Language of document : ECLI:EU:C:2021:153

Lieta C824/18

A. B. u.c.

pret

Krajowa Rada Sądownictwa

(Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

 Tiesas (virspalāta) 2021. gada 2. marta spriedums

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – LES 2. pants un 19. panta 1. punkta otrā daļa – Tiesiskums – Efektīva tiesību aizsardzība tiesā – Tiesnešu neatkarības princips – Procedūra iecelšanai Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa, Polija) tiesneša amatā – Polijas Republikas prezidenta, pamatojoties uz Valsts tiesu padomes rezolūciju, veikta iecelšana amatā – Šīs padomes neatkarības neesamība – Šādas rezolūcijas pieejamās pārsūdzības tiesā efektivitātes neesamība – Trybunał Konstytucyjny (Konstitucionālā tiesa, Polija) spriedums, ar ko ir atcelta tiesību norma, uz kuru ir balstīta iesniedzējtiesas kompetence – Tāda tiesību akta pieņemšana, kurā ipso jure tiek noteikta tiesvedības izbeigšana pirms sprieduma taisīšanas izskatāmajās lietās un nākotnē šādās lietās tiek izslēgta jebkāda pārsūdzības iespēja – LESD 267. pants – Valsts tiesu iespēja un/vai pienākums iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu un to uzturēt – LES 4. panta 3. punkts – Lojālas sadarbības princips – Savienības tiesību pārākums – Pilnvaras nepiemērot Savienības tiesībām neatbilstošas valsts tiesību normas

1.        Prejudiciāli jautājumi – Vēršanās Tiesā – Valsts tiesu kompetence – Apjoms – Valsts tiesiskais regulējums, kas liedz valsts tiesai uzturēt Tiesā iesniegtu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu – Valsts tiesiskais regulējums, ar kuru tiek izslēgta jebkāda iespēja nākotnē atkārtoti iesniegt līdzīgus lūgumus – Nepieļaujamība – Iesniedzējtiesas veikts novērtējums

(LES 4. panta 3. punkts; LESD 267. pants)

(skat. 74., 91.–93., 95.–97., 106., 107. un 150. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

2.        Dalībvalstis – Pienākumi – Tādu tiesību aizsardzības līdzekļu paredzēšana, kas ļautu nodrošināt efektīvu tiesību aizsardzību tiesā – Piemērojamība

(LES 2. pants un 19. panta 1. punkta otrā daļa; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants un 51. panta 1. punkts)

(skat. 108., 109., 111. un 112. punktu)

3.        Eiropas Savienības tiesības – Principi – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā – Tiesnešu neatkarības princips – Piemērojamība

(LES 2. pants un 19. panta 1. punkta otrā daļa; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta otrā daļa)

(skat. 115.–119. punktu)

4.        Dalībvalstis – Pienākumi – Tādu tiesību aizsardzības līdzekļu paredzēšana, kas ļautu nodrošināt efektīvu tiesību aizsardzību tiesā – Tiesnešu neatkarības principa ievērošana – Augstākās tiesas tiesneši, ko pēc Valsts tiesu padomes priekšlikuma amatā iecēlis Polijas Republikas prezidents – Pārkāpums, ja attiecīgajām personām rodas pamatotas šaubas – Kritēriji – Valsts tiesu padomes neatkarība – Šādas iestādes lēmuma iespējamas pārsūdzības tvērums – Pārbaude iesniedzējtiesā

(LES 19. panta 1. punkta otrā daļa; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants)

(skat. 122.–125., 127.–129. un 131. punktu)

5.        Dalībvalstis – Pienākumi – Tādu tiesību aizsardzības līdzekļu paredzēšana, kas ļautu nodrošināt efektīvu tiesību aizsardzību tiesā – Tiesnešu neatkarības principa ievērošana – Pārsūdzības, kas vērstas pret Valsts tiesu padomes lēmumiem par priekšlikuma iesniegšanu noteiktu kandidātu iecelšanai Augstākās tiesas tiesnešu amatos – Valsts tiesiskais regulējums, kurā ir noteikts izbeigt tiesvedību pirms sprieduma taisīšanas – Jebkādas iespējas nākotnē iesniegt šādu pārsūdzību atcelšana – Pārkāpums, ja attiecīgajām personām rodas pamatotas šaubas – Pārbaude iesniedzējtiesā

