ĢENERĀLADVOKĀTA NĪLO JĒSKINENA [NIILO JÄÄSKINEN] SECINĀJUMI,
sniegti 2011. gada 9. jūnijā (1)
Lieta C‑163/10
Aldo Patriciello
(Tribunale d’Isernia (Itālija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Eiropas Parlamenta loceklis – Protokola par privilēģijām un imunitāti 8. pants – Jēdziena “viedokļa paušana, pildot parlamentāros pienākumus,” piemērošanas joma – Kriminālprocess par apmelojošu paziņojumu – Materiālā imunitāte – Eiropas Parlamenta locekļa rīcība ārpus Parlamenta telpām – Organiska saikne
I – Ievads
1. Ar savu prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa jautā Tiesai par pamatnosacījumiem attiecībā uz tās imunitātes īstenošanu, kuru Savienības tiesības piešķir Eiropas Parlamenta locekļiem saistībā ar viedokli, ko tie pauž, pildot savus pienākumus.
2. Tiesa jau ir lēmusi par procesuālajiem pasākumiem saistībā ar Eiropas Parlamenta locekļiem piešķirtās imunitātes īstenošanu (2), bet šajā lietā tā ir aicināta noteikt imunitātes materiālās robežas, ņemot vērā Protokola Nr. 7 par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā (3) 8. pantu (iepriekš – 9. pants).
3. Līdzīgi kā tādu vairāku dalībvalstu konstitucionālajās sistēmās, kuras ir sekojušas Francijā pēc 1789. gada revolūcijas izstrādātajam paraugam, Protokolā ir divas galvenās daļas attiecībā uz aizsardzību, ko bauda Eiropas Parlamenta locekļi (4), pirmkārt, vārda brīvības aizsardzība, pildot deputāta pienākumus, t.i., materiālā imunitāte, saukta arī par “pilnīgu imunitāti” (5), otrkārt, procesuālā imunitāte, saukta arī par “neaizskaramību” (6), kas garantēta Eiropas Parlamenta locekļiem pret tiesvedību viņu pilnvaru laikā. Turklāt Protokols deputātiem nodrošina brīvību apmeklēt un piedalīties Eiropas Parlamenta darbībās tā sesiju laikā (7). Šajā gadījumā Tiesa ir aicināta noteikt pirmā imunitātes veida, proti, materiālās imunitātes, piemērojamības jomu.
II – Atbilstošās tiesību normas
A – Savienības tiesības
1) Pamattiesību harta
4. Saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (8) 11. pantu ikvienai personai ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver uzskatu brīvību un brīvību saņemt un izplatīt informāciju vai idejas bez valsts iestāžu iejaukšanās un neatkarīgi no valstu robežām.
2) Protokols Nr. 7 par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā
5. Protokola 8. pantā ir paredzēts, ka “attiecībā uz Eiropas Parlamenta locekļiem nevar veikt izmeklēšanas darbības, viņus aizturēt vai uzsākt tiesvedību sakarā ar viedokli, ko viņi pauduši, vai balsojumu, ko viņi veikuši, pildot pienākumus”.
6. Šī protokola 9. panta (iepriekš – 10. pants) pirmās daļas a) un b) punktā ir noteikts, ka Parlamenta sesijās tā locekļiem savā valstī ir imunitāte, ko piešķir attiecīgās valsts parlamenta locekļiem, un visās citās dalībvalstīs – imunitāte attiecībā uz aizturēšanu un tiesvedību. Šī panta pēdējā daļā ir arī paredzēts, ka Parlaments var izlemt kādam no tā locekļiem atcelt imunitāti.
3) Eiropas Parlamenta Reglaments (9)
7. Eiropas Parlamenta Reglamenta (turpmāk tekstā – “Parlamenta Reglaments”) 6. panta ar nosaukumu “Imunitātes atcelšana” 1. punktā ir paredzēts, ka, īstenojot savas pilnvaras attiecībā uz privilēģijām un imunitāti, Parlamenta mērķis ir pirmām kārtām saglabāt savu demokrātiskas likumdevējas asamblejas integritāti un nodrošināt deputātu neatkarību, viņiem veicot savus pienākumus. Šī panta 3. punktā ir precizēts, ka par visiem Parlamenta priekšsēdētājam adresētajiem deputātu vai bijušo deputātu pieprasījumiem aizstāvēt deputāta imunitāti un privilēģijas paziņo plenārsēdē, un tos nodod atbildīgajai komitejai.
