Lieta T-437/14

Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste

pret

Eiropas Komisiju

ELVGF Garantiju nodaļa – ELGF un ELFLA – No finansējuma izslēgti izdevumi – Integrēta vadības un kontroles sistēma – Samazinājumi un izslēgšanas savstarpējās atbilstības noteikumu neievērošanas gadījumā – Vienotas likmes finanšu korekcija, ko īstenojusi Komisija saskaņā ar šajā jomā pieņemtajām iekšējām pamatnostādnēm – Pierādīšanas pienākums – Regulas (EK) Nr. 73/2009 II pielikuma interpretācija

Kopsavilkums – Vispārējās tiesas (septītā palāta) 2016. gada 28. septembra spriedums

1.      Savienības tiesības – Interpretācija – Metodes – Gramatiska, sistēmiska un teleoloģiska interpretācija

2.      Lauksaimniecība – Kopējā lauksaimniecības politika – Tiešā atbalsta shēmas – Kopīgi noteikumi – Reglamentējošas prasības vadības jomā – Prasības dzīvnieku identifikācijas un reģistrācijas jomā – Piemērojamība

(Padomes Regulas Nr. 21/2004 3.–8. pants un Regulas Nr. 73/2009 4. pants un II pielikums)

3.      Prasība atcelt tiesību aktu – Priekšmets – Lēmums, kas balstīts uz vairākiem pamatojuma pīlāriem, no kuriem ikviens ir pietiekams tā rezolutīvās daļas pamatošanai – Šāda lēmuma atcelšana – Nosacījumi

(LESD 263. pants)

1.      Interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un tiesību aktā, kurā šī norma ir ietverta, izvirzītie mērķi. Šajā ziņā, ja regulas, it īpaši kādas tās tiesību normas, gramatiskā un vēsturiskā interpretācija neļauj precīzi novērtēt tās piemērojamību, attiecīgais tiesiskais regulējums ir interpretējams, pamatojoties gan uz tā mērķi, gan uz tā vispārējo sistēmu.

(sal. ar 59. un 60. punktu)

2.      Attiecībā uz reglamentējošām prasībām vadības jomā, kas lauksaimniekiem, kuri saņem tiešos maksājumus, ir jāievēro saskaņā ar Regulas Nr. 73/2009, ar ko paredz kopējus noteikumus tiešā atbalsta shēmām saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem, 4. pantu, minētās regulas II pielikuma izklāstītajā 8. [likumā noteiktās pārvaldes] prasībā attiecībā uz dzīvnieku identifikāciju un reģistrāciju ir atsauce uz Regulas Nr. 21/2004, ar ko izveido aitu un kazu identifikācijas un reģistrācijas sistēmu, 3., 4. un 5. pantu.

3.      Attiecībā uz nozīmi, kas jāpiešķir ar minēto prasību veiktajai norādei uz Regulas Nr. 21/2004 3.–5. pantu, ir jāuzskata, ka vienīgi elementi, kas minēti 4. un 5. pantā un izklāstīti šīs pašas regulas 3. panta [1. punkta] a) un b) apakšpunktā, ir atzīti par savstarpējās atbilstības prasībām. Šīs interpretācijas loģiku apstiprina raksturiezīmju atšķirības starp, pirmkārt, Regulas Nr. 21/2004 3. panta [1. punkta] a) un b) apakšpunktā uzskaitītajiem elementiem, kas pārņemti minētās regulas 4. un 5. pantā, un, otrkārt, Regulas Nr. 21/2004 3. panta [1. punkta] c) un d) apakšpunktā minētajiem elementiem, kas pārņemti minētās regulas 6.–8. pantā. Proti, pretēji elementiem, kas norādīti Regulas Nr. 21/2004 4. un 5. pantā, minētās regulas 6.–8. pantā paredzētie elementi attiecas uz pienākumiem, kuri galvenokārt ir saistoši vienīgi dalībvalstīm, kas var izskaidrot likumdevēja gribu to ievērošanu nepadarīt par maksājumu nosacījumu par labu lauksaimniekiem. Līdz ar to, lai gan dalībvalstij pilnībā ir saistoša Regula Nr. 21/2004, tostarp tās 5.–8. pants, šo pantu ievērošana, neraugoties uz ar 8. likumā noteiktās pārvaldes prasības izdarīto atsauci uz tās 3. pantu, nevar tikt uzskatīta par tādu, kas paredz nosacījumus maksājumiem, kuri veikti par labu lauksaimniekiem.

(sal. ar 63., 66., 67. un 70. punktu)

4.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 73. punktu)