PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS

(otrā palāta paplašinātā sastāvā)

2003. gada 6. martā (1)

Valsts atbalsts – Komisijas kompetences neesamība – Tiesību uz aizstāvību pārkāpums – Būtisku formas prasību pārkāpums – Atbalsta jēdziens – EKL 87. panta un 295. panta pārkāpums – Tirgus ekonomikas ieguldītājs – Piemērotas atlīdzības likme – Pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums

Apvienotās lietas T‑228/99 un T‑233/99

Westdeutsche Landesbank Girozentrale, Diseldorfa (Vācija), ko pārstāv F. Montāgs [F. Montag], advokāts, kas norādīja adresi Luksemburgā,

Ziemeļreina‑Vestfālene, ko pārstāv M. Šite [M. Schütte], advokāts, kas norādīja adresi Luksemburgā,

prasītājas,

ko atbalsta

Vācijas Federatīvā Republika, ko pārstāv V. D. Plesings [W.–D. Plessing], pārstāvis, kam palīdz H. F. Visels [H.–F. Wissel], advokāts,

persona, kas iestājusies lietā,

pret

Eiropas Kopienu Komisiju, ko pārstāv K. D. Borhards [K.–D. Borchardt] un V. Kreišics [V. Kreuschitz], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,

atbildētāja,

ko atbalsta

Bundesverband deutscher Banken eV, Berlīne (Vācija), ko pārstāv H. J. Nīmeijers [H.–J. Niemeyer], advokāts,

persona, kas iestājusies lietā,

par prasību atcelt Komisijas 1999. gada 8. jūlija Lēmumu 2000/392/EK par Vācijas Federatīvās Republikas īstenoto pasākumu Westdeutsche Landesbank – Girozentrale (WestLB) atbalstam (OV 2000, L 150, 1. lpp.).

EIROPAS KOPIENU

PIRMĀS INSTANCES TIESA (otrā palāta paplašinātā sastāvā)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs R. M. Mora Ramušs [R. M. Moura Ramos], tiesneši V. Tīli [V. Tiili], J. Pirungs [J. Pirrung], P. Mengoci [P. Mengozzi] un A. V. H. Meijs [A. W. H. Meij],

sekretāre D. Kristensena [D. Christensen], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2002. gada 5. un 6. jūnija tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Prāvas priekšvēsture

I –  Prāvas rašanās fakti

1        Šīs lietas attiecas uz Ziemeļreinas-Vestfālenes Wohnungsbauförderungsanstalt (turpmāk tekstā – “WfA”) integrēšanu Westdeutsche Landesbank Girozentrale sastāvā (turpmāk tekstā – “WestLB”) (turpmāk tekstā – “nodošana” vai “strīdīgais darījums”).

A –  Prasības, kas attiecas uz pašu kapitālu, ko paredz Pašu kapitāla direktīva un Maksātspējas direktīva

2        Atbilstoši Padomes 1989. gada 18. decembra Direktīvai 89/647/EEK par kredītiestāžu maksātspējas koeficientu (OV L 386, 14. lpp.) un Padomes 1989. gada 17. aprīļa Direktīvai 89/299/EEK par kredītiestāžu pašu kapitālu (OV L 124, 16. lpp.) bankām ir pienākums uzturēt pašu kapitālu vismaz 8 % apmērā no riska svērtiem aktīviem un ārpusbilances riska darījumiem. Ievērojot šīs direktīvas, 1992. gada 1. janvārī tika izdarīti grozījumi Kreditwesengesetz (Vācijas kredītiestāžu likums), un 1993. gada 30. jūnijā jaunās prasības stājās spēkā.

3        Attiecībā uz jauno 8 % minimumu, kas noteikts šajās direktīvās, vismaz pusei no pašu līdzekļiem jābūt “pašu pamatkapitālam”, ko veido kapitāla posteņi, kas pieejami kredītiestādei tūlītējai un neierobežotai lietošanai iespējamo zaudējumu segšanai. Pašu pamatkapitālam tādēļ ir izšķiroša nozīme kopējā bankas dotāciju kapitālā piesardzības nolūkos, jo “rezerves pašu kapitālu” (otrās kategorijas pašu kapitāls) atzīst tikai pašu pamatkapitāla apmērā, lai garantētu bankas riska darījumus.

4        Turklāt pašu kapitāls ierobežo bankas liela riska darījumu kopumu. WfA nodošanas laikā atbilstoši Kreditwesengesetz 13. pantam viens liela riska darījuma apmērs nedrīkst pārsniegt 50 % no kredītiestādes pašu kapitāla un lielo riska darījumu, kas pārsniedz 15 % no kredītiestādes pašu kapitāla, kopsumma nedrīkst pārsniegt kredītiestādes pašu kapitālu vairāk nekā astoņas reizes. Pēc Kreditwesengesetz grozījumiem 1994. gadā, lai to saskaņotu ar Padomes 1992. gada 21. decembra Direktīvu 92/121/EEK par kredītiestāžu liela riska darījumu uzraudzību un kontroli (OV 1993, L 29, 1. lpp.), maksimālais aizdevums vienai personai tika ierobežots ar līdz 25 % no kredītiestādes pašu kapitāla un visu lielo riska darījumu, kas pārsniedz 10 % no kredītiestādes pašu kapitāla, kopsumma nedrīkst pārsniegt kredītiestādes pašu kapitālu vairāk nekā astoņas reizes.

5        Turklāt Padomes 1989. gada 15. decembra Otrās direktīvas 89/646/EEK par normatīvu un administratīvu aktu koordinēšanu attiecībā uz kredītiestāžu darbības sākšanu un veikšanu, ar ko groza Direktīvu 77/780/EEK (OV L 386, 1. lpp.), 12. pants ierobežo līdzdalības apmērus citās kredītiestādēs un finanšu iestādēs. Kreditwesengesetz 12. pants, kas ir norma, kura nav balstīta uz Kopienu tiesībām, bet atrodama arī citās dalībvalstīs, ierobežo ilgtermiņa ieguldījumus, tostarp līdzdalību nefinanšu sabiedrībās, kredītiestādes pašu kapitāla apmērā. Vācijas bankām līdz 1993. gada 30. jūnijam vajadzēja pielāgoties jaunajām prasībām attiecībā uz pašu kapitālu.

B –  WestLB

6        WestLB ir publisko tiesību kredītiestāde, ko reglamentē Ziemeļreinas-Vestfālenes federālās zemes (turpmāk tekstā – “Ziemeļreina-Vestfālene”) tiesību akti. 1991. gada 31. decembrī WestLB pašu kapitāls bija 5,1 miljards Vācijas marku (DEM). Saskaņā ar Ziemeļreinas-Vestfālenes tiesību aktiem WestLB ir trīs funkcijas. Tā darbojas kā centrālā banka neatkarīgām krājbankām Ziemeļreinā-Vestfālenē un kopš 1992. gada 17. jūlija arī Brandenburgas zemes krājbankām. WestLB pilda valsts un komunālās bankas funkcijas, veicot finanšu darījumus savu akcionāru uzdevumā. Visbeidzot, tā veic arī vispārējas bankas operācijas.

7        WestLB 100 % apmērā pieder valsts sektoram. Lielākais akcionārs ir Ziemeļreina-Vestfālene (43,2 %), un pārējie akcionāri ir Landschaftsverband Rheinland un Landschaftsverband Westfalen‑Lippe (Reinzemes un Vestfālenes-Lippes reģionu pašvaldību apvienības), no kurām katrai pieder 11,7 %, Rheinischer Sparkassen‑ und Giroverband un Westfälisch-Lippischer Sparkassen- und Giroverband (Reinzemes un Vestfālenes-Lippes reģionu krājbanku asociācijas), no kurām katrai pieder 16,7 %. Šāds daļu sadalījums bija nodošanas laikā un palika nemainīgs vismaz līdz 1999. gada 8. jūlijam.

8        Pēc kopējās bilances vērtības WestLB ieņēma trešo vietu Vācijas kredītiestāžu sarakstā aiz Deutsche Bank AG un Dresdner Bank AG. WestLB koncerns piedāvā finanšu pakalpojumus sabiedrībām un valsts iestādēm, darbojas starptautiskajos kapitāla tirgos gan saviem norēķiniem, gan kā pārvaldītājs citiem parāda instrumentu emitentiem. Tāpat kā daudzas citas Vācijas universālās bankas, WestLB ir daļu īpašnieks citās finanšu iestādēs un komercsabiedrībās. 1997. gadā WestLB veica nozīmīgu savas darbības daļu ārpus Vācijas Federatīvās Republikas.

C –  WfA

9        WfA tika dibināta 1957. gadā un līdz 1991. gada 31. decembrim darbojās kā Vācijas publisko tiesību iestāde; tai bija savs juridiskās personas statuss. Tās pamatkapitāls bija DEM 100 miljoni, un Ziemeļreina-Vestfālene bija vienīgais akcionārs. Saskaņā ar likumu WfA vienīgais uzdevums bija mājokļu būvniecības veicināšana, izsniedzot zemu procentu likmju vai bezprocentu aizdevumus. Kā sabiedrisko interešu iestāde tā bija atbrīvota no uzņēmuma ienākuma nodokļa, īpašuma nodokļa un kapitāla nodokļa.

10      Par WfA kā publisko tiesību subjektu atbildīga bija Ziemeļreina-Vestfālene, kas bija arī visu WfA saistību garantētāja. Šīs garantijas palika nemainīgas arī pēc nodošanas.

D –  WfA integrācija WestLB sastāvā

11      Saskaņā ar Gesetz zur Regelung der Wohnungsbauförderung (Likums par atbalstu mājokļu būvniecībai), ko Ziemeļreinas-Vestfālenes parlaments pieņēma 1991. gada 18. decembrī, WfA 1992. gada 1. janvārī tika nodota WestLB.

12      Atbilstoši likuma pamatojumam nodošanas mērķis bija palielināt WestLB pašu kapitālu, lai kredītiestāde atbilstu stingrākām prasībām attiecībā uz pašu kapitālu, kuras stājās spēkā 1993. gada 30. jūnijā. Turklāt WfA un WestLB mājokļu būvniecības veicināšanas programmas apvienošana palielinātu efektivitāti.

13      Nodošanas ietvaros Ziemeļreina-Vestfālene atcēla WfA garantijas aptuveni DEM 7,4 miljardu apmērā par Ziemeļreinas-Vestfālenes saistībām, balstoties uz iegūto kapitālu mājokļu būvniecības veicināšanai.

14      WestLB kļuva par WfA universālo tiesību pārņēmēju (izņemot pirms nodošanas atceltās WfA garantijas Ziemeļreinai-Vestfālenei par Ziemeļreinas-Vestfālenes parādiem mājokļu būvniecības veicināšanai). WfA kļuva par strukturāli un ekonomiski neatkarīgu iestādi, publisko tiesību subjektu, bez tiesībspējas WestLB sastāvā. Tādējādi WfA pamatkapitāls un rezerves jāuzrāda WestLB bilancē kā īpašās rezerves. Sakarā ar tās kā garantētāja atbildību par iespējamajiem uzņēmuma zaudējumiem, Ziemeļreina-Vestfālene turpināja uzņemties atbildību par WfA zaudējumiem un garantēja visas WfA saistības.

15      WfA aktīvi, tas ir, tās pamatkapitāls, rezerves, mājokļu būvniecības veicināšanas līdzekļi un citi WfA prasījumi, kā arī visi nākotnes ienākumi no mājokļu kredītiem pēc nodošanas WestLB palika rezervēti mājokļu būvniecības veicināšanai saskaņā ar iepriekš 11. punktā minētā likuma 2. panta 16. punkta otro daļu. Taču šis likums paredzēja arī to, ka nodotajiem aktīviem ir cita funkcija – tas bija paredzēts kā pašu kapitāls Kreditwesengesetz un līdz ar to Direktīvas 89/299 nozīmē, kas tiek izmantots, lai aprēķinātu bankas maksātspējas koeficientu, un kas tādējādi kalpo kā garantija WestLB komercdarbībai, kura ir pakļauta konkurencei.

16      Nodošanas laikā WestLB akcionāri grozīja ietvara līgumu un vienojās vienmēr saglabāt mājokļu būvniecības veicināšanai paredzētos aktīvus, pat ja WestLB ciestu zaudējumus, kas mazinātu sākotnējo kapitālu. Iekšēji WfA kapitālu izmantotu tikai pēc tam, kad būtu izmantots WestLB pašu kapitāls. Ietvara līgumā tika skaidri paredzēts, ka WestLB akcionāru atbildība par jebkuriem zaudējumiem attiecās arī uz WfA īpašajām rezervēm. Ja WestLB tiktu likvidēta, tad Ziemeļreinai-Vestfālenei būtu prioritāras prasījuma tiesības uz WfA kapitālu. Ietvara līgums paredzēja arī to, ka WestLB pašu kapitāla bāzes palielinājums, integrējot WfA, uzskatāms par Ziemeļreinas-Vestfālenes naudas ieguldījumu un ka gada atlīdzība par to jānolemj akcionāriem, tiklīdz būs pieejami pirmie finanšu ziņojumi par 1992. un turpmākajiem gadiem. Tas tika izdarīts ietvara līgumam pievienota protokola veidā 1993. gada 11. novembrī. Tas paredzēja, ka peļņas gadījumā WestLB maksās Ziemeļreinai-Vestfālenei gada atlīdzību 0,6 % pēc nodokļiem no tās WfA kapitāla daļas, ko var izmantot kā garantiju WestLB darījumiem.

17      Tomēr, pat esot šim iekšējam līgumam par WfA aktīvu nodrošināšanu, starp WfA aktīvu divām funkcijām nav nekādas prioritātes, proti, starp to novirzīšanu mājokļu būvniecībai un to funkciju kā garantijas kapitālam WestLB ārējās attiecībās ar kreditoriem. Nodotie aktīvi ir pilnībā un tieši pieejami WestLB zaudējumu segšanai vai bankrota gadījumā – kreditoru prasījumu apmierināšanai.

18      Ziemeļreinas-Vestfālenes un WestLB noslēgtais pārvaldes līgums par mājokļu būvniecības atbalsta likumu paredz, ka WestLB izmantos īpašās rezerves savas darbības nodrošināšanai tikai tiktāl, lai izpildītu likumā paredzētos WfA uzdevumus.

19      WfA zaudēja savu juridisko neatkarību, kļūstot par WestLB mājokļu būvniecības veicināšanas nodaļu. Taču tās komercdarbība netika pilnībā iekļauta WestLB. WfA palika kā nošķirta vienība WestLB sastāvā ar nosaukumu “Wohnungsbauförderungsanstalt Nordrhein Westfalen – Anstalt der Westdeutschen Landesbank Girozentrale” (Ziemeļreinas-Vestfālenes Mājokļu būvniecības veicināšanas iestāde – WestLB iestāde). Šī jaunā WestLB “mājokļu būvniecības veicināšanas” nodaļa ir iekļauta WestLB bilancē, taču tā publisko arī savu bilanci. Iepriekšējā WestLB mājokļu būvniecības veicināšanas nodaļa tika apvienota ar WfA.

20      WfA nodotie aktīvi WestLB, tas ir, pamatkapitāls, rezerves, citi līdzekļi un nākotnes ienākumi, joprojām ir paredzēti mājokļu būvniecības veicināšanai un tādēļ tie jāpārvalda atsevišķi no citiem WestLB komercdarījumiem. Šāda nošķiršana ir priekšnosacījums, lai mājokļu būvniecības veicināšanas darbības atzītu par darbību sabiedrības interesēs Vācijas nodokļu tiesību vajadzībām. Nodokļu atbrīvojumi, ko saņēma WfA, līdz ar to netika atcelti.

II –  Administratīvais process

21      Bundesverband deutscher Banken eV (Vācijas banku asociācija, turpmāk tekstā – “BdB”), kas Vācijā pārstāv aptuveni 300 privātas bankas, 1993. gada 23. martā iesniedza sūdzību, lūdzot Komisiju uzsākt pret Vācijas Federatīvo Republiku EKL 226. pantā paredzēto procedūru. BdB apgalvoja, ka Bundesaufsichtsamt für das Kreditwesen (Federālā kredītu kontroles komisija) ir pārkāpusi Padomes Direktīvas 89/299 4. panta 1. punktu, akceptējot WfA aktīvus, kas bija apvienoti ar WestLB, kā WestLB pašu kapitālu.

22      Savā 1994. gada 31. maija vēstulē BdB informēja Komisijas Konkurences ģenerāldirektorātu (ĢD IV) par aktīvu nodošanu, apgalvojot, ka tā rada konkurences izkropļošanu, no kā WestLB gūtu labumu. 1994. gada 21. decembrī tā iesniedza formālu sūdzību, lūdzot Komisiju uzsākt pret Vācijas Federatīvo Republiku EKL 88. panta 2. punktā noteikto procedūru. 1995. gada februārī un martā un 1996. gada decembrī sūdzībai pievienojās 10 bankas, kas bija BdB biedri.

23      Lai noskaidrotu, vai aktīvu nodošana bija valsts atbalsts, Komisija 1993. gada 12. janvāra, 9. februāra, 10. novembra un 13. decembra un 1996. gada 16. janvāra vēstulēs lūdza Vācijas iestādes iesniegt papildu informāciju. Vācijas iestādes sniedza šo informāciju attiecīgi 1993. gada 2. februāra un 16. marta, 1994. gada 8. marta, 1996. gada 12. un 26. aprīļa un 1997. gada 14. janvāra vēstulēs. Papildu vēstules un dokumentus iesniedza citas ieinteresētās personas. Komisijas pārstāvji vairākkārt tikās ar Vācijas iestāžu, WestLB un citu reģionālo banku, kā arī ar sūdzības iesniedzēju pārstāvjiem.

24      Pēc šīs informācijas apmaiņas Komisija 1997. gada 1. oktobrī pieņēma lēmumu par EKL 88. panta 2. punktā paredzētās procedūras uzsākšanu (turpmāk tekstā – “lēmums par procedūras uzsākšanu”). Šajā lēmumā Komisija secināja, ka izvērtējamais pasākums, iespējams, bija atbalsts EKL 87. panta 1. punkta nozīmē un ka tai vajadzēja papildu informāciju, lai veiktu nepieciešamo analīzi. Šī informācija galvenokārt attiecās uz pasākumiem, ko Ziemeļreina-Vestfālene bija veikusi, lai nodrošinātu piemērotu līdzdalību tās papildu peļņas sadalē, ko WestLB varētu gūt, pamatojoties uz kapitāla pieaugumu; informācija tika sniegta arī par nodotā kapitāla likviditātes trūkuma ietekmi, par to apstākļu ietekmi, ka Ziemeļreinas-Vestfālenes ietekme WestLB nav pieaugusi, par fiksētās atlīdzības priekšrocības raksturu, kā arī par citiem apstākļiem, kas nosaka piemērotu atlīdzību, un, visbeidzot, par pieejamo WfA kapitālu WestLB komercdarbības garantēšanai, par pārpalikumu, kas ir uzrādīts WestLB bilancē, par nodokļu atbrīvojumiem, par atbrīvošanu no saistībām, par WestLB ienesīgumu un iespējamo sinerģijas efektu.

25      Lēmums uzsākt EKL 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru 1997. gada 23. oktobra vēstulē tika paziņots Vācijas valdībai. Vienošanās par konfidenciālo ziņu izņemšanu pirms publikācijas tika panākta 1997. gada 7. un 25. novembra un 2. decembra vēstulēs. Vācijas valdība iesniedza savus apsvērumus 1998. gada 27. februāra vēstulē pēc tam, kad tā 1997. gada 19. novembra vēstulē lūdza termiņa pagarinājumu, kurš tai tika piešķirts 1997. gada 1. decembra vēstulē.

26      Komisijas lēmums par procedūras uzsākšanu tika publicēts 1998. gada 5. maijā Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī (OV C 140, 9. lpp.). Komisija aicināja ieinteresētās personas iesniegt savas piezīmes par attiecīgo pasākumu. Tā saņēma piezīmes no WestLB (1998. gada 19. maijā), no Association française des banques (1998. gada 26. maijā), no British Bankers’ Association (1998. gada 2. jūnijā) un no BdB (1998. gada 4. jūnijā). Komisija šīs piezīmes 1998. gada 15. jūnija vēstulē nosūtīja Vācijas valdībai komentāru sniegšanai, ko tā saņēma 1998. gada 11. augusta vēstulē.

27      1998. gada 15. janvārī un 1998. gada 16. septembrī notika sanāksmes ar BdB pārstāvjiem, bet 1998. gada 9. septembrī – ar WestLB pārstāvjiem. Komisija 1998. gada 22. septembra vēstulē aicināja Vācijas iestādes, WestLB un BdB uz tikšanos, lai apspriestu dažādus lietas aspektus. BdB 1998. gada 30. oktobra vēstulē sniedza informāciju. Šo trīs pušu tikšanās notika 1998. gada 10. novembrī.

28      Pēc šīs tikšanās Komisijas dienesti 1998. gada 16. novembra vēstulē pieprasīja no Vācijas iestādēm un BdB papildu informāciju un dokumentus. Pēc termiņa pagarinājuma BdB iesniedza pieprasīto informāciju 1999. gada 14. janvāra vēstulē. Vācijas iestādes pēc termiņa pagarinājuma iesniedza informāciju divās 1999. gada 15. janvāra vēstulēs un 1999. gada 7. aprīļa vēstulē. Tā kā Vācijas iestādes noteiktu informāciju atteicās sniegt, Komisija 1999. gada 24. marta vēstulē nosūtīja Vācijas valdībai 1999. gada 3. marta lēmumu, ar ko pieprasīja šo informāciju. Vācijas valdība izpildīja šo rīkojumu 1999. gada 22. aprīļa vēstulē pēc termiņa pagarinājuma.

29      Komisija pasūtīja neatkarīgu pētījumu par piemērotu atlīdzību, ko Ziemeļreinai-Vestfālenei vajadzētu prasīt par WfA nodošanu WestLB. Konsultāciju sabiedrība, kurai bija uzdots šis uzdevums (First Consulting), arī piedalījās 1998. gada 10. novembra trīspusējā sanāksmē.

III –  Apstrīdētais lēmums

30      Komisija 1999. gada 8. jūlijā pieņēma Lēmumu 2000/392/EK par Vācijas Federatīvās Republikas īstenoto pasākumu Westdeutsche Landesbank – Girozentrale (WestLB) atbalstam (OV 2000, L 150, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”). Šis lēmums 1999. gada 4. augustā tika paziņots Vācijas Federatīvajai Republikai, kas to pārsūtīja Ziemeļreinai-Vestfālenei 1999. gada 6. augusta vēstulē. Ziemeļreina-Vestfālene informēja WestLB 1999. gada 9. augusta vēstulē, kuru tā saņēma tajā pašā dienā. Lēmuma rezolutīvā daļa ir šāda:

“1. pants

Valsts atbalsts, ko Vācija īstenojusi par labu Westdeutsche Landesbank Girozentrale laika posmā no 1992. gada līdz 1998. gadam par kopējo summu DEM 1 579 700 000 (EUR 807 700 000), nav saderīgs ar kopējo tirgu.

2. pants

1. Vācija veic vajadzīgos pasākumus, lai izbeigtu sniegt un atgūtu no atbalsta saņēmēja atbalstu, kas minēts 1. pantā un nelikumīgi tam piešķirts.

2. Atbalsta atgūšanu veic atbilstīgi valsts tiesību aktos paredzētajai procedūrai. Atgūstamais atbalsts ietver procentus no dienas, kad atbalsts tika nodots saņēmēja rīcībā, līdz tā atgūšanas dienai. Procentus aprēķina pēc pamatlikmes, ko izmanto reģionālā atbalsta subsīdijas ekvivalenta aprēķināšanai.

3. pants

Vācija divu mēnešu laikā no šī lēmuma paziņošanas dienas dara Komisijai zināmus pasākumus, kas veikti lēmuma izpildīšanai.

[..]” [Neoficiāls tulkojums]

A –  Vispārēja analīze

31      Apstrīdētā lēmuma pamatojumā Komisija izklāsta savu novērtējumu izmeklējamajam pasākumam, ko var rezumēt šādi.

32      Pirmkārt, attiecībā uz konkurences izkropļošanu un ietekmi uz tirdzniecību starp dalībvalstīm Komisija uzskata, ka WestLB piedāvā savus bankas pakalpojumus, konkurējot ar citām Eiropas bankām gan Vācijā, gan ārpus Vācijas. Tādēļ jebkurš atbalsts, kas piešķirts WestLB, radīs konkurences izkropļojumus un iespaidos tirdzniecību Savienībā. Saskaņā ar atbildētājas apgalvoto, tā kā bankai vajadzīgs pietiekams pašu kapitāls, lai veiktu un paplašinātu savu komercdarbību, valsts īstenotais pasākums nodrošināja WestLB ar pašu kapitālu, kas nodrošināja maksātspēju un tieši ietekmēja WestLB komerciālās iespējas.

33      Turklāt Komisija uzskata, ka strīdīgais darījums uzskatāms par valsts kapitāla nodošanu komercsabiedrībai. Šāda veida valsts aktīvi, kuriem ir komerciāla vērtība un kuri nodoti komercsabiedrībai bez pienācīgas atlīdzības, ir valsts līdzekļi EKL 87. panta 1. punkta nozīmē.

34      Lai pārbaudītu, vai valsts līdzekļu nodošana publiskam uzņēmumam (valsts uzņēmumam) rada tam priekšrocības un tādēļ, iespējams, veido valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta nozīmē, Komisija piemēro “tirgus ekonomikas ieguldītāja principu”.

35      Komisija tad izklāsta darījuma sīki izstrādāto analīzi no tirgus ekonomikas ieguldītāja viedokļa.

36      Pirmkārt, Komisija atzīst, ka, lai arī EKL 295. pants paredz to, ka EK līgums neaizstāj dalībvalstu īpašumtiesību sistēmu, tas nevar attaisnot Kopienu konkurences tiesību pārkāpumus. Komisija neapšauba dalībvalstu tiesības radīt īpašus fondus vispārēju ekonomisko interešu nolūkā. Taču, tiklīdz šādi publiskie fondi un aktīvi tiek izmantoti komerciālām darbībām, tiem jāpiemēro tirgus ekonomikas noteikumi. Tas nozīmē, ka, tiklīdz valsts nolemj piešķirt publiskam mērķim domātus līdzekļus komerciālai lietošanai, tai jāsaņem atlīdzība, – pēc Komisijas uzskata – kas atbilst tirgus nosacījumiem.

37      Otrkārt, attiecībā uz darījuma īpašo raksturu Komisija norāda – ja dalībvalsts izvēlas tādu darījumu, kāds izskatāms šajā lietā, tad obligāti vajadzīga sīki izstrādāta analīze par to, kādu ekonomisko priekšrocību tas dod tai uzņēmuma daļai, kas pakļauta konkurencei.

38      Treškārt, Komisija uzsver, ka viens no veidiem, kā nodrošināt piemērotu atlīdzību par piešķirto kapitālu, būtu attiecīgs Ziemeļreinas-Vestfālenes līdzdalības WestLB palielinājums. Tā kā tas netika izdarīts, Ziemeļreinai-Vestfālenei saskaņā ar apstrīdēto lēmumu par piešķirto kapitālu vajadzēja pieprasīt piemērotu atlīdzību citā veidā atbilstīgi tirgus ekonomikas ieguldītāja principam. Komisija apgalvo, ka pretējā gadījumā Ziemeļreina-Vestfālene dod WestLB priekšrocību, kas ir valsts atbalsts.

39      Ceturtkārt, atbildētāja izskaidro, kā tā noteica kapitāla bāzi, ko izmantoja atlīdzības aprēķināšanai. Lai noteiktu piemērotu atlīdzību, jāizšķir starp dažādiem WfA īpašo rezervju elementiem, ņemot vērā to izmantošanu WestLB nolūkos.

40      Atbilstoši Komisijas teiktajam DEM 5,9 miljardi tika ierakstīti WestLB bilancē kā pašu kapitāls. Taču Bundesaufsichtsamt für das Kreditwesen atzina tikai DEM 4 miljardus kā pašu pamatkapitālu. No šīs summas atbilstīgi maksātspējas noteikumiem WestLB kā pašu kapitāla bāzi var izmantot tikai DEM 2,5 miljardus konkurencei pakļautās komercdarbības paplašināšanai un tādēļ tā uzskatāma par primāro bāzi Ziemeļreinas-Vestfālenes atlīdzībai. Atlikušie DEM 1,5 miljardi bija vajadzīgi WfA mājokļu būvniecības veicināšanas darbības garantēšanai. Bilancē uzrādīta vēl summa DEM 1,9 miljardu apmērā, kura netiek atzīta kā pašu kapitāls maksātspējas nolūkos. Tādēļ WestLB bilancē uzrādītā summa, kuru WestLB nevar izmantot konkurencei pakļautās komercdarbības paplašināšanai, ir DEM 3,4 miljardi. Tomēr šī summa palielina bankas pievilcīgumu kreditoriem, tāpēc ekonomiski to var salīdzināt ar garantiju, lai arī šī summa ir uzrādīta bilancē kā pašu kapitāls. Tā kā šī summa ir saimnieciski noderīga WestLB, tirgus ekonomikas ieguldītājs būtu prasījis par to atlīdzību. Tā tomēr būtu mazāka nekā atlīdzība par DEM 2,5 miljardiem, ko atbilstīgi maksātspējas noteikumiem var izmantot kā WestLB pašu kapitālu konkurencei pakļautās komercdarbības paplašināšanai.

41      Piektkārt, Komisija sīki izskaidro, kā tā aprēķināja piemērotu atlīdzību par kapitālu.

B –  Analīze par piemērotu atlīdzību par kapitālu

42      Komisija vispirms norāda, ka, ievērojot EK līguma noteikumus par valsts atbalstu, darījums uzskatāms par kapitāla iemaksu, nevis par galvojumu, un tādēļ jānovērtē piemērota atlīdzība. Taču, aprēķinot piemērotu atlīdzību, daļu kapitāla Komisija var uzskatīt par galvojumu, jo šī kapitāla īpašā rakstura dēļ WestLB nevar to izmantot kā pašu kapitālu klasiskā veidā.

43      Tālāk Komisija, uzsverot, ka WfA integrācijas WestLB sastāvā īpašā rakstura dēļ grūti to salīdzināt ar citiem tirgū esošiem finanšu instrumentiem, pirmkārt, paskaidro, kādēļ salīdzinājums ar Vācijas valdības piedāvāto hibrīda pašu kapitāla instrumentu nav piemērots veids, kā noskaidrot piemērotu atlīdzību par WfA kapitālu tā īpatnību dēļ.

44      Otrkārt, Komisija atsaucas uz likviditātes trūkuma ietekmi uz atlīdzības par kapitālu aprēķiniem. WfA kapitāls nesniedza WestLB papildu likviditāti, jo nodotie aktīvi un WfA ienākumi saskaņā ar likumu bija paredzēti mājokļu būvniecības veicināšanai, līdz ar to WestLB būtu papildu finanšu izmaksas kapitāla apmērā, ja tā vēlētos iegūt vajadzīgos līdzekļus finanšu tirgū, lai gūtu pilnu atdevi no komercdarbības, ko radījis papildu pašu kapitāls. Šo papildu izmaksu dēļ, kuras nerodas parasta pašu kapitāla gadījumā, attiecīgi jāsamazina piemērotā atlīdzība par kapitālu.

45      Taču pretēji WestLB un Vācijas valdības uzskatiem Komisija apgalvo, ka nav jāņem vērā kopējā refinansēšanas likme. Jāņem vērā tikai neto izmaksas kā WestLB papildu slogs nodotā kapitāla īpašā rakstura dēļ. Kopumā Komisija piekrīt, ka WestLB jāuzņemas papildu “likviditātes izmaksas”, kas nosakāmas kā “refinansēšanas izmaksas pēc nodokļu nomaksāšanas”. Komisija piekrīt arī Vācijas valdības iesniegtajiem pētījumiem par atlīdzības apmēru, kuri paredz 8,26 % kā piemērotu ilgtermiņa refinansēšanas likmi. Pēc Vācijas nodokļu likmju piemērošanas likme tiek noteikta 4,2 % par neto refinansēšanas izmaksām.

46      Treškārt, Komisija paskaidro, kā tā aprēķināja piemērotu atlīdzību par DEM 2,5 miljardiem, kas atbilst WestLB pieejamā pašu kapitāla pieaugumam.