(LES 19. panta 1. punkta otrā daļa; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants)

(skat. 136., 138., 139. un 150. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

6.        Dalībvalstis – Pienākumi – Valsts tiesu kompetence uzdot jautājumus Tiesai – Pienākums lojāli sadarboties – Pārākums – Valsts tiesiskais regulējums, kas liedz valsts tiesai uzturēt Tiesā iesniegtu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu – Valsts tiesiskais regulējums, ar kuru tiek izslēgta jebkāda iespēja nākotnē atkārtoti iesniegt līdzīgus lūgumus – Nepieļaujamība – Valsts tiesas pienākumi un pilnvaras – Pienākums nepiemērot Savienības tiesībām neatbilstošu valsts tiesību normu – Iesniedzējtiesas pienākums turpināt izskatīt tās jurisdikcijā iepriekš esošos strīdus

(LES 4. panta 3. punkts; LESD 267. pants)

(skat. 140., 141. un 150. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

7.        Dalībvalstis – Pienākumi – Tādu tiesību aizsardzības līdzekļu paredzēšana, kas ļautu nodrošināt efektīvu tiesību aizsardzību tiesā – Tiesnešu neatkarības principa ievērošana – Pārākums – Pārsūdzības, kas vērstas pret Valsts tiesu padomes lēmumiem par priekšlikuma iesniegšanu noteiktu kandidātu iecelšanai Augstākās tiesas tiesnešu amatos – Valsts tiesiskais regulējums, kurā ir noteikts izbeigt tiesvedību pirms sprieduma taisīšanas – Jebkādas iespējas nākotnē iesniegt šādu pārsūdzību atcelšana – Nepieļaujamība – Valsts tiesas pienākumi un pilnvaras – Pienākums nepiemērot Savienības tiesībām neatbilstošu valsts tiesību normu – Iesniedzējtiesas pienākums turpināt izskatīt tās jurisdikcijā iepriekš esošos strīdus

(LES 19. panta 1. punkta otrā  daļa; LESD 267. pants; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants)

(skat. 142.–146. un 148.–150. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

8.        Dalībvalstis – Pienākumi – Tādu tiesību aizsardzības līdzekļu paredzēšana, kas ļautu nodrošināt efektīvu tiesību aizsardzību tiesā – Tiesnešu neatkarības principa ievērošana – Pārsūdzības, kas vērstas pret Valsts tiesu padomes lēmumiem par priekšlikuma iesniegšanu noteiktu kandidātu iecelšanai Augstākās tiesas tiesnešu amatos – Lēmumi, kas kļūst galīgi attiecībā uz izvirzītajiem kandidātiem – Valsts tiesiskais regulējums, kas liedz prasītājiem izvirzīt pamatu par to, ka tika nepareizi izvērtēts, vai kandidāti atbilst kritērijiem, kuri ņemti vērā, pieņemot šos lēmumus – Pārkāpums, ja attiecīgajām personām rodas pamatotas šaubas – Pārbaude iesniedzējtiesā

(LES 19. panta 1. punkta otrā daļa; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants)

(skat. 156., 157., 165. un 167. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)

