VISPĀRĒJĀS TIESAS RĪKOJUMS (sestā palāta)
2014. gada 20. martā (*)
Prasība par zaudējumu atlīdzību – Eiropas Parlamenta locekļi – Pilnvaru pārbaude – Parlamenta lēmums, ar kuru Eiropas Parlamenta deputāta mandāts tiek atzīts par spēkā neesošu – Parlamenta lēmuma atcelšana ar Tiesas spriedumu – Prasība, kas daļēji ir acīmredzami nepieņemama un daļēji acīmredzami juridiski nepamatota
Lieta T‑43/13
Beniamino Donnici, ar dzīvesvietu Kastrolibero [Castrolibero] (Itālija), ko pārstāv V. Vallefuoco un J.‑M. Van Gyseghem, advokāti,
prasītājs,
pret
Eiropas Parlamentu, ko pārstāv N. Lorenz un S. Seyr, pārstāvji,
atbildētājs,
par prasību par zaudējumu atlīdzību, lai saņemtu tāda kaitējuma atlīdzināšanu, kas prasītājam iespējami nodarīts ar Parlamenta 2007. gada 24. maija lēmuma par viņa pilnvaru pārbaudi pieņemšanu, kurš tika atcelts ar Tiesas 2009. gada 30. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās C‑393/07 un C‑9/08 Itālija un Donnici/Parlaments (Krājums, I‑3679. lpp.).
VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Frimods Nilsens [S. Frimodt Nielsen] (referents), tiesneši F. Deuss [F. Dehousse] un E. Kolinss [A. Collins],
sekretārs E. Kulons [E. Coulon],
izdod šo rīkojumu.
Rīkojums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Eiropas Parlamenta locekļu vēlēšanu laikā, kas norisinājās 2004. gada 12. un 13. jūnijā, prasītājs Beniamino Donnici kandidēja kopējā sarakstā “Società Civile – Di Pietro Occhetto”. Šis saraksts ieguva divas vietas, vienu Itālijas dienvidu vēlēšanu apgabalā un otru – Itālijas ziemeļrietumu vēlēšanu apgabalā. Antonio Di Pietro, kurš bija izvirzījies augšgalā abos šajos vēlēšanu apgabalos, izvēlējās Dienviditālijas vēlēšanu apgabalu.
2 Achille Occhetto, ņemot vērā saņemto balsu skaitu abos šajos vēlēšanu apgabalos, bija ierindojies vēlēšanu sarakstu otrajā pozīcijā, apsteidzot B. Donnici Dienviditālijas vēlēšanu apgabalā un Giulietto Chiesa – Itālijas ziemeļrietumu vēlēšanu apgabalā. Tā kā A. Di Pietro izvēlējās Itālijas dienvidu vēlēšanu apgabala vietu, A. Occhetto bija jātiek pasludinātam par ievēlētu Itālijas ziemeļrietumu vēlēšanu apgabalā. Tomēr ar 2004. gada 6. jūlija paziņojumu, kas nākamajā dienā tika saņemts Ufficio elettorale nazionale per il Parlamento europeo presso la Corte di cassazione (Valsts vēlēšanu birojs Eiropas Parlamentam Kasācijas tiesā, turpmāk tekstā – “Itālijas vēlēšanu birojs”), A. Occhetto, kam bija deputāta mandāts Itālijas Republikas Senātā, atteicās no mandāta Eiropas Parlamentā abos šajos vēlēšanu apgabalos.
3 Šī atteikuma rezultātā Itālijas vēlēšanu birojs 2004. gada 18. jūlijā par ievēlētiem pasludināja G. Chiesa Itālijas ziemeļrietumu vēlēšanu apgabalā, kā arī A. Di Pietro Dienviditālijas vēlēšanu apgabalā un 2004. gada 12. novembrī paziņoja, ka prasītājs ir pirmais A. Di Pietro aizstājēju sarakstā Dienviditālijas vēlēšanu apgabalā, bet A. Occhetto, kurš bija atteicies, šajā sarakstā vairs nebija iekļauts.