47      Komisija atgādina, ka pēc tās ārštata ekspertu apgalvojumiem par pamatu jāizmanto normāla ieguldījumu atdeves likme banku sektorā, kura pielāgota, ņemot vērā darījuma īpašās pazīmes. Šajā izmeklēšanā Komisija papildus savai pieredzei ņēma vērā arī vairākus investīciju banku un konsultāciju sabiedrību paziņojumus un pētījumus par faktisko un plānoto pašu kapitāla atdevi no ieguldījumiem, kā arī paziņojumus, kurus iesniedza lietā iesaistītās personas.

48      Balstoties uz šo informāciju, savu pieredzi, tirgus statistiku un saviem agrākajiem lēmumiem par valsts atbalstu, Komisija uzskata, ka minimālā atlīdzība par šāda veida kapitāla ieguldījumu nodošanas laikā ir 12 % pēc nodokļu nomaksāšanas.

49      Piemērotas atlīdzības aprēķinos Komisija ņēma vērā arī faktu, ka privātais ieguldītājs, kurš darbojas tirgus ekonomikas apstākļos, būtu pieprasījis lielāku atlīdzību par kapitālu, ņemot vērā darījuma īpašās pazīmes.

50      Palielinājuma pamatā ir trīs faktori. Pirmkārt, nodotā summa ir ievērojama, tai bija izšķiroša ietekme uz WestLB maksātspējas noteikumu nozīmē un WestLB vidēji guva mazāku peļņu nekā citas bankas. Otrkārt, WfA integrācijas dēļ Ziemeļreina-Vestfālene bija pakļauta lielākam riskam gadījumā, ja WestLB kļūtu maksātnespējīga. Turklāt WfA nodošana nedeva Ziemeļreinai-Vestfālenei papildu balsošanas tiesības. Lai kompensētu šādu lielāka riska uzņemšanos bez atbilstošas līdzdalības palielināšanas sabiedrībā, parasts tirgus ekonomikas ieguldītājs būtu prasījis lielāku atlīdzību. Treškārt, Ziemeļreinas-Vestfālenes ieguldījumam ir ilgtermiņa ieguldījuma akcijās, kuras netiek kotētas, raksturs. Ņemot vērā WfA nodošanas īpašos apstākļus, Ziemeļreinai-Vestfālenei nav iespēju atsaukt kapitālu un tādējādi izbeigt savu ieguldīšanu. Līdz ar to Komisija uzskata, ka šo īpašību dēļ minimālais piemērotais palielinājums ir 1,5 %.

51      Komisija secina, ka piemērota atlīdzība par aplūkojamo kapitālu būtu 9,3 %, proti, 12 % normālā atdeve no ieguldījuma, kam pieskaita 1,5 % palielinājumu par darījuma īpašo raksturu un atņem 4,2 % par finansēšanas izmaksām, kas jāsedz WestLB par nodoto līdzekļu likviditātes trūkumu.

52      Ceturtkārt, Komisija paskaidro, kā tā aprēķināja piemērotu atlīdzību par DEM 3,4 miljardiem, tas ir, par summu, kas uzskaitīta WestLB bilancē, bet kuru nevar izmantot tās konkurencei pakļautās komercdarbības paplašināšanai. Komisija norāda, ka savā lēmumā par EKL 88. panta 2. punktā paredzētās procedūras uzsākšanu tā minēja 0,3 % likmi, ko Vācijas valdība norādījusi kā piemērotu komisijas maksu par galvojumu tādai bankai kā WestLB. Tā uzskata, ka šāda summa pārsniedz šāda veida bankas galvojuma segto summu. Lai arī bankas galvojumi parasti ir saistīti ar noteiktiem darījumiem un tiem ir ierobežots termiņš, WfA īpašās rezerves ir nodotas WestLB rīcībā uz nenoteiktu laiku. Komisija uzskata, ka šo divu faktoru dēļ atlīdzības likme jāpalielina par 0,5–0,6 %. Garantijas prēmijas (iemaksas) parasti uzskata par pamatdarbības izmaksām un tādēļ tās atskaita no ienākumiem, kas apliekami ar nodokli, taču atlīdzība par WfA kapitālu Ziemeļreinai-Vestfālenei tiek maksāta no pēcnodokļu peļņas, tādēļ likme attiecīgi jāpielāgo. Komisija uzskata, ka 0,3 % likme pēc nodokļu atskaitīšanas ir piemērota šāda veida kapitālam.

53      Piektkārt, Komisija uzskata, ka sinerģijas efektus un ietaupījumus, kas Ziemeļreinai-Vestfālenei un WfA rodas WfA nodošanas un integrācijas WestLB sastāvā dēļ, nevar uzskatīt kā atlīdzinājumu par pašu pamatkapitāla piešķiršanu WestLB. Tā kā šie sinerģijas efekti nesamazina nodotā kapitāla izmantojamību un nepalielina izmaksas, kas WestLB radušās nodošanas rezultātā, tiem nevajadzētu ietekmēt atlīdzības apmēru par piešķirto pašu kapitālu, ko tirgus ekonomikas ieguldītājs varētu prasīt no bankas. Turpretī Komisija piekrīt, ka 1992. gadā WestLB samaksātie DEM 33 miljoni par WfA pensiju izmaksām ir uzskatāmi par daļu no atlīdzības, ko WestLB samaksājusi par nodošanu.

54      Visbeidzot, balstoties uz iepriekš minētajiem aprēķiniem par vērā ņemamo kapitālu un atlīdzību par to, Komisija kvalificēja valsts atbalsta elementu strīdīgajā darījumā. Tā uzskatīja atlīdzības likmi 9,3 % apmērā pēc nodokļu atskaitīšanas kā atbilstošu tirgus apstākļiem par to kapitāla daļu, ko WestLB var izmantot savas komercdarbības garantēšanai, proti, par DEM 2,5 miljardiem 1993. gada beigās, un likmi 0,3 % apmērā pēc nodokļu atskaitīšanas par starpību, ko veido šī summa un DEM 5,9 miljardi, kas WestLB bilancē uzrādīti kā pašu kapitāls, proti, DEM 3,4 miljardiem 1993. gada beigās. Turklāt, pēc Komisijas domām, vērā jāņem arī 0,6 %, ko WestLB ir maksājusi kopš 1993. gada par summu, ko tā var izmantot savas komercdarbības garantēšanai. Turklāt Komisija arī pieņem WestLB maksājumus 1992. gadā par WfA pensiju prasījumiem kā papildu atlīdzību Ziemeļreinai-Vestfālenei. Atbalsta elements tiek aprēķināts kā starpība starp faktiskajiem maksājumiem un maksājumiem, kuri atbilst tirgus apstākļiem. Kopējais šādi aprēķinātais atbalsts ir DEM 1 579 700 000 laikā no 1992. līdz 1998. gadam.

55      Pēc apsvērumu sniegšanas par tirgus ekonomikas ieguldītāja principa piemērošanu strīdīgajam darījumam Komisija pirms galīgā secinājuma sniegšanas turpina savas analīzes izklāstu par citiem darījuma aspektiem.

56      Attiecībā uz nodokļu atbrīvojumiem, ko saņem “WfA” mājokļu būvniecības veicināšanas darbība WestLB ietvaros, Komisija atzīst, ka tie palielina WfA peļņu (vai arī samazina zaudējumus) un tādējādi var palielināties WfA neto kapitāls. Līdz ar to WestLB rīcībā varētu būt lielākas summas savas konkurencei pakļautās darbības nodrošināšanai. Taču, ja šī daļa palielinās, tad palielinās arī Ziemeļreinai-Vestfālenei maksājamās atlīdzības aprēķinu bāzes apmērs. Komisija secina – ja atlīdzība ir noteikta piemērotā apmērā, tad nodokļu atbrīvojums mājokļu būvniecības atbalstam neradīs konkurences izkropļojumus par labu WestLB. Saskaņā ar iepriekš 51. un 52. punktā izklāstītajiem aprēķiniem piemērots apmērs būtu 9,3 % par summu, kas atbilst pašu kapitāla pieaugumam, un 0,3 % – par summu, kura ietverta WestLB bilancē, bet kuru nevar izmantot tās konkurencei pakļautās komercdarbības paplašināšanai.

57      Attiecībā uz garantijas saistību atcelšanu Komisija uzskata, ka tā noteikti ir palielinājusi WfA vērtību. Bet, tā kā WestLB maksājamā atlīdzība ir balstīta uz WfA novērtējumu pēc šo saistību atcelšanas, tas ir, ņemot vērā tās vērtības pieaugumu, tad saistību atcelšana nav priekšrocība WestLB, ja atlīdzība atbilst tirgus apstākļiem.

58      Ņemot vērā visus šos apsvērumus, Komisija secina, ka ir izpildīti visi EKL 87. panta 1. punktā paredzētie nosacījumi, un, tā kā šajā gadījumā nav piemērojams neviens no izņēmumiem, kas paredzēti EKL 86. panta 2. punktā un EKL 87. panta 2. un 3. punktā, tad atbalstu nevar uzskatīt par saderīgu ar Līgumu.

 Process un lietas dalībnieku prasījumi

59      Prasītājas uzsāka šīs tiesvedības, 1999. gada 12. oktobrī iesniedzot Pirmās instances tiesas kancelejā prasības pieteikumus.

60      Ar 2000. gada 22. augusta rīkojumu Pirmās instances tiesas ceturtās palātas (paplašinātā sastāvā) priekšsēdētājs atļāva lietā iestāties Vācijas Federatīvajai Republikai prasītāju prasījumu atbalstam un BdB atļāva iestāties lietā atbildētājas prasījumu atbalstam.

61      Šajā pašā rīkojumā Pirmās instances tiesa izskatīja lūgumu par konfidencialitātes piešķiršanu, ko iesniedza prasītājas un ko piešķīra konkrētai informācijai lietas materiālos. Šis rīkojums tika labots ar 2000. gada 23. oktobra rīkojumu.

62      Ar 2001. gada 11. jūlija rīkojumu Pirmās instances tiesas ceturtās palātas (paplašinātā sastāvā) priekšsēdētājs pēc lietas dalībnieku uzklausīšanas apvienoja lietas mutvārdu procesā un galīgā sprieduma taisīšanai saskaņā ar Pirmās instances tiesas Reglamenta 50. pantu.

63      Tā kā ar 2001. gada 20. septembri tika izdarītas izmaiņas Pirmās instances tiesas palātu sastāvā, tiesnesis referents tagad darbojas otrajā palātā (paplašinātā sastāvā), kurai attiecīgi tika nodotas šīs lietas.

64      Noklausoties tiesneša referenta ziņojumu, Pirmās instances tiesa (otrā palāta paplašinātā sastāvā) nolēma atklāt mutvārdu procesu. Prasītājas, atbildētāja un Vācijas Federatīvā Republika atbildēja uz Pirmās instances tiesas rakstiskajiem jautājumiem, un atbildētāja iesniedza dokumentus, kurus pieprasīja procesa organizācijas pasākumos.

65      Ar 2002. gada 29. maija rīkojumu Pirmās instances tiesas otrās palātas (paplašinātā sastāvā) priekšsēdētājs provizoriski piešķīra konfidencialitāti, ko prasītājas lūdza attiecībā uz konkrētu informāciju vienā no dokumentiem, kas minēti iepriekšējā punktā.

66      2002. gada 5. un 6. jūnija tiesas sēdē lietas dalībnieki sniedza mutvārdu paskaidrojumus un atbildēja uz Pirmās instances tiesas jautājumiem.

67      Tiesas sēdē personas, kuras iestājušās lietā, neņemot vērā izteikto uzaicinājumu, nesniedza savus apsvērumus par prasītāju lūgumu piešķirt konfidencialitāti konkrētai informācijai vienā no dokumentiem, ko Komisija iesniedza pēc Pirmās instances tiesas pieprasījuma. Tādēļ rīkojums, ar ko šai informācijai tika provizoriski piešķirta konfidencialitāte, ir apstiprināms.

68      WestLB prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

69      Ziemeļreinas-Vestfālenes prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus;

–        piespriest BdB segt savus tiesāšanās izdevumus.

70      Vācijas Federatīvās Republikas, kas iestājusies lietā, prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

71      Komisijas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

–        noraidīt abas prasības kā nepamatotas;

–        piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

72      BdB, kas iestājusies lietā, prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

–        noraidīt abas prasības kā nepamatotas;

–        piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ieskaitot BdB tiesāšanās izdevumus.

 Par lietas būtību

73      Savas prasības pamatojumā WestLB atsaucas uz pieciem pamatiem par demisionējošās Komisijas kompetences pieņemt apstrīdēto lēmumu neesamību, par nelikumīgu Komisijas sastāvu, par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu un par EKL 87. panta 1. punkta pārkāpumu. Ziemeļreina-Vestfālene atsaucas uz četriem pamatiem par Komisijas kompetences neesamību un nelikumīgu sastāvu, par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, par būtisku formas prasību pārkāpumu un par EKL 87. panta 1. punkta un EKL 295. panta pārkāpumu.

74      Tiesas sēdē, atbildot uz Pirmās instances tiesas jautājumu, prasītājas paziņoja, ka tās atsauc prasību par nelikumīgu Komisijas sastāvu apstrīdētā lēmuma pieņemšanas laikā.

75      Pirmās instances tiesa, pirmkārt, analizēs prasības pamatu par demisionējošās Komisijas kompetences pieņemt apstrīdēto lēmumu neesamību, otrkārt, par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu un, treškārt, pamatu par būtisku formas prasību pārkāpumu attiecībā uz Vācijas Federatīvās Republikas tiesībām tikt uzklausītai, nepareizu faktisko apstākļu konstatēšanu un neitralitātes principa pārkāpumu.

76      Ceturtkārt, Pirmās instances tiesa izvērtēs prasības pamatu par EKL 87. panta 1. punkta un EKL 295. panta pārkāpumu attiecībā uz apstrīdētajā lēmumā Komisijas sniegto valsts atbalsta jēdziena interpretāciju. Visbeidzot, Pirmās instances tiesa analizēs prasības pamatu par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu kopā ar prasības pamatu, kas pakārtoti iesniegts, par divām iepriekš minētajām normām attiecībā uz Komisijas piemēroto tirgus ekonomikas ieguldītāja principu (turpmāk tekstā arī – “privātā ieguldītāja princips”).

IV –  Par pirmo prasības pamatu, ar ko apgalvo, ka Komisija nebija kompetenta pieņemt apstrīdēto lēmumu

A –  Lietas dalībnieku argumenti

77      Prasītājas apgalvo, ka, tā kā Komisija demisionēja 1999. gada 16. martā, apstrīdētā lēmuma pieņemšanas laikā tās funkcijas bija ierobežotas ar kārtējo un steidzamo jautājumu risināšanu. Tā kā apstrīdētais lēmums neietilpst šo jautājumu lokā, tas ir atceļams.

78      Pirmkārt, tās apgalvo, ka, tā kā EK līgumā nav paredzētas visu Komisijas locekļu brīvprātīgas atkāpšanās tiesiskās sekas, pēc analoģijas jāpiemēro EKL 201. panta otrās daļas otrais teikums, kas ir vienīgais EK līguma noteikums par visas Komisijas atkāpšanos. Līdz ar to Komisijas pilnvaras bija ierobežotas ar kārtējo jautājumu risināšanu.

79      EKL 215. pantu nevarot piemērot šajā gadījumā. Komisijas atkāpšanās nebija brīvprātīga, jo tās vienīgais mērķis bija izvairīties no neizbēgamās Eiropas Parlamenta neuzticības izteikšanas. Ziemeļreina-Vestfālene piebilst – ja EK līgums ierobežo Komisijas pilnvaras ar kārtējo jautājumu risināšanu neuzticības izteikšanas gadījumā, tad būtu pretrunā EKL 201. pantam ļaut Komisijai izvairīties no šī ierobežojuma preventīvas brīvprātīgas atkāpšanās gadījumā. Turklāt, Ziemeļreina-Vestfālene uzskata, ka, lai izvairītos no EKL 201. panta apiešanas, visas Komisijas atkāpšanās gadījumā ir jāpiemēro tādi paši ierobežojumi, kādus piemēro neuzticības izteikšanas gadījumā.

80      Turklāt demisionējošās Komisijas pilnvaru ierobežošana ar kārtējo jautājumu risināšanu izriet arī no Kopienu tiesību vispārējiem principiem, kas gūti no dalībvalstu tiesību sistēmām. Ziemeļreina-Vestfālene šajā sakarā atsaucas uz Komisijas Juridiskā dienesta 1995. gada 9. janvāra atzinumu.

81      Prasītājas arī apgalvo, ka visu Komisijas locekļu atkāpšanos nevar uzskatīt par atsevišķu locekļu atkāpšanās virkni. EKL 215. pants attiecas tikai uz atsevišķu Komisijas locekļu atkāpšanos un līdz ar to paredz, ka Komisija turpina darboties un brīvajā amatā var iecelt jaunu locekli. Ja visas Komisijas atkāpšanos uzskatītu par atsevišķu locekļu atkāpšanās summu, tad tas prettiesiski paplašinātu EKL 215. panta piemērošanas jomu un ierobežotu Parlamenta tiesības jaunas Komisijas iecelšanas procedūrā. Tās apstrīd, ka Parlaments varētu izteikt Komisijai neuzticību pat pēc visu tās locekļu atkāpšanās, un atgādina, ka šāda neuzticības izteikuma priekšlikuma projektu Parlamenta priekšsēdētājs noraidīja kā nepieņemamu.

82      Pakārtoti, prasītājas apgalvo, ka Komisijas funkcijas tika ierobežotas ar kārtējo un steidzamo jautājumu risināšanu, jo Komisijai bija saistošs pašas izdots 1999. gada 17. marta paziņojums un 1999. gada 23. marta vadlīnijas par darbībām, ar kuru veikšanu Komisija ierobežotu savu darbu pēc atkāpšanās. WestLB atgādina, ka Tiesa bieži lēmusi, ka Komisijas vispārēja rakstura paziņojumi ir tai saistoši, pat ja tiem nav EKL 249. pantā minēto tiesību aktu formas (Tiesas 1993. gada 24. marta spriedums lietā C‑313/90 CIRFS u.c./Komisija, Recueil, I‑1125. lpp., 34.–36. punkts; Pirmās instances tiesas 1996. gada 12. decembra spriedums lietā T‑380/94 AIUFFASS un AKT/Komisija, Recueil, II‑2169. lpp., 57. punkts, un 1997. gada 5. novembra spriedums lietā T‑149/95 Ducros/Komisija, Recueil, II‑2031. lpp., 61. punkts).

83      Otrkārt, prasītājas apgalvo, ka apstrīdētais lēmums ir parauglieta un precedents valsts atbalsta tiesībās un līdz ar to tas nav ne kārtējs, ne steidzams jautājums.

84      Tās apgalvo, ka apstrīdētais lēmums ir ārpus dienišķo pārvaldības jautājumu loka. WfA integrācija WestLB sastāvā tās īpašās struktūras dēļ atšķiras no jebkura cita pasākuma, ko varētu kvalificēt kā valsts atbalstu. Turklāt šī bija pirmā reize, kad Komisija piemēroja tirgus ekonomikas ieguldītāja principu stabilam uzņēmumam, pieprasot tam maksāt vidējo atdevi attiecīgajā nozarē par kapitālu, ko piešķīris publiskais ieguldītājs (turpmāk tekstā – “vidējā atdeve”). Arī procedūras rezultāts bija izšķirošs citām līdzīgām lietām.

85      Tās piebilst, ka jautājums par to, vai procedūra tika uzsākta pirms atkāpšanās, nav būtisks, jo citādi Komisija varētu turpināt savu darbu tāpat kā pirms atkāpšanās. Attiecībā uz Komisijas argumentu par to, ka nevajadzēja izvērtēt faktus vai jaunus apstākļus formālās izmeklēšanas procedūras laikā, Ziemeļreina-Vestfālene uzsver, ka, gluži pretēji, tieši šīs procedūras laikā atklājās izmeklēšanas nozīmīgums un vienīgais izšķirošais faktors bija lēmums par procedūras izbeigšanu. Ņemot vērā šīs īpatnības un lietas ārkārtējo svarīgumu, apstrīdēto lēmumu attiecībā uz procedūras izbeigšanu nevar uzskatīt par lēmumu, ko Komisija pieņēma kā kārtējā jautājuma sastāvdaļu.

86      Tāpat lēmums neattiecās uz steidzamu lietu. Komisijai nebija jārīkojas, lai novērstu papildu kaitējumu Kopienai vai personām. Valsts atbalsta procedūrā nav termiņa ierobežojumu. Turklāt procedūra norisinājās jau kopš 1994. gada.

87      Ziemeļreina-Vestfālene uzsver arī to, ka Komisijas iepriekšējā prakse pārejas laikā apstiprina tās uzskatu, ka Komisijai vairs nebija pilnvaru pieņemt apstrīdēto lēmumu, jo tas nedz bija kārtējais jautājums, kas ietilptu tās dienišķajā sabiedrisko lietu pārvaldībā, nedz arī tā pieņemšana bija steidzama. Vienīgā Komisija, kuras pilnvaru laiks bija beidzies un kura turpināja savas funkcijas līdz jaunas Komisijas iecelšanai, bija Komisija Ž. Delora [J. Delors] vadībā, kura pārejas laikā stingri ierobežojās ar tādu lēmumu pieņemšanu, kuri bija par kārtējiem un tiešām steidzamiem jautājumiem. Tajā laikā netika pieņemts neviens lēmums par valsts atbalsta oficiālās izmeklēšanas procedūras izbeigšanu.

88      Komisija, ko atbalsta BdB, apstrīd to, ka priekšsēdētāja Ž. Santēra [J. Santer] vadītās Komisijas atkāpšanās 1999. gada martā tiesiskās sekas ierobežoja tās pilnvaras ar kārtējo jautājumu risināšanu, un pakārtoti apgalvo, ka apstrīdētais lēmums tika pieņemts šī ierobežojuma ietvaros.

89      Komisija apgalvo, ka Ziemeļreinas-Vestfālenes iesniegtais Komisijas Juridiskā dienesta atzinums, kas minēts iepriekš 80. punktā, ir nepieņemams, jo tas bija iekšējs dokuments, kurš iegūts nelikumīgi. Tā lūdz Pirmās instances tiesu izņemt šo dokumentu no lietas materiāliem lietā T‑233/99 saskaņā ar Reglamenta 64. panta 4. punktu.

B –  Pirmās instances tiesas vērtējums

90      Pirmkārt, saskaņā ar Reglamenta 49. pantu un 64. panta 4. punktu Pirmās instances tiesai jāizskata Komisijas lūgums izdot rīkojumu par Komisijas Juridiskā dienesta atzinuma attiecībā uz Komisijas pilnvaru apjomu pēc tās locekļu pilnvaru izbeigšanās izņemšanu no lietas materiāliem lietā T‑233/99.

91      Tā kā tas ir Komisijas iekšējs dokuments un Ziemeļreina-Vestfālene nav varējusi pierādīt, ka ieguvusi to likumīgi, tad Komisijas lūgums ir apmierināms (skat. pēc analoģijas Tiesas 1986. gada 15. oktobra rīkojumu lietā 31/86 LAISA/Padome, Krājumā nav publicēts, 5. punkts, un Pirmās instances tiesas priekšsēdētāja 1998. gada 3. marta rīkojumu lietā T‑610/97 R Carlsen u.c./Padome, Recueil, II‑485. lpp., 36.–41. punkts un 45.–49. punkts).

92      Turklāt Pirmās instances tiesa uzskata, ka šajā atzinumā nav nekā tāda, kas būtu izšķirošs tās veicamajai likumīguma pārbaudei (šajā sakarā skat. Tiesas 1986. gada 11. decembra rīkojumu lietā 212/86 ICI/Komisija, Krājumā nav publicēts, 5.–8. punkts, un 1991. gada 20. marta rīkojumu lietā C‑308/90 Advanced Nuclear Fuels/Komisija, Krājumā nav publicēts, 12. punkts; Pirmās instances tiesas 1992. gada 10. marta spriedumu lietā T‑9/89 Hüls/Komisija, Recueil, II‑499. lpp., 85. un 86. punkts).

93      Šajā prasības pamatā prasītājas būtībā apgalvo, ka apstrīdētais lēmums ir prettiesisks, jo Komisija savu funkciju izpildē bija ierobežota ar kārtējo un steidzamo jautājumu risināšanu un šis lēmums nebija šāda veida jautājumu lokā.

94      Šajā sakarā jāizskata, vai neatkarīgi no Komisijas pilnvaru ierobežojumiem apstrīdētā lēmuma pieņemšanas laikā šo lēmumu var kvalificēt kā aktu attiecībā uz kārtēju jautājumu.

95      Prasītājas apgalvo, ka lēmums attiecās uz darījumu, kurš tā īpašās struktūras dēļ atšķīrās no citiem Komisijai iesniegtajiem darījumiem, un ka Komisija pirmo reizi piemēroja tirgus ekonomikas ieguldītāja principu stabilam uzņēmumam, pieprasot tam maksāt vidējo atlīdzību. Turklāt apstrīdētais lēmums bija precedents līdzīgām lietām.

96      Pirmkārt, Pirmās instances tiesa uzsver, ka apstrīdētais lēmums nebija jauna politiska iniciatīva, kas pārsniegtu Komisijas pilnvaras, kura bija ierobežota ar kārtējo jautājumu risināšanu.

97      Pirmās instances tiesa atzīst – pat ja šajā lietā bija kādas atšķirības no citām lietām, ar kurām Komisija nodarbojusies iepriekš valsts atbalsta jomā, Komisija apstrīdētajā lēmumā katrā ziņā šai lietai piemēroja sen iedibinātu noteikumu un principu tiesisko sistēmu.

98      Šādas sistēmas piemērošana ietilpst Komisijas uzraudzības funkciju jomā saskaņā ar EKL 211. pantu un it īpaši atbilstoši tās pienākumam piemērot EKL 87. panta 1. punktu tādā veidā, lai nodrošinātu, ka atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem, nerada vai nedraud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem.

99      Šāds pienākums ir Kopienas būtiska uzdevuma izpildījuma sastāvdaļa, proti, saskaņā ar EKL 3. panta 1. punkta g) apakšpunktu nodrošināt, ka iekšējā tirgū nav izkropļota konkurence.

100    Līdz ar to jāatzīst, ka apstrīdētais lēmums attiecās uz jautājumu, kas ietilpa kārtējo jautājumu risināšanas lokā.

101    Turklāt prasītājas nevar apgalvot, ka veids, kādā Komisija piemēroja Kopienu tiesības šajā lietā, maina lietas būtību.

102    Attiecībā uz tirgus ekonomikas ieguldītāja principa piemērošanu stabiliem uzņēmumiem Komisija jau bija izvērtējusi konkrētu pasākumu atbilstību šim principam lietā, kurā uzņēmums, kam pasākums deva priekšrocību, guva peļņu (Komisijas 1997. gada 1. oktobra Lēmums 98/365/EK par iespējamo Francijas atbalstu, kas piešķirts SFMI‑Chronopost, OV 1998, L 164, 37. lpp., I.B un II punkts), turklāt Komisija paziņoja šādu pieeju 22. un 23. punktā savā 1993. gada paziņojumā dalībvalstīm par [EK] līguma [87.] un [88.] panta un Komisijas Direktīvas 80/723/EEK par dalībvalstu un publisku uzņēmumu finansiālo attiecību pārskatāmību 5. panta piemērošanu (OV C 307, 3. punkts; turpmāk tekstā – “Komisijas 1993. gada paziņojums”, skat. tālāk 211. punktu).

103    Attiecībā uz prasību par vidējo atlīdzību jāatzīst, ka vidējā atlīdzība ir tikai analītisks instruments tirgus ekonomikas ieguldītāja principa piemērošanai (skat. tālāk 243.–277. punktu).

104    Tādos apstākļos fakts, ka apstrīdētais lēmums varētu būt precedents citās līdzīgās lietās, neliedz izdarīt secinājumu, ka šī lieta ir kārtējo jautājumu lokā.

105    Līdz ar to šis prasības pamats ir noraidāms un nav vajadzīgs lemt par tāda argumenta pamatotību, ka Komisijas pilnvaras bija ierobežotas tās atkāpšanās dēļ.

V –  Par otro prasības pamatu, ar ko apgalvo tiesību uz aizstāvību pārkāpumu

A –  Lietas dalībnieku argumenti

106    Prasītājas, ko atbalsta Vācijas Federatīvā Republika, apgalvo, ka Komisija pārkāpa prasītājas un Vācijas Federatīvās Republikas tiesības tikt uzklausītām, liedzot tām pieeju ekspertu atzinumam, ko sagatavoja First Consulting, un divām BdB vēstulēm, kuras datētas ar 1998. gada 30. oktobri un 1999. gada 14. janvāri (turpmāk tekstā – “divas BdB vēstules”), kā arī iespēju sniegt savus apsvērumus par šiem dokumentiem, ieskaitot profesora Šultes‑Matlera [Schulte‑Mattler] eksperta viedokli, kas pievienots pēdējai no minētajām vēstulēm. Turklāt Ziemeļreina-Vestfālene norāda, ka Komisija savā lēmumā pieņēma piemērotu atlīdzības likmi pēc nodokļu atskaitīšanas, kas bija daudz augstāka par likmi, ko varēja saņemt, ņemot vērā procedūras pamatā esošo BdB sūdzību un lēmuma projektu par oficiālas izmeklēšanas uzsākšanu, kurā bija norādīta likme pirms nodokļu atskaitīšanas. Tā kā Vācijas Federatīvā Republika un Ziemeļreina-Vestfālene šajā sakarā nevarēja iesniegt savus apsvērumus, tika pārkāptas to tiesības uz aizstāvību.

107    Attiecībā uz First Consulting atzinumu prasītājas un Vācijas Federatīvā Republika norāda, ka tas ir būtisks elements apstrīdētā lēmuma pamatojumā.

108    Pirmkārt, prasītājas apgalvo, ka tiesības tikt uzklausītam ir ne tikai dalībvalstij, kas ir valsts atbalsta procedūras ietvaros pieņemtā lēmuma adresāts, bet arī uzņēmumam, kuru uzskata par atbalsta saņēmēju (Tiesas 1992. gada 12. februāra spriedums apvienotajās lietās C‑48/90 un C‑66/90 Nīderlande/Komisija, Recueil, I‑565. lpp., 50. un nākamie punkti). Lai arī šīs tiesības tika atzītas attiecībā uz EKL 86. panta piemērošanu, tās jāatzīst a fortiori valsts atbalsta procedūrā saskaņā ar EKL 87. pantu. Tās noraida Komisijas argumentu, kas balstīts uz Pirmās instances tiesas 1998. gada 25. jūnija spriedumu apvienotajās lietās T‑371/94 un T‑394/94 British Airways u.c. un British Midland Airways/Komisija (Recueil, II‑2405. lpp., 57.–64. punkts), kur atsauce uz ieinteresētajām personām attiecas tikai uz konkurentiem, bet neattiecas uz atbalsta saņēmējiem.

109    Katrā ziņā WestLB, ko atbalsta Vācijas Federatīvā Republika, norāda, ka tā netika pienācīgi iesaistīta administratīvajā procesā, ņemot vērā šīs lietas apstākļus (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās British Airways u.c. un British Midland Airways/Komisija, 60. punkts, un Pirmās instances tiesas 1999. gada 16. decembra spriedums lietā T‑158/96 Acciaierie di Bolzano/Komisija, Recueil, II‑3927. lpp., 45. punkts). Tā arī apgalvo, ka Komisijas administratīvās prakses principi attiecībā uz trešo personu tiesībām tikt uzklausītām koncentrācijas kontroles ietvaros pēc analoģijas jāpiemēro arī valsts atbalsta procedūrā. Tikai šādā veidā iespējams izpildīt iepriekš minētajā spriedumā apvienotajās lietās British Airways u.c. un British Midland Airways/Komisija Pirmās instances tiesas noteiktās prasības.

110    Turklāt prasītājas norāda, ka Komisija nevar izlemt, vai kāds dokuments ietver vai neietver ieinteresētajām pusēm noderīgu informāciju, bet gan tai jādod iesaistītajiem uzņēmumiem pieeja visiem inkriminējošiem un attaisnojošiem dokumentiem, izņemot konfidenciālus dokumentus, ko tā ieguvusi izmeklēšanā (Pirmās instances tiesas 1991. gada 17. decembra spriedums lietā T‑7/89 Hercules Chemicals/Komisija, Recueil, II‑1711. lpp., 54. punkts; 1995. gada 29. jūnija spriedums lietā T‑30/91 Solvay/Komisija, Recueil, II‑1775. lpp., 101. punkts, un T‑36/91 ICI/Komisija, Recueil, II‑1847. lpp., 111. punkts).

