Lieta T‑54/14
Goldfish BV u.c.
pret
Eiropas Komisiju
Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Beļģijas, Vācijas, Francijas un Nīderlandes Ziemeļjūras garneļu tirgi – Lēmums, ar kuru konstatēts LESD 101. panta pārkāpums – Cenu noteikšana un pārdošanas apjomu sadale – Pierādījumu pieņemamība – Slepenu telefonsarunu ierakstu kā pierādījumu izmantošana – Maksātspējas vērtējums – Neierobežota kompetence
Kopsavilkums – Vispārējās tiesas (devītā palāta) 2016. gada 8. septembra spriedums
1. Konkurence – Administratīvā procedūra – Komisijas lēmums, ar kuru konstatēts pārkāpums – Pierādījumi, ko var ņemt vērā – komisijas iegūti pierādījumi, kurus iepriekš nelikumīgi ieguvusi trešā persona – Pieļaujamība – Nosacījumi – Lietas taisnīga izskatīšanas un tiesību uz aizstāvību principu ievērošana
(LESD 101. un 263. pants; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. un 47. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 2. un 20. pants)
2. Konkurence – Administratīvā procedūra – Komisijas lēmums, ar kuru konstatēts pārkāpums – Komisijas pienākums pierādīt pārkāpumu un tā ilgumu – Komisijas izraudzīto pierādījumu nepieciešamā precizitātes pakāpe – Netiešu ierādījumu kopums – Uzņēmumu, kas apstrīd pārkāpuma pastāvēšanu, pierādīšanas pienākums
(LESD 101. pants, Padomes Regulas Nr. 1/2003 2. pants; Komisijas Paziņojums 2006/C 210/02)
3. Konkurence – Administratīvā procedūra – Komisijas lēmums, ar kuru konstatēts pārkāpums – Pierādījumu brīvas novērtēšanas princips – Robežas – Pamattiesību un vispārējo tiesību principu ievērošana – Prasība, kas ierobežota ar valsts tiesību normām un jēdzieniem
(LESD 101. pants)
4. Konkurence – Administratīvā procedūra – Komisijas lēmums, ar kuru konstatēts pārkāpums – Citu uzņēmumu, kas piedalījušies pārkāpumā, paziņojumu kā pierādīšanas līdzekļu izmantošana – Pieļaujamība – Liecību, ko brīvprātīgi snieguši galvenie aizliegtas vienošanās dalībnieki, lai panāktu paziņojuma par sadarbību piemērošanu, pierādījuma spēks
(LESD 101. pants; Komisijas Paziņojums 2006/C 210/02)
5. Konkurence – Naudas sodi – Summa – Noteikšana – Kritēriji – Pienākums ņemt vērā attiecīgā uzņēmuma grūto finansiālo stāvokli – Neesamība – Uzņēmuma reālā maksātspēja īpašajā sociālajā un ekonomiskajā kontekstā – Ņemšana vērā – Nosacījumi – Neierobežotajā kompetencē ietilpstoša pārbaude tiesā
(LESD 101. un 261. pants, Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punkts un 31. pants; Komisijas paziņojuma 2006/C 210/02 35. punkts)
1. Tā kā nav Savienības tiesiskā regulējuma par pierādījumu jēdzienu, visi pierādīšanas līdzekļi, ko pieļauj dalībvalsts procesuālās tiesības līdzīgās procedūrās, principā ir pieļaujami.
Tomēr noteiktus pieradījumus no lietas materiāliem var izslēgt, īpaši, ja ir šaubas par paša apstrīdētā dokumenta raksturu, kā arī par to, vai persona, kas to izvirzījusi, šo pieradījumu ir ieguvusi likumīgā ceļā.
