Apvienotās lietas T‑29/14 un T‑31/14
Telefónica Gestión Integral de Edificios y Servicios, SL, iepriekš – Taetel, SL,
un
Banco Santander, SA, iepriekš – Banco Popular Español, SA,
pret
Eiropas Komisiju
Vispārējās tiesas (astotā palāta paplašinātā sastāvā) 2024. gada 21. februāra spriedums
Valsts atbalsts – Spānijas iestāžu piešķirts atbalsts atsevišķām ekonomisko interešu grupām (EIG) un to ieguldītājiem – Atsevišķiem finanšu līzinga līgumiem, kas paredzēti kuģu iegādei (Spānijas nodokļu līzinga sistēma), piemērojamais nodokļu režīms – Lēmums, ar kuru atbalsts atzīts par daļēji nesaderīgu ar iekšējo tirgu un uzdots to daļēji atgūt – Strīda priekšmeta daļējs zudums – Daļēja tiesvedības izbeigšana pirms sprieduma taisīšanas – Jauns atbalsts – Atgūšana – Līguma noteikumi, kas aizsargā saņēmējus no prettiesiska un ar iekšējo tirgu nesaderīga atbalsta atgūšanas – Pilnvaru sadalījums starp Komisiju un valstu iestādēm
1. Atcelšanas prasība – Prasība par Komisijas lēmumu valsts atbalsta jomā – Interese celt prasību – Apstrīdētā lēmuma daļēja atcelšana saistībā ar citu prasību, kas celta par šo lēmumu – Prasība, kas attiecas uz to apstrīdētā lēmuma daļu atcelšanu, kuras ir atceltas – Prasības priekšmeta zudums – Tiesvedības izbeigšana pirms sprieduma taisīšanas
(LESD 263. pants)
(skat. 22.–34. un 41.–49. punktu)
2. Atcelšanas prasība – Prasība par Komisijas lēmumu valsts atbalsta jomā – Interese celt prasību – Apstrīdētā lēmuma daļēja atcelšana saistībā ar citu prasību, kas celta par šo lēmumu – Prasība, kas attiecas uz to apstrīdētā lēmuma daļu atcelšanu, kuras nav atceltas – Intereses celt prasību saglabāšanās
(LESD 263. pants)
(skat. 50., 51. un 53.–61. punktu)
3. Valsts atbalsts – Jēdziens – Nodokļu pasākumi par labu noteiktām ekonomisko interešu grupām un to ieguldītājiem – Atsevišķiem finanšu līzinga līgumiem, kas paredzēti kuģu iegādei, piemērojamais nodokļu režīms – Nodokļu režīms, ko veido vairāki pasākumi, kas juridiski un faktiski saistīti – Minēto pasākumu atsevišķs vērtējums – Nepieļaujamība
(LESD 107. panta 1. punkts)
(skat. 67.–71. punktu)
4. Valsts atbalsts – Nelikumīga atbalsta atgūšana – Agrākās situācijas atjaunošana – Apjoms – Līguma noteikumi, kas paredz pienākuma atgūt prettiesisku atbalstu no tā saņēmējiem pārlikšanu uz citām personām – Komisija, kura aizliegusi nodot šo atgūšanas uzdevumu un uzdevusi atgūt prettiesisku atbalstu no saņēmējiem – Pilnvaru sadalījuma starp Komisiju un dalībvalstīm pārkāpums – Darījumdarbības brīvības un tiesību uz īpašumu pārkāpums – Neesamība
(LESD 107. un 108. pants)
(skat. 85.–105., 110., 111., 114.–123. punktu)
Rezumējums
Ar šo spriedumu Vispārējā tiesa noraida atcelšanas prasības, ko attiecīgi iesniegušas Telefónica Gestión Integral de Edificios y Servicios, SL, un Banco Santander, SA, par Eiropas Komisijas lēmumu, ar kuru tā par valsts atbalstu atzinusi vairākus nodokļu pasākumus, kas veido “Spānijas nodokļu līzinga sistēmu” (turpmāk tekstā – “SNLS”), kas ir piemērojama atsevišķiem finanšu līzinga līgumiem, kas paredzēti kuģu iegādei (1). To darīdama, tā pievēršas jautājumam par iespējamu strīda priekšmeta zudumu pēc tam, kad Tiesa ar spriedumu Spānija u.c./Komisija (C‑649/20 P, C‑658/20 P un C‑662/20 P) (2) daļēji ir atcēlusi apstrīdēto lēmumu. Vispārējā tiesa lemj arī par vēl nebijušu jautājumu – vai Komisija ir pārsniegusi savas pilnvaras valsts atbalsta jomā, apstrīdētajā lēmumā izslēdzot noteikumus par kompensāciju, kas ir ietverti starp privātpersonām noslēgtajos līgumos un kas aizsargā saņēmējus pret nelikumīga un ar iekšējo tirgu nesaderīga valsts atbalsta atgūšanu (3).
