Language of document : ECLI:EU:T:2022:404

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (sestā palāta paplašinātā sastāvā)

2022. gada 29. jūnijā (*)

Eiropas Savienības preču zīme – Spēkā neesamības atzīšanas process – Eiropas Savienības grafiska preču zīme “La Irlandesa 1943” – Absolūti spēkā neesamības pamati – EUIPO Paplašinātās apelācijas padomes veikta spēkā neesamības atzīšana – Pierādījuma elementi, kas pirmoreiz iesniegti Vispārējā tiesā – Datums, kuram ir nozīme absolūta spēkā neesamības pamata izvērtējumā – Preču zīme, kas var maldināt sabiedrību – Regulas (EK) Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta g) apakšpunkts (tagad Regulas (ES) 2017/1001 7. panta 1. punkta g) apakšpunkts) – Ļaunticība – Regulas Nr. 207/2009 52. panta 1. punkta b) apakšpunkts (tagad Regulas 2017/1001 59. panta 1. punkta b) apakšpunkts

Lietā T‑306/20

Hijos de Moisés Rodríguez González, SA, Laspalmasa de Grankanārija [Las Palmas de Gran Canaria] (Spānija), ko pārstāv J. García Domínguez, advokāts,

prasītāja,

pret

Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroju (EUIPO), ko pārstāv A. FolliardMonguiral, D. Hanf un E. Markakis, pārstāvji,

atbildētājs,

otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece –

Īrija,

un

otra procesa EUIPO Paplašinātajā apelācijas padomē dalībniece, persona, kas iestājusies lietā Vispārējā tiesā –

Ornua Cooperative Ltd, Dublina (Īrija), ko pārstāv E. Armijo Chávarri un A. Sanz Cerralbo, advokāti,

VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta paplašinātā sastāvā)

šādā sastāvā: priekšsēdētāja A. Markulli [A. Marcoulli], tiesneši S. Frimods Nilsens [S. Frimodt Nielsen], J. Švarcs [J. Schwarcz] (referents), K. Iliopuls [C. Iliopoulos] un R. Norkus [R. Norkus],

sekretāre: A. Juhāsa‑Tota [A. JuhászTóth], administratore,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu,

pēc 2022. gada 3. februāra tiesas sēdes

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar prasību, kas balstīta uz LESD 263. pantu, prasītāja – Hijos de Moisés Rodríguez González, SA – lūdz atcelt Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) Paplašinātās apelācijas padomes 2020. gada 2. marta lēmumu lietā R 1499/2016‑G (turpmāk tekstā –“apstrīdētais lēmums”).

 Tiesvedības priekšvēsture

2        2013. gada 6. augustā prasītāja iesniedza EUIPO Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumu saskaņā ar grozīto Padomes Regulu (EK) Nr. 207/2009 (2009. gada 26. februāris) par Eiropas Savienības preču zīmi (OV 2009, L 78, 1. lpp.) (aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/1001 (2017. gada 14. jūnijs) par Eiropas Savienības preču zīmi (OV 2017, L 154, 1. lpp.)).

3        Reģistrācijai pieteiktā preču zīme ir šāds grafisks apzīmējums:

Image not found

4        2014. gada 3. janvārī pieteiktā preču zīme tika reģistrēta attiecībā uz šādām precēm, kuras atbilstoši pārskatītajam un grozītajam 1957. gada 15. jūnija Nicas Nolīgumam par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām ietilpst 29. klasē: “gaļa, zivis, putnu un medījumu gaļa; gaļas ekstrakti; konservēti, saldēti, žāvēti un termiski apstrādāti augļi un dārzeņi; želejas, ievārījumi, kompoti; olas, piens un piena produkti; pārtikas eļļas un tauki”.

5        2015. gada 7. janvārī Īrija un persona, kas iestājusies lietā – Ornua Cooperative (kuras nosaukums iepriekš bija Irish Dairy Board Cooperative Ltd) –, iesniedza pieteikumu par apstrīdētās preču zīmes atzīšanu par spēkā neesošu attiecībā uz visām iepriekš šī sprieduma. 4. punktā minētajām precēm.

6        Pieteikumā par spēkā neesamības atzīšanu tika apgalvots, ka preču zīmei ir maldinošs raksturs, pamatojoties uz Regulas Nr. 207/2009 52. panta 1. punkta a) apakšpunktu kopsakarā ar 7. panta 1. punkta g) apakšpunktu (tagad – Regulas 2017/1001 59. panta 1. punkta a) apakšpunkts un 7. panta 1. punkta g) apakšpunkts), un ka tās reģistrācija tika lūgta ļaunprātīgi šīs pašas regulas 52. panta 1. punkta b) apakšpunkta (tagad – Regulas 2017/1001 59. panta 1. punkta b) apakšpunkts) izpratnē.

7        Ar 2016. gada 15 jūnija lēmumu Anulēšanas nodaļa pilnībā noraidīja pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu. Tā uzskatīja, ka Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1.punkta g) apakšpunkts nav piemērojams, jo apstrīdētās preču zīmes maldinošais raksturs ir jāpierāda tās [reģistrācijas pieteikuma] iesniegšanas dienā. Izskatāmajā lietā jebkāda iespējama maldināšana izrietot no šīs preču zīmes izmantošanas pēc tam, kad bija beigusies prasītāja un personas, kas iestājusies lietā, noslēgtā tirdzniecības vienošanās, kura bija spēkā no 1967. līdz 2011. gadam. Tomēr uz šādu situāciju konkrēti attiecoties Regulas Nr. 207/2009 51. panta 1. punkta c) apakšpunktā (tagad – Regulas 2017/1001 58. panta 1. punkta c) apakšpunkts) paredzētais atcelšanas pamats. Anulēšanas nodaļa noraidīja arī argumentu, kas izvirzīts saistībā ar šīs regulas 52. panta 1. punkta b) apakšpunktu, uzskatot, ka no fakta, ka apstrīdētā preču zīme ir tikusi iesniegta pēc komercattiecību ar personu, kas iestājusies lietā, izbeigšanas, secinājums par ļaunticību nevar tikt izdarīts.

8        2016. gada 12. augustā Īrija un persona, kas iestājusies lietā, iesniedza EUIPO apelācijas sūdzību par Anulēšanas nodaļas lēmumu.

9        Ar 2017. gada 6. decembra lēmumu Apelācijas padomju prezidijs nodeva lietu Paplašinātajai apelācijas padomei.

10      Apstrīdētajā lēmumā EUIPO Paplašinātā apelācijas padome uzskatīja, ka reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datumā apstrīdētā preču zīme tika izmantota maldinoši. Tā arī konstatēja, ka tās reģistrācija tika lūgta ļaunticīgi. Līdz ar to tā atcēla Anulēšanas nodaļas lēmumu un atzina apstrīdēto preču zīmi par spēkā neesošu.

 Lietas dalībnieku prasījumi

11      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        piespriest EUIPO un personai, kas iestājusies lietā, atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

12      EUIPO un personas, kas iestājusies lietā, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

13      Īrija nav iesniegusi atbildes rakstu un līdz ar to šajā lietā nav izteikusi nekādus prasījumus.

 Juridiskais pamatojums

14      Ņemot vērā apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datumu, proti, 2013. gada 6. augustu, kas ir noteicošais piemērojamo materiālo tiesību noteikšanai, šīs lietas faktiskajiem apstākļiem piemērojamas Regulas Nr. 207/2009 materiālo tiesību normas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 29. septembris, Univers Agro/EUIPO – Shandong Hengfeng Rubber & Plastic (“AGATE”), T‑592/20, nav publicēts, EU:T:2021:633, 19. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt – tā kā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru procesuālās tiesību normas parasti sāk piemērot datumā, kurā tās stājušās spēkā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 8. septembris, Qx World/EUIPO – Mandelay (“EDUCTOR”), T‑84/20, nav publicēts, EU:T:2021:555, 17. punkts un tajā minētā judikatūra), šo strīdu regulē Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas 2017/1001 procesuālās tiesību normas.

15      Līdz ar to šajā lietā attiecībā uz materiālajām tiesību normām atsauces uz Regulas 2017/1001 59. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktu un 7. panta 1. punkta g) apakšpunktu, kuras apstrīdētajā lēmumā ir veikusi Paplašinātā apelācijas padome un lietas dalībnieki, ir jāsaprot kā tādas, kas attiecas uz Regulas Nr. 207/2009 52. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktu un 7. panta 1. punkta g) apakšpunktu ar identisku saturu.