111    Attiecībā uz tiesībām iesniegt piezīmes (apsvērumus) saskaņā ar 20. pantu Padomes 1999. gada 22. marta Regulā (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma [88.] panta piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.), WestLB apgalvo, ka šis pants nosaka tikai vispārēju principu par tiesībām tikt uzklausītam un nevar ierobežot tā piemērošanas jomu valsts atbalsta tiesībās.

112    Ziemeļreina-Vestfālene norāda, ka tā var sūdzēties par savu tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, jo procedūra attiecās tikai uz pasākumu, ko tā veikusi, un kā vienīgajai atbalsta sniedzējai tās pozīcija atšķīrās no otra dalībnieka, ko skāra procedūra, pozīcijas.

113    Otrkārt, attiecībā uz tiesību tikt uzklausītam apjomu prasītājas atsaucas uz Tiesas judikatūru, apstrīdot argumentu, ka tiesības tikt uzklausītam var lietderīgi un efektīvi izmantot tikai attiecībā uz faktiem, bet nevis uz šo faktu novērtējumu, ko veikusi Komisija (Tiesas 1986. gada 10. jūlija spriedumi lietā 234/84 Beļģija/Komisija, Recueil, 2263. lpp., 27. punkts, un lietā 40/85 Beļģija/Komisija, Recueil, 2321. lpp., 28. punkts).

114    Prasītājas apstrīd argumentu, ka First Consulting atzinumu nevar tām atklāt, jo tas esot iekšējs dokuments, un apgalvo, ka šo dokumentu nevajadzēja kā tādu klasificēt. Sava viedokļa pamatojumam WestLB atsaucas uz Komisijas paziņojumu par iekšējiem procedūras noteikumiem pieprasījumu izskatīšanai par pieeju lietas materiāliem saskaņā ar EK līguma [81.] un [82.] pantu, EOTK līguma 65. un 66. pantu un Padomes Regulu (EEK) Nr. 4046/89 (OV 1997, C 23, 33. lpp.), kas attiecas uz lietām karteļu un koncentrācijas kontroles tiesību jomā.

115    Turklāt WestLB un Vācijas Federatīvā Republika norāda, ka 1998. gada 10. novembra sanāksmē Mārtins Pauers [Martin Power], ĢD IV direktors, apsolīja sniegt pieeju First Consulting atzinumam pirms administratīvās procedūras beigām, un tās lūdz Pirmās instances tiesu šajā sakarā noklausīties mutvārdu procesā Pētera Fleišera [Peter Fleischer] un Gerharda Knokes [Gerhard Knoke], kuri piedalījās šajā sanāksmē, liecības par šo jautājumu.

116    Attiecībā uz apstrīdētā lēmuma 9. un 10. apsvērumā minētajām divām BdB vēstulēm prasītājas un Vācijas Federatīvā Republika uzsver to nozīmīgumu apstrīdētā lēmuma pieņemšanā un sūdzas, ka Komisija neļāva ar tām iepazīties.

117    Ziemeļreina-Vestfālene apgalvo, ka pietiek pat ar negatīvas ietekmes iespējamību uz procedūru, lai tiesību uz aizstāvību pārkāpuma dēļ šādu lēmumu atceltu (Tiesas 1990. gada 14. februāra spriedums lietā C‑301/87 Francija/Komisija, saukts par “Boussac”, Recueil, I‑307. lpp., 31. punkts, un ģenerāladvokāta Džeikobsa [Jacobs] secinājumi šajā lietā, Recueil, I‑328. lpp., 24. punkts). Tā norāda, ka tikai šāda interpretācija ir saskaņā ar tiesību uz aizstāvību fundamentālo nozīmi, jo procedūrā katra ieinteresētā persona jāuzklausa par visiem galvenajiem jautājumiem un tai jādod iespēja aizstāvēties iespējami labākos apstākļos.

118    Komisija, ko atbalsta BdB, apstrīd prasītāju argumentu un apgalvo, pirmkārt, ka tām nebija tiesību tikt uzklausītām valsts atbalsta procedūras laikā, otrkārt, šajā lietā tās tika pienācīgi iesaistītas procedūrā un, treškārt, prasītāju vai Vācijas Federatīvās Republikas iespējamo apsvērumu attiecībā uz First Consulting atzinumu vai BdB vēstulēm zināšana neliktu Komisijai pieņemt citu lēmumu, kas atšķirtos no šajā lietā apstrīdētā lēmuma.

 B – Pirmās instances tiesas vērtējums

119    Pirmkārt, saskaņā ar Reglamenta 49. un 65. pantu jāizskata lūgums uzklausīt Fleišera un Knokes – kā 1998. gada 10. novembra sanāksmes dalībnieku – liecības par jautājumu, vai šajā sanāksmē Mārtins Pauers, ĢD IV direktors, apsolīja prasītājām un Vācijas Federatīvajai Republikai sniegt pieeju First Consulting atzinumam pirms administratīvās procedūras izbeigšanas.

120    Pirmās instances tiesa norāda – ja šos lieciniekus uzklausītu, tas nesniegtu nekādus izšķirošus pierādījumus likumības pārbaudei, kas jāveic Kopienu tiesai, jo attiecīgais jautājums par prasītāju vai Vācijas Federatīvās Republikas tiesību pārkāpumu nav par to, vai Mārtins Pauers apsolīja sniegt pieeju šim dokumentam, bet gan par to, vai Komisijai bija pienākums sniegt tām šādu pieeju (skat. pēc analoģijas iepriekš 92. punktā minēto judikatūru).

121    Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai tiesību tikt uzklausītam ievērošana visās pret personu uzsāktajās procedūrās, kuru rezultātā var pieņemt šai personai nelabvēlīgu aktu, ir fundamentāls Kopienu tiesību princips, kas jāgarantē pat specifisku noteikumu neesamības gadījumā. Šis princips prasa, lai attiecīgajam uzņēmumam administratīvajā procedūrā būtu dota iespēja efektīvā veidā izklāstīt savus uzskatus par tādu faktu, iebildumu un apstākļu patiesumu un attiecināmību, uz ko balstās Komisija (Pirmās instances tiesas 2000. gada 30. marta spriedums lietā T‑65/96 Kish Glass/Komisija, Recueil, II‑1885. lpp., 32. punkts).

122    Valsts atbalsta administratīvo procedūru uzsāk tikai pret attiecīgo dalībvalsti. Uzņēmumi, kas saņem atbalstu, un tās pašvaldību iestādes šajā valstī, kas piešķir atbalstu, kā šajā gadījumā prasītājas, tāpat kā atbalsta saņēmēja konkurenti šajā procedūrā tiek uzskatīti tikai par “ieinteresētajām personām” (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Acciaierie di Bolzano/Komisija, 42. punkts).

123    Turklāt pastāvīgā judikatūra paredz, ka EKL 88. panta 2. punktā paredzētās izmeklēšanas ietvaros Komisijai ir pienākums aicināt attiecīgās puses iesniegt savas piezīmes (Tiesas 1993. gada 19. maija spriedums lietā C‑198/91 Cook/Komisija, Recueil, I‑2487. lpp., 22. punkts; 1993. gada 15. jūnija spriedums lietā C‑225/91 Matra/Komisija, Recueil, I‑3203. lpp., 16. punkts, un 1998. gada 2. aprīļa spriedums lietā C‑367/95 P Komisija/Sytraval un Brink’s France, Recueil, I‑1719. lpp., 59. punkts).

124    Attiecībā uz šo pienākumu Tiesa ir lēmusi, ka paziņojuma publicēšana Oficiālajā Vēstnesī ir piemērots veids, kā informēt visas attiecīgās personas par procedūras uzsākšanu (Tiesas 1984. gada 14. novembra spriedums lietā 323/82 Intermills/Komisija, Recueil, 3809. lpp., 17. punkts), tajā pašā laikā norādot, ka “šāda paziņojuma vienīgais mērķis ir saņemt no ieinteresētajām personām visu informāciju, kas Komisijai vajadzīga attiecībā uz tās nākotnes rīcību” (Tiesas 1973. gada 12. jūlija spriedums lietā 70/72 Komisija/Vācija, Recueil, 813. lpp., 19. punkts, un Pirmās instances tiesas 1996. gada 22. oktobra spriedums lietā T‑266/94 Skibsværftsforeningen u.c./Komisija, Recueil, II‑1399. lpp., 256. punkts).

125    Šī judikatūra piešķir ieinteresētajām personām informācijas avota lomu Komisijas vajadzībām administratīvajā procedūrā, kas uzsākta saskaņā ar EKL 88. panta 2. punktu. No tā izriet, ka ieinteresētajām personām nav tādu pašu tiesību uz aizstāvību, kādas atzītas personām, pret kurām uzsākta procedūra, bet gan tām ir tikai tiesības piedalīties administratīvajā procedūrā, cik tas ir vajadzīgs, ņemot vērā lietas apstākļus (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās British Airways u.c. un British Midland Airways/Komisija, 59. un 60. punkts).

126    Šajā lietā prasītājas apgalvo, ka Komisija pārkāpa to un Vācijas Federatīvās Republikas tiesības tikt uzklausītām, pirmkārt, liedzot pieeju First Consulting atzinumam, divām BdB vēstulēm un profesora Šultes‑Matlera eksperta atzinumam, kas pievienots vienai no šīm vēstulēm, un, otrkārt, tādēļ, ka savā lēmumā Komisija pieņēma atlīdzības likmi pēc nodokļu atskaitīšanas, ko tā nebija minējusi iepriekš.

127    Attiecībā uz prasītājām Pirmās instances tiesa uzskata, ka neatkarīgi no to ierobežotām tiesībām piedalīties un to tiesībām uz iepriekš minēto informāciju, tām tomēr bija iespēja paust savu viedokli efektīvi par faktu, iebildumu un apstākļu patiesumu un attiecināmību, uz ko Komisija atsaucās attiecībā uz strīdīgo darījumu.

128    Pirmās instances tiesai pieejamie pierādījumi par prasītāju tiešo un netiešo piedalīšanos administratīvajā procedūrā skaidri norāda, ka tās varēja iesniegt savas piezīmes par faktiem un iebildumiem, ko Komisija cēlusi apstrīdētajā lēmumā.

129    Šajā sakarā īpaši jāatgādina, ka prasītājām bija iespēja apspriest lietas dažādos aspektus vairākās sanāksmēs ar Komisijas pārstāvjiem un iesniegt Komisijai savu nostāju pamatojošus dokumentus. Piemēram, attiecībā uz piemērotu atlīdzību par strīdīgo darījumu WestLB iesniedza Komisijai investīciju bankas atzinumu, kurai tā bija uzdevusi novērtēt šādu atlīdzību. Ņemot vērā šādus apstākļus, prasītājām nav pamata apgalvot, ka atteikšanās sniegt tām pieeju attiecīgajiem dokumentiem vai arī atlīdzības likmes izvēle ierobežoja to piedalīšanos administratīvajā procedūrā lietas apstākļiem piemērotā veidā.

130    Šādu secinājumu apstiprina fakts, ka apstrīdētajā lēmumā analizēti prasītāju argumenti un bieži veiktas atsauces uz tiem. To apstiprina arī fakts, kā tiks norādīts tālāk, ka Vācijas Federatīvās Republikas tiesības tikt uzklausītai arī netika pārkāptas.

131    Šādos apstākļos šis prasības pamats attiecībā uz iebildumu par prasītāju tiesību tikt uzklausītām pārkāpumu ir noraidāms.

132    Tomēr jāatgādina, ka ieinteresēto personu tiesību ierobežotais raksturs neietekmē Komisijas pienākumu saskaņā ar EKL 253. pantu pienācīgi pamatot savu galīgo lēmumu (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās British Airways u.c. un British Midland Airways/Komisija, 64. un 94. punkts).

133    Attiecībā uz Vācijas Federatīvo Republiku iebildums par tās tiesību tikt uzklausītai pārkāpumu tiks izskatīts tālāk saistībā ar Pirmās instances tiesas vērtējumu par to, vai Komisija ievēroja būtiskās formas prasības.

VI –  Par trešo prasības pamatu, ar ko apgalvo būtisku formas prasību pārkāpumu

134    Prasītājas apgalvo, ka apstrīdētais lēmums ir spēkā neesošs būtisku formas prasību pārkāpuma dēļ EKL 230. panta otrās daļas nozīmē. Šajā sakarā Pirmās instances tiesa sniegs savu vērtējumu trīs daļās. Pirmā attiecas uz Vācijas Federatīvās Republikas tiesībām tikt uzklausītai, otrā – uz faktisko apstākļu nepareizu konstatēšanu un trešā – uz neitralitātes principa pārkāpumu.

A –  Pirmā daļa – Vācijas Federatīvās Republikas tiesības tikt uzklausītai

1.     Lietas dalībnieku argumenti

135    Prasītājas un Vācijas Federatīvā Republika norāda, ka tās tiesības tikt uzklausītai tika pārkāptas, jo tai tika liegta pieeja First Consulting atzinumam un BdB vēstulēm. Šajā sakarā lietas dalībnieki izvirza tos pašus argumentus, kas minēti iepriekš 106., 107., 110., 113., 114., 116. un 117. punktā. WestLB apgalvo, ka ar atteikšanos sniegt pieeju First Consulting atzinumam tiek pārkāpts Regulas Nr. 659/1999 6. panta 2. punkts, kas paredz, ka ieinteresēto personu piezīmes, kuras Komisija saņēmusi pēc lēmuma par procedūras uzsākšanu publikācijas Oficiālajā Vēstnesī, nosūta attiecīgajai dalībvalstij. Šī norma ir jāinterpretē tādā nozīmē, ka dalībvalstij jābūt iespējai sniegt savus apsvērumus par visu informāciju, kas ir būtiska galīgā lēmuma pieņemšanā. WestLB apgalvo – tai kā atbalsta saņēmējam ir savas tiesības uzstāt, lai Komisija ievērotu Regulā Nr. 659/1999 paredzēto procedūru, jo pienācīga valsts atbalsta procedūras izpilde ir arī attiecīgā uzņēmuma interesēs. Nevar izslēgt, ka, pamatojoties uz Vācijas Federatīvās Republikas sniegtajiem apsvērumiem, Komisija būtu atzinusi savas kļūdas un būtu pieņēmusi tādu lēmumu, kas atšķirtos no faktiski pieņemtā galīgā lēmuma.

136    Vācijas Federatīvā Republika apgalvo, ka tās tiesības tikt uzklausītai jāizskata šajā tiesvedībā Pirmās instances tiesā, un atsaucas uz Tiesas 2000. gada 8. februāra rīkojumu lietā C‑376/99 Vācija/Komisija (Krājumā nav publicēts), kurā saskaņā ar Tiesas Statūtu 47. panta trešo daļu apturēja tiesvedību attiecībā uz Tiesā pret apstrīdēto lēmumu celto prasību. Tā norāda, ka tikai ar šādu nosacījumu pašreizējā tiesvedība radīs tādus pašus interpretācijas jautājumus šī noteikuma nozīmē, kā tas notika tiesvedībā Tiesā.

137    Komisija, ko atbalsta BdB, norāda, ka prasītājas var apgalvot tikai to, ka pārkāptas to pašu procesuālās tiesības, un ka Pirmās instances tiesas noteiktais izņēmums 1997. gada 19. jūnija spriedumā lietā T‑260/94 Air Inter/Komisija (Recueil, II‑997. lpp.) par būtisku formas prasību pārkāpumu nav piemērojams pašreizējā lietā, jo šāds pārkāpums nav pierādīts.

138    Turklāt Komisija apstrīd to, ka Vācija šajā lietā var apgalvot, ka tai bija tiesības tikt uzklausītai, atsaucoties uz Tiesas Statūtu 37. panta ceturto daļu, Pirmās instances tiesas Reglamenta 116. panta 3. punktu, Tiesas 1999. gada 8. jūlija spriedumu lietā C‑245/92 P Chemie Linz/Komisija (Recueil, I‑4643. lpp.) un Tiesas priekšsēdētāja 1999. gada 18. novembra rīkojumu lietā C‑329/99 P(R) Pfizer Animal Health/Padome (Recueil, I‑8343. lpp.).

2.     Pirmās instances tiesas vērtējums

139    Vispirms Pirmās instances tiesa izskatīs prasītāju un Vācijas Federatīvās Republikas tiesību esamību šajā tiesvedībā Pirmās instances tiesā pamatoties uz dalībvalsts tiesībām tikt uzklausītai.

140    Pirmkārt, attiecībā uz prasītāju tiesībām pamatoties uz Vācijas Federatīvās Republikas tiesībām tikt uzklausītai jānorāda, ka valsts atbalsta izmeklēšanas administratīvā procedūra tiek uzsākta tikai pret attiecīgo dalībvalsti un procedūras beigās pieņemtie Komisijas lēmumi ir adresēti attiecīgajai dalībvalstij (iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Sytraval un Brink’s France, 45. punkts). Turklāt saskaņā ar EKL 88. panta 2. punktu dalībvalsts ir atbildīga par jebkura Komisijas lēmuma izpildīšanu, kas uzliek pienākumu atcelt vai grozīt attiecīgo valsts atbalstu.

141    Šādos apstākļos, ņemot vērā dalībvalsts centrālo lomu šajā procedūrā, jāatzīst, ka dalībvalsts tiesības tikt uzklausītai šajā procedūrā ir būtiska formas prasība un ka šīs prasības neievērošana nozīmē Komisijas lēmuma, kas uzliek pienākumu atcelt vai grozīt atbalstu, spēkā neesamību (skat. pēc analoģijas Tiesas 1991. gada 7. maija spriedumus lietā C‑291/89 Interhotel/Komisija, Recueil, I‑2257. lpp., 17. punkts; lietā C‑304/89 Oliveira/Komisija, Recueil, I‑2283. lpp., 21. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Air Inter/Komisija, 80. punkts).

142    Līdz ar to atbalsta saņēmējam un vietējās pašvaldības iestādei, kas piešķīrusi atbalstu, ir tiesiska interese izvirzīt šādu Komisijas lēmuma trūkumu, ja dalībvalsts tiesību tikt uzklausītai neievērošana var ietekmēt apstrīdētā akta likumību (skat. pēc analoģijas iepriekš minēto spriedumu lietā Oliveira/Komisija, 17. punkts).

143    Katrā ziņā jāatgādina, ka pastāvīgā judikatūra paredz, ka Kopienu tiesa var pēc savas iniciatīvas izskatīt būtisku formas prasību pārkāpumu (Tiesas 1954. gada 21. decembra spriedumi lietā 1/54 Francija/Augstā iestāde, Recueil, 7. lpp., un lietā 2/54 Itālija/Augstā iestāde, Recueil, 73. lpp.; 1959. gada 20. marta spriedums lietā 18/57 Nold/Augstā iestāde, Recueil, 89. lpp.; iepriekš minētais spriedums lietā Interhotel/Komisija, 14. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Oliveira/Komisija, 18. punkts).

144    Otrkārt, attiecībā uz Vācijas Federatīvās Republikas iespēju šajā lietā atsaukties uz savām tiesībām tikt uzklausītai jākonstatē, ka nav neviena Kopienu tiesību noteikuma vai judikatūras precedenta, kas šādu iespēju liegtu.

145    Turpretī no pastāvīgās judikatūras izriet, ka Tiesas Statūtu 37. panta ceturtā daļa neliedz personai, kas iestājusies lietā, iesniegt argumentus, kas atšķiras no tā lietas dalībnieka argumentiem, ko viņa atbalsta, ja vien viņas mērķis ir atbalstīt šī lietas dalībnieka prasījumus (Tiesas 1961. gada 23. februāra spriedums lietā 30/59 De Gezamenlijke Steenkolenmijnen in Limburg/Augstā iestāde, Recueil, 1. lpp.; 1998. gada 19. novembra spriedums lietā C‑150/94 Apvienotā Karaliste/Padome, Recueil, I‑7235. lpp., 36. punkts, un 1999. gada 8. jūlija spriedums lietā C‑200/92 P ICI/Komisija, Recueil, I‑4399. lpp., 31.–33. punkts, 37. un 38. punkts). Šajā lietā ir skaidrs, ka Vācijas Federatīvā Republika neizvirza prasījumus, kas atšķirtos no prasītāju prasījumiem. Turklāt attiecībā uz šo jautājumu prasītājas un Vācijas Federatīvā Republika izvirza vienu un to pašu argumentu, proti, ka Vācijas Federatīvās Republikas tiesības tikt uzklausītai tika pārkāptas.

146    Atbildētājas argumenti šajā sakarā ir neatbilstoši. Izņemot Tiesas Statūtu 37. panta ceturto daļu, kas jau tika minēta, Pirmās instances tiesas Reglamenta 116. panta 3. punkts vienīgi paredz, ka “personai, kas iestājas lietā, ir jāpieņem lieta tāda, kāda tā ir iestāšanās laikā”. Turklāt iepriekš minētajā spriedumā lietā Chemie Linz/Komisija piemērota pastāvīgā judikatūra tādējādi, ka persona, kas iestājusies lietā, var atbalstīt prasītāja prasījumu pat ar atšķirīgiem argumentiem, taču nevar izvirzīt prasījumu, kas neatbilst prasītāja izvirzītajam prasījumam (skat. arī iepriekš minēto 1999. gada 8. jūlija spriedumu lietā ICI/Komisija, 22.–33. punkts). Visbeidzot, iepriekš minētā rīkojuma lietā Pfizer Animal Health/Padome 92.–97. punktā vienīgi noteikts – lai arī attiecībā uz lūgumu apturēt kāda akta izpildi persona, kas iestājusies lietā, var aizstāvēt savas intereses, tā nevar paplašināt strīda objektu, uzstājot uz savām tiesībām uz pagaidu tiesisko aizsardzību.

147    Tādēļ jāatzīst prasītāju un Vācijas Federatīvās Republikas tiesības atsaukties šajā tiesvedībā uz dalībvalsts tiesību tikt uzklausītai pārkāpumu kā uz būtisku formas prasību pārkāpumu izskatāmajā administratīvajā procedūrā.

148    Attiecībā uz šī iebilduma attiecināmību jāatgādina, kā tas ir izklāstīts iepriekš 121. punktā, ka tiesību tikt uzklausītam ievērošana visās pret personu uzsāktās procedūrās, kuru rezultātā var pieņemt tai nelabvēlīgu aktu, ir Kopienu tiesību pamatprincips, kas jāgarantē pat specifisku noteikumu neesamības gadījumā. Šis princips paredz, ka personai, pret kuru Komisija ir uzsākusi administratīvo procedūru, jādod iespēja šajā procedūrā efektīvi darīt zināmu savu viedokli par tādu faktu, iebildumu un apstākļu patiesumu un attiecināmību, uz ko balstās Komisija.

149    Šajā lietā prasītājas un Vācijas Federatīvā Republika apgalvo, ka Komisija pārkāpa minētās dalībvalsts tiesības tikt uzklausītai, pirmkārt, liedzot Vācijas valdībai pieeju First Consulting atzinumam, divām BdB vēstulēm un profesora Šultes‑Matlera eksperta atzinumam, kas pievienots vienai no šīm vēstulēm, un, otrkārt, tādēļ, ka savā lēmumā Komisija pieņēma atlīdzības likmi pēc nodokļu atskaitīšanas, kas bija daudz lielāka nekā varēja gaidīt saskaņā ar procedūras pamatā esošo BdB sūdzību un lēmuma projektu par formālas izmeklēšanas procedūras uzsākšanu, kuros abos minēta likme pirms nodokļu atskaitīšanas.

150    Tādēļ jāizskata, vai atteikšanās sniegt Vācijas Federatīvajai Republikai pieeju šiem dokumentiem un atlīdzības likmes izvēle pēc nodokļu atskaitīšanas liedza Vācijas Federatīvajai Republikai efektīvi darīt zināmu savu viedokli par tādu faktu, iebildumu un apstākļu patiesumu un attiecināmību, uz ko Komisija balstās savu secinājumu pamatojumā par to, ka pārkāptas Kopienu tiesības, kā tas norādīts apstrīdētajā lēmumā.

151    Attiecībā uz iepriekš minētajiem dokumentiem jākonstatē, ka First Consulting atzinums tika sagatavots gandrīz administratīvās procedūras beigās. Tajā bija šīs procedūras dalībnieku viedokļu kopsavilkums un komentāri, un dažos būtiskos aspektos Komisijas viedoklis atšķīrās no tajā paustā. BdB 1998. gada 30. oktobra vēstulē sniegta atbilde uz 1998. gada 16. septembrī Komisijas divpusējā sanāksmē ar BdB uzdotajiem jautājumiem un pausta nostāja par dažiem aspektiem WestLB sniegtajā eksperta atzinumā.

152    BdB 1999. gada 14. janvāra vēstulē iztirzāts jautājums, kas tika apspriests 1998. gada 10. novembra ekspertu sanāksmē, un šajā sakarā pielikumā pievienots profesora Šultes‑Matlera eksperta atzinums. Šajā vēstule īsumā izcelti daži aspekti strīdīgā darījuma analīzē un atkārtots lūgums, ka procedūras rezultātā jāpieņem lēmums. Profesora Šultes‑Matlera atzinums strīdīgā darījuma vērtējuma kontekstā sīkāk analizē jautājumu par pašu kapitāla atdevi.

153    Pieejas šiem dokumentiem nozīmīgums jāizskata visas administratīvās procedūras kontekstā (skat. šīs procedūras aprakstu iepriekš 23. punktā un 25.–28. punktā). Pirms procedūras uzsākšanas saskaņā ar EKL 88. panta 2. punktu Komisija pieprasīja, lai Vācijas iestādes sniegtu tai informāciju, un tās pārstāvji vairākkārt tikās ar Vācijas iestāžu pārstāvjiem. Turklāt lēmumā par procedūras uzsākšanu tika izklāstīta Komisijas provizoriskā sīki izstrādātā analīze par strīdīgo darījumu, it īpaši par piemērotu atlīdzību par WfA sniegto kapitālu, un provizoriski secināts, ka darījumā, “iespējams, bija valsts atbalsta elementi [EKL] [87.] panta 1. punkta nozīmē” (lēmums par procedūras uzsākšanu, 11. punkts). Pēc šīs procedūras uzsākšanas Komisija nosūtīja Vācijas valdībai piezīmes, ko tai bija iesniegušas ieinteresētās personas, un Vācijas valdība sniedza par tām savus komentārus. Vācijas iestādes tika arī aicinātas piedalīties sanāksmē, kas notika 1998. gada 10. novembrī, lai apspriestu dažādus strīdīgā darījuma aspektus. Pēc šīs tikšanās Komisija pieprasīja un saņēma no Vācijas valdības papildu informāciju.

154    Šie kontakti starp Vācijas iestādēm un Komisiju attiecās uz dažādiem strīdīgā darījuma aspektiem, tostarp uz jautājumiem, kuri būtībā tika iztirzāti dokumentos, kas minēti iepriekš 151. un 152. punktā. Šo secinājumu apstiprina apstrīdētā lēmuma sīki izstrādātā analīze par Vācijas valdības nostāju attiecībā arī uz šiem jautājumiem.

155    Attiecībā uz atlīdzības likmes pēc nodokļu atskaitīšanas izmantošanu apstrīdētajā lēmumā jānorāda, ka, pirmkārt, lēmums par procedūras uzsākšanu atsaucas uz atlīdzības likmi pēc nodokļu atskaitīšanas un šādas atlīdzības sakarā nosaka, ka “tas [būtu] ļoti apšaubāmi, ka, ievērojot atlīdzības likmi, ko parasti varētu saņemt no ieguldījuma, tirgus ekonomikas ieguldītājs būtu pieņēmis fiksētu atlīdzību 0,6 % apmērā no kapitāla, ko saņēma WestLB,” un nosaka, ka, “vēl nenosakot šajā stadijā konkrētus salīdzināšanas kritērijus, tomēr var uzskatīt, ka summa ir acīmredzami mazāka par to summu, kādu par līdzīgu ieguldījumu prasītu tirgus ekonomikas ieguldītājs” (7.2. punkts).

156    Turklāt Komisija pamatoti norāda, ka ne BdB iebildumi, ne lēmuma projekts par oficiālas izmeklēšanas procedūras uzsākšanu nav pasākums, kas būtu pamats tiesiskai paļāvībai, kura Komisijai būtu jāievēro, izstrādājot galīgo lēmumu. Visbeidzot, Vācijas Federatīvajai Republikai patiesībā bija iespēja iesniegt savus komentārus par piemērotu atlīdzību strīdīgajam darījumam un līdz ar to tā nevar apgalvot savu tiesību tikt uzklausītai pārkāpumu tikai tāpēc, ka tā pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas nezināja par atlīdzības likmes veidu, kāda tika noteikta lēmumā.

157    Tāpat netika pārkāpts Regulas Nr. 659/1999 6. panta 2. punkts, jo piezīmes, ko Komisija saņēma no ieinteresētajām personām šajā lietā pēc lēmuma par procedūras uzsākšanu publikācijas Oficiālajā Vēstnesī, Komisija nosūtīja Vācijas valdībai, un dokumenti, uz kuriem atsaucas prasītājas savas sūdzības pamatojumā, tika iesniegti Komisijai administratīvās procedūras vēlākā stadijā. Turklāt šie dokumenti būtībā bija tikai tādu uzskatu iztirzājums vai skaidrojums, ko bija pauduši administratīvās procedūras dalībnieki, kā tas ir minēts iepriekš 151. un 152. punktā.

158    No visa iepriekš minētā izriet, ka Vācijas Federatīvajai Republikai bija iespēja efektīvi darīt zināmu savu viedokli par tādu faktu, iebildumu un apstākļu patiesumu un attiecināmību, uz ko Komisija balstījās savu secinājumu pamatojumā par to, ka pārkāptas Kopienu tiesības, kā tas norādīts apstrīdētajā lēmumā.

159    Līdz ar to apstrīdētais lēmums nav spēkā neesošs būtisku formas prasību pārkāpuma dēļ, kas izrietētu no Vācijas Federatīvās Republikas tiesību tikt uzklausītai neievērošanas. Tādējādi prasītāju un Vācijas Federatīvās Republikas iebildumi šajā sakarā ir noraidāmi.

B –  Otrā daļa – faktisko apstākļu nepareiza konstatēšana

1.     Lietas dalībnieku argumenti

160    Ziemeļreina-Vestfālene apgalvo, ka noteiktos aspektos Komisijas faktu atspoguļojums apstrīdētajā lēmumā ir nepilnīgs vai kļūdains. Tā norāda, ka, pirmkārt, Komisijas apgalvojumi apstrīdētā lēmuma 13. un nākamajos apsvērumos ir nepilnīgi attiecībā uz Vācijas banku sistēmas uzbūvi, WestLB uzdevumiem un funkcijām un tiem uzdevumiem valsts interesēs, kas tai ir jāveic. Otrkārt, Ziemeļreina-Vestfālene apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā ir kļūdaini faktu konstatējumi, kuriem ir būtiska nozīme šajā lietā pieļautajā kļūdā vērtējumā. Tā apstrīd, ka WestLB ir uzņēmums, kam nepieciešama rehabilitācija, ka WfA nodošana WestLB ir neatsaucams darījums un ka WfA aktīvu nodošana bija vienīgais veids, kā WestLB varēja nodrošināt jauno piesardzības prasību ievērošanu, nesamazinot savus svērtos riska aktīvus.

161    Komisija apstrīd to, ka, ja tā apstrīdētajā lēmumā būtu ņēmusi vērā Ziemeļreinas-Vestfālenes minētos jautājumus, tad tās juridiskais novērtējums atšķirtos no pašreizējā novērtējuma lēmumā. Attiecībā uz apgalvojumiem par kļūdainu faktu konstatēšanu Komisija noliedz, ka tā apstrīdētajā lēmumā atzina WestLB par grūtībās nonākušu uzņēmumu. Tā paskaidro, kāpēc pamatots ir apgalvojums, ka Ziemeļreina-Vestfālene vismaz daļēji zaudē savas tiesības brīvi rīkoties ar WfA aktīviem, un atkārto, ka WestLB nebija citas izvēles, kā vien integrēt WfA aktīvus, lai izpildītu jaunos maksātspējas kritērijus, nesamazinot savus svērtos riska aktīvus.