Turklāt pierādījumu likumības pārbaudē nedrīkst novērsties no iestāžu pienākuma ieverot ieinteresēto personu pamattiesības. Tādējādi Savienības tiesībās nevarētu tikt atzīti pierādījumi, kas iegūti, pilnīgi neievērojot pierādījumu savākšanas procedūru, kuras mērķis ir aizsargāt attiecīgo personu pamattiesības. Tātad šīs procedūras izmantošana ir uzskatāma par būtisku procedūras noteikumu LESD 263. panta 2. punkta izpratnē.
Šajā kontekstā telefonsarunu ieraksti, kurus, pirmkārt, bija ieguvusi Komisija, veicot inspekciju uzņēmumu, kas bija iesaistīti Savienības konkurences noteikumiem pretrunā esošā aizliegtā vienošanās, birojos un kurus tādējādi nebija veikusi nedz Komisija, nedz cita valsts iestāde, bet gan privātpersona, kura piedalījās šajā sarunās un, otrkārt, ka Komisija šos pierādījumus ieguva likumīgi, tie ir pierādījumi, kurus Komisija ir ieguvusi likumīgi un kuri principā ir pieļaujami izmeklēšanā saistībā ar konkurences noteikumu pārkāpumu.
Attiecībā uz to, vai Komisijas likumīgi iegūtos pierādījumus tā var izmantot, pat ja tos sākotnēji ir ieguvusi trešā persona, šajā gadījumā – nelikumīgi –, piemēram, pārkāpjot personas, kura piedalījās ierakstītajās telefonsarunās, tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, nelikumīgi veikta ieraksta kā pierādījuma izmantošana pati par sevi nav pretrunā Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. panta 1. punktā nostiprinātajam lietas taisnīgas izskatīšanas principam un līdz ar to arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantam, tostarp tad, ja šis pierādījums ir iegūts, pārkāpjot šīs konvencijas 8. panta, kurš atbilst Pamattiesību hartas 7. pantam, prasības, ja, pirmkārt, prasītājam nav bijušas liegtas tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu, nedz arī tiesības uz aizstāvību, un, otrkārt, šis pierādījums nav vienīgais pieradījums, kas izmantots apsūdzības pamatošanai.
(sal. ar 43.–45., 47., 57.–60., 62., 73. un 76. punktu)
2. Skat. nolēmuma tekstu.
(sal. ar 71., 91.–95., 112.–114. un 127. punktu)
3. Pierādījumu izvērtēšana konkurences lietās Komisijai ir jāveic atbilstoši Savienības tiesībām. Šajā ziņā, lai arī primārs ir pierādījumu brīvas izvērtēšanas princips, ir jāņem vērā pamattiesības, kā arī Savienības tiesību vispārējie principi.
Šajā kontekstā Savienības tiesa tik tiešām var iedvesmoties arī no dalībvalstu tiesībām. Tomēr tas nenozīmē, ka būtu jāpiemēro dalībvalsts tiesību akti, kuros pierādījumu izmantošana ir reglamentēta stingrāk, īpaši tādēļ, ka gan valstu tiesību sistēmās, gan Savienības tiesībās ir ietvertas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā noteiktās garantijas.
Ja par juridisku jautājumu nav iespējams secināt galveno tendenci saistībā ar dalībvalstu un Savienības tiesībām, tad brīvas pierādījumu iegūšanas principa vienveidīga interpretācija un piemērošana Savienības līmenī ir nepieciešama, lai pārbaudes, ko Komisija veikusi procedūru aizliegtu vienošanos jomā ietvaros, varētu norisināties vienlīdzīgas attieksmes apstākļos attiecībā pret attiecīgajiem uzņēmumiem. Ja tas tā nebūtu, tādu valsts tiesību noteikumu vai jēdzienu izmantošanas rezultātā, kas ir kādas dalībvalsts tiesību aktu sastāvdaļa, varētu tikt apdraudēta Savienības tiesību vienotība.
(sal. ar 77.–79. punktu)
4. Skat. nolēmuma tekstu.
(sal. ar 96.–100., 123. un 125. punktu)
5. Skat. nolēmuma tekstu.
(sal. ar 134.–148. punktu)