 Par dokumentiem, kas pirmoreiz iesniegti Vispārējā tiesā

16      EUIPO un persona, kas iestājusies lietā, norāda uz prasības pieteikuma A.6. līdz A.8. pielikuma nepieņemamību. Tie norāda, ka šie pielikumi ietver dokumentus, kuri nekad nav tikuši iesniegti administratīvajā procesā EUIPO un kuri tātad saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir jāatzīst par nepieņemamiem.

17      Ir jākonstatē, kā to apgalvo EUIPO un persona, kas iestājusies lietā, ka prasības pieteikuma A.6. līdz A.8. pielikums pirmoreiz tika iesniegts Vispārējā tiesā. A.6. un A.7. pielikumā ir ietverti dokumenti, kas attiecas uz reklāmas izdevumiem, kā arī atsevišķi rēķini un dati par ikgadējo pārdošanu, kas veikta ar apstrīdēto preču zīmi. To mērķis ir pierādīt tirgus daļas mērogu un šīs preču zīmes atpazīstamību Kanāriju salās (Spānija), kā arī tās iegūto atšķirtspēju. A.8. pielikums ir viena no prasītājas pārstāvjiem ar zvērestu apliecināts paziņojums, kas sniegts 2020. gada 15. maijā, proti, pēc apstrīdētā lēmuma, kas pieņemts 2020. gada 2. martā.

18      Šie dokumenti, kas pirmoreiz iesniegti Vispārējā tiesā, nevar tikt ņemti vērā. Proti, prasības izskatīšana Vispārējā tiesā ir vērsta uz to, lai pārbaudītu EUIPO Apelācijas padomju lēmumu tiesiskumu Regulas Nr. 2017/1001 72. panta izpratnē un tādējādi Vispārējai tiesai nav atkārtoti jāpārbauda faktiskie apstākļi, pamatojoties uz dokumentiem, kuri pirmoreiz iesniegti šajā tiesā. Tātad iepriekš minētie dokumenti ir jānoraida un to pierādījuma spēks nav jāpārbauda (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2005. gada 24. novembris, Sadas/ITSB – LTJ Diffusion (“ARTHUR ET FELICIE”), T‑346/04, EU:T:2005:420, 19. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2016. gada 18. marts, KarlMayVerlag/ITSB – Constantin Film Produktion (“WINNETOU”), T‑501/13, EU:T:2016:161, 17. punkts).

 Par lietas būtību

 Ievada apsvērumi par prasītājas izvirzītajiem pamatiem un apstrīdētā lēmuma struktūru

19      Prasītāja izvirza divus pamatus saistībā ar, pirmkārt, Regulas Nr. 207/2009 52. panta 1. punkta a) apakšpunkta un 7. panta 1. punkta g) apakšpunkta – attiecas uz preču zīmēm, kas var maldināt sabiedrību, – pārkāpumu un, otrkārt, šīs pašas regulas 52. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu – šī tiesību norma attiecas uz ļaunticīgi iesniegtiem preču zīmju reģistrācijas pieteikumiem.

20      Apstrīdētais lēmums ir balstīts uz diviem pīlāriem, kas atbilst pirmajam un otrajam pamatam.

21      Ja lēmuma rezolutīvā daļa ir balstīta uz vairākiem argumentācijas pīlāriem, katrs no kuriem pietiekami pamato rezolutīvo daļu, šis tiesību akts principā ir atceļams tikai tad, ja visi šie pīlāri ir prettiesiski. Šādā gadījumā kļūda vai cits prettiesiskums, kas skar tikai vienu no argumentācijas pīlāriem, nav pietiekams, lai pamatotu apstrīdētā lēmuma atcelšanu tādēļ, ka šai kļūdai nebūtu varējusi būt izšķiroša ietekme uz šī lēmuma izdevējas iestādes pieņemto rezolutīvo daļu (spriedums, 2021. gada 20. janvāris, Jareš Procházková un Jareš/EUIPO – Elton Hodinářská (“MANUFACTURE PRIM 1949”), T‑656/18, nav publicēts, EU:T:2021:17, 19. punkts un tajā minētā judikatūra; skat. arī, šajā nozīme, spriedums, 2020. gada 29. janvāris, Vinos de Arganza/EUIPO – Nordbrand Nordhausen (“ENCANTO”), T‑239/19, nav publicēts, EU:T:2020:12, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).

22      Tādējādi apstrīdēto lēmumu var atcelt tikai tad, ja abi Paplašinātās apelācijas padomes argumentācijas pīlāri ir prettiesiski.

23      Turklāt ir jākonstatē – pirms noteikt, vai apstrīdētā preču zīme ir maldinoša un vai tās [reģistrācijas pieteikums] tika iesniegts ļaunticīgi, Paplašinātā apelācijas padome izvērtēja šīs preču zīmes raksturīgās iezīmes, uz kurām ir balstīta apstrīdētajā lēmumā izklāstītā argumentācija. Tādēļ pirms lemt par abiem prasītājas izvirzītajiem pamatiem, vispirms jānoskaidro, vai šis izvērtējums veikts pareizi.

 Par apstrīdētās preču zīmes raksturīgajām iezīmēm un ar to aptvertajām precēm

24      Paplašinātā apelāciju padome konstatēja, ka apstrīdētā preču zīme ir grafisks apzīmējums, ko uz dzelteni ierāmētas zaļas etiķetes ar baltiem burtiem veido vārdi “la” un “irlandesa”, zem šiem vārdiem novietots dzeltenas krāsas attēls un maziem burtiem veidots uzraksts “1943”.

25      Turpinājumā – Paplašinātā apelācijas padome no fakta, ka preču zīmē ietvertie vārdi ir spāņu valodā, secināja, ka konkrētā sabiedrības daļa ir spāniski runājošs vidusmēra patērētājs, kuram paredzētas attiecīgās preces, proti, 29. klasē ietilpstošas pārtikas preces. Tās ieskatā apstrīdētās preču zīmes vārdiskais elements ir dominējošais elements un šim patērētājam skaidri nozīmē, ka kāds (sieviete) vai kaut kas ir cēlies no Īrijas.

26      Paplašinātā apelācijas padome piebilda, ka ir vispārzināms, ka zaļo krāsu izmanto, lai pārstāvētu Īriju, piemēram, tādos starptautiskos svētkos kā Svētā Patrika diena. Tā norādīja, ka Īrija, ņemot vērā tās ainavu zaļumu, ir pazīstama ar nosaukumu “Smaragda sala”. Tā secināja, ka šī krāsa apstiprina sabiedrības priekšstatu, atbilstoši kuram ar apstrīdēto preču zīmi aptvertajām precēm ir Īrijas izcelsme, vēl jo vairāk tādēļ, ka šīs preces ir pārtikas preces, kuras var ražot Īrijā un dažas no tām – tādas kā gaļa, zivis un sviests – ir pazīstamas ar savu kvalitāti, ja tās ir Īrijas izcelsmes.

27      Neviens elements neliek apšaubīt Paplašinātās apelācijas padomes izvērtējumu attiecībā uz apstrīdētās preču zīmes raksturīgajām iezīmēm un tās nozīmi konkrētās sabiedrības daļas uztverē.

28      Proti, vārdiskais elements tā salīdzinošā lieluma un centrālā novietojuma dēļ dominē apstrīdētajā preču zīmē, it īpaši salīdzinājumā ar uzrakstu “1943”, kas atveidots maziem burtiem. Tas dominē arī salīdzinājumā ar tieši zem tā esošo dzelteno attēlu. Šajā ziņā jāatgādina, ka tad, ja preču zīmi veido vārdiski un grafiski elementi, principā vārdiskajiem elementiem piemīt lielāka atšķirtspēja nekā grafiskajiem elementiem, jo vidusmēra patērētājam ir vieglāk atsaukties uz konkrēto preci, pasakot tās nosaukumu, nevis raksturojot preču zīmes grafisko elementu (skat. spriedumus, 2015. gada 7. maijs, Cosmowell/ITSB – Haw Par (“GELENKGOLD”), T‑599/13, EU:T:2015:262, 48. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2021. gada 5. maijs, Grangé un Van Strydonck/EUIPO – Nema (“âme”), T‑442/20, nav publicēts, EU:T:2021:237, 38. punkts).