4 Parlamenta vēlēšanu laikā Itālijā 2006. gada 9. un 10. aprīlī A. Di Pietro tika ievēlēts Itālijas Republikas Parlamentā un deva priekšroku deputāta mandātam valsts līmenī, sākot no 2006. gada 28. aprīļa. Tā kā šis amats saskaņā ar 7. panta 2. punktu Aktā par Eiropas Parlamenta pārstāvju ievēlēšanu vispārējās tiešās vēlēšanās, kurš pievienots Padomes 1976. gada 20. septembra Lēmumam 76/787/EOTK, EEK, Euratom (OV L 278, 1. lpp.) un grozīts un pārnumurēts ar Padomes 2002. gada 25. jūnija un 2002. gada 23. septembra Lēmumu 2002/772/EK, Euratom (OV L 283, 1. lpp.), nav savienojams ar Eiropas Parlamenta locekļa statusu, Parlaments konstatēja, ka attiecīgā vieta ir brīva.
5 Ar Itālijas vēlēšanu birojam adresētu 2006. gada 27. aprīļa paziņojumu A. Occhetto, kas arī kandidēja vēlēšanās valstī, bet netika atkārtoti ievēlēts, atsauca savu 2004. gada 6. jūlija atteikšanos un pieteicās ieņemt vietu, kas bija atbrīvojusies pēc A. Di Pietro izdarītās izvēles ieņemt vietu Itālijas Republikas Parlamentā.
6 Šī paziņojuma rezultātā Itālijas vēlēšanu birojs 2006. gada 8. maijā apstiprināja A. Occhetto ievēlēšanu Eiropas Parlamentā un tajā pašā datumā Eiropas Parlamentam paziņoja viņa kā A. Di Pietro aizstājēja vārdu.
7 Ar 2006. gada 21. jūlija spriedumu Tribunale amministrativo regionale del Lazio (Lacio Administratīvā tiesa, Itālija) prasītāja celto prasību atcelt tiesību aktu, kas vērsta pret šo paziņojumu, noraidīja kā nepamatotu.
8 Prasītājs arī Eiropas Parlamentā apstrīdēja paziņojumu par A. Occhetto iecelšanu par Eiropas Parlamenta deputātu A. Di Pietro vietā. Šo sūdzību 2006. gada 21. jūnija sēdē izvērtēja Eiropas Parlamenta Juridisko lietu komisija. Atzinusi, ka šī sūdzība saskaņā ar 12. pantu Aktā par Eiropas Parlamenta pārstāvju ievēlēšanu vispārējās tiešās vēlēšanās, kurš pievienots Lēmumam 76/787 un ir grozīts un pārnumurēts, nav pieņemama, jo tā esot pamatota ar 1979. gada 24. janvāra legge n. 18, Elezione dei membri del Parlamento europeo spettanti all’Italia (Likums Nr. 18 par Itālijas pārstāvju Eiropas Parlamentā vēlēšanām, 1979. gada 30. janvāra GURI Nr. 29, 947. lpp.), minētā Juridisko lietu komisija vienbalsīgi piedāvāja apstiprināt A. Occhetto deputāta mandātu. 2006. gada 3. jūlijā Eiropas Parlaments ratificēja A. Occhetto mandātu.
9 Ar 2006. gada 6. decembra spriedumu Consiglio di Stato (Augstākā administratīvā tiesa, Itālija) apmierināja prasītāja apelācijas sūdzību par Tribunale amministrativo regionale del Lazio spriedumu, atceļot A. Occhetto apstiprināšanu par Eiropas Parlamenta locekli, ko 2006. gada 8. maijā bija veicis Itālijas vēlēšanu birojs.
10 Ar Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa, Itālija) 2007. gada 26. marta spriedumu, kurā A. Occhetto prasība tika atzīta par nepieņemamu formas trūkumu dēļ, Consiglio di Stato spriedums ieguva res judicata spēku.
11 2007. gada 29. martā Itālijas vēlēšanu birojs pieņēma zināšanai Consiglio di Stato spriedumu un atzina prasītāju par Eiropas Parlamenta locekli, kas ievēlēts no Dienviditālijas vēlēšanu apgabala, līdz ar to atsaucot A. Occhetto mandātu. Šis paziņojums tika darīts zināms Eiropas Parlamentam, kurš to pieņēma zināšanai mutvārdu procedūrā plenārsēdes laikā 2007. gada 23. aprīlī, un saskaņā ar to prasītājs ieņem vietu Parlamentā, taču tikai pagaidām un ar nosacījumu, ka Parlaments vēlāk pieņems lēmumu par viņa pilnvaru pārbaudi.
