ĢENERĀLADVOKĀTA PAOLO MENGOCI [PAOLO MENGOZZI]
SECINĀJUMI,
sniegti 2014. gada 23. janvārī (1)
Lieta C‑15/13
Technische Universität Hamburg‑Harburg,
Hochschul‑Informations‑System GmbH
pret
Datenlotsen Informationssysteme GmbH
(Hanseatisches Oberlandesgericht Hamburg (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Publiskie iepirkumi – Direktīva 2004/18/EK – “In house” darījuma piemērojamības priekšnoteikumi – “Horizontāli in house” darījumi – Līgumslēdzēja iestāde un līgumslēdzējs, kas ir juridiski nošķirti un kuru starpā nav kontroles saiknes – Kontrole, ko pār līgumslēdzēju iestādi un pār līgumslēdzēju īsteno trešā persona, kura savukārt ir valsts iestāde – “Līdzīgas kontroles” nosacījuma piemērojamība – Publisko tiesību subjektu sadarbība
1. Ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko ir iesniegusi Hanseatisches Oberlandesgericht Hamburg [Hanzas Augstākā tiesa Hamburgā], Tiesai tiek uzdots agrāk neskatīts jautājums publisko iepirkumu jomā, kas tai ļaus precizēt tās judikatūras piemērojamību, kurā ar zināmiem nosacījumiem paredzēta iespēja dažiem iepirkuma līgumiem nepiemērot Eiropas tiesisko regulējumu saistībā ar publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrām.
2. Konkrētāk, šajā lietā Tiesai tiek lūgts noteikt, vai – un, ja jā, tad ar kādiem nosacījumiem – tā sauktos “horizontālos in house” darījumus var izslēgt no Direktīvas 2004/18/EK (2) piemērošanas jomas un iepirkuma līgumus par tiem piešķirt tieši, neuzsākot minētajā direktīvā paredzētās publiskās līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras. Ar terminu “horizontāls in house” darījums tiek saprasta līguma noslēgšana starp līgumslēdzēju iestādi un līgumslēdzēju, kurus savstarpēji nesaista nekāda kontroles saikne, bet pār kuriem abiem līdzīgu kontroli īsteno viens subjekts, kas savukārt ir līgumslēdzēja iestāde Direktīvas 2004/18 izpratnē un kura labā tie abi būtībā darbojas.
3. Iesniedzējtiesas uzdotais jautājums Tiesai būtībā ir par to, vai arī tādam darījumu veidam var tikt piemērots izņēmums (līdzīgs Tiesas judikatūrā jau noteiktajiem, uz ko konkrēti atsaucas iesniedzējtiesa) no publiskā iepirkuma procedūru piemērošanas jomas.
4. Pirmais no tādiem izņēmumiem, kas atrodams spriedumā lietā Teckal (3), attiecas uz tā sauktajiem “in house” darījumiem, attiecībā uz kuriem judikatūra pieļauj, ka līgumslēdzēja iestāde tiek atbrīvota no pienākuma uzsākt publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru ar nosacījumu, ka tā pār līgumslēdzēju īsteno “līdzīgu kontroli”, kādu minētā iestāde īsteno pār saviem dienestiem, un ka minētais līgumslēdzējs svarīgāko savas darbības daļu veic ar līgumslēdzēju iestādi vai iestādēm, kas to kontrolē (4). Jautājums par šāda izņēmuma piemērojamību “horizontāliem in house” darījumiem, lai gan doktrīnā ir plaši apspriests, Tiesā vēl nav skatīts, jo tā savā iepriekšējā bagātīgajā judikatūrā ir analizējusi tikai in house darījumus ar vertikālu saikni starp līgumslēdzēju iestādi un līgumslēdzēju (5).
5. Savukārt otrais izņēmums, kas izstrādāts Tiesas judikatūrā (6) un ko minējusi iesniedzējtiesa, attiecas uz iespēju no Savienības tiesību publisko iepirkumu jomā piemērošanas jomas izslēgt tādus iepirkuma līgumus, kuri tiek slēgti, īstenojot tā saukto publisko tiesību subjektu sadarbību.
I – Atbilstošās tiesību normas
A – Savienības tiesības
6. Saskaņā ar Direktīvas 2004/18 1. panta 2. punkta a) apakšpunktu “valsts [publiskā iepirkuma] līgumi” ir finansiāli līgumi, kurus rakstveidā savstarpēji noslēdz viens vai vairāki komersanti un viena vai vairākas līgumslēdzējas iestādes un kuru mērķis ir būvdarbu realizācija, produkcijas piegāde vai pakalpojumu sniegšana šīs direktīvas izpratnē”.
7. Direktīvas 2004/18 7. pantā ir noteiktas robežvērtību summas, kuras pārsniedzot, publiskajiem iepirkumiem ir jāpiemēro direktīva. Pamata lietā būtisko faktu iestāšanās brīdī minētā robežvērtība bija vienāda ar EUR 193 000 (7). Saskaņā ar Direktīvas 2004/18 20. pantu “tādu līgumu slēgšanas tiesības, kuru priekšmets ir II A pielikumā uzskaitītie pakalpojumi, piešķir saskaņā ar 23.–55. pantu”. Minētās direktīvas 28. pantā ir noteikts, ka publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesības bez izņēmuma tiek piešķirtas atklātā vai slēgtā procedūrā. Tās pašas direktīvas II A pielikumā ir ietverta 7. kategorija, kurā ir paredzēti “ar datortehniku saistītie pakalpojumi”.
B – Valsts tiesības
8. Vācijas Pamatlikuma 5. panta 3. punktā ir noteikts, ka “māksla un zinātne, pētniecība un izglītība ir brīvas”.
9. Saskaņā ar Vācijas Pamatlikuma 91.c panta 1. punktu “Federācija un federālās zemes var sadarboties, lai plānotu, izveidotu un pārvaldītu savu uzdevumu īstenošanai vajadzīgās datorsistēmas”.
10. Valsts tiesiskais regulējums iepirkumu jomā ir ietverts Gesetz gegen Wettbewerbsbeschränkungen (Likums pret konkurences ierobežojumiem), kura 99. pantā ir sniegta “publiskā iepirkuma” definīcija (8).
11. Hamburgisches Hochschulgesetz (Hamburgas Augstskolu likums, turpmāk tekstā – “HmbHSchG”) ir noteikts tiesiskais regulējums, kas piemērojams Freie und Hansestadt Hamburg (Brīvā un Hanzas pilsēta Hamburga, turpmāk tekstā – “Hamburgas pilsēta”) valsts augstākās izglītības iestādēm.
