptautiskus nolīgumus, kas attiecas uz kopējo tirdzniecības politiku”.

Visbeidzot, Komisija uzskata, ka cits likumīgs veids, kā slēgt tirdzniecības nolīgumus saskaņā ar EOTK līgumu, būtu izmantot 95. panta noteikumus.

Turpretī Padome uzskata, ka “tas, ka GATT un tā pielikumus slēdz dalībvalstis, tiktāl, ciktāl to noteikumi attiecas uz kompetenci, ko dalībvalstīm tirdzniecības politikas jomā rezervē EOTK līguma 71. pants, ir katrā ziņā saderīgi ar minēto Līgumu”.

Spānijas valdība uzstāj uz dalībvalstu ekskluzīvo kompetenci EOTK ražojumu jomā. Grieķijas      Republika pievienojas šim viedoklim. Tam piekrīt arī Portugāles valdība.

Arī Apvienotās Karalistes valdība pamatojas uz EOTK līguma 71. pantu, aizstāvot dalībvalstu kompetenci, bet tā piekrīt, ka, EOTK līguma 95. panta izmantošana, kā Komisija to jau ir izklāstījusi, būtu cits likumīgs veids slēgt šo nolīgumu.

Francijas valdība savukārt uzskata, ka “tas, ka EOTK saskaņā ar šī līguma 95. pantu ir slēgusi nolīgumus, kas attiecas uz EOTK ražojumu tirdzniecības režīmu, nenozīmē, ka EOTK ir nodota kompetence, kas šī līguma 71. pantā ir noteikta dalībvalstīm”, un ka “tāpēc dalībvalstis pašas var lemt par GATT nolīguma un tā pielikumu slēgšanu tiktāl, ciktāl tas attiecas uz noteikumiem kas ir saistīti ar EOTK ražojumu tirdzniecību un kas ir to kompetencē saskaņā ar EOTK līguma 71. pantu”.

X –  GATS un TRIPs līguma analīze

A –  GATS

1.     GATS nepieciešamība

Kāpēc vajadzīgs vispārējs nolīgums par pakalpojumu tirdzniecību? Dažās attīstītajās valstīs pakalpojumu nozare ir kļuvusi par galveno ekonomikas nozari. Komisija norāda, ka daži ekonomisti šajā attīstībā saskata “pazīmi, kas liecina par fundamentālu pasaules ekonomikas reorganizāciju un par arvien skaidrāku vienkāršās rūpniecības nodošanu jaunattīstības valstīm, kas tādējādi kļūs par galvenajiem rūpniecības ražojumu eksportētājām”. “Attīstītās valstis eksportēšot galvenokārt pakalpojumus un preces ar augstu pievienoto vērtību (tātad ar lielu tehnoloģisko zināšanu daļu)”. “Starptautiskās pakalpojumu tirdzniecības ekspansija ir aizkavējusies, salīdzinot ar šīs nozares attīstību valstu ekonomikā, jo neviens starptautisks akts nav sniedzis uzņēmējiem nepieciešamo drošību un paredzamību. Tāpēc radās doma izveidot sistēmu, kas ļautu liberalizēt tirgu, vienojoties par jauniem noteikumiem”.

2.     GATS būtība

GATS ir mēģinājums pārnest GATT principus pakalpojumu jomā, kur barjeras tirdzniecībā nav saistītas ar muitas nodokļiem vai importa kvotām, bet gan ar valsts tiesību aktiem, kas attiecas uz pieeju tirgum un pakalpojumu sniedzēju kvalifikāciju. Šobrīd visas disciplīnas, kas jāievēro, vēl nav noteiktas. Kā to plašākā kontekstā saistībā ar PTO uzsvērusi Francijas valdība, GATS veido sarunu telpu, lai padziļinātu disciplīnas, par kurām ir jau panāktas vienošanās, un slēgtu nolīgumus jaunās jomās.

3.     Pakalpojumu definīcija un to sniegšanas veidi

Pakalpojuma jēdziens ir ļoti plašs, jo tas ietver “jebkuru pakalpojumu jebkurā sektorā, izņemot pakalpojumus, kurus sniedz, realizējot valsts varas pilnvaras”. Savukārt “pakalpojums, kas sniegts, realizējot valsts varas pilnvaras”, nozīmē “jebkuru pakalpojumu, kas netiek sniegts uz komerciāliem pamatiem vai konkurējot ar vienu vai vairākiem pakalpojumu sniedzējiem” (GATS 1. panta 3. punkta b) un c) apakšpunkts).

Pakalpojumu tirdzniecība saskaņā ar GATS 1. panta 2. punktu ietver četrus pakalpojumu sniegšanas tipus jeb veidus:

– “cross-border supply” (jeb “pārrobežu pakalpojumi”) – šī ir pakalpojuma sniegšana no vienas PTO dalībvalsts teritorijas jebkuras citas PTO dalībvalsts teritorijā. Padome tam sniedz šādu piemēru – arhitektu birojs, kas atrodas valstī A, piegādā elektroinstalāciju projektu inženieru birojam, kas atrodas valstī B.

– “consumption abroad” (jeb “patēriņš ārvalstīs”) – šī ir pakalpojuma sniegšana vienas PTO dalībvalsts teritorijā jebkuras citas PTO dalībvalsts pakalpojumu patērētājam. Piemēram – pakalpojumi, kas valstī A tiek sniegti tūristiem, kas ieradušies no valsts B.

– “commercial presence” (“komerciālā pārstāvniecība” jeb “juridiskās personas klātbūtne”) – šī ir pakalpojuma sniegšana, ko veic vienas PTO dalībvalsts pakalpojumu sniedzējs, izmantojot komerciālo pārstāvniecību jebkuras citas PTO dalībvalsts teritorijā. “Komerciāla pārstāvniecība” saskaņā ar XXVIII panta d) apakšpunktu nozīmē “jebkuru biznesa veidu vai profesionālu nodibinājumu, ietverot:

i) juridiskas personas izveidošanu, iegūšanu vai uzturēšanu vai

ii) filiāles vai pārstāvniecības izveidošanu un uzturēšanu

pakalpojuma sniegšanas nolūkā PTO dalībvalsts teritorijā”.

Tātad, kā norāda Padome, šajā gadījumā valsts A uzņēmumi vai speciālisti uzsāk uzņēmējdarbību un sniedz pakalpojumus valstī B. Šis pakalpojumu sniegšanas veids tiks izmantots, piemēram, kredītiestāžu pakalpojumos.

– “movement of persons” (“personu pārvietošanās”, “fizisku personu klātbūtne”). Šī ir pakalpojuma sniegšana, ko veic vienas PTO dalībvalsts pakalpojumu sniedzējs, izmantojot PTO dalībvalsts fizisko personu klātbūtni jebkuras citas PTO dalībvalsts teritorijā. Kā norāda Padome, šis ir gadījums, kad uzņēmums no valsts A sniedz pakalpojumus valstī B ar tādu darbinieku palīdzību, kas ir no valsts A. Pilnīgi dabiski var iedomāties celtniecības darbu veikšanu.

4.     GATS dubultais “universālums”

Padome uzsver, ka GATS ir divkārši universāls nolīgums. No vienas puses, tas aptver visus pakalpojumu sektorus (skat. pakalpojumu definīciju, kas sniegta tālāk, X, A, 3. punkts), citiem vārdiem sakot, tā attiecas uz transporta, finanšu un apdrošināšanas pakalpojumiem, uz telekomunikācijām, uz datorpakalpojumiem un audiovizuālajiem pakalpojumiem, uz tūrisma sektoru, uz viesnīcu un restorānu pakalpojumiem, uz būvniecību, uz brīvajām profesijām un pat uz izglītību, veselības aprūpi u.c. No otras puses, GATS aptver visus pakalpojumu sniedzēju uzņēmējdarbības sākšanas veidus un darbības aspektus. GATS ir spēkā “attiecībā uz PTO Dalībvalstu pasākumiem saistībā ar pakalpojumu tirdzniecību” atbilstoši tās definīcijai. Tātad tas aptver:

– visus nosacījumus, kas ir saistīti ar tiesībām veikt uzņēmējdarbību (dibinot vai iegūstot sabiedrību vai izveidojot filiāli);

– visus nosacījumus, kas veido šo darbību veikšanas tiesisko regulējumu (sākot ar maksātnespējas režīmu un beidzot ar nodokļu un darbinieku tiesību režīmu).

5.     Saistību būtība

Jānošķir vispārējās un specifiskās saistības.

a)     Vispārējās saistības

Vissvarīgākās saistības ir vislielākās labvēlības režīma princips (II panta 1. punkts). Tomēr laika posmā, kas nedrīkst pārsniegt 10 gadus (skat. pielikumu), valsts var atstāt spēkā pasākumus, kas rada diskrimināciju attiecībā pret tās tirdzniecības partneriem, ar nosacījumu, ka šie pasākumi ir ietverti pielikumā iekļautajā izņēmumu sarakstā un atbilst tajā norādītajiem nosacījumiem. Turklāt V pants paredz pastāvīgu izņēmumu no vislielākās labvēlības režīma principa par labu reģionālajai integrācijai atbilstoši GATT XXIV pantā noteiktajam modelim.

Citas vispārējās saistības ir atklātības saistības – katrai PTO dalībvalstij ir it īpaši uzlikts pienākums publicēt visus pasākumus vai tiesību aktus, kas attiecas uz pakalpojumiem (III panta 1. punkts), jeb to, ko GATS sauc par “vispārējas piemērošanas pasākumiem, kas attiecas uz šo Līgumu vai ietekmē tā darbību”.

Jāatzīmē arī apņemšanās izveidot procedūras (tiesu, arbitrāžas vai administratīvās), kas paredz tiesisko aizsardzību pret administratīvajiem lēmumiem, kuri ietekmē pakalpojumu tirdzniecību (VI panta 2. punkts).

Jāuzsver arī katras PTO dalībvalsts apņemšanās nepieļaut, ka kāds monopola pakalpojuma sniedzējs tās teritorijā rīkotos veidā, kas nesader ar vislielākās labvēlības režīma principu vai valsts specifiskajām saistībām (VIII panta 1. punkts).

Visbeidzot, PTO dalībvalstis ir uzņēmušās saistības attiecībā uz pakalpojumu piegādātājiem piešķirto licenču vai sertifikātu atzīšanu (VII pants).

b)     Specifiskās saistības

Specifiskās saistības, kas atrodamas GATS III un IV daļā un pielikumos, izpaužas kā PTO dalībvalsts apņemšanās nodrošināt tirgus pieejamību jebkuras citas minētās organizācijas dalībvalsts pakalpojumiem un pakalpojumu sniedzējiem un kā apņemšanās attiecībā uz visiem pakalpojumu sniegšanu ietekmējošiem pasākumiem attiecināt uz jebkuras citas PTO dalībvalsts pakalpojumiem un pakalpojumu sniedzējiem režīmu, kas ir ne mazāk labvēlīgs kā tas, kurš tiek attiecināts uz pašas dalībvalsts līdzīgajiem pakalpojumiem un pakalpojumu sniedzējiem (nacionālā režīma princips).

Tirgus pieejamības ierobežojumi, uz kuriem attiecas apņemšanās nodrošināt tirgus pieejamību, ir precizēti XVI panta 2. punktā – būtībā runa ir par atteikšanos uzlikt citu PTO dalībvalsts pakalpojumu sniedzēju darbībai kvantitatīvus ierobežojumus. Padome kā piemēru min šādus ierobežojumus:

– trešo valstu uzņēmumu vai personu kontrolēto transporta vai televīzijas uzņēmumu maksimālais skaits;

– “ārvalstu” ārstu maksimālais skaits;

– procentuāli maksimāli pieļaujamā “ārvalstu” kapitāla daļa transporta, televīzijas un citu uzņēmumu kapitālā;

– noteiktu darbības veidu aizliegšana kredītiestādēm vai apdrošināšanas kompānijām, ko kontrolē ārvalstu uzņēmumi vai personas;

– “kvotu” ieviešana audiovizuālajā sektorā attiecībā uz trešo valstu ražojumiem.

Šīs saistības, kas nav ne beznosacījuma, ne absolūtas, ir ietvertas grafikos pa valstīm. PTO dalībvalsts var savā grafikā norādīt, ka tā nenodrošina pilnīgu tirgus pieejamību, uzliek nosacījumus (piemēram, komerciālās pārstāvniecības nepieciešamību) vai ierobežojumus. Šie nosacījumi un ierobežojumi tiek precizēti grafikā. Tas pats attiecas arī uz nacionālā režīma nodrošināšanas saistībām.

Eiropas Kopienas grafiku iesniedza Kopiena un dalībvalstis, tomēr valstu saistības attiecas uz katru dalībvalsti atsevišķi, un gan nosacījumi, gan ierobežojumi nav vienādi visām dalībvalstīm.

Šīs specifiskās saistības ir daudzpusēju sarunu rezultāts, kurās vienprātība netika meklēta katram sektoram atsevišķi, bet kopumā.

6. Nolīguma dinamisms

Padome uzsver, ka GATS, kura uzdevums ir izveidot sarunu telpu, ir dinamisks nolīgums. Padome izceļ GATS XIX pantu, kas PTO dalībvalstīm uzliek pienākumu iesaistīties secīgos sarunu raundos, lai sasniegtu pieaugošu, augstāku liberalizācijas līmeni. Ir jāmin arī X pants, kas paredz daudzpusējās sarunas par ārkārtas drošības pasākumiem, kuri pamatojas uz nediskriminācijas principu. Var uzsvērt arī XIII pantu, kas, paredzot, ka valsts pasūtījumu sfērā vislielākās labvēlības režīma princips, specifiskās saistības attiecībā uz tirgus pieejamību un nacionālā režīma piešķiršana nav spēkā, norāda, ka daudzpusējās sarunas par šo tematu tiks veiktas pēc kāda laika. Visbeidzot, ir jāpievērš uzmanība XV pantam, kas uzliek pienākumu uzsākt sarunas, lai izstrādātu nepieciešamās daudzpusējās disciplīnas ar mērķi izvairīties no sekām, kuras var izraisīt subsīdiju radītie kropļojumi.

B –  TRIPs līgums

1.     Mērķi un nepieciešamība

TRIPs galvenais mērķis, kā to uzsvērusi Francijas valdība, ir pastiprināt un saskaņot intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību pasaules mērogā.

Francijas valdība skaidro, ka, ņemot vērā, ka pūles, kas tika pieliktas šajā sakarā citos forumos, nedeva rezultātus un ka it īpaši cieta neveiksmi sarunas, kas laikā no 1980. līdz 1984. gadam tika veiktas, lai pārskatītu Parīzes konvenciju par rūpnieciskā īpašuma aizsardzību, attīstītās valstis uzstāja, ka Urugvajas raundā jāiekļauj arī intelektuālā īpašuma jautājums un ka tā risināšanai jāizmanto GATT nolīgumu kopuma dinamisms (sevišķi tā sarunu veikšanas līdzekļi) un tajā paredzētais strīdu noregulēšanas mehānisms.

Kā skaidro Komisija, viltoto preču (nelikumīgi izmantotu preču zīmju, imitētu preču veidu, licencētu preču vai licencētas programmatūras viltojumu vai grāmatu, kompaktdisku un videokasešu pirātisko kopiju) tirdzniecība, kas notiek dažās trešās valstīs, rada ievērojamus zaudējumus Kopienas ražošanas nozarēm. Tika uzskatīts, ka tas, ka dažās trešās valstīs nav efektīvas intelektuālā īpašuma aizsardzības, ietekmē “preces, kas ir intelektuālā īpašuma tiesību objekts”, tieši tāpat kā jebkurš cits importa ierobežojums.

Komisija uzsver, ka gan Kopiena, gan Savienotās Valstis ir veikušas tirdzniecības pretpasākumus pret valstīm, kuras nenodrošināja pietiekamu intelektuālā īpašuma aizsardzību vai arī pieļāva diskrimināciju attiecībās ar to tirdzniecības partneriem. Šie pasākumi veicināja, ka jaunattīstības valstis piekrita, ka ir jānostiprina intelektuālais īpašums, lai gan iepriekš tās šajā tiesību nozarē drīzāk saskatīja ekspluatācijas instrumentu, kas atradās attīstīto valstu rokās. Turklāt, kā norāda Komisija, jaunattīstības valstis aizvien vairāk apzinās priekšrocības, kas saistītas ar pastiprinātu intelektuālā īpašuma aizsardzību un kas izpaužas vietējās inovācijas veicināšanā.

2.     Piemērošanas joma un līdzekļi, kas paredzēti iecerēto mērķu īstenošanai

TRIPs līgumam ir ļoti plaša piemērošanas joma, jo tas aptver gan literāro un mākslas darbu īpašumu (autortiesības un blakustiesības), gan arī rūpniecisko īpašumu (preču zīmes, ģeogrāfiskās izcelsmes norādes vai nosaukumus, patentus, rūpniecisko dizainu, zinātību), lai gan tas neattiecas uz augu šķirnēm (TRIPs 1. panta 2. punkts).

TRIPs I nodaļā (1.–8. pants) ir iekļauti vispārīgi nosacījumi un pamatprincipi, II nodaļā (9.–40. pants) ir noteiktas normas, kas attiecas uz intelektuālā īpašuma tiesību pieejamību, darbības sfēru un izmantošanas standartiem [pastāvēšanu, apjomu un izmantošanu]. III nodaļā (41.–61. pants) ir izklāstīti veidi, kā nodrošināt intelektuālā īpašuma tiesību realizāciju. IV nodaļa (62. pants) nosaka procedūras, kas saistītas ar intelektuālā īpašuma tiesību iegūšanu un uzturēšanu. V nodaļā (63. un 64. pants) ir runa par strīdu novēršanu un noregulēšanu. VI nodaļā (65.–67. pants) ir norādīti pārejas pasākumi, un VII nodaļā (68.–73. pants) ir izklāstīti institucionālie pasākumi un nobeiguma nosacījumi.

TRIPs līgumā ir paredzēta pēc būtības minimāla intelektuālā īpašuma aizsardzība. TRIPs līgums PTO dalībvalstīm atstāj iespēju līdztekus nodrošināt daudz izvērstāku aizsardzību un brīvi izvēlēties piemērotas nolīguma prasību izpildes metodes (TRIPs līguma 1. panta 1. punkts).

Nolīguma piemērošanu nosaka personas kritērijs (tiesības, kas jāpiemēro noteiktām trešo valstu fiziskām vai juridiskām personām, TRIPs līguma 1. panta 3. punkts).

TRIPs vienlaicīgi paredz gan nacionāla režīma principu (3. pants), gan vislielākās labvēlības režīma principu (4. pants). Šiem diviem principiem ir izņēmumi. Piemēram, nacionāla režīma princips ir spēkā, tikai ņemot vērā izņēmumus, kas jau ir paredzēti Parīzes konvencijā par rūpnieciskā īpašuma aizsardzību, Bernes konvencijā par literāro un mākslas darbu aizsardzību, Romas konvencijā par izpildītāju, fonogrammu producentu un raidorganizāciju tiesību aizsardzību un Vašingtonas nolīgumā par intelektuālo īpašumu attiecībā uz integrālajām shēmām. Turklāt attiecībā uz izpildītājiem, fonogrammu producentiem un radioraidījumu organizācijām šis pienākums ir spēkā vienīgi attiecībā uz tiesībām, ko paredz pats TRIPs līgums (TRIPs 3. panta 1. punkts).

Kā skaidro Padome, TRIPs līguma mērķi tiek īstenoti divējādi – pirmkārt, atsaucoties uz starptautiskajām konvencijām, ko, pēc Komisijas sacītā, “[ir] pieņēmis salīdzinoši liels skaits valstu”, proti, Parīzes konvenciju par rūpniecisko īpašumu un Bernes konvenciju par literāro un mākslas darbu īpašumu – konvencijām, kas no savas puses ir vērstas uz tiesību normu saskaņošanu, kā arī uz nacionālā režīma principa piešķiršanu jomās, kur saskaņošana nav veikta. Otrkārt, kā uzsver Komisija, izmantojot specifiskus noteikumus (“pamatnosacījumus”) “intelektuālā īpašuma jomās, kur dalībvalstīm ir steidzami nepieciešama plašāka aizsardzība”.

Atsauce uz Parīzes konvenciju aptver visus šīs konvencijas būtiskos noteikumus, izņemot tikai institucionālos, noslēguma un pārejas noteikumus (TRIPs līguma 2. panta 1. punkts). Atsauce uz Bernes konvenciju arī iekļauj visus būtiskākos konvencijas noteikumus, izņemot noteikumus par autoru nemantiskajām tiesībām (TRIPs līguma 9. panta 1. punkts).

Specifiskie pamatnoteikumi ir iekļauti TRIPs līguma II, III un IV daļā.

Specifiskajos pamatnoteikumos nav iekļauta svarīga problēma – tiesību izsmelšana. Vienā no TRIPs līguma vispārīgajiem noteikumiem – 6. pantā – ir teikts: “Strīdu noregulēšanai saskaņā ar šo Nolīgumu atbilstoši iepriekš minētajiem 3. (nacionālais režīms) un 4. panta (vislielākās labvēlības režīms) nosacījumiem nekas šajā Nolīgumā netiek izmantots, lai risinātu jautājumu par intelektuālā īpašuma tiesību izsmelšanu”.

Var atgādināt, ka tiesību izsmelšanas princips noteic, ka intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieki nevar uz šīm tiesībām atsaukties, lai kontrolētu tādu ražojumu apriti, ko viņi paši ir laiduši tirgū vai kas ir laisti tirgū ar viņu piekrišanu. Pēc Komisijas domām, no TRIPs līguma 6. panta izriet, ka, “ja PTO dalībvalsts piemēro “nacionālo” (vai “reģionālo” attiecībā uz muitas vai reģionālām savienībām) tiesību izsmelšanas principu, TRIPs līguma noteikumi, kas attiecas uz strīdu noregulēšanu (ieskaitot sūdzības gan par pārkāpumiem, gan tādas, kas nav saistītas ar pārkāpumiem), nevar tikt izmantoti”.

Kopienas valstis, kam jāpiemēro tiesību izsmelšanas princips Kopienas iekšējās attiecībās, drīkstēs to nepiemērot, ja importētie ražojumi būs ievesti no kādas trešās valsts; tas pats attieksies arī uz pašu Kopienu.

Tomēr, ja dalībvalsts tiesību izsmelšanas principu saviem valstspiederīgajiem piemēro, neierobežojot tā darbību tikai attiecībā uz apriti Kopienas valstīs, tad tai šis princips tādā pašā veidā būs jāpiemēro arī trešo valstu valstspiederīgajiem atbilstoši nacionālā režīma principam. Tieši tāpat vislielākās labvēlības režīma princips neļaus TRIPs dalībvalstīm pielietot atšķirīgus noteikumus atkarībā no tā, vai runa ir par vienas trešās valsts valstspiederīgajiem vai citas trešās valsts valstspiederīgajiem.

Pēc Komisijas domām, TRIPs līguma 6. pants ļaus tā dalībvalstij “turpināt vērsties pret to preču paralēlo importu [..], kuras intelektuālā īpašuma īpašnieks pats vai, dodot savu atļauju, ir laidis tirgū ārvalstīs (t.i., trešā valstī)”. Komisija uzskata, ka tiesību izsmelšanas principa ierobežošana, piemērojot to tikai Kopienas iekšējās attiecībās, “ir nepieciešama, lai ievērotu Kopienu tiesību normas un ļautu Kopienā esošajiem tiesību īpašniekiem iekarot ārvalstu tirgus (t.i., trešo valstu tirgus), saglabājot noteiktu kontroli pār tehnoloģijas pamatā esošo preču ievešanu (vai atkalievešanu) Kopienā”.

3.     Specifiskie pamatnoteikumi

a)     Autortiesības un ar tām saistītās tiesības

Autortiesību aizsardzība tiek attiecināta uz izpausmēm, bet ne uz idejām, darba metodēm vai matemātiskām koncepcijām kā tādām (TRIPs 9. panta 2. punkts). Ir noteikts minimālais termiņš (12. pants).

Datorprogrammas tiek aizsargātas kā literāri darbi saskaņā ar Bernes konvenciju (TRIPs 10. panta 1. punkts).

Ir nostiprinātas un definētas blakustiesības, t.i., izpildītāju, fonogrammu producentu un raidorganizāciju tiesības (TRIPs 14. pants).

Datorprogrammu autoriem ir jāpiešķir nomas tiesības. Kinematogrāfijas darbu autoriem šīs tiesības ir paredzētas tikai tad, ja iznomāšana ir “novedusi pie plaši izplatītas šādu darbu kopēšanas, kas materiāli mazina ekskluzīvās reproducēšanas tiesības, kuras (attiecīgajā PTO dalībvalstī) ir garantētas autoriem un viņu tiesību pārmantotājiem”.

b)     Rūpnieciskais īpašums

i)     Preču zīmes

Preču zīmēm paredzētā aizsardzība attiecas gan uz precēm, gan pakalpojumiem.

Ir noteikts, no kādām zīmēm var izveidot preču zīmi [Ir noteikts, kādi apzīmējumi var veidot preču zīmi], un ir definētas ar to saistītās tiesības (TRIPs 15. panta 1. punkts un 16. panta 1. punkts).

Reģistrācijas iespējas var būt atkarīgas no zīmes lietošanas [apzīmējuma izmantošanas], bet no tās nav atkarīga reģistrēšanas pieteikuma iesniegšana (TRIPs 15. panta 3. punkts). Ir noteikts minimālais preču zīmes reģistrācijas un tās atjaunošanas termiņš (TRIPs 18. pants). Ja tiek pieprasīta izmantošana, TRIPs līgums nosaka zīmes neizmantošanas perioda minimālo termiņu, pēc kura preču zīmes reģistrāciju var atcelt (19. pants).

Vispārzināmu preču zīmju aizsardzība Parīzes konvencijas 6. panta nozīmē ir spēkā arī attiecībā uz pakalpojumu tirdzniecību (TRIPs līguma 16. panta 2. punkts), kā arī attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, kas nav līdzīgi tiem, attiecībā uz kuriem preču zīme ir reģistrēta (16. panta 3. punkts).

TRIPs dalībvalstīm ir tiesības noteikt licenču piešķiršanas un cesijas nosacījumus. Tomēr obligāto licenču piešķiršana ir izslēgta un preču zīmes cesija var notikt bez vienlaicīgas tā uzņēmuma nodošanas, kuram preču zīme pieder.

ii)  Ģeogrāfiskās izcelsmes norādes

TRIPs līguma II nodaļas 3. sadaļa paredz ļoti precīzus noteikumus attiecībā uz aizsardzības nodrošināšanu ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm, kas jāsaprot kā “norādes, kas identificē preci, kura izgatavota kādas PTO dalībvalsts teritorijā vai šīs teritorijas reģionā, vai vietā, kur preces noteiktā kvalitāte, reputācija vai citas īpašības ir būtiski saistāmas ar tās ģeogrāfisko izcelsmi” (TRIPs 22. panta 1. punkts).

Kopumā ir paredzēts novērst:

“a) jebkuru tādu līdzekļu izmantošanu preču noformēšanā vai prezentācijā, kas norāda vai uzvedina uz domām, ka minētā prece cēlusies ģeogrāfiskajā teritorijā, kas nav patiesā preces izcelsmes vieta, tā ka sabiedrība tiek maldināta attiecībā uz preces ģeogrāfisko izcelsmi;

b) jebkuru lietošanu [izmantošanu], kas ir negodīgas konkurences piemērs Parīzes konvencijas (1967) 10. panta nozīmē” (TRIPs 22. panta 2. punkts).

Vīniem un stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem ir jānodrošina pastiprināta ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzība: līdzekļus, kas paredzēti, lai novērstu ģeogrāfiskās izcelsmes norādes lietošanu, attiecinot to uz vīniem un stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem, kas nav izgatavoti tajā vietā, kas uzrādīta konkrētajā ģeogrāfiskajā norādē, ir jāizmanto arī tad, “ja preču patiesā izcelsme tiek norādīta vai ģeogrāfiskā norāde tiek lietota [izmantota] tulkojumā vai tiek lietota [izmantota] kopā ar izteicieniem, piemēram, “veids”, “tips”, “stils”, “imitācija” vai tamlīdzīgi” (TRIPs 23. panta 1. punkts).

Tomēr šiem noteikumiem būs nozīme tikai nākotnē:

“Nekas šajā sadaļā neprasa Dalībvalstij novērst citas Dalībvalsts noteiktas ģeogrāfiskās izcelsmes norādes ilgstošu vai līdzīgu lietošanu, kas identificē vīnus vai spirtotos dzērienus saistībā ar jebkura tās pilsoņa vai pastāvīgā iedzīvotāja precēm vai pakalpojumiem, kuri ir ilgstoši lietojuši šo ģeogrāfiskās izcelsmes norādi attiecībā uz tām pašām vai saistītām precēm vai pakalpojumiem šīs Dalībvalsts teritorijā vai nu a) vismaz 10 gadus pirms 1994. gada 15. aprīļa vai b) labticīgi pirms šī datuma.” (TRIPs 24. panta 4. punkts).

iii)  Rūpnieciskais dizains

TRIPs attiecas arī uz rūpnieciskās estētikas jomu. Ir jāaizsargā jauni vai oriģināli rūpnieciskā dizaina paraugi (TRIPs 25. panta 1. pants). Tiek noteikts aizsardzības apjoms un tās ilgums (TRIPs 26. pants).

Prasības tekstila dizaina aizsardzības garantēšanai nedrīkst nepamatoti kavēt iegūt šādu aizsardzību (TRIPs 25. panta 2. punkts).

iv)  Patenti

Nolīguma II nodaļas 5. sadaļā par patentiem, pirmkārt, ir atrodami noteikumi par patentējamo saturu (27. pants). Šeit ir noteikts, ka patentējami ir jebkuri izgudrojumi (izstrādājumi vai darba procesi) visās tehnoloģijas jomās (tas pats pants). Tomēr jaunattīstības valstīm ir atstāta iespēja uz noteiktu laiku atlikt pienākumu attiecināt preču patenta aizsardzību uz tehnoloģijas jomu, kas saskaņā ar šo valstu tiesībām nolīguma piemērošanas dienā nav aizsargājama (65. panta 4. punkts). Ir definētas tiesības, ko piešķir patents (28. pants), un to ilgumam jābūt vismaz 20 gadi (33. pants). Nolīguma 31. pants paredz noteikumus, kas ierobežo nosacījumus, ar kuriem var piešķirt obligātas izmantošanas atļaujas.

v)     Integrālo shēmu izkārtojuma dizains (topogrāfija)

Noteikumi par integrālo shēmu topogrāfiju ir vērsti uz to, lai novērstu trūkumus Vašingtonas nolīgumā par intelektuālo īpašumu attiecībā uz integrālajām shēmām. Noteikumi definē gan piešķiramo tiesību apjomu (36. pants), gan aizsardzības termiņu (38. pants).

vi)  Neizpaustas tehniskās informācijas tiesiskā aizsardzība

Lai tiktu nodrošināta aizsardzība pret nelikumīgu konkurenci, TRIPs dalībvalstīm ir jāaizsargā neizpaustā informācija (39. panta 1. punkts). Šīs informācijas likumīgajiem īpašniekiem ir jābūt iespējai novērst tās “izpaušanu, iegūšanu vai izmantošanu bez to piekrišanas tādā veidā, kas ir pretrunā ar godīgu komerciālu praksi”. Aizsardzība ir saistīta ar nosacījumu, ka šī informācija ir slepena, ka tai ir komerciāla vērtība, tāpēc ka tā ir slepena, un ka tā ir bijusi pakļauta slepenības uzturēšanas pasākumiem, ko veic persona, kura likumīgi kontrolē informāciju (39. panta 2. punkts).

vii)  Konkurenci ierobežojošas rīcības kontrole līgumlicencēšanā

PTO dalībvalstis ir atzinušas, ka noteikta veida prakse vai atsevišķi nosacījumi, kas pastāv intelektuālo īpašumtiesību licencēšanas jomā un kas ierobežo konkurenci, var nelabvēlīgi ietekmēt tirdzniecības apriti un traucēt tehnoloģiju nodošanu un izplatīšanu (40. pants). Tāpēc turpmāk TRIPs līgumā PTO dalībvalstīm tiek atzītas tiesības precizēt tādu licencēšanas praksi vai nosacījumus, kas varētu būt saistīta ar intelektuālā īpašuma tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, un pieņemt attiecīgus pasākumus, lai novērstu vai kontrolētu šīs darbības.

4.     Specifiskie procesuālie noteikumi (intelektuālā īpašuma tiesību realizācijas nodrošināšana)

Lai panāktu vienādu intelektuālā īpašuma minimālo aizsardzību, nepietiek tikai noteikt saturu dažādajām tiesībām, kas ir jāatzīst. Jāparedz arī “efektīvi un piemēroti līdzekļi”, ar kuriem panākt šo tiesību ievērošanu (skat. TRIPs līguma preambulu). Šim mērķim paredzēta TRIPs līguma III nodaļa, kas attiecas uz procedūrām, kas PTO dalībvalstīm jāievieš, lai nodrošinātu efektīvu darbību pret jebkuru nolīgumā ietverto intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpuma aktu (41. panta 1. punkts). Šajā III nodaļā, no vienas puses, ir uzskaitīti pasākumi, kuru veikšanu intelektuālo īpašuma tiesību īpašniekiem ir tiesības pieprasīt tiesu, administratīvajām un muitas iestādēm, gan lai novērstu to tiesību pārkāpšanu, gan lai novērstu to tiesību pārkāpšanas risku (a), un, no otras puses, noteic, ka procedūrām, ar kurām var panākt šo pasākumu veikšanu, ir jāatbilst noteiktām prasībām (b).

a)     Pārkāpumu novēršanas pasākumi

TRIPs vienlaicīgi paredz gan pasākumus intelektuālo īpašuma tiesību pārkāpumu izbeigšanai un novēršanai (rīkojums atturēties no pārkāpuma, zaudējumu atlīdzināšana, viltojumu konfiskācija vai iznīcināšana, kriminālsods), gan pasākumus, lai nepieļautu intelektuālo īpašuma tiesību pārkāpumus (pagaidu pasākumi, muitas veikti pasākumi, ar kuriem tiek apturēta preču laišanu brīvā apgrozībā).

Tiesu institūcijām jābūt pilnvarotām likt pārkāpējam izbeigt prasītāja īpašumtiesību pārkāpumus (44. panta 1. punkts).

Tiesu institūcijām jānodrošina tiesības likt pārkāpējam attiecīgi samaksāt tiesību īpašniekam par zaudējumiem, ja pārkāpējs ir zinājis vai ja viņam ir bijis pietiekošs pamats zināt, ka viņš ar savu darbību pārkāpj intelektuāla īpašuma tiesības (45. panta 1. punkts).

Tiesu institūcijām jābūt tiesīgām arī likt, lai preces, ar ko tiek pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības, tiktu izņemtas no tirdzniecības aprites bez jebkādas kompensācijas vai iznīcinātas, ja vien tas nav pretrunā ar pastāvošajām konstitucionālajām prasībām (46. pants).

Par apzinātiem preču zīmju viltošanas vai autortiesību pirātisma aktiem komerciālā mērogā jānosaka kriminālsods, kas var būt pat ieslodzījums (61. pants).

Preventīvi pasākumi savukārt ir divu veidu pasākumi.

Pirmkārt, tiesu institūcijām jābūt pilnvarotām likt veikt steidzamus un efektīvus pagaidu pasākumus, lai nepieļautu, ka tiek pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības (50. panta 1. punkts). Nepieciešamības gadījumā šos pasākumus var veikt, neuzklausot otru pusi (50. panta 2. punkts), tomēr tā vēlāk var pieprasīt lietas pārskatīšanu (50. panta 4. punkts).

PTO dalībvalstīm jāizveido arī procedūras, kas dotu iespēju tiesību īpašniekam, kuram ir pamatots iemesls aizdomām, ka var notikt viltotu preču zīmju vai pirātisku autortiesību preču imports, rakstiski iesniegt iesniegumu kompetentām administratīvām vai tiesu iestādēm, lai muitas iestādes pārtrauktu šādu preču laišanu brīvā apgrozībā. PTO dalībvalstis varēs paredzēt līdzīgus pasākumus arī citiem intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpšanas gadījumiem (51. pants).

Šie preču ielaišanas pārtraukšanas pasākumi ir pagaidu līdzeklis. Lai tos turpinātu, ir jāuzsāk process, kurā lieta tiek izskatīta pēc būtības (skat. 55. pantu).

b)     Procesuālās garantijas

Procedūrām, kas vērstas uz intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanas nodrošināšanu, jābūt godīgām un objektīvām (41. panta 2. punkts). Procedūru godīguma un objektivitātes prasība ir precizēta vairākos veidos.

Tiesību īpašniekiem ir jābūt tiesībām izmantot civiltiesiskās procedūras, kas paredzētas, lai nodrošinātu intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanu, un atbildētājiem ir tiesības uz savlaicīgi izsūtītu rakstisku paziņojumu, kurā ietverts pietiekoši daudz precīzas informācijas un kur it īpaši norādīts prasību pamatojums (42. pants). Pusēm jābūt tiesīgām ļaut sevi pārstāvēt neatkarīgam advokātam, un prasības attiecībā uz obligātu personīgu ierašanos tiesā nevar būt pārmērīgas (42. pants). Šādu procedūru visām pusēm jādod tiesības pamatot savas prasības un sniegt attiecīgus pierādījumus (42. pants) un tiesības pieprasīt, lai šos pierādījumus uzrādītu pretējā puse, ja tie ir tās rīcībā (43. pants). Lēmumiem ir jābalstās tikai uz tiem pierādījumiem, par kuriem pusēm tikusi dota iespēja izteikties, un ir vēlams, ka tie tiek fiksēti rakstveidā un ir pamatoti (41. panta 3. punkts).

Pusēm jādod tiesības pārsūdzēt tiesā galīgos administratīvos lēmumus un pirmās instances tiesas spriedumus (41. panta 4. punkts).

Ir jāparedz iespēja saņemt zaudējumu atlīdzību no tādiem intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekiem, kas procedūras, kuras paredzētas, lai nodrošinātu šo tiesību ievērošanu, izmantojuši ļaunprātīgi vai nepamatoti (48. panta 1. punkts).

XI –  Kopējā tirdzniecības politika, GATS un TRIPs līgums – lietas dalībnieku nostāja

Kā jau minēts, Komisijai, no vienas puses, un Padomei, valstīm, kas iesniegušas apsvērumus, un Eiropas Parlamentam, no otras puses, ir pilnīgi pretēji viedokļi par to, vai jomas, uz kurām attiecas GATS un TRIPs līgums, pieder pie kopējās tirdzniecības politikas, kas saskaņā ar EK līguma 113. pantu ir Kopienas ekskluzīvā kompetencē.

Lietas dalībnieku viedokļi par GATS un TRIPs līgumu tiks izskatīti secīgi:

A –  GATS

Komisija savā galvenajā tēzē uzskata, ka pakalpojumi, uz ko attiecas GATS, pieder pie kopējās tirdzniecības politikas. To nevar ierobežot, piemērojot tikai preču tirdzniecībai. Komisijas galvenā doma ir tāda, ka jebkurš nolīgums, kas var tieši vai netieši ietekmēt tirdzniecības plūsmu apjomu vai struktūru, ir tirdzniecības politikas nolīgums un tas jāslēdz uz 113. panta pamata.

Kādi ir Komisijas galvenie argumenti?

– Pirmkārt, Tiesas prakse, kurā Tiesa ir uzsvērusi, ka “tirdzniecības politikas jēdzienam ir viens un tas pats saturs neatkarīgi no tā, vai to piemēro valsts vai Kopienas starptautiskās darbības sfērā” (atzinums 1/75, minēts iepriekš, 1362. lpp., 4. rindkopa). Tāpēc, Komisija norāda, neviena dalībvalsts nevar nopietni apgalvot, ka pakalpojumu tirdzniecība nav tirdzniecība un ka nolīgumi, ko tā slēgtu šajā jomā, nav saistīti ar tās tirdzniecības politiku.

– Saiknes un līdzība, kas, kā uzsver ekonomisti, pastāv starp precēm un pakalpojumiem, ņemot vērā, ka abi šie sektori ir iekļauti tirdzniecības bilancē.

– Juridiskā doktrīna, kas tāda, kāda tā ir šodien, praktiski vienbalsīgi atzītu, ka pakalpojumu tirdzniecība ir kopējās tirdzniecības politikas sastāvdaļa. Komisija tomēr atzīst, ka daži doktrīnas “vismērenākā” virziena pārstāvji tajā neiekļauj pakalpojumus, ko sniedz, izmantojot uzņēmumu, kas atrodas valstī, kur šie pakalpojumi tiek sniegti. Komisija uzskata, ka nav nekāda iemesla šādi nodalīt tiešus pārrobežu pakalpojumus, kas vienīgie piederot kopējai tirdzniecības politikai, no pakalpojumu sniegšanas, izmantojot komerciālo pārstāvniecību, kas piederot tiesību veikt uzņēmējdarbību ārējai politikai.

– GATS mērķis, kas ir pakalpojumu tirdzniecības liberalizācija.

– Izmantotie līdzekļi (vislielākās labvēlības režīms, tirgus caurskatāmība), kas ir tradicionālie tirdzniecības politikas līdzekļi. Tas pats attiecas uz noteikumiem, kas attiecas uz pieeju tirgiem un nacionālo režīmu. Specifisko saistību grafikus, kaut arī tie lielā mērā attiecas uz reglamentējošiem šķēršļiem, var salīdzināt ar PTO dalībvalstu tarifu grafikiem preču aprites sektorā.

Turklāt Komisija cenšas pierādīt, ka atbilstošajos GATT noteikumos ir ietvertas GATS noteikumiem ekvivalentas normas.

Preču un pakalpojumu saikni pierādot arī iespēja izmantot savstarpējos pretpasākumus, un šī saikne apstiprinot, ka preces un pakalpojumi ir vienas un tās pašas tirdzniecības politikas sastāvdaļa.

Noteikumi, kas attiecas uz turpmākajām sarunām (skat. iepriekš X, A, 6. punkts, GATS dinamisms), “nevar mainīt šobrīd izskatāmā nolīguma juridisko pamatu”. “Jebkurš nolīgums, kas tiks slēgts, pamatojoties uz šiem noteikumiem, vēlāk tiks īpaši izvērtēts, lai noteiktu tā juridisko pamatu”.

Komisija uzskata, ka tas, ka ne visi pakalpojumu sektori, uz kuriem attiecas GATS vienošanās, ir saskaņoti Kopienu tiesībās un ka tāpēc dažos gadījumos tos pārvalda valstu likumdošanas akti, neliek apšaubīt Kopienas kompetenci. “GATT un it īpaši tā noteikumi par nacionālo režīmu ietekmē dalībvalstu likumdošanu un to tiesību aktus (piemēram, nodokļu likumdošanu) jau daudzus gadus, bet nekad nav ticis uzsvērts, ka tas daļēji pieder dalībvalstu kompetencei”.

Nobeigumā Komisija izdara divus precizējumus attiecībā uz EK līguma 59. un 75. pantu.

Vai EK līguma 59. panta otrā daļa, kas Padomi pilnvaro attiecināt nodaļu par pakalpojumiem arī uz tiem pakalpojumiem, ko sniedz trešo valstu pilsoņi, kuri veic uzņēmējdarbību Kopienas dalībvalstīs, nav pretrunā tam, ka pakalpojumu tirdzniecība ir iekļauta EK līguma 113. pantā? Komisijas atbilde ir negatīva. Runa ir par iekšēju noteikumu, nevis par kādu kopējās tirdzniecības politikas noteikumu. “Tas nevar būt juridisks pamats tādai līgumattiecību politikai, kāda ir GATS vienošanās, ar ko paredzēts aptvert visus starptautiskos pakalpojumu sniegšanas veidus”.

Vai tiktāl, ciktāl tas skar arī transporta nozari, uz GATS vienošanos neattiecas 75. pants, kas Kopienas iestādēm piešķir iekšējo kompetenci (skat. 1971. gada 31. marta spriedumu tā dēvētajā AETR lietā, 22/70 Komisija/Padome, Recueil, 263. lpp., par iekšējās un ārējās kompetences paralēlismu)? Komisijas atbilde ir noraidoša. Uz AETR precedentu var atsaukties, lai slēgtu nolīgumus tajos transporta politikas sektoros, kas nav komerciāli. Turklāt transporta sektorā Padome ir pieņēmusi noteiktu skaitu ierobežojošu pasākumu un, it īpaši, ekonomiskās sankcijas, kas pamatotas ar 113. pantu un ietver transporta pakalpojumu tirdzniecības pārtraukšanu.

Visu citu lietas dalībnieku viedokļi ir pilnīgi pretēji Komisijas aizstāvētajam viedoklim.

Padome uzskata, ka tāda kopējās tirdzniecības politikas jēdziena interpretācija, kādu proponē Komisija, noved pie tā, ka tā tiek pārvērsta par kopējo politiku ārējo ekonomisko attiecību jomā. Pasaules ekonomikā valūtas kursu svārstības vai darbaspēka izmaksas daudz ievērojamāk ietekmē starptautiskās tirdzniecības apjomu un plūsmu nekā, piemēram, muitas tarifa izmaiņas. “Ja Komisijas apgalvojums tiktu pieņemts, būtu noteikti jāsecina, ka Kopienai saskaņā ar 113. pantu ir ekskluzīva kompetence regulēt dalībvalstu valūtas kursus vai uzsākt algu noteikšanas politiku. Šāda interpretācija padarītu bezjēdzīgu dalībvalstu kompetenci ekonomikas politikas jomā, vismaz tiktāl, ciktāl tā skar ārējās attiecības”.