12 Tostarp ar 2007. gada 5. aprīļa vēstuli A. Occhetto iesniedza sūdzību un lūdza Eiropas Parlamentu apstiprināt viņa mandātu, kā arī anulēt prasītāja mandātu. Šīs sūdzības rezultātā Parlaments prasītāja mandātu lūdza izvērtēt Juridisko lietu komisijai.
13 Ar Eiropas Parlamenta 2007. gada 24. maija lēmumu par prasītāja pilnvaru pārbaudi (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) prasītāja mandāts tika atzīts par spēkā neesošu un tika apstiprināta A. Occhetto mandāta spēkā esamība.
14 Apstrīdētais lēmums prasītājam tika paziņots 2007. gada 29. maijā.
15 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2007. gada 22. jūnijā, prasītājs cēla prasību atcelt apstrīdēto lēmumu.
16 Prasītājs iesniedza arī lūgumu apturēt apstrīdētā lēmuma piemērošanu. Pagaidu noregulējuma tiesnesis šo lūgumu apmierināja ar 2007. gada 15. novembra rīkojumu lietā T‑215/07 R Donnici/Parlaments (Krājums, II‑4673. lpp.) un nolēma apturēt apstrīdētā lēmuma piemērošanu. Prasītājs tad atkal varēja ieņemt vietu Eiropas Parlamentā.
17 Ar prasības pieteikumu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2007. gada 9. augustā un reģistrēts ar numuru C‑393/07, Itālijas Republika iesniedza prasību atcelt apstrīdēto lēmumu.
18 Ar 2007. gada 13. decembra rīkojumu lietā T‑215/07 Donnici/Parlaments (Krājums, II‑5239. lpp.) Vispārējā tiesa atteicās izskatīt lietu T‑215/07 par labu Tiesai, lai tā varētu lemt lietā par tiesību akta atcelšanu. Tā Tiesā tika reģistrēta ar numuru C‑9/08.
19 Ar 2009. gada 30. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās C‑393/07 un C‑9/08 Itālija un Donnici/Parlaments (Krājums, I‑3679. lpp.) Tiesa atcēla apstrīdēto lēmumu.
20 Ar 2010. gada 6. jūlija vēstuli prasītājs vērsās Eiropas Parlamentā ar lūgumu atlīdzināt zaudējumus, kas viņam radušies saistībā ar apstrīdētā lēmuma pieņemšanu.
21 Eiropas Parlamenta ģenerālsekretārs atbildēja ar 2010. gada 1. oktobra vēstuli, noraidot prasītāja lūgumu par zaudējumu atlīdzību.
22 Ar 2011. gada 22. jūnija vēstuli prasītājs atbildēja uz Eiropas Parlamenta ģenerālsekretāra 2010. gada 1. oktobra vēstuli, atkārtojot savu lūgumu par zaudējumu atlīdzību un izsakot Parlamentam formālu brīdinājumu. Viņš no Parlamenta nesaņēma nekādu atbildi.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
23 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 29. janvārī, prasītājs cēla šo prasību.
24 Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 25. aprīlī, Eiropas Parlaments saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 114. panta 1. punktu izvirzīja iebildi par nepieņemamību. 2013. gada 10. jūnijā prasītājs iesniedza savus apsvērumus par šo iebildi.
25 Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– piespriest Eiropas Parlamentam samaksāt summu EUR 1 720 470 vai mazāku summu, kuru par atbilstošu uzskatīs Vispārējā tiesa;
– piespriest Eiropas Parlamentam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
26 Iebildē par nepieņemamību Eiropas Parlamenta prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā nepieņemamu;
– piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
27 Savos apsvērumos par iebildi par nepieņemamību prasītājs prasa noraidīt iebildi par nepieņemamību un apmierināt prasības pieteikumā izteiktos prasījumus.
Juridiskais pamatojums
Lietas dalībnieku argumenti
28 Eiropas Parlaments norāda, ka prasība ir celta pēc Eiropas Savienības Tiesas statūtu 46. pantā noteiktā piecu gadu termiņa beigām.
29 Prasītājs apstrīd, ka prasību par zaudējumu atlīdzību viņš būtu iesniedzis pēc piecu gadu noilguma termiņa beigām, un lūdz Vispārējo tiesu lemt aizmuguriski un apmierināt tā prasījumus, tā kā, viņaprāt, Eiropas Parlaments iebildi par nepieņemamību iesniedza pēc divu mēnešu termiņa, kurš atbildētājam ir noteikts iebildumu raksta iesniegšanai un kurš ir jāpiemēro iebildes par nepieņemamību iesniegšanai.