9.        Dalībvalstis – Pienākumi – Tādu tiesību aizsardzības līdzekļu paredzēšana, kas ļautu nodrošināt efektīvu tiesību aizsardzību tiesā – Tiesnešu neatkarības principa ievērošana – Pārākums – Pārsūdzības, kas vērstas pret Valsts tiesu padomes lēmumiem par priekšlikuma iesniegšanu noteiktu kandidātu iecelšanai Augstākās tiesas tiesnešu amatos – Lēmumi, kas kļūst galīgi attiecībā uz izvirzītajiem kandidātiem – Valsts tiesiskais regulējums, kas liedz prasītājiem izvirzīt pamatu par to, ka tika nepareizi izvērtēts, vai kandidāti atbilst kritērijiem, kuri ņemti vērā, pieņemot šos lēmumus – Nepieļaujamība – Valsts tiesas pienākumi un pilnvaras – Pienākums nepiemērot Savienības tiesībām neatbilstošu valsts tiesību normu – Iesniedzējtiesas pienākums turpināt pildīt savu kompetenci, piemērojot agrāk spēkā esošās valsts tiesību normas

(LES 19. panta 1. punkta otrā daļa; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants)

(skat. 166. un 167. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)

Rezumējums

Polijas Likuma par Valsts tiesu padomi secīgie grozījumi, ar kuriem tika atcelta efektīva pārbaude tiesā attiecībā uz šīs padomes lēmumiem, kuros Republikas prezidentam tiek virzīti kandidāti uz Augstākās tiesas tiesnešu amatiem, var būt pretrunā Savienības tiesībām.

Pierādīta pārkāpuma gadījumā Savienības tiesību pārākuma princips valsts tiesai uzliek pienākumu nepiemērot šādus grozījumus.

Ar 2018. gada augustā pieņemtām rezolūcijām Krajowa Rada Sądownictwa (Valsts tiesu padome, Polija; turpmāk tekstā – “KRS”) nolēma neiesniegt Polijas Republikas prezidentam priekšlikumus iecelt Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa, Polija) tiesnešu amatā piecas personas (turpmāk tekstā – “prasītāji”) un izvirzīt šiem amatiem citus kandidātus. Prasītāji pārsūdzēja šīs rezolūcijas iesniedzējtiesā, proti, Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa, Polija). Uz šādām pārsūdzībām tolaik attiecās Likums par Valsts tiesu padomi (turpmāk tekstā – “Likums par KRS”) ar grozījumiem, kas izdarīti ar 2018. gada jūlija likumu. Piemērojot šo režīmu, bija paredzēts, pirmkārt, ka tad, ja visi iecelšanas Augstākās tiesas tiesneša amatā procedūras dalībnieki nav apstrīdējuši attiecīgo KRS rezolūciju, šī rezolūcija kļūst galīga attiecībā uz šim amatam izvirzīto kandidātu, un tādēļ Republikas prezidents varēja šo kandidātu iecelt amatā. Turklāt šādas rezolūcijas iespējama atcelšana tāda dalībnieka pārsūdzības rezultātā, kurš nav virzīts iecelšanai amatā, nevar izraisīt tā situācijas jaunu vērtējumu, lai viņu iespējami ieceltu attiecīgajā amatā. Otrkārt, saskaņā ar šo pašu režīmu šāda pārsūdzība nevar tikt balstīta uz pamatu, ka ir nepareizi izvērtēts, vai kandidāti atbilst kritērijiem, kas ņemti vērā, pieņemot lēmumu par priekšlikuma iecelšanai amatā iesniegšanu. Sākotnējā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa, uzskatīdama, ka šādā režīmā praktiski ir izslēgta jebkāda neizvirzītā kandidāta iesniegtās pārsūdzības efektivitāte, nolēma jautāt Tiesai par šī režīma atbilstību Savienības tiesībām.

Pēc šīs sākotnējās vēršanās Tiesā Likums par KRS no jauna tika grozīts 2019. gadā. Atbilstoši šai reformai, pirmkārt, kļuva neiespējami pārsūdzēt KRS lēmumus par kandidātu virzīšanu vai nevirzīšanu iecelšanai tiesnešu amatos Augstākajā tiesā. Otrkārt, ipso jure tika izbeigtas tiesvedības pirms sprieduma taisīšanas par šādām pārsūdzībām, ja tās joprojām bija izskatīšanā, izslēdzot iesniedzējtiesas kompetenci izskatīt šāda veida prasības, kā arī iespēju saņemt atbildi uz Tiesai uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem. Šādos apstākļos iesniedzējtiesa papildu lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu jautāja Tiesai par šā jaunā režīma atbilstību Savienības tiesībām.