Starpvaldību konferencē par Politisko savienību Komisija bija ierosinājusi šādu Kopienas kompetences paplašināšanu. Kopējās tirdzniecības politikas jēdziens tiktu aizstāts ar kopējo politiku ārējo ekonomisko attiecību jomā, kas ietvertu tieši “ekonomiskos un tirdzniecības pasākumus pakalpojumu, kapitāla, intelektuālā īpašuma, investīciju, uzņēmējdarbības un konkurences jautājumos” – ļoti plašu jomu. Šī politika būtu ekskluzīvā Kopienas kompetencē (Komisijas priekšlikuma Y.17. panta 2. punkts). Attiecībās ar trešām valstīm, ar starptautiskajām organizācijām un starptautiskās konferencēs Kopienu pārstāvētu vienīgi Komisija.

Padome uzskata, ka Komisija, iesniedzot pieteikumu sniegt atzinumu, šādi mēģina panākt, lai ar Tiesas interpretācijas palīdzību tiktu īstenoti priekšlikumi, kas tika noraidīti Starpvaldību konferencē par Politisko savienību. Šis arguments iekļauts Francijas, Dānijas un Apvienotās Karalistes valdību rakstveida apsvērumos.

Padome, izdarot secinājumu, ka Kopienai un dalībvalstīm ir kopīga kompetence, īsti nenodala argumentus, ko tā izvirza, lai pakalpojumus izslēgtu no tirdzniecības politikas, no argumentiem, uz ko tā atsaucas, izskatot iekšējās un ārējās kompetences paralēlisma teoriju.

Padome uzskata, ka GATS galvenokārt attiecas uz pakalpojumu sniegšanu, izmantojot komerciālo pārstāvniecību valstī, kurā atrodas pakalpojumu saņēmēji. Tas attiecas uz pašu pakalpojumu būtību. Tie tiek patērēti vai lietoti tajā pašā laikā, kad tiek sniegti, un nav uzglabājami vai transportējami, tātad tie jāpatērē uz vietas tajā pašā vietā, kur tie sniegti. Tāpēc reglamentēt komerciālo pārstāvniecību nozīmē reglamentēt trešo valstu uzņēmumu tiesību veikt uzņēmējdarbību nosacījumus un tiem vēlāk piemērojamo juridisko režīmu.

Padome uzskata, ka uzņēmējdarbības sākšanas režīms tiek regulēts valsts tiesībās un uz to neattiecas kopējās tirdzniecības politikas jēdziens. Tas pats attiecas uz patēriņu ārvalstīs (piemēram, tūristi no Indijas, apmeklējot Franciju), attiecībā uz ko Padome norāda, ka tūrisma jomā kompetence joprojām pieder dalībvalstīm un ka ierosinājums šajā jomā piešķirt kompetenci Kopienai tika noraidīts Starpvaldību konferencē par Politisko savienību. Attiecībā uz “personu pārvietošanos” Padome norāda, ka tādu fizisku personu ieceļošanu un uzturēšanos Kopienas dalībvalstīs, kas ir trešo valstu pilsoņi un ko nodarbina trešo valstu pakalpojumu sniedzēji, regulē valstu tiesību akti un ka tas ir tikai dalībvalstu kompetencē. Attiecībā uz pārrobežu pakalpojumu sniegšanu Padome norāda, ka dalībvalstu kompetence reglamentēt “starptautisko pakalpojumu tirdzniecību” nekad nav bijusi apstrīdēta. “Dalībvalsts var ieviest “ekrāna kvotas”, lai uzliktu kinoteātriem pienākumu noteikt Kopienā ražoto filmu minimālo demonstrēšanas skaitu un tādējādi ierobežot to filmu izplatīšanas iespējas, kas nav ražotas Kopienā”. Kopumā Padome uzskata, ka 113. pants uz starptautisko pakalpojumu tirdzniecību attiecas tikai tiktāl, ciktāl attiecīgie pakalpojumi ir tieši saistīti ar preču piegādi (piemēram, kādas iekārtas montāža).

Apvienotās Karalistes valdība sniedz precīzāku argumentāciju attiecībā uz kopējās tirdzniecības politikas apjomu.

Pirmkārt, Apvienotās Karalistes valdība norāda, ka attiecībā uz pakalpojumiem līguma nodaļas par tiesībām veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumiem attiecas tikai uz dalībvalstu valstspiederīgajiem. Tikai dalībvalstu personām ir tiesības izveidot galveno uzņēmumu citā dalībvalstī. Tikai dalībvalsts persona, kas jau veic uzņēmējdarbību kādā dalībvalstī, var izveidot ar to saistītu uzņēmumu citā dalībvalstī. Un tikai dalībvalsts personas var izmantot pakalpojumu sniegšanas brīvību, pat ja 59. panta daļa paredz iespēju attiecināt pakalpojumu sniegšanas brīvību uz trešo valstu personām, kas veic uzņēmējdarbību Kopienas dalībvalstīs.

Apvienotās Karalistes valdība tālāk uzsver, ka burtiska 113. panta interpretācija, kas tā darbību ierobežo ar preču tirdzniecību, pilnībā saskan ar Līguma normu sistēmu. “Ja valstis varētu īstenot atšķirīgu tirdzniecības politiku, t.i., precēm, kuru izcelsme ir trešās valstīs, piemērot atšķirīgus noteikumus tarifu un kvotu jomā, tas novestu pie tirdzniecības plūsmu novirzīšanās”. Turpretī attiecībā uz pakalpojumiem šāds risks nepastāv. Nav “riska, ka pakalpojumu sniedzēji vai personas, kas vēlas veikt uzņēmējdarbību valstī, kas uzliek ierobežojumus trešo valstu valstspiederīgajiem, to darītu ar citas dalībvalsts starpniecību, kuras likumi nebūtu tik stingri. Ja dalībvalsts ļauj trešās valsts personai nodarboties ar pakalpojuma sniegšanu tās teritorijā, šī persona šādā veidā neiegūst tiesības nodarboties ar pakalpojuma sniegšanu citā dalībvalstī, ja vien tā nav kādas dalībvalsts valstspiederīgais”. “Nekāda loģika [..] nevar pamatot to, ka pakalpojumu jomā ir vajadzīga ekskluzīva kopējās tirdzniecības politika, toties ir pilnīgi loģiski, ka pastāv ekskluzīva kopējās tirdzniecības politika preču tirdzniecības jomā”.

Pat tad, ja ir runa par “pakalpojumu tirdzniecību”, problēmas, kas ar to ir saistītas, ļoti atšķiras no tām, kas ir saistītas ar preču tirdzniecību. Attiecībā uz pakalpojumiem svarīgākie jautājumi ir ārvalstu sabiedrību tiesības veikt uzņēmējdarbību, to tiešās investīcijas, pakalpojumu sniegšanai nepieciešamā darbaspēka brīva pārvietošanās, kā arī noteikumi, kas attiecas uz pieeju pakalpojumu nozares profesijām.

Visbeidzot, Apvienotā Karaliste atgādina, ka GATS attiecas arī uz transporta pakalpojumiem un ka tā pielikumi attiecas uz gaisa transportu, kā arī uz darījumiem saistībā ar jūras transportu. Tā atsaucas uz EK līguma 61. panta pirmo daļu, uz 74. pantu un uz Tiesu praksi (iepriekš minētais spriedums AETR lietā un 1977. gada 26. aprīļa atzinums 1/76, Recueil, 741. lpp., par projektu nolīgumam attiecībā uz Eiropas upju un ezeru kuģniecības pārtraukšanas fondu) un secina, ka “šī ir vienīgā sadaļa, kas Līgumā var būt pamats nolīgumiem ar trešām valstīm transporta pakalpojumu sniegšanas jomā”.

Šajā ziņā Apvienotā Karaliste atsaucas arī uz Padomes praksi. Kad tā pieņem ārējus pasākumus, kuru galvenais mērķis ir transporta reglamentēšana, tā to dara, pamatojoties uz sadaļu par transportu. Šajā sakarībā Apvienotā Karaliste min: Padomes 1979. gada 20. decembra Lēmumu 80/50/EEK par apspriežu procedūru, kas attiecas uz dalībvalstīm un trešām valstīm gaisa satiksmes jomā, un par darbību, kas saistīta ar šādiem jautājumiem starptautiskās organizācijās (OV 1980, L 18, 24. lpp.); Padomes 1982. gada 12. jūlija Lēmumu 82/505/EEK, ar ko noslēdz Nolīgumu par starptautiskiem neregulāriem pasažieru pārvadājumiem ar autobusu (ASOR) (OV L 230, 38. lpp.); nolīgumu, kas noslēgts starp Eiropas Ekonomikas kopienu, no vienas puses, un Austriju, Spāniju, Somiju, Norvēģiju, Portugāli, Zviedriju, Šveici un Turciju, no otras puses; Padomes 1986. gada 22. decembra Regulu (EEK) Nr. 4055/86, ar ko brīvas pakalpojumu sniegšanas principu piemēro jūras pārvadājumiem starp dalībvalstīm un starp dalībvalstīm un trešajām valstīm (OV L 378, 1. lpp.); Padomes 1992. gada 22. jūnija Lēmumu 92/384/EEK par Nolīguma noslēgšanu starp Eiropas Ekonomikas kopienu, Norvēģijas Karalisti un Zviedrijas Karalisti civilās aviācijas jomā (OV L 200, 20. lpp.); Padomes 1992. gada 27. novembra Lēmumu 92/577/EEK, kas attiecas uz noslēgto Nolīgumu starp Eiropas Ekonomikas kopienu un Austrijas Republiku par preču tranzītu pa autoceļiem un dzelzceļu (OV L 373, 4. lpp.); Padomes 1992. gada 30. novembra Lēmumu 92/578/EEK par Nolīguma noslēgšanu starp Eiropas Ekonomikas kopienu un Šveices Konfederāciju par preču pārvadāšanu pa autoceļiem un dzelzceļu (OV L 373, 26. lpp.). Attiecībā uz diviem pēdējiem lēmumiem Apvienotā Karaliste uzsver, ka Komisija kā juridisku pamatu bija piedāvājusi EEK līguma 113. pantu, bet Padome lēmumu pieņēmusi, pamatojoties uz EEK līguma 75. pantu.

Francijas valdība, pirmkārt, vērš uzmanību uz PTO nolīguma plašo piemērošanas jomu, kas:

“iespējams, aptver visus ekonomikas jautājumus, kas saistīti ar tirdzniecības attīstību. Šī joma tāpēc var aptvert visas Kopienas politikas. Tas, protams, nenozīmē, ka, īstenojot šīs politikas ārpus Kopienas PTO ietvaros, un ar nosacījumu, ka tām ir komerciāla ietekme, tām būtu pilnīgi jāizgaist kopējā tirdzniecības politikā. Šāda asimilācija radītu nopietnas savstarpējas saskaņotības problēmas, piemēram, vides jomā, kur uz vieniem un tiem pašiem pasākumiem, kas būtu daļa no vides politikas, atkarībā no tā, vai tie tiktu skatīti iekšējā kontekstā vai ārējā kontekstā, vai arī, ja tie tiktu apspriesti PTO ietvaros, pirmajā gadījumā attiektos kopīgā kompetence, bet otrajā – kopējā tirdzniecības politika, un tie tādējādi būtu Kopienas ekskluzīvā kompetencē”.

Pret Komisijas aizstāvēto nostāju par pakalpojumiem Francijas valdība izvirza dažus argumentus, kas jau izklāstīti iepriekš, piemēram, tos, kas pamatoti ar Starpvaldību konferences par Politisko savienību lēmumiem, ar saikni starp Muitas savienību un kopējo tirdzniecības politiku, ņemot vērā tirdzniecības plūsmu novirzīšanos, kā arī argumentu, kas izriet no tā, ka GATS attiecas uz tādiem pakalpojumu sniegšanas veidiem, kas nav saistīti ar pārrobežu pakalpojumu sniegšanu. Attiecībā uz tirdzniecības politikas klasisko līdzekļu (piemēram, vislielākās labvēlības režīma vai nacionālā režīma principa noteikumi) izmantošanu, kam Komisija piešķir lielu nozīmi, Francijas valdība tikai atgādina, ka šie līdzekļi ir tikuši izmantoti ārpus starpvalstu tirdzniecības attiecībām, un šajā sakarā min piemēru par konvenciju par bēgļu statusu. Noslēgumā tā tāpat kā Padome secina, ka kopējā tirdzniecības politika attiecas tikai uz tiem pakalpojumiem, kas ir tieši saistīti ar preču piegādi.

Izskatot četrus pakalpojumu sniegšanas veidus, uz ko attiecas GATS, Spānijas valdība secina, ka trīs pēdējie (patēriņš ārvalstīs, komerciālā pārstāvniecība un personu pārvietošanās) ir dalībvalstu kompetencē – EK līguma 48., 52. un 59. panta noteikumi par darba ņēmēju pārvietošanos, tiesībām veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību attiecas tikai uz citu Kopienas dalībvalstu personām.

Portugāles valdība vispārīgi uzsver, ka Komisijas un dalībvalstu starpā pastāvošo domstarpību atslēga nav līdzekļu vai mērķu jautājums, bet drīzāk PTO nolīgumā regulēto lietu būtība. “Tagadējā valstu ekonomikas internacionalizācijas stadijā jebkurš iekšējs vai ārējs līdzeklis, divpusējs vai daudzpusējs, kas pieņemts ekonomisko attiecību ietvaros, var tieši vai netieši ietekmēt tirdzniecības vai tirdzniecības plūsmu apjomu vai struktūru. Tādēļ šis kritērijs viens pats nevar būt pamats Kopienu ekskluzīvās kompetences nodalīšanai kopējās tirdzniecības politikas jomā [..]. Šāda interpretācija var novest pie tā, ka Kopienas ekskluzīvās kompetences jomā tiek nodoti tirdzniecības nodokļu, valstu valūtu un tiešo vai netiešo darbaspēka izmaksu jautājumi”.

Attiecībā tieši uz pakalpojumiem Portugāles valdība uzsver, ka, lai arī ir pilnīgi skaidrs, ka pārrobežu pakalpojumi pieder pie 113. panta piemērošanas jomas, tas neattiecas uz citiem pakalpojumu sniegšanas veidiem, piemēram, uz patēriņu ārvalstīs un personu pārvietošanos – noteikumi, kas attiecas uz tūrismu, trešo valstu pilsoņu ieceļošanu un pārvietošanos, kā arī uz to darba ņēmēju statusu, kas ieceļojuši no valstīm, kas nav Kopienas dalībvalstis, ir valstu kompetencē. Attiecībā uz komerciālo pārstāvniecību Portugāles valdība atzīmē, ka EK līguma 52. pants nepiešķir Kopienai savu kompetenci jautājumā par trešo valstu personu tiesībām veikt uzņēmējdarbību.

Grieķijas Republika uzskata, ka GATS slēgšanai ir nepieciešama kopīga Kopienas un dalībvalstu rīcība, ņemot vērā ar šo nolīgumu veidotās institucionālās struktūras dinamismu un attīstītības spēju. Dalībvalstu piedalīšanos attaisnotu tām piederošā kompetence, kas “ir līdztekus Kopienas kompetencei vai prioritāra, vai arī ekskluzīva attiecībā pret Kopienas kompetenci”. Grieķijas Republika nesniedz citus precizējumus.

Nīderlandes valdība akcentē, ka pārrobežu pakalpojumiem GATS nav piešķirta būtiska loma un ka tas patiesībā attiecas uz tādu pakalpojumu sniedzēju tiesībām veikt uzņēmējdarbību un sniegt pakalpojumus dalībvalstīs, kas ir trešo valstu valstspiederīgie. Kā piemēru gadījumam, kad dalībvalstīm ir ekskluzīva kompetence, tā min fizisko personu (trešās valsts pilsoņu) ieceļošanu dalībvalsts teritorijā.

Tā uzsver arī, ka tirdzniecības politika un transporta politika ir sākotnēji skaidri iecerētas kā atsevišķas nozares un ka ārējās darbības transporta jomā nevar balstīt uz 113. panta.

Attiecībā uz finanšu pakalpojumu tirdzniecību tā vērš Tiesas uzmanību uz dažiem Kopienas pasākumiem: Padomes Otro direktīvu par kredītiestāžu darbību, kurā iekļauta sadaļa par attiecībām ar trešām valstīm (3); Pirmo direktīvu par apdrošināšanu pret zaudējumiem, kas Kopienai paredz iespēju slēgt nolīgumus ar trešām valstīm (4), un Padomes lēmumu, ar ko apstiprina nolīgumu, kas apdrošināšanas jomā noslēgts ar Šveici (5). Divi pirmie akti ir balstīti uz 57. panta 2. punktu, bet trešais – gan uz 57. panta 2. punktu, gan uz 235. pantu. Tātad nav bijusi runa par 113. pantu.

Arī Vācijas valdība pievienojas Padomes apsvērumiem. Tā uzsver, ka GATS reglamentē transporta pakalpojumus – jomu, uz ko Kopienas līmenī attiecas EK līguma 74. un turpmākie panti. Vācijas valdība norāda, ka “ar EK līguma 113. pantu nepietiek, lai pamatotu Eiropas Savienības kompetenci, ņemot vērā, ka GATS attiecas uz jomu, kas ievērojami pārsniedz pakalpojumus, kuri saistīti ar preču brīvu apriti”. Tā arī piebilst, ka dažos sektoros, piemēram, izglītības un kultūras jomā, Kopienai ir ļoti ierobežota kompetence un kultūras politikas svarīgākie aspekti ir dalībvalstu kompetencē, kā liecina EK līguma 128. pants. Turklāt citos sektoros Kopienai gandrīz vispār nav nekādas kompetences. Vācijas valdība šajā sakarībā kā piemēru min trešo valstu darba ņēmēju ieceļošanas, uzturēšanās un nodarbinātības jautājumus, kas saistīti ar pakalpojumu sniegšanu, kā arī trešo valstu uzņēmumu statusu.

Savukārt Dānijas valdība vispārīgi uzskata, ka Līguma 113. pants neattiecas uz ārējo ekonomikas politiku, un tāpat kā Padome un citas valdības tā atsaucas uz Starpvaldību konferences par Politisko savienību darba dokumentiem. Attiecībā tieši uz GATS Dānijas valdība uzskata, ka 113. pants nav piemērojams, lai slēgtu nolīgumu par pakalpojumiem, it īpaši par transporta pakalpojumiem. Pēc valdības domām ir jāizmanto citi Līguma noteikumi (nodaļa par tiesībām veikt uzņēmējdarbību vai Līguma 4. sadaļa par transportu).

Eiropas Parlaments uzskata, ka Komisija cenšas panākt, lai kopējā tirdzniecības politika attiektos uz visām starptautiskajām ekonomikas attiecībām un lai tādējādi Līguma 113. pants tiktu attiecināts uz jomām, kas saistītas ar pakalpojumu brīvu apriti, transportu, nodokļiem, tiesību aktu tuvināšanu utt. Eiropas Parlaments uzskata, ka Komisijas argumentācija, kas balstīta uz ekonomikas jēdzieniem, ir apstrīdama. Šajā gadījumā nav jānodarbojas ar ekonomikas teoriju vai ekonomikas prognozēm, bet gan jāizskata attiecīgā problēma tās pašreizējā juridiskajā kontekstā.

Eiropas Parlaments, protams, atzīst, ka no suverēnas valsts viedokļa tirdzniecības aprites jēdziens attiecas nevis tikai uz galaproduktiem, bet gan uz visu elementu kopumu no sākuma līdz beigām, no izstrādes līdz pārdošanai gala pircējam. Lai cik interesanta šī koncepcija arī nebūtu, tai tomēr ir jāpiekāpjas likumības jautājumu priekšā, ņemot vērā, kā šī likumība Kopienā ir iecerēta.

Tirdzniecības politikas jēdziena pārāk plaša interpretācija kaitētu Eiropas Parlamenta prerogatīvām, un tas būtu pretrunā ar konstitucionālo principu attiecībā uz Parlamenta piedalīšanos, kas Tiesas praksē noteikts ar spriedumu “titāna dioksīda” lietā (1991. gada 11. jūnija spriedums lietā C‑300/89 Komisija/Padome, Recueil, I‑2867. lpp.).

Eiropas Parlaments uzsver, ka ne 1979. gada 4. oktobra atzinumā 1/78 (“kaučuks”) (Recueil, 2871. lpp.), ne citās lietās, ko Tiesa izskatījusi, tā nav piemērojusi Līguma 113. pantu ārpus preču tirdzniecības jomas.

Eiropas Parlaments uzsver, ka EK līguma 228. panta 3. punkta otrā daļa pēc Māstrihtas grozījumiem, kura paredz Parlamenta piekrišanu, lai slēgtu tādus nolīgumus, kas paredz institucionālu struktūru izveidošanu, ir viena no nepieciešamajām juridiskajām bāzēm PTO nolīguma slēgšanai.

Apskatot dažus īpašus pakalpojumu sektorus, Eiropas Parlaments pauž viedokli, ka starptautiski nolīgumi transporta jomā jāslēdz, pamatojoties uz līguma 75. pantu, bet nevis uz 113. pantu. Līguma 75. pants jāuzskata par “lex specialis”, salīdzinot ar citiem līguma noteikumiem par Kopienas ārējām attiecībām. No 75. panta a) un c) apakšpunkta formulējuma ir skaidrs, ka šis pants var būt juridiskais pamats jebkuram Kopienas aktam, kura mērķis ir regulēt transporta jautājumus, kas saistīti ar trešām valstīm, piemēram, nolīgumiem par tranzītu vai infrastruktūras pasākumiem saistībā ar trešo valstu robežām.

Eiropas Parlaments arī uzskata, ka uz tiem GATS noteikumiem, kas saistīti ar valsts pasūtījumu, Līguma 113. pants neattiecas. Šajā jautājumā Parlaments atsaucas uz lietu C‑360/93, kas šobrīd tiek izskatīta un kurā Parlaments ir pieprasījis atzīt par spēkā neesošiem no pieņemšanas brīža Padomes lēmumus par nolīgumu starp Kopienu un Amerikas Savienotajām Valstīm, kuri attiecas uz valsts pasūtījuma līgumu noslēgšanu, jo šie lēmumi bija pamatoti tikai ar 113. pantu. Pēc Parlamenta domām šādi tiesību akti bija jāpieņem, pamatojoties uz 59.–66. un 100.a pantu.

Visbeidzot, attiecībā uz to, ciktāl GATS skar ārvalstu uzņēmumu investīcijas, Parlaments uzstāj, ka juridiskajam pamatam jābūt Līguma 52. pantam un 57. panta 2. punktam. Šajā sakarībā Parlaments atsaucas uz saviem apsvērumiem, kas iesniegti saistībā ar atzinumu 2/92, kurš šobrīd tiek izskatīts.

Turklāt Eiropas Parlaments cenšas atspēkot argumentus, ko izvirza Komisija, lai pamatotu, ka uz pakalpojumiem attiecas kopējā tirdzniecības politika, un kurus tā balsta uz faktu, ka Kopienas lēmumi ekonomisko sankciju jomā ir tikuši pieņemti, pamatojoties tikai uz 113. pantu. Pirmkārt, šo sankciju mērķis ir bijis apturēt tirdzniecības plūsmu, t.i., ietekmēt preču tirdzniecību, nevis regulēt transporta jautājumus. Atgriežoties pie gadījuma par importa un eksporta preču tirdzniecības embargo attiecībā uz Irāku (6), nav skaidrs, kā šis pasākums būtu varējis būt efektīvs, ja tas netiktu piemērots gaisa un jūras transportam. Jāpiebilst, ka šie lēmumi tika pieņemti galējas nepieciešamības apstākļos. Runa ir par netipiskiem aktiem, kuru juridiskais pamats parādās pēc apsvērumiem, kuros tiek uzsvērta dalībvalstu kopīgi izstrādātā politiskā nostāja. To vislabāk pierāda tas, ka Līgumā par Eiropas Savienību šie akti ir iedalīti īpašā grupā. 228.A pants tāds, kāds tas tika Māstrihtā izstrādāts un iekļauts Līgumā, noteic, ka tad, “ja kopēja nostāja vai kopīga rīcība, kas paredzēta saskaņā ar noteikumiem, kuri ietverti Līgumā par Eiropas Savienību un attiecas uz kopēju ārpolitiku un drošības politiku, paredz Kopienai daļēji vai pilnīgi pārtraukt vai sašaurināt ekonomiskās attiecības ar vienu vai vairākām trešajām valstīm, Padome veic vajadzīgos steidzamos pasākumus. Padome pēc Komisijas priekšlikuma pieņem lēmumu ar kvalificētu balsu vairākumu”.

B –  TRIPs līgums

Komisija pamatojas uz divējādiem apsvērumiem. No vienas puses, kopējā tirdzniecības politika aptver visus pasākumus, kuru galvenais mērķis ir ietekmēt preču vai pakalpojumu tirdzniecības apjomu vai struktūru, reglamentējot vai saskaņojot intelektuālā īpašuma tiesības. No otras puses, noteikumi par intelektuālā īpašuma tiesībām ir cieši saistīti ar to preču un pakalpojumu tirdzniecību, uz ko tie attiecas. Tāpēc savā galvenajā apsvērumā Komisija secina, ka Kopienai ir ekskluzīva kompetence saskaņā ar EK līguma 113. pantu.

Tā kā paredzētā nolīguma mērķis ir regulēt tieši intelektuālā īpašuma tiesību tirdzniecību, jāuzskata, ka tas pieder kopējai tirdzniecības politikai.

Lai parādītu ļoti ciešo saikni starp intelektuālā īpašuma tiesībām, no vienas puses, un precēm un pakalpojumiem, no otras puses, Komisija atsaucas uz EK līguma 36. pantu un uz tam atbilstošo noteikumu, ko Tiesa savā praksē ir noteikusi pakalpojumu jomā.

Pēc Komisijas domām, tie intelektuālā īpašuma tiesību aspekti, kas skar tirdzniecību, ietilpst kopējās tirdzniecības politikas piemērošanas jomā.

Komisija turklāt norāda uz iestāžu praksi.

Komisija min trīs gadījumus, kuros Padome un Komisija ir izmantojusi Padomes Regulu (EEK) Nr. 2641/84, ar ko tika izveidots jauns tirdzniecības politikas instruments, kas ļauj Kopienai reaģēt uz jebkādu nelikumīgu tirdzniecības praksi, ko īsteno trešās valstis, un novērst traucējumus, kurus tie rada Kopienas rūpniecībai (7). Lai gan minētajā regulā netiek īpaši pieminēti intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumi, Komisija un Padome to līdz šim ir izmantojušas trīs reizes, lai aizsargātu Kopienas intereses intelektuālā īpašuma jomā. Komisija no tā secina, ka tādēļ, lai nodrošinātu aizsardzību savām intelektuālā īpašuma tiesībām, kas ietekmē tās preču un pakalpojumu tirdzniecības apjomu ar ārvalstīm, Kopienai ir ekskluzīva kompetence veikt pasākumus, kuru nolūks ir, reaģējot uz nelikumīgu tirdzniecības praksi, piemērot attiecīgās tiesības, izmantojot esošos tirdzniecības politikas instrumentus.

Tāpat Kopiena no 1989. gada 1. janvāra ir svītrojusi Korejas Republiku no to valstu saraksta, kurām piemēro Kopienas vispārējo tarifa preferenču sistēmu, atbildot ar pretpasākumiem uz diskriminējošu attieksmi pret Kopienas rūpniecību intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzības jomā, salīdzinot ar režīmu, kāds paredzēts Amerikas Savienoto Valstu rūpniecībai (8).

Turklāt vairākos divpusējos nolīgumos, ko Kopiena ir noslēgusi ar trešām valstīm, ir noteikumi attiecībā uz intelektuālā īpašuma aizsardzību. Tādējādi, piemēram, gandrīz visos divpusējos nolīgumos par tekstilmateriāliem, kas tika noslēgti astoņdesmitajos gados, pamatojoties uz Līguma 113. pantu, ir ietverts noteikums par tekstilizstrādājumu preču zīmju un rūpnieciskā dizaina aizsardzību (9). Pamatojoties uz Līguma 113. pantu, Kopiena ir noslēgusi arī vairākus savstarpējus nolīgumus ar trešām valstīm par nosaukumu aizsardzību dažiem vīniem, kuru izcelsme ir šajās valstīs un kuriem ir izcelsmes apzīmējums vai nosaukums (10). Vēl nesen Eiropas nolīgumos, kas tika noslēgti ar Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm, Kopiena iekļāvusi noteikumus, kuru nolūks ir paaugstināt intelektuālā īpašuma aizsardzības līmeni. Noteikumi, kas šajos līgumos attiecas uz tirdzniecību, kā arī noteikumi par intelektuālā īpašuma tiesībām ir pieņemti ar pagaidu nolīgumiem. Padomes lēmumi, ar kuriem šos pagaidu nolīgumus piemēro Kopienā, ir pamatoti ar EK līguma 113. pantu (11).

Visbeidzot, 1986. gadā, pamatojoties uz Līguma 113. un 235. pantu, tika pieņemta Padomes 1986. gada 1. decembra Regula (EEK) Nr. 3842/86, kurā noteikti pasākumi, lai aizliegtu viltotu izstrādājumu laišanu brīvā apgrozībā (12). Šī Regula, kuras mērķis ir nepieļaut, ka tirgū nokļūst viltotas preces, pēc Komisijas domām ir klasisks tirdzniecības politikas pasākums ar mērķi aizsargāt Kopienas intelektuālā īpašuma tiesības starptautiskā mērogā.

Pamatojot savu nostāju, Komisija, visbeidzot, atsaucas uz Kopienas ārējo darbību, it īpaši uz tās dalību starptautiskajās konferencēs, kurās izstrādāts protokols par Madrides nolīgumu par preču zīmju starptautisku reģistrāciju un Vašingtonas nolīgums par intelektuālo īpašumu attiecībā uz integrālajām shēmām (IPIC nolīgums), kā arī uz Padomes lēmumu, ar kuru Komisija tiek pilnvarota Kopienas vārdā veikt sarunas par jauna instrumenta izveidi, ar ko aizsargāt izpildītāju un fonogrammu producentu tiesības (13).

Kā parādīja lietas dalībnieku attiecīgo nostāju par GATS izklāsts, Padome pilnībā noraida Komisijas visaptverošo koncepciju attiecībā uz kopējo tirdzniecības politiku. Padome uzskata, ka ar to, ka TRIPs līgums var ietekmēt tirdzniecības apmaiņu, nepietiek, lai uz to attiektos kopējā tirdzniecības politika. Lai noteiktu tiesību akta juridisko pamatu, jāņem vērā tā galvenais mērķis. Attiecībā uz EK līguma 100.a pantu Padome atsaucas uz 1993. gada 17. marta spriedumu lietā par “Atkritumu direktīvu”, C‑155/91 Komisija/Padome (Recueil, I‑939. lpp., 19. un 20. punkts).

Līdzīgi kā attiecībā uz GATS Padome atgādina, ka Komisijas ierosinājumi piešķirt Kopienai ekskluzīvu kompetenci slēgt starptautiskos nolīgumus intelektuālā īpašuma jomā tika noraidīti Starpvaldību konferencē par politisko savienību.

Komisijai, kas ir atsaukusies uz savu Padomes lēmuma priekšlikumu, ar kuru dalībvalstīm tiktu uzlikts pienākums pievienoties Bernes (Parīzes Aktam) un Romas konvencijām, Padome atbild, ka tā šo priekšlikumu nepieņēma tieši tāpēc, ka ar šādu lēmumu Komisijai tiktu nodota ārkārtīgi liela kompetence.

Attiecībā uz Kopienas klātbūtni starptautiskā mērogā intelektuālā īpašuma jomā Padome uzsver, ka vienmēr, kad tā pilnvarojusi Komisiju risināt sarunas Kopienas vārdā, tas noticis tādās jomās, kurās ir atvasinātie tiesību akti.

Vācijas valdība savukārt uzskata, ka attiecībā uz TRIPs līgumu EK līguma 113. pants var būt juridiskais pamats, tikai lai nodrošinātu intelektuālā īpašuma tiesību cesiju un īstenošanu tiešā saistībā ar to preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu, kas ir ar šīm tiesībām saistīti.

Apvienotās Karalistes valdība uzsver, ka uzdevums kopējai tirdzniecības politikai, kas Līgumā paredzēta attiecībā uz precēm, ir nodrošināt brīvu apriti iekšējā tirgū visām precēm neatkarīgi no tā, vai šo preču izcelsme ir kādā dalībvalstī vai kādā trešā valstī, ja tās laistas brīvā apgrozībā kādā dalībvalstī. Šī loma neliek paplašināt kopējo tirdzniecības politiku, attiecinot to uz tādu starptautisko nolīgumu slēgšanu, kuru mērķis ir nodrošināt intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanu Kopienā un trešās valstīs. Tas, ka kāda dalībvalsts atzīst, ka noteiktai personai ir intelektuālā īpašuma tiesības attiecībā uz precēm, kas ievestas no kādas trešās valsts, neskar tāda tiesību īpašnieka tiesības, kas atrodas citā dalībvalstī, atsaukties uz šīs citas dalībvalsts tiesību nomām, lai ierobežotu attiecīgā ražojuma ievešanu – šis tiesību īpašnieks var atsaukties uz EK līguma 36. pantu, lai aizsargātu tiesības, kuras viņam atzīst šīs dalībvalsts tiesību sistēma. Tāpēc tas, ka uz intelektuālā īpašuma tiesībām kopējā tirdzniecības politika neattiecas, neizraisa tirdzniecības plūsmu novirzīšanos.

Nosaucot Komisijas nostāju attiecībā uz kopējās tirdzniecības politikas apjomu par ekstravagantu, Apvienotās Karalistes valdība uzsver, ka nav iespējams Kopienas ekskluzīvā kompetencē nodot nozari, kuras liela daļa ir pakļauta nesaskaņotiem valstu tiesību aktiem. Tomēr tā atzīst, ka Līguma 113. pants tomēr attiecas uz TRIPs līguma III nodaļas 4. sadaļu (51.–60. pants) par muitas iestāžu veikto ielaišanas pārtraukšanu, kurai līdzīgas normas ir iekļautas iepriekš minētajā Regulā Nr. 3842/86 par viltotām precēm.

Francijas valdība norāda, ka pats nolīguma nosaukums pauž, ka, izņemot dažus pantus, kas attiecas uz viltotu preču tirdzniecību (t.i., daži panti III sadaļā, kura attiecas uz intelektuālā īpašuma tiesību realizācijas nodrošināšanu, un 69. pants, ar kuru izveido sadarbību, lai nepieļautu starptautisko tirdzniecību ar viltotām precēm), TRIPs līgums visupirms neattiecas uz starptautisko tirdzniecību. Tas galvenokārt attiecas uz intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieku prerogatīvām, kuru aizsardzību vajadzētu stiprināt un saskaņot starptautiskā līmenī.

Atbildot uz argumentu, ko Komisija balsta uz to, ka nolīgumos ar trešām valstīm tiek iekļauti noteikumi, kas attiecas uz intelektuālo īpašumu, Francijas Republika uzsver, ka šie noteikumi parasti ir tikai viens pants un ir tikai “labas gribas” noteikumi, kas faktiski skar tikai attiecīgās trešās valstis.

Francija secina, ka, ņemot vērā, ka TRIPs līguma galvenais mērķis nav starptautiskā tirdzniecība, bet gan intelektuālā īpašuma aizsardzība, šāds nolīgums nevar būt balstīts tikai uz 113. panta juridisko pamatu.

Dānijas valdība uzskata, ka Kopienai nevar būt ekskluzīva kompetence intelektuālā īpašuma jomā, pamatojoties uz 113. pantu, jo saskaņā ar 1993. gada 20. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑92/92 un 326/92 Phil Collins u.c. (Recueil, I‑5145. lpp.) tā ir joma, kas sakarā ar saskaņošanas trūkumu Kopienas līmenī ir valstu kompetencē.

Arī Grieķijas, Nīderlandes un Portugāles valdības uzsver, ka tikmēr, kamēr Kopienas līmenī nav bijis nekādas saskaņošanas, TRIPs līgums attiecas uz jomām, kas ir dalībvalstu kompetencē.

Spānijas valdība savukārt uzsver, ka nepastāv Kopienas noteikumi, kuri aptvertu visu, kas saistās ar intelektuālo īpašumu, tādēļ dalībvalstis šajā jautājumā saglabā kompetenci, un Kopiena nevar pieprasīt ekskluzīvu kompetenci.

Komisijai, kas sava apgalvojuma pamatojumam min piemērus no kopējās tirdzniecības politikas pasākumiem, ko Kopiena ir pieņēmusi, lai aizsargātu intelektuālo īpašumu, Spānijas valdība sniedz īpašu atbildi, norādot, ka šie pasākumi regulēja ievešanas režīmu un nekādā veidā neskāra intelektuālā īpašuma režīmu, un neietvēra arī nekādas Kopienas saistības šajā jautājumā.

Arī Eiropas Parlaments iestājas pret Komisijas nostāju attiecībā uz TRIPs līgumu tādu pašu iemeslu dēļ, ko tas norādīja attiecībā uz GATS (skat. iepriekš XI, A).

XII –  GATS, TRIPs līgums un netiešās pilnvaras

A –  Vispārīgi apsvērumi par netiešajām pilnvarām

Gadījumā, ja Tiesa uzskatītu, ka kopējā tirdzniecības politika uz GATS un TRIPs līgumu neattiecas, Komisija papildu argumentā skaidro, ka Kopienai ir ekskluzīva kompetence saskaņā ar teoriju par netiešajām pilnvarām, t.i., pilnvarām, kas izriet no īpašiem Līguma noteikumiem (piemēram, EK līguma 54. pants) vai no vispārīgiem noteikumiem (EK līguma 100.a un 235. pants). Turpretī valstis, kas iesniegušas apsvērumus, un Padome, lai gan atzīst, ka Kopienai piemīt noteikta kompetence, tomēr norāda, ka arī dalībvalstīm ir sava kompetence.

Komisija nošķir divas situācijas, kurās Kopienai esot netieša kompetence starptautiskā mērogā, turklāt – ekskluzīva:

– pirmā situācija: Līguma noteikumi ir piešķīruši Kopienas iestādēm iekšēju kompetenci konkrēta mērķa īstenošanai, un, lai to varētu realizēt, vajadzīga Kopienas līdzdalība starptautiskā nolīgumā (Komisija to sauc par “atzinuma 1/76 doktrīnu”). Komisija uzskata, ka nav vajadzīgs, lai iekšējā kompetence jau būtu bijusi īstenota;

– otrā situācija: ir izstrādāti atvasinātie tiesību akti – arī jomās, kas nav saistītas ar kopējo politiku, – un starptautiskajos nolīgumos, ko paredzēts slēgt, ir ietverti noteikumi, kas gadījumā, ja dalībvalstis tos pieņemtu ārpus kopējām iestādēm, varētu ietekmēt vai mainīt pastāvošos Kopienas noteikumus (Komisija to sauc par “AETR doktrīnu”).

Padome uzskata, ka Komisijas argumenti attiecībā uz netiešajām pilnvarām nonivelē atšķirības starp kompetences esību un tās īstenošanu. Tikai īstenojot iekšējo kompetenci, Kopiena var iegūt no tās izrietošu ekskluzīvu ārējo kompetenci. Turklāt, ja jau valstīm ir kompetence Kopienas iekšienē, tā valstīm saglabājas arī starptautiskā mērogā.

Apvienotās Karalistes valdība uzskata, ka tad, ja starptautiska nolīguma projekta mērķis ir saistīts ar kādu EK līguma noteikumu, kas pilnvaro veikt iekšējus pasākumus, un ja saskaņā ar šo noteikumu ir veikti iekšēji pasākumi, Kopiena, pamatojoties uz šo noteikumu, var iegūt netiešu ārējo kompetenci attiecībā uz konkrēto nolīgumu. Tomēr tas, ka Kopienai būtu netiešas pilnvaras slēgt starptautisku nolīgumu, obligāti neizslēdzot dalībvalstu piedalīšanos. To nevar izslēgt īpaši tajos gadījumos, kad iekšējie noteikumi, kas attiecas uz jomu, ko skar nolīguma projekts, nav ekskluzīvi saskaņošanas pasākumi. Dalībvalstis tādēļ var piedalīties attiecīgā starptautiskā nolīguma slēgšanā. Saskaņā ar Tiesas praksē noteiktajiem principiem Kopienai ir kompetence piedalīties GATS slēgšanā atbilstoši EK līguma 54., 57., 66., 75., 84., 99. un 100.a pantam un – attiecībā uz TRIPs līgumu – EK līguma 100.a, 113. un 235. pantam. Arī pašām dalībvalstīm ir kompetence piedalīties abos šajos nolīgumos.

Pēc Apvienotās Karalistes valdības domām, tas, vai Kopienai ir vai nav ekskluzīva kompetence, ir atkarīgs ne tikai no Līguma noteikumiem, bet arī no to pasākumu piemērošanas jomas, ko Kopienas iestādes ir veikušas šo noteikumu ieviešanai.

Francijas valdība uzsver, ka gadījumos, kad Kopienai ir iekšējā kompetence, bet tā to vēl nav īstenojusi, kā arī gadījumos, kad ar trešām valstīm noslēgtu nolīgumu noteikumi neskar Kopienas pieņemtos noteikumus, dalībvalstis saglabā kompetenci uzņemties starptautiskas saistības.

Pēc Vācijas valdības domām, Kopienas netiešā ārējā kompetence ir ekskluzīva tikai tad un tikai tādā mērā, kādā Kopienas iestādes ir faktiski īstenojušas savu kompetenci Kopienas iekšienē. Iekšēja likumdošanas kompetence, kas nav īstenota, nevar piešķirt ekskluzīvu ārējo kompetenci.

Portugāles valdība uzsver, ka jomās, ko neregulē Kopienas tiesību akti vai kuru noteikumi tiek saskaņoti tikai minimāli, līdztekus pastāv dalībvalstu kompetence, tomēr tā ir pagaidu kompetence.

Eiropas Parlaments norāda, ka, ja Tiesa atzīs Kopienas kompetenci slēgt PTO nolīgumu un tā pielikumus saskaņā ar netiešo pilnvaru teoriju, šajā lēmumā ir precīzi jānorāda juridiskais pamats lēmumam slēgt šo nolīgumu Kopienas vārdā.

B –  GATS

1.     1. Komisijas nostāja

Komisijas argumentāciju var iedalīt divās daļās. Pirmajā daļā Komisija identificē iestāžu iekšējo kompetenci, no kuras var atvasināt Kopienas kompetenci starptautiskā mērogā. Otrajā daļā tās mērķis ir pārliecināt par to, ka ir vajadzīga Kopienas darbība, kā arī norādīt uz risku, ko radītu nesaskaņota dalībvalstu darbība attiecībā pret trešajām valstīm.

a)     Iekšējās kompetences esība

Komisija, pirmkārt, mēģina pierādīt, ka Kopienas iekšējā kompetence izriet no Līguma nodaļām par tiesībām veikt uzņēmējdarbību un par pakalpojumiem; tā nedaudz atsaucas uz atvasinātajiem tiesību aktiem (i). Pēc tam attiecībā uz gadījumiem, kuros varētu uzskatīt, ka Kopienai nav pietiekošu pilnvaru uz īpašo Līguma noteikumu pamata, Komisija apgalvo, ka Kopiena var slēgt GATS saskaņā ar Līguma vispārīgiem noteikumiem, piemēram, tā 100.a un 235. pantu (ii).

i)     Kompetence, kas izriet no īpašiem Līguma noteikumiem

Komisija uzskata, ka Kopienas iekšējā kompetence aptver četrus GATS paredzētos pakalpojumu sniegšanas veidus. Pēc tās domām brīva pakalpojumu sniegšana Līguma nozīmē ietver “pārrobežu pakalpojumus” (skat., piemēram, 1974. gada 3. decembra spriedumu lietā 33/74 Van Binsbergen, Recueil, 1299. lpp.), kā arī “patēriņu ārvalstīs” GATS nozīmē (skat. 1991. gada 26. februāra spriedumu tā dēvētajā “Tūrista ceļveža” lietā C‑154/89 Komisija/Francija, Recueil, I‑659. lpp., 9. un 10. punkts). Līguma noteikumi attiecībā uz brīvu pakalpojumu sniegšanu (59. un 60. panta trešā daļa) un attiecībā uz tiesībām veikt uzņēmējdarbību (52. un 58. pants kopā ar 66. pantu) aptver arī pakalpojumus, ko sniedz, izmantojot komerciālu pārstāvniecību (trešais pakalpojumu veids, uz ko attiecas GATS), vai saistībā ar fizisku personu pārvietošanos (ceturtais un pēdējais pakalpojumu veids, uz ko attiecas GATS).

Tāpēc Komisija, aizstāvot savu viedokli, min tikai tos noteikumus, kas attiecas tikai uz Kopienas dalībvalstu valstspiederīgajiem. Tā uzskata, ka nekādi Līguma to nodaļu noteikumi, kas attiecas uz tiesībām veikt uzņēmējdarbību un uz pakalpojumiem, tomēr nenoteic, ka Kopienas likumdevējam tam piešķirtās pilnvaras ir jāpiemēro tikai Kopienas iekšienē. Komisija arī uzsver, ka lietā AETR Tiesas prakses būtība ir rast piemērošanu tajos gadījumos, kad Līgumā ir skaidri paredzēta tikai iekšēju noteikumu pieņemšana.

Komisija norāda, ka tāpat kā Līguma nodaļā par brīvu pakalpojumu sniegšanu pakalpojuma jēdziens GATS aptver pakalpojumus visos sektoros, izņemot pakalpojumus, ko sniedz, “realizējot valsts varas pilnvaras” (GATS 1. panta 3. punkta b) apakšpunkts). Pēc Komisijas domām, šis izņēmums ir ieviests, lai izvairītos no pretrunām ar EK līguma noteikumiem, kuros pakalpojumu jomā neietilpst darbības, kas saistītas ar valsts varu.