30 Prasītājs zaudējumu atlīdzību prasa par četrām zaudējumu daļām: pirmkārt, par to, ka viņš nav saņēmis darba algu, kuru viņam būtu vajadzējis saņemt no 2007. gada 29. marta līdz 15. novembrim, kā arī par šo pašu laikposmu – dažādus pabalstus un iepriekš noteiktus izdevumus, kas saistīti ar deputāta amata izpildi; otrkārt, par iespējas tikt atkārtoti ievēlētam uz jaunu pilnvaru termiņu zaudēšanu; treškārt, par to, ka ar apstrīdēto lēmumu viņam tika liegta iespēja īstenot savas kā Eiropas Parlamenta locekļa politiskās tiesības gandrīz piekto daļu no sava mandāta laika, un, ceturtkārt, par aizlieguma ieņemt deputāta vietu nelabvēlīgo ietekmi uz pensijas tiesībām, ko tas būtu varējis saņemt kā Parlamenta loceklis.
Vispārējās tiesas vērtējums
31 Atbilstoši Reglamenta 114. panta 1. punktam, ja viens lietas dalībnieks to pieprasa, Vispārējā tiesa var lemt par iebildi par nepieņemamību, nelemjot par lietas būtību. Atbilstoši tā paša panta 3. punktam pārējā procesa daļa notiek mutvārdos, ja vien Vispārējā tiesa nelemj citādi.
32 Atbilstoši Reglamenta 111. pantam, ja Vispārējās tiesas kompetencē acīmredzami nav izskatīt attiecīgo prasību vai ja prasība ir acīmredzami nepieņemama vai acīmredzami juridiski nepamatota, Vispārējā tiesa, neveicot tālākas procesuālās darbības, var lemt, izdodot motivētu rīkojumu.
33 Šajā lietā Vispārējā tiesa uzskata, ka lietas materiāli tai ir pietiekami skaidri un ka nav vajadzības uzsākt mutvārdu procesu.
Par iebildes par nepieņemamību iesniegšanas novēloto raksturu
34 Prasītājs apgalvo, ka spriedums ir jāpasludina aizmuguriski un jāapmierina viņa prasījumi, tā kā, viņaprāt, Eiropas Parlaments iebildi par nepieņemamību ir iesniedzis pēc divu mēnešu termiņa beigām, kas noteikts Reglamenta 46. panta 1. punktā iebildumu raksta iesniegšanai un kas ir piemērojams arī iebildes par nepieņemamību iesniegšanai.
35 Izskatāmajā lietā prasības pieteikums tika iesniegts Vispārējās tiesas kancelejā 2013. gada 29. janvārī, tas tika nosūtīts Eiropas Parlamentam 2013. gada 18. februārī un Parlaments to saņēma 2013. gada 19. februārī (skat. iebildes par nepieņemamību B1 pielikumu).
36 Eiropas Parlaments iebildi par nepieņemamību iesniedza 2013. gada 25. aprīlī.
37 Ir zināms, ka termiņš iebildumu raksta iesniegšanai ir divi mēneši.
38 Šis termiņš ir atbildētājai iestādei atvēlētais termiņš, lai vai nu atbildētu pēc būtības, iesniedzot iebildumu rakstu, vai izvirzītu prasības nepieņemamību, par to iesniedzot iebildi saskaņā ar Reglamenta 114. panta 1. punktu.
39 Tātad ir pamats uzskatīt, ka termiņš iebildes par nepieņemamību iesniegšanai arī ir divi mēneši.
40 Tomēr saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 102. panta 2. punktu “procesuālos termiņus pagarina, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu, par fiksētu desmit dienu termiņu”.
41 Turklāt judikatūrā ir noteikts, ka Reglamenta 46. panta 1. punktā noteikto termiņu iebildumu raksta iesniegšanai sāk skaitīt no dienas, kad atbildētājs ir saņēmis prasības pieteikumu (Vispārējās tiesas 1992. gada 14. decembra rīkojums lietā T‑47/92 Lenz/Komisija, Recueil, II‑2523. lpp., 34. punkts).
42 Ir pamats uzskatīt, ka šī judikatūra ir piemērojama arī iebildes par nepieņemamību iesniegšanas termiņam.
43 Šajā lietā termiņš tātad beidzās 2013. gada 29. aprīlī.
44 Tā kā Eiropas Parlaments iebildi par nepieņemamību iesniedza 2013. gada 25. aprīlī, tā tādējādi netika iesniegta pēc termiņa beigām.