Šajā lietā Komisijā tika iesniegtas vairākas sūdzības par SNLS piemērošanu atsevišķiem finanšu līzinga līgumiem, ciktāl ar to kuģniecības sabiedrībām tika ļauts saņemt cenas samazinājumu 20–30 % apmērā to kuģu iegādei, ko būvējušas Spānijas kuģu būvētavas. Komisija uzskata, ka SNLS mērķis bija piešķirt nodokļu priekšrocības ekonomisko interešu grupām (turpmāk tekstā – “EIG”) un ieguldītājiem, kuri tajās piedalās, un pēc tam daļu no šīm priekšrocībām to saņēmēji nodeva kuģniecības sabiedrībām, kas bija iegādājušās jaunu kuģi.
2013. gada jūlijā pieņemtajā apstrīdētajā lēmumā Komisija uzskatīja, ka trīs no pieciem nodokļu pasākumiem, kas veido SNLS, ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē un tas izpaužas kā selektīva nodokļu priekšrocība, kas daļēji nav saderīga ar iekšējo tirgu. Tā kā attiecīgais atbalsts tika īstenots kopš 2002. gada 1. janvāra, pārkāpjot paziņošanas pienākumu (4), Komisija lika valsts iestādēm to atgūt no ieguldītājiem, proti, EIG biedriem (turpmāk tekstā – “atgūšanas rīkojums”).
Par apstrīdēto lēmumu ir celtas vairākas atcelšanas prasības. Telefónica Gestión Integral de Edificios y Servicios un Banco Santander celtās prasības tika apturētas, gaidot Spānijas Karalistes, Lico Leasing, SA, un Pequeños y Medianos Astilleros Sociedad de Reconversión, SA (turpmāk tekstā – “PYMAR”) celto prasību galīgo iznākumu. Tādējādi spriedumā Spānija u.c./Komisija (5) Vispārējā tiesa atcēla apstrīdēto lēmumu. Saņēmusi Komisijas apelācijas sūdzību par minēto spriedumu, Tiesa to atcēla ar spriedumu Komisija/Spānija u.c. (C‑128/16 P) (6) un nodeva lietas atpakaļ Vispārējai tiesai.
Atkārtoti izskatot lietas, Vispārējā tiesa ar spriedumu Spānija u.c./Komisija (7) noraidīja Spānijas Karalistes, Lico Leasing un PYMAR celtās prasības. Šajā spriedumā Vispārējā tiesa noraidīja pamatu, kura mērķis bija apstrīdēt SNLS selektivitāti, būtībā nospriežot: ar to, ka nodokļu administrācijai ir plaša rīcības brīvība piešķirt atļauju veikt priekšlaicīgu norakstīšanu, pietika, lai atzītu, ka SNLS kopumā ir selektīva. Tā arī tostarp noraidīja pamatus par atbalsta atgūšanai piemērojamo principu – proti, tiesiskās paļāvības aizsardzības principa un tiesiskās drošības principa – pārkāpumu. Pēdējā minētajā jautājumā tā it īpaši uzskatīja, ka Komisija nav pieļāvusi tiesību kļūdu, liekot visu attiecīgo atbalstu atgūt tikai no EIG ieguldītājiem, lai gan daļa no iegūtās nodokļu priekšrocības tika nodota trešām personām, proti, kuģniecības sabiedrībām.