12. Saskaņā ar HmbHSchG 2. pantu “augstākās izglītības iestādes, Hamburgas pilsētas struktūras, ir autonomas juridiskas publisko tiesību personas”, kuras “regulē savu autonomo kompetenču īstenošanu ar pamatnolikumu un statūtu noteikumiem”.
13. Saskaņā ar HmbHSchG 5. pantu ar nosaukumu “Autonomija” augstākās izglītības iestādes īsteno savas autonomās kompetences neatkarīgi un kompetentās iestādes veic to likumības pārbaudes. Autonomās kompetences ir tās, kuras nav deleģētas.
14. HmbHSchG 6. pantā ir regulētas apropriācijas, kas tiek piešķirtas augstākās izglītības iestādēm, un minētā panta 2. punktā ir uzskaitītas deleģētās funkcijas, ko minētās iestādes īsteno, kur citu starpā ir norādītas: to rīcībā nodoto kredītu vadība, tostarp faktūrrēķinu izdošana, kases vadība un grāmatvedība, nekustamo īpašumu un to rīcībā nodoto iekārtu pārvaldība, jautājumi saistībā ar darbiniekiem un to pieņemšanu darbā, kā arī izglītošanas jaudas noteikšana un priekšlikumi par studentu skaita noteikšanu. Saskaņā ar tā paša panta 3. punktu minētajām iestādēm var tikt deleģēta citu kompetenču īstenošana. Visbeidzot, saskaņā ar minētā panta 4. punktu kompetentās iestādes ar direktīvu un vispārīgu instrukciju starpniecību veic minēto iestāžu “lietderīguma pārbaudi” (9) saistībā ar deleģēto kompetenču īstenošanu.
II – Fakti, tiesvedība valsts tiesā un prejudiciālie jautājumi
15. Technische Universität Hamburg‑Harburg (Hamburgas Politehniskais institūts, turpmāk tekstā – “TUHH”), prasītāja lietā, kas jāizskata iesniedzējtiesai, ir Hamburgas pilsētas valsts augstākās izglītības iestāde. Tā ir līgumslēdzēja iestāde saskaņā ar Direktīvu 2004/18 (10).
16. Hochschul‑Informations‑System GmbH (turpmāk tekstā – “HIS”), kas arī kopā ar TUHH ir prasītāja iesniedzējtiesā izskatāmajā lietā, ir pilnībā publiska kapitāla sabiedrība ar ierobežotu atbildību, kurā vienu trešdaļu kapitāla kontrolē Vācijas Federatīvā Republika, bet divas trešdaļas – 16 Vācijas federālās zemes [Länder], tostarp Hamburgas pilsēta, kurai pieder 4,16 % liela HIS pamatkapitāla daļa. Atbilstoši HIS statūtu 2. pantam tās darbības mērķis ir sniegt atbalstu valsts augstākās izglītības iestādēm un kompetentajām iestādēm, lai nodrošinātu to uzdevuma – augstākās izglītības sniegšanas – racionālu un rentablu izpildi, cita starpā izstrādājot augstākās izglītības iestāžu racionalizācijas procedūras, kā arī piedaloties šādu procedūru ieviešanā un piemērošanā un piegādājot informāciju, un organizējot informācijas apmaiņu. Saskaņā ar savu statūtu 3. pantu HIS veic tikai vispārējas nozīmes darbības bez peļņas nolūkiem.
17. Nolūkā iegādāties datorvadības sistēmu augstākajai izglītībai, TUHH izvērtēja abas minētās sistēmas, no kurām vienu bija izstrādājusi HIS, bet otru – sabiedrība Datenlotsen Informationssysteme GmbH (turpmāk tekstā – “Datenlotsen Informationssysteme”). Salīdzinājusi abas minētās datorsistēmas, TUHH 2011. gada 7. aprīlī noslēdza ar HIS līgumu par tās izstrādātās sistēmas ieviešanu, tieši piešķirot tai līguma slēgšanas tiesības un neuzsākot līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras, kas Direktīvā 2004/18 paredzētas attiecībā uz publiskajiem iepirkumiem.
18. Uzskatot, ka minētā [publiskā iepirkuma] līguma [slēgšanas tiesību] tieša piešķiršana HIS ir nelikumīga, Datenlotsen Informationssysteme pārsūdzēja piešķiršanas lēmumu Hamburgas pilsētas Vergabekammer bei der Finanzbehörde [Finanšu iestādē publisko iepirkumu palātā], kas ir pirmās instances tiesa ar piekritību iepirkumu jomā un kura pieņēma prasību izskatīšanai. Minētā tiesa it īpaši uzskatīja, ka nav Tiesas judikatūrā paredzēto apstākļu, lai tas tiktu atzīts par “in house” darījumu, jo starp TUHH un HIS nav kontroles saiknes.
19. HIS un TUHH pārsūdzēja pirmās instances tiesas spriedumu iesniedzējtiesā.
20. Minētā tiesa norāda, ka Tiesai vēl nav bijis iespējams noskaidrot, vai judikatūra, kurā paredzēta iespēja nepiemērot tiesību normas par publiskā iepirkuma [līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas] procedūrām in house darījumu gadījumos, var tikt piemērota arī “horizontālam in house darījumam”, kāds tiek aplūkots pamatlietā. Tā tomēr uzskata, ka Tiesas judikatūrā izstrādātā izņēmuma saistībā ar in house darījumiem būtība un mērķis varētu dot iespēju attiecināt minēto izņēmumu uz tādām darbībām, tādējādi atbrīvojot līgumslēdzējas iestādes no pienākuma organizēt publiskā iepirkuma procedūras šāda veida iepirkumiem. Tomēr, pēc iesniedzējtiesas domām, ņemot vērā, ka saskaņā ar judikatūru minēto procedūru piemērojamības izņēmuma režīms ir jāinterpretē šauri, Tiesai ir jānosaka, vai horizontālie in house darījumi var vai nevar ietilpt šādu izņēmumu piemērošanas jomā.
21. Turklāt iesniedzējtiesa uzskata, ka nepastāv priekšnoteikumi, lai piemērotu otru Tiesas judikatūrā izstrādāto izņēmumu saistībā ar valsts iestāžu sadarbību, jo, no vienas puses, HIS esot dibināta kā privāto tiesību sabiedrība ar ierobežotu atbildību un, no otras puses, tai neesot tieši uzdots veikt uzdevumu sniegt sabiedriskos pakalpojumus.