8. Parlamenta Reglamenta 9. pants ar nosaukumu “Deputātu finansiālās intereses, rīcības noteikumi un piekļuve Parlamentam” ir izteikts šādā redakcijā:
“[..]
2. Deputātu izturēšanos nosaka savstarpēja cieņa, ņemot vērā Eiropas Savienības pamattekstos noteiktās vērtības un principus, aizsargājot Parlamenta cieņu un netraucējot ne Parlamenta darba norisi, ne arī kārtību Parlamenta ēkās. [..]
3. Šā panta piemērošana nekādā veidā nemazina Parlamenta debašu sparu un neietekmē deputātu vārda brīvību.
Tā balstīta uz pilnīgu to deputāta pilnvaru ievērošanu, kuras noteiktas primārajos tiesību aktos un deputātiem piemērojamā nolikumā.
Piemērošana ir balstīta uz atklātības principu, un tā nodrošina, ka deputātiem noteikumi ir izskaidroti; deputātus individuāli informē par viņu tiesībām un pienākumiem. [..]”
9. Parlamenta Reglamenta VI sadaļas 4. nodaļa, kurā ir 152.–154. pants, regulē deputātiem piemērojamos pasākumus rīcības noteikumu neievērošanas gadījumos.
10. Minētā reglamenta 152. pantā par tūlītējiem pasākumiem ir izklāstīta [Parlamenta] priekšsēdētāja kompetence, kas viņam ļauj aizrādīt ikvienam deputātam, kurš traucē normālu sēdes norisi un kurš neievēro minētajā 9. pantā paredzētos noteikumus. Parlamenta Reglamenta 153. pantā ir minētas deputātiem piemērojamās sankcijas, tostarp rājiens un dalības Parlamenta darbībās pagaidu apturēšana. Ar minētā reglamenta 154. pantu regulē apelācijas procedūras.
11. Parlamenta Reglamenta XVI pielikums ar nosaukumu “Deputātu rīcības noteikumu interpretācijas vadlīnijas” ir izteikts šādā redakcijā:
“1. Nepieciešams nošķirt paciešamu redzamu rīcību, ja tā nav aizskaroša un/vai neslavu ceļoša, ir saprātīga un neizraisa konfliktu, no tādas, kura aktīvi traucē jebkuru Parlamenta darbību.
2. Deputātu atbildība iestājas, tiklīdz viņu nodarbinātās personas vai tās, kurām viņi ir atvieglojuši pieeju Parlamentam, tā telpās pārkāpj deputātu rīcības noteikumus.
Parlamenta priekšsēdētājam vai viņa pārstāvjiem ir disciplināras pilnvaras attiecībā uz šīm personām vai uz jebkuru citu Parlamentam nepiederošu personu, kas atrodas Parlamenta telpās.”
B – Valsts tiesības
12. Itālijas Konstitūcijas 68. panta pirmajā daļā ir paredzēts, ka Parlamenta deputātus nevar saukt pie atbildības par viedokli, ko viņi pauduši, vai balsojumu, ko viņi veikuši, pildot pienākumus.
III – Fakti un prejudicālais jautājums
13. Aldo Patričello [Aldo Patriciello], [Eiropas] Parlamenta loceklis no Itālijas, kriminālprocesā, kas pret viņu ierosināts Tribunale d’ Isernia [Izernijas rajona tiesā, Itālija], ir apsūdzēts par to, ka viņš nepatiesi apsūdzējis prettiesiskā rīcībā Pocili [Pozzili] pašvaldības policijas ierēdni kāda strīda laikā, kas notika 2007. gada 1. augustā publiskā stāvlaukumā kāda neiroloģiskā institūta tuvumā.
14. No lēmuma par prejudiciālā jautājuma uzdošanu izriet, ka A. Patričello šajā sakarā ir jāatbild par apmelojošu paziņojumu, kas paredzēts Itālijas Kriminālkodeksa 368. pantā, sakarā ar to, ka viņš apgalvoja, ka policijas ierēdne ir viltojusi laikus, sastādot protokolus vairākiem šoferiem, kuru transportlīdzekļi bija novietoti, pārkāpjot ceļu satiksmes noteikumus, un līdz ar to apsūdzēja attiecīgo ierēdni dokumentu viltošanā. A. Patričello turpinājis strīdu vairāku žandarmu klātbūtnē, kuri ieradušies notikuma vietā, lai pārbaudītu apgalvoto pārkāpumu patiesumu.