Izskatot atsevišķas apelācijas sūdzības par šo spriedumu, Tiesa ar spriedumu Spānija u.c./Komisija (C‑649/20 P, C‑658/20 P un C‑662/20 P) (8) apmierināja Spānijas Karalistes pamatu par pamatojuma neesamību pārsūdzētajā spriedumā attiecībā uz aplūkotā atbalsta atgūšanu un pārējā daļā apelācijas sūdzības noraidīja. Tā kā tādējādi tā ir daļēji atcēlusi šo spriedumu un uzskatīdama, ka pati var taisīt galīgo nolēmumu par to prasību daļu, kas vēl ir jāizskata, Tiesa vērtējuma beigās atzīst, ka apstrīdētais lēmums ir jāatceļ, ciktāl ar to EIG un to ieguldītāji ir identificēti kā vienīgie šajā lēmumā paredzētā atbalsta saņēmēji un ciktāl tajā ir uzdots visu attiecīgā atbalsta summu atgūt tikai no EIG ieguldītājiem.
Vispārējās tiesas vērtējums
Vispirms pievēršoties jautājumam par to, vai pēc Tiesas sprieduma Spānija u.c./Komisija (C‑649/20 P, C‑658/20 P un C‑662/20 P), ar kuru daļēji tika atcelts apstrīdētais lēmums, pasludināšanas prasītāju celtajām prasībām nav zudis priekšmets, Vispārējā tiesa atgādina, ka strīda priekšmetam ir jāturpina pastāvēt līdz tiesas nolēmuma pasludināšanai, pretējā gadījumā tiesvedība ir jāizbeidz pirms sprieduma taisīšanas, kas nozīmē, ka prasībai ir jāspēj sniegt labumu lietas dalībniekam, kurš to ir cēlis.
Tādējādi saistībā ar prasību, kas celta saskaņā ar LESD 263. pantu, tika nospriests, ka tad, ja apstrīdētais lēmums tiek atcelts tiesvedības laikā, zūd priekšmets prasībai attiecībā uz prasījumiem atcelt minēto lēmumu. Proti, atceļot šo aktu, prasītājs gūst vienīgo rezultātu, kādu tam var sniegt šī prasība, un tādēļ Eiropas Savienības tiesai vairs nav, par ko pieņemt nolēmumu. Tas pats attiecas uz gadījumiem, kad apstrīdētā akta daļēja atcelšana prasītājam ir sniegusi rezultātu, uz kuru attiecas daļa no tā prasības, un tādēļ par šo daļu vairs nav jālemj.
Šajā lietā Vispārējā tiesa konstatē, ka prasītāju celtajām prasībām ir zudis priekšmets, ciktāl to mērķis ir apstrīdēt EIG un to ieguldītāju noteikšanu par vienīgajiem SNLS labuma guvējiem un minēto ieguldītāju noteikšanu par vienīgajiem uzņēmumiem, uz kuriem attiecas atgūšanas rīkojums, kā arī apstrīdētā lēmuma pamatojumu šajā ziņā un apstrīdētajā lēmumā aprakstīto metodi, lai aprēķinātu summu, kas EIG ieguldītājiem ir jāatmaksā.