22. Iesniedzējtiesa arī norāda, ka saskaņā ar atbilstošajām tiesību normām augstākās izglītības iestādēm, piemēram, TUHH, ir liela autonomija pētniecības un izglītošanas ziņā un ka minēto autonomo kompetenču īstenošana ir pakļauta vienkāršai likumības pārbaudei. Tomēr līgums, par ko iesniegta prasība iesniedzējtiesā, ietilpst pirkumu un piegāžu jomā, kurā kompetentajām iestādēm ir kontroles pilnvaras, kuras īstenojot, minētās iestādes var pat atcelt vai grozīt universitāšu pieņemtos lēmumus. Tāpēc iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai judikatūrā lietā Teckal paredzētais “līdzīgas kontroles” nosacījums, kas esot ievērots pirkumu un piegāžu sektorā, nav tomēr jāattiecina arī uz līgumslēdzēja darbību jomām kopumā.
23. Ņemot vērā minētos apsvērumus, iesniedzējtiesa ar 2012. gada 6. novembra rīkojumu atzina par nepieciešamu apturēt tajā notiekošo tiesvedību, lai uzdotu Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:
“1) Vai par “valsts līgumu [publiskā iepirkuma līgumu]” [..] Direktīvas 2004/18 [..] 1. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē ir jāuzskata arī līgums, kurā līgumslēdzēja iestāde gan nekontrolē līgumslēdzēju kā savu iestādi, bet gan līgumslēdzēju iestād[i], gan arī līgumslēdzēju kontrolē tas pats tiesību subjekts, kas savukārt ir publiskā līgumslēdzēja iestāde Direktīvas 2004/18 izpratnē, un līgumslēdzēja iestāde un līgumslēdzējs būtībā darbojas to kopējā tiesību subjekta labā (horizontāls in house darījums)?
Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša:
2) Vai visa līgumslēdzēja darbība ir jākontrolē kā savu dienestu darbība vai pietiek ar to, ka tiek kontrolēts iepirkumu sektors?”
III – Tiesvedība Tiesā
24. Rīkojums par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesas kancelejā tika reģistrēts 2013. gada 10. janvārī. Rakstveida apsvērumus iesniedza TUHH, HIS, Datenlotsen Informationssysteme, Čehijas, Itālijas, Spānijas un Ungārijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. Tiesas sēdē 2013. gada 21. novembrī piedalījās TUHH, HIS, Datenlotsen Informationssysteme, Spānijas valdība un Komisija.
IV – Juridiskā analīze
A – Par pirmo prejudiciālo jautājumu
25. Savā pirmajā prejudiciālajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai horizontāls in house darījums − proti, līguma noslēgšana starp līgumslēdzēju iestādi un līgumslēdzēju, starp kuriem nepastāv nekāda kontroles saikne, bet kurus abus kontrolē viens un tas pats tiesību subjekts, kas savukārt ir līgumslēdzēja iestāde Direktīvas 2004/18 izpratnē un kura labā tie abi būtībā darbojas, − ir publiskais iepirkums Direktīvas 2004/18 izpratnē un tāpēc jāpakļauj minētajā direktīvā paredzētajām publiskā iepirkuma procedūrām.
26. Vispirms ir jānorāda, ka Direktīvas 2004/18 piemērošana publiskajam iepirkumam ir pakļauta nosacījumam, ka tā vērtība sasniedz minētās direktīvas 7. panta b) punktā noteikto robežvērtību, ņemot vērā parasto vērtību to būvdarbu, piegāžu vai pakalpojumu tirgū, uz kuriem attiecas šis publiskais iepirkums. Pretējā gadījumā piemēro LESD pamatnoteikumus un vispārējos principus (11). No rīkojuma par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka apstrīdētā līguma vērtība ir aplēsta vismaz EUR 840 000 apmērā – tā ir vērtība, kas nepārprotami pārsniedz minēto robežvērtību (12), līdz ar to konkrētais līgums ietilpst Direktīvas 2004/18 piemērošanas jomā.
27. Atbilstoši Direktīvas 2004/18 1. panta 2. punkta a) apakšpunktam finansiāls līgums, kas rakstiski noslēgts starp komersantu un līgumslēdzēju iestādi un kura mērķis ir minētās direktīvas II A pielikumā minēto pakalpojumu sniegšana, ir publiskais iepirkums (13).
28. No Tiesas rīcībā esošās informācijas izriet, no vienas puses, ka pamatlietā aplūkotais līgums par [līguma slēgšanas tiesību] tiešu piešķiršanu ir ticis noslēgts starp līgumslēdzēju iestādi, TUHH, un komersantu, HIS, un, no otras puses, ka pakalpojumi, par ko ir pamatlietā aplūkotais līgums, ietilpst jēdzienā “ar datortehniku saistītie pakalpojumi”, kas aplūkots Direktīvas 2004/18 II A pielikuma 7. kategorijā.
29. Šajā sakarā ir jānorāda, ka saskaņā ar judikatūru publiskā iepirkuma jēdziena mērķiem nav svarīgi tas, ka līgumslēdzēja, kā tas ir HIS gadījumā atbilstoši tās statūtu 3. pantam (14), galvenais mērķis nav peļņas gūšana (15). Turklāt attiecībā uz konkrētā līguma finansiālo raksturu ir jānorāda, ka saskaņā ar judikatūru līgums nevar tikt izslēgts no publiskā iepirkuma jēdziena tikai tāpēc, ka tajā paredzētā atlīdzība sedz vienīgi izdevumus, kas radušies līgumā paredzētā pakalpojuma sniegšanā (16). Tāpēc, pat ja pamatlietā aplūkotajā līgumā nebūtu paredzēta tirgus cenas samaksa par datorpakalpojumiem, ko HIS sniegusi TUHH, – tas, iespējams, ir jānosaka iesniedzējtiesai –, tas nebūtu izšķirīgs elements, lai minēto līgumu varētu klasificēt par iepirkumu (17).
30. Tāpēc, ņemot vērā minētos apsvērumus un neskarot vajadzīgās kompetences pārbaudes, ko var veikt iesniedzējtiesa, es uzskatu, ka pamatlietā aplūkotajam līgumam ir publiskā iepirkuma pazīmes un līdz ar to principā uz to attiecas Direktīvā 2004/18 paredzētās [līguma slēgšanas tiesību] piešķiršanas procedūras.