Komisija secina, ka no tā, ka Kopienu tiesībās Tiesas prakse uzliek dalībvalstīm pienākumu “veikt visus pasākumus, procesuālus vai pēc būtības, kas var garantēt Kopienu tiesību efektivitāti”, izriet Kopienas kompetence uzņemties šāda veida saistības starptautiskā nolīgumā. Tāpēc tā uzskata, ka GATS VI panta 2. punkta a) apakšpunkts, kas uzliek PTO dalībvalstīm pienākumu uzturēt vai izveidot tiesas vai procedūras, ar ko varēs pārskatīt administratīvos lēmumus, kas skar tirdzniecību ar pakalpojumiem, ir Kopienas ekskluzīvā kompetencē.

Pārejot pie GATS XVI panta, kas attiecas uz īpašu saistību uzņemšanos sakarā ar tirgus pieejamību, Komisija uzskata, ka Kopienas iekšienē Kopienai ir pilnvaras, kas vajadzīgas, lai atceltu kvantitatīvos ierobežojumus tirgus pieejamībai, kuri šajos noteikumos minēti (kvotas, maksimālais pakalpojumu sniedzēja nodarbināto personu skaits, obligāti uzņēmumu veidi dažu pakalpojumu sniedzējiem utt.).

Kopš Māstrihtas līguma Kopienai tās iekšienē ir arī likumdošanas pilnvaras, kas pilnībā aptver GATS XI pantu. Tajā noteikts, ka PTO dalībvalstis nedrīkst piemērot ierobežojumus attiecībā uz starptautiskajiem pārvedumiem un maksājumiem par norēķinu operācijām saistībā ar to specifiskajām saistībām, izņemot tādus ierobežojumus, ko atļauj XII pants (maksājumu bilances līdzsvara aizsardzība). Arī Kopienu tiesībās visi ierobežojumi kapitāla apritei un maksājumiem starp dalībvalstīm, kā arī starp dalībvalstīm un trešām valstīm ir aizliegti (EK līguma 73.b panta 1. un 2. punkts). Turklāt Līguma 73.c panta 2. punkts piešķir Padomei vajadzīgās pilnvaras, lai tā varētu pieņemt pasākumus attiecībā uz kapitāla apriti uz trešajām valstīm vai no tām, ja tā notiek saistībā ar tiešām investīcijām.

Attiecībā uz diplomu, licenču un sertifikātu atzīšanu (GATS VII pants) Komisija apgalvo, ka Kopienai ir iekšējas pilnvaras, pamatojoties uz Līguma 49., 57. un 66. pantu, un ka tā šīs pilnvaras turklāt jau ir īstenojusi.

Komisija šajā sakarā norāda uz Padomes 1988. gada 21. decembra Direktīvu 89/48/EEK par vispārēju sistēmu tādu augstākās izglītības diplomu atzīšanai, ko piešķir par vismaz trīs gadu profesionālo izglītību (OV 1989, L 19, 16. lpp.), un Padomes 1992. gada 18. jūnija Direktīvu 92/51/EEK par otro vispārējo sistēmu profesionālās izglītības un mācību atzīšanai (OV L 209, 25. lpp.).

Komisija gan atzīst, ka vispārējā savstarpējās atzīšanas sistēma, kas izveidota ar šīm divām direktīvām, neattiecas uz kvalifikāciju vai profesionālo pieredzi, kas gūta trešā valstī. Tomēr tā uzskata, ka no 1994. gada 9. februāra ratio decidendi spriedumam lietā C‑154/93 Tawil-Albertini (Recueil, I‑451. lpp.) skaidri izriet, ka Kopienas līmenī var veikt pasākumus, kas saistīti ar trešās valstīs iegūtu kvalifikāciju atzīšanu (sprieduma 11.–15. punkts).

Visbeidzot, Kopienai attiecībā uz visiem pārvadājumu veidiem tās iekšienē ir plašas pilnvaras pieņemt pasākumus, kas vajadzīgi, lai sasniegtu īpašos mērķus, kurus paredz tās īstenojamā kopējā politika (EK līguma 74. un nākošie panti). Visi pārvadājumu veidi katrā ziņā ir pakalpojumu sniegšana, kurai ir īpaši vajadzīga starptautiska rīcība, lai sasniegtu Līgumā noteiktos mērķus. Tādējādi ar minēto Regulu Nr. 4055/86 ir pieņemti noteikumi, ar ko brīvas pakalpojumu sniegšanas principu piemēro jūras pārvadājumiem starp dalībvalstīm un trešām valstīm. Turklāt Kopiena jau esot plaši izmantojusi savas pilnvaras starptautiskā mērogā.

ii)  Pilnvaras, kas izriet no vispārīgiem noteikumiem (EK līguma 100.a un 235. pants)

Attiecībā uz gadījumiem, kad pilnvaras, kas Kopienai rodas no EK līguma īpašajiem noteikumiem, neaptver visu GATS jomu, Komisija apgalvo, ka, lai to panāktu, var atsaukties uz Līguma 100.a pantu. Pēc Komisijas domām, šis pants “skaidri” uzliek Padomei juridisku pienākumu rīkoties, lai nodrošinātu iekšējā tirgus izveidi un darbību.

Savukārt Komisija apgalvo, ka tad, ja šis pamatojums tiktu uzskatīts par nepietiekamu, būtu jāatsaucas uz Līguma 235. pantu, lai Kopienas iestādēm piešķirtu vajadzīgās ārējās pilnvaras. Ja ir izpildīti 235. panta nosacījumi, dalībvalstīm faktiski neesot tiesību īstenot kopīgu rīcību, izmantojot nolīgumu, kas noslēgts ārpus Kopienas. Taču Komisija uzskata, ka šie nosacījumi ir izpildīti. Vajadzība noslēgt nolīgumu netiek apstrīdēta – tas veicina Līguma mērķu sasniegšanu un ir tiešā saistībā ar kopējā tirgus darbību. Dalībvalstu vienpusēja rīcība ārpus Kopienas ne tikai nevar veicināt Kopienas īpašo mērķu sasniegšanu, bet, iespējams, var tam pat traucēt un izraisīt iekšējā tirgus apdraudējumu un pakāpenisku sabrukumu.

b)     Kopienas ārējās darbības nepieciešamība

Pirmkārt, Komisija uzsver, ka tad, ja Kopiena būtu līgumslēdzēja puse līdztekus savām dalībvalstīm, tiktu nelabvēlīgi ietekmēta iekšējā tirgus kohēzija. Šajā sakarā tā min trīs argumentus.

Vispirms, kā piemēru ņemot finanšu pakalpojumus, tā uzsver, ka tad, ja dalībvalstu kompetence tiktu atzīta, divpusējās sarunās ar trešām valstīm tās dalībvalstis, kurās ir attīstīti finanšu centri, varētu nostāties spēcīgākās pozīcijās. Par saviem salīdzinoši devīgajiem piedāvājumiem tās varētu pretī saņemt vissvarīgākās koncesijas. Šo valstu pakalpojumu sniedzēji tādējādi nesamērīgi uzlabotu savu konkurētspēju, salīdzinot ar pakalpojumu sniedzējiem no citām dalībvalstīm. Komisija uzskata, ka tas ir tieši tas, ko iepriekš minētā Otrā direktīva 89/646 par kredītiestāžu darbību mēģināja novērst. Šī direktīva, ar kuru saskaņoti atļaujas piešķiršanas nosacījumi Kopienas iekšienē, ietver arī normas par tirdzniecību ar finanšu pakalpojumiem ar trešām valstīm (skat. III sadaļas, kas veltīta attiecībām ar trešām valstīm, 8. un 9. punktu). Tā paredz novērst atšķirības starp nosacījumiem, kurus izpildot, trešo valstu bankām ir pieeja iekšējam tirgum, un atbilstoši, ka visas trešās valstis Kopienas kredītiestādēm, lai arī no kuras dalībvalsts tās nebūtu, piešķir pieeju, kas līdzvērtīga tai, kādu Kopiena piešķir to kredītiestādēm. Attiecībā uz šo pēdējo jautājumu, ja Komisija konstatē, ka kāda trešā valsts šādu pieeju nepiešķir, “tā var iesniegt priekšlikumu Padomei ar mērķi saņemt pilnvarojumu veikt atbilstošas sarunas, lai panāktu līdzvērtīgas konkurences iespējas Kopienas kredītiestādēm” (skat. Otrās direktīvas 9. panta 3. punktu).

Turklāt Komisija uzsver, ka, tiklīdz kādā no dalībvalstīm tiks atvērtas trešo valstu kredītiestāžu filiāles, kas no tā brīža saskaņā ar Līguma 58. pantu tiks uzskatītas par Kopienai piederošām personām, tās varēs konkurēt ar citām dalībvalstu kredītiestādēm, kas šajā sakarā nevarēs neko iebilst.

Visbeidzot, Komisija norāda, ka nebūšot iespējams nolemt, ka, strikti ievērojot iepriekš minēto spriedumu AETR lietā, Kopienas kompetence aprobežojas tikai ar tām jomām, kas Kopienas iekšienē ir tikušas saskaņotas, zinot, ka visi pakalpojumu sektori vēl nav tikuši saskaņoti. Ja šāds kompetences sadalījuma kritērijs tiktu pieņemts, tad tās valstis, kurās noteikumi, kas attiecas uz galvenajiem pakalpojumu sektoriem ir saskaņoti, būtu pilnībā pakļautas Kopienas disciplīnai, bet savukārt tās valstis, kurās noteikumi, kas attiecas uz galvenajiem pakalpojumu sektoriem, nav saskaņoti vai ir saskaņoti tikai nedaudz, varēti gandrīz brīvi risināt sarunas par nolīgumu slēgšanu. Komisija uzskata, ka šāda situācija liegs Kopienai iespēju veikt pārrunas tā, lai attiecībā uz visu dalībvalstu interesēm un visām pakalpojumu nozarēm tiktu ievērots līdzsvars.

Otrkārt, Komisija apgalvo, ka gadījumā, ja dalībvalstis saglabātu kompetenci, tas varētu ietekmēt vai mainīt Kopienas pastāvošos noteikumus. Šajā sakarā Komisija izvirza trīs argumentus.

Vispirms Komisija norāda, ka trīs gadus pēc PTO nolīguma stāšanās spēkā PTO dalībvalstis varēs vienpusēji mainīt savu specifisko saistību grafiku, ieviešot kompensējošus pielāgojumus attiecībā uz GATS dalībvalstīm, kuras savukārt varēs atsaukties uz to, ka ar šīm izmaiņām tiek “anulētas vai pārkāptas” viņu tiesības. Tā kā šīs kompensācijas GATS sistēmā var izpausties vienīgi kā likumdošanas vai reglamentējošo noteikumu grozījumi (piemēram, lai mīkstinātu tirgus pieejamības nosacījumus kādā pakalpojumu sektorā), Komisija uzskata, ka tie ietekmēs Kopienas tiesību aktus vai izmainīs to nozīmi. Šī iemesla dēļ dalībvalstīm nevar atzīt tiesības slēgt GATS.

Turklāt Komisija uzskata, ka tam, lai starptautiskie nolīgumi spētu ietekmēt pastāvošos Kopienas noteikumus, nav nemaz nepieciešams, lai tie minētajiem noteikumiem būtu pretrunā. Pietiek, ka tie skar jomu, ko jau “lielā mērā” aptver Kopienas noteikumi (skat. 1993. gada 19. marta atzinumu 2/91, Recueil, I‑1061. lpp., 25. un 26. punkts). Taču to jomu, uz kuru attiecas GATS, pilnībā aptver Kopienas noteikumi.

Visbeidzot, Komisija atzīmē, ka principā nekādas izmaiņas specifiskajās saistībās nav iespējamas pirmo trīs gadu laikā pēc PTO nolīguma un tā pielikumu stāšanās spēkā. No tā izriet, ka tad, ja dalībvalstis noslēgtu PTO nolīgumu pašas savā vārdā, tās visā šajā periodā varētu atsaukties uz iespējamām nesaskaņām starp Kopienas tiesību aktiem un savām saistībām, kas noteiktas GATS, un nepiemērot Kopienu tiesības.

2.     Apsvērumus iesniegušo lietas dalībnieku nostājas

Padome un valdības, kuras iesniegušas apsvērumus, apstrīd Komisijas nostāju.

Valstis, tāpat kā Padome neizvirza nekādus argumentus attiecībā uz to, ka vajadzīga Kopienas ārēja darbība. Ar kādiem argumentiem valstis un Padome mēģina atspēkot tēzi par Kopienas kompetenci, kas, pēc Komisijas domām, ir balstīta uz Līguma īpašajiem noteikumiem vai uz būtībā vispārīgiem EK līguma 100.a un 235. panta noteikumiem?

i) Pilnvaras, kas izriet no EK līguma vispārīgiem noteikumiem

Pirmkārt, Padome, Spānijas valdība un Portugāles valdība apgalvo, ka GATS pakalpojumu jēdziens ir plašāks nekā Kopienu tiesībās. Līgums atšķirībā no GATS neattiecas uz bezmaksas pakalpojumu sniegšanu (Līguma 60. pants).

Padome uzskata, Komisija dzēš jebkādu atšķirību starp režīmu, kas piemērojams dalībvalstu personām un sabiedrībām, un režīmu, kas piemērojams trešo valstu personām un sabiedrībām. Padome norāda, ka Līguma pantos, kas attiecas uz tiesībām veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību, nav nekas teikts par to, kāds režīms jāpiemēro trešo valstu personām un sabiedrībām. Līguma 59. panta 2. punkts ir vienīgais izņēmums. Šis noteikums veido īpašu juridisko bāzi tiesību aktu pieņemšanai attiecībā uz trešo valstu pakalpojumu sniedzējiem ar nosacījumu, ka tie jau ir sākuši uzņēmējdarbību Kopienā. Gadījumā, ja, kā to apgalvo Komisija, Kopienai jau būtu iekšējā kompetence attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem pakalpojumu sniegšanas brīvības un brīvības veikt uzņēmējdarbību jomā, šis pants būtu pilnīgi lieks.

Padome uzskata, ka Kopienu tiesības attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem regulē tikai tos jautājumus, kas saistīti ar nākamā uzņēmuma dibināšanu un pakalpojumu sniegšanu, kas notiek jau pēc uzņēmējdarbības sākšanas Kopienā. Attiecībā uz “komerciālo pārstāvniecību” Padome nošķir trešo valstu sabiedrību meitas sabiedrības no tādām, kas ir tikai trešo valstu sabiedrību filiāles. Padome piekrīt, ka Kopienu tiesības var tikt piemērotas trešo valstu sabiedrību meitas sabiedrībām Kopienā. Turpretī uzņēmumi, kas ir tikai trešo valstu sabiedrību filiāles, kas nodibinātas Kopienā, ir dalībvalstu kompetencē, jo Līguma 58. pants attiecas tikai uz sabiedrībām.

Padome apstrīd, ka specifiskās saistības, kas saistītas ar pakalpojumu tirgus pieejamību, ir Kopienas kompetencē. Pēc daudzkārtējām sarunām specifisko saistību grafiki ir iesniegti gan Kopienas, gan dalībvalstu vārdā, un katra dalībvalsts uz šīm saistībām ir attiecinājusi atšķirīgus ierobežojumus un nosacījumus. Padome uzsver, ka, pārskatot dokumentu, kurā iekļautas specifiskās saistības pakalpojumu jomā un ko tā uzskata par ļoti svarīgu, var uzreiz pamanīt, ka tas attiecas tieši uz valstu tiesību aktiem. Tātad Kopienas un dalībvalstu piedāvātās specifiskās saistības ir galvenokārt dalībvalstu kompetencē. Pēc Padomes domām, jau ar to vien, ka pastāv šāds grafiks, pietiek, lai varētu atbildēt uz jautājumiem, kas iesniegti Tiesā.

Spānijas valdība uzskata, ka vairākas GATS daļas aptver jomas, kurās Kopienai tās iekšienē nav nekādas kompetences. Tādējādi dalībvalstu kompetencē ir GATS noteikumi, kas attiecas uz:

– pakalpojumu sniegšanu, ko veic trešo valstu sabiedrības, kas vēlas sākt uzņēmējdarbību Kopienā (komerciālā pārstāvniecība);

– pakalpojumu sniegšanu, izmantojot fizisku personu – trešo valstu valstspiederīgo – kustību;

– bezmaksas pakalpojumu sniegšanu;

– saistībām par tādu trešo valstu personu kapitāla apriti, kas nav sākušas uzņēmējdarbību Kopienā (GATS XI pants), zinot, ka Līguma 67. pants liek atcelt ierobežojumus tikai tā kapitāla apritei, kurš pieder dalībvalstu rezidentiem;

– saistībām par trešās valstīs iegūto diplomu vai sertifikātu atzīšanu.

Portugāles valdība uzsver, ka visi pakalpojumu sniegšanas veidi, uz kuriem attiecas GATS, izņemot “pārrobežu pakalpojumus”, ir dalībvalstu kompetencē.

Tā uzstāj, ka “starptautisko pakalpojumu liberalizācijas vissvarīgākie un visjutīgākie jautājumi ir saistīti ar noteikumiem par trešo valstu sabiedrību tiesībām veikt uzņēmējdarbību un ar režīmu, kas piemērojams trešo valstu neatkarīgajiem speciālistiem un šo valstu sabiedrību nodarbinātajiem darba ņēmējiem”. Portugāles valdība uzskata, ka šie jautājumi ir dalībvalstu kompetencē.

Dānijas valdība uzskata, ka nav nekādu šaubu par to, ka Kopienas tiesību akti, kas pieņemti pakalpojumu nozarē, attiecas tikai uz dažām jomām. Savukārt akti, kas šajās jomās pieņemti, attiecas tikai uz atsevišķiem pakalpojumu sniegšanas aspektiem. No tā izriet, ka dalībvalstīm ir kompetence slēgt starptautiskus nolīgumus gan tajās jomās, kur nav Kopienas noteikumu, gan jomās, kur Kopienas noteikumi pastāv, bet ir nepilnīgi.

Nīderlandes valdība atbalsta Padomes nostāju un norāda uz gadījumu, kad dalībvalstīm ir ekskluzīva kompetence, t.i., attiecībā uz fizisko personu kustību no trešām valstīm uz Kopienu (darba ņēmēju mobilitāte).

Apvienotās Karalistes valdība kopumā uzskata, ka Kopienai ir kompetence piedalīties GATS slēgšanā, pamatojoties uz EK līguma 54., 57., 66., 75., 84., 99. un 100.a pantu. Daži nolīguma aspekti ir Kopienas kompetences jomā, uz kuru attiecas Kopienas noteikumi un kurā tā ir pieņēmusi iekšējus pasākumus. Tomēr Kopienas noteikumi nav pieņemti visās ekonomikas darbības jomās, kas iekļautas GATS. Gadījumos, kad ir pieņemti Kopienas noteikumi, tie bieži vien ir saskaņošanas pasākumi, kas paredz minimālās normas, ko dalībvalstis drīkst pārsniegt. No tā izriet, ka dalībvalstīm arī pašām ir kompetence piedalīties GATS slēgšanā.

Apvienotā Karaliste, pirmkārt, uzsver, ka ne nodaļa par uzņēmējdarbību, ne arī nodaļa par pakalpojumiem neregulē:

– pakalpojumu sniegšanu no trešās valsts teritorijas dalībvalstu teritorijā (GATS I panta 2. punkta a) apakšpunkts);

– pakalpojumu sniegšanu, ko veic trešo valstu pakalpojumu sniedzēji, izmantojot komerciālo pārstāvniecību (tādu sabiedrību, uz ko neattiecas EK līguma 58. pants) dalībvalsts teritorijā (GATS I panta 2. punkta c) apakšpunkts);

– pakalpojumu sniegšanu, ko veic trešo valstu pakalpojumu sniedzēji, izmantojot trešās valsts fizisko personu klātbūtni dalībvalsts teritorijā (GATS I panta 2. punkta d) apakšpunkts).

Apvienotās Karalistes valdība īpaši uzsver, ka nav tāda Līguma panta, kurā būtu iekļauti noteikumi par to, kā trešo valstu fiziskās un juridiskās personas, kas vēlas nodarboties ar pakalpojumu sniegšanu dalībvalstīs, var sākt uzņēmējdarbību. Tā uzsver, ka līguma 59. panta otrā daļa attiecas tikai uz tiem trešo valstu pilsoņiem, kas jau veic uzņēmējdarbību Kopienā. Tā kā nav Kopienas iekšējās likumdošanas, šie jautājumi paliek dalībvalstu kompetencē.

Attiecībā uz meitas sabiedrībām un filiālēm Apvienotās Karalistes valdība tomēr atzīst, ka Kopienas iestādes ir pieņēmušas pasākumus, kas nosaka “noteikumus, kas ir saistīti ar Kopienas ārējās kompetences īstenošanu attiecībā uz to, kā trešo valstu pilsoņi sāk uzņēmējdarbību Kopienā”, pamatojoties uz EK līguma 57. panta 2. punktu.

Tādējādi 9. panta 3. punkts Padomes 1977. gada 12. decembra Pirmajā direktīvā 77/780/EEK, kas koordinē normatīvos un administratīvos aktus attiecībā uz kredītiestāžu darbības uzsākšanu un izvēršanu (OV L 322, 30. lpp.), paredz, ka “[..] Kopiena var ar līgumiem, ko saskaņā ar Līgumu noslēdz ar vienu vai vairākām trešām valstīm, piekrist piemērot noteikumus, kas, pamatojoties uz savstarpējības principu, piešķir to kredītiestāžu filiālēm, kuru pārvaldes struktūras ir ārpus Kopienas, vienādu režīmu visā Kopienas teritorijā”. Tāpat arī iepriekš minētajā direktīvā 89/646 ietvertā 8. un 9. panta mērķis ir garantēt, lai Kopienas kredītiestādēm, kas veic darbību trešās valstīs, būtu tādas pašas iespējas kā trešo valstu sabiedrībām, kas ir tādu Kopienas sabiedrību mātes sabiedrības, kuras ir uzskatāmas par sabiedrībām Līguma 58. panta nozīmē.

Līdzīgi nosacījumi esot arī apdrošināšanas nozarē. Piemēram, 32. pants Padomes 1979. gada 5. marta Direktīvā 79/267/EEK par normatīvo un administratīvo aktu koordināciju attiecībā uz uzņēmējdarbības sākšanu un veikšanu tiešajā dzīvības apdrošināšanā (OV L 63, 1. lpp.) paredz, ka “Līgumos, kurus Kopiena saskaņā ar Līgumu slēdz ar vienu vai vairākām trešām valstīm, tā var piekrist noteikumiem, kas atšķiras no šajā iedaļā paredzētajiem, lai, ievērojot savstarpīgumu, nodrošinātu pietiekamu aizsardzību apdrošinājuma ņēmējiem dalībvalstīs”. Un 3. punkts 32.b pantā, kas ieviests ar Padomes 1990. gada 8. novembra Direktīvu 90/619/EEK (OV L 330, 50. lpp.), paredz, ka tad, “ja [..] Komisija konstatē, ka kāda trešā valsts nenodrošina Kopienas apdrošināšanas uzņēmumiem tikpat efektīvu pieeju tirgum, kā Kopiena nodrošina šīs trešās valsts apdrošināšanas uzņēmumiem, Komisija var iesniegt Padomei priekšlikumu piešķirt pilnvaras sarunām, kas Kopienas apdrošināšanas uzņēmumiem panāktu līdzvērtīgas konkurences iespējas. Padome lemj ar kvalificētu balsu vairākumu”.

Attiecībā uz trešo valstu fizisko personu uzņēmējdarbības sākšanu Apvienotās Karalistes valdība norāda uz to, ka ir arī viens atvasināto tiesību aktu noteikums.

1. panta c) apakšpunkts Padomes 1973. gada 21. maija Direktīvā 73/148/EEK par dalībvalstu pilsoņu pārvietošanās un uzturēšanās Kopienā ierobežojumu atcelšanu saistībā ar uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanu (OV L 172, 14. lpp.), kas pieņemta, pamatojoties uz 54. panta 2. punktu un 63. panta 2. punktu, piešķir uzturēšanās tiesības trešo valstu pilsoņu laulātajiem un bērniem.

Apvienotās Karalistes valdība piebilst, ka šie noteikumi, kas pēc būtības ir izņēmums trešo valstu juridisko un fizisko personu uzņēmējdarbības sākšanas jomā, bieži vien tiek piemēroti ierobežoti.

Tādējādi iepriekš minētās Pirmās direktīvas 77/780 par kredītiestāžu darbību III sadaļa neliedzot dalībvalstīm attiecībā uz trešo valstu kredītiestāžu filiālēm, kad tās uzsāk un turpina savu darbību Kopienā, piemērot stingrākus noteikumus nekā Kopienas kredītiestāžu filiālēm (šajā sakarā skat. iepriekš minētās otrās direktīvas 89/646 apsvērumus un devīto apsvērumu Padomes 1992. gada 10. novembra direktīvai 92/96/EEK apdrošināšanas jomā, OV L 360, 1. lpp.).

Apvienotās Karalistes valdība secina, ka, izņemot šos izņēmuma noteikumus, tas, kā trešo valstu juridiskās un fiziskās personas sāk uzņēmējdarbību, ir joma, kurā dalībvalstīm ir pagaidu kompetence.

Tālāk Apvienotās Karalistes valdība analizē dalībvalstu un Kopienas attiecīgo kompetenci attiecībā uz režīmu, kam pakļautas trešo valstu sabiedrību meitas sabiedrību un filiāļu darbības pēc uzņēmējdarbības sākšanas Kopienā.

Attiecībā uz iekšējo kompetenci tā norāda, ka, tiklīdz kādā trešā valstī reģistrētu sabiedrību meitas uzņēmumi vai filiāles tiek nodibinātas kādā no dalībvalstīm, tā saskaņā ar nodaļām par tiesībām veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumiem jautājumi, kas ir saistīti ar šo meitas uzņēmumu vai filiāļu darbības regulēšanu, nonāk Kopienas kompetencē. Apvienotās Karalistes valdība uzsver arī, ka vairākās nozarēs Kopiena šo kompetenci ir izmantojusi.

Tā, piemēram, Padomes 1989. gada 13. februāra Direktīva 89/117/EEK (OV 1989, L 44, 40. lpp.) par pienākumiem saistībā ar gada pārskata dokumentu publicēšanu (OV L 44, 40. lpp.) tiek piemērota ne tikai Kopienas sabiedrību filiālēm, bet arī trešo valstu sabiedrību filiālēm (1. un 3. pants). Tāpat Padomes 1989. gada 21. decembra Vienpadsmitā direktīva 89/666/EEK par informācijas sniegšanas prasībām attiecībā uz filiālēm, ko kādā dalībvalstī atvērušas noteiktu veidu sabiedrības, uz kurām attiecas citas valsts tiesību akti (OV L 395, 36. lpp.), tiek piemērota trešo valstu sabiedrību filiālēm (7.–10. pants). Arī iepriekš minētās Pirmās direktīvas 77/780 par kredītiestāžu darbību un iepriekš minētās direktīvas 79/267 par apdrošināšanu III sadaļā ir iekļauti noteikumi, kas attiecas uz tādu sabiedrību filiālēm, kuru juridiskā adrese atrodas ārpus Kopienas.

Tomēr attiecībā uz pārējo, ņemot vērā, ka nav Kopienas iekšējās likumdošanas, režīms, kam pakļauta trešās valsts sabiedrības meitas uzņēmuma vai filiāles darbība, joprojām ir dalībvalstu kompetencē.

Attiecībā uz GATS VI panta 2. punkta a) apakšpunktu (par tādu tiesu vai procedūru uzturēšanu vai izveidošanu, kas nodrošina pakalpojumu tirdzniecību ietekmējošu lēmumu pārbaudi) Apvienotās Karalistes valdība apgalvo, ka jautājumi attiecībā uz kompetenci, procedūru un tiesiskās aizsardzības veidiem paliek dalībvalstu kompetencē, izņemot dažus atvasināto tiesību aktu noteikumus, ar ko tiek saskaņotas iekšējās procedūras un tiesiskās aizsardzības veidi.

Šajā sakarā Apvienotās Karalistes valdība min Padomes 1989. gada 21. decembra Direktīvu 89/665/EEK par to normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu, kuri attiecas uz izskatīšanas procedūru piemērošanu, piešķirot piegādes un uzņēmuma līgumus valsts vajadzībām (OV L 395, 33. lpp.). Apvienotās Karalistes valdība tomēr precizē, ka šī direktīva ir tikai daļējas saskaņošanas pasākums, kas dalībvalstīm ļauj pašām lielā mērā izvēlēties līdzekļus tās mērķu sasniegšanai.

Apvienotās Karalistes valdība no tā secina, ka dalībvalstu kompetencē ir piedalīties GATS slēgšanā jomā, uz ko attiecas minētā nolīguma VI panta 2. punkta a) apakšpunkts.

Visbeidzot, pārejot uz GATS VII pantu (diplomu un kvalifikāciju atzīšana), Apvienotās Karalistes valdība norāda, ka, lai gan Kopienas noteikumi paredz savstarpēji saskaņot un atzīt kvalifikāciju, kas iegūta dalībvalstīs, kvalifikācija, kas iegūta trešās valstīs, paliek pēdējo kompetencē. Šajā sakarā Apvienotās Karalistes valdība atsaucas uz iepriekš minēto spriedumu lietā Tawil‑Albertini.

i)     ii) Kompetence, kas izrietot no Līguma vispārēja rakstura noteikumiem (EK līguma 100.a un 235. pants)

Padome apstrīd, ka līguma 100.a un 235. pants Kopienas likumdevējam uzliktu juridisku pienākumu rīkoties. To pieļaut nozīmētu dzēst atšķirību starp kompetences esību un tās īstenošanu un nonākt acīmredzamā pretrunā Līguma 3.b pantam, kas nosaka subsidiaritātes principu.

Apvienotās Karalistes valdība uzsver, ka Tiesa nav atzinusi, ka direktīvas, ar kurām tiek noteiktas minimālās normas, var būt Kopienas ekskluzīvas kompetences avots (skat. 21. punktu iepriekš minētajā atzinumā 2/91). Ekskluzīva ārējā kompetence var balstīties tikai uz ekskluzīviem iekšējiem saskaņošanas pasākumiem. Tāpēc vēl jo vairāk nav iespējams, ka ekskluzīva ārējā kompetence varētu rasties vienīgi no 100. panta.

Francijas valdība līguma 235. pantu neinterpretē tāpat kā Komisija. Atšķirībā no Komisijas tā uzskata, ka Padomei ir ievērojamas tiesības novērtēt, vai, lai īstenotu kādu no Kopienas mērķiem, ir vajadzīga Kopienas rīcība. Francijas valdība uzskata, ka šajā gadījumā šāda vajadzība nav radusies.

Vācijas valdība paskaidro, ka 235. pants nevar Kopienai piešķirt pilnvaras nozarēs, kas ir ekskluzīvā dalībvalstu kompetencē, un ka pasaules mēroga pakalpojumu tirdzniecības liberalizācija nekādā ziņā nav viens no Kopienas mērķiem.

Portugāles valdība apstrīd, ka no līguma 235. panta – kā to, šķiet, apgalvo Komisija – noteiktā jomā Kopienas iekšienē vai ārpus tās varētu izrietēt obligāta un ekskluzīva kompetence. Tā norāda šādus iemeslus.

No vienas puses, Padome var brīvi izvēlēties, kāda veida līdzekļi ir vispiemērotākie Kopienas mērķu īstenošanai. Tā var, piemēram, starptautisku vai iekšēju iemeslu dēļ dot priekšroku Kopienas un dalībvalstu savstarpējas sadarbības mehānismam, kas ārējo attiecību jomā izraisītu jauktu nolīgumu slēgšanu. Tāds esot bijis Tiesas viedoklis, kad tā lēmusi, ka, “lai gan 235. pants ļauj Padomei veikt visus “attiecīgos pasākumus” arī ārējo attiecību jomā, šis pants nerada nekādus pienākumus, bet gan piešķir Padomei iespēju, kuras neizmantošana nevar ietekmēt sarunu rezultātus” (iepriekš minētā sprieduma AETR lietā 95. punkts). No otras puses, 235. pants nepieļauj, ka atlikusī dalībvalstu kompetence tiktu nodota Kopienai. Tam būtu vajadzīga Līgumu pārskatīšana.

Spānijas valdība uzskata, ka Līguma 100.a un 235. pants ir divi no daudziem citiem Līguma noteikumiem, kas juridiski pamato Kopienas kompetenci.

Eiropas Parlaments uzsver, ka iespēju izmantot EK līguma 235. pantu nevar interpretēt kā ierobežojumu Parlamenta brīvībai atteikties dot piekrišanu nolīgumam, ja tas to uzskata par nepieņemamu, ņemot vērā dibināšanas Līguma mērķus un pilsoņu intereses.

C –  TRIPs līgums

1.     Komisijas nostāja

Tieši tāpat kā attiecībā uz GATS Komisijas argumentāciju var iedalīt divās daļās. Pirmajā daļā Komisijas mērķis ir identificēt iestāžu iekšējo kompetenci, uz kuru var balstīt Kopienas kompetenci starptautiskā līmenī. Otrajā daļā tās mērķis ir pārliecināt par to, ka ir vajadzīga Kopienas rīcība, vai brīdināt par risku, ko var izraisīt nesaskaņota dalībvalstu rīcība attiecībā pret trešām valstīm.

a)     Iekšējās kompetences esība

Komisija vispirms cenšas pierādīt, ka Kopienas kompetence Kopienas iekšienē rodas no atvasinātiem tiesību aktiem, kas pastāv intelektuālā īpašuma jomā (i). Tālāk – gadījumā, ja tiktu nolemts, ka Kopienai, pamatojoties uz atvasinātiem tiesību aktiem, nav pietiekošu pilnvaru, – tā apgalvo, ka Kopiena varētu slēgt TRIPs līgumu, pamatojoties uz tādiem Līguma vispārīgiem noteikumiem kā 100.a un 235. pants (ii).

i)     Kompetence, kas izriet no atvasinātiem tiesību aktiem

Attiecībā uz TRIPs līgumu Komisija vispirms norāda, ka EK līguma 36. panta mērķis nav atstāt noteiktus jautājumus ekskluzīvā dalībvalstu kompetencē (skat. 1991. gada 4. oktobra spriedumu lietā C‑367/89 Richardt un “Les Accessoires Scientifiques”, Recueil, I‑4621. lpp., 19.–21. punkts).

Tālāk tā ļoti precīzi punktu pēc punkta salīdzina TRIPs līgumu un atbilstošos Kopienas tiesību aktu noteikumus un vispārīgi secina, ka Kopienai ir ārējā kompetence, kas vajadzīga, lai slēgtu TRIPs līgumu visā tā kopumā.

1. Attiecībā uz autortiesībām (TRIPs II nodaļas 1. sadaļas 9.–14. pants) Komisija vispirms atzīst, ka Kopiena nav ne Bernes konvencijas (konvencija par literāro un mākslas darbu aizsardzību, 1971. gada 24. jūlija Parīzes Akts), ne Romas konvencijas līgumslēdzēja puse (1961. gada 26. oktobra starptautiskā konvencija par izpildītāju, fonogrammu producentu un raidorganizāciju tiesību aizsardzību).

Tā uzsver, ka TRIPs līguma II nodaļas 1. sadaļa, kas attiecas uz autortiesībām un ar tām saistītām tiesībām, uzliek PTO dalībvalstīm pienākumu nodrošināt minimālu aizsardzību.

Tā atgādina, ka Padome autortiesību un ar tām saistīto tiesību jomā ir pieņēmusi vairākas direktīvas, kas, pēc Komisijas domām, Kopienā aptver jomas, uz kurām attiecas TRIPs līguma 10.–14. pants.

Tā, piemēram, 1. panta 1. punkts Padomes 1991. gada 14. maija Direktīvā 91/250/EEK par datorprogrammu tiesisko aizsardzību (OV L 122, 42. lpp.) atbilstot TRIPs līguma 10. panta 1. punktam, kas noteic, ka datorprogrammas tiek aizsargātas kā literāri darbi saskaņā ar Bernes konvenciju. Arī 2. pants Padomes 1992. gada 19. novembra Direktīvā 92/100/EEK par nomas tiesībām un patapinājuma tiesībām, un dažām blakustiesībām, kas attiecas uz autortiesībām intelektuālā īpašuma jomā (OV L 346, 61. lpp.), pēc Komisijas domām, atbilstot TRIPs līguma 11. pantam par nomas tiesībām. Savukārt minētās direktīvas 6. panta 1. punkts, 7. pants un 8. panta 1. punkts regulējot jomu, uz kuru attiecas TRIPs līguma 14. pants (blakustiesības). Padomes 1993. gada 29. oktobra Direktīva 93/98/EEK par autortiesību un dažu blakustiesību aizsardzības termiņu saskaņošanu (OV L 290, 9. lpp.) aptverot jomu, uz ko attiecas TRIPs līguma 12. pants par autortiesību aizsardzības termiņu. Visbeidzot, Komisija norāda, ka ir iesniegusi Padomē priekšlikumu direktīvai par datu bāzu tiesisko aizsardzību (OV C 308, 15.11.1993., 1. lpp.) ar mērķi padarīt skaidrāku datu bāzu aizsardzību no autortiesību viedokļa un nepieļaut, ka bez atļaujas tiek iegūta datu bāzēs iekļautā informācija. Komisija precizē, ka šis priekšlikums vēl nav pieņemts, bet uzsver, ka tas, ka Kopienai ir pilnvaras pieņemt šādu direktīvu, nav ticis apstrīdēts.

2. Attiecībā uz preču zīmēm (TRIPs II nodaļas 2. sadaļas 15.–21. pants) Komisija norāda, ka Kopienas iekšējā līmenī Padome ir pieņēmusi 1993. gada 20. decembra Regulu (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV 1994, L 11, 1. lpp.) un 1988. gada 21. decembra Pirmo direktīvu 89/104/EEK, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm (OV 1989, L 40, 1. lpp.).

Komisija atzīst, ka pirmā direktīva attiecas tikai uz tiem valstu noteikumiem, kas vistiešāk ietekmē iekšējā tirgus darbību, bet uzsver, ka Padome ir paudusi nodomu vēlāk pieņemt jaunas direktīvas, ar ko tiktu tuvināti valstu tiesību akti attiecībā uz preču zīmēm.

3. Attiecībā uz ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm un cilmes vietu nosaukumiem (TRIPs II nodaļas 3. sadaļas 22.–24. pants) Komisija apgalvo, ka Kopienas noteikumi, kas pieņemti šajā jomā, esot daudz precīzāki un plašāki nekā tie, kas noteikti atbilstošajā TRIPs līguma sadaļā.

Pirmkārt, Padomes 1978. gada 18. decembra Direktīva 79/112/EEK, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz gala patērētājiem paredzēto pārtikas produktu marķēšanu un noformēšanu, kā arī ar šiem produktiem saistīto reklāmu (OV 1979, L 33, 1. lpp.), aizliedzot jebkādu pārtikas produktu marķējumu, kas varētu pircēju maldināt attiecībā uz attiecīgā produkta izcelsmi vai cilmes vietu. Pēc tam Padome ir pieņēmusi 1992. gada 14. jūlija Regulu (EEK) Nr. 2081/92 par lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu un cilmes vietu nosaukumu aizsardzību (OV L 208, 1. lpp.). Visbeidzot, saistībā ar vīna tirgus kopējo organizāciju, vai pamatojoties uz Līguma 43. un 100.a pantu, Padome ir pieņēmusi vairākas regulas, kas skar vīnu un alkoholisko dzērienu apzīmējumus un noformējumu.

4. Attiecībā uz rūpniecisko dizainu (ko aptver TRIPs līguma II nodaļas 4. sadaļas 25. un 26. pants) Komisija norāda, ka tā, pamatojoties uz Līguma 100.a pantu, ir Padomei iesniegusi priekšlikumu par direktīvu attiecībā uz valstu tiesību aktu saskaņošanu rūpnieciskā dizaina jomā, kā arī priekšlikumu par regulu, ar ko tiktu izveidots Kopienas rūpnieciskā dizaina paraugs. Aizsardzības līmenis, ko paredz abi šie priekšlikumi, esot daudz augstāks nekā vispārīgie pienākumi, kas noteikti TRIPs līguma 25. un 26. pantā.

5. Attiecībā uz patentiem (ko aptver TRIPs līguma II nodaļas 5. sadaļas 27.–34. pants) Komisija norāda, ka gan 1973. gada 5. oktobra Minhenes konvencija par Eiropas patentu piešķiršanu, gan 1989. gada 15. decembra Luksemburgas nolīgums par Kopienas patentiem (OV L 401, 1. lpp.), ko dalībvalstis parakstījušas, bet kas vēl nav stājies spēkā, ir daļa no Kopienu tiesību sistēmas. Komisija uzsver, ka Kopiena var patentu tiesību jomā pieņemt noteikumus, ja šie noteikumi ir vajadzīgi labai iekšējā tirgus darbībai. Turklāt Padome ir pieņēmusi 1992. gada 18. jūnija Regulu (EEK) Nr. 1768/92 par papildu aizsardzības sertifikāta izstrādi zālēm (OV L 182, 1. lpp.) un pieņēmusi kopējo nostāju attiecībā uz priekšlikumu direktīvai par biotehnoloģijas izgudrojumu tiesisko aizsardzību, ar kuru saskaņo dalībvalstu tiesību aktus biotehnoloģijas iekārtu patentu jomā.

6. Attiecībā uz integrālo shēmu izkārtojuma dizainu (topogrāfiju) Komisija norāda, ka Kopienas iekšienē Padomes 1986. gada 16. decembra Direktīva 87/54/EEK par pusvadītāju izstrādājumu topogrāfiju tiesisko aizsardzību (OV 1987, L 24, 36. lpp.) atbilst TRIPs līguma II nodaļas 6. sadaļai (35.–38. pants attiecībā uz integrālo shēmu izkārtojuma dizainu).

7. Attiecībā uz TRIPs līguma III nodaļu, kurā iekļauti noteikumi par intelektuālā īpašuma tiesību realizācijas nodrošināšanu, Komisija uzsver, ka šajā jomā Kopienas pilnvaras Kopienas iekšienē ir tikpat plašas kā TRIPs līguma 41.–61. panta noteikumi. Tā piebilst, ka Kopiena jau ir īstenojusi savas pilnvaras, pieņemot iepriekš minēto Regulu Nr. 3842/86, kurā noteikti pasākumi, lai aizliegtu viltotu izstrādājumu laišanu brīvā apgrozībā.

Kopiena kopumā uzskata, ka visiem TRIPs līguma noteikumiem Kopienas iekšienē atbilst kāds no Kopienas atvasināto tiesību aktu noteikumiem.

ii)  Pilnvaras, kas izrietot no Līguma vispārīgiem noteikumiem (EK līguma 100.a un 235. pants)

Kopumā Komisija izmanto tos pašus argumentus par labu tam, ka TRIPs līguma slēgšanas juridiskajam pamatam jābūt 100.a pantam vai 235. pantam, kā tos, ko tā izvirzīja attiecībā uz GATS. Vienīgais arguments, kas attiecas tieši uz TRIPs līgumu, ir šāds. Tā kā TRIPs līgums nosaka tiesību normas jomās, kurās nav Kopienas saskaņošanas pasākumu, tā noslēgšana ļautu Kopienas iekšienē uzreiz īstenot attiecīgo tiesību aktu saskaņošanu un tādējādi dotu ieguldījumu iekšējā tirgus izveidošanā un darbībā.

b)     Kopienas ārējas darbības nepieciešamība

Komisija uzsver, ka tad, ja Kopiena līdztekus savām dalībvalstīm būtu tikai viena no daudzajām TRIPs līguma pusēm, iekšējā tirgus kohēzija tiktu apdraudēta divējādi. No vienas puses, no konkurences kropļojumiem ciestu iekšējais tirgus, un, no otras puses, tas mākslīgi kropļotu konkurences iespējas trešo valstu tirgū.

Komisija uzskata, ka pastāv šāds tirgus kropļojuma apdraudējums – ja dalībvalstīm būtu tiesības risināt sarunas un slēgt pašām savus nolīgumus jomā, uz kuru attiecas TRIPs līgums, tās varētu saviem uzņēmumiem nodrošināt labvēlīgāku konkurences stāvokli, salīdzinot ar citu dalībvalstu uzņēmumiem, un tādējādi to ekonomika gūtu priekšrocības, kas iekšējā tirgū nav saderīgas ar konkurenci bez kropļojumiem.

Komisija min piemēru atvasinātam tiesību aktam, kas dalībvalstīm neļauj brīvi slēgt divpusējus līgumus ar trešajām valstīm.

Saskaņā ar iepriekš minēto Direktīvu 87/54/EEK par pusvadītāju izstrādājumu topogrāfiju aizsardzību dalībvalstis šo aizsardzību uz trešo valstu valstspiederīgajiem var attiecināt, tikai ievērojot konkrētus nosacījumus. Šī direktīva jau vairākkārt ir tikusi izmantota, lai, pamatojoties uz savstarpīguma principu, pusvadītāju izstrādājumu topogrāfijas aizsardzību attiecinātu uz ierobežotu skaitu valstu, kuras atbilst direktīvā noteiktajiem kritērijiem un kurās Kopienas dalībvalstu valstspiederīgajiem nodrošināts tāds pats aizsardzības līmenis. Dalībvalstis nedrīkst neievērot tos Padomes lēmumus, ar kuriem šī aizsardzība tiek piedāvāta. Šīs prasības iemesls dots minētās direktīvas preambulā, kur norādīts, ka atšķirībām, kas raksturīgas tiesiskajai aizsardzībai, kas izriet no dalībvalstu tiesību aktiem, ir tieša negatīva ietekme uz kopējā tirgus darbību.

Attiecībā uz to, ka dalītas kompetences gadījumā varētu tikt apdraudēta Kopienas normu vispārējā saskaņotība, Komisija uzsver, ka tas, ka TRIPs līgumu pieņems gan dalībvalstis savā vārdā, gan Kopiena, var “ietekmēt” Kopienu tiesības jeb “mainīt to nozīmi” AETR Tiesas prakses nozīmē šādu iemeslu dēļ.