2.     Pirmās instances tiesas vērtējums

162    Tā kā iebildums ir par faktiski kļūdainu pamatojumu, jāatgādina, ka pastāvīgā judikatūra paredz – pat ja vienā apstrīdētā lēmuma apsvērumā ir faktiski kļūdains apgalvojums, šāds procesuāls trūkums nevar izraisīt šī akta atcelšanu, ja visi pārējie apsvērumi sniedz tam pietiekami pamatojumu (Tiesas 1987. gada 20. oktobra spriedums lietā 119/86 Spānija/Padome un Komisija, Recueil, 4121. lpp., 51. punkts, un Pirmās instances tiesas 1999. gada 21. janvāra spriedums apvienotajās lietās T‑129/95, T‑2/96 un T‑97/96 Neue Maxhütte Stahlwerke un Lech-Stahlwerke/Komisija, Recueil, II‑17. lpp., 160. punkts). Jautājums par apstrīdētā lēmuma pamatojumu tiks izskatīts tālāk, izvērtējot piekto prasības pamatu.

163    Ciktāl šajā iebildumā kritizēts faktu izklāsts, ar ko šajā lietā pamato tirgus ekonomikas ieguldītāja principa piemērošanu, jānorāda, ka, pirmkārt, Ziemeļreina-Vestfālene nav pierādījusi, kā Komisijas iespējami kļūdainais faktu atspoguļojums noveda pie strīdīgā darījuma kļūdaina juridiska vai ekonomiska novērtējuma, un, otrkārt, šis jautājums izvērtējams, izskatot lietu pēc būtības, kas tiks veikts tālāk, izskatot sesto prasības pamatu (skat. tālāk it īpaši 336., 350. un 351. punktu, 405. un 419. punktu).

C –  Trešā daļa – neitralitātes principa pārkāpums

1.     Lietas dalībnieku argumenti

164    Ziemeļreina-Vestfālene apgalvo, ka Komisija pārkāpa savu objektivitātes pienākumu, procedūrā izturoties pret BdB labvēlīgāk un maldinoši atspoguļojot faktus. Komisija pārkāpa savu objektivitātes pienākumu, jo, neskaitot pieprasījumu Vācijas iestādēm, tā tikai BdB prasīja iesniegt dokumentus un liedza citām ieinteresētajām personām pieeju BdB iesniegtajiem dokumentiem. Attiecībā uz maldinošu faktu atspoguļošanu WestLB it īpaši apstrīd faktu, ka apstrīdētajā lēmumā tā tiek uzskatīta par neatkarīgu komercbanku.

2.     Pirmās instances tiesas vērtējums

165    Iebildums par iespējami nepareizu faktu atspoguļošanu būtībā ir tāds pats kā iebildums par kļūdainu faktisko apstākļu konstatēšanu, kas tika analizēts saistībā ar šī prasības pamata otro daļu.

166    Iebildums, ka Komisija neatklāja noteiktus BdB dokumentus, būtībā ir tāds pats kā iebildums par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, kas iepriekš tika izskatīts un noraidīts, vai arī tāds pats kā pamatojuma sniegšanas pienākuma pārkāpums, kas tiks izskatīts tālāk saistībā ar piekto prasības pamatu.

167    Attiecībā uz objektivitātes pienākumu ir tiesa, ka Komisijas pienākums ir izvērtēt lietu rūpīgi un objektīvi, it īpaši saistībā ar EKL 88. pantu. Šis pienākums ir saistīts ar tiesībām uz labu pārvaldību, kas ir viens no tiesiskas valsts vispārējiem pamatprincipiem, kuri ir kopīgi dalībvalstu konstitucionālajām tradīcijām (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2002. gada 30. janvāra spriedumu lietā T‑54/99 max.mobil/Komisija, Recueil, II‑313. lpp., 48. un 49. punkts un tajos minētā judikatūra).

168    Taču šajā lietā argumentu par objektivitātes pienākuma pārkāpumu nevar pieņemt. Administratīvajā procedūrā Komisija neizturējās pret BdB labvēlīgāk. Pirmkārt, tā vairākas reizes pieprasīja informāciju no Vācijas Federatīvās Republikas un, otrkārt, prasītājām netika liegta iespēja iesniegt dokumentus un informāciju, gluži otrādi, tām bija iespēja izklāstīt un pamatot savu nostāju. Turklāt administratīvā procedūra valsts atbalsta jautājumos nav sacīkstes procedūra attiecībā uz prasītājām.

169    Ņemot vērā iepriekš minēto, prasības pamata pirmā un trešā daļa ir noraidāmas. Otrā daļa tiks izskatīta tālāk kopā ar piekto un sesto prasības pamatu.

VII –  Par ceturto prasības pamatu, ar ko apgalvo EKL 87. panta 1. punkta un EKL 295. panta pārkāpumu attiecībā uz valsts atbalsta jēdziena interpretāciju

170    Prasītājas apgalvo, ka ar apstrīdēto lēmumu pārkāpts EKL 87. panta 1. punkts un EKL 295. pants, jo tajā nepareizi interpretēts valsts atbalsta jēdziens.

171    Pirmajā prasības pamata daļā Ziemeļreina-Vestfālene apgalvo, ka strīdīgais darījums nav atbalsts, kas piešķirts no valsts līdzekļiem EKL 87. panta 1. punkta nozīmē. Otrajā daļā prasītājas norāda, ka Komisija paplašināja valsts atbalsta jēdzienu, piemērojot tirgus ekonomikas ieguldītāja principu peļņu nesošam uzņēmumam un interpretējot šo principu tādā veidā, kas uzliek pienākumu maksāt vidējo atlīdzību attiecīgajā nozarē par kapitālu, ko piešķīris publisks ieguldītājs.

A –  Pirmā daļa – valsts līdzekļu pastāvēšana

1.     Lietas dalībnieku argumenti

172    Ziemeļreina-Vestfālene apgalvo, ka strīdīgais darījums nav atbalsts, kas sniegts no valsts līdzekļiem EKL 87. panta 1. punkta nozīmē. Tā norāda, ka valsts līdzekļi nav iesaistīti tad, ja valsts, nepārsniedzot savas īpašnieka vai komersanta pilnvaras, piešķir kapitālu pastāvīgi pelnošam uzņēmumam tīri komerciālos nolūkos. Tā norāda, ka darījums notika tādēļ, ka no tās kā no komersanta viedokļa tas ļāva izmantot WfA aktīvus pēc iespējas efektīvāk no ekonomiskā viedokļa.

173    Ziemeļreina-Vestfālene norāda, ka vispirms jāpierāda atbalsta esamība, kas piešķirts no valsts līdzekļiem, iekams tiek izskatīts jautājums, vai šāds pasākums radīja priekšrocības.

174    Ziemeļreina-Vestfālene, ko atbalsta Vācijas Federatīvā Republika, apgalvo, ka to, vai kapitāla piešķiršana ir atbalsts, kas piešķirts no valsts līdzekļiem, iespējams novērtēt, salīdzinot to tikai ar darījumiem, ko veic ieguldītājs normālos tirgus ekonomikas apstākļos, un tādējādi veicot novērtējumu no šāda ieguldītāja viedokļa. Taču Komisija savā lēmumā vienkārši atzina, ka uzņēmums ir guvis priekšrocību, kļūdaini pieprasot, lai valsts iestāžu kapitāla piešķiršana komerciālos nolūkos vienmēr būtu saistīta ar piemērotu pretizpildījumu.

175    Ziemeļreina-Vestfālene norāda, ka Komisijas iebildums, ka nepieciešams saņemt piemērotu atlīdzību, ir svešs kapitāla piešķiršanas būtībai, kuras pamatā ir komerciāli apsvērumi. Šādu ieguldījumu gadījumā nepastāv abpusējas attiecības (sinalagmātiskas attiecības) un “atlīdzība”, par kuru konkrēti jāvienojas. Ieguldītājs rēķinās tikai ar faktu, ka saņēmējs no šāda ieguldījuma gūs labumu, kas radīs kapitāla pieaugumu ieguldītājam. Uzņēmuma vērtības palielināšanās starpposmā ir būtiska ieguldītāja atlīdzības sastāvdaļa par viņa kapitāla piešķiršanu. Fakts, ka līdzekļi ir pakļauti noteiktam riskam un atlīdzību nevar garantēt, ir tieši tā pazīme, kas raksturo kapitāla ieguldījumu komerciālos nolūkos.

176    Komisija apgalvo, ka valsts līdzekļi joprojām paliek valsts līdzekļi, pat ja valsts tos izmanto “komercdarbības” nolūkos. Valsts līdzekļu piešķiršana nav atbalsts nevis tāpēc, ka valsts tos piešķīrusi komercdarbības ietvaros, bet gan tikai tāpēc, ka valsts ir nodrošinājusies, ka tā par šādu ieguldījumu saņems piemērotu atlīdzību. Tādēļ jāizvērtē, vai valsts, piešķirot finanšu līdzekļus, faktiski rīkojas kā privātais ieguldītājs līdzīgā situācijā.

177    Komisija norāda, ka tās pieeja valsts atbalsta atzīšanā neizslēdza tirgus ekonomikas ieguldītāja viedokli, lai arī tika ņemti vērā saņēmēja uzņēmuma viedoklis un tā konkurentu viedoklis. Pretēji Ziemeļreinas-Vestfālenes un Vācijas Federatīvās Republikas apgalvojumiem šāda pieeja nav pretrunā nedz iepriekšējiem lēmumiem, nedz judikatūrai (Pirmās instances tiesas 2000. gada 14. decembra spriedums lietā T‑613/97 Ufex u.c./Komisija, Recueil, II‑4055. lpp., 69. punkts).

2.     Pirmās instances tiesas vērtējums

178    EKL 87. panta 1. punkts paredz, ka ar kopējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.

179    Priekšrocības var kvalificēt kā atbalstu EKL 87. panta 1. punkta nozīmē, ja tās ir piešķirtas tieši vai netieši no valsts līdzekļiem un tās ir piedēvējamas valstij (Tiesas 2002. gada 16. maija spriedums lietā C‑482/99 Francija/Komisija, Recueil, I‑4397. lpp., 24. punkts un tajā minētā judikatūra).

180    Taču šī norma nešķiro valsts intervenci atkarībā no tās iemesliem vai mērķiem, bet definē to pēc tās ietekmes (skat. Tiesas 1996. gada 26. septembra spriedumu lietā C‑241/94 Francija/Komisija, Recueil, I‑4551. lpp., 19. un 20. punkts). Līdz ar to valsts atbalsta jēdziens ir objektīvs, kas ir atkarīgs vienīgi no tā, vai valsts pasākums piešķir vienam vai vairākiem konkrētiem uzņēmumiem priekšrocību (Pirmās instances tiesas 1998. gada 27. janvāra spriedums lietā T‑67/94 Ladbroke Racing/Komisija, Recueil, II‑1. lpp., 52. punkts, un 2000. gada 10. maija spriedums lietā T‑46/97 SIC/Komisija, Recueil, II‑2125. lpp., 83. punkts).

181    Ziemeļreinas-Vestfālenes arguments būtībā ir apgalvojums – ja valsts līdzekļi tiek izmantoti ekonomiski saprātīgākā veidā, tad tiem zūd valsts līdzekļu raksturs. Taču, kā norāda Komisija, valsts līdzekļi nezaudē šādu statusu tikai tāpēc, ka to izmantošana līdzinās tam, kā tos izmantotu privātais ieguldītājs. Jautājums, vai valsts ir rīkojusies kā komersants, attiecas uz valsts atbalsta esamību un nevis uz novērtējumu, vai attiecīgie līdzekļi pēc būtības ir publiski līdzekļi.

182    Šajā lietā netiek apstrīdēts, ka WfA ir organizācija, kura ir publisko tiesību subjekts un kurai ir piešķirti publiskie līdzekļi, un ka Ziemeļreina-Vestfālene ir vienīgais akcionārs. Tās kapitāls tika iekļauts WestLB kapitālā saskaņā ar likumu, ko pieņēma Ziemeļreinas-Vestfālenes parlaments. Šādos apstākļos strīdīgajā darījumā tika piešķirti valsts līdzekļi.

183    Līdz ar to šī ceturtā prasības pamata daļa ir noraidāma.

B –  Otrā daļa – valsts atbalsta jēdziena nelikumīga paplašināšana

184    Prasītājas iebilst, ka Komisija nelikumīgi paplašinājusi valsts atbalsta jēdzienu, pārkāpjot, pirmkārt, EKL 295. pantu un, otrkārt, piemērojot tirgus ekonomikas ieguldītāja principu pelnošam uzņēmumam, un, treškārt, interpretējot šo principu tādā veidā, kas uzliek pienākumu maksāt vidējo atlīdzību attiecīgajā nozarē par kapitālu, ko piešķīris publisks ieguldītājs.

1.     EKL 295. panta pārkāpums

a)     Lietas dalībnieku argumenti

185    Prasītājas apgalvo, ka EKL 295. pants paredz kompetences ierobežojumus par labu dalībvalstīm un ka Kopienu konkurences tiesības ir jāsaskaņo ar dalībvalstu tiesībām reglamentēt savu īpašumtiesību sistēmu. Lai arī dalībvalstu tiesības saskaņā ar EKL 295. pantu nevar ļaut tām izvairīties no citiem EK līgumā paredzētiem pienākumiem, EK līguma noteikumus nevar interpretēt tik plaši, ka aizsardzības apjoms saskaņā ar EKL 295. pantu tiek ierobežots tā, ka dalībvalstīm praktiski tiek liegta rīcības brīvība publisku uzņēmumu darbībā vai arī to kapitāldaļu pārvaldīšanā, kas tām pieder šajos uzņēmumos. Līdz ar to ar šo normu paredzēti skaidri neizteikti ierobežojumi valsts atbalsta jēdzienam EKL 87. panta 1. punkta nozīmē.

186    Ziemeļreina-Vestfālene uzsver, ka nav iespējams skaidri izšķirt starp publisku uzņēmumu publiskām un privātām darbības jomām un ka saskaņā ar EKL 295. pantu valsts kā ieguldītājs vai komersants var vadīties pēc tādiem apsvērumiem, kas nav saistīti tikai ar peļņas gūšanu, tostarp stratēģiskiem vai ilgtermiņa apsvērumiem, kā, piemēram, esošas līdzdalības uzņēmumā stiprināšana vai palielināšana un sinerģijas efektu radīšana.

187    Komisija uzskata, ka saistība starp EKL 295. pantu un Kopienu valsts atbalsta tiesībām ir noteikta EKL 86. pantā. Vispārējā kārtā valsts pasākumus, kurus aizsargā EKL 295. pants, var atbrīvot no EKL 87. panta piemērošanas tikai tad, ja izpildīti EKL 86. panta 2. punktā paredzētie nosacījumi. Ja šie nosacījumi nav izpildīti, tad valsts atbalsta noteikumu piemērošana neietekmē EKL 295. panta būtību, jo šo noteikumu piemērošana neliedz valstij turpināt uzņēmumu pārvaldi, ko reglamentē publiskās tiesības, vai arī piedalīties šādos uzņēmumos.

188    Pēc Komisijas domām, fakts, ka publisks uzņēmums pilda arī publiskus uzdevumus, nav uzskatāms par īpašu pazīmi, aprēķinot piemērotu atlīdzību par ieguldījumu, jo EKL 86. panta 2. punkts aizsargā šo uzdevumu izpildi pietiekoši un izsmeļoši.

189    Komerciāli apsvērumi, kas attaisno valsts veiktu finanšu pasākumu, kā, piemēram, stratēģiska vai ilgtermiņa rakstura apsvērumi, negūst īpašu aizsardzību saskaņā ar EKL 295. pantu. Tie ir tikai daži no faktoriem, ko ņem vērā, lai noteiktu, vai kapitāla ieguldījums notika saskaņā ar normāliem tirgus apstākļiem.

b)     Pirmās instances tiesas vērtējums

190    EKL 295. pantā paredzēts:

“Šis Līgums nekādi neietekmē dalībvalstu tiesību aktus, kas reglamentē īpašumtiesību sistēmu.”

191    EKL 86. pantā noteikts:

“1. Attiecībā uz publiskiem uzņēmumiem un uzņēmumiem, kam dalībvalstis piešķīrušas īpašas vai ekskluzīvas tiesības, dalībvalstis nedz ievieš, nedz uztur spēkā tādus pasākumus, kas ir pretrunā šim Līgumam, jo īpaši noteikumiem, kas ietverti 12. pantā un 81.–89. pantā.

2. Uz uzņēmumiem, kam uzticēti pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi vai kas darbojas kā dalībvalstu fiskāli monopoli, attiecas šajā Līgumā ietvertie noteikumi un jo īpaši noteikumi par konkurenci, ja šo noteikumu piemērojums de iure vai de facto netraucē veikt tiem uzticētos konkrētos uzdevumus. Tie nedrīkst ietekmēt tirdzniecības attīstību tiktāl, lai kaitētu Kopienas interesēm.

[..]”

192    No Tiesas judikatūras izriet, ka, lai arī īpašumtiesību sistēmas joprojām paliek dalībvalstu ziņā saskaņā ar EKL 295. pantu, šis pants neatbrīvo dalībvalstu īpašumtiesību sistēmas no Līguma pamatnoteikumiem (skat. Tiesas 1984. gada 6. novembra spriedumu lietā 182/83 Fearon, Recueil, 3677. lpp., 7. punkts; 1999. gada 1. jūnija spriedumu lietā C‑302/97 Konle, Recueil, I‑3099. lpp., 38. punkts, un 2002. gada 4. jūnija spriedumu lietā C‑367/98 Komisija/Portugāle, Recueil, I‑4756. lpp., 48. punkts).

193    Tādējādi un saskaņā ar EKL 86. panta 1. punktu konkurences tiesības, kas ir pamatnoteikumi, vienādi piemēro publiskiem un privātiem uzņēmumiem (Pirmās instances tiesas 2000. gada 13. jūnija spriedums apvienotajās lietās T‑204/97 un T‑270/97 EPAC/Komisija, Recueil, II‑2267. lpp., 122. punkts).

194    Tādēļ nevar uzskatīt, ka EKL 295. pants ierobežo valsts atbalsta jēdziena apjomu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.

195    Turklāt pretēji prasītāju apgalvojumam šāda konkurences tiesību piemērošana uzņēmumiem neatkarīgi no īpašumtiesību sistēmām, kuru subjekti tie ir, neierobežo aizsardzību saskaņā ar EKL 295. pantu un nenozīmē to, ka dalībvalstīm nav nekādas rīcības brīvības publisko uzņēmumu pārvaldīšanā, līdzdalības saglabāšanā šajos uzņēmumos vai tādu apsvērumu ievērošanā, kas neietver tikai peļņas gūšanas kritērijus.

196    Gadījumos, kad intereses, uz kurām attiecas šie argumenti, nav saderīgas ar konkurences tiesībām, tās tiek ņemtas vērā EKL 86. panta 2. punktā, kas paredz, ka uzņēmumi, kam uzticēti pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi vai kas darbojas kā dalībvalstu fiskāli monopoli, var izvairīties no konkurences noteikumu piemērošanas, ja šo noteikumu piemērojums de iure vai de facto traucē veikt tiem uzticētos konkrētos uzdevumus.

197    Šajā gadījumā prasītājas nav norādījušas, ka EKL 86. panta 2. punktā paredzētie nosacījumi ir izpildīti, lai WestLB atbrīvotu no konkurences noteikumu piemērošanas.

198    Visbeidzot, jānorāda, ka Ziemeļreinas-Vestfālenes arguments par to, ka valsts kā ieguldītājs vai uzņēmējs var vadīties pēc citiem apsvērumiem, kas nav īstermiņa peļņas gūšanas kritēriji, jāanalizē nevis saistībā ar EKL 295. pantu, bet gan kontekstā ar Ziemeļreinas-Vestfālenes darbību no tirgus ekonomikas ieguldītāja viedokļa.

199    No iepriekš minētā izriet, ka arguments par EKL 295. panta pārkāpumu nav pamatots.

2.     Tirgus ekonomikas ieguldītāja principa piemērošana peļņu nesošam uzņēmumam

a)     Lietas dalībnieku argumenti

200    Prasītājas apgalvo, ka Komisija piemēroja tirgus ekonomikas ieguldītāja principu peļņu nesošam uzņēmumam. Tās norāda, ka WestLB gadiem ilgi guva peļņu un plāno gūt peļņu arī nākotnē. WestLB norāda, ka šādu principu, ko piemēro saistībā ar valsts pasākumiem uzņēmumu atbalstīšanā, nevar tādā pašā veidā piemērot pasākumiem peļņu nesošiem uzņēmumiem. Jautājums par peļņu ilgtermiņā nav nozīmīgs, tiklīdz uzņēmums ir pierādījis savu ekonomisko dzīvotspēju, regulāri izmaksājot dividendes. Turklāt ieguldījumi uzņēmumā, kas nav vairs dzīvotspējīgs, ir pakļauti lielākam riskam nekā ieguldījumi peļņu nesošā uzņēmumā, un līdz ar to tirgus ekonomikas ieguldītāja sagaidītā atlīdzība abās situācijās atšķiras.

201    Prasītājas norāda, ka Komisija piemēroja un Tiesa atzina tirgus ekonomikas ieguldītāja principu tikai attiecībā uz uzņēmumiem, kuri tiek reorganizēti. Ziemeļreina-Vestfālene noliedz, ka BdB minētā judikatūra šajā sakarā ir atbilstoša, un norāda, ka Komisijas pienākums, izmeklējot kādu darbību, ir pierādīt, ka neviens tirgus ekonomikas ieguldītājs nebūtu tā rīkojies, citādi pierādīšanas pienākums būtu apvērsts otrādi. Tā atsaucas uz Komisijas 1993. gada paziņojuma 2. un 16. punktu un 20. punktu Tiesas 1991. gada 21. marta spriedumā lietā C‑305/89 Itālija/Komisija, sauktu par “Alfa Romeo” (Recueil, I‑1603. lpp.). Atbilstoši Ziemeļreinas-Vestfālenes apgalvotajam EKL 295. pants nav saderīgs ar pozitīvu pārbaudes pienākumu valsts iestādēm, kas uzliktu tām pienākumu pierādīt, ka visi tirgus ekonomikas ieguldītāji būtu rīkojušies tieši tāpat.

202    Komisija apstrīd prasītāju argumentus un apgalvo, ka svarīgi ir noteikt, vai valsts kapitāla ieguldīšana valsts uzņēmumā ir uzskatāma par “normālu” komercdarījumu, vai arī valsts ir pārsniegusi savu uzņēmēja lomu. Ja valsts dod valsts uzņēmumam kapitālu ar nosacījumiem, kas nav tirgus nosacījumi, tad tā nerīkojas kā uzņēmējs, bet gan dod priekšroku šādam valsts uzņēmumam, tam radot priekšrocības salīdzinājumā ar citiem konkurentiem, kuri var iegūt papildu kapitālu tikai ar tirgus nosacījumiem. Šāda priekšrocība ir būtiska valsts atbalsta tiesībās neatkarīgi no peļņas, ko gūst valsts uzņēmums.

203    Komisija norāda – ja šo principu nepiemēro rentablam uzņēmumam, tad tādējādi valsts bez jebkādas kontroles varētu nodrošināt savam peļņu nesošajam uzņēmumam neierobežotus finanšu līdzekļus bez piemērotas atlīdzības, tādējādi radot konkurences izkropļojumus pretrunā EKL 87. panta 1. punktam.

204    Taču Komisija atzīst, ka attiecībā uz pierādījumiem, kas tai jānodrošina, piemērojot šo principu peļņu nesošam uzņēmumam, prasības ir stingrākas nekā gadījumos, kad to piemēro uzņēmumiem, kuri darbojas ar zaudējumiem vai kuriem vajadzīga reorganizācija.

205    Komisija atzīst, ka tirgus ekonomikas ieguldītāja princips Komisijas iepriekšējā praksē un Tiesas judikatūrā piemērots gadījumos, kad valsts ieguldījusi kapitālu uzņēmumos, kuri cietuši zaudējumus vai kurus vajadzējis reorganizēt. Taču tā norāda, ka šis fakts neliedz principa piemērošanu peļņu nesošiem uzņēmumiem un ka to jau ir noteikusi gan Komisija, gan Tiesa.

b)     Pirmās instances tiesas vērtējums

206    Kā norādīts iepriekš 178. punktā, EKL 87. panta 1. punkta mērķis ir novērst, ka tirdzniecību starp dalībvalstīm iespaido priekšrocības, ko piešķir valsts iestādes, kas dažādos veidos rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai.

207    Lai noteiktu, vai valsts pasākums ietver atbalstu, ir jānosaka, vai uzņēmums iegūst ekonomisku priekšrocību, ko tas nebūtu guvis normālos tirgus apstākļos (Tiesas 1996. gada 11. jūlija spriedums lietā C‑39/94 SFEI u.c., Recueil, I‑3547. lpp., 60. punkts; 1999. gada 29. aprīļa spriedums lietā C‑342/96 Spānija/Komisija, Recueil, I‑2459. lpp., 41. punkts; 1999. gada 29. jūnija spriedums lietā C‑256/97 DM Transport, Recueil, I‑3913. lpp., 22. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā SIC/Komisija, 78. punkts).

208    Principā jautājums par atbalstu saņemoša uzņēmuma peļņu vai zaudējumiem nav izšķirošs, lai noteiktu, vai šāda priekšrocība pastāv. Taču šis apsvērums ir ņemams vērā saistībā ar jautājumu, vai publiskais ieguldītājs rīkojās kā tirgus ekonomikas ieguldītājs, vai arī atbalsta saņēmējs guva ekonomisku priekšrocību, ko tas nebūtu ieguvis normālos tirgus apstākļos.

209    Turklāt prasītāju arguments, ka Komisijas prakse un Tiesas judikatūra piemēro tirgus ekonomikas ieguldītāja principu tikai uzņēmumiem, ko reorganizē, nav ne pareizs, ne arī spēj likt apšaubīt apstrīdētā lēmuma tiesiskumu.

210    Attiecībā uz Tiesas judikatūru jāatgādina, ka neatkarīgi no fakta, ka Tiesa nekad expressis verbis nav ierobežojuši šī principa piemērošanu ar zaudējumus nesošiem uzņēmumiem, judikatūrā bieži izmantoti formulējumi, kas attiecas uz valsts atbalsta jēdzienu, kurš nevis izslēdz, bet, gluži otrādi, paredz tirgus ekonomikas ieguldītāja principa piemērošanu peļņu nesošam uzņēmumam (šajā sakarā papildus iepriekš 207. punktā minētajai judikatūrai skat. Tiesas 1994. gada 15. marta spriedumu lietā C‑387/92 Banco Exterior de España, Recueil, I‑877. lpp., 13. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā SFEI u.c., 58.–62. punkts).

211    Attiecībā uz Komisijas praksi jānorāda, ka Komisija 1993. gada paziņojuma 22. punktā norāda, ka Kopienu tiesības jāpiemēro atbalstam, “ko piešķir valsts uzņēmumiem, visos gadījumos, nevis tikai tad, ja uzņēmums cieš zaudējumus, kā šajā gadījumā”. Līdz ar to ar argumentiem, ko prasītājas balsta uz minētā paziņojuma 2. un 16. punktu, nevar izslēgt tirgus ekonomikas ieguldītāja principa piemērošanu peļņu nesošam uzņēmumam.

212    Turklāt BdB norāda, ka iepriekš minētajā Lēmumā 98/365 attiecībā uz SFMI‑Chronopost, kaut arī uzņēmumi, kas guva priekšrocības no attiecīgā pasākuma, guva ar nodokli apliekamu peļņu, Komisija izvērtēja, vai attiecīgie darījumi tika veikti saskaņā ar tirgus ekonomikas ieguldītāja principu.

213    Visbeidzot – pat ja tirgus ekonomikas ieguldītāja principa piemērošana peļņu nesošam uzņēmumam bija pārmaiņas, salīdzinot ar Komisijas iepriekšējo ierasto praksi un Kopienas judikatūru, tādēļ netiek apšaubīts tā piemērošanas tiesiskais pamats. Šī principa piemērošana nav pretrunā nevienam Kopienu tiesību noteikumam, bet, kā izskaidrots iepriekš, pilnībā atbilst Līguma noteikumiem, kas piemērojami šajā jomā.

214    Līdz ar to prasītāju argumenti, apgalvojot, ka apstrīdētais lēmums ir prettiesisks, jo tajā piemērots tirgus ekonomikas ieguldītāja princips peļņu nesošam uzņēmumam, ir noraidāmi.

3.     Publiskā ieguldītāja ieguldītā kapitāla vidējās atdeves prasība attiecīgajā nozarē

a)     Lietas dalībnieku argumenti

215    Prasītājas apgalvo, ka Komisijas apstrīdētajā lēmumā noteiktā prasība par to, ka jābūt minimālai atdevei, kas atbilst vidējai atdevei attiecīgajā nozarē no publiskā ieguldītāja ieguldītā kapitāla, pirmkārt, nav saderīga ar EKL 87. panta 1. punktu, it īpaši tādēļ, ka tā ignorē efektu, ko rada īpašnieka statuss, otrkārt, tā ir pretrunā gan Komisijas 1993. gada paziņojumam un tās iepriekšējai praksei, gan Tiesas judikatūrai un, treškārt, tā ir pretrunā EKL 295. pantam.

 i) Par prasības par vidējās atdeves nesaderību ar EKL 87. panta 1. punktu

216    Prasītājas pārmet Komisijai, ka tā par pamatu izmantoja vienīgi vidējo atdevi, lai noteiktu piemērotu atdevi par ieguldīto kapitālu, un atzina, ka tirgus ekonomikas ieguldītājs ir ieinteresēts tikai peļņas optimizācijā, un tādējādi neņēma vērā faktu, ka ir privātie ieguldītāji, kas īsteno citus mērķus, kā, piemēram, tādus, kas saistīti ar uzņēmējdarbības, sociālās, kultūras vai citas stratēģijas apsvērumiem. Turklāt tās norāda, ka vidējās atdeves piemērošana pretlikumīgi liedz novērtēt lietas īpašos apstākļus attiecībā uz ieguldītāju, uzņēmumu, attiecīgo darījumu un darījuma salīdzināšanu ar citu uzņēmumu darbību pielīdzināmā situācijā. Ziemeļreina-Vestfālene apgalvo, ka Komisija pārkāpa izvērtēšanas pilnvaras, kuras tai piemīt sarežģītās ekonomiskās lietās, balstoties uz vidējo atdevi kā salīdzinājuma kritēriju, neņemot vērā uzņēmumu salīdzināmību. Banku nozarē ļoti grūti noteikt vidējo atdevi, jo starp bankām ir atšķirības.

217    WestLB norāda, ka Komisija izveidojusi nepareizu priekšstatu par privāto ieguldītāju. Pat ieguldītājs, kurš vadās pēc peļņas principiem, piemēro arī riska diversifikācijas stratēģiju un izvieto līdzekļus visā tirgū. Tas iegulda arī pēc vidējas vai zemākas atdeves skalas, kas attiecīgi saistās ar zemāku risku. Tādējādi valsts saņem piemērotu atlīdzību par savu ieguldījumu, ja tirgū esošās amplitūdas robežās tas gūst peļņu no ieguldījuma, kas atbilst ietvertajam riskam.

218    Ziemeļreina-Vestfālene apgalvo, ka gadiem ilgi daudzi uzņēmumi gūst mazāku peļņu nekā to konkurenti, taču tas nenošķir tos no tirgus, bet tikai rada mazāku kapitāla atdevi, kas jāvērtē vienīgi ieguldītājam.

219    Saskaņā ar prasītāju teikto – Komisija nevar apgalvot, ka tā izmantojusi vidējās atdeves kritēriju vienīgi kā “pamata vērtību”. Tāpat Komisija nevar atzīt, ka pastāv valsts atbalsts, nepierādot, ka neviens privātais ieguldītājs līdzīgā situācijā nebūtu veicis tādu pašu ieguldījumu uz noteikumiem, kādi attiecās uz strīdīgo darījumu. Šajā gadījumā tas nozīmē, ka Komisijai vajadzēja pierādīt, ka Ziemeļreinas-Vestfālenes sagaidāmā peļņa ir ievērojami zemāka nekā marža, kuras ietvaros privātais ieguldītājs tādos pašos apstākļos būtu ieguldījis savu kapitālu. Attiecībā uz Ziemeļreinu-Vestfāleni par minimālo vērtību var uzskatīt tikai maržas zemāko robežu, nevis maržas vidējo vērtību.

220    WestLB apgalvo arī to, ka prasība par vidējo atdevi noved pie tirgus monopolizācijas, kas ir pretrunā Kopienu konkurences tiesību mērķiem. Ja ieguldītāji ieguldītu tikai uzņēmumos, kas piedāvā vismaz vidējo atdevi, tad jebkāds kapitālieguldījums šādā uzņēmumā izraisītu vidējās atdeves līmeņa papildu paaugstinājumu attiecīgajā nozarē. Katrs vidējās atdeves paaugstinājums samazinātu to uzņēmumu skaitu, kuri joprojām var tādu piedāvāt un saņemt kapitālieguldījumus. Šāda nepārtraukta vidējās atdeves paaugstinājuma beigās paliktu tikai viens uzņēmums.