29      Savā prasības pieteikumā, ko prasītāja iesniegusi Vispārējā tiesā, tā atzina, ka piekrīt pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu iesniedzējiem vismaz attiecībā uz šādām apstrīdētās preču zīmes vārdiskā elementa “la irlandesa” nozīmēm: “persona, kurai ir Īrijas izcelsme, Īrijas valsts izcelsme” vai “īru sieviete”, jo šiem vārdiem ir pievienots sieviešu dzimtes noteiktais artikuls “la”. Tā norāda, ka Diccionario de la Real Academia Española (Spānijas Karaliskās Akadēmijas vārdnīca) un Collins Dictionary of the English Language (Angļu valodas vārdnīca Collins) ietver abas šīs nozīmes, kuras tās ieskatā ir attiecināmas uz šo lietu.

30      Tātad ir jākonstatē, ka apstrīdētās preču zīmes dominējošajam vārdiskajam elementam spāņu valodā ir šāda nozīme, kas pamato Paplašinātās apelācijas padomes secinājumu, saskaņā ar kuru šis elements spāņu valodā runājošam vidusmēra patērētājam skaidri norāda uz Īrijas izcelsmi.

31      Attiecībā uz apstrīdētajā preču zīmē esošo zaļo krāsu ir jāatgādina, ka vispārzināmi fakti ir definēti kā fakti, kuri var būt zināmi ikvienai personai vai kurus var uzzināt no vispārpieejamiem avotiem (skat. spriedumus, 2018. gada 13. decembris, Monolith Frost/EUIPO – Dovgan (“PLOMBIR”), T‑830/16, EU:T:2018:941, 32. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2020. gada 10. jūnijs, Louis Vuitton Malletier/EUIPO – Wisniewski (Šaha galdiņa raksta atveidojums), T‑105/19, nav publicēts, EU:T:2020:258, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

32      Paplašinātā apelācijas padome pamatoti konstatēja, ka ir vispārzināms, ka zaļā krāsa tiek izmantota, lai reprezentētu Īriju. Tā pārliecinoši paskaidroja, ka šai krāsai ir šāda nozīme īru Svētā Patrika dienas svinībās un ka Īrija, ņemot vērā tās ainavu zaļumu, ir pazīstama kā “Smaragda sala”.

33      Lai gan ne vienmēr visiem ir zināms, ka Īrija tiek saistīta ar zaļo krāsu, tomēr to var uzzināt no vispārpieejamiem avotiem.

34      Šajā ziņā prasības pieteikumā prasītāja atsaucas uz argumentu, kuru tā ir izvirzījusi procesā Anulēšanas nodaļā un saskaņā ar kuru zaļā krāsa esot tikai viens no elementiem [apstrīdētā] apzīmējuma “asociatīvā saspēlē ar svaigumu (zaļas pļavas) un saules gaismu (dzeltena)”. Tomēr šim argumentam nevar piekrist, jo, pat pieņemot, ka zaļajai krāsai ir šāda nozīme, tas nav pretrunā ar Paplašinātās apelācijas padomes konstatēto vispārzināmo faktu, ka šī krāsa ir saistāma ar Īriju. Turklāt prasītāja Vispārējā tiesā nav iesniegusi nevienu pierādījumu, lai apstrīdētu šī vispārzināmā fakta pareizību.

35      Turklāt, nelemjot par Īrijas izcelsmes preču vispārējo kvalitāti, ir jānorāda, ka prasītāja nav apstrīdējusi arī to, ka šī valsts ražo gaļu, zivis un piena produktus, jo šie trīs preču veidi ir aptverti ar apstrīdēto preču zīmi.

36      Līdz ar to, ņemot vērā dominējošo vārdisko elementu “la irlandesa” un tā nozīmi konkrētās sabiedrības daļas uztverē, ko apstiprina šo uzrakstu aptverošā zaļā krāsa, Paplašinātā apelācijas padome pamatoti secināja, ka tad, kad apstrīdētā preču zīme bez citām norādēm ir izvietota uz precēm, kuras tā aptver, spāņu valodā runājošie patērētāji pirmšķietami un bez jebkādām pārdomām izveidos tiešu saikni starp šī vārdiskā elementa nozīmi un šo preču kvalitāti, proti, to ģeogrāfisko izcelsmi, un, redzot uz šīm precēm izvietoto preču zīmi, viņi uzskatīs, ka šīs preces ir no Īrijas.

 Par pirmo pamatu saistībā ar Regulas Nr. 207/2009 52. panta 1. punkta a) apakšpunkta un 7. panta 1. punkta g) apakšpunkta pārkāpumu

37      Pirmais pamats iedalāms trīs daļās. Vispirms – saistībā ar pirmo daļu prasītāja pārmet Paplašinātajai apelācijas padomei, ka tā spēkā neesamības atzīšanas procesam ir piemērojusi nosacījumus, kas piemērojami atcelšanas pamatiem. Turpinājumā – saistībā ar otro daļu tā apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā ir kļūdaini piemērots Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta g) apakšpunkts. Visbeidzot, attiecībā uz pirmā pamata trešo daļu tā uzskata, ka Paplašinātajai apelācijas padomei bija jāņem vērā apstrīdētās preču zīmes iegūtā atšķirtspēja.

38      Vispirms ir jāizvērtē pirmā pamata trešā daļa, pēc tam kopīgi jāaplūko tā pirmā un otrā daļa.

–       Par pirmā pamata trešo daļu saistībā ar to, ka Paplašinātajai apelācijas padomei bija jāņem vērā apstrīdētās preču zīmes iegūtā atšķirtspēja

39      Prasītāja pārmet Paplašinātajai apelācijas padomei, ka tā nav ņēmusi vērā noteiktus elementus, kas norāda, ka apstrīdētā preču zīme laika gaitā ir ieguvusi atšķirtspēju. Šajā ziņā tā norāda uz nepārtrauktu preču zīmes izmantošanu kopš 1967. gada, uz faktu, ka tā esot vienīgā, kas izmantojusi šo preču zīmi Spānijā, un uz būtisku sviesta tirgus daļu, kas tai Kanāriju salās jau ilgu laiku esot bijusi saistībā ar šo pašu preču zīmi.

40      EUIPO un persona, kas iestājusies lietā, noraida šo prasītājas argumentāciju.

41      Ir jākonstatē, kā to pamatoti norāda EUIPO, ka Regulas Nr. 207/2009 tiesību normas, kas attiecas uz preču zīmes izmantošanas rezultātā iegūto atšķirtspēju – dažu absolūtu atteikuma vai spēkā neesamības pamatu izņēmums – nav piemērojamas preču zīmēm, kuras tiek uzskatītas par maldinošām. Ne Regulas Nr. 207/2009 7. panta 3. punktā, ne 52. panta 2. punktā (tagad – Regulas 2017/1001 7. panta 3. punkts un 59. panta 2. punkts) nav atsauces uz šīs regulas 7. panta 1. punkta g) apakšpunktu. Abas tiesību normas attiecas vienīgi uz šīs regulas 7. panta 1. punkta b) līdz d) apakšpunktā paredzētajiem iemesliem (tagad Regulas 2017/1001 7. panta 1. punkta b) līdz d) apakšpunkts).

42      Tāpēc pirmā pamata trešā daļa ir jānoraida kā neiedarbīga.

–       Par pirmā pamata pirmo daļu saistībā ar to, ka Paplašinātā apelācijas padome spēkā neesamības atzīšanas procesā neesot drīkstējusi piemērot nosacījumus, kas piemērojami atcelšanas pamatiem, un par pirmā pamata otro daļu saistībā ar Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta g) apakšpunkta kļūdainu piemērošanu

43      Saistībā ar pirmā pamata pirmo daļu prasītāja norāda, ka Eiropas Savienības tiesību aktos preču zīmju jomā ir nošķirti spēkā neesamības pamati un atcelšanas pamati. Izskatāmajā lietā Paplašinātā apelācijas padome spēkā neesamības atzīšanas procesā esot kļūdaini piemērojusi noteikumus par atcelšanu, kas radot tiesiskās nenoteiktības situāciju.