Pirmkārt, pat tad, ja TRIPs līgums nosaka tikai minimālās prasības, minētais nolīgums tomēr “ietekmētu” Kopienu tiesības jomās, kurās aizsardzības līmenis, ko paredz Kopienu tiesības, ir zemāks par līmeni, ko paredz TRIPs līgums.

Otrkārt, pat tad, ja TRIPs līgums paredz tikai minimālu aizsardzības līmeni, tas būtu jāattiecina uz visām minētā nolīguma dalībvalstīm. Ja dalībvalstīm būtu tiesības ārpus Kopienas slēgt nolīgumus ar trešām valstīm, lai uz trešo valstu personām attiecinātu intelektuālā īpašuma aizsardzību, tad, iespējams, starp dalībvalstu ārējiem režīmiem šajā jomā un Kopienas režīmu rastos dažādība un konflikti.

Treškārt, pat tad, ja TRIPs līgums paredz tikai minimālās prasības, Kopienas tiesību akti šajā jomā savukārt nenosaka minimālo aizsardzības līmeni. Atsaucoties uz iepriekš minēto atzinumu 2/91, kurā Tiesa esot uzskatījusi, ka tikai tas vien, ka uz vienu un to pašu jomu vienlaicīgi attiecas gan starptautiskie noteikumi, gan Kopienas noteikumi, var ietekmēt Kopienu tiesības pat tad, ja starp šiem noteikumiem nav pretrunu, Komisija secina, ka tas, ka TRIPs līgumu slēgtu dalībvalstis, “ietekmēšot” esošos Kopienas noteikumus.

Ceturtkārt, TRIPs līgums atstāj savām dalībvalstīm iespēju paaugstināt šo valstu aizsardzības līmeni tiktāl, ciktāl aizsardzība, ko šis līmenis nodrošina, atbilst nolīguma minimālo prasību noteikumiem. Tā kā Kopiena no savas puses piemēro valsts vai “Kopienu” tiesību izmantošanas principu, pietiktu, ka kāda dalībvalsts pieņemtu “starptautiskās tiesību izmantošanas” principu, ko paredz TRIPs līgums, lai tādējādi ietekmētu Kopienas noteikumus un iekšējā tirgus darbību.

Visbeidzot, ja TRIPs līgumu slēgtu gan Kopiena, gan dalībvalstis, pamatojoties uz dalītu kompetenci, tas nopietni ietekmētu Kopienu tiesības, jo nozīmētu “iesaldēt” vai atlikt Kopienas noteikumu saskaņošanu jomā, uz kuru attiecas minētais nolīgums. Tam būtu “ietekme” uz Kopienu tiesībām tiktāl, ciktāl dalībvalstis atsauktos uz EK līguma 36. pantā paredzēto izņēmumu, lai aizsargātu specifisko intelektuālā īpašuma “priekšmetu”, tādējādi traucējot saskaņošanu Kopienas līmenī un iekšējā tirgus izveidošanu un darbību.

2.     Apsvērumus iesniegušo lietas dalībnieku nostājas

Padome vispirms analizē Kopienas likumdošanas darbības stāvokli intelektuālā īpašuma jomā. Tā izšķir četrus Kopienas tiesību aktu “blokus”.

– Pirmo “bloku” veido Kopienas pasākumi, kas veikti, pamatojoties uz EK līguma 43. pantu, un attiecas uz ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzību.

Padome uzskata, ka šī pirmā “bloka” apjoms sakrīt ar TRIPs līguma II nodaļas 3. sadaļu, kas attiecas uz ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm, un ka ir arī izpildīti nosacījumi, lai saskaņā ar Tiesas praksi AETR lietā varētu tikt īstenota netiešā ārējā kompetence.

– Otro tiesību aktu “bloku” veido Kopienas pasākumi, kas vērsti uz valstu tiesību aktu saskaņošanu un kas pieņemti, pamatojoties uz Līguma 100.a pantu, kā arī noteiktos gadījumos – uz 57. un 66. pantu, un attiecas uz noteiktiem intelektuālā īpašuma režīma aspektiem.

Runa ir par direktīvām attiecībā uz autortiesībām un blakustiesībām (Padomes 1992. gada 19. novembra Direktīva 92/100/EEK par nomas tiesībām un patapinājuma tiesībām, un dažām blakustiesībām, kas attiecas uz autortiesībām intelektuālā īpašuma jomā (OV L 346, 61. lpp.); Padomes 1993. gada 27. septembra Direktīva 93/83/EEK par dažu noteikumu saskaņošanu attiecībā uz autortiesībām un blakustiesībām, kas piemērojamas satelītu apraidei un kabeļu retranslācijai (OV L 248, 15. lpp.); Padomes 1993. gada 29. oktobra Direktīva 93/98/EEK par autortiesību un dažu blakustiesību aizsardzības termiņu saskaņošanu (OV L 290, 9. lpp.); Padomes 1991. gada 14. maija Direktīva 91/250/EEK par datorprogrammu tiesisko aizsardzību (OV L 122, 42. lpp.); Padomes 1986. gada 16. decembra Direktīva 87/54/EEK par pusvadītāju izstrādājumu topogrāfiju tiesisko aizsardzību (OV L 24, 36. lpp.) un Padomes 1988. gada 21. decembra Pirmā direktīva 89/104/EEK, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm (OV L 40, 1. lpp.).

Padome uzskata, ka otrā tiesību aktu “bloka” apjoms tikai ļoti daļēji aptver jomas, uz kurām attiecas TRIPs līguma II nodaļas 1. un 2. sadaļa (autortiesības un preču zīmes). Padome norāda, ka rūpnieciskā dizaina un patentu jomā (uz ko attiecas TRIPs līguma II nodaļas 4. un 5. sadaļa) turpretī vispār nav veikti nekādi saskaņošanas pasākumi.

Tomēr Kopienas tiesību noteikumu pieņemšana nekādā ziņā neuzliek pienākumu tos piemērot trešo valstu personām, bet TRIPs līguma mērķis ir tieši precizēt minimālos noteikumus, kas būs jāpiemēro attiecībā uz šo valstu personām.

– Trešo Kopienas tiesību aktu “bloku” veido Kopienas pasākumi, kuru mērķis ir attiecībā uz noteiktiem intelektuālā īpašuma tiesību aspektiem izveidot Kopienas aizsardzības režīmu papildus režīmam, ko veido katras valsts tiesību akti. Runa ir par Padomes 1992. gada 18. jūnija Regulu (EEK) Nr. 1768/92 par papildu aizsardzības sertifikāta izstrādi zālēm (OV L 182, 1. lpp.) un par iepriekš minēto Regulu Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi.

Padome uzskata, ka pasākumi, kas iekļauti šajā trešajā “blokā”, ir vērsti tikai uz to, lai izveidotu Kopienas aizsardzības režīmu, kas pārklāj valstu režīmus. Padome tāpēc secina, ka pat gadījumā, ja netiešo pilnvaru teorija, kas izriet no sprieduma AETR lietā, attiektos uz Kopienu tiesību normām, tā uz minētajām normām attiektos tikai atbilstoši šī papildu režīma priekšmetam un neattiektos uz to, kas joprojām ir valstu preču zīmju režīma (daļēji saskaņots) un patentu režīma (nav saskaņots) priekšmets.

– Ceturto Kopienas tiesību aktu “bloku” veido iepriekš minētā regula Nr. 3842/86, kurā noteikti pasākumi, lai aizliegtu viltotu izstrādājumu laišanu brīvā apgrozībā.

Padome uzskata, ka šī regula atbilst tikai dažiem TRIPs līguma III nodaļas noteikumiem (nodaļa, kurā iekļauti noteikumi par intelektuālā īpašuma tiesību realizācijas nodrošināšanas līdzekļiem), proti, tiem, kas attiecas uz aizliegumu laist brīvā apgrozībā viltotas preces (TRIPs līguma 51.–60. pants). Savukārt lielākā daļa III nodaļas noteikumu joprojām ir dalībvalstu kompetencē (41.–50. pants un 61. pants). Tas tā ir it īpaši attiecībā uz tiem noteikumiem, kas paredz kriminālatbildības noteikšanu.

Tāpēc Padome uzskata, ka Tiesas praksi AETR lietā var – nedaudz – ņemt vērā tikai tiktāl, ciktāl regulā, kas aizliedz laist brīvā apgrozībā viltotus izstrādājumus, ir iekļauti daži no TRIPs līguma noteikumiem.

Padome no tā secina, ka Kopienai un dalībvalstīm ir kopīga kompetence slēgt TRIPs līgumu.

Apvienotās Karalistes valdība vispirms uzsver, ka attiecībā uz to ikreiz, kad tā pieņēmusi likumdošanas iniciatīvas intelektuālā īpašuma jomā, Kopiena ir atzinusi, ka jāuztur valstu intelektuālā īpašuma tiesības.

Tāpēc katrā valstī ir saglabājusies sava patentu, preču zīmju, autortiesību un rūpnieciskā dizaina aizsardzības tiesību sistēma. Apvienotās Karalistes valdība īpaši uzsver vienu aspektu – līdztekus valstu tiesību sistēmām pastāv un tās būtībā neskar arī Kopienas preču zīme un pat Kopienas patents (kad to ieviesīs).

Tālāk Apvienotās Karalistes valdība norāda, ka ir ļoti maz Kopienas noteikumu, kas attiecas uz intelektuālā īpašuma tiesību saturu. Nav daudz tādu valsts tiesību normu saskaņošanas piemēru, kuru mērķis ir tieši intelektuālais īpašums. Apvienotā Karaliste min divus šādus piemērus – iepriekš minētā direktīva 89/104 par preču zīmēm un iepriekš minētā direktīva 87/54 par pusvadītāju izstrādājumu topogrāfiju.

Attiecībā tieši uz autortiesībām un blakustiesībām Apvienotā Karaliste norāda, ka noteikts skaits TRIPs līguma noteikumu attiecas uz autortiesību un blakustiesību saturu jeb īpašo priekšmetu, bet tajā pašā laikā nekad nav ticis mēģināts šos jautājumus saskaņot Kopienas līmenī. Apvienotās Karalistes valdība no tā secina, ka “autortiesību un blakustiesību saturs jānosaka dalībvalstīm, vai nu atsaucoties vai neatsaucoties uz (Bernes) konvenciju”.

Apvienotā Karaliste attiecībā uz autortiesībām atgādina arī, ka TRIPs līguma 9. pants prasa, lai dalībvalstis ievērotu Bernes konvencijas 1.–21. pantu. Tā kā Kopiena kā tāda pati nav Bernes konvencijas līgumslēdzēja puse, lēmumu slēgt līgumu, kas liek dalībvalstīm ievērot konvencijā noteiktos principus attiecībās ar trešām valstīm, var pieņemt tikai dalībvalstis.

Attiecībā uz patentiem Apvienotā Karaliste atgādina, ka Kopienas līmenī nav notikusi nekāda saskaņošana. Komisijai, kas balstās uz nolīgumu par Kopienas patentu, Apvienotās Karalistes valdība iebilst, ka šis nolīgums – kas vēl nav stājies spēkā – tika apspriests starpvaldību līmenī, nevis Kopienas līmenī un ka tas neskar valstu patentu sistēmas.

Bez patentu un autortiesību jomas Apvienotā Karaliste īpaši piemin trīs intelektuālā īpašuma tiesību jomas, kuras aptver TRIPs līgums un attiecībā uz kurām nav nekādu Kopienas saskaņošanas pasākumu – rūpnieciskā dizaina paraugi, neizpaustas informācijas tiesiskā aizsardzība un intelektuālā īpašuma tiesību realizācijas nodrošināšanas līdzekļi.

Apvienotā Karaliste uzsver, ka pat tur, kur ir bijusi valstu tiesību aktu saskaņošana Kopienas līmenī, tās apjoms ir ierobežots, tieši atsaucoties uz dalībvalstu tiesību aktiem vai netieši atzīstot, ka jomās, ko neaptver Kopienas tiesību akti, dalībvalstis drīkst turpināt piemērot savu intelektuālā īpašuma aizsardzība sistēmu.

Šajā sakarā tā min vairākus piemērus.

a) Noteikumi, ko paredz iepriekš minētā direktīva 87/54 par pusvadītāju izstrādājumu topogrāfiju, neskar tiesības, ko dalībvalstis piešķīrušas, pildot pienākumus, ko tām uzliek starptautiskie nolīgumi.

b) Direktīva 89/104 par preču zīmēm neparedz visaptverošu dalībvalstu attiecīgo tiesību aktu tuvināšanu, bet tikai to tiesību normu tuvināšanu, kas vistiešāk ietekmē iekšējā tirgus darbību (trešais apsvērums). It īpaši dalībvalstīm saglabājas tiesības aizsargāt lietojot iegūtās preču zīmes.

c) Iepriekš minētā direktīva 91/250 par datorprogrammu tiesisko aizsardzību neskar valstu noteikumus, kas attiecas uz patentu tiesībām, preču zīmēm, negodīgu konkurenci, tirdzniecības noslēpumiem, pusvadītāju izstrādājumu aizsardzību vai saistību tiesībām (9. panta 1. punkts).

d) Iepriekš minētā direktīva 92/100 par nomas tiesībām un patapinājuma tiesībām dalībvalstīm atstāj pilnīgu rīcības brīvību attiecībā uz to, vai autortiesību aģentūrām uzlikt pienākumu prasīt tikai taisnīgu atlīdzību, kā arī jautājumā par to, no kā var prasīt vai ievākt šo atlīdzību (4. pants).

e) Iepriekš minētā direktīva 93/83 par dažu noteikumu saskaņošanu attiecībā uz autortiesībām un blakustiesībām, kas piemērojamas satelītu apraidei un kabeļu retranslācijai, ļauj dalībvalstīm attiecīgo tiesību subjektiem paredzēt lielāku aizsardzību nekā tiesības aizliegt raidīšanu, kas paredzētas direktīvas 92/100 8. pantā (6. pants).

Apvienotās Karalistes valdība vispārīgi norāda arī uz to, ka ar dažiem izņēmumiem, ko tā precizē, neviens no Kopienas pasākumiem intelektuālā īpašuma jomā neattiecas uz jautājumiem, kas saistīti ar savstarpīgumu, savstarpēju atzīšanu vai tiesībām, ko Kopienā piešķir trešo valstu personām.

Noslēgumā tā secina, ka Kopienai un dalībvalstīm ir kopīga kompetence piedalīties TRIPs līguma slēgšanā. Ir skaidrs, ka Kopienai kompetence piedalīties TRIPs līguma slēgšanā ir saskaņā ar netiešo pilnvaru doktrīnu, ņemot vērā, ka nelielu skaitu šī nolīguma aspektu aptver iekšējie pasākumi, kas pieņemti, piemērojot EK līguma 100.a un 235. pantu, tomēr šāda kompetence ir arī dalībvalstīm, jo tām saglabājas nozīmīga iekšējā kompetence jautājumos, kas ir TRIPs līguma priekšmets.

Attiecībā uz TRIPs līgumu un netiešajām pilnvarām citas valstis vispārīgi piekrīt Padomes secinājumiem. Šo jautājumu nedaudz dziļāk apskata tikai Vācijas, Spānijas, Francijas, Portugāles un Nīderlandes valdības.

Vācijas valdība apgalvo, ka TRIPs jāslēdz kā jaukts nolīgums. No vienas puses, Kopienai ir kompetence tiktāl, ciktāl tā ir pieņēmusi tiesību aktus intelektuālā īpašuma jomā. No otras puses, arī dalībvalstīm ir kompetence trīs iemeslu dēļ. Autortiesības joprojām lielā mērā ir nesaskaņotas; šajā jomā noslēgtajiem nolīgumiem ir pievienojušās dalībvalstis; saistības, kas izriet no TRIPs līguma, lielākoties var īstenot tikai dalībvalstis (runa ir it īpaši par pienākumu izveidot administratīvās, civilās un kriminālās procedūras, lai piemērotu dažādās intelektuālā īpašuma tiesības).

Arī Spānijas valdība uzskata, ka TRIPs jāslēdz kā jaukts nolīgums. Pirmkārt, Kopienas noteikumi aptver tikai dažus intelektuālā un rūpnieciskā īpašuma tiesību aspektus. Otrkārt, ne vienmēr to mērķis ir saskaņot valstu tiesību aktus. Tā, piemēram, iepriekš minētā Regula Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi neskar valstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm – tā tikai rada īpašu aizsardzības režīmu Kopienas preču zīmei, kas pastāv līdzās valstu preču zīmēm. Visbeidzot, noteiktas Kopienas tiesību normas šajā jomā paredz izveidot tikai minimālu aizsardzību. Dalībvalstīm šādos gadījumos paliek iespēja pieņemt stingrākus pasākumus [skat., piemēram, Padomes 1987. gada 16. marta Regulu (EEK) Nr. 823/87, ar ko nosaka īpašus noteikumus attiecībā uz noteiktos reģionos ražoto kvalitatīvo vīnu (OV L 84, 59. lpp.)].

Spānijas valdība uzskata arī, ka TRIPs līguma noteikumi, kas attiecas uz pasākumiem, kuri jāveic, lai nodrošinātu efektīvu intelektuālā un rūpnieciskā īpašuma tiesību aizsardzību, piemēram, lietas taisnīgas un objektīvas izskatīšanas garantijas, pierādījumu iesniegšana, tiesības tikt uzklausītam, lēmumu pamatojuma norādīšana, pārsūdzības tiesības, pagaidu pasākumi un rīkojumi, muitas iestāžu ex officio pasākumi, zaudējumu atlīdzība un kriminālsodi ir dalībvalstu kompetencē. Saistībā ar šiem jautājumiem Kopienu tiesību sistēmā neesot nekādu tiesību normu.

Turklāt Spānijas valdība kritizē, ka Komisija atsaucas uz Līguma 36. pantu. Spānijas valdība uzskata, ka par to nevar būt nekādas runas. Līguma 36. pantu piemēro tikai tirdzniecībai “starp dalībvalstīm”, un tāpēc to nevar piemērot ierobežojumiem, kas trešo valstu izcelsmes ražojumu ievešanai noteikti intelektuālā īpašuma aizsardzības dēļ (skat. 1976. gada 15. jūnija spriedumu lietā 96/75 EMI, Recueil, 913. lpp.).

Savukārt Francijas valdība pievienojas Padomes apsvērumiem.

Tā tomēr uzsver, ka attiecībā uz patentiem, kas ir būtiska TRIPs līguma daļa, Komisijas nostāja ir apstrīdama. Francijas valdība atgādina, ka Kopienas mērogā visu šo jomu pārvalda starptautiskas konvencijas, galvenā no kurām (iepriekš minētā Minhenes konvencija par Eiropas patentu piešķiršanu) pārsniedz Kopienas sistēmu, jo tai pievienojušās septiņpadsmit Eiropas valstis.

Francijas valdība tālāk piebilst, ka viena no TRIPs līguma specifiskām īpatnībām ir tā, ka tas tiek slēgts jomā, kur jau sen tikušas pieņemtas apjomīgas daudzpusīgas konvencijas, ko pašlaik un arī turpmāk pārvaldīs specializēta Apvienoto Nāciju Organizācijas institūcija – Pasaules intelektuālā īpašuma organizācija (turpmāk tekstā – “WIPO”). Kopiena nekad nav tiekusies šajās konvencijās aizstāt dalībvalstis, tā nav WIPO dalībniece un nav pieprasījusi par to kļūt. Ja pieņemtu Komisijas nostāju, dalībvalstis pilnībā zaudētu paralēlo ārējo kompetenci un vairs nevarētu ne slēgt, ne pārvaldīt divpusējos vai daudzpusējos nolīgumus jomās, ko aptver TRIPs līgums.

Arī Portugāles valdība attiecībā uz TRIPs līgumu atsaucas uz Padomes apsvērumiem.

Tā tikai uzsver, ka no Tiesas prakses (iepriekš minētie spriedumi lietās EMI un Phil Collins u.c.) izriet, ka, ņemot vērā pašreizējo Kopienu tiesību stāvokli un to, ka nav Kopienas noteikumu par valstu tiesību aktu saskaņošanu, literāro un mākslas darbu īpašuma aizsardzības nosacījumi un noteikumi jānosaka dalībvalstīm. Portugāles valdība uzskata, ka Kopienas saskaņošanas pasākumi attiecas tikai uz ļoti mazu daļu no jautājumiem, ko aptver TRIPs līgums (II nodaļas 6. sadaļa attiecībā uz integrālo shēmu izkārtojuma dizainu).

Visbeidzot, Portugāles valdība uzsver, ka dalībvalstu piedalīšanās ir vajadzīga tāpēc, ka TRIPs līguma III nodaļā ir iekļauti noteikumi attiecībā uz tiesas procedūrām (TRIPs līguma III nodaļas 2. sadaļa) un kriminālprocesu (TRIPs līguma III nodaļas 5. sadaļa) – jomām, kas ir pašu dalībvalstu kompetencē.

Savukārt Nīderlandes valdība uzskata, ka TRIPs līgums lielā mērā aptver jomas, kas ir dalībvalstu kompetencē, ciktāl Kopienas līmenī nav īstenoti nekādi saskaņošanas pasākumi. Tā atgādina, ka regula par Kopienas preču zīmi atļauj, ka preču zīmju jomā pastāv valstu tiesību akti, un turklāt konvenciju tiesību normām patentu jomā būtībā ir starpvaldību raksturs.

Turklāt tā uzsver, ka TRIPs līgums aptver jautājumus, kuros dalībvalstīm ir ekskluzīva kompetence, it īpaši TRIPs līguma 61. pants, kas attiecas uz kriminālprocesu. Atšķirībā no visām citām dalībvalstīm Nīderlandes valdība atsaucas uz noteikumiem Līguma par Eiropas Savienību VI sadaļā par sadarbību tieslietu un iekšlietu jomā. Tā uzskata, ka, nošķirot noteikumus, kas attiecas uz krimināltiesībām, no EK līguma noteikumiem, starpvaldību konference ir skaidri norādījusi, ka šī joma ir dalībvalstu kompetencē.

Nīderlandes valdība uzskata, ka ar šiem iemesliem pietiek, lai dalībvalstīm būtu jāpiedalās TRIPs līguma slēgšanā. Tas ir jo svarīgāk tāpēc, ka tikai dalībvalstis var būt atbildīgas par to pienākumu ievērošanu, kas šajā jomā izriet no nolīguma.

XIII –  Dažu no dalībvalstīm atkarīgu, bet pie Kopienas nepiederošu teritoriju pārstāvības jautājums

Attiecībā uz tādu atkarīgo teritoriju situāciju, par kuru ārlietām ir atbildīgas dažas dalībvalstis, pēc Komisijas domām, nav nekādu šaubu par to, ka attiecīgās dalībvalstis var šo teritoriju vārdā slēgt PTO nolīgumu tiktāl, ciktāl šīs teritorijas pašas var būt PTO nolīguma puses.

Padome izklāsta, ka attiecībā uz GATT nolīgumu dažām dalībvalstīm ir kompetence slēgt un pildīt nolīgumus par teritorijām, uz kurām neattiecas Eiropas Kopienu dibināšanas līgumi, t.i., uz aizjūras teritorijām.

Lielbritānijas valdība pievērš uzmanību tam, ka tikai tās kompetencē ir slēgt PTO nolīgumu to atkarīgo teritoriju vārdā, kas pašas nav PTO dalībvalstis. Tā atsaucas uz iepriekš minēto atzinumu 2/91 (35. punkts).

Francijas valdība, atsaucoties uz to pašu atzinumu, uzsver, ka gadījumos, kad kāda starptautiska nolīguma noteikumi neskar jomu, kas pakļauta aizjūras zemju un teritoriju asociēšanas režīmam, attiecīgo nolīgumu slēgšana ir to dalībvalstu kompetencē, kas atbild par šo teritoriju ārlietām.

PTO nolīgums un tam pievienotie nolīgumi vairākos jautājumos neskar aizjūras zemju un teritoriju asociēšanas režīmu. Tas, pirmkārt, attiecas uz PTO nolīguma un tā pielikumu materiālās piemērošanas jomu – tādas specifiskas nozares kā pakalpojumu sniegšana transporta jomā, kā arī intelektuālais īpašums šobrīd nav iekļauti AZT (aizjūras zemes un teritorijas) asociācijas režīmā. Tas izriet arī no PTO nolīguma un tā pielikumu “personu” piemērošanas jomas. Ražojumu apmaiņa starp aizjūras zemēm un teritorijām un trešām valstīm, kā arī trešo valstu personu vai uzņēmumu uzņēmējdarbības uzsākšana un pakalpojumu sniegšana tiktāl, ciktāl minētās personas vai uzņēmumi jau neveic uzņēmējdarbību kādā Kopienas dalībvalstī, nav pakļauta noteikumiem, ko nosaka AZT asociācijas režīms.

Nīderlandes valdība uzskata, ka, lai kāds arī būtu galīgais kompetences sadalījums starp Kopienu un dalībvalstīm, dalībvalstis, kam ir saiknes ar aizjūras zemēm un teritorijām, ir vismaz pilnvarotas patstāvīgi slēgt PTO nolīgumu, lai aizstāvētu šo valstu un teritoriju intereses, un, kad šis līgums tiek piemērots, rīkoties šo zemju un teritoriju labā.

Šajā sakarībā tā atgādina Tiesas praksi iepriekš minētajā atzinumā 1/78 attiecībā uz starptautisko nolīgumu par dabisko kaučuku un atzinumā 2/91 attiecībā uz Starptautiskās darba organizācijas konvenciju Nr. 170.

Pēc tam tā min deklarāciju attiecībā uz EK līguma 227. panta 3. punktā un 5. punkta a) un b) apakšpunktā minēto aizjūras zemju un teritoriju interešu pārstāvību, kas tika pieņemta, slēdzot Līgumu par Eiropas Savienību. Nīderlandes valdība šo deklarāciju interpretē tā, ka tā attiecas uz visām Līguma par Eiropas Savienību nodaļām (14). Tā uzskata, ka saskaņā ar šo deklarāciju dalībvalstij, kas starptautiski pārstāv atkarīgās teritorijas, ir iespēju robežās jārūpējas par to, lai tās rīcība nenonāktu pretrunā ar vispārīgo nostāju, ko šajā jomā pieņēmusi Kopiena. Pēc Nīderlandes valdības domām, šie principi ir spēkā arī attiecībā uz PTO nolīguma pārvaldi.

XIV –  Kompetences jautājuma saistība ar noteikumiem par viedokļu izteikšanu PTO

Komisija uzsver, ka tā ir piekritusi, ka dalībvalstis kļūst par PTO loceklēm, tāpēc, ka politisku iemeslu dēļ uzskatījusi, ka ir izdevīgi saglabāt situāciju, kas pastāvēja saistībā ar GATT, proti, Eiropas Kopienu un dalībvalstu kopīgu dalību, ko stiprināja Kopienas disciplīna attiecībā uz nostāju, kas jāpieņem attiecībā uz GATT.

Tā uzskata, ka tad, ja nolīgumu slēgs tikai Kopiena, sekas būs tādas, ka dalībvalstis, kas kļūs par PTO dibinātājvalstīm saskaņā ar PTO nolīguma XI un XIV pantu (skat. iepriekš II Eiropas Kopienu statusu PTO), vairs nevarēs PTO pilnībā realizēt savas suverēnās tiesības, bet kā PTO locekles tiks pakļautas Kopienas procedūrām, kuras izriet no 113. panta, vai arī kādiem citiem EK līguma atbilstošajiem noteikumiem. Tādējādi Komisija būs šo valstu oficiālais pārstāvis, un oficiālas nostājas PTO varēs pieņemt, tikai balstoties uz 113. panta procedūrām (vai arī uz jebkuru citu atbilstošu Līguma pantu). Dalībvalstis varēs izteikties un ieņemt savu nostāju tikai tiktāl, ciktāl tās šajā sakarā būs īpaši pilnvarotas, vai arī, ja tās izteiksies kādas no tām “atkarīgas teritorijas” vārdā. Tāda, starp citu, šobrīd ir situācija GATT.

Komisija apgalvo, ka tad, ja dalībvalstis saglabātu zināmas pilnvaras attiecībā uz GATS vai TRIPs līgumu, tās tieši tāpat kā Kopiena varētu nonākt situācijā, kurā būtu juridiski neiespējami realizēt tiesības piemērot savstarpējus pretpasākumus. Tādējādi gadījumā, kad kādai dalībvalstij atbilstoši tās kompetencei būtu pienācīgā kārtā atļauts pieņemt pretpasākumus, bet tā uzskatītu, ka tie nebūs efektīvi, ja tos pieņems jomās, ko aptver GATS vai TRIPs līgums, tai nebūtu tiesību saskaņā ar Kopienu tiesībām pieņemt pretpasākumus preču tirdzniecības jomā, jo šī joma saskaņā ar Līguma 113. punktu visos gadījumos ir ekskluzīvā Kopienas kompetencē. Un otrādi – ja Savienība iegūtu tiesības pieņemt pretpasākumus preču jomā, bet uzskatītu, ka nespēj tās īstenot, tai būtu juridiski neiespējami pieņemt pretpasākumus pakalpojumu vai TRIPs līguma jomā, jo vajadzīgās pilnvaras piederētu dalībvalstīm.

Pēc Komisijas domām, dalībvalstu kompetences atzīšana GATS un TRIPs līguma jomā varētu novest pie nevienlīdzīgas situācijas gan attiecībā uz dalībvalstīm, gan Kopienu. Tādējādi gadījumā, kad kāda trešā valsts iegūtu tiesības veikt pretpasākumus pret Kopienu par GATT nolīguma vai kāda no preču tirdzniecības nolīgumu pārkāpšanu, bet kad – saskaņā ar nolīguma 22. pantā noteikto strīdu noregulēšanas kārtību – tai, visbeidzot, būtu atļauts veikt pretpasākumus jomās, kas ir dalībvalstu kompetencē saistībā ar GATS vai TRIPs līgumu, dalībvalstis tiktu sodītas par pārkāpumu, par kuru būtu atbildīga tikai Kopiena. Tāpat arī Kopienu varētu skart pretpasākumi preču jomā par pārkāpumiem, ko attiecībā uz GATS vai TRIPs līgumu izdarījusi viena no tās dalībvalstīm.

Padome stingri apstrīd, ka noteikt to, kā Kopiena un tās dalībvalstis piedalās PTO, būtu politisks jautājums. Tā uzskata, ka kopīga Kopienas un dalībvalstu dalība PTO ir juridiski pamatota un var tikt realizēta, respektējot Kopienas uz ārieni vērstās darbības konsekvences principu, kas nostiprināts Līguma par Eiropas Savienību C panta otrajā daļā (15) un J1. panta 4. punkta otrajā un trešajā teikumā (16), EK līguma 5. pantā, kā arī nosacījumos, ko Tiesa izvirzījusi savā iepriekš minētajā atzinumā 2/91.

Padome paziņo, ka apzinās Kopienas iestāžu un dalībvalstu juridisko pienākumu atrast veidu, kā garantēt kopīgu, saskaņotu un konsekventu Kopienas un dalībvalstu rīcību. Tā atzīst, ka šobrīd nespēj piedāvāt dokumentu, kas noteiktu šādu dalības veidu. Padome norāda, ka par to ir atbildīga Komisija, kas, ņemot vērā tās “absolūto” nostāju par Kopienas ekskluzīvo kompetenci slēgt PTO nolīgumu un tā pielikumus, esot atteikusies piedalīties diskusijā par šo problēmu.

Pēc tās domām, šī problēma nav nepārvarama. Urugvajas raunda sarunas Kopiena un tās dalībvalstis risinājušas tā, lai nodrošinātu rīcības vienotību. Iespējams, ka nolīgumu pārvaldība PTO nebūs tik sarežģīta kā pašas sarunas.

Nekas nedodot Komisijai tiesības uzskatīt, ka prasības, kas noteiktas Līgumā par Savienību, dibināšanas līgumos un Tiesas praksē, nākotnē varētu tikt pārkāptas. Turklāt Komisija var izmantot tās rīcībā esošos tiesas līdzekļus (Līguma 169. un 173. pants), lai sekotu, ka Padomes un dalībvalstu rīcība atbilst Kopienu tiesībām.

Dalībvalstis, kas iesniegušas apsvērumus, ir pilnībā vienisprātis ar Padomi.

Atsaukusies uz iepriekš minēto atzinumu 2/91 un Līguma par Eiropas Savienību C panta otro daļu, kā to darīja Padome, Lielbritānijas valdība uzsver, ka Urugvajas raunda sarunām bija raksturīgs tieši tāds ciešas sadarbības veids, kāds noteikts šajos tekstos. Tajās tika pierādīts, ka ir iespējams rast un efektīvi izmantot sarunu sistēmu ar trešām valstīm, respektējot gan Savienības, gan dalībvalstu kompetenci.

Norādot, ka Kopienas balsu skaits ir tieši atkarīgs tikai no dalībvalstu piederības PTO, Francijas valdība tāpat kā Padome uzskata, ka dalībvalstu piederību var pamatot nevis ar iespējamiem politiskiem iemesliem, bet ar to, ka tām ir noteikta kompetence, citiem vārdiem sakot, ar to, ka Kopienas kompetence slēgt šo nolīgumu būtībā nav ekskluzīva.

Nīderlandes valdība, atsaucoties uz iepriekš minēto atzinumu 2/91, EK līguma 5. pantā noteikto pienākumu attiecībā uz lojalitāti Kopienai, kā arī uz nepieciešamību nodrošināt konsekvenci uz āru vērstajā Savienības darbībā, kas minēta Līguma par Eiropas Savienību C panta otrajā daļā, uzskata, ka Padome, Kopiena un dalībvalstis varētu vienoties par visiem PTO sakarā īstenojamās darbības aspektiem, piemēram, par viedokļu savstarpēju tuvināšanu, pārstāvja pienākumu veikšanu sarunu laikā, kā arī par rīcību saistībā ar strīdu noregulēšanu.

Tā uzsver, ka šādas vienošanās panākšana, ievērojot esošo Kopienas un valstu kompetenci, ir iekšēja lieta, kas jārisina starp Kopienu un dalībvalstīm un kas neko nemaina attiecībā uz to, ka Kopienai nav ekskluzīvas kompetences jomās, ko aptver PTO nolīgums.

Spānijas valdība atzīst, ka gadījumā, ja Kopienas dalībvalstis kopīgi piedalās PTO nolīguma un tā pielikumu slēgšanā, ir jākoordinē Kopienas un dalībvalstu pašreizējā un turpmākā darbība jaunajā organizācijā. Šajā sakarībā tā min to pašu Tiesas praksi (atzinumi 1/78 un 2/91) un tās pašas konvencijas, ko minējušas citas valdības, kas iesniegušas apsvērumus (EK līguma 5. pantā minētais pienākums attiecībā uz lojalitāti Kopienai).

Grieķijas valdība tikai uzsver, ka Kopienas un dalībvalstu kopīgu dalību PTO lēmumu pieņemšanas procedūrās varēs īstenot tikai tādā gadījumā, ja tiks ievērots Eiropas Savienības uz āru vērstās darbības konsekvences princips, kas noteikts Līguma par Eiropas Savienību C panta otrajā daļā.

XV –  Budžeta un finanšu jautājumi

Attiecībā uz PTO nolīguma finanšu noteikumiem Komisija uzsver, ka ar PTO darbību saistītie izdevumi, lai gan būdami vitāli svarīgi šīs organizācijas labai darbībai, tomēr nolīgumā neieņem galveno vietu, kā tas bija attiecībā uz finanšu noteikumiem nolīguma par dabisko kaučuku struktūrā, kuri bija iepriekš minētā atzinuma 1/78 priekšmets (55. punkts). PTO budžets ir tikai šīs organizācijas galveno mērķu īstenošanas sekas.

Tāpēc pat tad, ja dalībvalstīm būtu jāveic fiksēti maksājumi, nevarētu apšaubīt Kopienas ekskluzīvo kompetenci attiecībā uz PTO nolīguma slēgšanu – dalībvalstis tikai Kopienas vārdā pildītu starptautiskās saistības, ko tikai tā viena bijusi tiesīga noslēgt.

Gadījumā, ja Tiesa tomēr uzskatītu, ka dalībvalstis var savā vārdā veikt maksājumus PTO budžetā, Komisija uzsver, ka dalītā kompetence, kas no tā izrietētu, attiektos tikai uz jaunās organizācijas budžeta un finanšu aspektiem.

Portugāles valdība uzskata, ka viens no noteicošajiem iemesliem, lai Kopiena un dalībvalstis starptautisku nolīgumu slēgtu kopīgi, bet patstāvīgi, ir tas, ka izdevumus, kuri rodas, piemērojot līgumu, finansē dalībvalstis. Kopienas Tiesas prakse šādu interpretāciju esot apstiprinājusi iepriekš minētajā atzinumā 1/78.

Portugāles valdība uzsver, ka, ņemot vērā, ka dalībvalstis būs PTO dibinātājvalstis, tās finansēs izdevumus, ko radīs PTO izveidošana un darbība (skat. Līguma par PTO izveidošanu XI pantu). Tā uzskata, ka ar to pietiek, lai pamatotu dalībvalstu dalību nolīguma slēgšanā. Tam ir divi iemesli.

Pirmais iemesls izriet no Kopienu tiesībām: Kopienas praksē viens no noteicošajiem iemesliem, lai starptautisku nolīgumu slēgtu gan Savienība, gan dalībvalstis, ir tas, ka finansēt izdevumus, kuri rodas, piemērojot līgumu, ir jāuzņemas dalībvalstīm.

Pretēji tam, ko apgalvo Komisija, tas, vai finansēšanai ir (kā tas bija nolīgumā par dabisko kaučuku, par kuru tika sniegts atzinums 1/78) vai nav atvēlēta būtiska vieta nolīguma struktūrā, nav svarīgi. Tā, piemēram, laikā pēc atzinuma 1/78 vairāki starptautiski nolīgumi par pamatproduktiem esot slēgti kā jaukti nolīgumi, jo finansiālā atbildība gūlusies uz valstu budžetu, neskatoties uz to, ka maksājumi bijuši paredzēti, tikai lai segtu izdevumus, kas saistīti ar to institūciju darbību, kuras izveidotas minēto nolīgumu pārvaldībai. Un otrādi – ja vien to finansējumu būtu paredzēts segt no Kopienas budžeta, analoģiski nolīgumi būtu noslēgti tikai kā Kopienas nolīgumi.

Par labu dalībvalstu dalībai PTO nolīguma slēgšanā Portugāles valdība izvirza arī otru iemeslu, kas pamatots ar šīs valsts konstitucionālajām tiesībām. Saskaņā ar Portugāles Republikas Konstitūcijas 164. panta j) apakšpunktu Portugāles parlamentam ir jāapstiprina starptautiski līgumi, kas paredz Portugāles dalību starptautiskās organizācijās, un pēc tam tie jāratificē Republikas prezidentam (skat. 137. panta b) apakšpunktu). Valdība uzskata, ka Portugāles iestāšanās Eiropas Savienībā nevar radīt šķēršļus šo konstitūcijas noteikumu piemērošanai, it īpaši gadījumā, ja Portugāles dalība starptautiskajās organizācijās ir saistīta ar maksājumiem, kas jāsedz no valsts budžeta.

XVI –  Komisijas, Padomes un to valstu, kas iesniegušas apsvērumus, piedāvātās atbildes uz jautājumiem, kuri uzdoti pieteikumā sniegt atzinumu

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Komisija un lietas dalībnieki, kas iesnieguši apsvērumus, uz ierosinātajiem jautājumiem piedāvā šādas atbildes.

Komisija secina:

“–      tās Līguma par Pasaules tirdzniecības organizācijas izveidošanu daļas, kas attiecas uz preču tirdzniecību, t.i., 1994. gada GATT nolīgums un tā pielikumi ir Kopienas ekskluzīvā kompetencē saskaņā ar EK līguma 113. pantu, izņemot, iespējams, vienīgi dažus aspektus, kas ir saistīti ar EOTK ražojumiem;

–      arī tā PTO nolīguma daļa, kas attiecas uz pakalpojumu tirdzniecību (GATS), ir Kopienas ekskluzīvā kompetencē saskaņā ar EK līguma 113. pantu vai minētā līguma 235. un/vai 100.a pantu, un, ja nepieciešams, piemērojot principu par netiešajām pilnvarām atzinuma 1/76 un AETR lietas doktrīnas nozīmē;

–      tā PTO nolīguma daļa, kas attiecas uz tirdzniecību intelektuālā īpašuma tiesību jomā (TRIPs), arī ir Kopienas ekskluzīvā kompetencē saskaņā ar EK līguma 113. pantu vai minētā līguma 100.a un/vai 235. pantu un, ja nepieciešams, piemērojot principu par netiešajām pilnvarām atzinuma 1/76 un AETR lietas doktrīnas nozīmē.”

Padomes secinājumi ir šādi:

“Procedūra

Attiecībā uz jautājumu par to, vai, ņemot vērā šīs lietas īpašos apstākļus – līgums ir nevis “paredzēts”, bet jau parafēts pirms noslēgšanas –, pieteikums sniegt (iepriekšēju) atzinumu ir pieņemams, Padome paļaujas uz Eiropas Kopienu Tiesu. Tā tomēr uzskata, ka Tiesai katrā ziņā jāmaina formulējums jautājumiem, ko uzdevusi Komisija.

Lietas būtība

Kopienas ekskluzīvā kompetencē ir gandrīz viss GATT ar dažiem izņēmumiem, it īpaši saistībā ar režīmu, ko piemēro ražojumiem, uz kuriem attiecas EOTK līgums, un saistībā ar aizjūras teritorijām, uz kurām neattiecas Kopienu līgumi. Turklāt Kopienai saskaņā ar Tiesas praksi AETR lietā ir ekskluzīva kompetence attiecībā uz dažiem īpašiem GATS un TRIPs līguma aspektiem.

Cita starpā un it īpaši tiktāl, ciktāl Padome ir nolēmusi turpmāk neīstenot Kopienas iespējamo kompetenci attiecībā uz GATS un TRIPs līgumiem, pārsvaru attiecībā uz lielu skaitu jautājumu, ko aptver abi šie nolīgumi, gūst dalībvalstu kompetence. Visbeidzot, ņemot vērā pašreizējo Līguma stāvokli, daži no jautājumiem, uz ko attiecas GATS un TRIPs līgums, var būt tikai un vienīgi dalībvalstu kompetencē.”

Padome ierosina:

“ciktāl pieteikums sniegt atzinumu ir pieņemams, Tiesa uz to atbild šādi:

Tas, ka Urugvajas raunda nolīgumus Kopiena un dalībvalstis slēdz kopīgi, ir saderīgi ar kompetences sadalījumu, ko nosaka Eiropas Kopienu dibināšanas līgumi.”

Lielbritānijas valdības secinājumi ir šādi:

“1)      saskaņā ar EK līguma 54., 57., 66., 75., 84., 99. un 100.a pantu Kopienai ir kompetence piedalīties GATS slēgšanā.

2)      arī dalībvalstīm ir kompetence piedalīties GATS slēgšanā.

3)      dalībvalstīm ir kompetence piedalīties TRIPs līguma slēgšanā.

4)      arī Kopienai saskaņā ar EK līguma 100.a, 113. un 235. pantu ir kompetence piedalīties TRIPs līguma slēgšanā.

5)      dalībvalstīm ir kompetence piedalīties Līguma par Pasaules tirdzniecības organizācijas izveidošanu slēgšanā.”

Francijas valdība “aicina Tiesu uz Komisijas pieteikumu atbildēt, ka PTO nolīguma (visu tam pievienoto nolīgumu) slēgšana ir vienlaikus gan Kopienas, gan dalībvalstu kompetencē un ka lēmumu attiecībā uz Kopienu nevar balstīt ne uz ierobežotas 113. panta juridiskās bāzes, ne arī vienīgi uz 100.a, 113. un 235. pantu”.

Spānijas valdība aicina Tiesu sniegt atzinumu, kurā būtu konstatēts, ka starp Savienību un dalībvalstīm saistībā ar Līgumu par Pasaules tirdzniecības organizācijas izveidošanu pastāv dalīta kompetence un ka tāpēc šis ir jaukts nolīgums.

Portugāles valdība secina:

– “PTO nolīgums tā daļā, kas attiecas uz pakalpojumiem, intelektuālā īpašuma tiesībām, ar EOTK līgumu aptverto izstrādājumu tirdzniecības apmaiņu reglamentēšanu, pārvalda jomas, kas daļēji ir arī dalībvalstu vai tikai dalībvalstu kompetencē;

– ar PTO darbību saistīto izdevumu finansēšana no valstu budžetiem ir jautājums, kas ir dalībvalstu kompetencē;

– tiktāl, ciktāl jomas, uz kurām attiecas PTO nolīgums, ir daļēji Kopienas kompetencē un daļēji dalībvalstu kompetencē, jaukta nolīguma forma ir ne vien saskaņā ar Kopienas kompetences sadalījuma sistēmu, ko paredz dibināšanas līgumi, bet ir arī vienīgā, kas Pasaules tirdzniecības organizācijā nodrošina Eiropas Savienības un dalībvalstu interešu vienotību un konsekvenci starptautiskā līmenī.”

Vācijas valdība secina:

“GATS un TRIPs līgumi, EOTK muitas nodokļi un PTO nolīgums jāslēdz kā jaukti nolīgumi. Vācijas Federatīvajai Republikai tie ir jāratificē.”

Dānijas valdība secina:

“Eiropas Kopienām nav [..] ekskluzīvas kompetences slēgt Līgumu par Pasaules tirdzniecības organizācijas izveidošanu.”