221    Katrā ziņā Ziemeļreina-Vestfālene apstiprina, ka tās kapitālieguldījums nekad netika saistīts ar daļēju vai pilnīgu atteikšanos no piemērotas atlīdzības. Tieši pretēji – tā ir svarīgākais WestLB akcionārs, no kuras tā saņēma dividendes, tās peļņa pieauga līdz ar WfA izveidošanu un, visbeidzot, tā guva labumu no vienošanās par avansu no peļņas 0,6 % apmērā. Turklāt ieguldījums praktiski nepalielināja Ziemeļreinas-Vestfālenes izmaksas, un tā ieguva priekšrocības, kuras citā gadījumā nebūtu guvusi. Jebkurš privātais ieguldītājs līdzīgā situācijā būtu rīkojies tāpat.

222    WestLB un Vācijas Federatīvā Republika arī pārmet Komisijai, ka tā apstrīdētajā lēmumā neņēma vērā īpašnieka statusa radīto efektu – efektu, ko novēro gadījumos, kad ieguldītājs, kurš jau ir akcionārs uzņēmumā, kurā vēlas ieguldīt, palielina savu esošo daļu vērtību, veicot jaunus kapitālieguldījumus. Bieži vien šāda efekta dēļ ieguldītājs, kurš jau ir ieguldījis uzņēmumā, iegulda tajā papildu kapitālu, pat ja šāds ieguldījums sniedz mazāk par vidējo atdevi.

223    Ziemeļreina-Vestfālene it īpaši piebilst – ja ieguldītājam uzņēmumā pieder akciju vairākums, tad jāpieņem, ka ieguldījuma pamatā ir ilgstoša interese, nevis tikai īstermiņa peļņas meklējums.

224    Ja tiek ņemts vērā “īpašnieka efekts”, tad iespējams izšķirt starp atbalstu un kapitālieguldījumiem, kas neietver atbalstu. Ja no potenciālā pircēja viedokļa ieguldījuma rezultātā uzņēmuma vērtība pieaug vismaz par attiecīgā ieguldījuma vērtību, tad tirgus ekonomikas ieguldītājs pats būtu veicis tādu ieguldījumu, vismaz tādā gadījumā, ja viņš pats būtu uzņēmuma īpašnieks. Ja pēc kapitālieguldījuma uzņēmuma vērtība palielinās mazākā mērā nekā ieguldījuma vērtība, tad tas ir atbalsts. Vācijas Federatīvā Republika piebilst, ka, veicot šādus aprēķinus, nav svarīgi, ka Ziemeļreina-Vestfālene nav WestLB vienīgais īpašnieks. Turklāt tā pārmet Komisijai, ka tā neveica šādus aprēķinus.

225    Atbildot uz BdB apsvērumiem šajā sakarā, prasītājas apgalvo, ka īpašnieka efekts piemērojams ne tikai dažiem īpašniekiem, bet gan visiem kapitālieguldījumiem uzņēmumos, kuros ieguldītājs jau ir akcionārs.

226    Visbeidzot, WestLB norāda, ka dinamiskā ekonomikā nepārtraukti rodas izdevīgas ieguldīšanas iespējas, kur peļņa ir lielāka par riska svērto peļņu kapitāla tirgos. Bankas īpašnieks, kam, ņemot vērā stingrākas prasības attiecībā uz pašu kapitālu, jāizvēlas starp jauna ārēja pašu kapitāla ieguldīšanu vai nespēju nodrošināt klientiem tādus pašus aizdevumus kā agrāk, ir viens no tiem, kas var iegūt lielāku peļņu no šīm jaunajām ieguldīšanas iespējām.

227    Komisija apstrīd prasītāju argumentus un apgalvo, ka vidējā atdeve nav atbalsta esamības izmeklēšanas galīgais mērķis, bet gan sākuma vērtība, no kuras veic ieguldījuma citu aspektu konkrētu vērtējumu, lai noteiktu “piemērotu atlīdzību”. Komisija norāda, ka šajā gadījumā tā veica konkrētu vērtējumu un izskatīja strīdīgā darījuma apstākļus. Tas izriet, piemēram, no veiktās dedukcijas, lai ņemtu vērā trūkumus, kas saistīti ar kapitāla likviditātes nepietiekamību (apstrīdētā lēmuma 202.–205. apsvērums), vai arī izdarīto palielinājumu, lai ņemtu vērā citus apstākļus, kā, piemēram, saistībā ar WfA kapitāla apmēru salīdzinājumā ar WestLB citiem nodrošinātajiem pašu līdzekļiem (220. un 221. apsvērums).

228    Komisija apgalvo arī to, ka tai nevajadzēja ņemt vērā īpašnieka efektu, vismaz ne tādā veidā, kā to piedāvā WestLB un Vācijas Federatīvā Republika. To pieeja neizskata ieguldījumu alternatīvas ārpus uzņēmuma, ko izvērtētu jebkurš ieguldītājs, lai noteiktu ieguldījuma absolūto un relatīvo vērtību šajā gadījumā. Tā norāda, ka nepietiek vien ar to, ka valsts iestādēm pieder kapitāla daļas attiecīgajā uzņēmumā, lai katru jaunu kapitālieguldījumu automātiski uzskatītu par saderīgu ar tirgus ekonomikas principiem. Tirgus ekonomikas ieguldītājs katrā ziņā vēlēsies noskaidrot, vai viņa kopējais ieguldījums, ko veido jau ieguldītas summas un jaunie kapitālieguldījumi, nodrošina viņam piemērotu atdevi.

 ii) Par apstrīdētā lēmuma pretrunu Komisijas 1993. gada paziņojumam, tās iepriekšējai praksei un judikatūrai

229    Pirmkārt, prasītājas un Vācijas Federatīvā Republika norāda, ka prasība par vidējo atdevi ir pretrunā rīcības brīvībai, kas atzīta publiskam ieguldītājam 1993. gada paziņojuma 27.–29. punktā. Attiecībā uz Komisijas argumentiem, ka šāda rīcības brīvība it īpaši ir tad, kad atdeve nākotnē ir mainīga, piemēram, kad pašu līdzekļu ieguldīšana tiek atlīdzināta dividenžu veidā un palielina vērtību, Vācijas Federatīvā Republika norāda, ka šāda pieeja neatbilst rīcības brīvībai, kas piemīt tirgus ekonomikas ieguldītājam, kurš šādā tirgū, pat ieguldījumu jomā ar noteiktu atdevi, var atrast dažāda ienesīguma iespējas.

230    Otrkārt, WestLB atsaucas uz dažādiem Komisijas lēmumiem, lai norādītu, ka, neatzīstot atbalsta esamību, Komisija atsaucas galvenokārt uz faktu, ka uzņēmums, kurš saņēmis kapitālieguldījumus, gūst peļņu ilgtermiņā (skat. it īpaši Komisijas 1996. gada 31. janvāra Lēmumu 96/278/EK par sabiedrības Iberia rekapitalizāciju (OV L 104, 25. lpp.) un Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī publicēto Komisijas 1998. gada 22. janvāra Lēmumu par uzņēmumu Duferco Clabecq (OV C 20, 3. lpp.)).

231    Treškārt, WestLB apgalvo, ka prasība par vidējo atdevi kā minimālo atdevi nav saderīga ar Tiesas judikatūru, kurā jau ir atzīts – ja valsts pasākumi ļauj nodrošināt uzņēmuma peļņu ilgtermiņā, tad ieguldījums nav atbalsts. Tā it īpaši atsaucas uz spriedumiem lietās, kur Tiesa ir pieņēmusi noteiktu mērķu nozīmi, kas papildus peļņai var motivēt privātu ieguldījumu, piemēram, strukturāla, globāla vai nozaru politika, ko ietekmē ilgtermiņa peļņas perspektīvas (iepriekš minētais spriedums lietā Alfa Romeo, 20. punkts); vai rūpes saglabāt zīmola reputāciju vai pārorientēt uzņēmējdarbību (Tiesas 1991. gada 21. marta spriedums lietā C‑303/88 Itālija/Komisija, Recueil, I‑1433. lpp., 21. punkts); vai apsvērumi, kas saistīti ar atrašanās vietu, piemēram, tādi, kas minēti ģenerāladvokāta van Gervena [van Gerven] secinājumu iepriekš minētajā lietā 14. punktā (Recueil, I‑1451. lpp.), kur viņš atsaucas uz faktu, ka privāts uzņēmums nevar būt pilnībā vienaldzīgs pret nodarbinātību un ekonomisko attīstību reģionā, kurā tas darbojas. WestLB apgalvo, ka strīdīgais darījums ir balstīts uz vietējiem apsvērumiem un ka Ziemeļreinai-Vestfālenei stipra Landesbank [zemes banka] ir nozīmīgs elements ekonomikā un Ziemeļreinas-Vestfālenes valsts uzņēmumu grupas zīmola reputācijai.

232    Ziemeļreina-Vestfālene piebilst, ka saskaņā ar Tiesas teikto jānovērtē, vai līdzīgos apstākļos pielīdzināma lieluma ieguldītājs būtu veicis kapitālieguldījumus ar attiecīgajiem noteikumiem (iepriekš minētais 1986. gada 10. jūlija spriedums lietā 40/85 Beļģija/Komisija, 13. punkts). Tādā pašā nozīmē Tiesa nesen ir noteikusi, ka valsts iestādes darbībai skaidri jāatšķiras no privātā ieguldītāja darbības tādā pašā situācijā, lai to atzītu par valsts atbalstu (iepriekš minētais spriedums lietā DM Transport).

233    Komisija, ko atbalsta BdB, noliedz, ka būtu pretruna starp apstrīdēto lēmumu un Komisijas 1993. gada paziņojumu, jo dalībvalstis patur savu rīcības brīvību kapitālieguldījumu jautājumos. Turklāt Komisija apgalvo, ka šāda rīcības brīvība nevar attiekties uz lēmumiem, kas acīmredzami nav pieņemti saskaņā ar tirgus nosacījumiem, kā tas ir strīdīgā darījuma gadījumā. Šāda rīcības brīvība galvenokārt tiek pieļauta dalībvalstīm, ja nākotnes atdeve ir atkarīga no uzņēmuma faktiskajiem ekonomiskajiem rezultātiem, piemēram, ja pašu kapitāla ieguldījums tiek atlīdzināts dividenžu veidā un ar vērtības palielināšanos.

 iii) Par EKL 295. panta pārkāpumu, nosakot prasību par vidējo atdevi

234    Prasītājas apgalvo, pirmkārt, ka prasība par minimālo atdevi, kas izteikta kā vidējā atdeve, ir valsts uzņēmumu diskriminācija salīdzinājumā ar privātiem uzņēmumiem un valsts iestāžu kā ieguldītāju diskriminācija salīdzinājumā ar privātiem ieguldītājiem.

235    Pretēji Tiesas judikatūrai, kurā skaidri atzīts, ka valsts un privāto uzņēmumu darbība var tikt vērsta uz fundamentāli dažādiem mērķiem (Tiesas 1982. gada 6. jūlija spriedums apvienotajās lietās 188/80 līdz 190/80 Francija u.c./Komisija, Recueil, 2545. lpp., 21. punkts, attiecībā uz Komisijas 1980. gada 25. jūnija Direktīvu 80/723/EEK par dalībvalstu un publisku uzņēmumu finansiālo attiecību pārskatāmību (OV L 195, 35. lpp.)), Komisija ir vadījusies vienīgi pēc peļņas principa, ko tā bez izņēmumiem vēlas piemērot gan valsts, gan privātiem uzņēmumiem. Turklāt vidējās atdeves kritērija ieviešana, ko nosaka, atsaucoties uz visu attiecīgo nozari, liedz valsts uzņēmumiem īstenot citus mērķus, kā, piemēram, tādus, kuri ir tikai vispārējo interešu jomā un kuriem nav piemērojama valsts atbalsta kontrole saskaņā ar EKL 86. panta 2. punktu.

236    WestLB apgalvo arī, ka ar Komisijas pieeju ievērojami tiek samazināta valsts iestāžu ieguldījuma brīvība salīdzinājumā ar privātiem ieguldītājiem. Ja privātais ieguldītājs brīvi var ieguldīt uzņēmumos, kuru peļņa ir mazāka par vidējo, tad valsts iestādes var ieguldīt tikai uzņēmumos, kuriem ir vismaz vidējs ienesīgums. Tā Komisijas pieejas rezultātā privātie ieguldītāji var veikt ieguldījumus vairāk iemeslu dēļ nekā valsts iestādes. Ziemeļreina-Vestfālene norāda, ka valsts un privāto ieguldītāju lēmumi par ieguldījumiem netiek pieņemti, balstoties tikai uz sagaidāmo peļņu, bet gan balstoties arī uz tādiem apsvērumiem kā stratēģiskie mērķi, kā, piemēram, esošās kapitāldaļu līdzdalības palielināšana vai stiprināšana.

237    Otrkārt, WestLB apgalvo, ka prasība par vidējo atdevi valsts uzņēmumiem rada netiešu spiedienu privatizācijas virzienā. Valsts uzņēmumi, kuru peļņa ir mazāka par vidējo, nespēj nodrošināt papildu kapitāla vajadzības atšķirībā no privātiem uzņēmumiem ar tādu pašu peļņas līmeni. Tādējādi dalībvalstis ir pakļautas spiedienam privatizēt šādus uzņēmumus, lai novērstu to pazušanu no tirgus.

238    Komisija, ko atbalsta BdB, apstrīd prasītāju argumentus, ka prasība par vidējo atdevi ir pretrunā EKL 295. pantam. Pirmkārt, Komisija noraida argumentu, ka vidējās atdeves izmantošana “piemērotas atlīdzības” aprēķināšanai rada diskrimināciju pret valsts uzņēmumiem un valsts iestādēm kā ieguldītājiem.

239    Pirmkārt, attiecībā uz valsts uzņēmumiem Komisija apstrīd to, ka vidējās atdeves kritērija izmantošana liedz tiem pildīt valsts uzdevumus.

240    Otrkārt, attiecībā uz valsts iestādēm Komisija norāda, ka valsts ieguldījumu brīvība netiek samazināta salīdzinājumā ar privātiem ieguldītājiem. Tas ir tikai jautājums par ieguldījumu vērtēšanu saskaņā ar tirgus nosacījumiem gadījumos, kad ieguldījumi saistīti ar valsts uzņēmuma daļu, kas pakļauta konkurencei.

241    Kas attiecas uz valsts un privāto ieguldītāju salīdzināmām komerciālām interesēm, Komisija apgalvo, ka vidējās atdeves kritērija izmantošana nerada nekādu diskrimināciju. Pat ja publiska ieguldītāja, tāpat kā jebkura privātkapitāla ieguldītāja, ieguldījumus ietekmē stratēģiski vai ilgtermiņa apsvērumi, tas galu galā cer uz piemērotu atdevi. Turklāt tas izvērtētu ne tikai jautājumu par to, vai attiecīgais uzņēmums gūst peļņu, bet arī to, vai peļņa atbilst normālai tirgus likmei. Šādu kritēriju piemērošana publiskiem ieguldītājiem tādējādi nerada diskrimināciju, bet gan atspoguļo tirgus ekonomikas ieguldītāja principa piemērošanu.

242    Otrkārt, Komisija noraida argumentu, ka vidējās atdeves kritērija pareiza piemērošana rada pienākumu privatizēt. No vienas puses, šādu atdevi kā atsauces vērtību piemēro vienīgi valsts uzņēmuma konkurencei pakļautajām darbībām un, no otras puses, valsts uzņēmuma darbība publiskajā jomā tiek īpaši aizsargāta ar EKL 86. panta 2. punktu. Nav nekāda privatizācijas pienākuma, bet gan tikai pienākums rīkoties saskaņā ar tirgu tajā darbības jomā, kurā ir brīva konkurence.

b)     Pirmās instances tiesas vērtējums

243    Kā norādīts iepriekš 206. un 207. punktā, EKL 87. panta 1. punkta mērķis ir novērst to, ka tirdzniecību starp dalībvalstīm iespaido priekšrocības, ko piešķir valsts iestādes, kas dažādos veidos rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai. Lai noteiktu, vai valsts pasākums ietver atbalstu, ir jānosaka, vai uzņēmums iegūst ekonomisku priekšrocību, ko tas nebūtu guvis normālos tirgus apstākļos.

244    Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru valsts iestāžu līdzdalība kādas sabiedrības kapitālā – vienalga, kādā veidā, – var būt valsts atbalsts, ja tiek izpildīti EKL 87. panta [1. punktā] paredzētie nosacījumi.

245    Lai noteiktu, vai šādai līdzdalībai ir valsts atbalsta pazīmes, jānovērtē, vai līdzīgos apstākļos privāts ieguldītājs, kurš darbojas normālos tirgus ekonomikas apstākļos (turpmāk tekstā – “privāts ieguldītājs”) un kurš lieluma ziņā ir pielīdzināms organizācijām, kuras darbojas valsts sektorā, būtu mudināts izdarīt attiecīgu kapitālieguldījumu (1990. gada 21. marta spriedums lietā C‑142/87 Beļģija/Komisija, Recueil, I‑959. lpp., 29. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Alfa Romeo, 18. un 19. punkts). It īpaši atbilstīgs ir jautājums, vai privāts ieguldītājs būtu veicis attiecīgo darījumu ar tādiem pašiem nosacījumiem, un negatīvas atbildes gadījumā ir jāpārbauda, ar kādiem nosacījumiem viņš to būtu veicis (Pirmās instances tiesas 1998. gada 30. aprīļa spriedums lietā T‑16/96 Cityflyer Express/Komisija, Recueil, II‑757. lpp., 51. punkts).

246    Visbeidzot, publiska un privāta ieguldītāja darbības salīdzinājums jāizdara, atsaucoties uz attieksmi, kāda privātam ieguldītājam būtu bijusi attiecīgā darījuma laikā, ņemot vērā pieejamo informāciju un tajā laikā paredzamo attīstību (iepriekš minētais spriedums lietā Cityflyer Express/Komisija, 76. punkts).

247    Šajā lietā vispirms jāatzīst, ka šīs prasības ietvaros atbilstošais jautājums ir, vai Komisija vispārējā veidā ir pilnvarota izmantot vidējo atdeves likmi attiecīgajā nozarē kā analītisku instrumentu, lai konstatētu privātā ieguldītāja darbību.

248    Turpretī jautājums par to, vai šajā lietā privātā ieguldītāja principa piemērošana ir vai nav pretlikumīga, it īpaši attiecībā uz vidējās atdeves likmes faktisko noteikšanu, ko Komisija ņēma vērā, attiecas uz piektā pamata analīzi, kurš tiks izskatīts tālāk.

249    Pirmkārt, prasītājas būtībā apgalvo, ka vidējās atdeves izmantošana ir pretrunā EKL 87. panta 1. punktam. Tās pārmet Komisijai, ka tā balstījusies vienīgi uz vidējo atdevi, lai noteiktu piemērotu atlīdzību strīdīgajā darījumā, neņemot vērā visus lietas īpašos apstākļus, uzskatot, ka privāts ieguldītājs interesējas tikai par peļņas optimizāciju, un neņemot vērā īpašnieka efektu.

250    Vispirms jāatzīst, ka vidējā atdeve ir tikai analītisks instruments, ko izmanto, piemērojot EKL 87. panta 1. punktu.

251    Tādējādi vidējā atdeve nevar būt automātisks kritērijs valsts atbalsta pastāvēšanas un apjoma noteikšanai. Tas neatbrīvo Komisiju no pienākuma veikt visu faktoru pilnīgu analīzi, kas attiecas uz strīdīgo darījumu un tā kontekstu, tostarp saņēmēja uzņēmuma un attiecīgā tirgus stāvokli, lai pārbaudītu, vai šis uzņēmums saņem ekonomisku priekšrocību, ko tas nebūtu guvis normālos tirgus apstākļos.

252    Turklāt vidējās atdeves kā analītiska instrumenta izmantošana ir pakļauta visiem Kopienu tiesību noteikumiem attiecībā uz valsts atbalstu. Piemēram, vidējās atdeves izmantošana nevar atbrīvot Komisiju no tās pienākuma ņemt vērā iespēju, ka attiecīgais atbalsts var atbilst atbrīvojumam saskaņā ar EKL 86. panta 2. punktu.

253    Turklāt vidējās atdeves izmantošana neietekmē Komisijas pienākumu saskaņā ar EKL 253. pantu sniegt pietiekamu pamatojumu savā galīgajā lēmumā attiecībā uz valsts atbalsta pastāvēšanu un apjomu.

254    Ar šādiem nosacījumiem vidējās atdeves kā viena no analītiskajiem instrumentiem izmantošana attiecīgajā nozarē var būt attaisnota privātā ieguldītāja principa piemērošanas ietvaros, lai noteiktu, vai un kādā apmērā atbalsta saņēmējs gūst ekonomisku priekšrocību, ko tas nebūtu guvis normālos tirgus apstākļos.

255    Privātā ieguldītāja darbība tirgus ekonomikā vadās pēc peļņas izredzēm (Pirmās instances tiesas 2000. gada 12. decembra spriedums lietā T‑269/97 Alitalia/Komisija, Recueil, II‑3871. lpp., 84. punkts). Tādējādi vidējās atdeves izmantošanai jābūt saderīgai ar uzskatu, ka informēts privāts ieguldītājs, tas ir, ieguldītājs, kurš vēlas maksimāli vairot savu peļņu, bet neuzņemoties pārmērīgu risku salīdzinājumā ar citiem tirgus dalībniekiem, aprēķinādams piemērotu sagaidāmo atlīdzību par savu ieguldījumu, pieprasītu minimālu atdevi, kas ir līdzvērtīga vidējai atdevei attiecīgajā nozarē.

256    Šajā gadījumā vidējā atdeve tika izmantota, piemērojot privātā ieguldītāja principu peļņu nesošam uzņēmumam. Turklāt, lai aprēķinātu atbalsta esamību un apjomu, Komisijai jāizmanto atsauksmes vērtība, salīdzinot strīdīgo darījumu un privātā ieguldītāja darbību.

257    Attiecībā uz apgalvojumiem, ka privāts ieguldītājs nav ieinteresēts tikai sava ieguldījuma atdeves optimizācijā un ka Komisija neņēma vērā īpašnieka efektu, jāatkārto, ka vidējās atdeves izmantošana neatbrīvo Komisiju no tās pienākuma analizēt visus faktorus, kas attiecas uz strīdīgo darījumu un tā kontekstu. Šis jautājums tiks izskatīts tālāk saistībā ar privātā ieguldītāja principa piemērošanu šajā lietā.

258    Līdz ar to jāatzīst, ka vienkārša minimālā atdeve, kas atbilst vidējai atdevei attiecīgajā nozarē, ko Komisija izmantoja kā analītisku instrumentu, kas piemērots, izvērtējot visus uz lietu attiecīgos faktorus, nav pretrunā EKL 87. panta 1. punktam.

259    Otrkārt, prasītājas apgalvo, ka apstrīdētais lēmums ir pretrunā Komisijas 1993. gada paziņojumam, tās iepriekšējai praksei un judikatūrai.

260    Attiecībā uz minētā paziņojuma 27. punktu jānorāda, ka Komisija tajā atzīst, ka zināma rīcības brīvība atstājama ieguldītāja ziņā, lai veiktu ieguldījuma riska analīzi, bet tā norāda, ka, veicot šādu vērtējumu, “valsts uzņēmumiem tāpat kā privātiem uzņēmumiem jāpiemēro peļņas kritērijs”. Paziņojuma 29. punktā tā atkārto šo domu, ka “komerciāla ieguldījuma lēmumi paredz plašu rīcības brīvību”, bet tā ietver šo domu savā vispārējā analīzē par to, kā noteikt, vai valsts atbalsts pastāv, kas tādējādi arī nepamato prasītāju argumentu.

261    Turklāt, kā Komisija norāda, iespējams nodalīt projekta peļņas iespējamos aprēķinus, kur publiskajam ieguldītājam ir rīcības brīvība, no pārbaudes, ko šāds ieguldītājs veic, lai noteiktu, vai peļņa šķiet pietiekama, lai izdarītu attiecīgo ieguldījumu, kur rīcības brīvība ir mazāka, jo attiecīgo darījumu var salīdzināt ar citām kapitāla ieguldījuma iespējām.

262    Attiecībā uz apgalvoto pretrunu sakarā ar prasību par vidējo atdevi un Komisijas praksi un judikatūru, kas balstīta uz faktu, ka ne Komisija, ne Kopienu tiesa agrāk nav prasījušas šādu atdevi, lai noteiktu, vai pastāv valsts atbalsts, jāatzīst, ka katrā ziņā ne Komisijas praksē, ne arī judikatūrā nav arī izslēgta iespēja piemērot šādu prasību. Gluži pretēji, judikatūra valsts atbalsta jēdziena jomā piemēro materiālu kritēriju, kas nozīmē to, ka iespējams izmantot vidējo atdevi, piemērojot privātā ieguldītāja principu (skat. iepriekš 207. punktā minēto judikatūru un, piemēram, iepriekš minētos spriedumus lietā Banco Exterior de España, 13. punkts, un SFEI u.c., 58.–62. punkts).

263    Visbeidzot, jāatgādina – pat ja vidējās atdeves izmantošana, piemērojot šo principu, nozīmēja pārmaiņas salīdzinājumā ar Komisijas iepriekšējo praksi un Kopienas judikatūru, tas neliek apšaubīt tā izmantošanas juridisko pamatojumu. Iepriekš minētajās robežās (skat. 250.–253. punktu un 255. punktu) šāda izmantošana nav pretrunā nevienam Kopienu tiesību noteikumam un, kā tikko skaidrots, atbilst šajā jomā piemērojamajiem noteikumiem.

264    Līdz ar to jāatzīst, ka Komisijas 1993. gada paziņojums, tās iepriekšējā prakse un judikatūra nevar likt apšaubīt vidējās atdeves izmantošanas likumību, piemērojot privātā ieguldītāja principu, ja tiek ievēroti iepriekš minētie nosacījumi.

265    Treškārt, prasītājas apgalvo, ka vidējās atdeves izmantošana no Komisijas puses ir pretrunā EKL 295. pantam, it īpaši tādēļ, ka šāda izmantošana rada valsts uzņēmumu diskrimināciju salīdzinājumā ar privātiem uzņēmumiem, kā arī valsts iestāžu, kas darbojas kā ieguldītāji, diskrimināciju salīdzinājumā ar privātiem ieguldītājiem.

266    Šajā sakarā jānorāda, kā jau minēts iepriekš 193. punktā, ka konkurences noteikumi bez izņēmuma piemērojami valsts un privātiem uzņēmumiem un ka EKL 295. pants nav pretrunā šim principam.

267    Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru no vienlīdzīgas attieksmes pret valsts un privātiem uzņēmumiem principa izriet, ka kapitāls, ko valsts tieši vai netieši nodevusi uzņēmuma rīcībā tādos apstākļos, kas atbilst normāliem tirgus nosacījumiem, nav atzīstams par valsts atbalstu (iepriekš 231. punktā minētais spriedums lietā Itālija/Komisija, 20. punkts, un iepriekš minētais 2002. gada 16. maija spriedums lietā Francija/Komisija, 69. punkts).

268    Šādā kontekstā vidējās atdeves izmantošana par analītisku instrumentu, piemērojot privātā ieguldītāja principu, ir tieši domāta, lai noteiktu, vai strīdīgais darījums notika apstākļos, kas atbilst normāliem tirgus nosacījumiem.

269    Tā kā vidējās atdeves izmantošana atbilst nosacījumiem, kas noteikti iepriekš 250.–253. punktā un 255. punktā, nav uzskatāms, ka ar to tiek pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes pret valsts un privātiem uzņēmumiem vai pret valsts un privātiem ieguldītājiem princips.

270    Tā kā Komisijai vienmēr jāpārbauda visi faktori, kas attiecas uz strīdīgo darījumu un tā kontekstu, tai jāizskata jautājums, vai informēts privāts ieguldītājs, ja tas atrastos attiecīgā publiskā ieguldītāja vietā, kā piemērotu atlīdzību būtu pieņēmis atdevi, kas mazāka par vidējo atdevi nozarē, tādu ekonomisku apsvērumu dēļ, kas nav saistīti ar peļņas optimizāciju. Šāds apsvērums attiecas arī uz argumentu, ar ko tiek apgalvota diskriminācija starp valsts un privātiem uzņēmumiem, jo strīdīgā darījuma īpašās pazīmes attiecībā uz atbalsta saņēmēju jāņem vērā arī tad, kad piemēro privātā ieguldītāja principu.

271    Turklāt jānorāda, ka prasība par to, ka jāņem vērā informēta privātā ieguldītāja rīcība, lai novērtētu publiskā ieguldītāja rīcību, kamēr privātā ieguldītāja rīcība nav pakļauta šādam ierobežojumam, nav uzskatāma par diskriminējošu prasību attiecībā pret publisko ieguldītāju.

272    Vienlīdzīgas attieksmes princips aizliedz atšķirīgi rīkoties pielīdzināmās situācijās, tādējādi radot konkrētiem tirgus dalībniekiem neizdevīgu stāvokli salīdzinājumā ar citiem, ja vien šādu atšķirīgu rīcību neattaisno būtiskas objektīvas atšķirības (Pirmās instances tiesas 1999. gada 7. jūlija spriedums lietā T‑106/96 Wirtschaftsvereinigung Stahl/Komisija, Recueil, II‑2155. lpp., 103. punkts). Taču publisks ieguldītājās nav vienādā situācijā ar privātu ieguldītāju. Pēdējais var rēķināties tikai ar saviem līdzekļiem, lai finansētu savus ieguldījumus, un savu līdzekļu ietvaros atbild par savu lēmumu sekām. Savukārt publiskam ieguldītājam ir pieeja līdzekļiem, kas rodas no publiskās varas īstenošanas, it īpaši no nodokļiem. Tā kā šo abu veidu ieguldītāju situācija nav vienāda, nepastāv diskriminācija pret publisko ieguldītāju, ja tiek ņemta vērā informēta privātā ieguldītāja darbība, lai novērtētu publiskā ieguldītāja darbību.

273    Visbeidzot, pretēji prasītāju apgalvojumiem vidējās atdeves izmantošana neliedz valsts uzņēmumiem pildīt uzdevumus vispārējās interesēs, ko aizsargā EKL 86. panta 2. punkts, jo Komisijai vienmēr jāņem vērā varbūtība, ka attiecīgais atbalsts var atbilst šajā noteikumā paredzētajiem apstiprināšanas nosacījumiem.

274    Līdz ar to jāatzīst, ka iepriekš izklāstītajos apstākļos vidējās atdeves izmantošana, piemērojot privātā ieguldītāja principu, nav pretrunā EKL 295. pantam.

275    No tā izriet, ka prasītāju iebildums par pretlikumīgu vidējās atdeves izmantošanu apstrīdētajā lēmumā, piemērojot privātā ieguldītāja principu, nav pieņemams.

276    No visa iepriekš minētā izriet, ka prasītāju ceturtā prasības pamata otrā daļa par to, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā pretlikumīgi paplašinājusi valsts atbalsta jēdzienu, ir noraidāma.

277    Šādos apstākļos prasītāju prasības pamats, kas balstīts uz EKL 87. panta 1. punkta un EKL 295. panta pārkāpumu, ciktāl Komisija apstrīdētajā lēmumā sniegusi kļūdainu valsts atbalsta jēdziena interpretāciju, ir noraidāms kopumā.

VIII –  Par piekto un sesto prasības pamatu, ar ko apgalvo pienākuma sniegt pamatojumu pārkāpumu un EKL 87. panta 1. punkta un EKL 295. panta pārkāpumu, pirmkārt, attiecībā uz valsts līdzekļu esamību, otrkārt, attiecībā uz faktu, ka atbilstoši Komisijai strīdīgais darījums rada konkurences izkropļojumus un iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm, un, treškārt, attiecībā uz Komisijas piemēroto tirgus ekonomikas ieguldītāja principu

278    Vispirms, kas attiecas uz pienākumu norādīt pamatojumu, jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šāds pienākums norādīt pamatojumu ir atkarīgs no attiecīgā akta un konteksta, kādā tas ir pieņemts. Pamatojumā skaidrā un nepārprotamā veidā jānorāda iestādes argumentācija, lai, no vienas puses, dotu iespēju Kopienu tiesai īstenot tiesiskuma pārbaudi un, no otras puses, ļautu ieinteresētajām personām iepazīties ar pieņemtā akta motivāciju, lai tās varētu aizsargāt savas tiesības un pārbaudīt, vai lēmums ir pietiekami pamatots (iepriekš minētie spriedumi lietā Skibsvaerftsforeningen u.c./Komisija, 230. punkts, un apvienotajās lietās EPAC/Komisija, 34. punkts).