44      Prasītāja norāda, ka spēkā neesamības atzīšanas procesā attiecīgā preču zīme, it īpaši tās raksturs, veidojošie elementi un preces, kuras tā aptver, ir jāanalizē no reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datuma skatpunkta, savukārt atcelšanas procesā ir jāizvērtē, kā attiecīgās preču zīmes īpašnieks ir to izmantojis pēc reģistrācijas. Paplašinātā apelācijas padome esot pieļāvusi kļūdu, pamatojot apstrīdētās preču zīmes spēkā neesamību ar tās izmantošanu pēc reģistrācijas, nevis aplūkojot to tās reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datumā.

45      Prasītājas ieskatā Anulēšanas nodaļa pamatoti esot uzskatījusi, ka pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu iesniedzēji esot centušies pierādīt apstrīdētās preču zīmes maldinošo raksturu, balstoties uz darbībām, kuras ir krietni vēlākas par tās [reģistrācijas pieteikuma] iesniegšanu EUIPO, taču šīm darbībām varētu būt nozīme atcelšanas procesā, bet ne spēkā neesamības atzīšanas procesā, un ka reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datumā nebija acīmredzamu pretrunu starp apstrīdēto preču zīmi un tās aptvertajām precēm, kas izslēdz jebkādu maldinošu raksturu.

46      Prasītāja norāda, ka būtu jāprezumē, ka apstrīdētās preču zīmes izmantošana ir godīga, ja vien nav pierādīts pretējais, kam ir jābūt konstatētam preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datumā, nevis tikai saistībā ar attiecīgās preču zīmes īpašnieka tās vēlāku izmantošanu.

47      Atbildot uz prasītājas izvirzītā pirmā pamata pirmo daļu, EUIPO norāda, ka saskaņā ar piemērojamajām tiesību normām Paplašinātā apelācijas padome izvērtēja pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu, ņemot vērā apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datumu. EUIPO ieskatā šī preču zīme pēc būtības ir maldinoša, it īpaši ņemot vērā tās krāsas, grafiskos elementus un Īrijas atpazīstamību ar lauksaimniecības precēm, kuras aptver apstrīdētā preču zīme. Tā kā šo preču saraksts nav skaidri ierobežots ar Īrijas izcelsmes precēm, apstrīdētā preču zīme maldinot konkrēto sabiedrības daļu attiecībā uz to ģeogrāfisko izcelsmi. Pierādījumi, kas ir vēlāki par preču zīmes reģistrācijas pieteikuma [iesniegšanas datumu], tāpat kā 2014. gada katalogs, tikai apstiprinot vērtējumu, ko Paplašinātā apelācijas padomē veikusi, ņemot vērā, kā tai tas bija jādara, apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datumu.

48      Attiecībā uz pirmā pamata pirmo daļu personas, kas iestājusies lietā, argumenti būtībā sakrīt ar EUIPO argumentiem.

49      Saistībā ar pirmā pamata otro daļu prasītāja norāda, ka ar apstrīdētās preču zīmes saikni ar Īriju vien nepietiek, lai maldinātu patērētāju attiecībā uz preču raksturu vai to ģeogrāfisko izcelsmi, jo apzīmējums tiekot uztverts kā uzvedinošs, it īpaši tāpēc, ka tajā ir skaitliski un grafiski elementi. Tādējādi apzīmējums tiekot uztverts kā preču zīme, nevis kā ģeogrāfiskās izcelsmes norāde.

50      Turklāt prasītāja kritizē apstrīdēto lēmumu daļā, kurā tas balstīts uz agrākiem Oficina Española de Patentes y Marcas (Spānijas Patentu un preču zīmju birojs) lēmumiem, ar kuriem noraidīti prasītājas iesniegtie līdzīgu preču zīmju, kuras ietver elementu “la irlandesa”, pieteikumi, kā arī uz EUIPO Anulēšanas nodaļas lēmumu, ar kuru tāda preču zīme ir atzīta par spēkā neesošu. Prasītāja uzskata, ka šie lēmumi attiecas uz atšķirīgām preču zīmēm, kas precīzi aptver sviestu, dažos gadījumos arī piena produktus, savukārt šajā lietā apstrīdētā preču zīme aptver preces, kas ietilpst 29. klasē kopumā.

51      Atbildot uz pirmā pamata otro daļu, EUIPO uzskata, ka prasītājas arguments par apstrīdētās preču zīmes apgalvoto uzvedinošo raksturu nepārliecina. Attiecībā uz apstrīdētajā lēmumā minētajiem agrākajiem lēmumiem EUIPO iebilst prasītājai, ka tiem esot nozīme saistībā ar konkrētās sabiedrības daļas uztveri un ka Paplašinātā apelācijas padome varēja uz tiem atsaukties, lai apstiprinātu pati savus secinājumus.

52      Persona, kas iestājusies lietā, būtībā piekrīt EUIPO argumentiem attiecībā uz pirmā pamata otro daļu.

53      Ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 52. panta 1. punkta a) apakšpunktu, lasot to kopsakarā ar 7. panta 1. punkta g) apakšpunktu, preču zīmi, kad tā reģistrēta, atzīst par spēkā neesošu, ja tās raksturs var maldināt sabiedrību, piemēram, attiecībā uz preces vai pakalpojuma īpašībām, kvalitāti vai ģeogrāfisko izcelsmi.

54      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vienīgais atbilstošais datums, lai izvērtētu pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu, ir apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datums (rīkojumi, 2009. gada 24. septembris, Bateaux mouches/ITSB, C‑78/09 P, nav publicēts, EU:C:2009:584, 18. punkts, un 2010. gada 23. aprīlis, ITSB/Frosch Touristik, C‑332/09 P, nav publicēts, EU:C:2010:225, 41. punkts). Tomēr judikatūra ļauj ņemt vērā elementus, kas ir vēlāki par šo datumu, bet tikai ar nosacījumu, ka šie elementi attiecas uz situāciju preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas dienā (spriedums, 2009. gada 3. jūnijs, Frosch Touristik/ITSB – DSR touristik (“FLUGBÖRSE”), T‑189/07, EU:T:2009:172, 19. un 28. punkts).

55      Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta g) apakšpunktā minētajos gadījumos ir jāspēj pierādīt, ka pastāv patērētāja faktiska maldināšana vai pietiekami nopietna maldināšanas iespēja (skat. spriedumu, 2017. gada 26. oktobris, Alpirsbacher Klosterbräu Glauner/EUIPO (“Klosterstoff”), T‑844/16, EU:T:2017:759, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

56      Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta g) apakšpunktā minētā iemesla vērtējumu var veikt tikai, pirmkārt, saistībā ar konkrētajām precēm vai pakalpojumiem, un, otrkārt, saistībā ar to, kā to uztver konkrētā sabiedrības daļa (skat. spriedumu, 2018. gada 22. marts, Safe Skies/EUIPO – Travel Sentry (“TSA LOCK”), T‑60/17, nav publicēts, EU:T:2018:164, 63. punkts un tajā minētā judikatūra).

57      Turklāt Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta g) apakšpunktā ir ietverts pietiekami konkrēts ar preču zīmi aptverto preču un pakalpojumu potenciālo iezīmju apraksts. Vienīgi tad, ja patērētājs tiktu mudināts domāt, ka precēm un pakalpojumiem piemīt noteiktas iezīmes, kuru tām patiesībā nav, tas tiktu maldināts ar preču zīmi (skat. spriedumu, 2018. gada 29. novembris, Khadi and Village Industries Commission/EUIPO – BNP Best Natural Products (“Khadi Ayurveda”), T‑683/17, nav publicēts, EU:T:2018:860, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).

58      Saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 7. panta 2. punktu (tagad Regulas 2017/1001 7. panta 2. punkts) šīs pašas regulas 7. panta 1. punktu piemēro arī tad, ja reģistrācijas atteikuma pamatojums pastāv tikai kādā Savienības daļā.

59      Izskatāmajā lietā Paplašinātā apelācijas padome, lai noteiktu tās nozīmi konkrētajai sabiedrības daļai, vispirms izvērtēja apstrīdētās preču zīmes raksturīgās iezīmes, ņemot vērā preču zīmes reģistrācijas pieteikumā norādītās preces. Tā uzskatīja – redzot apstrīdēto preču zīmi izvietotu uz attiecīgajām precēm, spāņu valodā runājošie patērētāji uzskatīs, ka to izcelsmes (valsts) ir Īrija.