Dānijas valdība uzskata, ka:

“dalībvalstis var lemt, vai nolīgumu slēdz Kopiena. Dalībvalstis var izvēlēties arī jaukto formu, tādējādi nolīgums būtu jānoslēdz gan Kopienai, gan dalībvalstīm. Dānijas valdība uzskata, ka šajā sakarā ir jāņem vērā jautājums par nolīguma īstenošanu. Tajās jomās, kur dalībvalstis šobrīd vai arī nākotnē paredzējušas realizēt šo nolīgumu valsts līmenī, Kopienai nevajadzētu nolīgumu slēgt vienai. Tas attiecas uz noteiktām GATS un TRIPs līguma daļām. Dānijas valdība uzskata, ka abās jomās, uz ko abi šie nolīgumi attiecas, ir jāpatur jaukta kompetence un nolīgumam jāpievieno norāde uz vajadzīgo juridisko pamatu.”

Gadījumā, ja Tiesa uzskatītu Komisijas iesniegto pieteikumu sniegt atzinumu par pieņemamu, Nīderlandes valdība uzskata, ka PTO nolīguma un tā pielikumu slēgšana ir kopīgā dalībvalstu un Kopienas kompetencē.

Grieķijas valdība

“sagaida, ka Tiesa izteiksies par labu Padomes aizstāvētajai nostājai”.

Savukārt Eiropas Parlaments Tiesai piedāvā:

“–      paziņot, ka Līgums par Pasaules tirdzniecības organizācijas izveidošanu jāslēdz, pamatojoties uz EK līguma 228. panta 3. punkta otro daļu;

–      paziņot, ka neatkarīgi no jau tikko teiktā EK līguma 113. pants nav pietiekama juridiskā bāze;

–      paziņot, ka vēršanos pie EK līguma 235. panta vai arī pie Eiropas Kopienu Tiesas prakses nekādā gadījumā nevar interpretēt tā, ka tas Parlamentam varētu radīt juridisku pienākumu sniegt piekrišanu pat tad, ja līguma slēgšana, ņemot vērā tā saturu, būtu Eiropas Parlamentam nepieņemama.”

XVII –  Jautājumi, ko Tiesa uzdevusi Komisijai, Padomei un dalībvalstīm, un uz šiem jautājumiem sniegtās atbildes

Tiesa nolēma Komisijai un lietas dalībniekiem, kas iesnieguši apsvērumus, uzdot šādus jautājumus;

A –  Pirmais jautājums

Komisijai tika lūgts atbildēt uz argumentu, ko Padome pamato ar veidu, kādā ticis izveidots specifisko saistību grafiks, kas iesniegts Kopienas un valstu vārdā. Apskatot šo dokumentu, tiešām var secināt, ka nosacījumi, kas saistīti ar ierobežojumu atcelšanu pieejai pakalpojumu tirgum, un tas, cik lielā mērā šie ierobežojumi tiek atcelti, katrā dalībvalstī ir citādāki.

Atbildē Komisija norāda, ka veids, kādā tika sagatavots Kopienas piedāvājums, tā saturs un tā virsraksts nekādi neskar jautājumu attiecībā uz Kopienas kompetences noteikšanu.

Tam, ka saraksts tiek iesniegts Kopienas un tās dalībvalstu vārdā, tā esot piekritusi tikai tāpēc, lai mazinātu dalībvalstu bažas par to, ka gadījumā, ja to vārdā netiktu iesniegts piedāvājums “Pakalpojumi”, tās nevarētu kļūt par PTO loceklēm. Šāda būtībā tīri politiska piekāpšanās nenozīmējot, ka tiek atzīta dalībvalstu kompetence slēgt GATS.

Savukārt atšķirības, kas pastāv starp dalībvalstīm attiecībā uz ierobežojumu atcelšanu pieejai pakalpojumu tirgum dažādās dalībvalstīs, ir izskaidrojamas ar GATS izmantoto metodoloģiju un to, ka Kopienā nav pabeigta saskaņošana.

GATS pamatmērķis esot liberalizēt pakalpojumu starptautisko tirdzniecību. Tomēr, rūpējoties par elastību, GATS XVI un XVII pants ļaujot dalībvalstīm savos specifisko saistību grafikos iekļaut ierobežojumus un nosacījumus. Lai nodrošinātu atklātību, esot nolemts, ka labāk būtu uzskaitīt pastāvošos ierobežojumus, nevis pasludināt vispārēju “standstill” klauzulu.

Pastāvošo ierobežojumu uzskaitījums katrai dalībvalstij esot atšķirīgs tāpēc, ka saskaņošana Kopienas līmenī nav bijusi pilnīga un līdzās Kopienas kompetencei dalībvalstīm Kopienas iekšienē joprojām ir arī sava kompetence. Tomēr no tā neizrietot, ka arī ārpus Kopienas kompetence ir dalīta.

Preču joma esot skaidrs piemērs Kopienas ekskluzīvai ārējai kompetencei, kas pārklāj daļēji kopīgu iekšējo kompetenci. Piemēram, tāda joma kā noteikumi par tehniskajām barjerām tirdzniecībā joprojām Kopienas iekšienē daļēji ir dalībvalstu kompetencē, bet starptautiskajā mērogā – Kopienas ekskluzīvā kompetencē, pamatojoties uz Līguma 113. pantu. Tieši saskaņā ar šo pantu Kopiena noslēdza GATT Kodeksu par tehniskajām barjerām. Ja šobrīd vajadzētu izveidot sarakstu, kas aptvertu situāciju precēm piemērojamo standartu un tehnisko normu jomā un būtu līdzīgs saistību sarakstam pakalpojumu jomā, atšķirības būtu ievērojamas. Tomēr tas neliktu apšaubīt Kopienas ekskluzīvo kompetenci slēgt starptautisku nolīgumu, kura mērķis būtu šīs jomas liberalizācija. Kopiena no tā secina, ka ar veidu, kādā izveidots specifisko saistību grafiks, nevar pamatot attiecīgo Kopienas un dalībvalstu kompetenci slēgt GATS.

B –  Otrais jautājums

Saskaņā ar Komisijas veikto atzinuma 1/76 kopsavilkumu Kopienas kompetenci uzņemties starptautiskas saistības neierobežo iespēja, ka jau ir īstenota iekšējā kompetence, bet tā var pastāvēt arī tādā gadījumā, ja Kopienas iekšējie pasākumi tiek veikti vienīgi saistībā ar nolīguma slēgšanu un tā spēkā stāšanos. Komisijai tika lūgts norādīt iekšējos pasākumus, kuru pieņemšana ir paredzēta saistībā ar GATS un TRIPs slēgšanu un spēkā stāšanos.

Komisija norāda, ka priekšlikumā, ko tā nesen nosūtījusi Padomei par tiesību aktiem attiecībā uz Urugvajas raunda rezultātu ieviešanu, tā ierosinājusi:

–      grozījumus 5. un 29. pantā Padomes (EK) 1993. gada 20. decembra Regulā Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV L 11, 1. lpp.);

–      grozījumus Padomes regulās par vīnu, aromatizēto vīnu un stipro alkoholisko dzērienu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzību [Padomes 1987. gada 16. marta Regula (EEK) Nr. 822/87 par kopējo vīna tirgus organizāciju (OV L 84, 1. lpp.), Padomes 1989. gada 29. maija Regula Nr. 1576/89, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par stipro alkoholisko dzērienu definīciju, nosaukumu un noformējumu (OV L 160, 1. lpp.), un Padomes 1991. gada 10. jūnija Regula Nr. 1601/91, ar ko nosaka vispārīgus noteikumus par aromatizētu vīnu, aromatizētus vīnus saturošu dzērienu un aromatizētus vīnus saturošu kokteiļu definēšanu un to nosaukumu un noformējumu veidošanu (OV L 149, 1. lpp.)];

–      lēmumu uz PTO dalībvalstu fiziskām un juridiskām personām attiecināt aizsardzību, ko paredz Padomes 1986. gada 16. decembra Direktīva 87/54/EEK par pusvadītāju izstrādājumu topogrāfiju tiesisko aizsardzību (OV 1987, L 24, 36. lpp.);

–      grozītu priekšlikumu regulai kurā izstrādāti pasākumi, lai aizliegtu laist brīvā apgrozībā, eksportēt vai pārvadāt tranzītā viltotus izstrādājumus un pirātiskas preces.

Komisija piebilst, ka pašlaik tā ierosinājusi tikai tos pasākumus, kas ir absolūti nepieciešami, lai varētu pareizi ieviest PTO nolīgumu un tā pielikumus. Tieši tādēļ Kopienas pasākumus, kas vajadzīgi GATS ieviešanai, tā pieņems tikai vēlāk.

C –  Trešais jautājums

1. Komisija ir norādījusi, ka neviena norma EK līguma nodaļās par tiesībām veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību neliek Kopienas likumdevējam pilnvaras, kas tam šajās nodaļās piešķirtas, izmantot tikai Kopienas iekšienē (t.i., attiecībā uz dalībvalstu valstspiederīgajiem). Komisijai tika lūgts norādīt gadījumus, kad Kopienas likumdevējs jau ir izmantojis šīs pilnvaras attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kā arī apsvērumus, uz kuriem balstoties, tas ir darīts.

Komisija iesniedza sarakstu ar trīsdesmit trīs atvasinātiem tiesību aktiem, kuros tiek skartas jomas ārpus Kopienas. Daži no tiem pieņemti kredītiestāžu, finanšu, apdrošināšanas un telekomunikāciju jomā un ir pamatoti ar Līguma 54. pantu, 57. panta 2. punktu vai ar 66. pantu. Daži ir pieņemti transporta jomā un pamatoti ar Līguma 84. panta 2. punktu. Svarīgākos no Komisijas minētajiem aktiem var sagrupēt šādi.

a) Daži no atvasinātiem tiesību aktiem paredz, ka to normas attiecas arī uz trešo valstu sabiedrību filiālēm Kopienā, un pat attiecībā uz tām nosaka īpašus noteikumus.

Skat.:

–      3. pantu Padomes 1989. gada 13. februāra Direktīvā 89/117/EEK par pienākumiem saistībā ar gada pārskata dokumentu publicēšanu, kas attiecas uz tādu kredītiestāžu un finanšu iestāžu kādā dalībvalstī reģistrētām filiālēm, kuru galvenais birojs nav minētajā dalībvalstī (OV L 44, 40. lpp.), kas pamatota ar Līguma 54. pantu;

–      7. pantu Padomes 1989. gada 21. decembra Vienpadsmitajā direktīvā 89/666/EEK par informācijas sniegšanas prasībām attiecībā uz filiālēm, ko kādā dalībvalstī atvērušas noteiktu veidu sabiedrības, uz kurām attiecas citas valsts tiesību akti (OV L 395, 36. lpp.), kas pamatota ar Līguma 54. pantu;

–      Padomes 1991. gada 10. jūnija Direktīvu 91/308/EEK par to, kā novērst finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtas naudas legalizēšanai jeb “naudas mazgāšanai” (OV L 166, 77. lpp.), kas pamatota ar 57. panta 2. punktu un 100.a pantu;

–      Eiropas Parlamenta un Padomes 1994. gada 30. maija Direktīvu 94/19/EK par noguldījumu garantiju sistēmām (OV L 135, 5. lpp.), kas pamatota ar Līguma 57. panta 2. punktu. Šīs direktīvas 6. pants paredz, ka dalībvalstīm jāpārbauda, vai tādu kredītiestāžu filiāļu segums, kuru galvenais birojs neatrodas Kopienā, ir vismaz tāds pats kā minētajā direktīvā noteiktais. Pretējā gadījumā dalībvalstis var tām likt pievienoties noguldījumu garantiju sistēmai, kas darbojas to teritorijā.

b) Finanšu jomā Kopienas noteikumi attiecas uz visiem vērtspapīriem, kas iekļauti vai attiecībā uz ko iesniegts pieteikums iekļaut oficiālā sarakstā vērtspapīru biržā, kas izvietota vai darbojas kādā dalībvalstī, pat tad, ja to emitents ir reģistrēts kādā trešā valstī.

Skat. 1. pantu Padomes 1979. gada 5. marta Direktīvā 79/279/EEK, kas koordinē nosacījumus vērtspapīru iekļaušanai oficiālā biržas sarakstā (OV L 66, 21. lpp.), kā arī Padomes 1980. gada 17. marta Direktīvā 80/390/EEK, kas koordinē prasības attiecībā uz to, kā sastāda, pārbauda un izplata prospektus, kas jāpublicē vērtspapīru iekļaušanai oficiālā biržas sarakstā (OV L 100, 1. lpp.), kuras abas pamatotas ar Līguma 54. panta 3. punkta g) apakšpunktu, kā arī ar Līguma 100. pantu.

c) Līdzīgā sakarībā ir pieņemta direktīva, kas attiecas uz trešo valstu sabiedrībām, kuru akcijas ir iekļautas oficiālā biržas sarakstā kādā Kopienas vērstpapīru biržā.

Skat. Padomes 1982. gada 15. februāra Direktīvu 82/121/EEK par informāciju, kas regulāri jāpublicē sabiedrībām, kuru akcijas ir iekļautas oficiālā biržas sarakstā (OV L 48, 26. lpp.), kura pamatota ar Līguma 54. panta 3. punkta g) apakšpunktu un ar 100. pantu.

Cita direktīva attiecas uz trešo valstu sabiedrībām, kas iegūst vai atsavina būtisku daļu sabiedrībā, kura pakļauta kādas dalībvalsts likumdošanai un kuras akcijas ir iekļautas oficiālā biržas sarakstā kādā Kopienas vērstpapīru biržā.

Skat. Padomes 1988. gada 12. decembra Direktīvu 88/627/EEK par informāciju, kas jāpublicē, iegūstot vai atsavinot būtisku kapitāldaļu sabiedrībā, kura ir biržas sarakstā (OV L 348, 62. lpp.), kas pamatota ar Līguma 54. pantu.

d) Direktīva “Televīzija bez robežām” liek katrai dalībvalstij nodrošināt, lai attiecībā uz visiem televīzijas raidījumiem, kurus raida raidorganizācijas, kas pakļautas tās jurisdikcijai, vai raidorganizācijas, kuras, kaut arī nav pakļautas nevienas dalībvalsts jurisdikcijai, izmanto šīs dalībvalsts piešķirto frekvenci vai satelīta jaudu, vai satelīta augšupejošo saiti, kas atrodas šajā dalībvalstī, tiktu ievēroti tiesību akti, ko piemēro pārraidēm, kuras ir adresētas šīs dalībvalsts skatītājiem.

Skat. Padomes 1989. gada 3. oktobra Direktīvu 89/552/EEK par dažu tādu televīzijas raidījumu veidošanas un apraides noteikumu koordinēšanu, kas ietverti dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos (OV L 298, 23. lpp.), kura pamatota ar Līguma 57. panta 2. punktu un 66. pantu.

e) Daži atvasinātie tiesību akti dod Kopienai tiesības sadarboties ar trešo valstu iestādēm, lai pastiprinātu Kopienas tiesību aktu efektivitāti.

Skat.:

–      Padomes 1992. gada 6. aprīļa Direktīvu 92/30/EEK par kredītiestāžu konsolidētu uzraudzību (OV L 110, 52. lpp.), kas pamatota ar Līguma 57. panta 2. punktu. Minētās direktīvas 8. pants Padomei dod tiesības slēgt nolīgumus ar trešām valstīm, lai vienotos par konsolidētas uzraudzības piemērošanu, no vienas puses, kredītiestādēm, kuru mātes sabiedrību vadība atrodas kādā trešā valstī, un, no otras puses, trešā valstī izvietotām kredītiestādēm, kuru mātes sabiedrību, neatkarīgi no tā, vai tās ir kredītiestādes vai finanšu līdzdalības sabiedrības, galvenā mītne atrodas Kopienā;

–      Padomes 1989. gada 13. novembra Direktīvu 89/592/EEK, ar ko koordinē noteikumus par iekšējas informācijas nelikumīgu izmantošanu (OV L 334, 30. lpp.), kura pamatota ar Līguma 100.a pantu. Tās 11. pants dod Kopienai tiesības slēgt nolīgumus ar trešām valstīm jomās, ko pārvalda minētā direktīva.

f) Daži atvasinātie tiesību akti dod Kopienai tiesības slēgt nolīgumus ar vienu vai vairākām trešām valstīm, lai vienotos par labvēlīgākiem noteikumiem šo trešo valstu sabiedrību filiālēm Kopienā nekā tie, ko šie tiesību akti paredz, ar nosacījumu, ka šajās trešās valstīs Kopienas sabiedrību filiālēm tiek nodrošināts līdzīgs režīms (savstarpīguma princips). Šajā sakarā Komisija atsaucas uz:

–      9. panta 3. punktu Padomes 1977. gada 12. decembra Pirmajā direktīvā 77/780/EEK, kas koordinē normatīvos un administratīvos aktus attiecībā uz kredītiestāžu darbības uzsākšanu un izvēršanu (OV L 322, 30. lpp.), kas pamatota ar Līguma 57. pantu;

–      32. pantu Padomes 1979. gada 5. marta Direktīvā 79/267/EEK par normatīvo un administratīvo aktu koordināciju attiecībā uz uzņēmējdarbības sākšanu un veikšanu tiešajā dzīvības apdrošināšanā (OV L 63, 1. lpp.), kas arī pamatota ar Līguma 57. pantu;

–      29. pantu Padomes 1973. gada 24. jūlija Pirmajā direktīvā 73/239/EEK par normatīvo un administratīvo aktu koordināciju attiecībā uz uzņēmējdarbības sākšanu un veikšanu tiešās apdrošināšanas nozarē, kas nav dzīvības apdrošināšana (OV L 228, 3. lpp.), kura pamatota ar Līguma 57. panta 2. punktu. Piemērojot minētās direktīvas 29. pantu, uz Līguma 57. panta 2. punkta un 235. panta pamata tika noslēgts nolīgums ar Šveices Konfederāciju (OV 1991, L 205, 2. lpp.).

g) Citi atvasinātie tiesību akti nodrošina nepārtrauktu vērtēšanas procedūru par Kopienas uzņēmēju pieeju trešo valstu tirgiem. Ja noskaidrojas, ka Kopienas uzņēmumiem šajās valstīs nav tāda pati pieeja tirgum, kādu Kopiena sniedz šo trešo valstu uzņēmumiem, tad Komisija var uzsākt sarunas ar attiecīgo trešo valsti, lai šo situāciju novērstu, un pat piedāvāt Padomei slēgt Kopienas tirgu šīs trešās valsts sabiedrību filiālēm Kopienā.

Šajā sakarā Komisija atsaucas uz:

–      8. un 9. pantu Padomes 1989. gada 15. decembra Otrajā direktīvā 89/646/EEK, kas koordinē normatīvos un administratīvos aktus attiecībā uz kredītiestāžu darbības sākšanu un izvēršanu un groza Direktīvu 77/780/EEK (OV L 386, 1. lpp.), kas pamatota ar 57. panta 2. punktu;

–      4. pantu Padomes 1990. gada 8. novembra Direktīvā 90/618/EEK, ar ko groza, it īpaši attiecībā uz mehānisko transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu, Direktīvu 73/239/EEK un Direktīvu 88/357/EEK par normatīvo un administratīvo aktu koordināciju attiecībā uz tiešo apdrošināšanu, kas nav dzīvības apdrošināšana (OV L 330, 44. lpp.);

–      8. pantu Padomes 1990. gada 8. novembra Otrajā direktīvā 90/619/EEK par normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu attiecībā uz tiešo dzīvības apdrošināšanu, par noteikumiem pakalpojumu sniegšanas brīvības efektīvākai izmantošanai un par grozījumiem Direktīvā 79/267/EEK (OV L 330, 50. lpp.);

–      7. pantu Padomes 1993. gada 10. maija Direktīvā 93/22/EEK par ieguldījumu pakalpojumiem vērtspapīru jomā (OV L 141, 27. lpp.), kas pamatota ar Līguma 57. panta 2. punktu.

h) Finanšu jomā Padomes direktīvas pilnvaro Kopienu slēgt nolīgumus ar trešām valstīm, lai atzītu prospektus, kas izveidoti un pārbaudīti atbilstoši šīs vai šo trešo valstu noteikumiem sakarā ar iekļaušanu oficiālā biržas sarakstā vai publisko piedāvājumu.

Skat. Padomes 1987. gada 22. jūnija direktīvu 87/345/EEK, kas groza iepriekš minēto direktīvu 80/390 (OV L 185, 81. lpp.) un kas pieņemta, pamatojoties uz Līguma 54. panta 2. punktu, kā arī Padomes 1989. gada 17. aprīļa Direktīvu 89/298/EEK, ar ko koordinē prasības par to, kā sastāda, pārbauda un izplata prospektus, kas jāpublicē sakarā ar pārvedamu vērtspapīru publisko piedāvājumu (OV L 124, 8. lpp.), kura pamatota ar Līguma 54. pantu.

i) Valsts pasūtījumu jomā ir pieņemta direktīva, kura paredz, ka piedāvājumu, kas iesniegts, lai saņemtu preču piegādes publiskā pasūtījuma līgumu, bet kurā kādas trešās valsts izcelsmes ražojumu vērtība pārsniedz 50% no kopējās šo piedāvājumu veidojošo ražojumu vērtības, var neizskatīt, ja vien Kopiena ar šo trešo valsti nav noslēgusi nolīgumu, kas Kopienas uzņēmumiem nodrošina līdzīgu un reālu pieeju tās tirgum.

Skat. 29. pantu Padomes 1990. gada 17. septembra Direktīvā 90/531/EEK par publiskā pasūtījuma līgumu piešķiršanas procedūrām ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un telekomunikāciju nozarē (OV L 297, 1. lpp.), kas pamatota ar Līguma 57. panta 2. punktu, 66., 100.a un 113. pantu.

Pamatojoties uz minētās direktīvas 29. pantu, Eiropas Kopiena ar Amerikas Savienotajām Valstīm saprašanās memoranda veidā noslēdza nolīgumu par publisko pasūtījumu. Tas nodrošina līdzīgu un reālu Kopienas uzņēmumu pieeju Amerikas Savienoto Valstu tirgum attiecībā uz preču piegāžu publiskā pasūtījuma līgumu un būvdarbu līgumu piešķiršanu, ko šajā valstī veic elektroenerģijas sektora publiskā pasūtījuma piešķīrēji (skat. Padomes 1993. gada 10. maija Lēmumu 93/323/EEK, ar ko apstiprina šo nolīgumu (OV L 125, 1. lpp.), kurš pamatots ar 113. pantu, un Padomes 1993. gada 10. maija Lēmumu 93/324/EEK, kas priekšrocības, kuras noteiktas Direktīvā 90/531/EEK, attiecina uz Amerikas Savienotajām Valstīm (OV L 125, 54. lpp.), kas arī pamatota ar Līguma 113. pantu).

Saskaņā ar citu direktīvu gadījumā, ja Komisija konstatē, ka attiecībā uz pakalpojumu līgumu piešķiršanu kāda trešā valsts nedod Kopienas uzņēmumiem reālu pieeju, kas līdzvērtīga tai, ko Kopiena piešķir attiecīgās valsts uzņēmumiem, tā var ierosināt, lai Padome pieņem lēmumu par pakalpojumu līgumu piešķiršanas apturēšanu vai ierobežošanu:

–      uzņēmumiem, ko regulē konkrētās trešās valsts normatīvie akti;

–      uzņēmumiem, kas saistīti ar a) apakšpunktā norādītajiem uzņēmumiem un kuru juridiskā adrese ir Kopienā, taču kuriem nav faktisku saišu ar attiecīgās dalībvalsts ekonomiku;

–      uzņēmumiem, kas iesniedz piedāvājumus, kuru mērķis ir pakalpojumi, kam izcelsme ir konkrētajā trešā valstī.

Skat. 37. panta 3. punktu Padomes 1993. gada 14. jūnija Direktīvā 93/38/EEK, ar ko koordinē līgumu piešķiršanas procedūras, kuras piemēro subjekti, kas darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un telekomunikāciju nozarē (OV L 199, 84. lpp.), kura pamatota ar EEK līguma 57. panta 2. punktu, 66., 100.a un 113. pantu.

j) Jūras transporta jomā ir pieņemta regula, kura paredz procedūru, kas jāievēro, lai reaģētu uz negodīgu cenu noteikšanu, kuru realizē starptautiskajā kravas kuģu līnijsatiksmē iesaistītie trešo valstu kuģu īpašnieki.

Skat. Padomes 1986. gada 22. decembra Regulu (EEK) Nr. 4057/86 par negodīgu cenu noteikšanu jūras transportā (OV L 378, 14. lpp.), kas pamatota ar Līguma 84. panta 2. punktu.

Cita regula nosaka procedūru, ko piemēro, ja trešās valsts vai tās pārstāvju darbība ierobežo vai draud ierobežot dalībvalstu kuģošanas sabiedrībām vai kādā dalībvalstī saskaņā ar tās tiesību aktiem reģistrētiem kuģiem brīvu pieeju (1. pants). Tas attiecas uz trešās valsts kuģošanas sabiedrībām, kas veic pārvadājumus starp savu valsti vai citu trešo valsti un vienu vai vairākām dalībvalstīm (2. pants). Minētās regulas 4. panta 1. punkta b) apakšpunkts ļauj veikt saskaņotus pretpasākumus pret šādām sabiedrībām (minētais b) apakšpunkts).

Skat. Padomes 1986. gada 22. decembra Regulu (EEK) Nr. 4058/86 par saskaņotu rīcību, lai nodrošinātu brīvu piekļuvi kravām tāljūras pārvadājumos (OV L 378, 21. lpp.), kas pamatota ar Līguma 84. panta 2. punktu.

2. Vispārīgā veidā Komisijai tika lūgts sīkāk paskaidrot argumentus, kas attiecībā uz gadījumiem, kuros – kā apgalvo Padome un dažas no valstīm, kas iesniegušas apsvērumus, – tās kompetence attiecas tikai uz dalībvalstu valstspiederīgajiem, ļautu secināt, ka no šādi ierobežotas iekšējās kompetences izriet ārējā kompetence, kas aptver režīmu, ko piešķir trešo valstu valstspiederīgajiem.

Vispirms Komisija uzsver, ka gan GATS, gan EK līgums ir balstīti uz nediskriminācijas principu un izmanto vienus un tos pašus juridiskos līdzekļus, lai sasniegtu savu mērķi – pakalpojumu sniegšanas liberalizāciju. Piemēram, Līguma 52. un 59. pants liedz dalībvalstīm veikt pasākumus, ar kuriem tiktu pārkāpts nediskriminācijas pilsonības dēļ princips. Savukārt GATS aizliedz savām dalībvalstīm diskrimināciju starp dažādu dalībvalstu valstspiederīgajiem (pants par vislielākās labvēlības režīmu), kā arī valsts un ārvalstu pakalpojumu sniedzējiem piemērot atšķirīgu režīmu attiecībā uz pieeju tirgum un nosacījumiem to darbības veikšanai (pants par pieeju tirgum un nacionālo režīmu).

Tādēļ, ja Kopienai, pamatojoties uz teoriju par paralēlo kompetenci, tiktu atzīta ārējā kompetence slēgt GATS, tas nenozīmētu, ka Kopienas ārējās pilnvaras būtu plašākas nekā tās iekšējās pilnvaras, bet drīzāk, ka šo pilnvaru apjoms būtu līdzīgs vai pat vēl šaurāks.

Tālāk Komisija min divus argumentus par labu Kopienas ārējai kompetencei, kas aptvertu režīmu, ko piešķir trešās valsts valstspiederīgajiem – no vienas puses, ārējās darbības nepieciešamību un, no otras puses, risku, ka var tikt ietekmēti Kopienas noteikumi.

Attiecībā uz ārējās darbības nepieciešamību Komisija norāda, ka ekonomikas priekšrocības, ko no Līguma gūst Kopienas pakalpojumu sniedzēji, iekšējā tirgus ieviešanas dēļ drīz tiks izsmeltas. Šobrīd dalībvalstu ekonomikas attīstību visvairāk var veicināt tieši pakalpojumu tirdzniecības liberalizācija trešās valstīs. Pēc Komisijas domām, Kopiena tās uzņēmumiem nevarēs iegūt tirdzniecības priekšrocības trešo valstu tirgos, ja tā trešo valstu pakalpojumu sniedzējiem nevarēs piedāvāt līdzīgas priekšrocības kopējā tirgū – tas nozīmē, ka Kopienai ir kompetence regulēt to pieeju kopējam tirgum.

Lai parādītu ciešo savstarpējo saikni starp abām šīm Kopienas darbības dimensijām, Komisija min divus piemērus: 1989. gada 10. oktobra Eiropas Ekonomikas kopienas un Šveices Konfederācijas nolīgumu par tiešu apdrošināšanu, kas nav dzīvības apdrošināšana, kā arī jau iepriekš minēto otro bankas direktīvu. Ar Šveices Konfederāciju noslēgtā nolīguma mērķis “ir uz abpusēja pamata paredzēt noteikumus, kas vajadzīgi un pietiekami, lai uzņēmumu aģentūrām un filiālēm, kuru galvenais birojs atrodas kādā no Līgumslēdzēju pušu valsts teritorijām un kas vēlas otras Līgumslēdzējas puses valsts teritorijā uzsākt darbību vai tur jau darbojas, dotu iespēju uzsākt vai veikt pašnodarbinātas personas darbību tiešās apdrošināšanas jomā, kas nav dzīvības apdrošināšana” (1. pants). Otrā direktīva par kredītiestāžu darbību paredz iespēju apturēt Kopienā izveidotu trešo valstu kredītiestāžu meitas sabiedrību apstiprinājuma pieteikumus, lai dotu Kopienai iespēju vienoties par reālu pieeju attiecīgo trešo valstu tirgum Kopienas kredītiestāžu meitas sabiedrībām, kas šajās valstīs izveidoti.

Otrajā Komisijas izvirzītajā argumentā tā norāda, ka tad, ja Kopienas iekšējā kompetence attiektos tikai uz dalībvalstu valstspiederīgajiem, varētu tikt ietekmēti uzņēmējdarbības veikšanas brīvības un brīvas pakalpojumu sniegšanas principi.

Pirmkārt, ja katra dalībvalsts varētu pati pieņemt noteikumus par trešo valstu valstspiederīgo pieeju tās tirgum un režīmu, ko piemēro pašnodarbinātajiem, tas varētu izraisīt pakalpojumu novirzīšanos un konkurences kropļojumus. Piemēram, dalībvalsts, kas būtu visliberālākā kredītiestāžu un apdrošināšanas jomā, paredzot mazāk stingrus nosacījumus nekā Kopienu tiesībās, piesaistītu lielāko daļu šo pakalpojumu sniedzēju no trešām valstīm (attiecībā uz minimālo kapitālu, rezervēm, maksātspējas normu utt.). Savukārt apdrošinātās personas, kas dzīvotu mazāk liberālās dalībvalstīs, novērstos no apdrošināšanas sabiedrībām, kas darbojas šajās valstīs, lai vērstos pie apdrošināšanas sabiedrībām, kas darbojas liberālākā valstī.

Turklāt neatkarīgi no tā, vai Kopienā ir vai nav notikusi saskaņošana, tiktu apdraudēti Kopienu tiesību pamatprincipi. Piemēram, ja profesionālo kvalifikāciju atzīšanas jomā kāda dalībvalsts paredzētu kādas trešās valsts pilsoņiem labvēlīgāku režīmu par to, ko piemēro Kopienas pilsoņiem, tas šīs dalībvalsts teritorijā citu dalībvalstu pilsoņiem neļautu īstenot tiesības veikt uzņēmējdarbību un tiesības uz brīvu pakalpojumu sniegšanu. Turklāt šādi noteikumi būtu pretrunā principam par konsekvenci un Kopienas priekšrocībām un pat Līguma 5. pantam.

D –  Ceturtais jautājums

Padome uzskata, ka EK līguma nodaļās, kas attiecas uz tiesībām veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumiem, būtībā nekas nav teikts par režīmu, kas piešķirams trešo valstu valstspiederīgajiem (sabiedrībām un fiziskām personām). Tālāk – attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas veidu, kas, izmantojot GATS terminoloģiju, saucas “komerciālā pārstāvniecība”, – tā nošķir trešo valstu sabiedrību meitas sabiedrības no tām, kas ir tikai trešo valstu sabiedrību filiāles. Padomei tika lūgts nedaudz izskaidrot savu nostāju.

Vispirms Padome informē Tiesu, ka Padomes (Vispārējās lietas) 1994. gada 4. oktobra sanāksmē Luksemburgā tā apstiprinājusi lēmuma projektu par Urugvajas raunda nolīgumu slēgšanu un to nosūtījusi Eiropas Parlamentam, lai tas saskaņā ar piekrišanas procedūru varētu pieņemt savu nostāju. Šis lēmuma projekts, iespējams, tiks pārskatīts, ņemot vērā atzinumu, ko Tiesa sniegs 1994. gada 15. novembrī. Šajā stadijā Padome Kopienas kompetences juridiskajam pamatojumam izmantojusi EK līguma 43., 54., 57., 66., 75. pantu, 84. panta 2. punktu, 99., 100., 100.a, 113. un 235. pantu saistībā ar 228. panta 3. punkta otro daļu.

Pēc 1994. gada 11. oktobra sēdes Padome iesniedza Tiesai “rīcības kodeksu”, ko, kopīgi vienojoties, pieņēmusi Padome, dalībvalstis un Komisija attiecībā uz sarunām par pakalpojumiem “pēc Urugvajas raunda”. Tā teksts ir šāds:

“1.      Attiecībā uz sarunām par tirdzniecību pakalpojumu jomā, kuras paredzētas lēmumos, ko ministri pieņēmuši 1994. gada 15. aprīlī Marakešā, un visām citām diskusijām par tirdzniecību šajā jomā, kuras notiktu Sagatavošanas komitejā vai Pasaules tirdzniecības organizācijas Pakalpojumu tirdzniecības padomē, ir panākta vienošanās par to, ka, neskarot pušu nostājas attiecībā uz jaunu mandātu un jautājumu par kompetences sadalījumu, kā arī iepriekš neparedzot, kāda būs atbilde uz pieteikumu sniegt atzinumu, ko Komisija iesniegusi Tiesai sakarā ar kompetences jautājumu, Komisijai būtu jāturpina: (17)

         a) Kopienas un dalībvalstu vārdā veikt sarunas iepriekš minētajās tirdzniecības sarunās un diskusijās;

         b) cik vien iespējams laicīgi informēt dalībvalstis par visu to diskusiju vai sarunu, kas paredzētas ar citām pusēm, laiku un vietu neatkarīgi no tā, vai tās notiek oficiālajās sarunu grupās vai citās, gadījumos, kad dalībvalstis nav tikušas tieši informētas;

         c) visos jautājumos paust nostājas, kas pieņemtas saskaņā ar atbilstīgām lēmumu pieņemšanas procedūrām(18);

         d) sekot, lai visu dalībvalstu pārstāvjiem būtu iespējams piedalīties visās sanāksmēs un sarunās, kas skar būtiskus jautājumus, ņemot vērā arī to, ka dalībvalstis var uzdot sevi pārstāvēt prezidentūrai;

         e) ātri nosūtīt dalībvalstīm ikvienu oficiālu vai neoficiālu paziņojumu, ko sūta GATS sekretariāts vai citi dalībnieki, ieskaitot pašu Komisiju, gadījumā, ja dalībvalstīm tas nav nosūtīts tieši.

2.      Padome apņemas regulāri izveidot sarunu pārskatu, pamatojoties uz ziņojumiem, ko Komisija savlaicīgi iesniegs Padomei, lai tai dotu laiku šos pārskatus sagatavot. Padome turpinās izskatīt sarunu mērķu formulējumus katram pakalpojumu sektoram, un tā patur tiesības savlaicīgi iesniegt Komisijai nepieciešamos norādījumus.”

Padome uzskata, ka EK līguma nodaļās, kas attiecas uz tiesībām veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumiem, būtībā nekas nav teikts par režīmu, kas piešķirams trešo valstu fiziskajām un juridiskajām personām, jo, pēc tās domām, jau no 52. panta un turpmāko pantu, no 59. panta un turpmāko pantu, kā arī no 221. panta formulējuma izriet, ka EK līgums dalībvalstīm neuzliek nekādus pienākumus attiecībā uz režīmu, kas piešķirams trešo valstu valstspiederīgajiem.

Padome precizē savu argumentāciju, minot vienu piemēru – atklāta pakalpojumu uzņēmuma privatizāciju.

Tā kā šajā jomā nav Kopienas saskaņošanas pasākumu, dalībvalstīm pašām ir kompetence noteikt privatizācijas nosacījumus. Tomēr, īstenojot šo kompetenci, dalībvalstīm ir jāievēro nosacījumi un robežas, ko tām liek ievērot Līguma attiecīgie nosacījumi (piemēram, princips par nediskrimināciju pilsonības dēļ, ko 58. pants piemēro sabiedrībām). Šajā sakarībā ir jānošķir sabiedrības, kas izveidotas dalībvalstīs, no “ārvalstu” sabiedrībām, proti, tādām, kas izveidotas trešās valstīs. Tā, piemēram, ar likumu nosakot nosacījumus, kurus ievērojot, privātās sabiedrības var iegūt privatizējamā uzņēmuma kapitālu, attiecībā uz dalībvalstīs izveidotajām sabiedrībām nedrīkst pieļaut diskrimināciju to valstspiederības dēļ. Savukārt noteikumi attiecībā uz ārvalstu sabiedrībām pilnībā paliek dalībvalstu kompetencē, un tās šo kompetenci var īstenot, nepiemērojot nevienu Kopienas tiesību aktu noteikumu.

Tas pats piemērs ļauj Padomei izskaidrot atšķirību, kas – kā tā uzskata – attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas veidu “komerciālā pārstāvniecība” pastāv starp trešo valstu sabiedrību meitas sabiedrībām un filiālēm vai pārstāvniecībām.

Pēc tās domām, ja trešās valsts sabiedrībai ir divas meitas sabiedrības, kas izveidotas dažādās dalībvalstīs, tad dalībvalsts, kurā notiek privatizācija, pieņemot nosacījumus par to, kā privātās sabiedrības var iegūt kapitāla daļas, saskaņā ar EK līguma 58. pantu saistībā ar 52. pantu nevarēs izturēties dažādi pret šīm abām meitas sabiedrībām.

Ja savukārt trešās valsts sabiedrībai dalībvalstīs ir tikai filiāles vai pārstāvniecības (kas tātad nav juridiskas personas), tad 58. pants – kas attiecas vienīgi uz sabiedrībām – nav piemērojams un dalībvalsts, kurā notiek privatizācija, šīm dažādajām filiālēm vai pārstāvniecībām varēs noteikt atšķirīgus režīmus.

E –  Piektais jautājums

Apvienotā Karaliste norāda, ka nevienā no Līguma pantiem nav noteikumu par to, kā trešo valstu fiziskās un juridiskās personas, kas kādā dalībvalstī vēlas uzsākt pakalpojumu sniegšanu, sāk uzņēmējdarbību. Tomēr tā norāda, ka Kopienas iestādes ir veikušas pasākumus, kas nosaka “tiesību normas, kuras attiecas uz Kopienas ārējās kompetences īstenošanu attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgo uzņēmējdarbības sākšanu Kopienā”. Apvienotā Karaliste šajā sakarībā min direktīvas, kas pieņemtas kredītiestāžu un apdrošināšanas uzņēmumu jomā. Apvienotajai Karalistei tika lūgts norādīt, kā tā var nodrošināt šīs prakses (ko tā neapstrīd) saderību ar principiālo nostāju, ko tā citviet aizstāv attiecībā uz uzņēmējdarbības un brīvu pakalpojumu sniegšanas nodaļas apjomu.

Apvienotās Karalistes valdība konstatē, ka EK līguma nodaļās par uzņēmējdarbību un pakalpojumiem nav neviena īpaša panta par Kopienas iekšējo kompetenci attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgo uzņēmējdarbības sākšanu dalībvalstīs.

Nodaļas par tiesībām veikt uzņēmējdarbību vienīgais mērķis ir garantēt vienas dalībvalsts valstspiederīgo tiesības sākt uzņēmējdarbību kādas citas dalībvalsts teritorijā. Mērķis nodaļai par pakalpojumu sniegšanas brīvību ir nodrošināt šo brīvību vienas dalībvalsts personām, kas veic uzņēmējdarbību kādā citā Kopienas dalībvalstī. Šīm nodaļām tātad nav nekāda specifiska mērķa Tiesas prakses nozīmē attiecībā uz starptautisko kompetenci, kas varētu būt pamats netiešai starptautiskai kompetencei slēgt nolīgumus ar trešām valstīm.

Šajā sakarībā pastāv neatbilstība starp, no vienas puses, nodaļām par uzņēmējdarbību un brīvu pakalpojumu sniegšanu un, no otras puses, nodaļām, kas attiecas uz transportu.

1976. gada 14. jūlija spriedumā apvienotajās lietās 3/76, 4/76 un 6/76 Kramer (Recueil, 1279. lpp.) Tiesa ir uzskatījusi, ka daži EEK līguma un Pievienošanās akta panti, kā arī Padomes 1970. gada 20. oktobra Regula (EEK) Nr. 2142/70 par zvejniecības produktu kopējā tirgus organizāciju (OV L 236, 5. lpp.) piešķir Kopienai iekšēju kompetenci reglamentēt zveju atklātā jūrā, lai saglabātu tās bioloģiskos resursus. Tā uzskatījusi, ka no Kopienas iestādēm uzliktajiem pienākumiem un tām piešķirtajām pilnvarām Kopienas iekšienē izriet, ka tai ir kompetence uzņemties starptautiskas saistības, lai saglabātu jūras bioloģiskos resursus. Apvienotās Karalistes valdība norāda, ka katras valsts jurisdikcija atklātā jūrā attiecas tikai uz kuģiem ar šīs valsts karogu, kā arī to, ka zivju resursi pārvietojas. Tāpēc saglabāšanas pasākumiem, ko veic viena valsts (vai arī Kopiena attiecībā uz dalībvalstu suverēnajiem ūdeņiem), nevar būt nekādu jūtamu rezultātu, ja atbilstošus pasākumus neveic arī kaimiņvalstis. No tā loģiski izriet, ka jūras resursus saglabāt var, vienīgi slēdzot starptautiskus nolīgumus starp pusēm, kuru jurisdikcijā ir šie ūdeņi.

Apvienotās Karalistes valdība uzsver, ka to, ka no EEK līguma 74. un 75. panta izriet iekšējā kompetence, Tiesa spriedumā AETR lietā varēja secināt, pamatojoties uz 75. panta a) apakšpunktu, kas “attiecībā uz to maršruta daļu, kas ir Kopienas teritorijā, aptver arī pārvadājumus uz kādu dalībvalsti vai no tās”. Tiesa tāpēc varēja secināt, ka ”Kopienas kompetence aptver attiecības, kas pakļautas starptautiskajām tiesībām, un tas nozīmē, ka tāpēc tās kompetencē ir vajadzība attiecīgajā jomā slēgt nolīgumus ar ieinteresētajām trešām valstīm”.

Savukārt pamats Kopienas ārējai kompetencei slēgt GATS jāmeklē nevis Līguma noteikumos par uzņēmējdarbību un pakalpojumiem, bet gan atvasināto tiesību aktu noteikumos, kas pieņemti saskaņā ar nodaļām par uzņēmējdarbību un pakalpojumiem.

Tas, ka nodaļas par uzņēmējdarbību un pakalpojumiem nedefinē nekādus specifiskus mērķus attiecībā uz uzņēmējdarbības sākšanu vai pakalpojumu sniegšanas brīvību trešo valstu valstspiederīgajiem, nebūt neizslēdz, ka Kopiena zināmos apstākļos varētu pieņemt tiesību aktus, kas attiektos uz trešo valstu valstspiederīgajiem. Apvienotās Karalistes valdība norāda uz divām situācijām, kurās Kopiena var šādi rīkoties.

Pirmkārt, Padomei pieņemot iekšējos noteikumus ar nolūku atvieglot dalībvalstu valstspiederīgajiem tiesību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvības īstenošanu, šie iekšējie noteikumi var regulēt arī trešo valstu valstspiederīgo stāvokli tiktāl, ciktāl tas vajadzīgs, lai nodrošinātu iepriekš minēto tiesību reālu īstenošanu dalībvalstu valstspiederīgajiem atbilstoši nosacījumiem, kas Līgumā paredzēti iekšējā tirgus darbībai. Apvienotā Karaliste tam min divus piemērus. Lai dalībvalstu valstspiederīgajiem atvieglotu tiesību veikt uzņēmējdarbību īstenošanu, ir pieņemta direktīva, kas viņu ģimenes locekļiem, kuri ir trešo valstu valstspiederīgie, piešķir ieceļošanas un uzturēšanās tiesības. Otrais piemērs ir par to, ka noteikumi, kas attiecas uz filiālēm, ko atvērušas sabiedrības, kuras reģistrētas kādā dalībvalstī, tiek attiecināti uz tādu sabiedrību filiālēm, kuras reģistrētas trešās valstīs. Šajā sakarībā Apvienotās Karalistes valdība atsaucas uz Padomes 1989. gada 21. decembra Vienpadsmito Direktīvu 89/666/EEK par informācijas sniegšanas prasībām attiecībā uz filiālēm, ko kādā dalībvalstī atvērušas noteiktu veidu sabiedrības, uz kurām attiecas citas valsts tiesību akti (OV L 395, 36. lpp.)

Otrkārt, iekšējie noteikumi var, skaidri to norādot, paredzēt Kopienai ārējo kompetenci jautājumos, uz ko tie attiecas. Tā, piemēram, iekšējie noteikumi var paredzēt slēgt nolīgumus ar trešām valstīm, nosakot, ka attiecībā uz trešo valstu sabiedrību filiālēm dažādās dalībvalstīs jābūt vienādam režīmam, vai arī slēgt nolīgumus ar trešām valstīm, lai dalībvalstu sabiedrību filiālēm būtu tikpat labvēlīgs režīms kā tas, ko Kopiena piemēro trešo valstu sabiedrību filiālēm. Šajā sakarībā Apvienotā Karaliste atsaucas uz iepriekš minēto Pirmās un Otrās kredītiestāžu direktīvas noteikumiem, kā arī uz Padomes 1979. gada 5. marta Pirmo direktīvu 79/267/EEK par normatīvo un administratīvo aktu koordināciju attiecībā uz uzņēmējdarbības sākšanu un veikšanu tiešajā dzīvības apdrošināšanā (OV L 63, 1. lpp.), kuras tā precīzāk izskatījusi savos rakstveida apsvērumos (skat. XII, B daļas 2. punkta i) apakšpunktu).