15. Ar 2009. gada 5. maija lēmumu Eiropas Parlaments pēc A. Patričello pieprasījuma, kas balstīts uz Parlamenta Reglamenta 6. panta 3. punktu, pamatojoties uz Juridiskās komitejas ziņojumu, nolēma aizstāvēt [A. Patričello] imunitāti (turpmāk tekstā – “lēmums aizstāvēt imunitāti”). Šis lēmums ir pamatots šādi:
“Savos paziņojumos A. Patričello tikai sniedza komentārus par faktiem, kas attiecas uz sabiedrisko jomu, proti, par pilsoņu tiesībām viegli piekļūt slimnīcai un veselības aprūpei, kam ir nozīmīga ietekme uz iedzīvotāju ikdienas dzīvi. Aldo Patričello nerīkojās savās paša interesēs, necentās apvainot ierēdni, bet gan iesaistījās vispārējās savu vēlētāju interesēs savas politiskās darbības kontekstā. Tādējādi viņš pildīja savu Eiropas Parlamenta deputāta pienākumu, paužot saviem vēlētājiem viedokli par sabiedrības interešu jautājumu [(10)].”
16. Lēmumā par prejudiciāla jautājuma uzdošanu Tribunale d’Isernia konstatē, ka saskaņā ar Protokola 9. panta a) punktu Eiropas Parlamenta deputāti par nodarījumiem, kas veikti valsts teritorijā, izmanto imunitāti un privilēģijas tādās pašās materiālajās un formālajās robežās kā valsts tiesībās paredzētās. Saskaņā ar Itālijas Konstitūcijas 68. pantu pilnīgās imunitātes privilēģija uz ārpus parlamenta veiktām darbībām attiecas tikai tad, ja tās ir cieši saistītas ar parlamentāro pilnvaru pienākumu izpildi un tām raksturīgo mērķu sasniegšanu.
17. Šādos apstākļos minētā tiesa norāda, ka, neskarot vērtējumu par to, vai apsūdzība ir pamatota, pamata lietas fakti nav saistīti ne ar kāda veida viedokļa paušanu, pildot Eiropas Parlamenta deputāta pienākumus. Kā izriet no lēmuma par prejudiciālā jautājuma uzdošanu, pēc prokuratūras domām, arguments, saskaņā ar kuru A. Patričello tikai komentēja vispārzināmus faktus, proti, pilsoņu tiesības viegli piekļūt slimnīcām un veselības aprūpei, bez nodoma apvainot ierēdni, šķiet nepamatots. Būtībā, lai gan tas vēl ir jāpārbauda, deputāts esot tīši apvainojis pašvaldības policijas ierēdni publisku dokumentu viltošanā kārtības dienestu [pārstāvju] klātbūtnē. Sākotnēji šķiet, ka šāda rīcība nav saistīta ar rūpēm par viņa vēlētāju vispārējām interesēm, un tādējādi pat absolūtā nozīmē nešķiet, ka uz to var attiekties imunitātes regulējums, ko savā lēmumā aizstāvēt imunitāti atzinis Eiropas Parlaments.
18. Tomēr Tribunale d’Isernia norāda, ka lēmums aizstāvēt imunitāti tika pieņemts, atsaucoties ne tikai uz Protokola 9. panta a) punktu, bet arī uz tā 8. pantu.
19. Šādos apstākļos un ņemot vērā lojālas sadarbības pienākumu, kas tai ir saistošs saskaņā ar LES 4. panta 3. punktu, Tribunale d’Isernia nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai apgalvotais noziedzīgais nodarījums, kurā apsūdzēts Eiropas Parlamenta deputāts Aldo Patričello (noziedzīgā nodarījuma apstākļi aprakstīti apsūdzības rakstā, un par šo nodarījumu jau ir pieņemts Eiropas Parlamenta 2009. gada 5. maija lēmums aizstāvēt imunitāti) un kurš ir kvalificēts kā apmelojošs paziņojums saskaņā ar Kriminālkodeksa 368. pantu, ir uzskatāms par viedokli, kas pausts, pildot parlamentāros pienākumus, Protokola [8.] panta (11) izpratnē?”
IV – Tiesvedība Tiesā
20. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesā tika saņemts 2010. gada 2. aprīlī. Rakstiskus apsvērumus iesniedza A. Patričello, Itālijas un Grieķijas valdības, kā arī Parlaments un Eiropas Komisija. Visi, izņemot Itālijas valdību, bija pārstāvēti tiesas sēdē 2011. gada 15. februārī.