31. Kā norādīts iepriekš 4. un 5. punktā, no Tiesas judikatūras tomēr izriet, ka pastāv divi publiskā iepirkuma veidi, kuri ir ārpus Savienības tiesību publisko iepirkumu jomā piemērošanas jomas (18) un attiecībā uz kuriem tātad līgumslēdzējai iestādei nav pienākuma uzsākt Direktīvā 2004/18 paredzēto [līguma slēgšanas tiesību] piešķiršanas procedūru.
32. It īpaši ir runa, pirmkārt, par iepirkumiem, uz kuriem attiecas tā saukto “in house” darījumu izņēmums, un, otrkārt, par iepirkumiem, uz kuriem attiecas izņēmums, kas paredzēts valsts iestāžu sadarbības līgumiem. Tiktāl, ciktāl iesniedzējtiesa savā rīkojumā atsaucas uz abiem Tiesas judikatūrā izstrādātajiem izņēmumiem, kuri cita starpā ir kļuvuši par apspriedes priekšmetu tiesas sēdē, es uzskatu, ka tie abi ir jāizanalizē.
1) Par “in house” izņēmuma piemērojamību iekšējiem horizontāliem darījumiem
33. Kā jau norādīts iepriekš, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, kuras pirmsākumi meklējami spriedumā lietā Teckal (19), līgumslēdzējai iestādei nav jāuzsāk publiskā iepirkuma procedūra, ja ir ievēroti divi kumulatīvi nosacījumi: pirmkārt, tai līgumslēdzējs jākontrolē tāpat kā savi dienesti un, otrkārt, līgumslēdzējam svarīgākā savas darbības daļa jāveic [kopā] ar to kontrolējošo līgumslēdzēju iestādi vai iestādēm (20).
34. Attiecībā uz pirmo no minētajiem nosacījumiem ir jāatceras, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru “līdzīga kontrole” tiek veikta tad, ja attiecīgais līgumslēdzējs tiek kontrolēts, kas līgumslēdzējai iestādei ļauj ietekmēt tā lēmumus. Ir jābūt noteicošas ietekmes iespējai gan attiecībā uz šī saņēmēja stratēģiskajiem mērķiem, gan arī uz svarīgiem lēmumiem. Citiem vārdiem sakot, līgumslēdzējai iestādei ir jābūt iespējai veikt pār šo līgumslēdzēju strukturālu un funkcionālu kontroli. Tiesa arī pieprasa, lai šāda kontrole būtu faktiska (21).
35. Saskaņā ar judikatūru gadījumā, ja atsauce tiek veikta uz līgumslēdzēju, kurš kopīgi pieder vairākām valsts iestādēm, šīs iestādes var kopīgi veikt “līdzīgu kontroli” un nav nepieciešams, lai šo kontroli katra no tām veiktu atsevišķi (22).
36. Tiktāl, ciktāl viens no kumulatīvajiem nosacījumiem judikatūrā izstrādāta izņēmuma piemērošanai in house darījumiem ir kontroles saiknes esība līgumslēdzējas iestādes un līgumslēdzēja starpā, ir jākonstatē, ka minēto izņēmumu kā tādu nevar piemērot horizontālajiem in house darījumiem, jo tur jau pēc definīcijas minēto subjektu starpā nepastāv tieša kontroles saikne (23). Tāpēc no tā izriet, ka saskaņā ar pašreizējo tiesisko regulējumu minētie darījumi principā jāpakļauj Direktīvā 2004/18 paredzētajām iepirkuma procedūrām.
37. Iesniedzējtiesa tomēr uzskata, ka Tiesas judikatūrā izstrādātā “in house izņēmuma” saistībā ar vertikālajiem iekšējiem darījumiem būtība un mērķis varētu dot iespēju attiecināt minēto izņēmumu arī uz horizontāliem iekšējiem darījumiem. Tomēr tas būtu iespējams, tikai paplašinot minētā izņēmuma piemērojamību un attiecinot to arī uz darbībām, kurās, lai gan abus – gan līgumslēdzēju iestādi, gan līgumslēdzēju – līdzīgi kontrolē cita valsts iestāde, tomēr nav ievērots pirmais judikatūrā paredzētais nosacījums, jo starp abām līguma slēdzējpusēm nav tiešas kontroles saiknes. Šajā sakarā es uzskatu, ka ir paužami vairāki apsvērumi.
38. Pirmkārt, ir jāatgādina, ka Tiesa ir vairākkārt atkārtojusi, ka Savienības tiesiskā regulējuma publisko iepirkumu jomā galvenais mērķis ir brīva pakalpojumu aprite un pēc iespējas plašāka atvērtība konkurencei visās dalībvalstīs (24). Minētais mērķis uzliek pienākumu ikvienai līgumslēdzējai iestādei piemērot Savienības tiesisko regulējumu iepirkumu jomā, ja pastāv tajā aplūkotie priekšnoteikumi, ar tādām sekām, ka jebkura atkāpe no minētā pienākuma piemērošanas ir jāinterpretē šauri (25). No tā izriet, ka jebkurš izņēmuma no Savienības tiesībām publiskā iepirkuma jomā piemērošanas [jomas] paplašinājums ir jāizvērtē ārkārtīgi piesardzīgi.
39. Otrkārt, ir jāatgādina arī tas, ka Tiesa ir atzinusi, ka valsts iestāde, kas ir līgumslēdzēja iestāde, var veikt vispārējas nozīmes uzdevumus, kas tai ir jāveic, liekot lietā arī pati savus administratīvos, tehniskos un citus līdzekļus, un tai nav pienākuma pieaicināt ārējas struktūras, kas darbojas ārpus tās dienestiem (26).
40. Pamatojoties uz tādu premisu, Tiesa atzina, ka uz in house darījumiem attiecas izņēmums un tie nav jāpakļauj publiskā iepirkuma procedūrām. Tik tiešām, ja iestāde veic tai uzticētus vispārējas nozīmes uzdevumus ar subjekta starpniecību, kas ir tās pašas līdzeklis, nevar rasties jautājums par līgumu par atlīdzību, kas noslēgts ar struktūru, kura ir juridiski neatkarīga no līgumslēdzējas iestādes, un tātad nav priekšnoteikumu, lai piemērotu Savienības tiesisko regulējumu publisko iepirkumu jomā (27).
41. Turklāt, uzmanīgi lasot judikatūru (28), var secināt, ka pamats izņēmumam attiecībā uz in house darījumiem ir rodams tieši tajā apstāklī, ka tiktāl, ciktāl līgumslēdzējam nav autonomijas, lai tas neļautu līgumslēdzējai iestādei kontrolēt to tāpat, kā tā kontrolē savus dienestus, starp abiem subjektiem nevar pastāvēt līgumiskas attiecības šaurā nozīmē, jo šeit “nesatiekas” “divas autonomas gribas izpausmes, kuras pārstāv dažādas likumīgas intereses” (29).