45 Līdz ar to ir jānoraida prasītāja prasība Vispārējai tiesai lemt aizmuguriski.
Par noilgumu
46 Atbilstoši Tiesas statūtu 46. pantam lietu pret Eiropas Savienību saistībā ar ārpuslīgumisko atbildību nevar ierosināt, ja pagājuši pieci gadi pēc notikuma, kas ļāvis lietu ierosināt.
47 Tādējādi noilguma termiņš ir ticis noteikts, galvenokārt ņemot vērā laiku, kas eventuāli cietušajai pusei nepieciešams, lai iegūtu piemērotu informāciju iespējamās prasības celšanai un pārbaudītu faktus, uz kuriem varētu atsaukties šādas prasības pamatošanai (skat. 2012. gada 8. novembra spriedumu lietā C‑469/11 P Evropaïki Dynamiki/Komisija, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).
48 Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai šo termiņu sāk skaitīt, ja ir izpildīti nosacījumi, kādiem ir pakļauts pienākums atlīdzināt zaudējumus, un tostarp tad, ja ir radušies atlīdzināmie zaudējumi (skat. spriedumu lietā Evropaïki Dynamiki/Komisija, minēts iepriekš 47. punktā, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).
49 Nenoliedzami, Tiesas statūtu 46. pants ir jāinterpretē tādā nozīmē, lai termiņa noilgums nebūtu izmantojams kā pamatojums pret tādas personas prasību, kas cietusi zaudējumus, ja šī persona tikai ar novēlošanos uzzinājusi par šī zaudējuma cēloni un tāpēc tai nav bijis pienācīgi ilgs laiks, lai pirms noilguma termiņa iestāšanās iesniegtu prasības pieteikumu vai lūgumu (skat. spriedumu lietā Evropaïki Dynamiki/Komisija, minēts iepriekš 47. punktā, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).
50 Tomēr nosacījumus, kuriem ir pakļauts LESD 340. panta otrajā daļā noteiktais pienākums atlīdzināt zaudējumus, un attiecīgi noteikumus par noilgumu, kas reglamentē prasības par minēto zaudējumu atlīdzību, var pamatot tikai un vienīgi ar objektīviem kritērijiem (skat. spriedumu lietā Evropaïki Dynamiki/Komisija, minēts iepriekš 47. punktā, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).
51 Precīza un detalizēta lietas faktu zināšana nav to nosacījumu skaitā, kas jāizpilda, lai sāktu skaitīt noilguma termiņu. Tāpat, nosakot prasības par Savienības ārpuslīgumisko atbildību noilguma termiņa sākuma brīdi, nevar tikt ņemts vērā zaudējumus cietušās personas subjektīvais vērtējums par zaudējumu īstumu (skat. spriedumu lietā Evropaïki Dynamiki/Komisija, minēts iepriekš 47. punktā, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).
52 Strīdos, kas radušies saistībā ar individuāliem aktiem, noilguma termiņu sāk skaitīt no brīža, kad lēmums ir radījis sekas tā adresātiem (skat. spriedumu lietā Evropaïki Dynamiki/Komisija, minēts iepriekš 47. punktā, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).
53 Izskatāmajā lietā prasītāja prasība par zaudējumu atlīdzību ir pamatota ar apstrīdēto lēmumu, ar kuru Eiropas Parlaments atzina prasītāja mandātu par spēkā neesošu un apstiprināja A. Occhetto mandātu.
54 Tādējādi Eiropas Parlamenta lēmums ir radījis zaudējumus, kuri izraisa Savienības ārpuslīgumisko atbildību, kā to turklāt pats prasītājs apgalvo sava prasības pieteikuma 40. punktā.
55 Apstrīdētā lēmuma zaudējumus izraisošās sekas attiecībā uz prasītāju tātad ir radušās no brīža, kad Eiropas Parlaments tam paziņoja apstrīdēto lēmumu.