60      No šī apstrīdētās preču zīmes izvērtējuma Paplašinātā apelācijas padome secināja, ka “jau apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas brīdī” tā bija maldinoša konkrētai sabiedrības daļai. Lai “apstiprinātu” šo secinājumu, tā ņēma vērā pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu iesniedzēju iesniegtos pierādījumus, tostarp EUIPO Anulēšanas nodaļas 2002. gada 25. septembra lēmumu, ar kuru par spēkā neesošu tika atzīta preču zīme, kura ietver elementu “la irlandesa”, un kura ir līdzīga apstrīdētajai preču zīmei. Pierādījumus veidoja arī šādi elementi, kas ir vēlāki par preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datumu:

–        prasītājas 2014. gada katalogs tiešsaistē;

–        to pārtikas preču, uz kurām ir apstrīdētā preču zīme un kuras ražotas 2016. gadā un tajā pašā gadā iegādātas Spānijā, fotoattēli.

61      Paplašinātās apelācijas padomes ieskatā no šiem pierādījuma elementiem – it īpaši no informācijas uz preču iepakojuma un to etiķetēm, kas atveidota ļoti maziem burtiem vai kā valstu kodi vai numuri, kas attiecas uz preču veselīgumu, – izriet, ka šīs preces ražotas citās valstīs, nevis Īrijā. Turklāt prasītāja savos apsvērumos procesā Paplašinātajā apelācijas padomē esot atzinusi, ka apstrīdētā preču zīme “[neaprobežojas] tikai ar Īrijā ražotām precēm”.

62      Paplašinātā apelācijas padome atsaucās arī uz Spānijas tiesu nolēmumiem un Spānijas Patentu un preču zīmju biroja lēmumu – visi pieņemti pirms apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datuma –, lai “apstiprinātu” tās maldinošo raksturu.

63      Ir jānorāda, ka Regulas Nr. 207/2009 52.–54. pants (53. un 54. pants tagad –Regulas 2017/1001 60. un 61. pants) regulē Eiropas Savienības preču zīmes spēkā neesamības pamatus, savukārt atsevišķa tiesību norma – minētās regulas 51. pants – attiecas uz atcelšanas pamatiem.

64      Turklāt jānorāda, ka preču zīmes maldinošais raksturs ir absolūts tās spēkā neesamības pamats saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 52. panta 1. punkta a) apakšpunktu, lasot to kopsakarā ar 7. panta 1. punkta g) apakšpunktu, kā arī atcelšanas pamats atbilstoši minētās regulas 51. panta 1. punkta c) apakšpunktam.

65      Taču Regulas Nr. 207/2009 51. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir skaidri noteikts, ka reģistrētas preču zīmes maldinošais raksturs, kas attaisno tās īpašnieka tiesību atcelšanu, izriet no tās izmantošanas, savukārt kopīgi aplūkotie minētās regulas 52. panta 1. punkta a) apakšpunkta un 7. panta 1. punkta g) apakšpunkta noteikumi attiecībā uz reģistrētās preču zīmes spēkā neesamību, neraugoties uz tās maldinošo raksturu, neietver atsauci uz šādu izmantošanu.

66      No iepriekš minētā izriet, ka principā Regulas Nr. 207/2009 51. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē pieteikuma par atcelšanu izvērtējumā jāņem vērā preču zīmes faktiskā izmantošana, tātad apstākļi, kuri radušies pēc tās [reģistrācijas pieteikuma] iesniegšanas, tomēr tas tā nav, izvērtējot pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu, kas iesniegts saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 52. panta 1. punkta a) apakšpunktu, lasot to kopsakarā ar 7. panta 1. punkta g) apakšpunktu. Proti, šāda pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu izvērtējuma mērķiem ir jāpierāda, ka apzīmējums, kura pieteikums iesniegts, lai reģistrētu to kā preču zīmi, pats par sevi varēja maldināt patērētāju reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas brīdī, un minētā apzīmējuma vēlākai izmantošanai nav nozīmes (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 8. jūnijs, W. F. Gözze Frottierweberei et Gözze, C‑689/15, EU:C:2017:434, 55. un 56. punkts).

67      Šo principu apstiprina judikatūra, saskaņā ar kuru vienīgais datums, kam ir nozīme pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu izvērtējumā, ir apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datums (rīkojumi, 2009. gada 24. septembris, Bateaux mouches/ITSB, C‑78/09 P, nav publicēts, EU:C:2009:584, 18. punkts, un 2010. gada 23. aprīlis, ITSB/Frosch Touristik, C‑332/09 P, nav publicēts, EU:C:2010:225, 41. punkts), un saskaņā ar kuru ņemt vērā elementus, kuri ir vēlāki par šo datumu, var tikai ar nosacījumu, ka šie elementi attiecas uz situāciju preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datumā (spriedums, 2009. gada 3. jūnijs, “FLUGBÖRSE”, T‑189/07, EU:T:2009:172, 19. un 28. punkts).

68      Citiem vārdiem sakot – attiecībā uz spēkā neesamību rodas jautājums, vai preču zīmi nedrīkstēja reģistrēt ab initio tādu iemeslu dēļ, kuri pastāvēja jau preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datumā, jo vēlāku elementu ņemšana vērā var vienīgi palīdzēt noskaidrot apstākļus, kādi tie bija šajā datumā.

69      Šo apsvērumu gaismā ir jānosaka, vai Paplašinātā apelācijas padome pamatoti nolēma atzīt apstrīdēto preču zīmi par spēkā neesošu, paskaidrojot, ka tā var maldināt sabiedrību attiecībā uz attiecīgo preču ģeogrāfisko izcelsmi.

70      Kā konstatēts šī sprieduma 36. punktā, Paplašinātā apelācijas padome pareizi uzskatīja, ka konkrētā sabiedrības daļa apstrīdēto preču zīmi uztvers kā tādu, kas norāda, ka ar to aptvertajām precēm ir Īrijas izcelsme.

71      Turpretī, kā to pamatoti norāda prasītāja, Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta g) apakšpunkta piemērošanas mērķiem Paplašinātajai apelācijas padomei ir jāpārbauda, vai preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datumā nebija pretrunas starp preču zīmes pausto informāciju un minētajā pieteikumā norādīto preču iezīmēm (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 27. oktobris, Caffè Nero Group/EUIPO (“CAFFÈ NERO”), T‑29/16, nav publicēts, EU:T:2016:635, 45.–50. punktu, un 2020. gada 13. maijs, SolNova/EUIPO – Canina Pharma (“BIO‑INSECT Shocker”), T‑86/19, EU:T:2020:199, 70.–87. punkts). Ir jānorāda, ka ar apstrīdēto preču zīmi aptverto preču sarakstā nebija ietverta nekāda norāde par to ģeogrāfisko izcelsmi un tādējādi tas varēja ietvert preces no Īrijas. Līdz ar to atšķirībā no apstākļiem, par kuriem Vispārējā tiesa ir lēmusi iepriekš minētajās lietās “CAFFÈ NERO” (T‑29/16, nav publicēts, EU:T:2016:635) un “BIO‑INSECT Shocker” (T‑86/19, EU:T:2020:199), apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datumā nebija pretrunas starp šo preču zīmi un aptvertajām precēm, tātad ir izslēgts, ka šai preču zīmei šajā datumā bija maldinošs raksturs.

72      Tā kā reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datumā nebija pretrunas starp apstrīdēto preču zīmi un ar to aptvertajām precēm, Paplašinātā apelācijas padome kļūdaini pārmeta prasītājai, ka tā nav ierobežojusi šo preču sarakstu, iekļaujot tajā vienīgi preces, kuras ir no Īrijas. Proti, šāda ierobežojuma iekļaušana minētajā sarakstā nebija paredzēta Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta g) apakšpunktā, kura mērķis ir nepieļaut tādu preču zīmju reģistrāciju, kuras var maldināt sabiedrību.