42. Es uzskatu, ka tad, ja kāds horizontāls in house darījums ir viens no līgumslēdzējas iestādes veicamajiem vispārējas nozīmes uzdevumiem, kura šādus uzdevumus veic ar divu subjektu starpniecību, kurus tā kontrolē tāpat kā savus dienestus, judikatūrā izstrādātā “in house izņēmuma” jēga principā var tikt piemērota. Atbilstīgi judikatūrai, kas minēta iepriekš 39. punktā, ja iestāde liek lietā savus līdzekļus, lai veiktu savus vispārējas nozīmes uzdevumus, tai nav pienākuma pieaicināt ārējas struktūras, kas darbojas ārpus tās dienestiem. Manuprāt, tas attiecas arī uz gadījumu, kad šādi savi līdzekļi ir divas struktūras, kuras atrodas minētās iestādes kontrolē un kurām šādu uzdevumu izpildei ir jānoslēdz savstarpējs līgums. Līdz ar to, ievērojot zināmus nosacījumus, arī šādā gadījumā varētu nebūt izpildīti priekšnoteikumi, lai piemērotu Savienības tiesību normas publisko iepirkumu jomā.
43. Tomēr ir jāatceras, kā norādīts iepriekš 40. un 41. punktā, ka pamats, kas attaisno in house izņēmuma piemērošanu, ir rodams apstāklī, ka konkrētais līgums ir noslēgts nevis tā slēdzēju autonomas gribas izpausmes rezultātā, bet tikai pēc viena subjekta vēlmes. Šajā sakarā ir jākonstatē, ka horizontālā in house darījumā saikne starp līgumslēdzēju iestādi un līgumslēdzēju ir daudz vājāka salīdzinājumā ar saikni, kura pastāv vertikālā “in house” darījumā. Tā patiesi nav tiešas kontroles saikne, bet gan tikai netieša saikne, kuras apmērs ir atkarīgs no attiecīgajām attiecībām abu iestāžu un to kopīgās kontrolējošās iestādes starpā.
44. No šāda viedokļa nosacījums, ka līgumam jābūt vienotas gribas izpausmei, manuprāt, var tikt izpildīts tikai tad, ja abus subjektus, kuri slēdz minēto līgumu, ekskluzīvi kontrolē viena un tā pati iestāde. Tikai tādā gadījumā, manuprāt, var tikt uzskatīts, ka līguma noslēgšana ir tādas valsts iestādes vienīgās gribas izpausme, kura vēlas ar minēto aktu pildīt tai uzticētos vispārējas nozīmes uzdevumus ar saviem līdzekļiem. Tik tiešām, ja līgumu noslēdz subjekts, kuru kopīgi kontrolē vairākas iestādes, un cits subjekts, kuru (ekskluzīvi vai kopā ar citām iestādēm) kontrolē viena no iestādēm, kura kontrolē pirmo subjektu, manuprāt, nevar tikt uzskatīts, ka akts ir kopīgas gribas izpausme.
45. Tāpēc, ņemot vērā minēto, es uzskatu, ka iespēja nepiemērot Savienības tiesību normas iekšējiem horizontāliem darījumiem var būt pieļaujama tikai tad, ja iestāde, kura īsteno līdzīgu kontroli pār abiem subjektiem – proti, līgumslēdzēju iestādi un līgumslēdzēju – ir ne tikai viena un tā pati, bet arī ekskluzīvi īsteno līdzīgu kontroli pār abiem subjektiem. Tāpēc es uzskatu, ka ir jāizslēdz iespēja attiecināt “in house” izņēmumu uz horizontāla veida darījumiem, kurus noslēguši tiesību subjekti, pār kuriem judikatūrā noteikto “līdzīgo kontroli” veic kāda iestāde kopā ar citām līgumslēdzējām iestādēm.
46. Tāda ierobežojoša pieeja tāda veida līdzīgai kontrolei, kas kontrolējošajai iestādei katrā ziņā jāīsteno pār abiem iepirkuma līguma slēdzējiem subjektiem, lai varētu veidoties izņēmums no Savienības tiesībām iepirkumu jomā attiecībā uz iekšējiem horizontāliem darījumiem, manuprāt, ne tikai ir saskaņā ar in house izņēmuma jēgu un ar Tiesas pausto vajadzību, kas minēta iepriekš 38. punktā, ierobežojoši interpretēt minēto izņēmumu, bet, manuprāt, atbilst arī vairāku apsvērumus iesniegušo pušu izvirzītajai prasībai nesaprātīgi nepaplašināt atkāpes no publisko iepirkumu regulējuma, tādējādi riskējot, ka uz nozīmīgām saimnieciskās darbības nozares daļām neattieksies publisko iepirkumu regulējums un tajā izvirzītie mērķi atvērt [tirgus] konkurencei (30), kā noteikts tajā pašā 38. punktā (31).
47. Kas attiecas uz pamatlietu, no Tiesas rīcībā esošajiem dokumentiem izriet, ka Hamburgas pilsēta tādu pašu kontroli pār HIS, iespējams, var īstenot tikai kopā ar citām federālajām zemēm [Länder] un ar Federāciju, un to, cita starpā, apstrīd vairākas lietā iestājušās puses (32). Tāpēc, pat pieļaujot, ka Hamburgas pilsēta ekskluzīvi īsteno līdzīgu kontroli pār TUHH – tas katrā ziņā jānosaka iesniedzējtiesai, arī pamatojoties uz atbildi, ko Tiesa sniegs uz otro prejudiciālo jautājumu, – iepriekšējos punktos saistībā ar iekšējiem horizontāliem darījumiem aprakstītais izņēmums nebūtu piemērojams.