279    Nav vajadzīgs, lai pamatojumā būtu konkrēti norādīti visi attiecīgo faktu un tiesību elementi, jo jautājums par to, vai tiesību akta pamatojums atbilst EKL 253. panta prasībām, jāizvērtē ne tikai atbilstoši tā tekstam, bet arī atbilstoši tā kontekstam un visām tiesību normām, kas reglamentē attiecīgo jautājumu (iepriekš minētais spriedums lietā Skibsvaerftsforeningen u.c./Komisija, 230. punkts, un Pirmās instances tiesas 2000. gada 15. jūnija spriedums apvienotajās lietās T‑298/97, T‑312/97, T‑313/97, T‑315/97, no T‑600/97 līdz T‑607/97, T‑1/98, no T‑3/98 līdz T‑6/98 un T‑23/98 Alzetta u.c./Komisija, Recueil, II‑2319. lpp., 175. punkts).

280    It īpaši Komisijai nav pienākuma pieņemt nostāju par visiem argumentiem, uz kuriem balstās ieinteresētās personas, bet tai pietiek izklāstīt faktus un tiesiskos apsvērumus, kam ir būtiska nozīme lēmuma pieņemšanas kontekstā (Pirmās instances tiesas 1995. gada 8. jūnija spriedums lietā T‑459/93 Siemens/Komisija, Recueil, II‑1675. lpp., 31. punkts, un iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās EPAC/Komisija, 35. punkts).

281    Piemēram, attiecībā uz pasākuma kvalificēšanu par atbalstu pienākums norādīt pamatojumu paredz, ka jānorāda iemesli, kādēļ Komisija uzskatīja, ka attiecīgajam pasākumam ir piemērojams EKL 87. panta 1. punkts (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās EPAC/Komisija, 36. punkts).

282    Attiecībā uz apstrīdētā lēmuma izskatīšanu pēc būtības jāatgādina, ka Komisijas vērtējums jautājumam par to, vai ieguldījums atbilst tirgus ekonomikas ieguldītāja principa kritērijam, ietver sarežģītu ekonomisku izvērtējumu. Kad Komisija pieņem aktu, kas ietver tik sarežģītu ekonomisku vērtējumu, tai ir plaša rīcības brīvība, un šī akta pārbaude tiesā, lai arī principā būdama “pilnīga” pārbaude attiecībā uz to, vai pasākums ir pakļauts EKL 87. panta 1. punktam, ir ierobežota ar pārbaudi par attiecīgo procesuālo noteikumu un pienākuma norādīt pamatojumu ievērošanu, to faktu materiālo pareizību, uz kuriem balstīts apstrīdētais lēmums, būtiskas kļūdas neesamību šo faktu vērtējumā vai pilnvaru nepareizas izmantošanas neesamību. It īpaši Pirmās instances tiesa nevar aizstāt lēmuma autora vērtējumu ar savu ekonomisko vērtējumu (Pirmās instances tiesas 1998. gada 15. septembra spriedums apvienotajās lietās T‑126/96 un T‑127/96 BFM un EFIM/Komisija, Recueil, II‑3437. lpp., 81. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Alitalia/Komisija, 105. punkts un tajā minētā judikatūra).

283    Pirmās instances tiesas pašreizējo prasības pamatu analīzes mērķis ir noteikt, vai apstrīdētā lēmuma spēkā esamību ietekmē pamatojuma trūkums, vai arī EKL 87. panta 1. punkta un EKL 295. panta pārkāpums. Šajā pēdējā sakarā Pirmās instances tiesa it īpaši izvērtēs, vai Komisija ir pieļāvusi būtisku kļūdu novērtējumā attiecībā uz tirgus ekonomikas ieguldītāja principa piemērošanu strīdīgajam darījumam.

A –  Pirmā daļa: pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums attiecībā uz valsts līdzekļu esamību

1.     Lietas dalībnieku argumenti

284    Ziemeļreina-Vestfālene apgalvo, ka Komisija nav sniegusi pietiekamu tiesisko pamatojumu, ka strīdīgajā darījumā tika izmantoti valsts līdzekļi.

285    Komisija apstrīd to, ka tā nebūtu sniegusi pietiekamu pamatojumu attiecībā uz valsts līdzekļu izmantošanu strīdīgajā darījumā. Tā atgādina, ka esot izskaidrojusi to, ka WfA ir valsts uzņēmums, kas izmanto publiskus līdzekļus, un ka šādu līdzekļu piešķiršana uzņēmumam kapitāla veidā neizbēgami nozīmē, ka piešķirti valsts līdzekļi.

2.     Pirmās instances tiesas vērtējums

286    Kā iepriekš norādīts 182. punktā, kā arī apstrīdētā lēmuma 27.–30. apsvērumā un 38. apsvērumā, netiek apstrīdēts, ka WfA ir organizācija, kura ir publisko tiesību subjekts un kurai ir piešķirti publiskie līdzekļi, ka Ziemeļreina-Vestfālene ir vienīgais WfA akcionārs un ka tā tika iekļauta WestLB sastāvā saskaņā ar likumu, ko pieņēma Ziemeļreinas-Vestfālenes parlaments. Šādos apstākļos skaidri redzams, ka strīdīgajā darījumā tika piešķirti valsts līdzekļi. Šajā sakarā apstrīdētajā lēmumā sniegtais pamatojums tādēļ ir pietiekams.

B –  Otrā daļa: pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums un EKL 87. panta 1. punkta pārkāpums attiecībā uz to, ka strīdīgais darījums rada konkurences izkropļojumus un iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm

1.     Lietas dalībnieku argumenti

287    WestLB, atsaucoties uz Tiesas 1985. gada 13. marta spriedumu apvienotajās lietās 296/82 un 318/82 Nīderlande un Leeuwarder Papierwarenfabriek/Komisija (Recueil, 809. lpp., 24. punkts), apgalvo, ka Komisija pārkāpa tās pienākumu norādīt pamatojumu attiecībā uz konkurences izkropļojumu pastāvēšanu un tirdzniecības ierobežošanu starp dalībvalstīm. Šajā sakarā lēmumā izdarīti tikai vispārēji atzinumi par finanšu tirgus liberalizāciju un izdarīta atsauce uz WestLB klātbūtni ārvalstīs.

288    Pakārtoti gadījumā, ja valsts atbalsta jēdziena interpretācija apstrīdētajā lēmumā būtu pareiza, WestLB apgalvo, ka WfA nodošana WestLB nekropļo konkurenci un neiespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm. Pat ja attiecīgais pasākums būtu valsts atbalsts, Komisijai ir jāpierāda, ka tas rada konkurences izkropļojumus un iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm, ko tā nav izdarījusi. Tas vien, ka WestLB veic komercdarbību ne tikai Ziemeļreinā-Vestfālenē, bet arī ārvalstīs, nav pietiekami tāda pieņēmuma izdarīšanai, ka tiek izkropļota konkurence. Turklāt atsauce uz tiesisko pamatojumu Ziemeļreinas-Vestfālenes likumam par WfA nodošanu WestLB pati par sevi neapstiprina tirdzniecības ierobežošanu starp dalībvalstīm. Tirdzniecības ierobežojumi jāpierāda objektīvi, un likumdevēja pamatojums šajā kontekstā nav atbilstošs.

289    Komisija apgalvo, ka tā apstrīdētajā lēmumā pietiekami pamatoja konkurences izkropļojumu pastāvēšanu un tirdzniecības iespaidošanu starp dalībvalstīm. Tā atgādina, ka esot norādījusi uz ciešas saiknes pastāvēšanu starp kredītiestāžu pašu kapitālu un to darbību banku jomā un faktu, ka WestLB “piedāvā pakalpojumus, konkurējot ar citām Eiropas bankām”. BdB piebilst, ka prasītājas piedalījās procedūrā un tādēļ tām bija zināma visa informācija par Komisijas nostāju šajā jautājumā (Pirmās instances tiesas 2000. gada 29. septembra spriedums lietā T‑55/99 CETM/Komisija, Recueil, II‑3207. lpp., 76. un nākamie punkti un 100. un nākamie punkti).

290    Turklāt Komisija norāda, ka strīdīgais darījums var ierobežot konkurenci, jo ar to WestLB sniegtas priekšrocības, kas tai ļāva samazināt izdevumus, ievērojot daudz stingrākus maksātspējas kritērijus. Tāpat tā nostiprināja savu pozīciju salīdzinājumā ar citiem konkurentiem tirdzniecībā gan valsts, gan Kopienas ietvaros, ar ko pietiek, lai izdarītu pieņēmumu par konkurences izkropļošanu un tirdzniecības iespaidošanu starp dalībvalstīm (ģenerāladvokāta Sadžo [Saggio] secinājumi Tiesas 2000. gada 19. septembra spriedumam lietā C‑156/98 Vācija/Komisija, Recueil, I‑6857. lpp., I‑6864. lpp., 24. punkts, un ģenerāladvokāta Kosmas [Cosmas] secinājumi Tiesas 2000. gada 5. oktobra spriedumam lietā C‑288/96 Vācija/Komisija, Recueil, I‑8237. lpp., I‑8241. lpp., 106. un nākamie punkti). BdB piebilst – tā kā WestLB par WfA kapitālu maksā procentus, kas neatbilst tirgum, tā saņem atbalstu kārtējo izdevumu finansēšanai. Saskaņā ar Tiesas judikatūru atbalsts kārtējo izdevumu finansēšanai uzskatāms par konkurenci kropļojošu, un prasītāja nav atspēkojusi šo pieņēmumu.

291    Attiecībā uz ietekmi uz tirdzniecību starp dalībvalstīm Komisija atsaucas uz pamatojumu Ziemeļreinas-Vestfālenes likumam par WfA nodošanu WestLB, kurā norādīts, ka strīdīgā darījuma mērķis bija stiprināt WestLB “valsts un starptautisko konkurētspēju”.

2.     Pirmās instances tiesas vērtējums

292    Attiecībā uz pamatojumu šajā jautājumā papildus judikatūrai, kas minēta iepriekš 278.–281. punktā, jānorāda, ka pat tādos gadījumos, kur no lietas apstākļiem, kādos atbalsts piešķirts, skaidri izriet, ka tas var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm un rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, Komisijai vismaz jānorāda šādi apstākļi sava lēmuma pamatojumā (Tiesas 1988. gada 7. jūnija spriedums lietā 57/86 Grieķija/Komisija, Recueil, 2855. lpp., 15. punkts; 1996. gada 24. oktobra spriedums apvienotajās lietās C‑329/93, C‑62/95 un C‑63/95 Vācija u.c./Komisija, Recueil, I‑5151. lpp., 52. punkts, un Pirmās instances tiesas 1998. gada 30. aprīļa spriedums lietā T‑214/95 Vlaams Gewest/Komisija, Recueil, II‑717. lpp., 64. punkts).

293    Jāatzīst, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā it īpaši atsaucās uz faktu, ka WestLB bija universāla komercbanka ar starptautisku darbības spektru, ka tās pozīcija ārpus Vācijas visstiprākā ir Eiropā, ka 1997. gadā ārvalstu darījumi veidoja 48 % no tās nekonsolidētajiem ieņēmumiem, ka tā piedāvā pakalpojumus, konkurējot ar citām Eiropas bankām, un ka ir cieša saikne starp kredītiestādes pašu kapitālu un bankas darbību (apstrīdētā lēmuma 17.–20., 55.–66. un 157.–160. apsvērums).

294    Šādā veidā Komisija pietiekami skaidri norādīja faktus un juridiskos apsvērumus, kam ir būtiska nozīme lēmuma pieņemšanā. Šāds pamatojums sniedza iespēju prasītājām un Kopienu tiesai iepazīties ar iemesliem, kādēļ Komisija uzskatīja, ka strīdīgais darījums radīja konkurences izkropļojumus un iespaidoja tirdzniecību Savienībā.

295    Turklāt Komisijai nevajadzēja sniegt ārkārtēji detalizētu ekonomisku analīzi, ko apstiprina ar skaitļiem, jo tā norādīja veidu, kādā izpaudās ietekme uz konkurenci un tirdzniecību starp dalībvalstīm.

296    Visbeidzot, Komisijai nebija jāpierāda minētā atbalsta reāla ietekme uz konkurenci un tirdzniecību starp dalībvalstīm. Ja Komisijai būtu šāds pierādīšanas pienākums, tad tas dotu priekšroku tām dalībvalstīm, kuras piešķir atbalstu, pārkāpjot EKL 88. panta 3. punktā noteikto paziņošanas pienākumu, nelabvēlīgi ietekmējot tās, kas paziņo par atbalstu plānošanas stadijā (iepriekš minētie spriedumi lietā Vlaams Gewest/Komisija, 67. punkts, un lietā CETM/Komisija, 103. punkts, un Pirmās instances tiesas 2002. gada 30. janvāra spriedums lietā T‑35/99 Keller un Keller Meccanica/Komisija, Recueil, II‑261. lpp., 85. punkts).

297    Līdz ar to piektā un sestā pamata daļa ir noraidāmas tiktāl, cik tās attiecas uz apgalvoto pamatojuma trūkumu.

298    Attiecībā uz Komisijas lēmuma pamatotību šajā jautājumā jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pat relatīvi maza apjoma atbalsts var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm, ja nozarē, kurā darbojas atbalsta saņēmējs, ir stipra konkurence (Tiesas 1987. gada 11. novembra spriedums lietā 259/85 Francija/Komisija, Recueil, 4393. lpp., 24. punkts; iepriekš minētais 1991. gada 21. marta spriedums lietā Itālija/Komisija, 27. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Vlaams Gewest/Komisija, 49. punkts).

299    Turklāt, ja valsts vai no valsts līdzekļiem piešķirtais finanšu atbalsts stiprina uzņēmuma stāvokli salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem, kas konkurē tirdzniecībā Kopienā, tad jāuzskata, ka šis atbalsts iespaido šādu tirdzniecību (Tiesas 1980. gada 17. septembra spriedums lietā 730/79 Philip Morris/Komisija, Recueil, 2671. lpp., 11. punkts; iepriekš minētie spriedumi lietā Vlaams Gewest/Komisija, 50. punkts, un lietā CETM/Komisija, 86. punkts).

300    Visbeidzot, atbalsts, kas paredz atvieglot visus vai daļu no uzņēmumu izdevumiem, kas tiem parasti pašiem jāsedz ikdienas vadībā vai normālas darbības ietvaros, principā rada konkurences izkropļojumus (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Siemens/Komisija, 48. un 77. punkts, un lietā Vlaams Gewest/Komisija, 43. punkts).

301    Jāuzsver, ka šajā lietā strīdīgais darījums stiprina WestLB pozīciju attiecībā pret tās konkurentiem. Ņemot vērā darījuma un WestLB apmēru, kā arī WestLB ievērojamo stāvokli starptautiskajos tirgos, ņemot vērā minēto judikatūru, ir skaidrs, ka Komisija bija tiesīga atzīt, ka strīdīgais darījums varēja radīt konkurences izkropļojumus un iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm.

302    Šādu atzinumu apstiprina pamatojums, kurš sniegts Ziemeļreinas-Vestfālenes likumam par WfA nodošanu WestLB un kurā norādīts, ka strīdīgā darījuma mērķis bija stiprināt WestLB “valsts un starptautisko konkurētspēju”.

303    No visa iepriekš minētā izriet, ka šī daļa ir noraidāma kopumā.

C –  Trešā daļa: EKL 87. panta 1. punkta un EKL 295. panta pārkāpums attiecībā uz Komisijas piemēroto tirgus ekonomikas ieguldītāja principu un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums attiecībā uz noteiktiem faktoriem, kas ņemti vērā, aprēķinot piemērotu atlīdzību

304    Prasītājas, ko atbalsta Vācijas Federatīvā Republika, apgalvo, ka pārkāpts pienākums norādīt pamatojumu attiecībā uz noteiktiem faktoriem, kas ņemti vērā, aprēķinot piemērotu atlīdzību par attiecīgo finanšu atbalstu, un, pakārtoti, gadījumā, ja Pirmās instances tiesa uzskatītu, ka valsts atbalsta jēdziens ir pareizi interpretēts, tās apstrīd tirgus ekonomikas ieguldītāja principa piemērošanu apstrīdētajā lēmumā. Pirmkārt, tās apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā nav ņemtas vērā strīdīgā darījuma specifiskās īpašības. Otrkārt, attiecībā uz pašu kapitālu, ko WestLB nevar izmantot, lai paplašinātu savu komercdarbību, no vienas puses, tās apgalvo, ka Komisija nav norādījusi pamatojumu, nosakot atlīdzību par kapitāla izmantošanu 0,3 % apmērā pēc nodokļu atskaitīšanas, un, no otras puses, tās apgalvo, ka WestLB saņemtā līdzekļu priekšrocība neattiecas uz šo kapitālu. Treškārt, attiecībā uz WfA kapitālu, kas izmantojams kā WestLB komercdarbības garantija, prasītājas, no vienas puses, apgalvo pamatojuma trūkumu attiecībā uz vairākiem faktoriem saistībā ar piemērotas atlīdzības aprēķinu un, no otras puses, apstrīd Komisijas aprēķinātās atlīdzības pamatotību.

1.     Strīdīgā darījuma specifisko īpašību neievērošana

a)     Lietas dalībnieku argumenti

305    Prasītājas, it īpaši Ziemeļreina-Vestfālene, apgalvo, ka Komisija pieļāvusi acīmredzami kļūdu vērtējumā, piemērodama apstrīdētajā lēmumā tirgus ekonomikas ieguldītāja principu, jo tā nav ņēmusi vērā zināmas strīdīgā darījuma specifiskās īpašības.

306    Tās apgalvo, ka, pirmkārt, attiecībā uz ieguldītāju strīdīgais darījums bija vienīgais pasākums, kas varēja uzlabot WfA ienesīgumu un ieviest valsts bankas koncepciju, ievērojot jaunos piesardzības noteikumus. Otrkārt, ņemot vērā WfA vispārējo interešu uzdevumus, no tās līdzekļiem nevar gūt nekādu peļņu. Tā kā strīdīgā darījuma dēļ Ziemeļreina-Vestfālene varēja iegūt ievērojamu peļņu, tajā pašā laikā saglabājot ierobežojumus WfA līdzekļiem, darījums bija saprātīgākais veids šādu līdzekļu ekonomiskai izmantošanai.

307    Treškārt, WestLB sadalīšanas vai darbības izbeigšanas gadījumā no WfA iespējami pieaugušās vērtības iegūtu tikai Ziemeļreina-Vestfālene. Ceturtkārt, tā kā WfA līdzekļi ir tikai otrās kategorijas iekšējā garantija, tad garantijas piedziņa no WfA līdzekļiem ir maz ticama, pat neiespējamajā WestLB zaudējumu gadījumā. Piektkārt, darījums radīja sinerģijas efektu DEM 30 miljonu gadā apmērā, kas veido plānoto peļņu.

308    Sestkārt, prasītājas norāda, ka WfA līdzekļi nav likvīds kapitāls, bet tiem ir īpašs izmantošanas mērķis, ko strīdīgais darījums nav mainījis un kas samazina to vērtību. Šajā sakarā tās apgalvo, ka Komisija kļūdaini novērtēja trūkumus, kas saistīti ar WfA līdzekļu nelikviditāti. Prasītājas norāda, ka piemērotas atlīdzības aprēķinā svarīgs ir tikai ieguldītāja viedoklis. Tādējādi pretēji Komisijas viedoklim apstrīdētajā lēmumā (skat. iepriekš 45. punktu) WestLB refinansēšanas izmaksu atskaitījumi nav būtiski šajā aprēķinā un refinansēšanas likme 8,26 % ir pilnībā jāatskaita no atlīdzības likmes par likvīdo pašu kapitālu. Turklāt ietaupījumi no uzņēmuma ienākuma nodokļa ir fiskāli neitrāli, jo tie ieguldītājam rada samazinātu uzņēmuma ienākuma nodokļa kompensācijas procedūras dēļ, kura Vācijā bija spēkā strīdīgā darījuma laikā. Visbeidzot, tā kā nav nodoti likvīdi, Ziemeļreinas-Vestfālenes risks ir ievērojami samazināts, tādēļ Komisijai vajadzēja papildus samazināt piemērotās atlīdzības apmēru.

309    Komisija, ko atbalsta BdB, norāda, ka tā pareizi ievērojusi strīdīgā darījuma specifiskās īpašības, un paskaidro, kādēļ tās nevarēja būt pamats citādam vērtējumam kā apstrīdētajā lēmumā izdarītais. Pirmkārt, tā atzīst, ka tā ņēma vērā Ziemeļreinas-Vestfālenes sākotnējo ieguldītāja statusu, bet norāda, ka šis statuss tās vērtējumā atšķiras no prasītāju vērtējuma. Otrkārt, tā apstrīd prasītāju argumentu atbilstību attiecībā uz WfA vispārējo interešu uzdevumu, it īpaši apgalvojot, ka prasītājas sajaukušas valsts kā uzņēmēja lomu un valsts kā suverēnas varas turētājas lomu.

310    Treškārt, Komisija norāda, ka Ziemeļreinas-Vestfālenes prioritārās tiesības uz atlīdzību par strīdīgo darījumu ir drīzāk neizbēgamās tā fakta sekas, ka Ziemeļreinai-Vestfālenei nesaglabājās plašas īpašumtiesības līdzekļu nodošanas rezultātā. Ceturtkārt, tā apstrīd argumenta atbilstību, ka WfA līdzekļi ir tikai otrās kategorijas garantija iekšējās attiecībās, norādot, ka pieejamā garantija pirms darījuma bija DEM 5,1 miljarda apmērā un ka WfA aktīvi atbilstoši WestLB bilancei tika novērtēti DEM 5,9 miljardu apmērā, no kā Bundesaufsichtsamt für das Kreditwesen atzina DEM 4 miljardus. Piektkārt, tā norāda, ka sinerģijas efekts nav ņemams vērā kā atlīdzības daļa par WfA kapitālu, jo tas neietver nekādas WestLB izmaksas.

311    Sestkārt, attiecībā uz WfA pašu kapitāla īpašo raksturu tā it īpaši apgalvo – fakts, ka WfA kapitāls tika pieņemts kā pašu pamatkapitāls, norāda, ka tas ir pieejams WestLB, lai segtu iespējamos zaudējumus. Šie līdzekļi tādējādi dod WestLB konkurētspējīgu priekšrocību finanšu pakalpojumu tirgū.

312    Šajā sakarā Komisija arī apgalvo, ka, aprēķinot piemēroto atlīdzību, tā pareizi ņēma vērā neizdevīgo situāciju, kas saistīta ar līdzekļu likviditātes trūkumu. Tā norāda – lai noteiktu piemērotu atlīdzību, pamatojoties uz tirgus ekonomikas ieguldītāja principu, noteicošais ir tas, kā atbalsta saņēmējs novērtē konkrēto priekšrocību, kas tam piešķirta. Tādējādi tikai tīrās refinansēšanas izmaksas, tas ir, izmaksas, kuras netiek kompensētas zemāku nodokļu dēļ, ir jāņem vērā kā papildu izmaksas, ko pamato nodotā kapitāla īpašais raksturs. Turklāt Komisija atgādina, ka tā uzskatīja, ka kompensācijas procedūrā ietvertais nodokļa kredīts nekādā veidā neietekmē piemērotās atlīdzības aprēķinu. Tā apgalvo, ka nav pamata izdarīt papildu samazinājumu, balstoties uz Ziemeļreinas-Vestfālenes samazināto risku.

b)     Pirmās instances tiesas vērtējums

313    Kas attiecas uz prasītāju pirmo un otro argumentu, vispirms ir jānorāda, ka, piemērojot privātā ieguldītāja principu, nepietiek vien salīdzināt peļņu, ko Ziemeļreina-Vestfālene iegūst strīdīgajā darījumā, ar peļņu, ko tā ieguva no WfA līdzekļiem pirms šī darījuma. Nav strīda, ka WfA līdzekļi, kuru vienīgais uzdevums ir veicināt mājokļu būvniecību, nav pakļauti privātā ieguldītāja loģikai. Turpretī peļņa, ko Ziemeļreina-Vestfālene ieguva no strīdīgā darījuma, ir jāsalīdzina ar peļņu, ko valsts privātais ieguldītājs, ciktāl iespējams tādā pašā situācijā kā Ziemeļreinai-Vestfālenei, būtu prasījis no šāda darījuma (skat. šajā sakarā iepriekš minēto spriedumu lietā DM Transport, 25. punkts).

314    Ir jānorāda, ka parasti privātais ieguldītājs nesamierinās vienkārši ar to, ka ieguldījums nerada viņam zaudējumus vai nes tikai ierobežotu peļņu. Viņš no ieguldījuma censtos iegūt saprātīgi maksimālo peļņu atkarībā no pastāvošajiem apstākļiem un ievērojot savas īstermiņa, vidējā termiņa un ilgtermiņa intereses, pat ja viņš iegulda sabiedrībā, kurā viņš jau ir kapitāldaļu turētājs.

315    Tādējādi, kas attiecas uz Ziemeļreinas-Vestfālenes kā ieguldītāja nostāju, fakts, ka strīdīgais darījums Ziemeļreinai-Vestfālenei ir saprātīgs, neatbrīvo Kopienu no valsts atbalsta tiesību piemērošanas. Šis fakts neļauj izvairīties no vajadzības novērtēt, vai minētais darījums stiprina WestLB stāvokli, dodot tai priekšrocības, ko tā nebūtu guvusi normālos tirgus apstākļos.

316    Tāds pats apsvērums attiecas uz prasītāju otro argumentu, proti, ka ekonomiskā ziņā darījums bija vissaprātīgākais WfA līdzekļu izlietojums. Turklāt Pirmās instances tiesa uzskata, ka Komisija nepieļāva acīmredzamu kļūdu vērtējumā, aprēķinot atlīdzību, ko privātais ieguldītājs vēlētos saņemt par strīdīgo darījumu, neņemdama vērā priekšrocības, ko Ziemeļreina-Vestfālene būtu guvusi no savas līdzdalības WestLB darbību paplašināšanā. Šajā sakarā ir jānorāda, ka prasītājas nav apgalvojušas, ka šāda paplašināšana būtu pārsniegusi to, ko citas kredītiestādes būtu ieguvušas tādā pašā laikposmā līdzīgos apstākļos. Bez šādiem pierādījumiem nav iespējams uzskatīt, ka Ziemeļreinas-Vestfālenes iegūtās priekšrocības tieši no WestLB uzņēmējdarbības apjoma paplašināšanas ir strīdīgā darījuma īpaši radīts rezultāts, lai to vajadzētu ņemt vērā, aprēķinot atlīdzību, ko privātais ieguldītājs vēlētos saņemt par šādu strīdīgo darījumu. Katrā ziņā ir jānorāda, ka apgalvotā paplašināšana rada peļņu arī citiem WestLB dalībniekiem, pat ja tie neko nav ieguldījuši, kas arī neatbilst tirgus ekonomikas ieguldītāja rīcībai.

317    Visbeidzot, kas attiecas uz Ziemeļreinas-Vestfālenes argumentu par palielinātiem nodokļu ieņēmumiem, ir jānorāda, ka nedrīkst sajaukt Ziemeļreinas-Vestfālenes kā valsts iestādes stāvokli un tās kā uzņēmēja stāvokli. Argumenti par nodokļu ieņēmumu palielināšanu ir pilnībā neatbilstoši privātā ieguldītāja gadījumā.

318    Attiecībā uz trešo argumentu, ka WestLB sadalīšanas vai darbības izbeigšanas gadījumā no iespējami pieaugušās WfA vērtības iegūtu tikai Ziemeļreina-Vestfālene, ir jānorāda, ka, no vienas puses, šīs vērtības pieaugums ir nenoteikts un ka šāds arguments ir balstīts uz iepriekšēju pieņēmumu, kas prasītājām nav vēlams un kas ir pretējs strīdīgā darījuma mērķiem. Ar šādu argumentu faktiski tiek paredzēts, ka WestLB tiks likvidēta vai arī WfA līdzekļi tiks atdalīti no WestLB. Abos gadījumos strīdīgais darījums, ar kuru WfA tika integrēta WestLB sastāvā, tiktu sagrauts. No otras puses, fakts, ka no iespējami pieaugušās WfA vērtības sadalīšanas gadījumā iegūtu tikai Ziemeļreina-Vestfālene, nekādā mērā nemazina konkurences kropļošanu, ko strīdīgais darījums šajā starplaikā var radīt, ne arī tas izslēdz iespēju, ka darījums var radīt ekonomisku priekšrocību, ko Ziemeļreina-Vestfālene piešķir WestLB, kas savukārt to nebūtu guvusi normālos tirgus apstākļos.

319    Kas attiecas uz prasītāju ceturto argumentu, ka WfA līdzekļi ir tikai otrās kategorijas garantija iekšējās attiecībās starp WestLB kapitāldaļu turētājiem, nav iespējams uzskatīt, ka Komisija pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatīdama, ka šis fakts nebija pamats prasītās atlīdzības samazināšanai par strīdīgo darījumu. Vispirms ir jānorāda, ka šī garantija ir tikai attiecībās starp kapitāldaļu turētājiem. Turpretī, kas attiecas uz ārējām attiecībām, WfA līdzekļi netiek aizsargāti darījumos starp WestLB un tās kreditoriem. Turklāt pat attiecībā uz iekšējām attiecībām WfA kapitālieguldījuma nozīme salīdzinājumā ar WestLB kopējo pašu kapitālu, proti, DEM 5,9 miljardi salīdzinājumā ar DEM 11 miljardiem, kas ir WestLB kopējais pašu kapitāls pēc strīdīgā darījuma, kurš veido aptuveni 53,63 % no kopējās summas, padara ievērojami relatīvu apgalvotā zemā riska garantijas nozīmi, kas gulstas uz strīdīgā darījumā realizēto kapitālieguldījumu.

320    Attiecībā uz piekto argumentu par sinerģijas efektu, ko vajadzēja ņemt vērā, aprēķinot sagaidāmo atlīdzību, ir jāatgādina – kā tas norādīts iepriekš 314. punktā –, ka parasti privātais ieguldītājs nevis samierinās ar izvairīšanos no zaudējumiem vai ar ierobežotu atdevi no sava ieguldījuma, bet gan no saviem līdzekļiem cenšas iegūt maksimālo atdevi saskaņā ar esošajiem apstākļiem un ievērojot savas intereses. Vispirms ir jānorāda, ka šāds sinerģijas efekts neatspoguļo ne WestLB izmaksas, ne trūkumus, par ko tai vajadzētu saņemt kompensāciju zemākas atlīdzības veidā no ieguldītā kapitāla. Tādēļ ir ticams, ka privāts ieguldītājs Ziemeļreinas-Vestfālenes vietā nepieņemtu mazāku atlīdzību par savu ieguldījumu netiešas priekšrocības dēļ, ko viņš no tās iegūtu, bet kas neradītu nekādu trūkumu WestLB. Turklāt, ja WestLB tā vietā, lai noslēgtu strīdīgo darījumu ar Ziemeļreinu-Vestfāleni, būtu jāiegūst finansējums no privātā ieguldītāja, kas nevarētu gūt priekšrocību no šāda sinerģijas efekta, tai vienalga būtu jāmaksā atlīdzība saskaņā ar esošo tirgus likmi. Šādos apstākļos nav iespējams atzīt, ka Komisija būtu pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatīdama, ka iespējamā sinerģijas efekta pastāvēšana, kas netieši dod labumu Ziemeļreinai-Vestfālenei, strīdīgā darījuma rezultātā sniedza tai papildu priekšrocību, kas nebija pamats Komisijas aprēķinātā valsts atbalsta elementa apmēra samazināšanai.

321    Kas attiecas uz sesto argumentu par WestLB ieguldīto WfA līdzekļu ierobežotās nozīmes ņemšanu vērā, Pirmās instances tiesa atgādina, ka jautājums ir par to, kāda tieši ir WfA kapitāla nelikviditātes nozīme, aprēķinot piemērotu atlīdzību par strīdīgo darījumu. Precīzāk izsakoties, lietas dalībnieki strīdas par to, vai šādā aprēķinā jāņem vērā fakts, ka WestLB refinansēšanas izmaksas kā pamatdarbības izmaksas samazina ar nodokli apliekamos ienākumus un tādējādi maksājamo uzņēmuma ienākuma nodokli.