Proti, pirmkārt, ar Tiesas spriedumu Spānija u.c./Komisija (C‑649/20 P, C‑658/20 P un C‑662/20 P) jau tika atcelts apstrīdētais lēmums, ciktāl tajā EIG un to ieguldītāji ir norādīti kā vienīgie SNLS labuma guvēji un uzdots no minētajiem ieguldītājiem atgūt visu attiecīgā atbalsta summu. Turklāt prasītājas nav pierādījušas, ka to argumentācija, ar kuru tiek apstrīdēta kuģu būvētavu izslēgšana no SNLS saņēmējiem un uzņēmumiem, uz kuriem attiecas atgūšanas rīkojums, pieņemot, ka tā ir pamatota, varēja tām sniegt lielāku labumu nekā tas, ko tās gūst no Tiesas sprieduma.
Otrkārt, šajā lēmumā aprakstītā metode, lai aprēķinātu summu, kas ieguldītājiem ir jāatmaksā, balstoties uz šobrīd jau kļūdainu premisu, saskaņā ar kuru visa priekšrocība ir jāatgūst tikai no EIG ieguldītājiem, pēc šī sprieduma ir novecojusi.
To paturot prātā, joprojām ir jālemj par prasītāju prasījumiem, ar kuriem lūgts atcelt apstrīdētā lēmuma daļas, kuras Tiesa nav atcēlusi spriedumā Spānija u.c./Komisija (C‑649/20 P, C‑658/20 P un C‑662/20 P). Proti, šis lēmums paliek spēkā, ciktāl ar to par nelikumīgu un nesaderīgu ar iekšējo tirgu ir atzīts atbalsts, ko saņem vismaz EIG un to ieguldītāji, un Spānijas Karalistei ir noteikts pienākums no tiem atgūt minēto atbalstu vai tā daļu. Turklāt apstāklis, ka atgūstamo summu aprēķināšanai apstrīdētā lēmumā aprakstītā metode ir jāmaina, ņemot vērā minēto spriedumu, nekādi nemaina to, ka šis atgūšanas pienākums turpina pastāvēt.
Šajā ziņā, pirmām kārtām, Vispārējā tiesa noraida pamatu, kas attiecas uz SNLS veidojošo nodokļu pasākumu, tos aplūkojot atsevišķi, kļūdainu kvalificēšanu par jaunu atbalstu.
Tādējādi prasītāju argumenti, ar kuriem tiek apstrīdēta noteiktu nodokļu pasākumu kvalificēšana par jaunu atbalstu, to selektīvais raksturs un priekšrocības esamība, ir balstīti uz kļūdainu premisu, saskaņā ar kuru minētie pasākumi būtu jāvērtē atsevišķi no LESD 107. panta aspekta, nevis ņemot vērā SNLS kopumā.
Proti, šie nodokļu pasākumi būtībā ir juridiski saistīti, jo priekšlaicīgai norakstīšanai bija jāsaņem nodokļu iestāžu atļauja, un faktiski saistīti, jo administratīvā atļauja priekšlaicīgai norakstīšanai tika piešķirta vienīgi saistībā ar to kuģu līzinga līgumiem, kuriem bija piemērojama tonnāžas nodokļa sistēma. Tādējādi tieši šīs saiknes dēļ Vispārējā tiesa spriedumā Spānija u.c./Komisija (T‑515/13 RENV un T‑719/13 RENV) nosprieda, ka, tā kā viens no pasākumiem, kas ļauj izmantot SNLS, proti, priekšlaicīgas norakstīšanas atļauja, kopumā bija selektīvs, Komisija strīdīgajā lēmumā bija pamatoti uzskatījusi, ka sistēma ir selektīva kopumā. Spriedumā Spānija u.c./Komisija (C‑649/20 P, C‑658/20 P un C‑662/20 P) Tiesa apstiprināja šo secinājumu, kā arī netieši nepieciešamību izvērtēt SNLS kopumā kā atbalsta shēmu.