73      Turklāt, tā kā apstrīdētā preču zīme reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datumā, proti, 2013. gadā, nevarēja tikt uzskatīta par maldinošu, vēlākie pierādījumi, kuri datēti ar 2014. un ar 2016. gadu un kurus ņēmusi vērā Paplašinātā apelācijas padome, nevarēja apstiprināt maldinošo raksturu. Ņemot vērā lietas materiālus, nav pierādīts, ka vēlākie pierādījumi attiecās uz situāciju preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datumā un līdz ar to šajā lietā nebija piemērojama 2009. gada 3. jūnija spriedumā “FLUGBÖRSE” (T‑189/07, EU:T:2009:172) atspoguļotā judikatūra, kas būtu varējusi ļaut ņemt vērā šādus pierādījumus.

74      Turklāt Paplašinātā apelācijas padome norāda, ka “tika konstatēts – un [prasītāja] to nav noliegusi – attiecīgā preču zīme jau tika izmantota pirms tās reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas”. Tomēr tā nepaskaidro, kā apstrīdētās preču zīmes izmantošana pirms reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas “ir pierādīta” un kā šāda agrākā izmantošana pierāda šīs preču zīmes maldinošo raksturu.

75      Attiecībā uz EUIPO Anulēšanas nodaļas 2002. gada 25. septembra lēmumu, kā arī Spānijas tiesu nolēmumiem un Spānijas Patentu un preču zīmju biroja lēmumu, kuri minēti apstrīdētājā lēmumā un ir agrāki par apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datumu, ir jāatgādina, ka Vispārējai tiesai nevar būt saistoša nedz EUIPO lēmumpieņemšanas prakse, nedz agrākie valsts iestāžu nolēmumi (šajā nozīmē skat., spriedumus, 2012. gada 9. marts, Ella Valley Vineyards/ITSB – HFP (“ELLA VALLEY VINEYARDS”), T‑32/10, EU:T:2012:118, 54. punkts un tajā minētā judikatūra, un, 2020. gada 28. oktobris, Electrolux Home Products/EUIPO – D. Consult (“FRIGIDAIRE”), T‑583/19, nav publicēts, EU:T:2020:511, 31. punkts un tajā minētā judikatūra). Šie lēmumi neļauj pārsniegt Savienības tiesību aktos noteikto un pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu pārbaudei nepieciešamo izvērtējuma ietvaru, kāds tiek aplūkots šajā lietā, jo šis regulējums nav tāds pats kā tas, kāds piemērojams pieteikuma par atcelšanu pārbaudei.

76      No iepriekš minētā izriet, ka pirmā pamata trešā daļa nav pamatota, bet savukārt tā pirmā un otrā daļa, aplūkotas kopā, ir pamatotas, jo Paplašinātā apelācijas padome ir pieļāvusi kļūdu, piemērojot Regulas Nr. 207/2009 52. panta 1. punkta a) apakšpunktu kopsakarā ar 7. panta 1. punkta g) apakšpunktu.

77      Šī kļūda ietekmē apstrīdētā lēmuma pirmā pīlāra tiesiskumu. Tomēr tā var būt pamats apstrīdētā lēmuma atcelšanai tikai tad, ja arī tā otrais pīlārs ir prettiesisks.

 Par otro pamatu saistībā ar Regulas Nr. 207/2009 52. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu

78      Prasītāja apgalvo, ka Paplašinātā apelācijas padome nav pierādījusi – iesniedzot apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, prasītāja ir rīkojusies ļaunticīgi. Tā norāda, ka vairāk nekā 40 gadu tā ir izmantojusi līdzīgas preču zīmes, kas ietver elementu “la irlandesa”, kuras joprojām ir spēkā, un ka tās ļaunticība nevarot tikt izsecināta no tās komercattiecību ar personu, kas iestājusies lietā, izbeigšanas 2011. gadā. Paplašinātā apelācijas padome nepamatoti esot koncentrējusies uz strīdu par līdzīgu preču zīmju, kuras ietver elementu “la irlandesa”, vai reģistrācijas atteikumu piemēriem un kļūdaini esot uzskatījusi par norādēm uz prasītājas ļaunticību dažas apstrīdētās preču zīmes iezīmes, tostarp tās grafiskos elementus, tās krāsu un faktu, ka tā norāda uz ģeogrāfisko izcelsmi.

79      EUIPO un persona, kas iestājusies lietā, apstrīd prasītājas argumentus.

80      Jāuzsver, ka saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 52. panta 1. punkta b) apakšpunktu preču zīmi atzīst “par spēkā neesošu”, ja “pieteikuma iesniedzējs, iesniedzot pieteikumu par preču zīmi, ir rīkojies ļaunprātīgi [ļaunticīgi]”.

81      No šīs pašas normas izriet, ka brīdis, kuram ir nozīme, vērtējot pieteikuma iesniedzēja ļaunticību, ir brīdis, kad ieinteresētā persona iesniedz reģistrācijas pieteikumu (spriedums, 2009. gada 11. jūnijs, Chocoladefabriken Lindt & Sprüngli, C‑529/07, EU:C:2009:361, 35. punkts). Tomēr apstrīdētās preču zīmes izmantošana var būt elements, kas jāņem vērā, lai raksturotu [preču zīmes] reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas nodomu, tostarp [tās] izmantošanu pēc šī pieteikuma iesniegšanas datuma (šajā nozīmē skat., 2012. gada 1. februāris, Carrols/ITSB – Gambettola (“Pollo Tropical CHICKEN ON THE GRILL”), T‑291/09, EU:T:2012:39, 76. punkts; 2014. gada 8. maijs, Simca Europe/ITSB – PSA Peugeot Citroën (“Simca”), T‑327/12, EU:T:2014:240, 48. punkts, un, 2019 gada 23. maijs, Holzer y Cia/EUIPO – Annco (“ANN TAYLOR” un “AT ANN TAYLOR”), T‑3/18 un T‑4/18, EU:T:2019:357, 126. punkts).

82      Regulas Nr. 207/2009 52. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētais “ļaunprātības [ļaunticības]” jēdziens tiesību aktos nav ne definēts, ne noteikts tā tvērums, tas pat nekādi nav aprakstīts (skat. spriedumus, 2013. gada 11. jūlijs, SA.PAR./ITSB – Salini Costruttori (“GRUPPO SALINI”), T‑321/10, EU:T:2013:372, 19. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2017. gada 8. marts, BiernackaHoba/EUIPO – Formata Bogusław Hoba (“Formata”), T‑23/16, nav publicēts, EU:T:2017:149, 41. punkts un tajā minētā judikatūra). Saskaņā ar judikatūru šis jēdziens nevar tikt sašaurināts ar ierobežotas kategorijas apstākļiem. Proti, šīs tiesību normas vispārējo interešu mērķis – novērst ļaunprātīgu vai godīgai praksei rūpniecības un tirdzniecības jomā pretēju preču zīmju reģistrāciju – tiktu apdraudēts, ja ļaunticība varētu tikt pierādīta tikai ar izsmeļoši uzskaitītiem apstākļiem (skat. spriedumu, 2021. gada 21. aprīlis, Hasbro/EUIPO – Kreativni Dogadaji (“MONOPOLY”), T‑663/19, EU:T:2021:211, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

83      Ikviens apgalvojums par ļaunticības esamību ir jāvērtē visaptveroši, ņemot vērā visus faktiskos apstākļus, kuriem ir nozīme lietā (spriedums, 2019. gada 12. septembris, Koton Mağazacilik Tekstil Sanayi ve Ticaret/EUIPO, C‑104/18 P, EU:C:2019:724, 47. punkts).

84      Tā, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru visaptverošā vērtējumā, kas veikts atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 52. panta 1. punkta b) apakšpunktam, var tikt ņemta vērā apstrīdētā apzīmējuma izcelsme un izmantošana kopš tā radīšanas, uzņēmējdarbības loģika, balstoties uz kuru iesniegts pieteikums par šī apzīmējuma kā Eiropas Savienības preču zīmes reģistrāciju, kā arī notikumu hronoloģija saistībā ar minēto iesniegšanu (skat. spriedumu, 2021. gada 21. aprīlis, MONOPOLY, T‑663/19, EU:T:2021:211, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

85      Turklāt jāņem vērā pieteikuma iesniedzēja nodoms reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas brīdī – subjektīvs elements –, kas jānosaka, atsaucoties uz izskatāmās lietas objektīvajiem apstākļiem (spriedumi, 2009. gada 11. jūnijs, Chocoladefabriken Lindt & Sprüngli, C‑529/07, EU:C:2009:361, 41. un 42. punkts, un 2017. gada 8. marts, “Formata”, T‑23/16, nav publicēts EU:T:2017:149, 44. punkts). Šajā ziņā jāizvērtē preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzēja nodoms – to var izsecināt no objektīviem apstākļiem un konkrētām darbībām, iesniedzēja lomas vai nostājas, zināšanām, kādas tam bija par agrākā apzīmējuma izmantošanu, līgumattiecībām, attiecībām pirms līguma noslēgšanas un pēc līguma beigām, kādas tam bija ar pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanas iesniedzēju, savstarpēju uzdevumu vai pienākumu esamības, un – vispārīgāk – no visām objektīvajām interešu konflikta situācijām, kurās ir darbojies preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzējs (spriedums, 2013. gada 11. jūlijs, “GRUPPO SALINI”, T‑321/10, EU:T:2013:372, 28. punkts).