Tiesas vērtējums

Pirmām kārtām, Tiesa virspalātas sastāvā vispirms nosprieda, ka gan sadarbības starp valstu tiesām un Tiesu sistēma, kas izveidota LESD 267. pantā, gan lojālas sadarbības princips, kurš paredzēts LES 4. panta 3. punktā, nepieļauj tādus tiesību aktu grozījumus kā iepriekš minētie, kas 2019. gadā izdarīti Polijā, ja tiek atklāts, ka to konkrētās sekas ir tādas, ka Tiesai tiek liegts lemt par tādiem prejudiciālajiem jautājumiem kā tie, ko tai iesniegusi iesniedzējtiesa, un tiek izslēgta jebkāda iespēja valsts tiesai nākotnē atkārtoti iesniegt līdzīgus jautājumus. Tiesa šajā ziņā precizē, ka tieši iesniedzējtiesai, ņemot vērā visus atbilstošos apstākļus un tostarp kontekstu, kādā Polijas likumdevējs ir izdarījis šos grozījumus, ir jāizvērtē, vai tas tā ir šajā lietā.

Turpinājumā Tiesa pauda nostāju, ka arī dalībvalstu pienākumam nodrošināt tiesību aizsardzības līdzekļus, kas ir vajadzīgi, lai jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības, indivīdiem nodrošinātu efektīvu tiesību aizsardzības tiesā ievērošanu atbilstoši LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai, var būt pretrunā šāda paša veida tiesību aktu grozījumi. Tas tā ir, ja ir skaidrs – un arī tas iesniedzējtiesai ir jānovērtē, pamatojoties uz visiem atbilstošajiem elementiem –, ka šie grozījumi var radīt pamatotas šaubas attiecīgajām personām par, pamatojoties uz KRS rezolūcijām, iecelto tiesnešu ārēju neietekmējamību un it īpaši to, vai tos nevar tieši vai netieši ietekmēt likumdošanas vara un izpildvara, un par viņu neitralitāti attiecībā pret izvērtējamām interesēm. Tādējādi šādi grozījumi varētu izraisīt to, ka šie tiesneši nešķiet neatkarīgi vai objektīvi, un tas var apdraudēt paļāvību, kāda tiesai ir jārada indivīdos demokrātiskā un tiesiskā sabiedrībā.

Lai nonāktu pie šāda secinājuma, Tiesa atgādināja, ka no Savienības tiesībām izrietošajām neatkarības un objektivitātes garantijām ir nepieciešams, lai būtu noteikumi, kas reglamentē tiesnešu iecelšanu amatā. Turklāt Tiesa uzsver KRS noteicošo lomu tiesnešu iecelšanas Augstākajā tiesā procedūrā, jo tās pieņemtais priekšlikuma akts ir obligāts nosacījums kandidāta iecelšanai amatā. Tādējādi tam, cik lielā mērā KRS ir neatkarīga no likumdošanas varas un izpildvaras, var būt nozīme, izvērtējot, vai tās atlasītie tiesneši atbildīs neatkarības un objektivitātes prasībām. Turklāt Tiesa norāda, ka eventuālas pārsūdzības iespējas neesamība saistībā ar tiesnešu iecelšanas amatā valsts augstākajā tiesā procedūru var izrādīties problemātiska, ja visi atbilstošie kontekstuālie elementi, kas raksturīgi šādai procedūrai attiecīgajā dalībvalstī, var radīt attiecīgajām personām sistēmiska rakstura šaubas par šādu procedūru rezultātā iecelto tiesnešu neatkarību un objektivitāti. Šajā ziņā Tiesa precizēja, ka tad, ja iesniedzējtiesai, pamatojoties uz visiem atbilstošajiem apstākļiem, ko tā ir minējusi lēmumā lūgt prejudiciālu nolēmumu, un it īpaši uz tiesību aktu grozījumiem, kas nesen ietekmējuši KRS locekļu iecelšanas procedūru, būtu jāsecina, ka KRS nepiedāvā pietiekamas neatkarības garantijas, pārsūdzības tiesā iespējas esamība neizraudzītajiem kandidātiem būtu nepieciešama, lai palīdzētu pasargāt attiecīgo tiesnešu iecelšanas procedūru no tiešas vai netiešas ietekmes un lai galu galā novērstu iepriekš minēto šaubu rašanos.