Visbeidzot, Apvienotās Karalistes valdība atgādina, ka no Tiesas prakses izriet, ka tad, ja Kopiena, pamatojoties uz nodaļām par uzņēmējdarbību un pakalpojumiem, ir pieņēmusi noteikumus, kas paši par sevi ir ekskluzīvas saskaņošanas pasākumi, pat neparedzot konkrētas tiesību normas starptautiskas kompetences īstenošanai, šie iekšējie noteikumi paši par sevi var būt pamatojums Kopienas netiešai starptautiskai kompetencei (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā AETR). Tomēr gadījumos, kad atbilstošie iekšējie noteikumi nav ekskluzīvas saskaņošanas pasākumi, arī ārējā kompetence, kas izriet no iekšējās kompetences īstenošanas, nebūt nav ekskluzīva.

F –  Sestais jautājums

Ne Padome, ne arī valstis, kas iesniegušas apsvērumus, nesniedz atbildes uz argumentiem, ko Komisija izvirzījusi, lai pierādītu, ka vajadzīga tikai Kopienas ārējā darbība. Tām tika lūgts uz tiem atbildēt vai arī norādīt, kāpēc tās neuzskata par vajadzīgu to darīt.

Padome uzsver, ka tai bijis grūti saprast Komisijas piedāvātos argumentus, lai pierādītu, ka vajadzīga tikai Kopienas ārējā darbība. Turklāt tā nav uzskatījusi par vajadzīgu uz tiem konkrēti atbildēt, ko tā pamato šādi.

Vispirms Padome norāda, ka precedents, uz ko Komisija atsaukusies, aizstāvot to, ka “vajadzīgs”, lai GATS piedalītos tikai Kopiena, attiecas uz tā sauktajiem “Eiropas” nolīgumiem ar Centrālās un Austrumeiropas valstīm, ko Kopiena slēgusi tieši kopīgi ar dalībvalstīm.

Tālāk Padome, tāpat kā Eiropas Parlaments uzskata, ka Komisija ir sajaukusi divus atsevišķus jautājumus – tiesisko pamatojumu, kas Kopienas likumdevējam jāievēro, un politiskā izdevīguma kritērijus, saskaņā ar kuriem Kopienas likumdevējs pieņem lēmumu rīkoties (vai nerīkoties) un apjomu, kas šai rīcībai jāpiešķir.

Visbeidzot, Padome uzskata, ka Komisijas arguments, kas pamatots ar apdraudējumu, kuru var radīt nesaskaņota dalībvalstu starptautiska rīcība, ja tās slēdz GATS un TRIPs saskaņā ar savu kompetenci, ir balstīts uz faktu kļūdainu atspoguļojumu.

Padome uzsver, ka vairākumā jomu, kuras aptver abi iepriekš minētie nolīgumi, dalībvalstu kompetence līdz šim nav apstrīdēta un tiek pastāvīgi īstenota starptautiskā mērogā (piemēram, nolīgumi, kas slēgti saistībā ar WIPO [Pasaules intelektuālā īpašuma organizāciju]). Tas nav kavējis Kopienas iekšējās likumdošanas un Kopienas ārējās rīcības tālāku attīstību.

Dānijas un Grieķijas valdības par šo jautājumu nesniedz Tiesai nekādus paskaidrojumus.

Vācijas valdība uzskata, ka tad, ja varētu pieņemt, ka – kā to papildus apgalvo Komisija – Kopienai būtu pienākums rīkoties atbilstoši pilnvarām, ko tai piešķir EK līguma 100.a un 235. pants, šāda nostāja būtu pretrunā šī paša Līguma 4. pantam un novestu pie Līguma grozīšanas. Federālā valdība atsaucas uz institucionālām problēmām, ko šāda nostāja izraisītu attiecībā uz apsvērumiem, kurus Vācijas Konstitucionālā tiesa [Bundesverfassungsgericht] norādījusi savā 1993. gada 12. oktobra lēmumā par Līguma par Eiropas Savienību ratifikāciju, īpaši daļā C II 3.b, kas nosaka:

“Savienības līgums ierobežojošā veidā principiāli nošķir noteiktas valsts varas kompetences īstenošanu, no vienas puses, un Līguma pārskatīšanu, no otras puses; tāpēc Līguma interpretēšana nedrīkst izpausties kā tā paplašināšana; šāda kompetences noteikumu interpretācija nevar būt saistoša Vācijai.”

Spānijas valdība uzskata, ka Komisijas izvirzītie argumenti, lai pierādītu, ka vajadzīga tikai Kopienas ārējā darbība, ir pretrunā EK līguma 3.b pantā un 4. panta 1. punktā izklāstītajam kompetences īpašas piešķiršanas principam. Tas, ka ir konstatēts, ka vajadzīga Kopēja ārēja darbība, pats par sevi nevar būt pamatojums Kopienas ekskluzīvai kompetencei, ja dalībvalstis Kopienai to nav piešķīrušas. Pieļaut pretējo nozīmētu mainīt līgumu, pārkāpjot kārtību, kas šajā sakarā ir noteikta Līguma par Eiropas Savienību N pantā. Spānijas valdība piebilst, ka iekšējās un ārējās kompetences paralēlisma teorija, kas izstrādāta Tiesas praksē, nenozīmē, ka jomās, kurās Kopienai nav iekšējās kompetences, tā var to iegūt, slēdzot ārēju nolīgumu, un tādējādi Kopienas iekšienē izdot tiesību aktus jomās, kurās tas iepriekš nebija iespējams.

Francijas valdība uzskata, ka EK līguma 100.a un 235. pants, uz ko papildus atsaucas Komisija, lai pamatotu Kopienas ekskluzīvu kompetenci, dod Padomei plašas pilnvaras novērtēt, vai ir izpildīti to piemērošanas nosacījumi.

Šajā saistībā Francijas valdība norāda, ka vairumā nozaru, ko aptver TRIPs līgums un GATS, netiek mainīti esošie Kopienas noteikumi. Tāpat nebūs vajadzīga tikai pašas Kopienas rīcība, lai īstenotu Kopienas mērķus. Ar retiem izņēmumiem minētos nolīgumus neīstenos Kopiena, jo dalībvalstīm joprojām būs kompetence daudzos jautājumos. Francijas valdība no tā secina, ka nav ne vajadzīgs, ne arī iespējams, ka tikai Kopiena slēdz PTO nolīgumu.

Nīderlandes valdība uzskata, ka Komisijas izklāstītie argumenti, lai pierādītu, ka vajadzīga tikai Kopienas ārējā darbība, pieder pie Komisijas iecerētās lege ferenda politikas. Bet pašreizējā Kopienas integrācijas stadijā minētie argumenti nevar izrietēt no Tiesas prakses spriedumā lietā AETR piemērošanas.

Portugāles valdība uzskata, ka Kopienas ārējai kompetencei jābalstās uz juridiskiem kritērijiem un tā nevar būt atkarīga no kopīgas darbības izdevīguma vai vajadzības pakāpes. Ārējā kompetence var izrietēt no Līguma noteikumiem, kas nosaka iekšējo kompetenci, tiktāl, ciktāl var uzskatīt, ka šī ārējā kompetence vajadzīga kāda no Kopienas mērķu sasniegšanai, un ja vien tas nenoved pie tā, ka Kopiena piesavinās tiesības veikt pasākumus jomā, kas ir pašu dalībvalstu kompetencē. Portugāles valdība atgādina arī kompetences īpašas piešķiršanas principu, ko, pēc tās uzskatiem, Komisijas nostāja pārkāpj.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Portugāles valdība uzskata, ka tas, ka vajadzīga Kopienas ārējā darbība, nepierāda Kopienas kompetences ekskluzivitāti. Ir skaidrs, ka PTO nolīgums un it īpaši tā pielikumi attiecībā uz GATS un TRIPs līgumu skar jomas, kas daļēji ir dalībvalstu kompetencē, tāpēc Komisijas izvirzītie argumenti, ar ko tā cenšas pierādīt, ka Kopienai šajā jomā ir ekskluzīva kompetence, atspoguļo tikai politisku vērtējumu.

Atbildot Komisijai, kura uzsver, ka gadījumā, ja Kopienai un dalībvalstīm tiktu atzīta kopīga kompetence slēgt nolīgumu, tiktu skarta iekšējā tirgus kohēzija, notiktu konkurences izkropļojumi un samazinātos konkurences iespējas trešo valstu tirgos, Lielbritānijas valdība uzsver, ka situācija, ko Komisija piedāvā kā hipotēzi, ir dominējusi Urugvajas sarunu raundā. Jau no paša sākuma un visu sarunu laikā tika skaidri norādīts, ka tās tiek veiktas, vēl nepieņemot lēmumu par Kopienas un dalībvalstu kompetenci atsevišķos jautājumos. Sarunas veica Komisija, kurai bija uzdots pārstāvēt Kopienu un dalībvalstis. Pēdējo intereses aizsargāja Kopienas procedūras, kas paredzētas vienprātības panākšanai. No dalībvalstu viedokļa sarunas noritēja, ņemot par pamatu hipotēzi, ka Kopienai un dalībvalstīm ir kopīga kompetence. Minētajās sarunās panāktajā tika pilnībā ņemtas vērā kā Kopienas, tā arī valstu intereses.

Kā nozari, kurā varētu notikt konkurences izkropļojumi, Komisija min finanšu nozari. Bet šī hipotēze jau ir pārbaudīta daudzpusējās sarunās (Apvienotā Karaliste atgādina, ka GATS ietver pielikumu par finanšu pakalpojumiem). Apvienotā Karaliste uzskata, ka šeit var redzēt līdzsvarotu sarunu ietekmes izpausmi, ko pēc Komisijas viedokļa var panākt vienīgi ar Kopienas ekskluzīvas kompetences palīdzību. Minētā valdība norāda, ka tādas pašas grūtības, ar kādām bija jāsastopas sarunās par GATS pielikumiem attiecībā uz finanšu pakalpojumiem, parādījās arī tad, kad Padomē bija jāpanāk vienošanās jautājumos, par kuriem tiek uzskatīts, ka tie ir ekskluzīvā Kopienas kompetencē (savstarpīgums attiecībā uz kredītiestādēm atbilstoši Otrās direktīvas par kredītiestāžu darbību 9. pantam).

Apvienotā Karaliste uzskata, ka Komisija pati pamatoti atzīst, ka starp dalībvalstīm nevar būt brīvas pakalpojumu aprites. Tas nozīmē, ka tas, ka kādam trešās valsts valstspiederīgajam ir pieeja kādas dalībvalsts tirgum, pats par sevi viņam negarantē tiesības sniegt pakalpojumus vai uzsākt darbību citās dalībvalstīs, jo nodaļas par tiesībām veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumiem attiecas vienīgi uz dalībvalstu valstspiederīgajiem.

Apvienotās Karalistes valdība norāda, ka Komisija tomēr uzstāj uz diviem argumentiem. Pirmkārt, tas, ka nolīgumus ar trešajām valstīm slēgtu dalībvalstis, dažām valstīm radītu tādas priekšrocības, kādu nebūtu citām, izraisot nepieņemamu konkurences izkropļojumu. Otrkārt, dažu dalībvalstu valstspiederīgie trešo valstu tirgos iegūtu tādas priekšrocības, kuras nebūtu pieejamas citu dalībvalstu valstspiederīgajiem.

Apvienotā Karaliste tomēr vēlas piezīmēt, ka iespēju dalībvalstij ar trešo valsti slēgt nolīgumu, kas regulētu kādas profesionālas darbības veikšanu tās teritorijā, nevar uzskatīt par nesavienojamu ar iekšējo tirgu. Tiesa savā 1994. gada 9. februāra spriedumā lietā C‑154/93 Tawil‑Albertini (Recueil, I‑451. lpp.) ir lēmusi, ka Padomes 1978. gada 25. jūlija Direktīva 78/686/EEK par zobārstu diplomu, sertifikātu un citu kvalifikāciju apliecinošu dokumentu savstarpēju atzīšanu, tostarp par pasākumiem, kas palīdz sekmīgi īstenot tiesības veikt uzņēmējdarbību un brīvību sniegt pakalpojumus (OV L 233, 1. lpp.), neskar dalībvalstu kompetenci slēgt ārējus nolīgumus ar trešajām valstīm minētajā jomā. Taču šīs kompetences īstenošana var ietekmēt konkurences nosacījumus starp dalībvalstīm. Kvalifikācija, kas iegūta trešajā valstī, tādējādi vienā dalībvalstī var tikt atzīta, bet citā nē. Tāpat šāda kompetence var izraisīt to, ka vienas dalībvalsts pilsoņa kvalifikācija tiek atzīta trešā valstī, bet citas dalībvalsts pilsoņa kvalifikācija savukārt netiek atzīta, un tas viss, neskatoties uz to, ka Kopienā gan viena, gan otra kvalifikācija tiek uzskatīta par līdzvērtīgu. Šādu situāciju, kas izriet no Kopienas un dalībvalstu kopīgas kompetences aplūkojamajā nozarē, pašu par sevi nevar uzskatīt par tādu, kas ir pretrunā ar iekšējo tirgu. Tam tā jābūt vēl jo vairāk attiecībā uz iespēju dalībvalstīm slēgt nolīgumus ar trešām valstīm pakalpojumu jomā tajās nozarēs, kurās vēl nav pieņemti iekšējie noteikumi.

Turklāt nozarēs, kurās iekšējie noteikumi ir pieņemti, Padome var nolemt, ka Kopienai būs ekskluzīva ārējā kompetence (skat., piemēram, Otrās direktīvas par kredītiestāžu darbību 9. pantu). Tas, vai aptvertajā jomā jāparedz Kopienas ekskluzīva kompetence, Padomei jānosaka, kad tā pieņem iekšējos noteikumus kādā konkrētā nozarē. Ja Padome tādā veidā piešķir Kopienai ekskluzīvu ārējo kompetenci, tas ļauj nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus gan Kopienas iekšienē, gan vienlaikus arī starp dažādu dalībvalstu valstspiederīgajiem trešo valstu tirgos. Tādējādi apjoms, kas, pieņemot iekšējos noteikumus saskaņā ar nodaļām par uzņēmējdarbību un pakalpojumiem, tiek atstāts dalībvalstu ārējā kompetencē, ir atkarīgs no Kopienas likumdevēja lēmuma. Šī analīze ir daudz piemērotāka nekā Komisijas proponētā nostāja, saskaņā ar kuru Komisijas ekskluzīvā ārējā kompetence automātiski izriet no paša Līguma noteikumiem. Apvienotās Karalistes valdība uzskata, ka, ņemot vērā, ka Līguma nodaļas par uzņēmējdarbību un pakalpojumiem pašas par sevi neļauj identificēt “īpašu mērķi”, kurš piešķirtu Kopienai netiešu ārējo kompetenci, pamatu Kopienas ārējai kompetencei pakalpojumu jomā var dot atbilstoši šīm nodaļām pieņemti iekšējo atvasināto tiesību aktu noteikumi. Tomēr šādu noteikumu nav visās ekonomikas darbības jomās, ko aptver GATS, un tad, kad tie ir, tie ne vienmēr izpaužas kā ekskluzīvas saskaņošanas pasākumi jomās, ko tie aptver.

Komisija uzsver, ka dalībvalstu un Kopienas kopīga kompetence grautu iekšējo tirgu. Pamatojot šo argumentu, tā norāda, ka pakalpojumu sniedzēji, kas ir kādas trešās valsts valstspiederīgie, varēšot dibināt sabiedrības atbilstoši tās dalībvalsts likumiem, kurā tas tiem būs atļauts, un pēc tam veidot pārstāvniecības un filiāles citās dalībvalstīs, tādējādi pakļaujot šo valstu valstspiederīgos paaugstinātai konkurencei, ko radītu attiecīgo trešo valstu sabiedrības. Minētais arguments nepārliecina Apvienotās Karalistes valdību.

Pirmkārt, meitas sabiedrība, ko kādā dalībvalstī izveido trešās valsts valstspiederīgais, ir pakļauta šīs dalībvalsts tiesību aktiem, un šīs sabiedrības filiāles un pārstāvniecības savukārt ir pakļautas to dalībvalstu tiesību aktiem, kurās tās ir izveidotas.

Otrkārt, GATS nevar izraisīt to, ka, vienkārši nodibinot sabiedrību kādā dalībvalstī, tā varētu kalpot par tramplīnu citu dalībvalstu tirgus iekarošanai. Specifisko saistību grafiks ar nosaukumu “Nacionālā režīma ierobežojumi” noteic, ka “attiecībā uz (trešo valstu sabiedrību) meitas sabiedrībām, kas izveidotas atbilstoši kādas dalībvalsts tiesību aktiem, var noteikt mazāk labvēlīgu režīmu, ja Kopienas teritorijā tām ir tikai juridiskā adrese un ja vien tās nevar pierādīt reālu un pastāvīgu saikni ar attiecīgās dalībvalsts ekonomiku”.

Turklāt jāuzsver, ka meitas sabiedrības izveidošana ir tikai viens no pakalpojumu sniegšanas veidiem, kas paredzēti GATS. Tos var sniegt arī pārstāvniecības vai filiāles. Katrā ziņā tas, ka trešo valstu valstspiederīgie dibinātu pārstāvniecības vai filiāles, nevar iekšējā tirgū izraisīt tādas sekas, kādas Komisija piedēvē šo valstspiederīgo dibinātajām meitas sabiedrībām dalībvalstīs. Trešās valsts sabiedrības pārstāvniecībai vai filiālei, kas izveidota kādā dalībvalstī, nav tiesību ne uzsākt uzņēmējdarbību, ne arī sniegt pakalpojumus citu dalībvalstu teritorijā. Tomēr, paturot spēkā iepriekš minētos ierobežojumus, GATS uzņēmējdarbības uzsākšanai, veidojot pārstāvniecības un filiāles, piemērojams tādā pašā veidā kā uzņēmējdarbības uzsākšanai, izveidojot meitas sabiedrību.

Pamatojoties uz sekām, kas izriet no Līguma 58. panta attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgajiem, kas uzsāk uzņēmējdarbību kādas dalībvalsts teritorijā, tādējādi nevar secināt, ka vajadzīga ekskluzīva ārējā kompetence. Tāpēc arguments, ko Komisija pamato ar 58. pantu, nevar skart dalībvalstu kompetenci attiecībā uz GATS piemērošanu uzņēmējdarbības sākšanai, dalībvalstīs veidojot pārstāvniecības vai filiāles.

Attiecībā uz argumentu, ko Komisija pamato ar iespēju piemērot savstarpējus pretpasākumus, Apvienotās Karalistes valdība uzskata, ka jautājums par kompetences sadalījumu starp Kopienu un dalībvalstīm, lai slēgtu starptautisku nolīgumu, nevar tikt atrisināts, pamatojoties uz kādu no minētā nolīguma noteikumiem, bet gan, pamatojoties uz visu noteikumu kopumu. Noteikums par savstarpējiem pretpasākumiem pats par sevi nevar palielināt Kopienas kompetenci attiecībā uz nolīgumu par pakalpojumiem vai attiecībā uz to pašu nolīgumu samazināt dalībvalstu kompetenci.

Komisijai, kas uzskata, ka tas, ka dalībvalstis slēgtu GATS, ietekmētu vai mainītu Kopienu tiesību apjomu, jo Kopienas noteikumi aptver visas GATS jomas, Apvienotā Karaliste atbild, ka minētais apgalvojums ir pilnīgi nepareizs. Kopienas iekšējie noteikumi neaptver visas saimnieciskās darbības uzņēmējdarbības sākšanas vai pakalpojumu jomās, un tur, kur minētie noteikumi pastāv, tie bieži vien ir tikai daļējas saskaņošanas vai minimālo standartu noteikšanas pasākumi.

Apvienotā Karaliste pauž izbrīnu par Komisijas apgalvojumu, saskaņā ar kuru GATS varētu vienā vai otrā veidā būt pretrunā Kopienas primārajiem vai atvasinātajiem tiesību aktiem un ka tāpēc saskaņā ar Tiesas judikatūru lietā AETR GATS slēgšana būtu Kopienas ekskluzīvā kompetencē. Komisijai, kad tā apsprieda GATS slēgšanu, bija jārūpējas par nolīguma atbilstību Kopienu tiesībām. Komisija apgalvo, ka apspriedusi nolīguma slēgšanu, ņemot vērā visas pastāvošās Kopienu tiesības. Apvienotās Karalistes valdība neslēpj, ka tai šķiet, ka Komisija par katru cenu cenšas atrast jebkādu nesaderību, kas varētu pastāvēt starp GATS un Kopienu tiesībām, lai to izmantotu kā ieganstu Kopienas ekskluzīvās kompetences apstiprināšanai. Apvienotā Karaliste uzsver, ka Komisija neparāda, vai tik tiešām pastāv pretrunas starp GATS un spēkā esošajiem Kopienas noteikumiem. Katrā ziņā, ja starp GATS un noteiktiem spēkā esošiem Kopienas noteikumiem šādas pretrunas atklātos, tās neizslēgtu dalībvalstu kompetenci ārpus aplūkojamo Kopienas noteikumu darbības jomas.

Komisijai, kas uzsver, ka tas, ka TRIPs līgumu savā vārdā slēgtu arī dalībvalstis, varētu ietekmēt vai mainīt Kopienu tiesību apjomu, Apvienotā Karaliste atbild, ka Kopienai protams ir kompetence attiecībā uz TRIPs līgumu, bet tikai tiktāl, ciktāl šis nolīgums varētu ietekmēt saskaņošanas pasākumus, kas pieņemti saskaņā ar 100.a pantu vai regulu par Kopienas preču zīmi, kas pieņemta, pamatojoties uz 235. pantu. Apvienotā Karaliste uzsver, ka tādējādi tās domstarpības ar Komisiju ir nevis par Kopienas ārējo kompetenci jomā, ko aptver TRIPs līgums, bet gan par minētās kompetences ekskluzivitāti.

Atsaucoties uz principiem, ko Tiesa formulējusi savā atzinumā 2/91, Apvienotā Karaliste secina, ka kompetence slēgt TRIPs līgumu ir sadalīta starp Kopienu un dalībvalstīm, jo lielākajā daļā jomu, ko aptver TRIPs līgums, vai nu vispār nav bijis Kopienas saskaņošanas pasākumu, vai arī tie bijuši tikai daļēji, tieši vai netieši atzīstot valstu intelektuālā īpašuma tiesības.

Komisija min tikai vienu piemēru jomai, kurā TRIPs līguma noteiktie minimālie nosacījumi varētu būt stingrāki par tiem, kas noteikti Kopienas tiesību aktos (runa ir par obligāto licenču piešķiršanas nosacījumiem pusvadītāju topogrāfijas jomā, kurus precizē iepriekš minētajā direktīvā Nr. 87/54). Tas, ka TRIPs līgums var ietekmēt vai mainīt minētās direktīvas apjomu, ir pietiekams iemesls, lai Kopiena piedalītos TRIPs līguma slēgšanā. Tas tomēr nevar attaisnot, ka Kopienai tiktu nodota ārējā kompetence slēgt nolīgumus, kas lielā mērā skar jautājumus, attiecībā uz kuriem Kopienas likumdevējs nav neko darījis vai attiecībā uz kuriem EK līgumā vai piemērojamajos atvasinātos tiesību aktos ir noteikts, ka tie paliek dalībvalstu kompetencē.

Komisijai, kura uzsver, ka tas, ka dalībvalstīm būtu tiesības rīkoties jomā, ko aptver TRIPs līgums, var novest pie atšķirībām un konfliktiem valstu ārējā režīmā, kas savukārt Kopienas mērogā var ietekmēt pašreizējos vai turpmākos saskaņošanas pasākumus, Apvienotā Karaliste atbild, ka kompetence, ko dalībvalstis dala ar Kopienu attiecībā uz TRIPs līguma slēgšanu, nekādā gadījumā neļauj tām darboties veidā, kas nav savienojams ar esošajiem Kopienas noteikumiem, gan pieņemot likumdošanu, gan slēdzot jaunus starptautiskus nolīgumus, kas būtu pretrunā Kopienu tiesībām.

G –  Septītais jautājums

Komisijai tika lūgts izskaidrot argumentus, ko tā izvirza, lai pierādītu, ka gadījumā, ja GATS un TRIPs līguma slēgšanā kopīgi piedalītos gan Kopiena, gan dalībvalstis, tiktu ietekmēti vai mainīti pastāvošie Kopienas noteikumi.

Komisija uzskata, ka tad, ja kredītiestāžu jomā tiktu atzīta jaukta kompetence, Kopienas noteikumi – Tiesas prakses AETR lietā nozīmē – varētu tikt ietekmēti vai mainīti trijos veidos.

Pirmkārt, ja dalībvalstis pašas varētu noteikt savas specifiskās saistības attiecībā uz kredītiestāžu darbības uzsākšanu to teritorijā, tiktu ietekmēti iepriekš minētās Otrās direktīvas par kredītiestāžu darbību noteikumi, it īpaši tie, kas attiecas uz atļaujas piešķiršanas nosacījumu saskaņošanu (II sadaļa). Turklāt tiktu atņemta nozīme Otrās direktīvas 9. pantā paredzētajam sarunu mehānismam, kura uzdevums ir panākt, lai Kopienas kredītiestādēm nodrošinātu tādu pašu pieeju trešo valstu tirgiem, kāda ir šo trešo valstu sabiedrībām Kopienas tirgū. Tas nozīmētu atgriešanos laikā, kad katrai dalībvalstij bija savs savstarpīguma režīms.

Otrkārt, dalībvalstīm būtu iespēja saskaņā ar savu kompetenci noteikt savu specifisko saistību veidu un līmeni. Tādā gadījumā varētu vienlaicīgi pastāvēt vairāki prasību līmeņi – jomās, kas ir dalībvalstu kompetencē, būtu GATS specifisko saistību līmenis A, jomās, kas ir Kopienas kompetencē, – Kopienas noteikumi (līmenis B), no vienas puses, un Kopienas specifiskās saistības attiecībā uz GATS (līmenis C), no otras puses. Tā kā ir iespējams, ka šie trīs līmeņi varētu atšķirties, var tikt ietekmētas vai mainītas – sprieduma lietā AETR nozīmē – Kopienas tiesību normas.

Visbeidzot, ja katra dalībvalsts varētu noteikt savas saistības, kas tāpat kā Kopienas saistības būtu jāpiemēro saskaņā ar vislielākās labvēlības režīmu, ievērojamu daļu savas nozīmes zaudētu Kopienas tiesību normas par pieeju kredītiestāžu tirgum. Tas it īpaši attiektos uz jomām, attiecībā uz kurām tiek pieprasīta jaukta kompetence, pamatojoties uz to, ka Kopienas tiesību aktos ir tikai minimālie noteikumi. Ņemot vērā, ka šādā gadījumā Kopienas un dalībvalstu kompetence attiektos uz vienu un to pašu priekšmetu, jebkuras saistības, ko būtu uzņēmusies kāda dalībvalsts, atņemtu nozīmi Kopienas saistībām.

Komisija atgriežas arī pie jautājuma par intelektuālo īpašuma tiesību izmantošanas problēmu. Tā norāda, ka TRIPs līgums ļauj dalībvalstīm brīvi noteikt tiesību izmantošanas režīmu ar noteikumu, ka tās to piemēro atbilstoši vislielākās labvēlības režīma un nacionālā režīma principam (skat. 6. pantu) un ka Kopienu tiesībās savukārt piemēro Kopienu tiesību izmantošanas principu. Tādējādi jauktas kompetences gadījumā varētu vienlaicīgi pastāvēt trīs tiesību izmantošanas režīmi:

–        dažas dalībvalstis saskaņā ar savu kompetenci varētu piemērot starptautisko tiesību izmantošanas režīmu attiecībā uz trešām valstīm,

–        pārējās dalībvalstis pieņemtu valsts tiesību izmantošanas principu,

–        katrā ziņā jomās, kas ir Kopienas kompetencē, visām dalībvalstīm būtu jāpiemēro Kopienu tiesību izmantošanas princips.

Zinot, ka ne vienmēr būs viegli noteikt, atbilstoši kādam režīmam noteikts ražojums vai pakalpojums, kura daļa ir intelektuālā īpašuma tiesību priekšmets, tiek ievests kādā no dalībvalstīm, tajās tiks ierosinātas prasības par intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem. Iespējams, tiktu skarts arī paralēlais imports. Pastāv varbūtība, ka tiktu mainīta vai ietekmēta brīvas aprites principa darbības apjoms.

Piemēram, ja kāds intelektuālo tiesību īpašnieks vai kāds cits ar viņa piekrišanu kādas trešās valsts tirgū izplatīs noteiktu preci, paralēlie importētāji to varēs importēt tajās Kopienas dalībvalstīs, kuras piemēro starptautisko tiesību izmantošanas principu. Tomēr īpašnieks varēs likt pārtraukt minētās preces importēšanu tajās dalībvalstīs, kuras piemēro valsts tiesību izmantošanas principu. No iepriekš minētā Tiesas sprieduma lietā EMI/CBS netieši izriet, ka tiesību īpašnieks no valsts, kas piemēro starptautisko tiesību izmantošanas principu, varēs aizliegt paralēlajiem importētājiem ievest attiecīgās preces citās dalībvalstīs. Tas būs iespējams tāpēc, ka tiesību īpašnieks nebūs devis piekrišanu sākotnējam attiecīgās preces importam Kopienā, ko veicis paralēlais importētājs. Tādējādi nebūs iespējams piemērot Kopienu tiesību izmantošanas principu. Tāpēc šajā jomā ir vajadzīga saskaņošana, un tā jau ir veikta attiecībā uz dažām intelektuālā īpašuma tiesībām tā, lai nepieļautu starptautisko tiesību izmantošanas principa piemērošanu.

Komisija atgādina, ka GATS neļauj vienpusēji mainīt specifisko saistību grafiku trīs gadus pēc tās stāšanās spēkā. Tāpēc, ja šādas izmaiņas atņem vai apdraud citu GATS dalībvalstu tiesības, ir jāmaksā kompensācija (XXI pants). Šī iemesla dēļ Komisija uzskata, ka dalītas kompetences gadījumā dalībvalstis, iespējams, mēģinās stāties ceļā jebkādām Kopienu tiesību izmaiņām, baidoties, ka var nākties maksāt kompensāciju trešām valstīm. Šāda Kopienu tiesību iesaldēšana, pēc Komisijas domām, ir Kopienas tiesību normu ietekmēšana vai mainīšana sprieduma lietā AETR nozīmē.

Turklāt Komisija norāda, ka GATS V pants attiecībā uz ekonomikas integrāciju paredz vispārēju izņēmumu. Tomēr nav skaidrs dažu V panta noteikumu apjoms. Nav pilnīgas pārliecības, ka Eiropas nolīgumi, kas noslēgti ar Centrālās un Austrumeiropas valstīm (skat. nolīgumus, ko Kopiena vai Kopienas ir noslēgušas ar Polijas Republiku 1991. gada 16. decembrī, OV 1993, L 348, 2. lpp.; ar Čehijas un Slovākijas Federatīvo Republiku 1991. gada 16. decembrī, OV 1992, L 155, 2. lpp.; ar Ungārijas Republiku 1991. gada 16. decembrī, OV 1993, L 347, 2. lpp.; ar Bulgārijas Republiku 1993. gada 8. martā, OV L 323, 2. lpp.; ar Rumāniju 1993. gada 1. februārī, OV L 81, 2. lpp.), atbilst V panta nosacījumiem. Ja izrādītos, ka daži no nolīgumiem neatbilst minētajam pantam, tos – kā preferenču nolīgumus – varētu atstāt spēkā tikai tad, ja tiktu panākts izņēmums no vislielākās labvēlības režīma principa. Ja dalībvalstis iebilstu pret šādas prasības veikšanu, minēto nolīgumu darbība, ievērojot vislielākās labvēlības režīma principu, būtu jāattiecina uz visām GATS dalībvalstīm.

Komisija uzsver arī, ka attiecībā uz obligāto licenču piešķiršanu iepriekš minētās direktīvas Nr. 87/54 par pusvadītāju izstrādājumu topogrāfiju 6. pants neparedz tik stingrus nosacījumus kā TRIPs līgumā noteiktie minimālie nosacījumi. Atsaucoties uz iepriekš minēto atzinumu 2/91 (25. un 26. punkts), Komisija atgādina, ka jau tas vien, ka kādā jomā vienlaicīgi pastāv gan starptautiskās, gan Kopienas tiesību normas, var ietekmēt Kopienu tiesības, pat ja starp minētajām normām nav pretrunu.

Visbeidzot, Komisija vērš uzmanību uz to, ka, tā kā PTO nolīgums un savstarpējo pretpasākumu noteikumi, ko paredz vienošanās par noteikumiem un kārtību, kas nosaka strīdu noregulēšanu, veido vienotu paketi, tad, ja kāda dalībvalsts pārkāptu kādu no nolīgumiem, kuri pievienoti PTO nolīgumam, un ja tiktu atzīta jaukta kompetence, tas izraisītu savstarpējus pretpasākumus saskaņā ar tādu nolīgumu, kurš būtu Kopienas kompetencē. Šī iespēja veikt savstarpējos pretpasākumus pati par sevi ir Kopienas tiesību normu ietekmēšana vai mainīšana sprieduma lietā AETR nozīmē.

H –  Astotais jautājums

TRIPs līguma II nodaļas 3. sadaļa katrai PTO dalībvalstij uzliek pienākumu aizsargāt citu dalībvalstu ģeogrāfiskās izcelsmes norādes. Padome un Komisija skaidro, ka Padomes 1992. gada 14. jūlija Regula (EEK) Nr. 2081/92 par lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu un cilmes vietu nosaukumu aizsardzību (OV L 208, 1. lpp.) daļēji atbilst šai prasībai. Padomei un Komisijai tika lūgts izskaidrot, kā šī regula var būt pamats trešo valstu izcelsmes norāžu un cilmes vietu nosaukumu aizsardzībai.

Komisija skaidro, ka saskaņā ar minētās regulas 12. pantu tā attiecas arī uz trešo valstu ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm – tie nosaukumi, kas atbilst šajā pantā minētajiem nosacījumiem (it īpaši attiecībā uz atbilstību specifikācijai un pārbaudes pasākumiem), izmantojot to pašu procedūru, varēs iegūt īpašo aizsardzību, kuru nosaka minētās regulas 13. pants.

Padome atgādina, ka TRIPs līguma II nodaļas 3. sadaļa katrai līgumslēdzējai pusei uzliek pienākumu nodrošināt pārējo līgumslēdzēju pušu aizsargāto tirdzniecības nosaukumu aizsardzību. Jau pašas Līguma būtības dēļ var nākties apšaubīt aizsardzību, kas piešķirta ar Kopienas tiesību normām.

Lai šo situāciju ilustrētu, Padome min piemēru par Ungārijas, PTO dalībvalsts, sūdzību, kurā tā apgalvojusi, ka aizsardzība, ko Kopiena piešķīrusi tirdzniecības nosaukumam “Tokay”, ir pretrunā TRIPs līgumam, jo šo aizsardzību var piešķirt tikai tiem vīniem, kas ražoti Ungārijas reģionā Tokajā. Tā kā tirdzniecības nosaukumu “Tokay” aizsargā Kopienas tiesību akti, Padome uzskata, ka tieši Kopienas, nevis dalībvalstu kompetencē būtu aizsargāties pret šādām Ungārijas Republikas pretenzijām šāda veida strīdā.

Padome tomēr atzīst, ka trešo valstu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzības problēma var izpausties arī tādā veidā, ka Kopienas tiesību akti netiek skarti, un ka šāda varbūtība tās rakstveida apsvērumos nav paredzēta.

Šajā sakarībā Padome min piemēru par aizsardzību, kas Spānijā piešķirama Meksikā ražotam alkoholiskam dzērienam, ko sauc par “Meksikas tekilu”. Padome norāda, ka, ja vien šajā jautājumā netiek pieņemts Kopienas atvasinātais tiesību akts, šāda problēma ir dalībvalstu kompetencē. Attiecībā uz šo pēdējo piemēru Padome vēlas mainīt savus rakstveida apsvērumus – Kopienas tiesību aktu nozīme ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu jomā pilnībā nesakrīt ar TRIPs līguma II nodaļas 3. sadaļas noteikumiem. Kopienas kompetence, kas izriet no sprieduma lietā AETR, neaptver visu 3. sadaļu, un līdz ar to dalībvalstīm ir daļēja kompetence.

I –  Devītais jautājums

Komisijai un Padomei tika lūgts paskaidrot, vai gadījumā, kad ir pieņemts Kopienas tiesību akts, kas saskaņo intelektuālā īpašuma tiesības, dalībvalstīm ir pienākums attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem piemērot normas, kuras tām jāpieņem.

Komisija uzskata, ka attiecībā uz Kopienas tiesību aktiem, kas saskaņo intelektuālā īpašuma normas, uz kurām attiecas Parīzes konvencija par rūpnieciskā īpašuma aizsardzību un Bernes konvencija par literāro un mākslas darbu aizsardzību, šā jautājuma risinājums ir atrodams jau pašās šajās starptautiskajās konvencijās.

Parīzes konvencijas 2. un 3. pants tik tiešām Parīzes Savienības dalībvalstu valstspiederīgajiem un personām, kam šajās valstīs ir dzīvesvieta vai kas šajās valstīs reāli un nopietni darbojas, paredz nacionālo režīmu pašreizējām un nākotnē sagaidāmām “priekšrocībām”, ko šo valstu likumdevēji piešķir rūpnieciskā īpašuma jomā. Šis princips automātiski ir spēkā attiecībā uz noteikumiem, kas paredzēti Padomes 1988. gada 21. decembra Pirmajā direktīvā 89/104/EEK, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm (OV 1989, L 40, 1. lpp.).

Saskaņā ar Bernes konvencijas 3. un 5. pantu autoriem, kas ir kādas no Bernes Savienības valsts valstspiederīgie vai kam kādā no šīm valstīm ir pastāvīgā dzīvesvieta, ir visas jau pastāvošās un nākotnē sagaidāmās tiesības, ko šo valstu likumdevēji piešķir to attiecīgo valstu pilsoņiem.

Šis princips ir automātiski jāpiemēro noteikumiem, ko autortiesību jomā paredz:

–      Padomes 1992. gada 19. novembra Direktīva 92/100/EEK par nomas tiesībām un patapinājuma tiesībām, un dažām blakustiesībām, kas attiecas uz autortiesībām intelektuālā īpašuma jomā (OV L 346, 61. lpp.);

–      Padomes 1993. gada 27. septembra Direktīva 93/83/EEK par dažu noteikumu saskaņošanu attiecībā uz autortiesībām un blakustiesībām, kas piemērojamas satelītu apraidei un kabeļu retranslācijai (OV L 248, 15. lpp.).

Attiecībā uz citām intelektuālā īpašuma tiesībām atbilde ir atkarīga no attiecīgajiem Kopienas tiesību aktiem. Saskaņā ar 3. panta 7. punktu Padomes 1986. gada 16. decembra Direktīvā 87/54/EEK par pusvadītāju izstrādājumu topogrāfiju tiesisko aizsardzību (OV 1987, L 24, 36. lpp.) par to, vai aizsardzība tiek attiecināta uz trešo valstu valstspiederīgajiem, lemj Padome. Padomes 1992. gada 19. novembra Direktīvā 92/100/EEK par nomas tiesībām un patapinājuma tiesībām, un dažām blakustiesībām, kas attiecas uz autortiesībām intelektuālā īpašuma jomā (OV L 346, 61. lpp.), bijis netieši paredzēts, ka dalībvalstis šīs tiesības turpina piešķirt, pamatojoties uz savstarpīgumu, un Romas konvencijas līgumslēdzēju pušu valstspiederīgajiem turpina piemērot nacionālo režīmu. Šī nostāja tikusi tieši apliecināta Padomes 1993. gada 29. oktobra Direktīvā 93/98/EEK par autortiesību un dažu blakustiesību aizsardzības termiņu saskaņošanu (OV L 290, 9. lpp.). Preambulas divdesmit trešajā apsvērumā ir norāde uz trešo valstu valstspiederīgo aizsardzību saskaņā ar starptautisku nolīgumu.

Padome vispirms uzsver, ka gadījumos, kad pastāv Kopienas tiesību akts, kas saskaņo intelektuālā īpašuma tiesības, dalībvalstīm nav pienākuma attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem piemērot normas, kuras tām jāpieņem.

Saskaņošanas tiesību akti ir vispārēji vērsti uz iekšējā tirgus izveidi un tā darbības nodrošināšanu, un to mērķis ir likvidēt šķēršļus brīvai apritei Kopienā. To uzdevums nav saskaņot režīmu, kas piešķirams trešo valstu valstspiederīgajiem un sabiedrībām. Turklāt visbiežāk tajos nekas nav teikts par režīmu, ko katra dalībvalsts var piešķirt trešo valstu valstspiederīgajiem.

Padome tomēr atzīst, ka dažreiz Kopienas saskaņošanas tiesību aktos var būt iekļauts vispārējs noteikums, kas piemērojams visām darbībām, kuras tiek veiktas dalībvalstu teritorijā, ieskaitot tās, kuras veic trešo valstu valstspiederīgie vai sabiedrības. Piemēram, saskaņošanas tiesību akts var ikvienam speciālistam, kas vēlas darboties Kopienā, vai jebkurai fiziskai vai juridiskai personai, kas vēlas, lai tiktu aizsargātas kādas tai piederošas intelektuālā īpašuma tiesības, uzlikt pienākumu reģistrēties. Šāds vispārējs noteikums attiektos arī uz trešo valstu valstspiederīgajiem.

Tāpēc Padome uzskata, ka atbildi uz devīto jautājumu var sniegt tikai saistībā ar pašreizējo Kopienas tiesību aktu saskaņotības līmeni – šobrīd Kopienas tiesību akti tikai izņēmuma kārtā dalībvalstīm uzliek pienākumus attiecībā uz intelektuālā īpašuma tiesībām, kas piešķiramas trešo valstu valstspiederīgajiem.

J –  Desmitais jautājums

Tā kā Kopiena nav līgumslēdzēja puse vairākās konvencijās intelektuālā īpašuma jomā, kuru izpildi kontrolē Pasaules intelektuālā īpašuma organizācija (WIPO), Komisijai tika lūgts paskaidrot, kas piedalīsies šo konvenciju izpildes kontrolē, ja tiktu atzīts, ka slēgt nolīgumus ar trešām valstīm intelektuālā īpašuma jomā ir ekskluzīvā Kopienas kompetencē.

Vispirms Komisija precizē, ka tā atbalstījusi nostāju, ka Kopienai ir ekskluzīva kompetence slēgt PTO nolīgumu, tāpēc ka runa ir galvenokārt par nolīgumu, kurš skar tieši tirdzniecību (trade-related), nevis tāpēc, ka Kopienai ir ekskluzīva kompetence slēgt visus nolīgumus ar trešām valstīm intelektuālā īpašuma jomā.

Komisija norāda, ka ir jāizskata atsevišķi katrs nolīgums, lai noteiktu, vai runa ir par tirdzniecības nolīgumu, un gadījumā, ja tas tā nav – vai Kopienas likumdevējs jau ir pieņēmis tiesību aktus, ko attiecīgais nolīgums varētu ietekmēt, vai gatavojas to darīt, slēdzot minēto nolīgumu.

Komisija uzsver, ka Kopienas ārējā kompetence var mainīties, it īpaši intelektuālā īpašuma jomā. Tā, piemēram, pašlaik Kopiena nevar kļūt par Pasaules intelektuālā īpašuma organizācijas (WIPO) dalībvalsti vai pievienoties tādām šobrīd spēkā esošām konvencijām kā Parīzes vai Bernes konvencija, jo pievienoties var tikai valstis. Komisijai ir tikai novērotāja statuss WIPO, kur tā darbojas saskaņā ar dalībvalstīm. Taču Kopiena ir bijusi daudz ciešāk iesaistīta divu nesen izstrādātu WIPO konvenciju – 1989. gada 26. maija Vašingtonas nolīguma par intelektuālā īpašuma aizsardzību attiecībā uz integrālajām shēmām un 1989. gada 28. jūnija Madrides protokola attiecībā uz Madrides nolīgumu par preču zīmju starptautisku reģistrāciju – sagatavošanā. Diplomātiskajā konferencē Kopienai bija delegācijas statuss, un tā var kļūt par vienu no šo konvenciju līgumslēdzējām pusēm.

K –  Vienpadsmitais jautājums

Padomei un dalībvalstīm, kas iesniegušas apsvērumus, tika lūgts precīzi norādīt, kādā veidā var nodrošināt Kopienas un dalībvalstu ārējās darbības vienotību gadījumā, ja tiktu nolemts, ka GATS un TRIPs līguma slēgšanai vajadzīga Kopienas un dalībvalstu kopēja dalība.

Padome norāda, ka jautājums par to, kādā veidā tiks īstenota Kopienas un dalībvalstu kopējā dalība PTO, vēl nav atrisināts, jo, kamēr nebūs saņemts tiesas atzinums, nav skaidrības par to, vai ir vai nav kopēja Kopienas un dalībvalstu kompetence.

Padome pagaidām ir tikai aptuveni iezīmējusi risinājumu kopējas dalības gadījumam.