48. Noslēgumā – no iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka, neskarot kompetences pārbaudes, ko var veikt iesniedzējtiesa, tāds līgums, kāds tiek aplūkots pamatlietā, ir publiskais iepirkums saskaņā ar Direktīvu 2004/18 tiktāl, ciktāl tas ir līgums, kas rakstiski noslēgts starp līgumslēdzēju iestādi un komersantu un kura priekšmets ir pakalpojumu sniegšana minētās direktīvas izpratnē. Kā tāds šis līgums principā ir pakļauts minētajā direktīvā paredzētajām iepirkuma procedūrām. Neatkarīgi no tā, vai starp Hamburgas pilsētu, no vienas puses, un TUHH un HIS, no otras puses, pastāv vai nepastāv “līdzīgas kontroles” saikne, uz tādu iepirkumu, ņemot vērā judikatūru lietā Teckal, nevar tikt attiecināts minēto procedūru piemērošanas izņēmums, jo nav nekādas kontroles saiknes starp līgumslēdzēju iestādi, proti, TUHH, un komersantu līgumslēdzēju, proti, HIS. Šāds līgums, manuprāt, nav pat iekšējs horizontāls darījums, kam varētu nepiemērot publiskā iepirkuma procedūras – kā darbībai, kuras mērķis ir vispārējas nozīmes uzdevumu veikšana, ko pilda iestāde, kura kontrolē abus subjektus, – izņēmumu, jo, kā es norādīju iepriekš 44.–46. punktā, tādai iespējai, manuprāt, ir jābūt tikai tajos gadījumos, kad kontrolējošā iestāde ekskluzīvi īsteno līdzīgu kontroli pār abām līguma slēdzējpusēm, un tas tā noteikti nav lietā, kura jāizskata iesniedzējtiesai.
2) Par publisko tiesību subjektu sadarbību
49. Iesniedzējtiesa apsver arī iespēju, ka uz pamatlietā aplūkojamo iepirkumu varētu attiekties otrs judikatūrā izstrādātais izņēmums, kas ļautu nepiemērot publiskā iepirkuma procedūras, – proti, izņēmums, kas minēts iepriekš 5. punktā un ir paredzēts sadarbībai publisko tiesību subjektu starpā.
50. Judikatūrā šā izņēmuma piemērošanai ir paredzēti pieci kumulatīvi kritēriji, kuriem visiem vienlaikus ir jāatbilst, lai konkrēts līgums varētu būt ārpus Savienības tiesību publisko iepirkumu jomā piemērošanas jomas (33). Tādējādi Tiesa ir paredzējusi, ka publiskā iepirkuma procedūras var nepiemērot līgumiem, ar kuriem, pirmkārt, tiek iedibināta sadarbība publisko tiesību subjektu starpā, kuras mērķis, otrkārt, ir nodrošināt tiem kopīgā sabiedriskā pakalpojuma uzdevuma īstenošanu. Treškārt, tādiem līgumiem ir jābūt noslēgtiem tikai publisko tiesību subjektu starpā bez privāto tiesību subjekta dalības. Ceturtkārt, neviens privāts pakalpojumu sniedzējs nedrīkst atrasties privileģētākā stāvoklī attiecībā pret tā konkurentiem, un visbeidzot, piektkārt, šīs nodibinātās publisko tiesību subjektu sadarbības īstenošanas pamatā ir jābūt vienīgi ar sabiedrības interešu īstenošanu saistītiem apsvērumiem un prasībām (34).
51. Iesniedzējtiesai jāveic vajadzīgās darbības, lai konstatētu, vai konkrētajā gadījumā ir ievēroti visi minētie kritēriji. Tiesa tomēr var sniegt valsts tiesai visus Savienības tiesībās esošos interpretācijas elementus, kas tai var noderēt lēmuma pieņemšanai (35).
52. It īpaši iesniedzējtiesa pauž divkāršas šaubas par izņēmuma, kas paredzēts attiecībā uz publisko tiesību subjektu sadarbību, piemērojamību konkrētajai lietai.
53. Pirmkārt, iesniedzējtiesa izslēdz minētā izņēmuma piemērojamību, ņemot vērā HIS kā privāto tiesību sabiedrības ar ierobežotu atbildību raksturu. Šis iesniedzējtiesas apsvērums rada jautājumu par konkrētā izņēmuma piemērošanas subjektīvo jomu.
54. Šajā sakarā ir jānorāda, ka iepriekš minētajā spriedumā lietā Komisija/Vācija – pirmajā lietā, kurā tika atzīts, ka pastāv šāds izņēmums, – Tiesa ir izmantojusi “valsts iestāžu” jēdzienu (36), lai norādītu subjektus, kuri var piedalīties sadarbībā, lai gan lietā aplūkojamais sadarbības līgums bija noslēgts starp Hamburgas pilsētu un četriem blakus esošiem Landkreise (37). Tas, ka Tiesa izmantoja minēto jēdzienu, norāda, ka atkāpe attiecas ne tikai uz sadarbību pašvaldību starpā (38). Vēlāk spriedumā lietā Ordine degli Ingegneri della Provincia di Lecce u.c. (minēts iepriekš) Tiesa ir izmantojusi “publisko tiesību subjektu” sadarbības jēdzienu (39).
55. Neatkarīgi no terminoloģijas jautājuma, es tomēr uzskatu, ka šajā sakarā ir jāievēro funkcionāla, nevis formāla pieeja (40). No šā viedokļa es uzskatu, ka viena subjekta – sadarbības dalībnieka privāto tiesību raksturs pats par sevi nav šķērslis konkrētā izņēmuma piemērošanai tiktāl, ciktāl ir konstatēts, ka, neraugoties uz minēto raksturu, subjekts īstenībā ir publisko tiesību subjekts (41), kas, manuprāt, nepārprotami tā ir gadījumā ar HIS – pilnībā publisku kapitāla sabiedrību.
56. Manuprāt, trešais iepriekš 50. punktā minētais judikatūras nosacījums neparedz subjektiem, kuri iedibina sadarbību, formālu publisko tiesību raksturu, bet drīzāk nosaka pilnīgu privāto interešu neesību minētajos subjektos. Šajā sakarā var piebilst, ka privāto interešu esībai jābūt izslēgtai visu pamatlietā aplūkojamā līguma darbības laiku. Tik tiešām, ja līgumslēdzēja ar privāto tiesību raksturu kapitāls būtu atvērts privātiem akcionāriem, publiskais iepirkums bez konkursa procedūras tiktu piešķirts jauktai sabiedrībai; tas būtu pretrunā Savienības tiesībās izvirzītajiem mērķiem (42).
57. Otrkārt, iesniedzējtiesa uzskata, ka otrais judikatūrā paredzētais nosacījums, proti, lai sadarbības mērķis būtu nodrošināt abiem publisko tiesību subjektiem kopīgā sabiedriskā pakalpojuma uzdevuma īstenošanu, šajā gadījumā nav ievērots, jo, lai gan HIS statūtu 2. un 3. pantā ir paredzēts, ka tās darbības mērķis ir sniegt atbalstu augstākās izglītības iestādēm, un tādējādi minētais subjekts pilda vispārējas nozīmes mērķus, tā uzdevumu tomēr nevar tikt pielīdzināts tam uzticētajam īstajam sabiedriskā pakalpojuma uzdevumam.