Visbeidzot Tiesa nosprieda – ja iesniedzējtiesa secinātu, ka tiesību aktu grozījumi 2019. gadā ir izdarīti, pārkāpjot Savienības tiesības, Savienības tiesību pārākuma princips paredz iesniedzējtiesai pienākumu nepiemērot šos grozījumus neatkarīgi no tā, vai tiem ir likumiska vai konstitucionāla izcelsme, un turpināt īstenot savu agrāko kompetenci izskatīt tajā pirms šo grozījumu veikšanas ierosinātās lietas.

Otrām kārtām, Tiesa uzskata, ka LES 19. panta 1. punkta otrā daļa nepieļauj tādus tiesību aktu grozījumus kā iepriekš minētie, kas izdarīti Polijā 2018. gadā, ja izrādās, ka šie grozījumi var radīt pamatotas šaubas attiecīgajām personām par šādi iecelto tiesnešu ārēju neietekmējamību un par viņu neitralitāti attiecībā pret izvērtējamām interesēm un tādējādi var izraisīt to, ka šie tiesneši nešķiet neatkarīgi vai objektīvi, un tas var apdraudēt paļāvību, kāda tiesai ir jārada indivīdos demokrātiskā un tiesiskā sabiedrībā.

Galu galā tieši iesniedzējtiesai ir jālemj par to, vai tas tā ir šajā lietā. Attiecībā uz apsvērumiem, kas šajā ziņā iesniedzējtiesai būtu jāņem vērā, Tiesa uzsvēra, ka valsts tiesību normas par pārsūdzības iespēju saistībā ar tiesnešu iecelšanas amatā valsts augstākajā tiesā procedūru dažos gadījumos var izrādīties problemātiskas no to prasību aspekta, kas izriet no Savienības tiesību normām, ja ar tām tiek mazināta līdz šim pastāvošo šāda veida pārsūdzību efektivitāte. Tomēr Tiesa norāda, pirmkārt, ka pēc 2018. gada tiesību aktu grozījumiem attiecīgās pārsūdzības faktiski ir zaudējušas jebkādu efektivitāti un tagad tiek piedāvāta tikai šķietama pārsūdzība. Otrkārt, tā uzsvēra, ka šajā lietā ir jāņem vērā arī kontekstuālie elementi, kas saistīti ar visām citām reformām, kuras nesen skārušas Augstāko tiesu un KRS. Šajā ziņā tā papildus iepriekš minētajām šaubām par KRS neatkarību norāda apstākli, ka 2018. gada tiesību aktu grozījumi tika izdarīti īsi pirms tam, kad KRS jaunajā sastāvā tika aicināta lemt par tādu personu kandidatūrām kā prasītāju kandidatūras, kas iesniegtas, lai aizpildītu daudzās Augstākās tiesas tiesnešu amata vietas, kuras izsludinātas par vakantām vai radītas no jauna tādēļ, ka stājās spēkā dažādi Likuma par Augstāko tiesu grozījumi.

Visbeidzot Tiesa precizē – ja iesniedzējtiesa secinātu, ka ar 2018. gada tiesību aktu grozījumiem tiek pārkāptas Savienības tiesības, tai atbilstoši Savienības tiesību pārākuma principam ir noteikts pienākums nepiemērot šos grozījumus, tā vietā piemērojot agrāk spēkā esošās valsts tiesību normas, pašai īstenojot šajās pēdējās minētajās tiesību normās paredzēto pārbaudi tiesā.