56 Šajā kontekstā nav nozīmes tam, ka apstrīdētais lēmums tika atcelts ar iepriekš 19. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Itālija un Donnici/Parlaments. No pastāvīgās judikatūras izriet, ka, lai sāktu ritēt noilguma termiņš, nav nozīmes tam, ka Savienības prettiesiskā rīcība tika konstatēta tiesas nolēmumā (skat. spriedumu lietā Evropaïki Dynamiki/Komisija, minēts iepriekš 47. punktā, 42. punkts un tajā minētā judikatūra). Pamatojums, kuru prasītājs balsta uz Tiesas 1982. gada 27. janvāra spriedumiem apvienotajās lietās 256/80, 257/80, 265/80, 267/80 un 5/81 Birra Wührer u.c./Padome un Komisija (Recueil, 85. lpp.) un lietā 51/81 De Franceschi/Padome un Komisija (Recueil, 117. lpp.) un Vispārējās tiesas 2007. gada 27. septembra spriedumu apvienotajās lietās T‑8/95 un T‑9/95 Pelle un Konrad/Padome un Komisija (Recueil, II‑4117. lpp.), saskaņā ar kuru noilguma termiņš sāk ritēt no dienas, kad Tiesa attiecīgo tiesību aktu atzīst par prettiesisku, ir balstīts uz minēto spriedumu kļūdainu interpretāciju un līdz ar to ir jānoraida.
57 Ir zināms, ka saskaņā ar Tiesas statūtu 46. pantu noilguma termiņš var tikt pārtraukts, ja kompetentajai iestādei tiek iepriekš iesniegts attiecīgs lūgums. Tomēr šādā gadījumā noilguma pārtraukums tiek piešķirts tikai tad, ja LESD 263. pantā vai LESD 265. pantā noteiktajā termiņā tiek ierosināta lieta.
58 Taču izskatāmajā gadījumā pēc prasītāja Eiropas Parlamentam adresētajām 2010. gada 6. jūlija un 2011. gada 22. jūnija vēstulēm prasība netika celta LESD 263. pantā vai LESD 265. pantā noteiktajā termiņā. Tātad minētajām vēstulēm nav ietekmes uz piecu gadu noilguma termiņu, kas paredzēts Tiesas statūtu 46. pantā.
59 Tomēr ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru zaudējumi tiek uzskatīti par turpinātiem tādēļ, ka to apmērs palielinās proporcionāli pagājušo dienu skaitam (Tiesas 2013. gada 28. februāra spriedums lietā C‑460/09 P Inalca un Cremonini/Komisija (80. punkts).
60 Turpinātu zaudējumu gadījumā Tiesas statūtu 46. pantā paredzētais noilgums atkarībā no datuma, kurā veikta darbība, kas to pārtrauc, attiecas uz periodu, kas ir senāks par pieciem gadiem pirms šī datuma, neskarot iespējamās tiesības, kas radušās vēlākā periodā (Vispārējās tiesas 2005. gada 14. decembra rīkojums lietā T‑369/03 Arizona Chemical u.c./Komisija, Krājums, II‑5839. lpp., 116. punkts, un 2008. gada 10. aprīļa rīkojums lietā T‑336/06 2K‑Teint u.c./Komisija un EIB, Krājumā nav publicēts, 106. punkts).
61 Līdz ar to ir jāizskata dažādie zaudējumu veidi, kuru atlīdzību prasītājs prasa.
62 Pirmkārt, prasītājs prasa, lai viņam tiktu samaksāta summa EUR 90 000 apmērā (EUR 12 000 x 7,5 mēneši) kā kompensācija par nesaņemto darba algu no 2007. gada 29. marta līdz 15. novembrim.
63 Prasītājs prasa arī zaudējumu atlīdzību par dažādiem zaudējumiem par to pašu laikposmu no 2007. gada 29. marta līdz 15. novembrim sakarā ar iespēju zaudēšanu, reizinot ar koeficientu 90 %: EUR 45 000 par iepriekš noteiktu lidmašīnas biļešu atlīdzinājumu (EUR 1500 x 4 nedēļas x 7,5 mēneši), EUR 2000 par iepriekš noteiktu atlīdzinājumu par kongresiem un apaļajiem galdiem (EUR 3800 gadā), EUR 43 500 par dienas naudu (EUR 290 x 5 darba dienas x 4 nedēļas x 7,5 mēneši), EUR 112 500 par kompensāciju par deputāta palīga neesamību (EUR 15 000 x 7,5 mēneši) un EUR 30 000 par kompensāciju par iepriekš noteiktiem vispārējiem izdevumiem, proti, kopējo summu EUR 234 300, kas, reizināta ar koeficientu 90 %, veido galīgo summu EUR 210 870.