V – Par prejudiciālā jautājuma procesuālajiem aspektiem
A – Par Eiropas Parlamenta apsvērumu pieņemamību
21. Vispirms norādīšu, ka Eiropas Parlamenta rakstisko apsvērumu pieņemamība var radīt zināmas šaubas, ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas Statūtu 23. panta pirmās un otrās daļas noteikumu formulējumu. Saskaņā ar šo noteikumu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu paziņo pusēm, dalībvalstīm un Komisijai, kā arī Savienības iestādei vai struktūrai, kas pieņēmusi aktu, kura spēkā esamība vai interpretācija tiek apstrīdēta.
22. Šajā gadījumā ir skaidrs, ka Parlaments nav autors Protokolam, kurš vienīgais ir prejudiciālā jautājuma priekšmets (12). Tomēr šī lieta, bez šaubām, ir saistīta ar Parlamenta konstitucionālajām interesēm un attiecas uz tā institucionālo dimensiju.
23. Līdz ar to, ņemot vērā ciešo saikni starp Parlamenta Reglamenta noteikumiem un Protokola 8. un 9. pantu, kā arī to kopējo mērķi, kas ir vērsts uz to, lai nodrošinātu nosacījumus, kas Parlamentam, kurš pārstāv pilsoņus Savienības līmenī (13), ļauj bez šķēršļiem pildīt savus konstitucionālos pienākumus, man šķiet, ka Tiesai šajā gadījumā būtu jāizmanto drīzāk liberāla pieeja. Piebildīšu, ka man šķiet, ka Tiesas judikatūras kopums drīzāk sekmē Parlamenta iespējas iesniegt tai savus apsvērumus (14). Līdz ar to ierosinu Tiesai uzskatīt Parlamenta rakstiskos apsvērumus par pieņemamiem.
B – Par prejudiciālā jautājuma piemērojamību
24. Ievadam man šķiet svarīgi uzsvērt, kāda ir piemērojamība šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu, ar kuru Tiesai tiek uzdots jautājums par to, vai tāds akts kā pamata lietā ir uzskatāms par viedokli, kas pausts, pildot parlamentāros pienākumus.
25. Grūtības, ar kurām ir saskārusies valsts tiesa, šķiet, ir saistītas ar saspīlējumu starp lēmuma aizstāvēt A. Patričello imunitāti pamatojumu, no vienas puses, un ar strīdīgajiem faktiem saistīto apsūdzības secinājumu saturu, no otras puses. Minētajā lēmumā Parlaments ir minējis gan Protokola 9. panta a) punktu, gan tā 8. pantu.
26. Šajā ziņā, pieļaujot, līdzīgi kā to darījis ģenerāladvokāts Pojarešs Maduru [Poiares Maduro], ka Protokola 8. un 9. pants dažkārt var attiekties uz vieniem un tiem pašiem aktiem, tā kā [šie panti] darbojas kopīgi un ir lasāmi kopā (15), man tomēr šķiet acīmredzami, ka Protokola 9. pants bieži attiecas uz aktiem, kas uzskatāmi par vispārējo tiesību noziegumiem vai pārkāpumiem, kuri neietilpst Protokola 8. panta piemērošanas jomā, tostarp aktiem, kurus nevar kvalificēt kā viedokli vai balsojumu, neatkarīgi no tā, vai tie veikti Parlamentā vai ārpus tā.
27. Turklāt Tiesa jau ir lēmusi, ka gadījumā, ja ir uzsākta tiesvedība pret Eiropas Parlamenta deputātu viņa paustā viedokļa vai veikto balsojumu dēļ, novērtējums par Protokola 8. pantā paredzētās absolūtās imunitātes īstenošanas nosacījumiem ir ekskluzīvā valsts tiesas kompetencē, un šī tiesa šaubu gadījumā var uzdot jautājumu Tiesai atbilstoši LESD 267. pantam, turklāt pēdējās instances tiesai šādā gadījumā ir pienākums vērsties Tiesā (16). Tādējādi, pat ja Parlaments pēc kāda Eiropas Parlamenta deputāta pieprasījuma, pamatojoties uz Parlamenta Reglamentu, pieņem lēmumu aizstāvēt viņa imunitāti, tas ir viedoklis, kas nav saistošs valsts tiesu iestādēm (17).