58. Es nepiekrītu iesniedzējtiesas pieejai, kuras pamatā, šķiet, ir apsvērums, ka, lai sabiedriskā pakalpojuma uzdevums varētu tikt atzīts par kopīgu publisko tiesību subjektiem, kuri piedalās sadarbībā, katrā ziņā ir nepieciešams, lai minētā uzdevuma izpilde būtu uzticēta katram subjektam atsevišķi.
59. Tik tiešām, ja ir nepieciešams, lai sadarbība kalpotu kopīga publiska uzdevuma izpildei, un tāpēc nepietiek, ka likumā noteiktais pienākums īstenot konkrētos publiskos uzdevumus attiecas tikai uz vienu no ieinteresētajām valsts iestādēm, savukārt otrai ir tikai palīdzes loma minētā uzdevuma izpildē un tā, pamatojoties uz līgumu, uzņemas izpildīt šo tai neesošo uzdevumu (43), es tomēr uzskatu, ka var veidoties sadarbība, kuras mērķis ir nodrošināt kopīga sabiedriskā pakalpojuma uzdevuma īstenošanu, pat ja pastāv īpaša komplementaritāte starp sabiedriskā pakalpojuma uzdevumiem, kurus veic attiecīgie publisko tiesību subjekti, un sadarbība attiecas tieši uz tādiem īpašiem komplementāriem uzdevumiem. Tomēr komplementaritātes jēdziens nevar būt “ieejas durvis” izņēmumu režīmā sadarbībai saistībā ar darbību, kam ir jebkāda veida saistība. Manuprāt, nepietiek ar vienkāršu sabiedriskā pakalpojuma uzdevumu komplementaritāti. Ir nepieciešams, lai minētā komplementaritāte būtu īpaša tajā ziņā, ka tā – saistībā ar visiem attiecīgajiem publisko tiesību subjektiem – konkrēti attiecas uz uzdevumu – sadarbības priekšmetu, kā, piemēram, man šķiet, tas ir gadījumā ar izglītošanas un pētniecības uzdevumu pamatlietā.
60. Tādā perspektīvā no lietā esošajiem dokumentiem izriet, ka īpašais uzdevums, ko veic HIS – pilnībā publiska kapitāla sabiedrība – ir sniegt atbalstu valsts augstākās izglītības iestādēm, lai nodrošinātu to augstākās izglītības sniegšanas uzdevuma racionālu un rentablu izpildi. Minētais uzdevums, manuprāt, ir īpašas komplementaritātes attiecībās ar universitāšu īstenoto izglītošanas un pētniecības uzdevumu, tā ka – ar nosacījumu, ka ir ievēroti visi pārējie nosacījumi, – var veidoties sadarbība, uz kuru attiecas judikatūras izņēmums par sadarbību publisko tiesību subjektu starpā. Šajā sakarā es piebilstu, ka, manuprāt, analīzē nebūt nav sekundārs apstāklis, ka minētā uzdevuma izpilde ir Vācijas konstitucionālā likumdevēja, kas Pamatlikuma 91.c panta 1. punktā ir paredzējis sadarbības formas starp Federāciju un federālajām zemēm, izveidojot un pārvaldot to uzdevumu īstenošanai vajadzīgās datorsistēmas, gribas izpausme.
61. Pēc iesniedzējtiesas pausto šaubu analīzes ir jāpievēršas arī Komisijas uzdotajam jautājumam. Minētā iestāde tiesas sēdē apgalvoja, ka konkrētā izņēmuma piemērošana šajā lietā ir izslēgta, jo sadarbība publisko tiesību subjektu starpā, kas attiecas uz sabiedriskā pakalpojuma sniegšanas darbību, nevar risināties saistībā ar tādu līgumu, kurā paredzēta pakalpojumu sniegšana apmaiņā pret atlīdzību.
62. Šajā sakarā es norādu, ka Tiesa iepriekš minētajā spriedumā lietā Komisija/Vācija jau ir noteikusi, ka Savienības tiesības valsts iestādēm, lai tās kopīgi īstenotu to sabiedrisko pakalpojumu uzdevumus, [nekādi] neuzliek pienākumu izmantot kādu noteiktu juridisko formu (44). Turklāt minētajā gadījumā sadarbība starp Hamburgas pilsētu un Landkreise izpaudās tieši kā līgumiskas attiecības.
63. Tomēr ir jānorāda arī tas, ka minētajā spriedumā Tiesa ir uzsvērusi, ka par konkrēto pakalpojumu sniegšanu, proti, atkritumu apglabāšanu, tika maksāts vienīgi iekārtas apsaimniekotājam, ar ko Hamburgas pilsētai bija noslēgts līgums, savukārt pati sadarbība, kas ar līgumu bija iedibināta starp attiecīgajām iestādēm, proti, Hamburgas pilsētas uzkopšanas dienestu un Landkreise, nebija pamats nekādiem līdzekļu pārskaitījumiem starp šīm struktūrām (45).
64. Tāpēc man interesē, vai attiecībā uz konkrētā izņēmuma piemērojamību sadarbības iedibināšanas līgumam ir nepieciešams, lai minētajā līgumā nebūtu paredzētas finanšu plūsmas attiecīgo publisko tiesību subjektu starpā.
65. Šajā sakarā es tomēr norādu, ka iepriekš minētajā spriedumā lietā Ordine degli Ingegneri della Provincia di Lecce u.c., kurā Tiesa, pamatojoties uz agrāk pieņemto spriedumu lietā Komisija/Vācija, ir precīzi un sistemātiski atkārtojusi piecus kumulatīvos kritērijus, kuriem ir jāatbilst, lai konkrētais līgums varētu būt ārpus Savienības tiesību publisko iepirkumu jomā piemērošanas jomas, tā nav norādījusi ne uz vienu tādu kritēriju. No minētās klusēšanas es secinu, ka Tiesa nav plānojusi paredzēt kā nepieciešamu attiecīgā izņēmuma piemērošanas kritēriju, ka nedrīkst būt nekādu finanšu plūsmu starp subjektiem, kuri iedibina sadarbību.