64 Atbilstoši prasītāja paša apgalvojumiem zaudējumi bija pilnībā radušies 2007. gada 15. novembrī.
65 Līdz ar to noilguma termiņš beidzās 2012. gada 15. novembrī, un šo termiņu nepārtrauca neviena darbība, bet prasības pieteikums tika iesniegts tikai 2013. gada 29. janvārī.
66 Tātad prasībai attiecībā uz pirmo zaudējumu daļu bija iestājies noilgums.
67 Šajā ziņā nav pamata prasītāja argumentam, saskaņā ar kuru 2007. gada 15. novembrī zaudējumi esot bijuši tikai paredzami, bet ne noteikti, un tie esot kļuvuši noteikti tikai pēc tam, kad tika pasludināts spriedums apvienotajās lietās Itālija un Donnici/Parlaments, ar kuru tika atcelts apstrīdētais lēmums.
68 Faktiskie zaudējumi, kurus veidoja zaudētā darba alga un iepriekš noteiktie atlīdzinājumi par izdevumiem, kas saistīti ar šī amata izpildi no 2007. gada 29. marta līdz 15. novembrim, bija pilnībā radušies – un tātad noteikti – 2007. gada 15. novembrī.
69 Turklāt jebkurā gadījumā apstrīdētā lēmuma prettiesiskuma konstatēšana nekādi neietekmē noilguma termiņa sākšanos (skat. iepriekš 56. punktu).
70 Visbeidzot – pakārtoti – jānorāda, ka prasītājs ieņēma deputāta vietu – vai vismaz viņam bija iespēja to darīt – no 2007. gada 23. aprīļa (dienas, kurā Eiropas Parlaments plenārsēdē pieņēma lēmumu par prasītāja iecelšanu par deputātu) līdz 24. maijam (dienai, kurā Parlaments atzina prasītāja mandātu par spēkā neesošu).
71 Otrkārt, prasītājs prasa, lai viņam tiktu piešķirta summa EUR 200 000 apmērā sakarā ar to, ka ar apstrīdēto lēmumu viņam tika liegta iespēja īstenot savas kā Eiropas Parlamenta locekļa politiskās tiesības gandrīz piekto daļu no sava mandāta laika.
72 Vēlreiz nākas konstatēt, ka iespējamie prasītāja ciestie zaudējumi – atbilstoši viņa paša rakstītajam – katrā ziņā bija pilnībā radušies 2007. gada 15. novembrī.
73 Tātad prasībai attiecībā uz otro zaudējumu daļu arī bija iestājies noilgums.
74 Visbeidzot treškārt, prasītājs apgalvo, ka, tā kā viņš nevarēja pildīt savus amata pienākumus septiņus ar pusi mēnešus, viņš nevarēja iegūt pensijas tiesības par visu sava mandāta laiku.
75 Līdz ar to viņš prasa, lai viņam tiktu samaksāta summa EUR 831 600, kas atbilst visai amata atlīdzībai, kuru viņš būtu saņēmis, ja viņš būtu ieguvis savas tiesības piecu mandāta gadu laikā, ko vērtē ex aequo et bono uz 15 gadu pamata.
76 Nākas konstatēt, ka iespējamie prasītāja ciestie zaudējumi – proti, pensijas tiesību zaudēšana par laikposmu no 2007. gada marta līdz novembrim – atbilstoši viņa paša rakstītajam katrā ziņā bija pilnībā radušies 2007. gada 15. novembrī.
77 Tātad prasībai attiecībā uz trešo un pēdējo zaudējumu daļu arī bija iestājies noilgums.
78 Turklāt jānorāda, ka, no vienas puses, tā kā no 2004. gada 12. un 13. jūnija līdz 2007. gada 29. martam prasītājs bija tikai aizstājējs un neieņēma deputāta vietu, viņš nevar apgalvot, ka šajā laikposmā, kurā tas nebija Eiropas Parlamenta loceklis, viņam būtu bijis liegts iegūt pensijas tiesības. No otras puses, ieņemot deputāta vietu no 2007. gada 15. novembra līdz 2009. gada 6. jūnijam, pilnvaru termiņa beigām, prasītājam bija iespēja iegūt pensijas tiesības šajā laikposmā.
79 Līdz ar to ir jāuzskata, ka prasības celšanas dienā prasītāja pret Eiropas Parlamentu celtajai prasībai sakarā ar atbildību attiecībā uz iepriekš izskatītajām trim zaudējumu daļām bija iestājies noilgums.