Vispirms risinājumam ir pilnībā jāatbilst Līgumiem un acquis communautaire. Ir jāsaglabā arī viena kopēja oficiālā pārstāvja princips pat tajās jomās, kas nav vai ir daļēji Kopienas ekskluzīvā kompetencē. Runājot par lēmumiem, tie būtu jāpieņem Padomē pat par jautājumiem, kas nav saistīti ar Kopienu, lai Padome varētu pilnībā pildīt uzdevumu, ko tai uzliek Eiropas Savienības līgums. Visbeidzot, ir jāsaglabā arī vienas kopējas “pasta kastītes” princips, lai citām PTO dalībvalstīm nebūtu jānosaka, kam – Kopienai vai dalībvalstīm – ir kompetence. Ikviens sarunu pieprasījums vai ikviena sūdzība būtu jāadresē vai nu “Eiropas Savienībai” vai “Kopienai un dalībvalstīm”, un tās būtu jāpieņem neatkarīgi no jautājuma par to, kura kompetencē tās ir.

Padome piebilst, ka Tiesai, lai atbildētu uz tai uzdoto jautājumu – proti, vai dalībvalstīm saglabājas kompetence vienā vai otrā konkrētā jomā, kurā GATS vai TRIPs līgums paredz noteiktas saistības, – nav jāzina, kā tiks veidota Kopienas un dalībvalstu kopējā dalība. Tā apstiprina, ka katrā ziņā apzinās pienākumus, ko tai uzliek līguma panti, kuri paredz konsekvenci visā uz āru vērstā Eiropas Savienības darbībā.

Dānijas valdība norāda, ka no Līguma par Eiropas Savienību C panta un EK līguma 5. panta, kā arī no Eiropas Kopienu Tiesas prakses izriet, ka Kopienas iestādēm un dalībvalstīm ir pienākums godprātīgi sadarboties un ka šis godprātīgās sadarbības pienākums ir spēkā gan Kopienas ekskluzīvas kompetences gadījumā, gan Kopienas un dalībvalstu kopējas kompetences gadījumā. Attiecībā uz pēdējo šis pienākums pastāv neatkarīgi no tā, kādā veidā dalībvalstis savu kompetenci īsteno.

Vācijas valdība atsaucas uz “rīcības kodeksu”, ko Padome pieņēma 1994. gada maijā, lai “pēc Urugvajas raunda” varētu turpināt sarunas pakalpojumu jomā (skat. šā nolīguma tekstu atbildē uz ceturto jautājumu), kā arī uz “rīcības kodeksa” projektu, kas tiek apspriests Padomē un ir paredzēts attiecībā uz visu PTO. Šo kodeksu uzdevums ir likvidēt sarežģījumus, kas saistīti ar Kopienas un tās dalībvalstu uz āru vērstās darbības vienotības nodrošināšanu.

Arī Grieķijas valdība skaidro, ka dalībvalstu un Kopienas darbības vienotību attiecībā uz PTO varēs nodrošināt ar “rīcības kodeksu”, kas pieņemts Padomē ar dalībvalstu valdību pārstāvju lēmumu. Šāds kodekss noteiktu Komisiju kā dalībvalstu un Kopienas “kopējo oficiālo pārstāvi” PTO gan jautājumos, kas ir Kopienas ekskluzīvā kompetencē, gan arī jautājumos, kas ir dalībvalstu kompetencē. Attiecībā uz otro jautājumu kategoriju dalībvalstis tiks aicinātas formulēt kopējās nostājas, ko Komisija darīs zināmas attiecīgajās PTO struktūrās. Visbeidzot, gadījumā, ja dalībvalstis nespēs panākt kopējo nostāju, un tikai šajā gadījumā tās, kā uzskata Grieķijas valdība, varēs savu nostāju PTO aizstāvēt pašas.

Arī Spānijas valdība uzsver vajadzību pieņemt rīcības kodeksu, kurš paredzētu izmantot procedūras, kuras Līgumos ir paredzētas jautājumiem, kas ir Kopienas kompetencē, un vienprātības panākšanai starp dalībvalstīm jautājumos, kas ir to kompetencē. Ja izrādīsies, ka vienprātību nav iespējams sasniegt, dalībvalstīm, kā uzskata Spānijas valdība, būs tiesības pašām paust savu nostāju. Visbeidzot, Komisija tiks aicināta izteikties un veikt sarunas Kopienas un dalībvalstu vārdā, ievērojot Padomes vai dalībvalstu – atkarībā no gadījuma – dotos norādījumus.

Arī Francijas valdība norāda, ka, lai piemērotu Urugvajas raundā noslēgtos nolīgumus, ir jānodrošina Kopienas un dalībvalstu darbības konsekvence saskaņā ar ES līguma C panta otro daļu un EK līguma 5. pantu. Francijas valdība uzskata, ka rīcības kodeksa projekts, kas tiek apspriests Padomē, ļautu nodrošināt šo darbības vienotību. Šajā kodeksā būtu jāiekļauj šādi elementi: Komisija ir vienīgais oficiālais pārstāvis PTO; Komisija Kopienas un dalībvalstu vārdā veic sarunas PTO saskaņā ar tai dotām pilnvarām, sniedzot regulāras atskaites Padomei un citām tās struktūrām, kam uzdots sekot sarunām; sadarbība ar dalībvalstīm katrā sarunu vai diskusiju stadijā. Cita starpā Komisijai būtu jāatbild uz visiem dalībvalstu paustajiem apspriešanās pieprasījumiem un, ja nepieciešams, uz laiku jāpārtrauc sarunas. Starp Komisiju, dalībvalstīm un Padomes ģenerālsekretariātu būtu jāizveidojas ciešai sadarbībai, lai sarunas varētu veikt koordinēti. Visām darbībām un nostājām būtu jābalstās uz pieņemto kopējo nostāju, kas jomās, kuras ir Kopienas kompetencē, tiek pieņemta saskaņā ar līguma attiecīgajiem noteikumiem, un jomās, kas ir valstu kompetencē, – ar vienprātīgu lēmumu. Dalībvalstis par jautājumiem, kas ir valstu kompetencē, varētu izteikties tikai tad, ja nav bijis iespējams pieņemt kopējo nostāju.

Nīderlandes valdība atsaucas uz atzinumu 2/91, lai uzsvērtu, ka kopējas kompetences gadījumā starp Kopienu un dalībvalstīm ir vajadzīga pēc iespējas ciešāka sadarbība. Šai sadarbībai būtu jāizpaužas kā rīcības kodeksa pieņemšanai. Šajā sakarībā Nīderlandes valdība atgādina EEK bijušo 116. pantu, vienošanos saistībā ar Pārtikas un lauksaimniecības organizāciju (FAO), kā arī procedūras, kas noteiktas Līguma par Eiropas Savienību trešajā pīlārā, it īpaši to, kas paredzēta K5. pantā.

Portugāles valdība uzskata, ka grūtības, kas varētu rasties saistībā ar pašu dalībvalstu interešu pārstāvību PTO vai saistībā ar dalībvalstu nostājas veidošanu, nevar ietekmēt atbildi uz jautājumu par kompetences sadalījumu un traucēt attiecīgos nolīgumus slēgt jauktā veidā. Portugāles valdība atgādina sadarbības un konsekvences ievērošanas pienākumu, ko paredz Līguma par Eiropas Savienību C pants, J1. panta 4. punkts un J2. panta 3. punkts un EK līguma 5. pants. Kopienas un dalībvalstu darbības vienotības mērķis tika sasniegts PTO sarunu laikā. Šādi iegūtai pieredzei, kā uzskata Portugāles valdība, būtu jābūt tāda rīcības kodeksa izstrādes pamatā, kurā būtu noteikti gan Komisijas kā dalībvalstu oficiālā pārstāvja īpašie uzdevumi, gan veids, kādā jāpieņem dalībvalstu kopējās vai saskaņotās nostājas jautājumos, kas ir to kompetencē. Gadījumos, kad tiktu skartas dalībvalstu vitālas vai ļoti svarīgas intereses, būtu jāmēģina pieņemt vienprātīgu lēmumu.

Lielbritānijas valdība uzsver, ka Tiesas uzdotais jautājums būtībā attiecas uz Kopienas un dalībvalstu paredzamo līdzdalību PTO. Tā atgādina, ka Kopiena un dalībvalstis veiksmīgi sadarbojās Urugvajas raunda daudzpusējās sarunās – tā, it kā visas puses būtu jau no paša sākuma atzinušas kopējās kompetences principu. Tas pierāda, ka šāda sadarbība ir politiski iespējama un var būt it īpaši efektīva, nodrošinot Kopienas un dalībvalstu interešu ievērošanu.

Tomēr viens noteikts sadarbības modelis nevar katrā ziņā būt piemērots visiem līgumiem un visām situācijām. Šā iemesla dēļ Lielbritānija var tikai aptuveni iezīmēt iespējamo nostāju saskaņošanas procedūru, ar kuru Pasaules tirdzniecības organizācijā būs iespējams panākt uz āru vērstās darbības konsekvenci.

1. Procedūra aptvertu jebkuru Kopienas un dalībvalstu darbību PTO neatkarīgi no tā, vai attiecīgie jautājumi ir Kopienas kompetencē vai dalībvalstu kompetencē.

2. Komisija parasti būtu vienīgais oficiālais pārstāvis un veiktu sarunas gan Kopienas, gan dalībvalstu vārdā; tomēr izņēmuma gadījumos arī dalībvalstīm būtu jābūt iespējai paust savu viedokli un veikt sarunas. Piemērojamā procedūra paredzētu apstākļus, kādos dalībvalstis varētu šīs tiesības īstenot.

3. Komisija informētu dalībvalstis par sarunu un diskusiju norisi, kā arī dotu tām iespēju pašām piedalīties atbilstošā veidā.

4. Komisija vienmēr nosūtītu dalībvalstīm visus dokumentus, kas attiecas uz apspriežamajiem jautājumiem, tajā skaitā to tekstus.

5. Komisija ņemtu vērā dalībvalstu viedokli. Par piemērojamām procedūrām būtu vajadzīga atsevišķa vienošanās.

6. Nostājas vai rīcība, par ko tiks lemts, tiktu balstīta uz Kopienu noteikumiem un procedūrām jomās, kurās tās jāpiemēro (piemēram, saskaņā ar EK līguma 228. panta 1. punkta otro teikumu), bet citos gadījumos izrietētu no kopējās nostājas, kas pieņemta ar vienprātīgu lēmumu.

7. Dalībvalstis paustu savu viedokli, kā tas jau notiek šobrīd, pašas savā vārdā administratīvajos un budžeta jautājumos, taču tās atturētos pieņemt pārāk atšķirīgas nostājas.

8. Būtu jāpieņem normas, lai noteiktu veidu, kādā Kopiena piemēro procedūras domstarpību risināšanai PTO. Šīm normām būtu jāparedz cieša sadarbība starp Komisiju un dalībvalstīm.

9. Gadījumā, ja noteiktas dalībvalstis skartu citu PTO nolīguma līgumslēdzēju pušu rīcība, kas būtu pretrunā šim nolīgumam, būtu jābūt noteikumiem, kas starp Komisiju un dalībvalstīm paredzētu konsultāciju procedūru, kā arī savstarpēju ciešu sadarbību.

Lielbritānijas valdībai nav nemazāko šaubu, ka procedūra, kas atbilstu iepriekš minētajām iezīmēm, tiks izstrādāta tuvākajā laikā. Dalībvalstis nekādā gadījumā nevēlas vājināt lielo ietekmi, kas tām piemīt, kopīgi veicot sarunas, un to interesēs ir pēc iespējas efektīvāk šo ietekmi izmantot.

 Tiesas argumentācija

 I – Ievads

1.      Jautājumi, ko Komisija ar pieteikumu sniegt atzinumu ir iesniegusi Tiesai saskaņā ar EK dibināšanas līguma 228. panta 6. punktu, vispirms attiecas uz to, vai Kopienas kompetence slēgt daudzpusējos tirdzniecības nolīgumus ir vai nav ekskluzīva tiktāl, ciktāl šie nolīgumi skar EOTK un Euratom ražojumus. Tie attiecas arī uz Kopienas ekskluzīvo kompetenci, kas izriet vai nu no EK līguma 113. panta vai no iekšējās un ārējās kompetences paralēlisma, vai arī no EK līguma 100.a un 235. panta, slēgt Vispārējo vienošanos par pakalpojumu tirdzniecību (turpmāk tekstā – “GATS”) un Līgumu par ar tirdzniecību saistītajām intelektuālā īpašuma tiesībām (ieskaitot kontrafaktīvu preču tirdzniecību) (turpmāk tekstā – “TRIPs līgums”).

2.      Šie dažādie nolīgumi ir iekļauti pielikumā Līgumam par Pasaules tirdzniecības organizācijas izveidošanu (turpmāk tekstā – “PTO nolīgums”). Pēdējais izveido organizatorisku sistēmu tirdzniecības attiecību veidošanai un īstenošanai starp dalībvalstīm visos jautājumos, kas saistīti ar nolīgumiem un juridiskajiem instrumentiem, kuri ietverti tā pielikumos (PTO nolīguma II panta 1. punkts). Šajos dažādajos nolīgumos ir ietverti rezultāti, kas gūti Urugvajas raunda daudzpusējās tirdzniecības sarunās, kuras tika sāktas ar Punta del Este 1986. gada 20. septembra ministru deklarāciju.

3.      Apstiprinot minēto deklarāciju, Padome un dalībvalstis nolēma, ka, “lai garantētu vislielāko iespējamo konsekvenci, veicot sarunas, Komisija būs vienīgais Kopienas un dalībvalstu oficiālais pārstāvis”. Tomēr sanāksmes protokolā tika precizēts, ka ar šo lēmumu “vēl netiek lemts par Kopienas un dalībvalstu kompetenci atsevišķos jautājumos”.

4.      Tirdzniecības sarunu komiteja – institūcija, ko Punta del Este konference izveidoja, lai sekmīgi pabeigtu Urugvajas raunda sarunas, un kura pulcēja augsta līmeņa amatpersonas, – 1993. gada 15. decembrī apstiprināja Nobeiguma aktu, kurā tika iekļauti Urugvajas raunda daudzpusējo tirdzniecības sarunu rezultāti.

5.      Padome 1994. gada 7. un 8. marta sesijā nolēma parakstīt PTO nolīguma Nobeiguma aktu. Tā pilnvaroja Padomes priekšsēdētāju seru Leonu Britenu, Komisijas locekli, 1994. gada 15. aprīlī Marakešā Eiropas Savienības Padomes vārdā parakstīt PTO nolīguma Nobeiguma aktu. Uzskatot, ka šie tiesību akti “attiecas arī uz jautājumiem, kas ir valstu kompetencē”, arī dalībvalstu valdību pārstāvji tajā pašā datumā vienojās parakstīt PTO nolīguma Nobeiguma aktu. Savukārt Komisija sanāksmes protokolā lika ierakstīt, ka “Nobeiguma akts [..] un nolīgumi, kas ietverti tā pielikumos, ir ekskluzīvā Kopienas kompetencē”.

6.      Komisija 1994. gada 6. aprīlī iesniedza pieteikumu sniegt atzinumu. Tās jautājumi ir formulēti šādi:

“Ņemot vērā Urugvajas raunda GATT tirdzniecības sarunu rezultātus, kas ietverti 1993. gada 15. decembra sarunu nobeiguma aktā:

1) Vai Eiropas Kopienas kompetencē ir, pamatojoties uz EK līgumu un it īpaši uz minētā Līguma 113. pantu vienu pašu vai kopā ar 100.a un/vai 235. pantu, slēgt Līguma par PTO izveidošanu visas daļas, kas attiecas uz pakalpojumu tirdzniecību (GATS) un uz intelektuālā īpašuma tiesībām, kas saistītas ar tirdzniecību (ieskaitot kontrafaktīvu preču tirdzniecību) (TRIPs līgums)?

2) Vai Eiropas Kopienas kompetencē ir slēgt tās PTO nolīguma daļas, kas attiecas uz ražojumiem un/vai pakalpojumiem, kas ir ekskluzīvā EOTK un EAEK līguma piemērošanas jomā?

3) Vai gadījumā, ja atbilde uz iepriekš minētajiem jautājumiem būs apstiprinoša, tas ietekmē dalībvalstu tiesības slēgt PTO nolīgumu, kad jau ir panākta vienošanās, ka tās būs PTO dibinātājvalstis?”

7.      Līgumi, par kuriem tika panākta vienošanās Urugvajas sarunu raundā, tika parakstīti 1994. gada 15. aprīlī Marakešā. Kopiena un tās dalībvalstis tos parakstīja saskaņā ar iepriekš minētajiem lēmumiem (skat. 5. punktu).

8.      Komisijas iesniegtais pieteikums sniegt atzinumu 1994. gada 24. maijā tika izsniegts Padomei un dalībvalstīm.

 II – Pieteikuma pieņemamība

9.      Vispirms jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas praksi Tiesas atzinumu atbilstoši Līguma 228. panta 6. punktam var saņemt arī jautājumos, kas attiecas uz kompetences sadalījumu starp Kopienu un dalībvalstīm saistībā ar noteikta nolīguma slēgšanu ar trešām valstīm, kā tas arī ir šajā gadījumā (skat. 1975. gada 11. novembra atzinumu 1/75, Recueil, 1355. lpp. un it īpaši 1360. lpp.; 1979. gada 4. oktobra atzinumu 1/78, Recueil, 2871. lpp., 30. punkts, un 1993. gada 19. marta atzinumu 2/91, Recueil, I‑1061. lpp., 3. punkts).

10.    Spānijas Karaliste secinājusi, ka pieteikums nav pieņemams. Tā uzskata, ka atzinuma procedūru saskaņā ar 228. pantu var sākt tikai tad, ja Kopiena vēl nav uzņēmusies starptautiskas saistības. Spānijas Karaliste uzsver, ka Nobeiguma akta parakstīšana Marakešā bijusi vērsta uz to, lai apstiprinātu autentiskumu dokumentiem, par kuriem sarunās bija panākta vienošanās, un cita starpā arī parakstītāju apņemšanos iesniegt šos dokumentus ratifikācijai attiecīgajām savu valstu institūcijām. Padome un Nīderlandes valdība pauž šaubas tikai attiecībā uz to, vai līgumu, kas jau ir parakstīts, var uzskatīt par līgumu, ko tikai paredzēts slēgt, 228. panta nozīmē.

11.    Šie iebildumi un šaubas ir jānoraida.

12.    Tiesai var lūgt sniegt atzinumu saskaņā ar Līguma 228. panta 6. punktu jebkurā brīdī, pirms nav skaidri izteikta Kopienas piekrišana būt saistītai ar attiecīgo nolīgumu. Tā kā šāda piekrišana nav izteikta, nolīgums uzskatāms par paredzamu nolīgumu. Tāpēc pašreizējā pieteikuma pieņemamībai nav nekādu šķēršļu.

 III – Komisijas jautājumu formulējums

13.    Padome kritizē veidu, kādā Komisija formulējusi savus jautājumus. Tā kā šī tiesvedība attiecas uz nolīgumu, ko atbilstoši katra savai kompetencei parakstījusi Kopiena un dalībvalstis, šeit nav runa par to, vai Kopiena var parakstīt un slēgt šo nolīgumu viena pati (kas, kā uzskata Padome, ir teorētiska iespēja), bet gan par to, vai “tas, ka Kopiena un dalībvalstis Urugvajas raunda nolīgumus parakstījušas kopīgi, ir [..] saderīgi ar Eiropas Kopienu dibināšanas līgumos noteikto kompetences sadalījumu”, kas nebūtu vajadzīgs, ja viss nolīgums būtu Kopienas ekskluzīvā kompetencē.

14.    Padomes aizrādījumi, kam pievienojusies Portugāles valdība, ir jānoraida. Neatkarīgi no tā, vai jautājumi tiek uzdoti tādā veidā, kā to ierosina Padome, vai tiek formulēti tā, kā to darījusi Komisija, pamatjautājums ir par to, vai Kopienas kompetence slēgt PTO nolīgumu un tā pielikumus ir vai nav ekskluzīva. Tieši šo pamatjautājumu Tiesa izskatīs šajā atzinumā, aplūkojot pēc kārtas dažas īpašas problēmas, ko rada daudzpusējie nolīgumi par preču tirdzniecību, GATS un TRIPs līgums. Taču vispirms būtu jāapsver argumenti, ko Padome un dažas no valdībām, kas iesniegušas apsvērumus, pamato ar no dalībvalstīm atkarīgo teritoriju pārstāvību, un argumenti, ko Portugāles valdība balsta uz valstu līdzdalību PTO darbības finansēšanā.

 IV – Dažu no dalībvalstīm atkarīgu teritoriju pārstāvība

15.    Attiecībā uz ekskluzīvu PTO nolīguma un tā pielikumu slēgšanas kompetenci, uz ko Komisija atsaucas par labu Kopienai, Padome un vairākas valdības, kas iesniegušas apsvērumus, iebilst, norādot, ka dažām valstīm saglabājas kompetence slēgt un pildīt nolīgumus, kas attiecas uz teritorijām, kurām netiek piemēroti Eiropas Kopienu dibināšanas līgumi.

16.    Turklāt Francijas valdība skaidro, ka PTO nolīgumā un tā pielikumos daudzos jautājumos nav skarta joma, kas pakļauta AZT (aizjūras zemes un teritorijas) asociācijas režīmam, un ka līdz ar to šajā daļā tikai tās kompetencē ir slēgt PTO nolīgumu un tā pielikumus.

17.    Kā Tiesa jau lēmusi savā iepriekš minētajā atzinumā 1/78 (62. punkts), attiecīgās teritorijas tiktāl, ciktāl tās ir ārpus EEK līguma piemērošanas jomas, attiecībā pret Kopienu ir tādā pašā situācijā kā trešās valstis. Tāpēc dalībvalstis, no kurām ir atkarīgas minētās teritorijas, kas neietilpst Kopienu tiesību piemērošanas jomai, var piedalīties nolīguma slēgšanā tikai tiktāl, ciktāl tās nodrošina šo teritoriju starptautiskās attiecības, bet nevis kā Kopienas dalībvalstis.

18.    Tomēr, kā Tiesa uzsvērusi minētajā atzinumā (tas pats punkts), šo dalībvalstu īpašā situācija nevar ietekmēt, kā tiek risināts jautājums par kompetences jomu sadalījumu Kopienā.

 V – Budžeta un finanšu jautājumi

19.    Atsaucoties uz PTO nolīguma VII pantu, kas noteic, ka katrai PTO dalībvalstij jāpiedalās PTO izmaksu segšanā, un ņemot vērā, ka Kopienas valstīm būs PTO dibinātājvalstu statuss (skat. XI panta 1. punktu), Portugāles valdība uzskata, ka ar šo apstākli pietiek, lai pamatotu dalībvalstu piedalīšanos nolīguma slēgšanā pat tad, ja veidam, kā notiek PTO finansēšana, nav tik izšķiroša nozīme kā starptautiskajā nolīgumā par dabisko kaučuku, par kuru tika sniegts iepriekš minētais atzinums 1/78. Portugāles valdība min arī argumentu, kas balstīts uz šīs valsts konstitucionālajām tiesībām, saskaņā ar kuru tādiem starptautiskiem nolīgumiem, kas paredz Portugāles Republikas līdzdalību starptautiskajās organizācijās, vajadzīga minētās valsts parlamenta piekrišana.

20.    Attiecībā uz šo pēdējo argumentu pietiek atbildēt ar norādi, ka valstu iekšējās tiesību sistēmas normas pat tad, ja tās pieder konstitucionālo tiesību nozarei, nevar ietekmēt Līgumā noteikto starptautiskās kompetences sadalījumu starp dalībvalstīm un Kopienu.

21.    Arī pirmais arguments ir jānoraida. Tā kā runa ir par starptautisku organizāciju, kuras budžets ir paredzēts tikai tās darbības nodrošināšanai un nav finanšu darbības instruments, dalībvalstu apņemšanās segt PTO izmaksas pati par sevi nevar būt pamatojums dalībvalstu līdzdalībai nolīguma slēgšanā.

 VI – Daudzpusējie nolīgumi par preču tirdzniecību

22.    Attiecībā uz daudzpusējiem nolīgumiem par preču tirdzniecību gan Komisija, gan puses, kas iesniegušas savus apsvērumus, atzīst, ka šie nolīgumi lielākajā daļā ir ekskluzīvā Kopienas kompetencē, kas tai saskaņā ar EK līguma 113. pantu ir kopējās tirdzniecības politikas jomā. Atšķirīgi viedokļi ir tikai par atsevišķiem jautājumiem.

23.    Komisijas prasību atzīt Kopienai ekskluzīvu kompetenci slēgt daudzpusējos tirdzniecības nolīgumus tiktāl, ciktāl tie attiecas uz Euratom ražojumiem, nav apstrīdējusi ne Padome, ne arī kāda no valstīm, kas iesniegušas apsvērumus. Tomēr, tā kā Komisija savā otrajā jautājumā šo problēmu ir izvirzījusi, tā ir jāizskata.

24.    EK līguma 232. panta otrajā daļā precizēts, ka minētais Līgums “neparedz atkāpes no Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma”. Tā kā Euratom līgumā nav neviena panta, kas attiektos uz ārējo tirdzniecību, tad tam, lai saskaņā ar EK līguma 113. pantu noslēgtie līgumi attiektos uz Euratom ražojumu starptautisko tirdzniecību, nav nekādu šķēršļu.

25.    Tomēr attiecībā uz EOTK ražojumiem Komisijas, kas uzskata, ka arī tie ir Kopienas ekskluzīvā kompetencē, kas tai paredzēta saskaņā ar EK līguma 113. pantu, no vienas puses, un Padomes un lielākās daļas dalībvalstu, kas iesniegušas apsvērumus, kuras, atsaucoties uz EOTK līguma 71. pantu, secina, ka šis jautājums ir valstu kompetencē, no otras puses, viedokļi atšķiras.

26.    EOTK līguma 71. pants noteic, ka “šis Līgums neietekmē dalībvalstu valdību pilnvaras tirdzniecības politikas jautājumos, ja vien Līguma noteikumos nav paredzēts pretējais”. Turklāt EK līguma 232. panta 1. punkts paredz, ka minētais Līgums neietekmē EOTK dibināšanas līgumu, it īpaši attiecībā uz dalībvalstu tiesībām un pienākumiem un iestāžu pilnvarām.

27.    Tomēr, tā kā EOTK līgums tika izstrādāts laikā, kad Eiropas Ekonomikas kopiena vēl nepastāvēja, šā līguma 71. pants varēja attiekties tikai uz ogļu un tērauda ražojumiem. Katrā ziņā šis līgums dalībvalstu kompetenci varēja paredzēt tikai attiecībā uz nolīgumiem, kas attiecas tieši uz EOTK ražojumiem. Turpretī saskaņā ar EK līguma 113. pantu tikai Kopienas kompetencē ir slēgt vispārējus nolīgumus, t.i., tādus, kas aptver visu veidu preces, pat ja starp šīm precēm ir arī EOTK ražojumi. Kā Tiesa jau ir lēmusi iepriekš minētajā atzinumā 1/75 (1365. lpp., trešā rindkopa), EOTK līguma 71. pants nevar “kavēt EEK līguma 113. un 114. panta piemērošanu un ietekmēt Kopienai piešķirto kompetenci slēgt starptautiskos nolīgumus, kas attiecas uz kopējo tirdzniecības politiku”. Šajā gadījumā, veicot daudzpusējo nolīgumu par preču tirdzniecību analīzi, nav konstatēts, ka kāds no tiem attiektos tikai uz EOTK ražojumiem. No tā var secināt, ka Kopienas ekskluzīvo kompetenci slēgt šos nolīgumus nevar apšaubīt tikai tāpēc vien, ka tie attiecas arī uz EOTK ražojumiem.

28.    Padome skaidro, ka atsaukšanās uz EK līguma 43. pantu kā uz pamatojumu Padomes lēmumam slēgt PTO nolīgumu un tā pielikumus būs vajadzīga Lauksaimniecības nolīgumam, jo tas attiecas ne tikai uz tirdzniecības pasākumiem, ko piemēro starptautiskajai tirdzniecībai ar lauksaimniecības produktiem, bet vēl jo vairāk – arī uz lauksaimniecības tirgu iekšējās organizācijas režīmu. Apvienotās Karalistes valdība īpaši paskaidro, ka apņemšanās samazināt iekšējo atbalstu un samazināt eksporta atmaksājumus, ko minētais nolīgums paredz attiecībā uz lauksaimniecības produktiem, ietekmēs arī tirgu kopējo organizāciju un ka, ņemot vērā, ka minētās apņemšanās skar Kopienas, bet nevis ievestos produktus, tās iziet ārpus EK līguma 113. panta.

29.    Attiecībā uz Līgumu par lauksaimniecību, protams, ir taisnība, ka 43. pants tika uzskatīts par piemērotu juridisko pamatu direktīvai, kuras mērķis ir vienādi noteikumi par preču tirdzniecības nosacījumiem ne tikai Kopienā, bet arī attiecībā uz trešo valstu ražojumiem (skat. 1989. gada 16. novembra spriedumu lietā C‑131/87 Komisija/Padome, Recueil, I‑3764. lpp., 27. punkts). Tomēr runa ir par direktīvu, kuras mērķis bija īstenot vienu vai vairākus kopējās lauksaimniecības politikas uzdevumus, kas pausti Līguma 39. pantā. Bet tas tā nav attiecībā uz PTO nolīguma pielikumā ietverto Līgumu par lauksaimniecību. Tā mērķis ir visas pasaules mērogā izveidot “godīgu un uz tirgu orientētu lauksaimniecības produktu tirdzniecības sistēmu” (skat. Līguma par lauksaimniecību preambulu). Tas, ka, lai īstenotu saistības, ko puses uzņēmušās ar šo līgumu, ir vajadzīgi iekšēji īstenošanas lēmumi, kurus pieņem, pamatojoties uz Līguma 43. pantu, nekādā veidā nav šķērslis, lai pašas starptautiskās saistības varētu uzņemties, pamatojoties tikai uz 113. pantu.

30.    Padome skaidro arī, ka atsaukšanās uz EK līguma 43. pantu būs vajadzīga arī, lai pamatotu lēmumu slēgt Līgumu par sanitāro un fitosanitāro pasākumu piemērošanu, un arī to pašu iemeslu dēļ, ko tā minējusi attiecībā uz Līgumu par lauksaimniecību.

31.    Šis viedoklis ir jānoraida. Līgums par sanitāro un fitosanitāru pasākumu piemērošanu, kā izriet no tā pamatojuma izklāsta, paredz tikai “izveidot noteikumu un disciplīnu daudzpusīgu struktūru, lai pārraudzītu sanitāro un fitosanitāro pasākumu izstrādāšanu, pieņemšanu un īstenošanu, ar nolūku mazināt to negatīvo ietekmi uz tirdzniecību”. Šādu nolīgumu var parakstīt, pamatojoties tikai uz 113. pantu.

32.    Nīderlandes valdība uzskata, ka Kopienas un dalībvalstu līdzdalība PTO nolīgumā ir pamatota, jo dalībvalstīm ir sava kompetence attiecībā uz tehniskām barjerām tirdzniecībā gan tāpēc, ka dažas Kopienas direktīvas šajā jomā nav obligātas, gan tāpēc, ka pilnīga saskaņošana šajā jomā nav īstenota un nav paredzēta.

33.    Šis arguments ir jānoraida. Līgums par tehniskajām barjerām tirdzniecībā ir jāvērtē kā tāds, uz ko attiecas kopēja tirdzniecības politika, jo tā noteikumu mērķis ir nodrošināt, ka tehniskie noteikumi un standarti, kā arī procedūras, ar kurām nosaka atbilstību tehniskajiem noteikumiem un standartiem, nerada starptautiskajā tirdzniecībā nevajadzīgus šķēršļus (skat. minētā līguma pamatojumu un 2.2. un 5.1.2. pantu).

34.    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka saskaņā ar EK līguma 113. pantu tikai Kopienas kompetencē ir slēgt daudzpusējos nolīgumus par preču tirdzniecību.

 VII – EK līguma 113. pants, GATS un TRIPs līgums

35.    Galvenā tēze, ko Komisija aizstāv, ir šāda: GATS un TRIPs līguma slēgšana ir Kopienas ekskluzīvā kompetencē, kas tai tirdzniecības politikas jomā noteikta EK līguma 113. pantā. Šo viedokli pašos pamatos asi apstrīd Padome, dalībvalstis, kas iesniegušas apsvērumus, un Eiropas Parlaments, kuram pēc tā pieprasījuma tika atļauts iesniegt apsvērumus. Vispirms, pēc kārtas apsverot GATS un TRIPs līgumu, jāizskata Komisijas galvenā tēze.

 A – GATS

36.    Balstoties galvenokārt uz plašo interpretāciju, ko Tiesa devusi kopējas tirdzniecības politikas jēdzienam (skat. iepriekš minēto atzinumu 1/78, 44. un 45. punkts), saikni jeb kopīgo starp precēm un pakalpojumiem, GATS mērķi un izmantotajiem instrumentiem, Komisija secina, ka pakalpojumi pieder pie kopējās tirdzniecības politikas, neņemot vērā atšķirīgos pakalpojumu sniegšanas veidus un it īpaši atšķirības starp pakalpojumiem, kas saistīti ar tiešu pārrobežu sniegšanu, un pakalpojumiem, ko sniedz, izmantojot komerciālu pārstāvniecību pakalpojuma saņēmēja valstī. Komisija uzskata arī, ka ar tirdzniecību saistītie starptautiskie nolīgumi transporta jomā (atšķirībā no tiem, kas paredz drošības noteikumus) pieder kopējai tirdzniecības politikai, nevis atsevišķai jomai, kas līgumā veltīta kopējai transporta politikai.

37.    Vispirms jāaplūko tie pakalpojumi, kas nav transporta pakalpojumi, un pēc tam īpašie ar transportu saistītie pakalpojumi.

38.    Attiecībā uz pirmo pakalpojuma veidu vispirms jāatgādina, ka atzinumā 1/75 Tiesa, kam bija jālemj par Kopienas kompetences apjomu attiecībā uz vienošanos par vietējo izdevumu noteikumiem, nolēma, ka “kopējā tirdzniecības politika un it īpaši eksporta politika katrā ziņā aptver arī eksporta atbalsta režīmu un, konkrētāk, pasākumus, kas attiecas uz tādu vietējo izdevumu kreditēšanu, kas saistīti ar eksporta darījumiem” (Recueil, 1362. lpp.). Minētie vietējie izdevumi attiecas uz izdevumiem, kas radušies saistībā gan ar preču, gan pakalpojumu piegādi. Tas Tiesai tomēr nav liedzis atzīt Kopienas ekskluzīvo kompetenci neatkarīgi no tā, vai runa ir par precēm vai pakalpojumiem.

39.    Iepriekš minētajā atzinumā 1/78 (44. punkts) Tiesa noraidīja tādu 113. panta interpretāciju, “kuras dēļ kopējā tirdzniecības politika tiktu ierobežota, attiecinot to tikai uz tādu instrumentu izmantošanu, ko paredzēts piemērot tikai saistībā ar tradicionālajiem ārējās tirdzniecības aspektiem”. Tā uzskatīja, ka, gluži otrādi – “ārējās tirdzniecības jautājums ir jārisina atklātā perspektīvā”, kam par pierādījumu kalpo arī “apstāklis, ka kopējās tirdzniecības politikas jomu uzskaitījums 113. pantā nav iecerēts kā izsmeļošs” (iepriekš minētais atzinums 1/78, 45. punkts).

40.    Savā pieteikumā sniegt atzinumu Komisija ir uzsvērusi, ka dažās attīstītajās valstīs pakalpojumu nozare ir kļuvusi par galveno ekonomikas nozari un ka pasaules ekonomika ir ceļā uz fundamentālu reorganizāciju – rūpniecība kā tāda pakāpeniski tiek pārcelta uz jaunattīstības valstīm, bet attīstītās valstis drīz kļūs galvenokārt par pakalpojumu un preču ar augstu pievienoto vērtību eksportētājām. Tiesa konstatē, ka šādu tendenci pierāda arī PTO nolīgums un tā pielikumi, par kuru slēgšanu sarunas tika veiktas kopumā, aptverot gan preces, gan pakalpojumus.

41.    Ņemot vērā šādu starptautiskās tirdzniecības attīstību, kopējās tirdzniecības politikas atvērtība Līguma nozīmē nepieļauj, ka pakalpojumu tirdzniecība tiktu principiāli jau pašā sākumā izslēgta no 113. panta piemērošanas jomas, kā to vēlas dažas valdības, kas iesniegušas apsvērumus.

42.    Šā secinājuma precizēšanai tomēr jāņem vērā GATS sniegtā pakalpojumu tirdzniecības definīcija, lai pārliecinātos, ka Līguma sistēma kopumā neierobežo pakalpojumu tirdzniecības iekļaušanu 113. pantā.

43.    Pakalpojumu tirdzniecība GATS nozīmē saskaņā ar tā I panta 2. punktu ietver četrus pakalpojumu sniegšanas veidus: 1) pārrobežu pakalpojumi, kas nav saistīti ar personu pārvietošanos; 2) patēriņš ārvalstīs, kas saistīts ar pakalpojuma saņēmēja pārvietošanos uz tās PTO dalībvalsts teritoriju, kurā atrodas pakalpojuma sniedzējs; 3) komerciālā pārstāvniecība, t.i., PTO dalībvalsts teritorijā, kurā pakalpojums jāsniedz, ir pakalpojuma sniedzēja meitas sabiedrība vai filiāle; 4) kādas PTO dalībvalsts fizisko personu klātbūtne, ko izmantojot, pakalpojumu sniedzējs sniedz pakalpojumus citas dalībvalsts teritorijā.

44.    Attiecībā uz pārrobežu pakalpojumiem pakalpojumu sniedzējs, kas atrodas kādā noteiktā valstī, pakalpojumus sniedz pakalpojumu saņēmējam, kas dzīvo citā valstī. Nenotiek ne pakalpojuma sniedzēja pārvietošanās uz pakalpojuma saņēmēja valsti, ne arī otrādi – pakalpojuma saņēmēja pārvietošanās uz pakalpojuma sniedzēja valsti. Šai situācijai tādējādi ir zināma analoģija ar preču tirdzniecību, uz kuru, bez šaubām, attiecas kopējā tirdzniecības politika Līguma nozīmē. Tāpēc nav nekādu īpašu iemeslu, kas neļautu šādu pakalpojumu sniegšanas veidu iekļaut kopējās tirdzniecības politikas jēdzienā.

45.    Tomēr tas tā nav attiecībā uz pārējiem trīs pakalpojumu sniegšanas veidiem, uz kuriem ir vērsts GATS – patēriņu ārvalstīs, komerciālo pārstāvniecību un fizisko personu klātbūtni.

46.    Attiecībā uz fiziskām personām no Līguma trešā panta, kura b) punktā izdalīta “kopēja tirdzniecības politika” un d) punktā – “pasākumi, kas attiecas uz personu ieceļošanu un pārvietošanos”, izriet, ka nevar uzskatīt, ka uz režīmu, kas tiek piemērots trešo valstu valstspiederīgajiem pēc dalībvalstu ārējo robežu šķērsošanas attiecas kopēja tirdzniecības politika. Vispārīgi runājot, tas, ka Līgumā ir nodaļas, kas attiecas uz personu – gan fizisku, gan juridisku – brīvu pārvietošanos, liecina, ka šie jautājumi nav iekļauti kopējā tirdzniecības politikā.

47.    No tā izriet, ka kopējā tirdzniecības politika neaptver pakalpojumu sniegšanas veidus, ko GATS dēvē par “patēriņu ārvalstīs”, “komerciālo pārstāvniecību” un “fizisko personu klātbūtni”.

48.    Tagad jāpārbauda īpašie ar transportu saistītie pakalpojumi. Uz tiem Līgumā attiecas īpaša sadaļa (IV sadaļa), kas nošķirta no VII sadaļas, kura veltīta kopējai tirdzniecības politikai. Tieši attiecībā uz transporta politiku Tiesa ir pirmo reizi lēmusi, ka Kopienas kompetence slēgt starptautiskus nolīgumus “izriet ne tikai no Līgumā skaidri piešķirtām pilnvarām – kā 113. un 114. pantā attiecībā uz tarifu un tirdzniecības nolīgumiem un 238. pantā attiecībā uz asociācijas nolīgumiem, – bet var izrietēt arī no citiem Līguma noteikumiem un no tiesību aktiem, ko saistībā ar minētajiem noteikumiem pieņēmušas Kopienas iestādes” (skat. 1971. gada 31. marta tā dēvēto AETR spriedumu lietā 22/70 Komisija/Padome, Recueil, 263. lpp., 16. punkts). No šādas Tiesas prakses izriet, ka 113. pants neattiecas uz starptautiskajiem nolīgumiem transporta jomā.

49.    Sprieduma lietā AETR nozīmi nevar mazināt, nošķirot nolīgumus attiecībā uz drošības noteikumiem, piemēram, saistībā ar profesionālo vadītāju braukšanas ilgumu, par ko bija spriedums lietā AETR, un tirdzniecības nolīgumus.

50.    Spriedumā lietā AETR nav paredzēta šāda atšķirība. Tiesa ir apstiprinājusi savu analīzi 1977. gada 26. aprīļa atzinumā 1/76 (Recueil, 741. lpp.) attiecībā uz nolīgumu, kas bija vērsts uz upju flotes saimnieciskās situācijas atveseļošanu, citiem vārdiem – ārvalstu saimnieciska rakstura nolīgumu par drošības noteikumu noteikšanu. Turklāt, pamatojoties uz sadaļu “Transports”, ir noslēgti daudzi nolīgumi ar trešām valstīm, kurus Apvienotās Karalistes valdība ir norādījusi garā sarakstā savos apsvērumos.

51.    Lai pamatotu savu nostāju, Komisija min arī vairākus embargo pasākumus, kas tikuši pamatoti ar 113. pantu un kas ietvēruši transporta pakalpojumu pārtraukšanu (pasākumi, kas veikti attiecībā pret Irāku – Padomes 1990. gada 8. augusta Regula (EEK) Nr. 2340/90 par Kopienas ekonomikas un finanšu sakaru pārtraukšanu ar Irāku un Kuveitu (OV L 213, 1. lpp.), Padomes 1990. gada 29. oktobra Regula (EEK) Nr. 3155/90, ar ko paplašina un groza Regulu (EEK) Nr. 2340/90 par Kopienas ekonomikas un finanšu sakaru pārtraukšanu ar Irāku un Kuveitu (OV L 304, 1. lpp.), un Padomes 1991. gada 7. maija Regula (EEK) Nr. 1194/91, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 2340/90 un (EEK) Nr. 3155/90 par Kopienas ekonomikas un finanšu sakaru pārtraukšanu ar Irāku un Kuveitu (OV L 115, 37. lpp.); pasākumi pret Dienvidslāvijas Federatīvo Republiku (Serbiju un Melnkalni) – Padomes 1993. gada 26. aprīļa Regula (EEK) Nr. 990/93 par ekonomikas un finanšu sakariem starp Eiropas Ekonomikas kopienu un Dienvidslāvijas Federatīvo Republiku (Serbiju un Melnkalni) (OV L 102, 14. lpp.); pasākumi pret Haiti – Padomes 1993. gada 24. jūnija Regula (EEK) Nr. 1608/93, ar ko ievieš embargo attiecībā uz dažām tirdzniecības sakaru jomām starp Eiropas Ekonomikas kopienu un Haiti (OV L 155, 2. lpp.). Tomēr šie precedenti nav pārliecinoši. Kā to pamatoti uzsvēris Eiropas Parlaments, embargo, kas pirmkārt attiecas uz ražojumu importu un eksportu, nevarētu būt efektīvs, ja vienlaicīgi netiktu pieņemts lēmums par transporta pakalpojumu pārtraukšanu. Šāds lēmums ir daļa no galvenajiem pasākumiem. Tāpēc minētie precedenti nekādā ziņā nav saistīti ar jautājumu par to, vai Kopienai saskaņā ar 113. pantu ir ekskluzīva kompetence slēgt starptautiskus nolīgumus transporta jomā.

52.    Katrā ziņā atbilstoši Tiesas praksei Padomes rīcība pati par sevi nevar radīt izņēmumu no Līguma noteikumiem un tāpēc nevar radīt precedentu, kas Kopienas iestādēm būtu saistošs attiecībā uz pareiza juridiskā pamata izvēli (1988. gada 23. februāra spriedums lietā 68/86 Apvienotā Karaliste/Padome, Recueil, 855. lpp., 24. punkts).

53.    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Līguma 113. panta piemērošanas jomā ir tikai pārrobežu pakalpojumi un ka starptautiskos nolīgumus transporta jomā tas neskar.

 B – TRIPs līgums

54.    Pamatojot Kopienas ekskluzīvu kompetenci saskaņā ar 113. pantu, Komisija būtībā skaidro, ka noteikumi attiecībā uz intelektuālā īpašuma tiesībām ir cieši saistīti ar to ražojumu un pakalpojumu tirdzniecību, uz ko tie attiecas.

55.    Vispirms jānorāda, ka 4. sadaļa TRIPs līguma III nodaļā, kas attiecas uz intelektuālā īpašuma tiesību realizācijas nodrošināšanu, ietver īpašus noteikumus par pasākumiem uz robežas. Kā norāda Apvienotās Karalistes valdība, šīs sadaļas noteikumiem atbilst noteikumi Padomes 1986. gada 1. decembra Regulā (EEK) Nr. 3842/86, kurā noteikti pasākumi, lai aizliegtu viltotu izstrādājumu laišanu brīvā apgrozībā (OV L 357, 1. lpp.). Šī regula tiktāl, ciktāl tā attiecas uz viltotu preču laišanu brīvā apgrozībā, pilnīgi pamatoti ir balstīta uz Līguma 113. pantu – runa ir pasākumiem, kas muitas iestādēm jāveic uz Kopienas ārējām robežām. Tā kā šāda veida pasākumus Kopienas iestādes, pamatojoties uz EK līguma 113. pantu, var pieņemt neatkarīgi, tikai Kopienai ir tiesības slēgt starptautiskus nolīgumus šajā jomā.

56.    Tomēr attiecībā uz tiem TRIPs līguma noteikumiem, kas neattiecas uz viltotu preču laišanu brīvā apgrozībā, Komisijas aizstāvētais viedoklis ir jānoraida.