86      Pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu iesniedzējam, kas vēlas atsaukties uz šo absolūto spēkā neesamības pamatu, ir jāpierāda apstākļi, kuri ļauj secināt, ka Eiropas Savienības preču zīmes īpašnieks, iesniedzot šīs preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, ir rīkojies ļaunticīgi (skat. spriedumu, 2015. gada 26. februāris, Pangyrus/ITSB – RSVP Design (“COLOURBLIND”), T‑257/11, nav publicēts, EU:T:2015:115, 63. punkts un tajā minētā judikatūra).

87      Labticība tiek prezumēta, ja netiek pierādīts pretējais (skat. spriedumu, 2017. gada 8. marts, “Formata”, T‑23/16, nav publicēts, EU:T:2017:149, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).

88      Izskatāmajā lietā Paplašinātā apelācijas padome uzskaita vairākus elementus, kuri tās ieskatā ļauj secināt, ka prasītāja, iesniedzot apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, ir rīkojusies ļaunticīgi.

89      Pirmkārt, Paplašinātā apelācijas padome atkārto savu konstatējumu, saskaņā ar kuru apstrīdētā preču zīme maldina spāniski runājošo patērētāju, izveidojot skaidru ģeogrāfisko saikni ar Īriju, lai gan attiecīgās preces nav no šīs valsts.

90      Otrkārt, Paplašinātā apelācijas padome norāda – ņemot vērā maldinošo raksturu, EUIPO un Spānijas tiesu un administratīvās iestādes ir atcēlušas vai noraidījušas tādu preču zīmju [reģistrācijas pieteikumus], kuras ietver elementu “la irlandesa”, ir līdzīgas šajā lietā aplūkotajai preču zīmei un aptver konkrētākus preču sarakstus, un tā kā šie prasītājai nelabvēlīgie lēmumi pieņemti 2000., 2001. un 2002. gadā – tātad krietni pirms apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas 2013. gadā – prasītājai šajā datumā tie noteikti bija zināmi. Šīs zināšanas apstiprinot fakts, ka vēlāk prasītāja ir ieguvusi līdzīgu preču zīmju reģistrāciju Spānijā, preču aprakstā skaidri iekļaujot ģeogrāfisko ierobežojumu attiecībā uz Īriju, ko tā nav izdarījusi attiecībā uz apstrīdēto preču zīmi.

91      Treškārt, Paplašinātā apelācijas padome konstatē, ka prasītāja ilgus gadus bija personas, kas iestājusies lietā, ekskluzīvā pārstāve un pirka no tās Īrijas izcelsmes neiesaiņotu sviestu, pēc tam to iesaiņoja un pārdeva Kanāriju salās. Tā uzskata, ka prasītājas 1967. gadā pieteiktās Spānijas preču zīmes “La Irlandesa” mērķis bija veicināt Īrijas izcelsmes sviesta pārdošanu Spānijā, ka šī preču zīme ir radusies līgumattiecību ietvaros starp prasītāju un personu, kas iestājusies lietā, un ka minētā preču zīme bija saistīta ar preču, kuras prasītājai bija atļauts pārdot šo attiecību ietvaros, Īrijas izcelsmi. Paplašinātās apelācijas padomes ieskatā pēc šo tirdzniecības attiecību beigām 2011. gadā prasītāja turpināja pārdot preces ar preču zīmēm, kas ietver vārdus “la” un “irlandesa”, lai gan tās vairs nebija Īrijas izcelsmes preces. Prasītāja neesot pierādījusi ne likumīgu tirdzniecības loģiku, kas izskaidrotu apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanu, ne tās izmantošanas ekonomisko loģiku pēc tirdzniecības attiecību ar personu, kas iestājusies lietā, izbeigšanas 2011. gadā. Tādējādi prasītāja esot tikai centusies iegūt nepamatotas priekšrocības no izbeigtām tirdzniecības attiecībām, lai turpinātu gūt labumu no Īrijas preču tēla.

92      Ceturtkārt, Paplašinātā apelācijas padome uzskatīja – ņemot vērā apstrīdētās preču zīmes maldinošo izmantošanu, EUIPO un Spānijas iestāžu agrākos lēmumus, kā arī agrākās tirdzniecības attiecības, kuras tagad ir beigušās, ar personu, kas iestājusies lietā, prasītājai apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas brīdī bija nodoms turpināt maldināt sabiedrību par attiecīgo preču ģeogrāfisko izcelsmi un gūt labumu no Īrijas preču labās reputācijas. Tādējādi prasītājai esot bijis negodīgs nodoms, apzināti piesakot reģistrācijai apstrīdēto preču zīmi, lai radītu asociācijas ar Īriju.

93      Ņemot vērā visus šos elementus, Paplašinātā apelācijas padome secināja, ka prasītāja, iesniedzot apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, rīkojusies ļaunticīgi. Tādējādi tā, balstoties arī uz šo pamatu, atzina preču zīmi par spēkā neesošu.

94      Vispirms ir jāatgādina, ka no šī sprieduma 81. punktā minētās judikatūras izriet – lai izlemtu jautājumu, vai prasītāja, iesniedzot apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, bija rīkojusies ļaunticīgi, Paplašinātā apelācijas padome varēja pamatoti balstīties uz tādiem pierādījumu elementiem, kas ir vēlāki par apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datumu, jo šie pierādījumi veidoja norādes par situāciju attiecīgajā datumā, un pat uz apstrīdētās preču zīmes izmantošanu pēc minētās pieteikuma iesniegšanas.

95      Izskatāmajā lietā, pirmām kārtām – attiecībā uz apstrīdētās preču zīmes maldinošu izmantošanu – starp lietas dalībniekiem nav strīda par to, ka prasītāja vairākas desmitgades ir pārdevusi ar šo preču zīmi aptverto Īrijas izcelsmes sviestu savu līgumattiecību ar personu, kas iestājusies lietā, ietvaros, un ka pēc tam, kad šīs attiecības bija beigušās, tā turpināja pārdot ar minēto preču zīmi aptvertās pārtikas preces un ka ievērojama to daļa, tostarp piena produkti un gaļas izstrādājumi, nebija Īrijas izcelsmes. Katrā ziņā prasītāja nav apgalvojusi, ka visas preces, kuras tā pārdeva ar apstrīdēto preču zīmi, ir no Īrijas.

96      Citiem vārdiem sakot, prasītāja pārdeva ar apstrīdēto preču zīmi aptvertās preces, lai gan ievērojama to daļa nebija Īrijas izcelsmes preces un tātad neatbilda konkrētās sabiedrības daļas uztverei.

97      Tomēr – lai gan šim apstāklim nav nozīmes, izvērtējot pirmo pamatu saistībā ar Regulas Nr. 207/2009 52. panta 1. punkta a) apakšpunktu, lasot to kopsakarā ar 7. panta 1. punkta g) apakšpunktu, – tas tā nav pārbaudot otro pamatu saistībā ar prasītājas ļaunticību.

98      Proti, tiklīdz prasītāja apstrīdētās preču zīmes izmantošanu attiecināja arī uz citām precēm, kas nav Īrijas izcelsmes sviests, spāņu valodā runājošie patērētāji, kuri veido konkrēto sabiedrības daļu, varēja tikt maldināti attiecībā uz šo preču ģeogrāfisko izcelsmi, jo desmitiem gadu tie bija pieraduši, ka apstrīdētā preču zīme ir izvietota uz Īrijas izcelsmes sviesta. Šāda rīcība ir norāde uz ļaunticību, jo tā parāda, ka, iesniedzot apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, prasītāja nepamatoti vēlējās no asociācijas ar Īriju gūto priekšrocību attiecināt uz precēm, kurām nav šīs ģeogrāfiskās izcelsmes, it īpaši pēc tam, kad bija beigušās tās tirdzniecības attiecības ar personu, kas iestājusies lietā, kura tai piegādāja Īrijas sviestu.