Par iespējas tikt atkārtoti ievēlētam uz papildu piecu gadu termiņu zaudējumu
80 Prasītājs prasa, lai viņam tiktu piešķirta summa EUR 388 000 apmērā saistībā ar iespējas tikt atkārtoti ievēlētam uz papildu piecu gadu pilnvaru termiņu zaudēšanu, jo faktiski septiņus ar pusi mēnešus viņam tika liegta iespēja ieņemt deputāta vietu un pēc tam viņš bija iesaistīts tiesvedībā, kas ilga vairāk nekā divus gadus. Viņš uzskata, ka šādi viņš tika nošķirts no politiskās dzīves gandrīz piekto daļu no sava mandāta laika un tas viņam liedza ar pilnvērtīgu politisko darbību veidot savu ietekmes tīklu. Viņš uzskata, ka zaudējumi radušies no tā, ka viņš ir zaudējis gan darba algu, kuru būtu saņēmis, ja būtu ievēlēts, gan turpmāku politiskās karjeras attīstību, ko šis mandāts būtu varējis sniegt, gan īpašu ekonomisko vērtību, iegūstot citus augstus amatus iestādēs.
81 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās un tiesību uz zaudējumu atlīdzību izmantošana saskaņā ar EKL 288. panta otro daļu ir atkarīga no tā, vai ir izpildīti visi nosacījumi, kas saistīti ar iestādēm pārmestās rīcības prettiesiskumu, zaudējumu esamību un cēloņsakarības starp šo rīcību un konkrēto kaitējumu esamību (skat. Tiesas 2010. gada 18. marta spriedumu lietā C‑419/08 P Trubowest Handel un Makarov/Padome un Komisija, Krājums, I‑2259. lpp., 40. punkts un tajā minētā judikatūra).
82 Tā kā trīs EKL 288. panta otrajā daļā paredzētie nosacījumi par atbildības iestāšanos ir jāizpilda kumulatīvi, ar to, ka viens no tiem nav izpildīts, pietiek, lai noraidītu prasību par zaudējumu atlīdzību (Tiesas 1999. gada 9. septembra spriedums lietā C‑257/98 P Lucaccioni/Komisija, Recueil, I‑5251. lpp., 14. punkts).
83 Turklāt nepastāv nekāds pienākums iestādes atbildības iestāšanās nosacījumus pārbaudīt konkrētā secībā (šajā ziņā skat. spriedumu lietā Lucaccioni/Komisija, minēts iepriekš 82. punktā, 13. punkts).
84 Uz principiem, kas ir kopīgi dalībvalstu tiesību sistēmām un uz kuriem norādīts EKL 288. panta otrajā daļā, nevar atsaukties, lai pamatotu, ka Savienībai ir pienākums atlīdzināt jebkuru, pat attālu, kaitējumu, ko radījusi tās iestāžu rīcība. Nosacījums, kas ir saistīts ar cēloņsakarību, attiecas uz pietiekami tiešas cēloņsakarības esamību starp iestāžu rīcību un zaudējumiem (šajā ziņā skat. spriedumu lietā Trubowest Handel un Makarov/Padome un Komisija, minēts iepriekš 81. punktā, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).
85 Taču izskatāmajā lietā prasītājs vienīgi apgalvo, ka nav ticis atkārtoti ievēlēts, jo tam tika liegts ieņemt deputāta vietu no 2007. gada 29. marta līdz 15. novembrim, un šis kaitējums tika nodarīts dienā, kad viņš netika atkārtoti ievēlēts; tomēr viņš nekādi nenorāda uz pietiekami tiešas cēloņsakarības esamību starp šiem diviem notikumiem.
86 Turklāt jānorāda, ka prasītājs pat neapgalvo, ka viņš būtu kandidējis Eiropas Parlamenta vēlēšanās un šajā sakarā būtu bijis iekļauts vēlēšanu sarakstā.
87 Tātad ir jāuzskata, ka šajā ziņā prasība ir acīmredzami juridiski nepamatota.
88 Līdz ar to prasība ir pilnībā jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
89 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājam spriedums ir nelabvēlīgs, tam jāpiespriež atlīdzināt ar šo tiesvedību saistītos izdevumus saskaņā ar Eiropas Parlamenta prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta)
izdod rīkojumu:
1) prasību noraidīt;
2) Beniamino Donnici atlīdzina ar šo tiesvedību saistītos tiesāšanās izdevumus.
Luksemburgā 2014. gada 20. martā.
E. Coulon | | S. Frimodt Nielsen |