Apelācijas sūdzība, ko 2020. gada 1. decembrī Spānijas Karaliste iesniedza par Vispārējās tiesas (astotā palāta paplašinātā sastāvā) 2020. gada 23. septembra spriedumu apvienotajās lietās T-515/13 RENV un T-719/13 RENV Spānijas Karaliste u.c./Eiropas Komisija
(Lieta C-649/20 P)
Tiesvedības valoda – spāņu
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Spānijas Karaliste (pārstāvji: S. Centeno Huerta un S. Jiménez García)
Otra lietas dalībniece: Eiropas Komisija
Prasījumi
atcelt Vispārējās tiesas 2020. gada 23. septembra spriedumu apvienotajās lietās T-515/13 RENV un T-719/13 RENV Spānijas Karaliste u.c./Komisija, EU:T:2020:434;
atcelt Komisijas Lēmumu 2014/200/ES (2013. gada 17. jūlijs) par valsts atbalstu SA.21233 C/11 (ex NN/11, ex CP 137/06), ko īstenojusi Spānija – Noteiktiem finanšu līzinga līgumiem piemērojamais nodokļu režīms, pazīstams arī kā “Spānijas nodokļu līzinga sistēma” 1 ;
piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Pamati un galvenie argumenti
Vispārējā tiesa esot pārkāpusi Hartas 47. pantu, kas aplūkots kopā ar LESD 256. pantu, jo neesot norādījusi pamatojumu saistībā ar LESD 107. panta 1. punktā paredzēto selektivitātes kritēriju analīzi, un atbalsta atgūšanas principus.
Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu LESD 107. panta 1. punkta interpretācijā saistībā ar pasākuma selektivitāti.
Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu tiesiskās paļāvības un tiesiskās drošības principu interpretācijā un piemērošanā saistībā ar atbalsta kontroli atbilstoši LESD 108. pantam tās izmantotās analīzes metodes dēļ un tādēļ, ka šīs interpretācijas un piemērošanas rezultātā abi principi ir zaudējuši savu nozīmi.
Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu atbalsta atgūšanai piemērojamo principu interpretācijā un piemērošanā.
____________
1 OV 2014, L 144, 1. lpp.