VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (apelācijas palāta)
2013. gada 14. novembrī
Lieta T‑455/11 P
Eiropas Policijas birojs (Eiropols)
pret
Andreas Kalmár
Apelācija – Civildienests – Eiropola personāls – Uz noteiktu laiku noslēgts darba līgums – Atlaišana – Pienākums norādīt pamatojumu – Tiesības uz aizstāvību – Finansiāla kompensācija
Priekšmets Apelācijas sūdzība par Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (otrā palāta) 2011. gada 26. maija spriedumu lietā F‑83/09 Kalmár/Eiropols, kurā lūgts šo spriedumu daļēji atcelt
Nolēmums Apelācijas sūdzību noraidīt. Eiropas Policijas birojs (Eiropols) sedz savus, kā arī atlīdzina Andreas Kalmár tiesāšanās izdevumus šajā instancē.
Kopsavilkums
1. Apelācija – Pamati – Aizlieguma lemt “ultra petita” pārkāpums – Prasītāja izvirzīto pamatu pārkvalificēšana Civildienesta tiesā – Tiesību uz aizstāvību pārkāpums – Nepamatoti pamati
2. Ierēdņi – Eiropola darbinieki – Lēmums, kas ietekmē darbinieka administratīvo statusu – Uz noteiktu laiku noslēgta darba līguma izbeigšana pirms termiņa – Administrācijas rīcības brīvība – Ierobežojumi – Pārbaude tiesā
(Eiropola Civildienesta noteikumu 94. panta 1. punkta b) apakšpunkts)
3. Ierēdņu celta prasība – Nelabvēlīgs akts – Tiešs lēmums, ar ko noraidīta sūdzība – Juridiskā kvalifikācija – Atbilstība
(Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants)
4. Apelācija – Pamati – Kļūdains faktu vērtējums – Nepieņemamība – Faktu vērtējuma pārbaude Vispārējā tiesā – Izslēgšana, izņemot sagrozīšanas gadījumu
(LESD 257. pants; Tiesas statūtu I pielikuma 11. panta 1. punkts)
5. Apelācija – Pamati – Norādītās kļūdas tiesību piemērošanā neidentificēšana – Nepieņemamība
(LESD 257. pants; Tiesas statūtu I pielikuma 11. panta 1. punkts; Vispārējās tiesas Reglamenta 138. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunkts)
6. Apelācija – Pamati – Nepietiekams pamatojums – Pienākuma norādīt pamatojumu apjoms
(Tiesas statūtu 36. pants un I pielikuma 7. panta 1. punkts)
1. Skat. nolēmuma tekstu.
(skat. 26.–29. punktu)
2. Lai gan administrācijai ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz lēmumu par uz noteiktu laiku noslēgta darba līguma izbeigšanu pirms termiņa, ar Savienības tiesību sistēmu piešķirto garantiju ievērošanas pārraudzībai administratīvajos procesos ir būtiska nozīme. Šīs garantijas ietver it īpaši kompetentās iestādes pienākumu uzmanīgi un objektīvi izvērtēt visus izskatāmās lietas atbilstošos apstākļus.
(skat. 33. punktu)
Atsauce
Vispārējā tiesa: 2009. gada 8. septembris, T‑404/06 P EIF/Landgren, Krājums, II‑2841. lpp., 163. punkts un tajā minētā judikatūra.
3. Prasījumu par sūdzības noraidīšanu rezultātā tiesā tiek apstrīdēts pats akts, par kuru ir iesniegta sūdzība, un tiem kā tādiem nav patstāvīga satura. Ja lēmumā, ar ko noraidīta sūdzība, ir sniegti pret ierēdni galu galā atzīto iebildumu precizējumi, iebildumiem pret šo personu ir konkrēti jāizriet no sākotnējiem lēmumiem, skatot tos kopā ar sūdzības noraidījumu.
Jautājums par to, vai lēmums, ar ko ir noraidīta sūdzība, ir uzskatāms par nelabvēlīgu lēmumu, ir atbilstošs tikai gadījumā, ja prasība par sākotnējiem lēmumiem ir noraidīta kā novēlota. Šādā gadījumā lēmuma, ar ko noraidīta sūdzība, kvalificēšanas rezultātā var atsākt skaitīt termiņu prasības celšanai.
(skat. 41. un 42. punktu)
Atsauces
Vispārējā tiesa: 2002. gada 12. decembris, T‑338/00 un T‑376/00 Morello/Komisija, Recueil FP, I‑A‑301. un II‑1457. lpp., 34. un 35. punkts; 2004. gada 10. jūnijs, T‑258/01 Eveillard/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑167. un II‑747. lpp., 31. punkts; 2004. gada 14. oktobris, T‑389/02 Sandini/Tiesa, Krājums‑CDL, I‑A‑295. un II‑1339. lpp., 49. lpp.; 2006. gada 6. aprīlis, T‑309/03 Camós Grau/Komisija, Krājums, II‑1173. lpp., 43. punkts un tajā minētā judikatūra.
4. Tikai tiesas, kas izskata lietu pirmajā instancē, kompetencē ir, pirmkārt, konstatēt faktus, izņemot gadījumu, kad šo konstatējumu neprecizitāte pēc būtības izriet no šai tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem, un, otrkārt, izvērtēt šos faktus. Līdz ar to pirmās instances tiesas veiktais faktu novērtējums, izņemot šajā tiesā iesniegto pierādījumu sagrozīšanas gadījumu, nav tiesību jautājums, kas kā tāds ir pakļauts Vispārējās tiesas pārbaudei. Šādai sagrozīšanai acīmredzami ir jāizriet no lietas materiāliem tādējādi, ka nav nepieciešams no jauna izvērtēt faktus un pierādījumus.
Nepieļaujot faktu sagrozīšanu, Civildienesta tiesa var nospriest, ka iestāde, pieņemot lēmumu par atlaišanu, nav veikusi pilnīgu un detalizētu atbilstošo un vērā ņemamo faktu pārbaudi, ja tā ir atsaukusies uz kādu konkrētu negatīvu ierēdņa rīcības aspektu pagātnē un tā nav atsaukusies uz personas lietā minētajiem pozitīvajiem aspektiem.
(skat. 64. un 66. punktu)
Atsauce
Vispārējā tiesa: 2008. gada 8. septembris, T‑222/07 P Kerstens/Komisija, Krājums‑CDL, I‑B‑1‑37. un II‑B‑1‑267. lpp., 60.–62. punkts un tajos minētā judikatūra.
5. Skat. nolēmuma tekstu.
(skat. 75. punktu)
Atsauce
Vispārējā tiesa: EIF/Landgren, minēts iepriekš, 140. punkts.
6. Saskaņā ar Tiesas statūtu 36. pantu un minēto statūtu I pielikuma 7. panta 1. punktu Civildienesta tiesas pienākums nolēmumos norādīt pamatojumu nozīmē, ka tai savi nolēmumi ir jāpamato, lai ļautu ieinteresētajām personām uzzināt iemeslus, kuru dēļ Civildienesta tiesa nav pieņēmusi to argumentus, un ļautu Vispārējai tiesai gūt pietiekamu informāciju savas tiesas pārbaudes veikšanai.
(skat. 76. punktu)
Atsauce
Tiesa: 2009. gada 16. jūlijs, C‑440/07 P Komisija/Schneider Electric, Krājums, I‑6413. lpp., 135. punkts un tajā minētā judikatūra.