99      Šajā ziņā informācija, kas – iespējams – ietverta uz prasītājas pārdoto preču iepakojuma un etiķetēm, pati par sevi nevar kliedēt patērētāju maldināšanas iespēju. Proti, tā kā attiecīgā informācija ir norādīta ļoti maziem burtiem vai kā valstu kodi vai numuri, kas saistīti ar veselīgumu, nav skaidrs, vai konkrētā sabiedrības daļa šo informāciju sistemātiski uztver.

100    Otrām kārtām, attiecībā uz lietām, kurās preču zīmes, kas ietver elementu “la irlandesa”, ir līdzīgas šajā lietā aplūkotajai preču zīmei un kuru [reģistrācijas pieteikumus] EUIPO un Spānijas tiesu un administratīvās iestādes 2000., 2001. un 2002. gadā ir atcēlušas vai noraidījušas, ir taisnība, ka tās nevar būt saistošas Vispārējai tiesai un ka tās katrā ziņā neļauj noteikt, vai apstrīdētā preču zīme ir maldinoša Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta g) apakšpunkta izpratnē, taču tās apstiprina, ka konkrētā sabiedrības daļa varētu uztvert apstrīdēto preču zīmi kā tādu, kas norāda, ka preces, uz kurām tā izvietota, bija Īrijas izcelsmes preces. Tās arī norāda, ka apstrīdētās preču zīmes izmantošana attiecībā uz precēm, kuras nav Īrijas izcelsmes preces, bija pretrunu priekšmets attiecībā uz tās iespējamo maldinošo raksturu, par ko prasītājai šīs preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datumā noteikti bija zināms, un kas tādējādi apstiprina tās ļaunticības esamību šajā datumā.

101    Trešām kārtām un visbeidzot, Paplašinātā apelācijas padome pamatoti varēja atsaukties uz pierādījumu elementiem, kuri tai tika iesniegti un kuri ļauj it īpaši noteikt apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanai raksturīgo notikumu hronoloģiju, lai secinātu, ka prasītāja bija izvēlējusies tādu tirdzniecības stratēģiju, kas balstīta uz asociāciju ar agrākajām preču zīmēm, kuras ietver elementu “la irlandesa” un bija saistītas ar prasītājas agrākām tirdzniecības attiecībām ar personu, kas iestājusies lietā (šajā nozīmē skat., 2014. gada 8. maijs, “Simca”, T‑327/12, EU:T:2014:240, 63. punkts, un 2019. gada 23. maijs, “ANN TAYLOR” un “AT ANN TAYLOR”, T‑3/18 un T‑4/18, EU:T:2019:357, 164. punkts), lai varētu turpināt gūt labumu no šīm attiecībām, kas ir beigušās, un no preču zīmēm, kuras ar tām bija saistītas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 14. maijs, Moreira/EUIPO – Da Silva Santos Júnior (“NEYMAR”), T‑795/17, nav publicēts, EU:T:2019:329, 49.–51. un 55. punkts).

102    No iepriekš minētajiem apsvērumiem var secināt, ka apstrīdētās preču zīmes reģistrācija bija pretrunā godīgai praksei rūpniecības un tirdzniecības jomā. Tātad Paplašinātā apelācijas padome pamatoti secināja, ka prasītāja, iesniedzot apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, rīkojusies ļaunticīgi.

103    Neviens no prasītājas norādītajiem argumentiem nevar atspēkot šo secinājumu.

104    Attiecībā uz prasītājas argumentiem, saskaņā ar kuriem tā vairāk nekā 40 gadus izmantojusi Eiropas līmenī vai valsts līmenī reģistrētas līdzīgas preču zīmes, kuras ietver elementu “la irlandesa” un joprojām ir spēkā, un saskaņā ar kuriem Paplašinātā apelācijas padomei neesot bijis jākoncentrējas tikai uz strīdiem vai noraidītiem reģistrācijas pieteikumiem, pietiek vēlreiz atgādināt, ka tiesiskuma kontroles ietvaros Vispārējai tiesai nav saistoša nedz EUIPO lēmumpieņemšanas prakse (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 28. oktobris, “FRIGIDAIRE”, T‑583/19, nav publicēts, EU:T:2020:511, 31. punkts un tajā minētā judikatūra), nedz dalībvalsts līmenī pieņemts lēmums, ar kuru atzīta apzīmējuma iespēja tikt reģistrētam kā valsts preču zīmei (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 17. novembris, Jakober/EUIPO (Tases forma)), T‑658/20, nav publicēts, EU:T:2021:795, 41. punkts). Tātad šie argumenti ir jānoraida.

105    Prasītājas arguments, saskaņā ar kuru tās ļaunticība nevarot tikt izsecināta no tās komercattiecību ar personu, kas iestājusies lietā, izbeigšanas 2011. gadā, ir jānoraida tāpēc, ka preču zīmes, kuras tāpat kā apstrīdētā preču zīme ietvēra elementu “la irlandesa”, bija saistītas ar šīm attiecībām un šo attiecību izbeigšana ir apstāklis, kuram ir nozīme, lai vērtētu prasītājas nodomu apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas brīdī (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 30. aprīlis, Kuota International/EUIPO – Sintema Sport (“K”), T‑136/18, nav publicēts, EU:T:2019:265, 45. punkts). Proti, prasītāja turpināja izmantot apstrīdēto preču zīmi pēc šo attiecību izbeigšanas attiecībā uz precēm, kuras nav Īrijas izcelsmes preces, lai gan preču Īrijas izcelsme bija būtisks minēto attiecību un šīs preču zīmes sākotnējās izmantošanas aspekts.

106    Visbeidzot – attiecībā uz Paplašinātajai apelācijas padomei izteikto pārmetumu, ka tā par norādēm uz ļaunticību ir uzskatījusi noteiktas apstrīdētās preču zīmes iezīmes, tostarp tās grafiskos elementus, tās krāsu un faktu, ka tā norāda uz ģeogrāfisko izcelsmi, pirmkārt, ir jāatgādina, kā tas norādīts šī sprieduma 24.–36.punktā, ka Paplašinātā apelācijas padome pamatoti secinājusi – redzot apstrīdēto preču zīmi izvietotu uz šīm pašām precēm, spāniski runājošie patērētāji, pamanot šīs preču zīmes iezīmes, varēja uzskatīt, ka šīs preces ir no Īrijas. Otrkārt, saskaņā ar šī sprieduma 83. punktā atgādināto judikatūru Paplašinātajai apelācijas padomei bija jāņem vērā visi faktiskie apstākļi, kuriem ir nozīme visaptveroša vērtējuma veikšanai šajā lietā un tātad par vienu no šiem apstākļiem pamatoti varēja uzskatīt to, kā konkrētā sabiedrības daļa uztver apstrīdēto preču zīmi saistībā ar attiecīgajām precēm.

107    Ievērojot iepriekš minēto, otrais pamats ir jānoraida.

108    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ir jāsecina – pirmais pamats ir pamatots, neietekmē apstrīdētā lēmuma tiesiskumu, jo pret tā otro pīlāru vērstais otrais pamats pats par sevi nav pamatots un otrais pīlārs pats par sevi var pamatot šī lēmuma rezolutīvo daļu (skat. spriedumus, 2020. gada 29. janvāris, “ENCANTO”, T‑239/19, nav publicēts, EU:T:2020:12, 49. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2021. gada 20. janvāris, “MANUFACTURE PRIM 1949”, T‑656/18, nav publicēts, EU:T:2021:17, 19. punkts un tajā minētā judikatūra).

109    Tātad prasība ir jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

110    Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.

111    Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar EUIPO un personas, kas iestājusies lietā, prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu,

VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      Prasību noraidīt.

2)      Hijos de Moisés Rodríguez González, SA atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Marcoulli

Frimodt Nielsen

Schwarcz

Iliopoulos

 

Norkus

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2022. gada 29. jūnijā.

[Paraksti]


*      Tiesvedības valoda – angļu.