66. Es tomēr uzskatu, ka, lai būtu tāds izņēmums, maksājumi, ko kāds subjekts paredzējis par noteikta pakalpojuma sniegšanu citam subjektam, īstenojot sadarbību, nevar būt vienādi ar tirgus cenu, bet tiem jābūt pietuvinātiem faktiskajām izmaksām un finanšu maksājumiem par sniegtajiem pakalpojumiem, un tas man liek šaubīties par plānotas izdevumu, kas saistīti ar pakalpojuma sniegšanu, apmaksas pēc vienotas likmes saderību ar minēto prasību.
67. Katrā ziņā iesniedzējtiesai būs jāveic attiecīgās nepieciešamās pārbaudes, kā arī jāpārbauda, vai ir ievērotas visas pārējās judikatūrā paredzētās prasības, lai varētu tikt piemērots izņēmums, kas ir paredzēts sadarbībai publisko tiesību subjektu starpā.
B – Par otro prejudiciālo jautājumu
68. Savā otrajā prejudiciālajā jautājumā, kas Tiesai uzdots gadījumā, ja atbilde uz pirmo jautājumu būtu apstiprinoša, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai līdzīga kontrole, kas prasīta judikatūrā Teckal lietā, jāīsteno pār visu līgumslēdzēja darbību vai arī pietiek, ka minētā kontrole attiecas tikai uz iepirkumu sektoru.
69. Vispirms, ņemot vērā apsvērumus, kuri izdarīti saistībā ar pirmā prejudiciālā jautājuma analīzi, atzīmēšu, ka tad, ja Tiesa ievēros manis piedāvāto pieeju, uz šo jautājumu nebūs jāatbild, jo in house izņēmuma piemērojamība katrā ziņā būtu izslēgta iesniedzējtiesā izskatāmajā lietā. Tāpēc šos apsvērumus par otro prejudiciālo jautājumu es sniegšu tikai tādēļ, lai atbilde būtu pilnīga.
70. Es jau iepriekš 34. punktā atgādināju judikatūrā noteiktās līdzīgās kontroles galvenās pazīmes. Savukārt iepriekš 39.–41. punktā es atgādināju jēgu, kas ir in house izņēmuma atzīšanas pamatā un kas izskaidro arī pašu “līdzīgas kontroles” prasības jēgu.
71. Manuprāt, no minētajiem apsvērumiem, it īpaši no nepieciešamības, lai kontrole būtu strukturāla un funkcionāla, principā izriet, ka minētajai kontrolei jāattiecas uz visu līgumslēdzēja darbību kopumā un tā nevar attiekties tikai uz iepirkuma procedūras segmentu. Subjektam “in house” būtībā jārīkojas kā administratīvai struktūrai, un tai jāīsteno noteicoša ietekme uz sevis kontrolētā subjekta stratēģiskajiem mērķiem un svarīgajiem lēmumiem (46).
72. Tomēr ir jāatgādina, ka Tiesai jau ir bijusi iespēja izskaidrot, ka, ja judikatūrā ir noteikts, ka līgumslēdzējas iestādes kontrolei pār līgumslēdzēju ir jābūt līdzīgai tai, ko minētā iestāde veic pār saviem dienestiem, tajā tomēr nav paredzēts, ka pār līgumslēdzēju īstenotajai kontrolei ir jābūt vienādai visos tās aspektos (47).
73. Šajā sakarā ir jānorāda, ka autonomija, kas ir universitātēm izglītošanas un pētniecības jomā, ir mācīšanas un pētniecības brīvības izpausme – šis princips ir noteikts ne tikai konstitucionālā līmenī Vācijas Pamatlikuma 5. panta 3. punktā, bet arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, kuras 13. pantā ir noteikts, ka pētījumi zinātnēs ir brīvi un ka ir jārespektē akadēmiskā brīvība. Tāpēc no šā viedokļa es uzskatu, ka, lai tādi subjekti kā universitātes varētu izmantot in house izņēmumu, tiem nevar tikt uzspiesta kontrole attiecībā arī uz didaktisko un pētniecības darbību, jo universitāšu autonomija šajās darbībās ir tādu konstitucionālu vērtību izpausme, kas ir kopīgas dalībvalstu tiesiskajiem regulējumiem un apstiprinātas Hartā.
74. Cita starpā šajā sakarā var arī uzsvērt, ka Tiesa savā judikatūrā jau ir skatījusi īpatnības, kas piemīt universitātēm attiecībā uz tiesisko regulējumu [iepirkumu] konkursu jomā (48).
75. No minētā izriet, ka, ja Tiesa uzskatīs par nepieciešamu atbildēt arī uz otro iesniedzējtiesas uzdoto prejudiciālo jautājumu, atbildei, manuprāt, jābūt tādai, ka līdzīgai kontrolei jāattiecas uz visu līgumslēdzēja darbību kopumā, neskarot universitātei raksturīgās izglītošanas un pētniecības prerogatīvas.
V – Secinājumi
76. Pamatojoties uz minētajiem apsvērumiem, es iesaku Tiesai uz Hanseatisches Oberlandesgericht Hamburg uzdoto pirmo prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:
Līgums, kura priekšmets ir tādu pakalpojumu sniegšana, kuru saņēmējs, kas ir līgumslēdzēja iestāde Direktīvas 2004/18 izpratnē, nekontrolē līgumslēdzēju, kurš sniedz pakalpojumus, līdzīgi, kā tas kontrolē savus dienestus, bet abus kontrolē viena un tā pati iestāde, kura var tikt kvalificēta kā līgumslēdzēja iestāde minētās direktīvas izpratnē, un kurā gan pakalpojumu saņēmējs, gan subjekts – pakalpojumu sniedzējs darbojas galvenokārt to kontrolējošās iestādes labā, ir publiskais iepirkums tiktāl, ciktāl tas ir līgums, ko rakstiski noslēguši līgumslēdzēja iestāde – pakalpojumu saņēmēja un uzņēmējs – pakalpojumu sniedzējs, ja minētā līguma priekšmets ir darbība, kas var tikt kvalificēta kā pakalpojumu sniegšana minētās direktīvas izpratnē.
Šāds līgums var būt ārpus Savienības tiesībās publisko iepirkumu jomā paredzēto publiskā iepirkuma procedūru piemērošanas jomas tikai tad, ja kontrolējošā iestāde ekskluzīvi līdzīgi, kā tā kontrolē savus dienestus, kontrolē gan subjektu – pakalpojumu saņēmēju, gan subjektu – pakalpojumu sniedzēju un abi minētie subjekti darbojas galvenokārt minētās kontrolējošās iestādes labā, vai arī ja šis līgums atbilst visām prasībām, kas ir noteiktas izņēmuma piemērošanai publisko tiesību subjektu sadarbības gadījumā.