Otrām kārtām, Vispārējā tiesa noraida pamatu par to, ka Komisija esot pārsniegusi savas pilnvaras valsts atbalsta jomā, apstrīdētajā lēmumā aizliedzot noteikumus par kompensāciju, kas ietverti starp privātpersonām noslēgtajos līgumos un saņēmējus aizsargā pret nelikumīga un nesaderīga valsts atbalsta atgūšanu.
Šajā ziņā Vispārējā tiesa konstatē, ka apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas 4. panta 1. punktā sniegtais precizējums, saskaņā ar kuru Spānijas Karalistei ir jāatgūst atbalsts no saņēmējiem, “nedodot iespēju [tiem] nodot atgūšanas slogu citām personām”, ir formulēts plaši un tajā nav norādīti tikai noteikumi par kompensāciju. Turklāt, šie noteikumi neattiecas konkrēti uz nelikumīga vai ar iekšējo tirgu nesaderīga valsts atbalsta atgūšanas gadījumu, bet, vispārīgāk, uz tās iespējas sekām, ka kompetentās iestādes neapstiprina no SNLS izrietošās nodokļu priekšrocības vai ka pēc to apstiprināšanas tiek apstrīdēta to spēkā esamība.
Tomēr atsevišķos apstrīdētā lēmuma apsvērumos Komisija precīzāk identificē konkrētus noteikumu par kompensāciju aspektus, kas, tās ieskatā, ir problemātiski nelikumīga un ar iekšējo tirgu nesaderīga atbalsta atgūšanas kontekstā. Tādējādi tā precizē, ka atgūšanas mērķis, kas ir vērsts uz agrākās situācijas atjaunošanu un it īpaši uz tāda konkurences izkropļojuma novēršanu, kuru izraisījusi konkurences priekšrocība, ko radījis nelikumīgais un ar iekšējo tirgu nesaderīgais atbalsts, tiktu neatgriezeniski apdraudēts, ja privātā sektora pārstāvji varētu saskaņā ar līguma noteikumiem mainīt Komisijas pieņemto atgūšanas lēmumu ietekmi. No minētā izriet, ka apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas 4. panta 1. punktā sniegtais precizējums ir jāsaprot tādējādi, ka tas attiecas tikai uz noteikumiem par kompensāciju, ciktāl tie var tikt interpretēti kā tādi, kas nelikumīga un ar iekšējo tirgu nesaderīga atbalsta saņēmējus aizsargā pret tā atgūšanu.
Turklāt Komisija nav paredzējusi, ka šie noteikumi par kompensāciju nebūtu spēkā, jo šāda kompetence attiecīgā gadījumā ir valsts tiesām. Proti, Komisijas apstrīdētajā lēmumā sniegtais precizējums tikai paskaidro Spānijas Karalistes pienākuma atgūt atbalstu no tā saņēmējiem – lai tiktu atjaunots stāvoklis, kāds bija pirms minētā atbalsta izmaksas, – apjomu.
No tā izriet, ka Komisija nav pārsniegusi pilnvaras, kas tai piešķirtas valsts atbalsta jomā (9). Proti, lai gan ir taisnība, ka atgūšana tiek veikta saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesībās paredzētajām procedūrām (10), tomēr tām ir jānodrošina tūlītēja un efektīva Komisijas lēmuma izpilde. Tādējādi nekas neliedz Komisijai apstrīdētajā lēmumā precizēt, ka Spānijas Karalistei ir jārīkojas tā, lai saņēmēji atmaksātu atbalsta summas, kuras tie faktiski izmantojuši, bez iespējas nodot šo summu atgūšanas slogu citai līgumslēdzējai pusei. Tas tā ir vēl jo vairāk tādēļ, ka šie noteikumi par kompensāciju bija paredzēti pamatlīgumos, kas noslēgti starp dažādiem SNLS dalībniekiem, jo šos līgumus nodokļu administrācija ņēma vērā, lai atļautu priekšlaicīgu norakstīšanu.