57.    Starp intelektuālo īpašumu un preču tirdzniecību, protams, ir saikne. Intelektuālā īpašuma tiesības ļauj to īpašniekiem liegt trešām personām veikt noteiktas darbības. Tiesības aizliegt izmantot preču zīmi, izgatavot kādu ražojumu, kopēt kādu modeli, pavairot kādu grāmatu, disku vai videokaseti neapšaubāmi ietekmē tirdzniecību. Turklāt intelektuālā īpašuma tiesību uzdevums arī ir radīt šādas sekas. Tomēr ar to nepietiek, lai tās būtu 113. panta piemērošanas jomā. Intelektuālā īpašuma tiesības neattiecas tieši uz starptautisko tirdzniecību – tās vispirms un pat lielākā mērā attiecas uz iekšējo, bet nevis starptautisko tirdzniecību.

58.    Kā pareizi norāda Francijas valdība, TRIPs līguma galvenais mērķis ir pastiprināt un saskaņot intelektuālā īpašuma aizsardzību pasaules mērogā. Arī Komisija pati ir atzinusi, ka, ņemot vērā, ka TRIPs līgums nosaka tiesību normas jomās, kurās nav Kopienas saskaņošanas pasākumu, tā noslēgšana vienlaicīgi ļautu Kopienas iekšienē īstenot attiecīgo tiesību aktu saskaņošanu un tādējādi dotu ieguldījumu iekšējā tirgus izveidošanā un darbībā.

59.    Šajā sakarā jāuzsver, ka attiecībā uz iekšējo likumdošanu Kopienai intelektuālā īpašuma jomā ir kompetence attiecībā uz valstu tiesību aktu saskaņošanu, pamatojoties uz 100. un 100.a pantu, un tā var balstīties uz 235. pantu, lai pieņemtu jaunus tiesību aktus, kas pārklāj valstu tiesību aktus, kā tas tika darīts ar regulu par Kopienas preču zīmi (Padomes 1993. gada 20. decembra Regula (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi, OV L 11, 1994. gada 14. janvāris, 1. lpp.). Uz šīm normām attiecas balsošanas noteikumi (vienbalsīgs balsojums attiecībā uz 100. un 235. pantu) vai procedūras noteikumi (apspriešanās ar Eiropas Parlamentu attiecībā uz 100. pantu un 235. pantu un koplēmuma procedūra 100.a panta gadījumā), kas ir atšķirīgi no tiem, kurus piemēro saistībā ar 113. pantu.

60.    Ja Kopienai tiktu atzīta ekskluzīva kompetence slēgt nolīgumus ar trešām valstīm, lai saskaņotu intelektuālā īpašuma aizsardzību un lai vienlaicīgi īstenotu attiecīgo tiesību aktu saskaņošanu Kopienā, Kopienas iestādes varētu izvairīties no ierobežojumiem, kas tām Kopienā noteikti attiecībā uz balsošanas procedūru un veidu.

61.    Šo secinājumu nevar grozīt, pamatojoties uz iestāžu praksi, kas izpaužas kā neatkarīgi pasākumi vai ārēji nolīgumi, kas slēgti saskaņā ar 113. pantu.

62.    Komisija atsaucas uz trīs gadījumiem, kad, izmantojot “jauno tirdzniecības politikas instrumentu” [Padomes 1984. gada 17. septembra Regula (EEK) Nr. 2641/84 par kopējās tirdzniecības politikas pastiprināšanu, it īpaši attiecībā uz aizsardzību pret nelikumīgu tirdzniecības praksi (OV L 252, 1. lpp.), kura pieņemta, pamatojoties uz Līguma 113. pantu], tika uzsākta procedūra, lai aizstāvētu Kopienas intereses intelektuālā īpašuma jomā [Komisijas 1987. gada 12. marta Lēmums 87/251/EEK par starptautiskas konsultāciju un domstarpību noregulēšanas procedūras uzsākšanu attiecībā uz ASV veiktu pasākumu, ar ko noteikts aizliegums Amerikas Savienoto Valstu tirgū ievest noteiktas aramida šķiedras (OV L 117, 18. lpp.); paziņojums, ka tiek uzsākta procedūra “nelikumīga tirdzniecības prakse”, kas attiecās uz skaņu ierakstu nesēju neatļautu pavairošanu Indonēzijā (OV 1987, C 136, 3. lpp.); paziņojums par izmeklēšanas procedūras uzsākšanu par nelegālu tirdzniecības praksi Padomes Regulas (EEK) Nr. 2641/84 nozīmē, kas izpaudās kā pirātiska Kopienas skaņu ierakstu izplatīšana Taizemē (OV 1991, C 189, 26. lpp.)].

63.    Pasākumi, ko var veikt saskaņā ar minēto regulu, lai vērstos pret to, ka trešā valstī netiek nodrošināta aizsardzība Kopienas uzņēmumiem piederošām intelektuālā īpašuma tiesībām (vai pret diskrimināciju, kas pret tiem šajā jomā tiek īstenota), nav nekādā veidā saistīti ar intelektuālā īpašuma aizsardzības saskaņošanu, kas ir TRIPs līguma galvenais mērķis. Saskaņā ar iepriekš minētās Regulas Nr. 2641/84 10. panta 3. punktu runa ir, pirmkārt, par jebkādu tirdzniecības politikas sarunās panāktu koncesiju apturēšanu vai izbeigšanu, otrkārt, par esošo muitas nodokļu paaugstināšanu vai jebkādu citu maksājumu uzlikšanu importētām precēm un, visbeidzot, par kvantitatīvu ierobežojumu ieviešanu vai jebkādu citu tādu pasākumu ieviešanu, kas maina importa vai eksporta apstākļus ar attiecīgo trešo valsti. Visi šie pasākumi jau pēc savas būtības pieder tirdzniecības politikai.

64.    Citu argumentu Komisija balsta uz pasākumiem, ko Kopiena veikusi attiecībā pret Koreju saistībā ar Padomes 1988. gada 19. decembra Regulu (EEK) Nr. 4257/88, kas piemēro vispārējās tarifa preferences 1989. gadam noteiktiem rūpniecības ražojumiem, kuru izcelsme ir jaunattīstības valstīs (OV L 375, 1. lpp.). Tā kā Koreja intelektuālā īpašuma aizsardzības jomā bija pieļāvusi diskriminējošu attieksmi pret saviem tirdzniecības partneriem (skat. minētās regulas astoņpadsmito apsvērumu), Kopiena Korejas ražojumiem apturēja vispārējo tarifa priekšrocību piemērošanu (tās pašas regulas 1. panta 3. punkts).

65.    Arguments nav pārliecinošāks par iepriekšējo. Tā kā vispārēju preferenču piešķiršana ir tirdzniecības politikas pasākums, kā Tiesa jau nolēmusi (skat. 1987. gada 26. marta tā dēvēto “Vispārējo tarifa preferenču” spriedumu lietā 45/86 Komisija/Padome, Recueil, 1493. lpp., 21. punkts), tas pats attiecas uz to apturēšanu. Tas nekādi nepierāda, ka Kopienai saskaņā ar 113. pantu būtu ekskluzīva kompetence ar trešām valstīm slēgt nolīgumus, kas vērsti uz intelektuālā īpašuma aizsardzības saskaņošanu pasaules mērogā.

66.    Lai pamatotu savu viedokli, Komisija atsaucas arī uz noteikumiem, kas attiecas uz intelektuālā īpašuma aizsardzību un ir iekļauti nolīgumos ar trešām valstīm, kuri slēgti, pamatojoties uz Līguma 113. pantu.

67.    Jāuzsver, ka šādu noteikumu nozīme ir ārkārtīgi ierobežota. Nolīgums starp Eiropas Ekonomikas kopienu un Ķīnas Tautas Republiku par tirdzniecību ar tekstilmateriāliem, kas parafēts 1988. gada 9. decembrī (OV L 380, 1. lpp.), kā arī nolīgums starp Eiropas Ekonomikas kopienu un Padomju Sociālistisko Republiku Savienību par tirdzniecību ar tekstilmateriāliem, kas parafēts 1989. gada 11. decembrī (OV L 397, 1. lpp.), paredz tikai konsultāciju procedūru attiecībā uz tekstilmateriālu preču zīmju vai paraugu aizsardzību. Turklāt trīs pagaidu nolīgumos, kas noslēgti starp Kopienu un dažām Austrumeiropas valstīm [1991. gada 16. decembra nolīgums ar Ungāriju (OV 1992, L 116, 1. lpp.), 1991. gada 16. decembra nolīgums ar Čehoslovākijas Federatīvo Republiku (OV 1992, L 115, 1. lpp.), 1993. gada 8. marta nolīgums ar Bulgārijas Republiku (OV L 323, 1. lpp.)], ir iekļauts tikai viens identiski formulēts noteikums, kurš aicina minētās valstis uzlabot intelektuālā īpašuma aizsardzību, lai pēc noteikta laika nodrošinātu “tādu pašu aizsardzības līmeni, kādu Kopienā garantē” Kopienas tiesību akti. Kā to pareizi uzsvēra Francijas valdība, šāda veida noteikums ir saistošs tikai tai trešai valstij, kas slēdz nolīgumu.

68.    Lai gan Kopienai un tās iestādēm ir tiesības ārējos nolīgumos, uz kuru lielāko daļu attiecas 113. pants, ietvert papildu noteikumus, kas paredz vienkāršu konsultāciju procedūras vai noteikumus, kuri aicina otru pusi paaugstināt intelektuālā īpašuma aizsardzības līmeni, no tā nevar secināt, ka tikai Kopienas kompetencē būtu slēgt tāda veida un apjoma starptautisku nolīgumu kā TRIPs līgums.

69.    Visbeidzot, tā tiešām ir, kā to skaidro Komisija, ka nolīgumā ar Austrijas Republiku, kas noslēgts 1988. gada 23. decembrī un attiecas uz kvalitatīvo vīnu un “retsina” vīna savstarpēju kontroli un aizsardzību (OV 1989, L 56, 1. lpp.), un nolīgumā ar Austrāliju, kas noslēgts 1994. gada 26. un 31. janvārī un attiecas uz vīna tirdzniecību (OV L 86, 1. lpp.), ir iekļauti noteikumi attiecībā uz vīna tirdzniecības nosaukumu savstarpēju aizsardzību. Tādējādi Austrijas vīnkopības reģionu tirdzniecības nosaukumi Kopienas teritorijā var tikt piešķirti tikai Austrijas vīniem, kuriem tie atbilst, un tos var izmantot, tikai ievērojot Austrijas tiesību aktu nosacījumus (minētā nolīguma 3. panta 3. punkts). Līdzīgs noteikums ir iekļauts arī nolīgumā ar Austrāliju (7. panta 3. punkts).

70.    Tomēr, kā var secināt no apsvērumiem Padomes 1994. gada 24. janvāra Lēmumā 94/184/EK par Eiropas Kopienas un Austrālijas nolīguma par vīna tirdzniecību noslēgšanu (OV L 86, 1. lpp.), šis nolīgums tika slēgts Kopienas līmenī tāpēc, ka tā noteikumi ir cieši saistīti ar kopējās lauksaimniecības politikas pasākumiem – šajā gadījumā ar Kopienas noteikumiem vīnkopības jomā. Turklāt ar šo precedentu nevar pamatot nekādus argumentus attiecībā uz patentiem un paraugiem, neizpaustas tehniskās informācijas tiesisko aizsardzību vai autortiesībām, uz ko arī attiecas TRIPs līgums.

71.    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, jāsecina, ka, izņemot noteikumus, kas aizliedz viltotu izstrādājumu laišanu brīvā apgrozībā, kopējā tirdzniecības politika uz TRIPs līgumu neattiecas.

 VIII – Eiropas Kopienas netiešās ārējās pilnvaras, GATS un TRIPs līgums

72.    Gadījumā, ja Tiesa noraidītu Komisijas galveno tēzi par Kopienas ekskluzīvu kompetenci saskaņā ar 113. pantu, Komisija papildus apgalvo, ka Kopienas ekskluzīvā kompetence slēgt GATS un TRIPs līgumu netieši izriet no tiem Līguma noteikumiem, kas tai piešķir iekšējo kompetenci, vai no tā, ka ir atvasinātie tiesību akti, ar ko minētā kompetence tiek īstenota, vai no vajadzības uzņemties starptautiskas saistības, lai varētu sasniegt kādu mērķi Kopienas iekšienē. Komisija skaidro arī, ka, tā kā Līguma vai atvasināto tiesību aktu īpašie noteikumi tai nedod pietiekamas pilnvaras, Kopiena, pamatojoties uz līguma 100.a un 235. pantu, gūst ekskluzīvu kompetenci. Atzīstot, ka Kopienai katrā ziņā ir noteikta kompetence, Padome un valstis, kas iesniegušas apsvērumus, apšauba šīs kompetences ekskluzivitāti.

 A – GATS

73.    Runājot tieši par GATS, Komisija izceļ trīs Kopienas ekskluzīvas ārējās kompetences iespējamos avotus: pilnvaras, ko Līgums Kopienā piešķir Kopienas iestādēm, vajadzība slēgt nolīgumu, lai sasniegtu kādu Kopienas mērķi, un, visbeidzot, 100.a un 235. pants.

74.    Pirmkārt, Komisija skaidro, ka GATS nav nevienas jomas vai neviena īpaša noteikuma, attiecībā uz ko Kopienai nebūtu atbilstošu pilnvaru veikt pasākumus Kopienas iekšienē. Šīs pilnvaras esot izklāstītas nodaļā par tiesībām veikt uzņēmējdarbību, pakalpojumu sniegšanas brīvību un transportu. No šīm pilnvarām Kopienai izrietot ekskluzīva ārējā kompetence.

75.    Šis viedoklis ir jānoraida.

76.    Pamatojoties uz 75. panta 1. punkta a) apakšpunktu, ko attiecībā uz to maršruta daļu, kura ir Kopienas teritorijā, piemēro arī pārvadājumiem no kādas trešās valsts vai uz to, Tiesa iepriekš minētajā spriedumā AETR lietā (27. punkts) nosprieda, ka “Kopienas kompetence aptver attiecības, kas pakļautas starptautiskajām tiesībām, un no tā izriet, ka attiecīgajā jomā tā attiecas arī uz vajadzību slēgt nolīgumus ar ieinteresētajām trešām valstīm”.

77.    Tomēr pat transporta jomā Kopienas ekskluzīva ārējā kompetence neizriet ipso facto no tās pilnvarām pieņemt noteikumus Kopienas iekšienē. Kā uzsvērts spriedumā lietā AETR (17. un 18. punkts), Kopienas dalībvalstis neatkarīgi no tā, vai tās rīkojas individuāli vai kolektīvi, zaudē tiesības uzņemties saistības pret trešām valstīm tikai tiktāl, ciktāl tiek pieņemti kopīgi noteikumi, ko minētās saistības varētu ietekmēt. Kopienas ārējā kompetence kļūst ekskluzīva tikai tādā mērā, kādā Kopienas iekšienē tiek pieņemti kopīgi noteikumi. Tomēr kopīgi noteikumi vēl nav pieņemti attiecībā uz visiem jautājumiem, kas ir saistīti ar transportu.

78.    Sēdes laikā Komisija atzina, ka dalībvalstu tiesības ar trešām valstīm brīvi īstenot divpusējo nolīgumu ārpolitiku neglābjami novedīs pie pakalpojumu plūsmas kropļojumiem un pakāpeniski graus iekšējo tirgu. Komisija skaidro, ka, piemēram, ceļotāji izmantos lidmašīnas tās dalībvalsts lidostās, kas ar kādu trešo valsti un tās aviokompāniju būs noslēgusi divpusēju “open-skies” nolīgumu, kurš tai transporta jomā ļautu piedāvāt vislabāko kvalitātes un cenas attiecību. Arī tāpēc, piemēram, ka ir Vācijas un Polijas nolīgums, kas atbrīvo Vācijas autopārvadātājus no visiem tranzīta nodokļiem, bet ka tāds pats nolīgums starp Poliju un Nīderlandi uzliek Nīderlandes autopārvadātājiem nodokli DM 650 apmērā, rodoties konkurences kropļojumi starp Nīderlandes un Vācijas pārvadātājiem saistībā ar pārvadājumiem uz Krieviju, Baltkrieviju un Baltijas valstīm.

79.    Atbildot uz šo argumentu, pietiek norādīt, ka Līgumā nav nekā, kas Kopienas iestādēm, izmantojot Kopienas tiesību aktus, ko tās pieņem, liegtu organizēt saskaņotu rīcību attiecībā uz trešām valstīm vai noteikt nostāju, kas dalībvalstīm jāieņem attiecībās ārpus Kopienas. Turklāt šo iespēju ilustrē vairākas Regulas, ko saistībā ar transporta jomu Komisija minējusi savā atbildē uz trešo rakstisko jautājumu.

80.    Tā, piemēram, Padomes 1986. gada 22. decembra Regula (EEK) Nr. 4058/86 par saskaņotu rīcību, lai nodrošinātu brīvu piekļuvi kravām tāljūras pārvadājumos (OV L 378, 21. lpp.), paredz, ka gadījumos, kad kādas trešās valsts darbība ierobežo dalībvalstu kuģošanas sabiedrībām brīvu pieeju līnijpārvadājumiem, Padome, rīkojoties saskaņā ar Līguma 84. panta 2. punktā noteikto balsošanas procedūru, var pieņemt lēmumu par 3. pantā minēto saskaņoto darbību. Arī Padomes 1986. gada 22. decembra Regula (EEK) Nr. 4055/86, ar ko brīvas pakalpojumu sniegšanas principu piemēro jūras pārvadājumiem starp dalībvalstīm un starp dalībvalstīm un trešām valstīm (OV L 378, 1. lpp.), paredz pastāvošo vienošanos par kravu sadali atcelšanu vai koriģēšanu (3. pants) un to, ka turpmāk visos nolīgumos ar trešām valstīm vienošanās par kravu sadali ir pakļautas Kopienas atļaujas saņemšanas procedūrai (5. pants).

81.    Atšķirībā no nodaļas par transportu nodaļā par tiesībām veikt uzņēmējdarbību un par pakalpojumu sniegšanas brīvību nav neviena noteikuma, saskaņā ar kuru būtu skaidri noteikts, ka “attiecības, kas pakļautas starptautiskajām tiesībām”, ir Kopienas kompetencē. Kā to pamatoti uzsvēra Padome un lielākā daļa valstu, kas iesniegušas apsvērumus, šo nodaļu vienīgais mērķis ir dalībvalstu valstspiederīgajiem nodrošināt tiesības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību. Tajās nav noteikumu, kas regulētu jautājumus, kuri saistīti ar to, kā trešo valstu valstspiederīgie sāk uzņēmējdarbību, un ar režīmu, saskaņā ar kuru minētās personas var kļūt par pašnodarbinātajiem. Tāpēc jau pašā sākumā jāizslēdz iespēja, ka, pamatojoties uz minētajām nodaļām, varētu secināt, ka Kopienai ir ekskluzīva kompetence slēgt tādus nolīgumus ar trešām valstīm ar mērķi liberalizēt uzņēmējdarbības sākšanu un pieeju to pakalpojumu tirgiem, kas nav saistīti ar pārrobežu pakalpojumiem GATS nozīmē, uz kuriem attiecas 113. pants (skat. iepriekš 42. punktu).

82.    Otrkārt, atsaucoties uz iepriekš minēto atzinumu 1/76 (3. un 4. punkts), Komisija skaidro, ka ekskluzīva ārējā kompetence Kopienai var būt ne tikai tajos gadījumos, kad iekšējā kompetence jau ir izmantota, lai veiktu pasākumus, kas saistīti ar kādas kopējās politikas īstenošanu. Tiklīdz Kopienas tiesību aktos Kopienas iestādēm tiek noteikta iekšējā kompetence, kas paredzēta noteikta mērķa sasniegšanai, no minēto tiesību aktu noteikumiem netieši izrietot Kopienas starptautiskā kompetence. Pietiekot ar to, ka Kopienas līdzdalība starptautiskā nolīgumā būtu vajadzīga, lai varētu sasniegt kādu no Kopienas mērķiem.

83.    Šajā sakarībā Komisija min gan iekšējus, gan ārējus iemeslus, kuru dēļ Kopienai, turklāt vienai pašai, būtu jāpiedalās GATS un TRIPs līguma slēgšanā. Attiecībā uz Kopienas iekšieni Komisija uzsver, ka pretējā gadījumā tiktu skarta iekšējā tirgus kohēzija. Runājot par jomām ārpus Kopienas, Eiropas Kopiena starptautiskajā arēnā vairs nevar būt pasīva – vajadzība slēgt PTO nolīgumu un tā pielikumus, kura ir saistīta ar globālu pieeju starptautiskajai tirdzniecībai (aptverot preces, pakalpojumus un intelektuālo īpašumu), netiek apšaubīta.

84.    Atzinuma 1/76 piemērošana attiecībā uz GATS nav pieņemama.

85.    Atzinums 1/76 attiecas uz problēmu, kas ir atšķirīga no tās, kura ir saistīta ar GATS. Minētajā gadījumā bija runa par to, lai, likvidējot esošo jaudas pārpalikumu, panāktu upju flotes saimnieciskās situācijas atveseļošanos Reinas un Mozeles baseinos, kā arī visos Nīderlandes un Vācijas iekšējos ūdensceļos, kas ir savstarpēji saistīti Reinas baseinā. Šo mērķi nevarēja sasniegt, pieņemot patstāvīgus kopīgus noteikumus, jo navigācijā pa attiecīgajiem iekšējiem ūdensceļiem tradicionāli piedalījās arī Šveices kuģi. Tāpēc, lai varētu nodrošināt Šveices līdzdalību paredzētajā režīmā, bija jāizmanto starptautisks nolīgums (skat. iepriekš minētā atzinuma 1/76 2. punktu). Arī attiecībā uz jūras resursu saglabāšanu nebūtu efektīvi ar iekšējiem tiesību aktiem mēģināt ierobežot dalībvalstu kuģu zveju atklātā jūrā, ja tādi paši ierobežojumi neattiektos arī uz kuģiem ar attiecīgo ūdeņu krastos esošo trešo valstu karogiem. Tāpēc ir saprotams, ka ārējā kompetence var tikt īstenota un tādējādi kļūt ekskluzīva arī tad, ja iepriekš nav ticis pieņemts iekšējs tiesību akts.

86.    Pakalpojumu jomā ir citādāk – tas, kā attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem tiek īstenotas tiesības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvība, nav cieši saistīts ar režīmu, kas trešo valstu valstspiederīgajiem piemērojams Kopienā vai Kopienas dalībvalstu valstspiederīgajiem trešās valstīs.

87.    Treškārt, Komisija kā uz ekskluzīvas ārējās kompetences pamatu atsaucas uz Līguma 100.a un 235. pantu.

88.    Attiecībā uz 100.a pantu nevar apšaubīt, ka tad, kad ir izmantota tiesību aktu saskaņošanas kompetence, attiecīgi veiktie pasākumi var ierobežot un pat vispār atņemt dalībvalstu brīvību veikt sarunas ar trešām valstīm. Bet ir izslēgts, ka Kopienas iekšējo tiesību aktu saskaņošanas kompetence, kas nav izmantota konkrētā jomā, varētu Kopienai radīt šajā jomā ekskluzīvu kompetenci Kopienas uz āru vērstajā darbībā.

89.    Runājot par 235. pantu, kas Kopienai dod iespēju risināt situācijas, kad pilnvaras, kuras tai tieši vai netieši piešķirtas saistībā ar tās mērķu īstenošanu, nav pietiekamas, tas pats par sevi nevar Kopienai piešķirt ekskluzīvu kompetenci starptautiskajos jautājumos. Izņemot gadījumus, kad iekšējo kompetenci var lietderīgi īstenot tikai vienlaicīgi ar ārējo kompetenci (skat. iepriekš minēto atzinumu 1/76 un šī atzinuma 85. punktu), iekšēja kompetence ekskluzīvu ārēju kompetenci var radīt tikai tad, ja tā bijusi īstenota, un tas vēl jo vairāk attiecas uz 235. pantu.

90.    No tā, ka vienīgais skaidri norādītais mērķis nodaļās par tiesībām veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību ir šo brīvību realizēšana Kopienas dalībvalstu valstspiederīgo labā, tomēr neizriet, ka Kopienas iestādēm būtu aizliegts izmantot tām šajā sakarā piešķirtās pilnvaras, lai precizētu režīmu, kas piemērojams trešo valstu valstspiederīgajiem. Daudzos tiesību aktos, ko Padome pieņēmusi, pamatojoties uz 54. pantu un 57. panta 2. punktu, bet ko tā vispār nav pieminējusi, ir iekļauti noteikumi, kuri attiecas uz šo jautājumu. Komisija, atbildot uz vienu no Tiesas jautājumiem, ir sastādījusi šo tiesību aktu sarakstu.

91.    Pēc šo tiesību aktu pārbaudes var konstatēt, ka, iekļaujot šos uz Kopienas ārieni vērstos noteikumus, var īstenot ļoti dažādus mērķus.

92.    Koordinācijas direktīvas par informācijas sniegšanu un sabiedrību atskaitēm attiecās tikai uz pašām sabiedrībām, nevis uz to filiālēm. Tas starp sabiedrībām, kas citās dalībvalstīs darbojas, izveidojot tur meitas sabiedrības, un sabiedrībām, kas izveido filiāles, radīja zināmu nevienlīdzību attiecībā uz partneruzņēmumu un trešo personu aizsardzību. Tāpēc saskaņā ar Līguma 54. pantu tika pieņemta Padomes 1989. gada 21. decembra Direktīva 89/666/EEK par informācijas sniegšanas prasībām attiecībā uz filiālēm, ko kādā dalībvalstī atvērušas noteiktu veidu sabiedrības, uz kurām attiecas citas valsts tiesību akti (OV L 395, 36. lpp.), lai novērstu trūkumus saistībā ar informācijas sniegšanas prasībām attiecībā uz sabiedrību filiālēm. Lai nepieļautu nekādu diskrimināciju sabiedrību valstspiederības dēļ, šī direktīva bija jāattiecina arī uz filiālēm, ko izveidojušas sabiedrības, uz kurām attiecas trešo valstu tiesību akti.

93.    Arī Padomes 1989. gada 15. decembra Otrajā direktīvā 89/646/EEK, kas koordinē normatīvos un administratīvos aktus attiecībā uz kredītiestāžu darbības uzsākšanu un izvēršanu un groza Direktīvu 77/780/EEK (OV L 386, 1. lpp.) un kas pieņemta, pamatojoties uz Līguma 57. panta 2. punktu, ir ietverta III sadaļa par “attiecībām ar trešām valstīm”. Ar šo direktīvu ir izveidota vienas atļaujas sistēma un paredzēta savstarpēja kontroles atzīšana.

94.    Pēc atļaujas saņemšanas vienā dalībvalstī kredītiestāde var darboties arī citā dalībvalstī, piemēram, izveidojot tur filiāli, un tai nav jāprasa šajā valstī jauna atļauja. Šādos apstākļos kredītiestādei, kas bija reģistrēta kādā trešā valstī, pietika izveidot meitas sabiedrību kādā dalībvalstī vai iegūt kontroli pār sabiedrību, kas reģistrēta kādā dalībvalstī, un tā varēja izveidot meitas sabiedrības visās citās dalībvalstīs, neprasot jaunu atļauju piešķiršanu. Tāpēc minētās direktīvas III sadaļa paredz vairākus pasākumus, ieskaitot sarunu procedūras ar mērķi panākt, lai Kopienas kredītiestādēm trešās valstis tiktu nodrošināti iepriekšējām līdzīgas konkurences iespējas. Līdzīgi noteikumi ir pieņemti apdrošināšanas jomā [4. pants Padomes 1990. gada 8. novembra Direktīvā 90/618/EEK, ar ko groza, it īpaši attiecībā uz mehānisko transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu, Direktīvu 73/239/EEK un Direktīvu 88/357/EEK par normatīvo un administratīvo aktu koordināciju attiecībā uz tiešo apdrošināšanu, kas nav dzīvības apdrošināšana (OV L 330, 44. lpp.); 8. pants Padomes 1990. gada 8. novembra Otrajā direktīvā 90/619/EEK par normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu attiecībā uz tiešo dzīvības apdrošināšanu, par noteikumiem pakalpojumu sniegšanas brīvības efektīvākai izmantošanai un par grozījumiem Direktīvā 79/267/EEK (OV L 330, 50. lpp.)] un finanšu jomā [7. pants Padomes 1993. gada 10. maija Direktīvā 93/22/EEK par ieguldījumu pakalpojumiem vērtspapīru jomā (OV L 141, 27. lpp.)].

95.    Iekļaujot iekšējos likumdošanas aktos noteikumus, kas attiecas uz režīmu, kas piemērojams trešo valstu valstspiederīgajiem, vai skaidri piešķirot savām iestādēm kompetenci veikt sarunas ar trešām valstīm, Kopiena tādā mērā, kas atbilst minētajiem tiesību aktiem, iegūst ekskluzīvu ārēju kompetenci.

96.    Tieši tāpat tas ir gadījumos, kad Kopiena, pat skaidri nepilnvarojot savas iestādes veikt sarunas ar trešām valstīm, ir pilnībā pabeigusi saskaņošanu attiecībā uz režīmu, kas piemērojams tiesībām strādāt kā pašnodarbinātajiem, jo tad, ja dalībvalstīm saglabātos tiesības veikt sarunas ar trešām valstīm, šādi pieņemtie kopīgie noteikumi varētu tikt ietekmēti iepriekš minētā sprieduma AETR nozīmē.

97.    Tomēr, kā Komisija to pati atzinusi, tas neattiecas uz visām pakalpojumu nozarēm.

98.    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka kompetence slēgt GATS ir sadalīta starp Kopienu un dalībvalstīm.

L –  B – TRIPs līgums

99.    Lai pamatotu prasību atzīt Kopienas ekskluzīvu kompetenci slēgt TRIPs līgumu, Komisija atsaucas uz to, ka pastāv atvasinātie tiesību akti, kuri gadījumā, ja minētā nolīguma slēgšanā piedalītos arī dalībvalstis, varētu tikt ietekmēti iepriekš minētā sprieduma lietā AETR nozīmē, un uz to, ka Kopienai – tāpat kā attiecībā uz GATS – TRIPs līgumā jāpiedalās, lai varētu īstenot kādu no mērķiem, kas tai noteikts Līgumā (tā dēvētā atzinuma 1/76 doktrīna), kā arī 100.a un 235. pantā.

100. Attiecībā uz GATS atsaukšanās uz atzinumu 1/76 ir tikpat nepiemērota kā attiecībā uz TRIPs līgumu – Kopienas intelektuālā īpašuma tiesību vienādošanai un saskaņošanai – lai tā būtu sekmīga – nav jābūt katrā ziņā saistītai ar nolīgumiem ar trešām valstīm.

101. Runājot par Līguma 100.a un 235. pantu, tie nevar, kā tas jau tika skaidrots, paši par sevi radīt pamatu Kopienas ekskluzīvai kompetencei.

102. Tāpēc ir jāpārbauda tikai, vai saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem pieņemtie atvasinātie tiesību akti var tikt ietekmēti iepriekš minētā sprieduma lietā AETR nozīmē, kā to apgalvo Komisija, gadījumā, ja valstis piedalās TRIPs līguma slēgšanā.

103. Šajā sakarā jāsecina, ka saskaņošana, kas Kopienā īstenota dažās no jomām, ko aptver TRIPs līgums, ir tikai daļēja un ka citās jomās saskaņošana vispār nav paredzēta. Attiecībā uz preču zīmēm ir bijusi tikai daļēja saskaņošana, piemēram, no trešā apsvēruma Padomes 1988. gada 21. decembra Pirmajā direktīvā 89/104/EEK, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm (OV 1989, L 40, 1. lpp.), izriet, ka tā tuvina tikai tos valstu tiesību aktus, kas “vistiešāk ietekmē iekšējā tirgus darbību”. Citās TRIPs līguma aptvertajās jomās nav pieņemts neviens Kopienas saskaņošanas akts. Tas tā ir neizpaustas tehniskās informācijas aizsardzības jomā, rūpnieciskā dizaina jomā, attiecībā uz kuru ir iesniegti tikai priekšlikumi, un patentu jomā. Patentu jomā vienīgie akti, uz ko Komisija atsaucas, ir starpvaldību nolīgumi, nevis Kopienas tiesību akti, piemēram, 1973. gada 5. oktobra Minhenes konvencija par Eiropas patentu piešķiršanu ( OV RF, 1977. gada 27. septembra Dekrēts Nr. 77‑1151, 5002. lpp.) un 1989. gada 15. decembra Luksemburgas nolīgums par Kopienas patentiem (OV L 401, 1. lpp.), kas turklāt vēl nav stājies spēkā.

104. Dažas no valdībām, kas iesniegušas apsvērumus, ir uzsvērušas, ka tie TRIPs līguma noteikumi, kas attiecas uz pasākumiem, kuri jāveic, lai garantētu efektīvu intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību, piemēram, lietas taisnīgas un objektīvas izskatīšanas garantijas, noteikumi par pierādījumu iesniegšanu, tiesības tikt uzklausītam, lēmumu pamatojuma norādīšana, pārsūdzības tiesības, pagaidu pasākumi un zaudējumu atlīdzība ir dalībvalstu kompetencē. Ja šis arguments jāsaprot tā, ka visi šie jautājumi pieder noteiktai jomai, kas ir rezervēta dalībvalstīm, to nevar pieņemt. Kopienai pilnīgi noteikti ir kompetence saskaņot valstu tiesību aktus, kas pieņemti šajās jomās tiktāl, ciktāl minētie tiesību akti, kā teikts Līguma 100. pantā, “tieši iespaido kopējā tirgus izveidi vai darbību”. Jāņem vērā, ka Kopienas iestādes līdz šim nav izmantojušas savu kompetenci “intelektuālā īpašuma tiesību realizācijas nodrošināšanas” jomā, izņemot iepriekš minēto regulu Nr. 3842/86 par aizliegumu laist brīvā apgrozībā viltotus izstrādājumus.

105. No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Kopienai un tās dalībvalstīm ir dalīta kompetence slēgt TRIPs līgumu.

 IX – Dalībvalstu un Kopienas iestāžu pienākums sadarboties

106. Uzklausīšanas laikā Komisija vērsa Tiesas uzmanību uz grūtībām, kas saistībā ar nolīgumu pārvaldīšanu radīsies, ja tiks atzīta Kopienas un dalībvalstu dalīta kompetence slēgt GATS un TRIPs līgumu. Ja laikā, kad par nolīgumiem tika veiktas sarunas, galvenokārt tika izmantota tikai nedaudz pielāgota Līguma 113. panta procedūra, tad pēc iestāšanās PTO, tiklīdz dalībvalstis nebūs varējušas panākt vienprātību, tās – par jautājumiem, kas būs to kompetencē – katrā ziņā vēlēsies izteikties individuāli. Turklāt sekos nebeidzamas diskusijas, lai noskaidrotu, vai šāds jautājums ir Kopienas kompetencē un ir jāpiemēro Kopienas mehānismi, kas paredzēti attiecīgajos Līguma pantos, vai valstu kompetencē un tāpēc jāievēro noteikums par vienprātību. Tādējādi tiks apdraudēta Kopienas uz āru vērstās darbības vienotība un pakāpeniski kļūs vājāka Kopienas ietekme, veicot sarunas.

107. Atbildot uz šīm pilnīgi pamatotajām bažām, vispirms jāuzsver, ka grūtības, kas PTO nolīguma un tā pielikumu ieviešanas laikā radīsies saistībā ar koordināciju, kas vajadzīga, lai nodrošinātu darbības vienotību Kopienas un dalībvalstu kopīgas līdzdalības gadījumā, nevar ietekmēt atbildi uz jautājumu par kompetenci. Šis ir iepriekš izšķirams jautājums. Kā uzsvēra Padome, kompetences sadalījuma problēmu nevar risināt atkarībā no iespējamajām grūtībām, kas varētu rasties, pārvaldot attiecīgos nolīgumus.

108. Tālāk jāatgādina, ka gadījumos, kad jautājums, par ko noslēgts nolīgums vai konvencija, daļēji ir Kopienas un daļēji dalībvalstu kompetencē, starp dalībvalstīm un Kopienas iestādēm ir jānodrošina cieša sadarbība. Šis pienākums sadarboties izriet no prasības par vienotu Kopienas starptautisko pārstāvību (Tiesas 1978. gada 14. novembra atzinums 1/78, Recueil, 2151. lpp., 34.–36. punkts, un iepriekš minētais atzinums 2/91, 36. punkts).

109. Šis pienākums sadarboties ir vēl jo vairāk jāievēro tādu nolīgumu gadījumos kā tie, kas iekļauti PTO nolīguma pielikumos un kas savā starpā ir cieši saistīti, un to nosaka arī savstarpējo pretpasākumu mehānisms, ko paredz vienošanās par strīdu noregulēšanu. Tādējādi, ja netiktu nodrošināta cieša sadarbība, tad gadījumā, kad kādai dalībvalstij atbilstoši tās kompetencei būtu atļauts veikt pretpasākumus, bet tā uzskatītu, ka tie nebūs efektīvi, ja tos piemēro jomās, ko aptver GATS vai TRIPs līgums, minētā dalībvalsts attiecībā uz Kopienu tiesībām nedrīkstētu veikt pretpasākumus preču tirdzniecības jomā, jo šī joma katrā ziņā ir Kopienas ekskluzīvā kompetencē saskaņā ar Līguma 113. pantu. Un otrādi, nepastāvot minētajai ciešajai sadarbībai, gadījumā, kad Kopiena iegūtu tiesības veikt pretpasākumus preču tirdzniecības jomā, bet uzskatītu, ka nespēj tos īstenot, Kopienai nebūtu juridisku tiesību veikt pretpasākumus jomās, ko aptvertu GATS un TRIPs līgums un kas būtu valstu kompetencē.

110. Tā kā trešo jautājumu Komisija uzdevusi tikai gadījumam, ja Tiesa atzītu Kopienas ekskluzīvu kompetenci, uz to nav jāatbild.

Nobeigumā

TIESA

šādā sastāvā: priekšsēdētājs G. K. Rodrigess Iglesiass [G. C. Rodríguez Iglesias], palātu priekšsēdētāji R. Žolijē [R. Joliet] (referents), F. A. Šokveilers [F. A. Schockweiler], P. J. Dž. Kapteins [P. J. G. Kapteyn] un K. Gulmans [C. Gulmann], tiesneši Dž. F. Mančīni [G. F. Mancini], K. N. Kakuris [C. N. Kakouris], Ž. K. Muitiņju de Almeida [J. C. Moitinho de Almeida], Dž. L. Marejs [J. L. Murray], D. A. Edvards [D. A. O. Edward] un A. M. La Pergola [A. M. La Pergola],

noklausījusies galveno ģenerāladvokātu F. Dž. Džeikobsu [F. G. Jacobs] un ģenerāladvokātus K. O. Lencu [C. O. Lenz], Dž. Tezauro [G. Tesauro], G. Kosmu [G. Cosmas], F. Ležē [P. Leger] un M. Elmeru [M. Elmer],

sniedz šādu atzinumu:

1)      saskaņā ar EK līguma 113. pantu tikai Kopienas kompetencē ir slēgt daudzpusējos nolīgumus par preču tirdzniecību;

2)      kompetence slēgt GATS vienošanos ir sadalīta starp Kopienu un tās dalībvalstīm;

3)      kompetence slēgt TRIPs līgumu ir sadalīta starp Kopienu un tās dalībvalstīm.

Rodríguez Iglesias Joliet Schockweiler

Kapteyn Gulmann Mancini

Kakouris Moitinho de Almeida Murray

Edward       La Pergola

1994. gada 15. novembrī, Luksemburgā

Sekretārs       Priekšsēdētājs

R. Grass       G. C. Rodríguez Iglesias

1 – GATS ir saīsinājums no nosaukuma angļu val.: “General Agreement on Trade in Services”.

2 – TRIPs ir saīsinājums no nosaukuma angļu val.: “Agreement on Trade-Related Aspects of Intellectual Property Rights”.

3 –      Padomes 1989. gada 15. decembra Direktīva 89/646/EEK, kas koordinē normatīvos un administratīvos aktus attiecībā uz kredītiestāžu darbības uzsākšanu un izvēršanu un groza Direktīvu 77/780/EEK (OV L 386, 1. lpp.).

4 –      Padomes 1973. gada 24. jūlija Direktīva 73/239/EEK par normatīvo un administratīvo aktu koordināciju attiecībā uz uzņēmējdarbības sākšanu un veikšanu tiešās apdrošināšanas nozarē, kas nav dzīvības apdrošināšana (OV L 228, 3. lpp.).

5 –      Padomes 1991. gada 20. jūnija Lēmums 91/370/EEK par nolīguma slēgšanu starp Eiropas Ekonomikas kopienu un Šveices Konfederāciju par tiešo apdrošināšanu, izņemot dzīvības apdrošināšanu (OV L 205, 2. lpp.).

6 –      Padomes 1990. gada 8. augusta Regula (EEK) Nr. 2340/90 par tirdzniecības sakaru pārtraukšanu starp Eiropas Kopienu un Irāku un Kuveitu (OV L 213, 1. lpp.).

7 –      1984. gada 17. septembra Regula par kopējās tirdzniecības politikas pastiprināšanu, it īpaši attiecībā uz aizsardzību pret nelikumīgu tirdzniecības praksi (OV L 252, 1. lpp.).

8 –      Skat. arī Padomes 1988. gada 19. decembra Regulu (EEK) Nr. 4257/88, kas piemēro vispārējās tarifa preferences 1989. gadam noteiktiem rūpniecības produktiem, kuru izcelsme ir jaunattīstības valstīs (OV L 375, 1. lpp.).

9 –      Skat., piemēram, 18. pantu nolīgumā starp Eiropas Ekonomikas Kopienu un Ķīnas Tautas Republiku par tirdzniecību ar tekstilmateriāliem, kas parafēts 1988. gada 9. decembrī (OV L 380, 1. lpp.) un 20. pantu nolīgumā starp Eiropas Ekonomikas kopienu un Padomju Sociālistisko Republiku Savienību par tirdzniecību ar tekstilmateriāliem, kas parakstīts 1989. gada 11. decembrī (OV L 397, 1. lpp.).

10 –      Skat., piemēram, nolīgumu ar Marokas Karalisti – Padomes 1977. gada 8. marta Regula (EEK) Nr. 482/77 (OV L 65, 1. lpp.); nolīgumu ar Tunisijas Republiku – Padomes 1987. gada 30. novembra Regula (EEK) Nr. 3618/87 (OV L 340, 27. lpp.); nolīgumu ar Austriju – Padomes 1988. gada 12. decembra Lēmums 89/146/EEK (OV 1989, L 56, 1. lpp.).

11 –      Skat., piemēram, Padomes 1992. gada 25. februāra Lēmumu 92/230/EEK (OV L 116, 1. lpp.) par pagaidu nolīgumu ar Ungārijas Republiku (35. pants); Padomes 1993. gada 10. decembra Lēmumu 93/690/EK (OV L 323, 1. lpp.) par pagaidu nolīgumu ar Bulgārijas Republiku (37. pants); Padomes 1992. gada 25. februāra Lēmumu 92/229/EEK (OV L 115, 1. lpp.) par pagaidu nolīgumu ar Čehijas un Slovākijas Federatīvo Republiku (36. pants).

12 –      OV L 357, 1. lpp.

13 –      OV C 24, 31.01.1991., 5. lpp.

14 –      “Ievērojot, ka ārkārtas apstākļos starp Savienību un 227. panta 3. punktā un 5. punkta a) un b) apakšpunktā minētajām zemēm un teritorijām var rasties interešu atšķirības, Konference vienojas par to, ka Padome tieksies rast atrisinājumu, kas saskanētu ar Savienības nostāju. Ja tas tomēr nebūtu iespējams, Konference vienojas par to, ka attiecīgā dalībvalsts šo aizjūras zemju un teritoriju interesēs var rīkoties atsevišķi, bet tā, lai tas neietekmētu Kopienas intereses. Attiecīgā dalībvalsts Padomei un Komisijai dara zināmus gadījumus, kad šādas interešu atšķirības varētu rasties, un, ja nav iespējams izvairīties no atsevišķas rīcības, skaidri norāda, ka tā rīkojas kādas iepriekš minētas aizjūras teritorijas interesēs.

Šī deklarācija attiecas arī uz Makao un Austrumtimoru.”

15 –      “Savienība it īpaši nodrošina konsekvenci visā uz ārieni vērstā darbībā saistībā ar savu ārpolitiku, drošības politiku, ekonomikas politiku un attīstības politiku. Padome un Komisija ir atbildīgas par to, lai nodrošinātu šādu konsekvenci. Katra no tām saskaņā ar savām pilnvarām nodrošina attiecīgās politikas īstenošanu.”

16 –      Saskaņā ar šo pantu “dalībvalstis atturas no jebkādas rīcības, kas ir pretrunā Savienības interesēm vai varētu liegt tai būt iedarbīgam, vienotam spēkam starptautiskās attiecībās. Padome nodrošina šo principu ievērošanu”.

17 –      Padomes protokolā tiks iekļauta šāda deklarācija: “Padome, dalībvalstis un Komisija vienojas, ka šī rīcības kodeksa pirmais punkts neliedz Komisijai uz pašas atbildību mēģināt rast risinājumus visiem apspriežamajiem jautājumiem”.

18 –      Padomes protokolā tiks iekļautas šādas deklarācijas:

a) “Padome deklarē, ka ar 1. punkta c) apakšpunktā izmantoto izteicienu “atbilstīgām lēmumu pieņemšanas procedūrām” – gadījumos, kad ir valstu kompetence –, jāsaprot vienprātība”;

b) “Komisija deklarē, ka, piemērojot atbilstīgas lēmumu pieņemšanas procedūras, ir jādara viss, lai panāktu vienprātību”.