28. Turklāt iesniedzējtiesa ir skaidri noraidījusi iespēju par labu A. Patričello izmantot Itālijas Konstitūcijas noteikumus kopā ar principu, kas minēts Protokola 9. panta a) punktā, saskaņā ar kuru deputāts valsts teritorijā izmanto imunitāti, kāda ir atzīta viņa valsts parlamenta deputātiem.
29. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, es uzskatu, ka atbildei, kas jāsniedz šajā lietā, ir jābūt pamatotai tikai uz Protokola 8. pantu, kas attiecas uz materiālās imunitātes piemērojamību.
30. Visbeidzot, apgalvoto faktu noteikšana un to kvalificēšana atbilstoši Itālijas tiesību aktiem neapšaubāmi ir tikai valsts tiesas kompetencē. Līdz ar to, pēc manām domām, prejudiciālais jautājums būs ievērojami jāpārformulē, lai Tiesai būtu jālemj par Protokola attiecīgo noteikumu interpretāciju un Eiropas Parlamenta deputātu izmantotās imunitātes piemērojamību, tādējādi dodot iesniedzējtiesai pēc iespējas vairāk lietderīgu norādījumu lēmuma pieņemšanai lietā, ko tā izskata.
VI – Par prejudiciālā jautājuma būtību
A – Par politisko vārda brīvību kā pamattiesībām
31. Protokola 8. pants, bez šaubām, ir vērsts uz to, lai aizsargātu Parlamenta locekļu vārda brīvību, bez kuras nevar pastāvēt neviena pārstāvniecības struktūra. Parlamenta locekļiem nevar būt saistoši nekādi norādījumi, un viņi nepilda saistošus uzdevumus. Tātad ir runa par brīvām pilnvarām, kas nozīmē viņu politiskās vārda brīvības materializāciju (18).
32. Tomēr vārda brīvība pienākas ikvienam indivīdam. Tā ietver uzskatu brīvību un brīvību saņemt un izplatīt informāciju vai idejas bez valsts iestāžu iejaukšanās un neatkarīgi no valstu robežām (19).
33. Tādējādi, tā kā vārda brīvība ir pamattiesības, tā ikvienai personai dod iespēju paust viedokli, lai cik apstrīdams vai šokējošs, mazākumam piederošs vai ekstravagants tas būtu. Tomēr šīs brīvības īstenošanu var ierobežot citu personu tiesības un intereses.
34. Šo vārda brīvības robežu leģitimitāte atšķiras atkarībā, pirmkārt, no rakstura un konteksta, kādā viedokli pauž, un, otrkārt, no tās personas statusa, kas pauž viedokli. Tādējādi, piemēram, vārda brīvība politisko diskusiju jomā ir plašāka nekā komerciālajā saziņā. Ņemot vērā žurnālistu un deputātu īpašo sūtību, iemesliem, kas pamato viņu vārda brīvības ierobežojumus, ir jābūt nopietnākiem nekā parasti minētie iemesli.
35. Vārda brīvība ir īpaša ar to, ka tā pati par sevi ir tiesības, taču arī nepieciešamais pamats gandrīz visām pārējām brīvībām (20). Sabiedrisko debašu kontekstā vārda brīvība ir viens no pīlāriem demokrātiskai sabiedrībai, kuru veidojošie elementi, pēc Eiropas Cilvēktiesību tiesas domām, ir plurālisms, tolerance un atklātība (21). Būtībā vārda brīvība ir nesaraujami saistīta ar demokrātijas mērķi (22).
36. Tāpat kā dalībvalstu, arī Savienības leģitimitāte ir pamatota uz demokrātiskās pārstāvniecības principu (23). Eiropas Parlamenta deputātiem tādējādi tiek uzticēti īpaši demokrātiskās pārstāvniecības pienākumi, kas tostarp tiek pildīti ar politiskās runas brīvības palīdzību.
37. Saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru politiskā vārda brīvība, kas ir privileģēts līdzeklis to mērķu īstenošanai, kas saistīti ar demokrātiskas sabiedrības attīstību, attiecas uz priekšvēlēšanu un parlamentārajiem paziņojumiem. Ir pieņemts, ka kritikas robežām attiecībā uz politiķi, ņemot vērā viņa statusu, kā arī attiecībā uz valdību, ir jābūt elastīgākām nekā attiecībā uz vienkāršu indivīdu (24). Politisko diskusiju brīvībai, pēc Eiropas Cilvēktiesību tiesas domām, protams, nav absolūts raksturs (25). Gluži pretēji, apvainojošs vai neslavu ceļošs izteikums var kļūt par politisko debašu elementu, ja ir vispārējas intereses to apspriest. Būtībā ir runa par tādas drošas telpas izveidi, kurā var notikt publiskas debates (26). Tomēr nesenā judikatūrā Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir pieļāvusi iejaukšanās iespēju priekšvēlēšanu debatēs (27).