322    Ir jāatgādina, ka EKL 87. panta 1. punkta mērķis ir novērst, lai tirdzniecība starp dalībvalstīm tiktu iespaidota ar valsts iestāžu sniegto atbalstu, kas jebkādā veidā rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai.

323    Lai noteiktu, vai valsts varas intervencei uzņēmuma kapitālā ir valsts atbalsta raksturs, ir jānovērtē, vai līdzīgos apstākļos ieguldītājs, kas darbojas normālos tirgus ekonomikas nosacījumos un kas pēc lieluma ir pielīdzināms publiskā sektora iestādēm, būtu ieinteresēts ieguldīt attiecīgo kapitālu. It īpaši atbilstoši ir uzdot jautājumu, vai privātais ieguldītājs būtu veicis attiecīgo darījumu ar tādiem pašiem nosacījumiem, un negatīvas atbildes gadījumā ir jānovērtē nosacījumi, ar kādiem viņš to būtu darījis (skat. iepriekš 245. punktā minēto judikatūru).

324    Šajā gadījumā saskaņā ar iepriekš 313. punktā sniegto argumentāciju ir jānosaka atdeve, kādu hipotētisks privātais ieguldītājs, kas iespēju robežās ir tādā pašā situācijā kā Ziemeļreina-Vestfālene, būtu prasījis par strīdīgo darījumu.

325    Kā minēts iepriekš 180., 207. un 243. punktā, galējais mērķis ir noteikt, vai atbalsta saņēmējs ir saņēmis ekonomisku priekšrocību, ko tas nebūtu guvis normālos tirgus apstākļos.

326    Šajā sakarā – pretēji prasītāju apgalvojumiem – nav iespējams izvirzīt argumentu, ka, tomēr, pat esot WestLB refinansēšanas izmaksu atskaitīšanai nodokļu aprēķināšanas nolūkā, piemērotas atlīdzības aprēķinā svarīgs ir tikai ieguldītāja viedoklis.

327    Piemērojot Kopienu tiesības valsts atbalsta jomā, nav iespējams uzskatīt, ka intelektuālajā novērtējumā par to, vai darījums notika normālos tirgus ekonomikas apstākļos, noteikti jāatsaucas uz vienu ieguldītāju vai vienu uzņēmumu, kas saņem ieguldījumu, ja tieši mijiedarbība starp dažādiem tirgus dalībniekiem ir tas, kas raksturo tirgus ekonomiku.

328    Tādējādi pārrunu laikā normālos tirgus ekonomikas apstākļos privātais ieguldītājs, kas ir tādā pašā situācijā kā Ziemeļreina-Vestfālene, nevarētu ignorēt WfA kapitāla likviditātes trūkumu. Šāds ieguldītājs būtu ņēmis vērā WestLB viedokli un faktu, ka WfA kapitālam attiecībā uz WestLB ir ierobežota lietderība. Tādējādi par šādu kapitālu tas nevarētu prasīt tādu pašu atlīdzību, kā par likvīdu kapitālu.

329    Tādā pašā veidā, it īpaši tādā darījumā kā strīdīgais darījums, kas bija saistīts ar liela apmēra kapitālu, ir pamatoti uzskatīt, ka privātais ieguldītājs būtu ņēmis vērā WestLB faktiskās izmaksas WfA kapitāla likviditātes trūkuma dēļ un līdz ar to arī iespēju daļēji atskaitīt no nodokļiem izrietošās refinansēšanas izmaksas.

330    Turklāt, kas attiecas uz argumentu par to, ka uzņēmuma ienākuma nodokļa ietaupījumi ir fiskāli neitrāli, jo tie nodokļa kompensācijas rezultātā samazina ieguldītāja kredītu, ir jānorāda – kā tas tiks izklāstīts tālāk (skat. 388.–393. punktu) –, ka fakts, ka Komisija nebija ņēmusi vērā uzņēmuma ienākuma nodokļa kompensācijas procedūru, kas Vācijā bija spēkā strīdīgā darījuma laikā, šajā gadījumā neliek apšaubīt piemērotas atlīdzības aprēķina tiesiskumu.

331    Tādējādi ir jāatzīst, ka strīdīgā lēmuma spēku neietekmē acīmredzama kļūda vērtējumā, jo, novērtējot visus atbilstošos strīdīgā darījuma elementus, lai par to aprēķinātu piemērotu atlīdzību, Komisija atzina, ka WfA kapitāla likviditātes trūkums jāņem vērā, atsaucoties uz neto refinansēšanas izmaksām, kas ar to saistītas, un tādējādi ievērojot faktu, ka refinansēšanas izmaksu dēļ tiek samazināts WestLB maksājamā uzņēmuma ienākuma nodoklis. Līdz ar to prasītāju sestais arguments ir jānoraida.

332    Visbeidzot, ir jāizskata pamata par vidējās atdeves izmantošanas apstrīdēšanu ietvaros izvirzītais prasītāju arguments, ka Komisija nav ņēmusi vērā faktu, ka privātie ieguldītāji bez peļņas optimizācijas no sava kapitāla var vēlēties īstenot arī citus mērķus, piemēram, saistībā ar īpašnieka efektu (skat. iepriekš 216. un 222.–226. punktu).

333    Šajā sakarā ir jāatzīst, ka prasītājas tikai vispārēji norāda, pirmkārt, fakta nozīmi, ka privātie ieguldītāji var vēlēties īstenot arī citus mērķus, izņemot peļņas optimizāciju no sava kapitāla, un, otrkārt, ka šāds apsvērums ir attiecināms uz Ziemeļreinu-Vestfāleni šajā lietā.

334    Taču tās nav konkrēti paskaidrojušas, kā šāds apsvērums rada šaubas par apstrīdētā lēmuma tiesiskumu. It īpaši tās nepaskaidro, kādēļ un konkrēti cik lielā mērā tas pamato valsts atbalsta elementa samazinājumu, ko Komisija aprēķinājusi, ņemot vērā peļņu, ko Ziemeļreina-Vestfālene varētu saņemt par WfA kapitālu atbilstoši privātā ieguldītāja principam. Tādējādi ir jānolemj, ka prasītājas nav pierādījušas šī apsvēruma atbilstību šajā lietā un līdz ar to nevar tiesiski pārmest Komisijai, kā tā to nav ņēmusi vērā.

335    Turklāt, kas attiecas it īpaši uz argumentu par īpašnieka efektu, ir jānorāda – kā tas minēts iepriekš 314. punktā –, ka parasti privātais ieguldītājs nesamierinās vienkārši ar to, ka ieguldījums nerada viņam zaudējumus vai nes tikai ierobežotu peļņu. Viņš no ieguldījuma cenšas iegūt maksimālo peļņu atkarībā no pastāvošajiem apstākļiem un ievērojot savas intereses, pat ja viņš iegulda sabiedrībā, kurā viņš jau ir kapitāldaļu turētājs.

336    Turklāt attiecībā uz Komisijas pienākumu ņemt vērā visas strīdīgā darījuma raksturiezīmes un tā kontekstu vēlreiz ir jānorāda – kā tas minēts iepriekš 197. punktā –, ka prasītājas nav apgalvojušas, ka apstrīdētais lēmums ir prettiesisks tā apstākļa dēļ, ka šajā gadījumā ir ievēroti nosacījumi, kas paredzēti EKL 86. panta 2. punktā, lai WestLB atbrīvotu no konkurences tiesību piemērošanas.

337    No visa iepriekš minētā izriet, ka, pārbaudot Komisijas vērtējumu par strīdīgā darījuma raksturīpašībām, nav atklātas acīmredzamas kļūdas vērtējumā. Tādējādi iebildums par apstrīdētā lēmuma prettiesiskumu šajā sakarā ir noraidāms.

2.     Piemērota atlīdzība par WfA līdzekļiem DEM 3,4 miljardu apmērā, ko nevarēja izmantot kā garantiju WestLB darījumiem

a)     Lietas dalībnieku argumenti

338    Ziemeļreina-Vestfālene apgalvo, ka apstrīdētais lēmums ir nepietiekami pamatots attiecībā uz piemērotas atlīdzības noteikšanu 0,3 % apmērā pēc nodokļu nomaksas par pašu kapitālu, kas novirzīts kredīta garantijai, kuru WestLB nevar izmantot. Nav iespējams saprast, kādēļ Komisija ņem vērā zināmus faktorus – it īpaši šīs summas apmēru un apstākli, ka WfA īpašās rezerves tiek nodotas WestLB rīcībā uz neierobežotu laiku, – un kā šie faktori tika ņemti vērā piemērotas atlīdzības likmes aprēķinā.

339    Turklāt prasītājas apstrīd apstrīdētā lēmumam pamatotību šajā sakarā. Tās apgalvo, ka atlīdzība nebija jāmaksā par DEM 3,4 miljardiem, ko WestLB nevarēja izmantot savas komercdarbības paplašināšanai. Tās uzskata, ka šī iemaksas daļa nesniedza WestLB nekādu ekonomisku priekšrocību, jo DEM 1,5 miljardi no šīs summas veido garantiju kapitālu par WfA darījumiem, nevis par WestLB darījumiem un atlikušo summu, proti, DEM 1,9 miljardus, bankas kreditori arī nav ņēmuši vērā, jo tie ņēmuši vērā tikai tās kredītvērtējumu ilgtermiņā, ko strīdīgais darījums nav mainījis.

340    Atbildētāja atgādina, ka apstrīdētā lēmuma 221. apsvērumā tā esot pietiekami norādījusi to, kā tā nonākusi pie likmes 0,3 % pēc nodokļu nomaksas, nosakot piemērotu atlīdzību par kapitālu, ko WestLB nevarēja izmantot. Tā norāda, ka 0,3 % likme, ko Vācijas valdība oficiālās izmeklēšanas procedūras laikā minējusi kā WestLB piemērotu procentu maksājumu, tika palielināta, lai ņemtu vērā kapitāla raksturiezīmes, tas ir, summas apmēru un tās piešķiršanu uz neierobežotu laiku, un pēc tam tā samazināta līdz vērtībai pēc nodokļu nomaksas.

341    Turklāt Komisija apgalvo, ka DEM 3,4 miljardi, kas nebija izmantojami kā garantija WestLB darījumiem, tomēr bija tai ekonomiski lietderīgi, jo šī summa tika ietverta WestLB bilancē kā papildu pašu līdzekļi un tādējādi palielināja tās uzticamību, veidojot papildu garantiju tās kreditoriem. Turklāt tā apstrīd argumentu, kas balstīts uz WestLB kredītvērtējumu. Tāpēc tā apgalvo, ka šī summa arī jāņem vērā, nosakot piemērotu atlīdzību par WfA nodošanu.

b)     Pirmās instances tiesas vērtējums

342    Kas attiecas uz apstrīdētā lēmuma pamatojumu šajā jautājumā, pirmkārt, jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 220. apsvērumā Komisija atzīst, ka attiecīgajam kapitālam ir materiāla vērtība WestLB vajadzībām, ka tā ekonomisko funkciju var pielīdzināt garantijai un ka privātais ieguldītājs pieprasītu piemērotu atlīdzību par šāda riska uzņemšanos.

343    Otrkārt, attiecībā uz 0,3 % atlīdzības likmi pietiek atzīt – kā Komisija norādījusi apstrīdētā lēmuma 221. apsvērumā un kā prasītājas apstiprinājušas tiesas sēdē –, ka Vācijas valdība atzinusi šādu likmi kā piemērotu procentu maksājumu par bankas garantiju, kas izsniegta tādai bankai kā WestLB.

344    Tādēļ ir jāsecina, ka apstrīdētajā lēmumā, no vienas puses, skaidri minēti iemesli, kas Komisijai lika uzskatīt, ka atlīdzība par šo kapitālu bija pamatota, un, no otras puses, sniedza informāciju, kas prasītājām un Kopienu tiesai ļauj saprast pamatojumu Komisijas izvēlei attiecībā uz atlīdzības likmes aprēķināšanu par kapitālu. Prasītāju iebildumi par pamatojuma trūkumu šajā sakarā līdz ar to ir noraidāmi.

345    Kas attiecas uz šīs izvēles pamatotību, ir jānorāda – tā kā attiecīgais kapitāls sniedza WestLB priekšrocību, palielinot tās maksātspēju, var pamatoti uzskatīt, ka privātais ieguldītājs par šo kapitālu pieprasītu atlīdzību. Attiecībā uz Komisijas piemēroto likmi pietiek vien atkārtot, ka šādu likmi minēja Vācijas Federatīvā Republika un ka šajā sakarā nav nozīmes tam, ka Komisija uzskatīja par lietderīgu vispirms to palielināt un pēc tam samazināt. Turklāt prasītājas apgalvo, ka WestLB nevajadzēja maksāt nekādu atlīdzību par attiecīgo kapitālu, bet nepaskaidro, kādēļ Komisijas noteiktajai galīgajai likme, kas uzskatāma par piemērotu atlīdzības likmi par šādu kapitālu, jābūt citādai.

346    Šādos apstākļos nevar uzskatīt, ka Komisijas lēmuma spēkā esamību ietekmētu acīmredzama kļūda vērtējumā attiecībā uz atlīdzības aprēķinu par WfA līdzekļiem DEM 3,4 miljardu apmērā, ko nevarēja izmantot kā garantiju WestLB darījumiem. Tādējādi iebildums par to, ka apstrīdētais lēmums šajā jautājumā ir prettiesisks, ir noraidāms.

3.     Piemērota atlīdzība par WfA līdzekļiem DEM 2,5 miljardu apmērā, kas varēja kalpot kā WestLB darījumu garantija

347    Prasītājas, ko atbalsta Vācijas Federatīvā Republika, apgalvo, pirmkārt, ka šo atlīdzību vajadzēja aprēķināt, ņemot vērā WfA līdzekļu īpašo riska profilu, kas ir pielīdzināms hibrīdo instrumentu riskam attiecībā uz pašu līdzekļiem. Otrkārt, tās apgalvo, ka nebija vajadzīgs palielināt Ziemeļreinas-Vestfālenes līdzdalību WestLB, lai izvairītos no strīdīgā darījuma kļūšanas par valsts atbalstu. Treškārt, tās apgalvo, ka 9,3 % galīgā atlīdzības likme, ko Komisija pieprasījusi par šo WfA līdzekļu summu, nav pamatota attiecībā uz zināmiem elementiem un nav attaisnota vairākos aspektos.

a)     WfA līdzekļu nodošanas salīdzināmība ar pašu līdzekļu instrumentiem

 Lietas dalībnieku argumenti

348    WestLB apgalvo, ka WfA līdzekļu riska profils ir nevis salīdzināms ar pašu kapitāla risku, bet gan ar hibrīdu instrumentu risku attiecībā uz pašu līdzekļiem, kā, piemēram, pasīva līdzdalība uzņēmuma kapitālā, “perpetual preferred shares” (neizsmeļamās priekšrocību akcijas) un peļņas akcijas. Tādējādi piemērota atlīdzība par strīdīgo darījumu ir jāaprēķina, salīdzinot WfA nodošanu nevis ar pašu kapitāla palielinājumu, bet gan salīdzinot to ar tādiem hibrīdu instrumentiem un atlīdzību, kas par tiem sniegta, kuras likme (no 9,3 % līdz 10,3 %) atšķiras no tās likmes, ko Komisija pieprasīja apstrīdētajā lēmumā kā pamatlikmi (12 %). Turklāt WestLB šajā sakarā apstrīd Komisijas apsvērumu pamatotību apstrīdētajā lēmumā.

349    Komisija, ko atbalsta BdB, apstrīd šo argumentu un apgalvo, ka, ņemot vērā WfA līdzekļu īpašās raksturiezīmes, salīdzinājums ar hibrīdu instrumentiem attiecībā uz pašu līdzekļiem nav atbilstošs pamats, lai par strīdīgo darījumu noteiktu piemērotu atlīdzību. Tā paskaidro, kāpēc WfA līdzekļiem ir virkne atšķirību salīdzinājumā ar katru no WestLB minētajiem instrumentiem.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

350    Komisijas izvēli attiecībā uz salīdzinājuma kritērijiem, lai noteiktu piemērotu atlīdzības likmi par attiecīgo WfA līdzekļu daļu, nevar uzskatīt par acīmredzami kļūdainu. Apstrīdētā lēmuma 193.–201. apsvērumā Komisija paskaidro, kāpēc tā uzskatīja, ka starp hibrīdu instrumentiem un strīdīgo darījumu ir tādas atšķirības, ka strīdīgā darījuma salīdzināšanai ar šiem instrumentiem ir tikai ierobežota nozīme. It īpaši tā pievērsa uzmanību faktam, ka hibrīdu instrumenti, uz kuriem atsaucās prasītājas, parasti veido tikai mazu daļu no bankas pašu kapitāla – pretēji WfA aktīviem, kas veidoja gandrīz pusi no WestLB pašu pamatkapitāla.

351    Tā kā šādos apstākļos WfA līdzekļu salīdzināšana ar šādiem hibrīdu instrumentiem ir saistīta ar zināmas ekonomiskas sarežģītības jomu, kurā Komisijai ir plaša rīcības brīvība, ir jāatzīst, ievērojot pārbaudes tiesā ierobežojumus šajā sakarā, ka apstrīdētā lēmuma pārbaudē nav atklātas acīmredzamas kļūdas vērtējumā, kas varētu apšaubīt šī lēmuma tiesiskumu.

b)     Vajadzība palielināt Ziemeļreinas-Vestfālenes līdzdalību WestLB kapitālā

 Lietas dalībnieku argumenti

352    WestLB apgalvo – lai izvairītos no tā, ka strīdīgais darījums tiek kvalificēts kā valsts atbalsts, nebija vajadzīgs palielināt Ziemeļreinas-Vestfālenes līdzdalību WestLB pašu kapitālā, ja Ziemeļreina-Vestfālene par WfA līdzekļiem saņem piemērotu atlīdzību.

353    Komisija atzīst WestLB apgalvojuma principu un paskaidro, ka tā apstrīdētā lēmuma 182. un 184. apsvērumā vienkārši norādīja, ka šāds Ziemeļreinas-Vestfālenes līdzdalības palielinājums WestLB kapitālā būtu bijis viens no veidiem, kā iegūt piemērotu atlīdzību par attiecīgo kapitālieguldījumu, nepastāvot kuram Ziemeļreinai-Vestfālenei vajadzēja saņemt piemērotu atlīdzību kādā citā veidā.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

354    Jānorāda, ka šim prasītāju argumentam nav priekšmeta. Prasītājas un Komisija piekrīt – lai strīdīgo darījumu nekvalificētu kā valsts atbalstu, nebija vajadzīgs palielināt Ziemeļreinas-Vestfālenes līdzdalību WestLB kapitālā, ja Ziemeļreina-Vestfālene būtu saņēmusi piemērotu atlīdzību par WfA līdzekļiem. Tādēļ nav jānosaka, vai Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatīdama, ka atlīdzība par strīdīgo darījumu nebija piemērota apstākļos, kad Ziemeļreina-Vestfālene nepalielināja savu līdzdalību WestLB kapitālā.

c)     Par galīgo atdeves likmi 9,3 %

355    Prasītājas apgalvo, ka Komisija nav norādījusi pamatojumu attiecībā uz dažiem aspektiem par galīgo atdeves likmi 9,3 %, ko tā pieprasīja kā piemērotu atlīdzību par strīdīgo darījumu, un ka šī likme ir nepamatota vairākos aspektos.

356    Pirmkārt, prasītājas apgalvo, ka trūkst pamatojuma attiecībā uz atdeves pamatlikmes noteikšanu 12 % pēc nodokļu nomaksas, kas izmantota, lai aprēķinātu galīgo piemēroto atlīdzības likmi (turpmāk tekstā – “atdeves pamatlikme”), un tās apgalvo, ka šī likme ir kļūdaina. Otrkārt, tās apgalvo, ka trūkst pamatojuma attiecībā uz riska palielinājumu 1,5 %, ko Komisija piemēroja, aprēķinot galīgo piemēroto atlīdzību, un tās norāda, ka šāds palielinājums ir nepamatots.

 i) Par atdeves pamatlikmi 12 %

 Lietas dalībnieku argumenti

357    Prasītājas apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā nav norādīti kritēriji, kas piemēroti, nosakot atdeves pamatlikmi 12 % pēc nodokļu nomaksas. Tās arī apgalvo, ka Komisijai nebija pamata pieprasīt tik augstu likmi.

358    Pirmkārt, kas attiecas uz atdeves pamatlikmes veidu, ko Komisija izmantojusi, prasītājas norāda, ka apstrīdētais lēmums ir neskaidrs attiecībā uz to, vai norādītā likme atbilst pašu kapitāla atdevei (Return on Equity, turpmāk tekstā – “RoE”), vai ieguldījuma atdevei (Return on Investment, turpmāk tekstā – “RoI”), kas ir atšķirīgi. Tās arī uzskata, ka apstrīdētajā lēmumā nav norādīts, kādēļ Komisija pieņēma diskonta likmi pēc nodokļu nomaksas. Ziemeļreina-Vestfālene piebilst – kaut gan Komisija aizstāvībā beidzot paskaidroja, ka ieguldītāja saņemtā diskonta likme nevar būt nekas cits kā diskonta likme “pēc nodokļu nomaksas”, ja maksātājs ir uzņēmums, bet “pirms nodokļu nomaksas”, ja maksātājs ir ieguldītājs, taču tas skaidri neizriet no paša apstrīdētā lēmuma.

359    Šajā sakarā prasītājas apstrīd Komisijas interpretāciju apstrīdētajam lēmumam, ko tā izvirzījusi savā iebildumu rakstā. WestLB piebilst – fakts, ka Komisija par pamatu savā lēmumā izmantoja atdeves likmi pēc nodokļu nomaksas, skaidri izriet arī no apstrīdētā lēmuma projekta, un lūdz Pirmās instances tiesu pieprasīt Komisijai iesniegt visus apstrīdētā lēmuma projektu variantus.

360    Otrkārt, prasītājas, ko atbalsta Vācijas Federatīvā Republika, apgalvo, ka Komisijai vajadzēja ņemt vērā nodokļu kredītu, kas izrietēja no uzņēmuma ienākuma nodokļa kompensācijas procedūras, kura Vācijā bija spēkā strīdīgā darījuma laikā. Tās apgalvo, ka Komisija ieguldītāja pēcnodokļu peļņu kļūdaini pielīdzina uzņēmuma izmaksātai pēcnodokļu peļņai. Tās norāda – tā kā ar šādu pielīdzināšanu netiek ņemta vērā nodokļu sistēmas ietekme uz ieinteresētajām personām, kurām tā tiek piemērota, Komisijas veiktais peļņas salīdzinājuma rezultāts ir sagrozīts par sliktu prasītājām, kas savukārt sagroza tirgus ekonomikas ieguldītāja principa piemērojumu šajā lietā.

361    Tās norāda, ka atšķirībā no citiem ieguldītājiem, Ziemeļreinai-Vestfālenei maksājot nodokļus par dividendēm, tā nav tiesīga saņemt nodokļu kredītu, lai no ienākuma nodokļa parāda varētu atskaitīt summu, kas atbilst peļņas nodoklim, ko jau samaksājis uzņēmums, no kura Ziemeļreina-Vestfālene saņem dividendes. Saskaņā ar minēto kompensācijas procedūru pēcnodokļu RoE, ko uzņēmums maksā, vienmēr atšķiras no pirmsnodokļa RoI, ko maksā ieguldītājs, vismaz tādā apmērā, kas pielīdzināms nodokļu kredītam attiecībā uz uzņēmuma ienākuma nodokli.

362    Prasītājas secina – lai nodrošinātu atdeves salīdzināmību, ieguldītājiem, kas nav tiesīgi saņemt šādu nodokļu kredītu, vajadzētu piešķirt fiktīvu kredītu. Tādējādi atbilstoši WestLB, Komisijai nosakot atdeves pamatlikmi 12 %, tai vajadzēja ņemt vērā fiktīvu nodokļu kredītu 5,5 % apmērā kā Ziemeļreinas-Vestfālenes ienākumu elementu. Alternatīvā gadījumā tā varēja samazināt pirmsnodokļa RoI no 12 % līdz 6,45 %. Pēc Ziemeļreinas-Vestfālenes domām, no WestLB varēja pieprasīt izmaksāt dividendes augstākais 6,48 % apmērā.

363    Kas attiecas uz BdB un atbildētājas argumentu par to, ka kompensācijas procedūra nav piemērojama nolīgtai atlīdzībai par WfA kapitālu, prasītājas apgalvo, ka to apsvērumu mērķis pēc būtības ir konfrontēt Komisijas pieņemto nostāju attiecībā uz tirgus ekonomikas ieguldītāja nodokļu situāciju, ko šī iestāde pieņem kā modeli.

364    Treškārt, prasītājas norāda uz pamatojuma trūkumu, nosakot atbildētājas izmantoto atdeves pamatlikmes vērtību.

365    Šajā sakarā prasītājas apstrīd to faktu atbilstību, kas ņemti vērā apstrīdētā lēmuma 209. apsvērumā, un it īpaši norāda, ka vienkārša atsauce uz Komisijas 1998. gada 20. maija Lēmumu 98/490/EK par Francijas sniegto atbalstu Crédit Lyonnais grupai (OV L 221, 28. lpp.), nepaskaidrojot līdzības starp šīm abām lietām, nav uzskatāma par pietiekamu pamatojumu.

366    Ziemeļreina-Vestfālene apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma pamatojuma trūkums vēl jo vairāk izpaužas tajā, ka Komisija acīmredzot pirmo reizi šajā lēmumā balstās tikai uz nākotnē sagaidāmo peļņu, atbilstoši kurai tā nosaka minimālo peļņu. Tā neorientējas, piemēram, pēc pielīdzināmu uzņēmumu piedāvātās peļņas, kas faktiski ir iegūta pielīdzināmā ekonomikas nozarē attiecīgajā dalībvalstī. Prognozes attiecībā uz sagaidāmās peļņas noteikšanu un šajā sakarā noteicošie parametri no lēmuma pamatojuma nav skaidri saprotami. Turklāt, atbildot uz Komisijas apsvērumiem, Ziemeļreina-Vestfālene norāda – neatkarīgi no fakta, ka atbilstoši Komisijai tās minētajās apstrīdētā lēmuma daļās būtībā izklāstīts, kāda ir sagaidāmā peļņa, pēc kuras ieguldītājs nosaka savu izvēli, tomēr šajās daļās nav minētas prognozes un parametri, ko ieguldītājs šajā sakarā ņemtu vērā.

367    WestLB piebilst, ka Komisija neizvērtēja jautājumu par to, kas ir attiecīgais tirgus vai “attiecīgā nozare”, kurā var iegūt vidējo peļņu, uz ko tā balstīja savu lēmumu, taču tas ir būtisks jautājums, kas jāizskata valsts atbalsta procedūrā, lai noteiktu vidējo peļņu, ko var piedāvāt attiecīgajā ekonomikas nozarē.

368    Ziemeļreina-Vestfālene arī apgalvo, ka, neatzīstot noteiktus būtiskus analīzes argumentus, kā arī ziņas un informāciju, ko Vācijas Federatīvā Republika iesniedza attiecībā uz atdeves pamatlikmi, Komisija šajā sakarā nesniedza nekādu pamatojumu (Tiesas 1993. gada 28. aprīļa spriedums lietā C‑364/90 Itālija/Komisija, Recueil, I‑2097. lpp., 44. un 45. punkts).

369    Komisija noliedz, ka apstrīdētā lēmuma spēkā esamību ietekmētu pamatojuma trūkums attiecībā uz atdeves pamatlikmi 12 % pēc nodokļu nomaksas, un apgalvo, ka šī likme ir pamatota.

370    Pirmkārt, atbildētāja apstrīd apgalvojumu, ka apstrīdētais lēmums nav pamatots attiecībā uz atdeves pamatlikmi, ko tā izmantoja.

371    Otrkārt, Komisija, ko atbalsta BdB, apstrīd argumentu, ka no kompensācijas procedūras izrietošais nodokļu kredīts jāņem vērā kā ieguldītāja atlīdzības faktors. Komisija apgalvo, ka šis nodokļu kredīts ir paredzēts vienīgi tam, lai kompensētu zaudējumus, kas var rasties nodokļu dubultās uzlikšanas rezultātā. Tā apstrīd arī prasītāju apsvērumu pareizību attiecībā uz nodokļu situāciju un paskaidro, kādēļ vispārējā nodokļu sloga aprēķini nav ņemami vērā, lai noteiktu ieguldītāja, kas darbojas tirgus ekonomikā, vidējo peļņu.

372    BdB un Komisija norāda arī to, ka uzņēmuma ienākuma nodokļa kredīta procedūra nemaz nav piemērojama nolīgtajai atlīdzībai par WfA kapitālu, jo šī atlīdzība ir noteikta, bet kredīta procedūra Vācijā ir piemērojama tikai tad, kad ieguldītājs no uzņēmuma saņem atlīdzību, piedaloties peļņas sadalē.

373    Treškārt, kas attiecas uz pamatojuma trūkumu par atdeves pamatlikmes vērtību, ko izmantojusi atbildētāja, tā apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma 209. apsvērumā skaidri norādījusi likmes aprēķina pamatus, proti, savu pieredzi, vairākus investīciju banku un konsultantu paziņojumus un pētījumus par faktisko un sagaidāmo kapitāla un ieguldījumu atdevi, kā arī iesaistīto lietas dalībnieku iesniegtos paziņojumus un agrāku Komisijas lēmumu par kapitālu, ko dalībvalsts piešķīrusi valsts bankai.

374    Komisija, ko atbalsta BdB, apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma 206.–209. apsvērumā sniegtie paskaidrojumi ir interpretējami sistēmiskā kopsakarībā un it īpaši informācijas vairākkārtējās apmaiņas kontekstā starp Komisiju un administratīvās procedūras dalībniekiem, kā arī ņemot vērā faktu, ka Komisija atsaucās uz kritērijiem, par kuriem WestLB kā šīs nozares tirgus dalībniece bija labi informēta.

375    Atbildētāja uzskata, ka judikatūra neuzliek tai pienākumu sniegt prasītājām sīki izstrādātu metožu vai informācijas avotu sarakstu vai arī matemātiskā pamatojuma apsvērumus, kas izmantoti konkrētajā gadījumā, un norādīt visus faktorus, kas ņemti vērā aprēķinos (Tiesas 1995. gada 9. novembra spriedums lietā C‑466/93 Atlanta Fruchthandelsgesellschaft u.c., Recueil, I‑3799. lpp., 16. punkts; 1996. gada 29. februāra spriedums lietā C‑122/94 Komisija/Padome, Recueil, I‑881. lpp., 29. punkts, un 1998. gada 12. novembra spriedums lietā C‑352/96 Itālija/Padome, Recueil, I‑6937. lpp., 41. punkts).

376    Komisija apgalvo, ka tirgus ekonomikas ieguldītāja principa piemērošanas kontekstā tā ir ieguvusi ievērojami pieredzi jautājumos par valsts iestāžu veiktajiem kapitālieguldījumiem, par peļņu, ko ieguldītāji sagaida, un darījumiem ar kapitālu finanšu pakalpojumu nozarē. Komisija atgādina, ka, no vienas puses, tā apstrīdētajā lēmumā ņēma vērā First Consulting atzinumā sniegtos apsvērumus, kas kalpoja par lēmuma pamatojumu, un, no otras puses, tā ņēma vērā arī Vācijas Federatīvās Republikas iesniegtos dokumentus, ko pierāda sīki izstrādātais paziņojums par Lehman Brothers ziņojumu.

377    Komisija apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā ir atsauces uz Lēmumu 98/490 par Crédit Lyonnais tikai tiktāl, ciktāl šis lēmums kalpo kā piemērs, norādot, ka Eiropas banku nozares padziļināta analīze un tirgus ekonomikas ieguldītāja principa piemērošana bija pamats 12 % atdeves likmes noteikšanai, ko varēja sagaidīt par ieguldījumu bankā. Tā paskaidro, ka tā vienkārši netransponēja Lēmumā 98/490 minēto likmi un ka tā uz to atsaucās, tikai lai uzsvērtu apstrīdētajā lēmumā noteiktās atdeves likmes piemērotību. Turklāt Komisija apstrīd Vācijas Federatīvās Republikas atsauces uz iepriekš minēto spriedumu lietā Alitalia/Komisija atbilstību, norādot, ka šajā gadījumā Lēmumā 98/490 izmantotā atdeves likme bija tikai viens no informācijas avotiem, uz ko Komisija atsaucās. Turklāt šī likme netika izmantota, lai pārbaudītu, vai ieguldījums veidoja atbalstu, kā tas bija lēmuma pamatā iepriekš minētajā spriedumā lietā Alitalia/Komisija, bet to izmantoja tikai tādēļ, lai noteiktu, vai Crédit Lyonnais pēc sanācijas bija dzīvotspējīga.

378    Kas attiecas uz minimālās sagaidāmās atdeves aprēķinu pamatlikmes 12 % apmērā pēc nodokļu nomaksas, ko ieguldītājs 1991. gadā būtu sagaidījis no sava kapitāla, apstrīdētā lēmuma 209. apsvērumā norādīts, ka Komisija balstījās uz vidējo atdevi, kas tiek iegūta banku nozarē, jo “praksē uzņēmumiem ir jāpārliecina ieguldītāji, ka tie par ieguldīto kapitālu spēs iegūt vismaz vidējo kapitāla atdevi”. Tādējādi, “ja uzņēmums nevar izpildīt šādas prasības, tad ieguldītājs izvēlēsies ieguldīt citā uzņēmumā ar labākām izredzēm”.

379    Komisija apgalvo, ka, balstoties uz dokumentiem, kuru saturu tā izvērtēja apstrīdētajā lēmumā, prasītājas varēja saprast, kāpēc minimālā vidējā atdeves pamatlikme tika noteikta 12 % pēc nodokļiem, ko samaksā uzņēmums. Tā piebilst, ka šī vērtība neatšķīrās no Lehman Brothers atzinumā ieteiktās vērtības, kuru bija pasūtījusi WestLB.

380    Komisija noraida arī Ziemeļreinas-Vestfālenes iebildumus par to, ka tā nav ņēmusi vērā pielīdzināmu uzņēmumu faktisko peļņu, bet pirmo reizi savā praksē atsaucas tikai uz nākotnē sagaidāmo peļņu, atbilstoši kurai nosaka minimālo peļņu, nenorādot prognozes, kas bija jānosaka, un būtiskākos parametrus, kas izmantoti šim nolūkam. Tā atzīst, ka tā galvenokārt ņēma vērā nākotnē sagaidāmo peļņu, jo tieši tā nosaka ieguldītāja izvēli, bet apgalvo, ka tā esot šo faktoru sīki izskaidrojusi (skat., piemēram, apstrīdētā lēmuma 162., 167., 171., 208. un 209. apsvērumu).

381    Visbeidzot, Komisija noliedz, ka tā nav ņēmusi vērā būtiskus argumentus, ko iesniegusi Vācijas Federatīvā Republika. No lēmuma izriet, ka tā ir veikusi ārkārtēji sīki izstrādātu un padziļinātu izmeklēšanu par visiem lietas dalībnieku iesniegtajiem būtiskajiem apsvērumiem un argumentiem (skat. it īpaši minētā lēmuma 121.–138. apsvērumu).

 Pirmās instances tiesas vērtējums

382    Pirmkārt, kas attiecas uz pamatojumu atdeves pamatlikmi, kas aprēķināta pēc nodokļu nomaksas, ko izvēlējās Komisija, ir jānorāda, ka WestLB faktiski samaksātā atlīdzība Ziemeļreinai-Vestfālenei atbilst peļņai pēc uzņēmuma nodokļu nomaksas un pirms ieguldītāja nodokļu nomaksas. Faktiski WestLB samaksātā ikgadējā atlīdzība bija 0,6 % pēc uzņēmuma nodokļa nomaksas vai 1,1 % pirms tā nodokļu nomaksas.

383    Šajā gadījumā Komisija noteica atbalsta elementu, atsaucoties uz atlīdzību Ziemeļreinai-Vestfālenei pēc uzņēmuma nodokļu nomaksas, kā tas paredzēts strīdīgajā darījumā, ko tā salīdzināja ar atlīdzību, kuru tā uzskatīja kā piemērotu par šādu darījumu. Šāds secinājums izriet vispirms no 7. tabulas apstrīdētajā lēmumā (232. apsvērums), kurā “faktiskā atlīdzība (pēc nodokļu nomaksas)” tiek atskaitīta no “tirgum atbilstošas atlīdzības”, kā arī no paskaidrojuma, ka attiecīgā likme atbilst “minimālajai sagaidāmajai atdevei 12 % pēc nodokļu nomaksas”, kas norādīts apstrīdētā lēmuma 209. apsvērumā. Tas izriet arī no apstrīdētā lēmuma 69. apsvēruma un 121. apsvēruma pēdējā teikuma.

384    Ja faktiskā atlīdzība, par kuru vienojušās strīdīgā darījuma puses un kura kalpo par pamatu Komisijas salīdzinājumam, atbilst atdevei pēc uzņēmuma nodokļu nomaksas un pirms ieguldītāja nodokļu nomaksas, tad Komisijas aprēķinātajai piemērotajai atlīdzībai bija jāatbilst tādam pašam atdeves veidam, lai to varētu izmantot atbalsta elementa aprēķina pamatā. Tas ir faktors, ko prasītājas un Vācijas Federatīvā Republika nevarēja ignorēt, jo Komisija ne tikai paskaidroja savu nostāju teorētiski, bet tā rezultātā aprēķināja arī precīzu atbalsta summu, kas WestLB jāatmaksā saskaņā ar šo pašu kritēriju.

385    Turklāt lēmuma kontekstā 45. zemsvītras piezīmē izdarītā atsauce uz “tīro peļņu” arī ir būtiska šajā sakarā. Fakts, ka ar “tīro peļņu” jāsaprot peļņa pēc nodokļiem, kas jāmaksā uzņēmumam, un pirms nodokļiem, kas jāmaksā ieguldītājam, loģiski izriet no šī jēdziena izmantošanas apstrīdētajā lēmumā veiktajā analīzē. Lēmumā strīdīgais darījums ir analizēts no privātā ieguldītāja viedokļa, kuram attiecīgā peļņa, izvēloties savu ieguldījumu, ir peļņa pēc nodokļiem, kas jāmaksā uzņēmumam.

386    Tādējādi ir jāuzskata, ka pats apstrīdētā lēmuma teksts ļauj prasītājām un Vācijas Federatīvajai Republikai saprast, ka Komisijas izmantotā atdeves pamatlikme ir peļņa pēc nodokļiem, kas jāmaksā uzņēmumam, bet pirms nodokļiem, kas jāmaksā ieguldītājam. Prasītāju arguments par pamatojuma trūkumu tā apstākļa dēļ, ka pieņemtā likme ir pēc nodokļu nomaksas, ir noraidāms.

387    Šajā sakarā ir jānoraida arī WestLB prasība, lai Komisija iesniedz visus apstrīdētā lēmuma projektus, lai pārbaudītu, kāda veida atdeves pamatlikmi Komisija izmantoja. Tiem nav nekādas izšķirošas nozīmes tiesiskuma pārbaudē, kas jāveic Kopienu tiesai, jo pietiek ar apstrīdētā lēmuma teksta analīzi, lai pārbaudītu, vai Komisija šajā sakarā ievēroja pienākumu norādīt pamatojumu (skat. iepriekš 92. punktā minēto judikatūru).

388    Otrkārt, attiecībā uz argumentu pēc būtības par uzņēmuma nodokļa kompensāciju, kas Vācijā bija spēkā strīdīgā darījuma laikā (turpmāk tekstā – “nodokļa kredīta procedūra”), ir jānosaka, vai no šīs procedūras izrietošais nodokļa kredīts ir jāņem vērā kā ieguldītāja atlīdzības daļa, aprēķinot piemēroto atlīdzību par strīdīgo darījumu.

389    Būtībā šo procedūru raksturo šāds fakts – lai izvairītos no nodokļu dubultās uzlikšanas sabiedrības peļņai, vispirms nosakot katra ieguldītāja ar nodokli apliekamos ienākumus, uzņēmuma kā nodoklis par uzņēmuma peļņu samaksātā summa tiek pierēķināta akcionāram kā ienākumi proporcionāli tā kapitāldaļām un tādējādi tiek pieskaitīta dividenžu summai, ko viņš faktiski ir saņēmis. Ienākuma nodoklis, kas ir jāmaksā ieguldītājam, tad tiek aprēķināts, atsaucoties uz šīm saskaitītajām summām, bet ieguldītājs, samaksājot uzlikto nodokli, saņem nodokļu kredītu, kas atbilst summai, ko uzņēmums samaksājis kā uzņēmuma ienākuma nodokli proporcionāli tā kapitāldaļām, ko tad atskaita no ieguldītāja nodokļu parāda.

390    Prasītājas apgalvo, ka Komisijas veiktā peļņas salīdzinājuma rezultāti ir sagrozīti par sliktu prasītājām un tie ir pretrunā tirgus ekonomikas ieguldītāja principam, jo nav ņemts vērā nodokļa kredīts kā ieguldītāja atlīdzības daļa.

391    Šajā gadījumā vispirms ir jānorāda – kā tas jau iepriekš ir skaidrots (skat. iepriekš 386. punktu) –, ka no paša apstrīdētā lēmuma teksta izriet, ka Komisijas izmantotās atdeves likmes veids atbilst peļņai pēc nodokļiem, kas jāmaksā uzņēmumam, bet pirms nodokļiem, kas jāmaksā ieguldītājam, un tādējādi attiecas tikai uz dividendēm, kas faktiski izmaksātas ieguldītājam. Komisijas izmantotā atdeve kā sākotnējā vērtība aprēķinu veikšanai neietver nodokļu kredītu, ko ieguldītājs būtu varējis saņemt strīdīgā darījuma laikā.

392    Šāda Komisijas izvēle nav uzskatāma par acīmredzami kļūdainu. Atšķirībā no privāto ieguldītāju gadījuma nodokļu kredīts nav piemērojams attiecībā uz Ziemeļreinu-Vestfāleni. Nodokļu kredīta procedūras mērķis ir kompensēt iespējamo nodokļu dubulto uzlikšanu sabiedrības peļņai. Bet, tā kā Ziemeļreinai-Vestfālenei nav pienākuma maksāt nodokli par dividendēm, ko tā saņem no WestLB, tad šīs dividendes nav pakļautas dubultai aplikšanai ar nodokli.

393    Šādos apstākļos fakts, ka nodokļu kredīts netika ņemts vērā, lai noteiktu piemērotu atlīdzību par Ziemeļreinas-Vestfālenes ieguldījumu, nevar sagrozīt Komisijas veikto salīdzinājumu. Tādējādi prasītāju arguments šajā sakarā ir noraidāms.

394    Treškārt, kas attiecas uz pamatojumu Komisijas izmantotās atdeves pamatlikmes vērtībai, ir jāatgādina, ka šajā sakarā vienīgā atsauce ir minēta apstrīdētā lēmuma 209. apsvērumā, kas ir izteikts šādi:

“Izmeklēšanas laikā Komisija papildus savai pieredzei šajā jautājumā ņēma vērā arī vairākus investīciju banku un konsultantu paziņojumus un pētījumus par faktisko un sagaidāmo kapitāla un ieguldījumu atdevi, kā arī iesaistīto lietas dalībnieku iesniegtos paziņojumus. Pamatojoties uz šo informāciju, pašas atbilstīgo pieredzi, tirgus statistiku un saviem iepriekšējiem lēmumiem par valsts atbalstu, Komisija noteica minimālo sagaidāmo atdevi 12 % apmērā pēc nodokļiem par šāda veida pašu kapitāla ieguldījumu nodošanas laikā. [..]”

395    Pirmkārt, ir jāatzīst, ka apstrīdētā lēmuma teksts nedod iespēju iepazīties ar faktiem un apsvērumiem, kam apstrīdētajā lēmumā bija būtiska nozīme Komisijas izvēlē attiecībā uz atdeves pamatlikmi, kas tika izmantota, lai aprēķinātu piemēroto atlīdzību. Komisija apstrīdētajā lēmumā vienkārši uzskaita informācijas avotus, uz kuriem tā balstīja savu izvēli, bet neizklāsta to saturu tādā veidā, lai paskaidrotu, cik lielā mērā un pēc kādiem apsvērumiem tā ņēma vērā šos avotus lēmuma pieņemšanā.

396    Otrkārt, ir jānorāda, ka Komisijas minētās atsauces neļauj izprast tās izvēli šajā sakarā. Kas attiecas uz “investīciju banku un konsultantu paziņojumiem un pētījumiem”, kā arī “iesaistīto lietas dalībnieku iesniegtajiem paziņojumiem”, ir jāuzsver, ka šāda vispārīga atsauce uz dokumentiem un paziņojumiem, kuros ir pretēja analīze ar dažādiem rezultātiem, nav uzskatāma par piemērotu veidu, kā norādīt pamatojumu Komisijas izvēlei. Turklāt First Consulting atzinums, kurā minētās atdeves pamatlikmes vērtība bija vistuvāk Komisijas izvēlētajai vērtībai, prasītājām un Vācijas Federatīvajai Republikai tika nosūtīts tikai pirms mutvārdu procesa šajās lietās.

397    Attiecībā uz Komisijas “pieredzi šajā jautājumā” ir jānorāda, ka šāda atsauce nesniedz pamatojumu veiktajam pasākumam, lai tiesa varētu veikt tā tiesiskuma pārbaudi un ieinteresētās personas varētu aizstāvētu savas tiesības.

398    Kas attiecas uz Komisijas “iepriekšējiem lēmumiem par valsts atbalstu”, Pirmās instances tiesa atzīst, ka apstrīdētajā lēmumā vienīgā konkrētā atbildētājas atsauce izdarīta uz Lēmumu 98/490 par Crédit Lyonnais. Tomēr, kā norāda Komisija, minētā lieta ir vienīgi piemērs, kas apstiprina Komisijas nostāju attiecībā uz atdeves pamatlikmes noteikšanu šajā lietā. Katrā ziņā Komisija apstrīdētajā lēmumā vispār nepaskaidro, kāda nozīme šajā gadījumā ir atdevei, kas pieprasīta pavisam citā kontekstā.

399    Treškārt, ir jāanalizē atbildētājas arguments par to, ka prasītājas un Vācijas Federatīvā Republika varēja saprast Komisijas izvēli, jo tās piedalījās administratīvajā procedūrā un WestLB kā tirgus dalībniekam šajā nozarē bija attiecīgas zināšanas. Šajā sakarā Komisija uzsver, ka tās izmantotās atlīdzības pamatlikmes vērtības izvēli varēja saprast vairāku ekspertu atzinumu kontekstā, kas tika atklāti administratīvajā procedūrā, un it īpaši norāda, ka šī likme neatšķīrās no vērtības, kas bija minēta Lehman Brothers atzinumā, ko pasūtīja WestLB.

400    Tomēr ir jānorāda – fakts, ka prasītājas piedalījās procedūrā vai ka WestLB ir attiecīgās nozares tirgus dalībnieks, šajā gadījumā nenozīmē, ka tās varēja saprast motīvus attiecībā uz Komisijas izvēlēto atdeves pamatlikmes vērtību. Tāpat fakts, ka WestLB iesniedza atzinumu, kurā minētā atdeves likme bija līdzīga Komisijas izvēlētajai likmei, nav pietiekams, lai atzītu, ka apstrīdētais lēmums šajā sakarā ir pamatots. Šāda atzinuma vienkārša esamība, kurā bija pieņemta analītiska pieeja un piedāvāta galīgā atlīdzība, kas abas atšķīrās no apstrīdētajā lēmumā izmantotajām, un kura saturs vispār netika minēts šajā lēmumā, nevar atbrīvot Komisiju no tās pienākuma pamatot izmantotās likmes vērtību.

401    Ceturtkārt, kas attiecas uz Komisijas argumentu par to, ka judikatūra neuzliek tai pienākumu sniegt prasītājām sīki izstrādātu metožu vai informācijas avotu sarakstu vai arī matemātiskā pamatojuma apsvērumus, kas izmantoti konkrētajā gadījumā, ir jānorāda, ka, lai arī šāds apgalvojums ir pareizs, šāds pienākums nav šīs lietas priekšmets un minētā judikatūra neapstiprina apstrīdētā lēmuma pamatojuma pietiekamību attiecībā uz atdeves likmes vērtību.

402    Pārmetumi Komisijai saistībā ar apstrīdēto lēmumu neattiecas uz izsmeļoša matemātiskā pamatojuma apraksta trūkumu konkrētajā gadījumā, bet gan vienkārši uz būtiskāko apsvērumu izklāsta trūkumu, kas Komisijai lika izvēlēties attiecīgo atdeves likmes vērtību.

403    Visbeidzot, ir jānorāda, ka šajā gadījumā pienākums norādīt pamatojumu ir fundamentāli svarīgs, jo Komisijas pieprasītā atdeves pamatlikmes vērtība veidoja centrālo elementu aprēķinā par piemērotu atlīdzību par strīdīgo darījumu, ko tā veica, piemērojot privātā ieguldītāja principu.

404    No visa iepriekš minētā izriet, ka apstrīdētā lēmuma pamatojums neatbilst EKL 253. panta prasībām attiecībā uz atdeves pamatlikmes noteikšanu 12 % apmērā, kas izmantota piemērotas atlīdzības aprēķinā. Tādēļ prasītāju iebildums par pamatojuma trūkumu šajā sakarā ir pieņemams.

405    Līdz ar to Pirmās instances tiesa nevar spriest par dažādiem argumentiem, kuros izvirzīti iebildumi par apstrīdētā lēmuma pamatotība attiecībā uz šīs likmes vērtību.

 ii) Par 1,5 % palielinājumu par risku

 Lietas dalībnieku argumenti

406    Prasītājas uzskata, ka pamatojums attiecībā uz likmes palielinājumu par 1,5 % par risku nav pietiekams. Lēmumā vienkārši izdarīta atsauce uz First Consulting atzinumu un nav sniegta Komisijas interpretācija par šo atzinumu. Tāpat lēmumā nav paskaidrots, kādēļ attiecībā uz likmju amplitūdu, ko Komisija apstrīdētā lēmuma 49. zemsvītras piezīmē atzinusi par pamatotām, šīs amplitūdas vidējā vērtība ir jāuzskata par minimālo vērtību. Turklāt prasītājas apstrīd Komisijas vēstules par uzņēmumu Sidmar, kura minēta apstrīdētā lēmuma 48. zemsvītras piezīmē, atbilstību, ciktāl tā attiecas uz likmes palielinājuma noteikšanu. Šajā sakarā tās apstiprina, ka par šo vēstuli nav zinājušas pirms šīs tiesvedības un apstrīd tās atbilstību šai lietai.

407    Prasītājas apstrīd arī Komisijas sniegto iemeslu pamatotību, lai noteiktu piemērotās atlīdzības pamatlikmes palielinājumu. Šajā sakarā WestLB lūdz Pirmās instances tiesu uzdot Komisijai atklāt Amerikas Savienoto Valstu bankas nosaukumu, kā arī konkrētus apstākļus par kapitālieguldījumu, uz kuru tā atsaucās apstrīdētā lēmuma 47. zemsvītras piezīmē.

408    Komisija, ko atbalsta BdB, apstrīd pamatojuma trūkuma esamību un apgalvo, ka tās lēmums šajā sakarā ir pamatots.

409    Tā apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma 210. un 215. punktā esot sīki izklāstījusi faktorus, kas jāņem vērā, nosakot likmes palielinājumu par 1,5 % saistībā ar riskiem, kā arī to nozīmi un ietekmi uz atlīdzību, ko tirgus ekonomikas ieguldītājs pieprasītu par savu kapitālieguldījumu. Tā uzskata, ka vidējās vērtības izvēle no ekspertu norādītās augstākās un zemākās vērtības ir tūlīt saprotama, ņemot vērā apstrīdētajā lēmumā izvirzītos apsvērumus. Atbildētāja arī apgalvo, ka faktori, kas prasa piemērot palielinājumu, ir arī parametri šāda likmes palielinājuma noteikšanai un, tā kā nav matemātiska modeļa precīzai šādas likmes palielinājuma aprēķināšanai, Komisijai ir jāizmanto sava rīcības brīvība.

410    Atbildētāja arī apgalvo – lai noteiktu piemēroto atlīdzību, tā veikusi visus aprēķinus, balstoties uz pēcnodokļu vērtībām, tāpēc tas ir loģiski, ka ar risku saistītais likmes palielinājums par 1,5 % arī uzskatāms par vērtību pēc nodokļiem, kas jāmaksā uzņēmumam.

411    Turklāt Komisija apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma 48. zemsvītras piezīmē tā atsaucās uz vēstuli, kas 1984. gada 25. jūlijā bija adresēta État belge [Beļģijai] par uzņēmumu Sidmar. Tā norāda, ka minētajā vēstulē paskaidrots – tā kā par akcijām bez balsstiesībām vajadzētu maksāt dividendes, kas ir lielākas par parasto likmi, jebkāds kapitālieguldījums bez balsstiesībām ir pamats 2 % palielinājumam. Komisija piebilst, ka administratīvajā procedūrā tā informēja prasītājas par savu lēmumu pieņemšanas praksi, kurai tā sekoja apstrīdētajā lēmumā. Tā secina, ka, ņemot vērā piemēroto zemo likmi, atsauci uz iepriekš minēto vēstuli un detalizētas diskusijas par nosacījumiem, kādi ir jāņem vērā, tādi pieredzējuši ieguldītāji kā WestLB un Ziemeļreina-Vestfālene bez grūtībām varēja saprast Komisijas lēmumu, pat ja tā neizskaidroja savus veiktos pasākumus.

412    Visbeidzot, tā atsaucas uz judikatūru, kas minēta iepriekš 375. punktā, uzturot savu nostāju par apstrīdētā lēmuma pamatotību saistībā ar attiecīgo palielinājumu.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

413    Kas attiecas uz pamatojumu par atdeves pamatlikmes palielinājumu par 1,5 %, ir jāatzīst, ka apstrīdētā lēmuma 210. un 215. punktā izklāstīti iemesli, kas Komisijai lika uzskatīt, ka atdeves pamatlikme ir jāpalielina. Turklāt ir jānorāda, ka pamatojums faktam, ka palielinājuma likme bija likme pēc nodokļu nomaksas, loģiski izriet no apstākļa, ka Komisija arī atdeves pamatlikmi bija aprēķinājusi pēc nodokļu nomaksas.

414    Taču attiecībā uz pamatojumu pašai palielinājuma likmes vērtībai ir jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 49. zemsvītras piezīmē ir izdarīta atsauce uz First Consulting atzinumu. Minētajā zemsvītras piezīmē vienkārši norādīts, ka šajā atzinumā, kas iesniegts kā “Komisijas pasūtīts ekspertu atzinums”, “apgalvots, ka tirgus ekonomikas ieguldītājs prognozētu palielinājumu par katru īpašo apstākli[, kas minēts lēmumā,] un ieteikts 1–2% palielinājums par visiem trim aspektiem kopā”.

415    Turklāt tā paša lēmuma 48. zemsvītras piezīmē ir noteikts:

“Komisija jau vairākos lēmumos ir atzinusi, ka par akcijām bez balsstiesībām vajadzētu maksāt priekšrocības dividendes, kas ir lielākas par parasto likmi (skat., piemēram, Komisijas 1984. gada 25. jūlija vēstuli État belge par uzņēmumu Sidmar).”

416    Tas ir acīmredzams, ka apstrīdētā lēmuma teksts nedod iespēju skaidri saprast atbildētājas pamatojumu attiecībā uz palielinājuma likmes vērtības izvēli, ko tā piemēroja šajā gadījumā. Turklāt pirms tiesvedības prasītājām nebija pieejas ne First Consulting atzinumam, ne arī vēstulei par uzņēmumu Sidmar, ar ko tās varēja iepazīties tikai pirms mutvārdu procesa šajā tiesvedībā. Turklāt 1984. gada jūlija vēstule attiecas uz Beļģijas melnās metalurģijas uzņēmumu un nav iespējams saprast, kādēļ attiecībā uz šo uzņēmumu tajā laikā izmantotais pamatojums varētu būt piemērojams strīdīgajam darījumam.

417    Komisijas arguments par judikatūru, kas minēta iepriekš 375. punktā, ir jānoraida tādu pašu iemeslu dēļ, kas minēti iepriekš 401. un 402. punktā. Turklāt minētajā judikatūrā noteiktā pamatojuma pakāpe šajā gadījumā netika ievērota attiecībā uz palielinājuma likmes noteikšanu.

418    No iepriekš minētā izriet, ka apstrīdētā lēmuma pamatojums neatbilst EKL 253. panta prasībām attiecībā uz atdeves pamatlikmes palielinājuma noteikšanu 1,5 % apmērā, kas izmantota piemērotas atlīdzības aprēķinā. Tādēļ prasītāju iebildums par pamatojuma trūkumu šajā sakarā ir pieņemams.

419    Līdz ar to Pirmās instances tiesa nevar spriest par argumentiem, kas attiecas uz apstrīdētā lēmuma pamatotību šajā jautājumā. Šādos apstākļos nav jālemj par lietas T‑228/99 prasītāju prasību piespriest Komisijai atklāt Amerikas Savienoto Valstu bankas nosaukumu, kā arī konkrētus apstākļus par kapitālieguldījumu, uz kuru tā atsaucās apstrīdētā lēmuma 47. zemsvītras piezīmē.

IX –  Secinājumi

420    Izskatot visus šajās prāvās izvirzītos prasījumu pamatus, ir atklājies, ka apstrīdētā lēmuma spēkā esamību ietekmē pamatojuma trūkums attiecībā uz diviem elementiem, kas izmantoti piemērotas atlīdzības aprēķinā par strīdīgo darījumu, proti, attiecībā uz atdeves pamatlikmi 12 % apmērā un šīs atdeves pamatlikmes palielinājuma likmi 1,5 % apmērā (skat. iepriekš 394.–404. punktu un 414.–418. punktu). Pirmās instances tiesa uzskata, ka šiem diviem faktoriem ir būtiska nozīme apstrīdētā lēmuma struktūrā. Līdz ar to šis lēmums ir atceļams.

 Par tiesāšanās izdevumiem

421    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs un prasītājas prasa atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tad tai jāpiespriež segt savus un atlīdzināt prasītāju tiesāšanās izdevumus.

422    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 4. punktam Vācijas Federatīvā Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati. BdB, kura ir persona, kas iestājusies lietā, un kurai spriedums ir nelabvēlīgs, sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Ar šādu pamatojumu

PIRMĀS INSTANCES TIESA

(otrā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      atcelt Komisijas 1999. gada 8. jūlija Lēmumu 2000/392/EK par Vācijas Federatīvās Republikas īstenoto pasākumu Westdeutsche Landesbank – Girozentrale (WestLB) atbalstam;

2)      Komisija atlīdzina prasītāju tiesāšanās izdevumus, kā arī sedz savus tiesāšanās izdevumus;

3)      Vācijas Federatīvā Republika un Bundesverband deutscher Banken eV sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Moura Ramos Tiili Pirrung

Mengozzi       Meij

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2003. gada 6. martā.

Sekretārs       Priekšsēdētājs

H. Jung       R. M. Moura Ramos

Satura rādītājs

Prāvas priekšvēsture

I –  Prāvas rašanās fakti

A –  Prasības, kas attiecas uz pašu kapitālu, ko paredz Pašu kapitāla direktīva un Maksātspējas direktīva

B –  WestLB

C –  WfA

D –  WfA integrācija WestLB sastāvā

II –  Administratīvais process

III –  Apstrīdētais lēmums

A –  Vispārēja analīze

B –  Analīze par piemērotu atlīdzību par kapitālu

Process un lietas dalībnieku prasījumi

Par lietas būtību

IV –  Par pirmo prasības pamatu, ar ko apgalvo, ka Komisija nebija kompetenta pieņemt apstrīdēto lēmumu

A –  Lietas dalībnieku argumenti

B –  Pirmās instances tiesas vērtējums

V –  Par otro prasības pamatu, ar ko apgalvo tiesību uz aizstāvību pārkāpumu

A –  Lietas dalībnieku argumenti

B – Pirmās instances tiesas vērtējums

VI –  Par trešo prasības pamatu, ar ko apgalvo būtisku formas prasību pārkāpumu

A –  Pirmā daļa – Vācijas Federatīvās Republikas tiesības tikt uzklausītai

1.  Lietas dalībnieku argumenti

2.  Pirmās instances tiesas vērtējums

B –  Otrā daļa – faktisko apstākļu nepareiza konstatēšana

1.  Lietas dalībnieku argumenti

2.  Pirmās instances tiesas vērtējums

C –  Trešā daļa – neitralitātes principa pārkāpums

1.  Lietas dalībnieku argumenti

2.  Pirmās instances tiesas vērtējums

VII –  Par ceturto prasības pamatu, ar ko apgalvo EKL 87. panta 1. punkta un EKL 295. panta pārkāpumu attiecībā uz valsts atbalsta jēdziena interpretāciju

A –  Pirmā daļa – valsts līdzekļu pastāvēšana

1.  Lietas dalībnieku argumenti

2.  Pirmās instances tiesas vērtējums

B –  Otrā daļa – valsts atbalsta jēdziena nelikumīga paplašināšana

1.  EKL 295. panta pārkāpums

a)  Lietas dalībnieku argumenti

b)  Pirmās instances tiesas vērtējums

2.  Tirgus ekonomikas ieguldītāja principa piemērošana peļņu nesošam uzņēmumam

a)  Lietas dalībnieku argumenti

b)  Pirmās instances tiesas vērtējums

3.  Publiskā ieguldītāja ieguldītā kapitāla vidējās atdeves prasība attiecīgajā nozarē

a)  Lietas dalībnieku argumenti

i) Par prasības par vidējās atdeves nesaderību ar EKL 87. panta 1. punktu

ii) Par apstrīdētā lēmuma pretrunu Komisijas 1993. gada paziņojumam, tās iepriekšējai praksei un judikatūrai

iii) Par EKL 295. panta pārkāpumu, nosakot prasību par vidējo atdevi

b)  Pirmās instances tiesas vērtējums

VIII –  Par piekto un sesto prasības pamatu, ar ko apgalvo pienākuma sniegt pamatojumu pārkāpumu un EKL 87. panta 1. punkta un EKL 295. panta pārkāpumu, pirmkārt, attiecībā uz valsts līdzekļu esamību, otrkārt, attiecībā uz faktu, ka atbilstoši Komisijai strīdīgais darījums rada konkurences izkropļojumus un iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm, un, treškārt, attiecībā uz Komisijas piemēroto tirgus ekonomikas ieguldītāja principu

A –  Pirmā daļa: pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums attiecībā uz valsts līdzekļu esamību

1.  Lietas dalībnieku argumenti

2.  Pirmās instances tiesas vērtējums

B –  Otrā daļa: pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums un EKL 87. panta 1. punkta pārkāpums attiecībā uz to, ka strīdīgais darījums rada konkurences izkropļojumus un iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm

1.  Lietas dalībnieku argumenti

2.  Pirmās instances tiesas vērtējums

C –  Trešā daļa: EKL 87. panta 1. punkta un EKL 295. panta pārkāpums attiecībā uz Komisijas piemēroto tirgus ekonomikas ieguldītāja principu un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums attiecībā uz noteiktiem faktoriem, kas ņemti vērā, aprēķinot piemērotu atlīdzību

1.  Strīdīgā darījuma specifisko īpašību neievērošana

a)  Lietas dalībnieku argumenti

b)  Pirmās instances tiesas vērtējums

2.  Piemērota atlīdzība par WfA līdzekļiem DEM 3,4 miljardu apmērā, ko nevarēja izmantot kā garantiju WestLB darījumiem

a)  Lietas dalībnieku argumenti

b)  Pirmās instances tiesas vērtējums

3.  Piemērota atlīdzība par WfA līdzekļiem DEM 2,5 miljardu apmērā, kas varēja kalpot kā WestLB darījumu garantija

a)  WfA līdzekļu nodošanas salīdzināmība ar pašu līdzekļu instrumentiem

Lietas dalībnieku argumenti

Pirmās instances tiesas vērtējums

b)  Vajadzība palielināt Ziemeļreinas-Vestfālenes līdzdalību WestLB kapitālā

Lietas dalībnieku argumenti

Pirmās instances tiesas vērtējums

c)  Par galīgo atdeves likmi 9,3 %

i) Par atdeves pamatlikmi 12 %

Lietas dalībnieku argumenti

Pirmās instances tiesas vērtējums

ii) Par 1,5 % palielinājumu par risku

Lietas dalībnieku argumenti

Pirmās instances tiesas vērtējums

IX –  Secinājumi

Par tiesāšanās izdevumiem

1 Tiesvedības valoda – vācu.