38. Šajā gadījumā Parlaments savā lēmumā aizstāvēt imunitāti ir uzskatījis, ka A. Patričello rīkojās vispārējās savu vēlētāju interesēs. Šajā ziņā jānorāda, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā viedoklis par vispārējo interešu jautājumiem tiek uzlūkots vienlīdzīgi ar politisko runu (28). Tā ir skaidri norādījusi, ka uz vispārējām interesēm attiecas tostarp sociālā nodrošinājuma fondu izlietojuma (29), valsts izdevumu (30), sabiedriskā īpašuma piesavināšanās (31) un politiķu vidū pastāvošas korupcijas (32) jautājumi. Ņemot vērā šo judikatūru, valsts tiesām būtu jāspēj noteikt, vai kritika par kādu konkrētu jautājumu ir daļa no plašākām debatēm. Ja tā, tad attiecīgajam viedoklim ir īpašs statuss un tam vajadzīga nopietnāka aizsardzība (33).
39. Turklāt, tā kā pamata lieta attiecas uz pašvaldības policijas ierēdni, ir jāatgādina, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesas skatījumā valsts ierēdņi, ņemot vērā viņu statusu, atrodas pa vidu starp privātpersonu un sabiedrisku darbinieku. Lai arī minētā tiesa nepielīdzina politiķi ierēdnim, tā uzsver, ka tās kritikas pieļaujamās robežas, kas attiecas uz šo pēdējo, viņam pildot savus oficiālos pienākumus, noteiktos gadījumos var būt plašākas nekā attiecībā pret vienkāršu privātpersonu (34).
40. Tomēr Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atgādinājusi, ka ierēdņiem viņu pienākumu pildīšanai ir jābauda sabiedrības uzticība bez nepamatotas traucēšanas un ka tādējādi var izrādīties viņi ir īpaši jāaizsargā pret vārdiskiem aizskarošiem uzbrukumiem pienākumu pildīšanas laikā. Tas pats attiecas uz neslavu ceļošu faktu piedēvēšanu saistībā ar viņu pienākumu pildīšanu (35). Prasības, kas saistītas ar ierēdņu aizsardzību, vajadzības gadījumā ir jālīdzsvaro ar preses brīvības un sarunu brīvības par vispārējo interešu jautājumiem interesēm (36).
B – Par principiem, kas regulē deputātu imunitāti Parlamentā un Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā
41. Vispirms jānorāda, ka pastāv vēsturiska, uz kopīgu principu un identiskiem noteikumiem pamatota saikne starp privilēģiju un imunitātes sistēmu, ko izmanto Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas locekļi, un to sistēmu, ko izmanto Parlamenta deputāti (37). Pēc manām domām, šī saikne dod pamatojumu tuvināt abus dokumentus saistībā ar deputātu imunitātes piemērojamības interpretāciju šajā lietā.
42. Saskaņā ar LESD 343. pantu dalībvalstu teritorijās Savienībai ir visas privilēģijas un imunitāte, kas vajadzīga, lai pildītu savus pienākumus saskaņā ar nosacījumiem, kas noteikti Protokolā. Protokola III nodaļā ir izmantota to tiesisko garantiju ideja, kas attiecas uz Eiropas Parlamenta locekļiem.
43. Tādējādi Parlamenta locekļu privilēģijas un imunitāte ir Savienības privilēģijas un imunitāte, kas ieviestas, lai Savienība spētu pildīt savus pienākumus.
44. Ir jāuzsver, ka tās imunitātes ļoti neprecīzais apjoms, uz kuru Eiropas Parlamenta deputāti var atsaukties, atspoguļo tās izcelsmi, proti, to, ka imunitātes regulējums tika izstrādāts tikai kā papildinājums valstu noteikumiem par deputātu privilēģijām (38). Par spīti dažādajām Parlamenta iniciatīvām, neviens Protokola 8. un 9. panta grozījumu projekts līdz šim vēl nav ticis pieņemts (39).
45. Šajā ziņā es vēlos uzsvērt, ka galvenais iemesls, kura dēļ tika ieviesta Eiropas imunitāte, bija nevis panākt, lai indivīdi varētu to izmantot, bet gan efektīvi sekmēt viņu uzdevumu aizsardzību. Deputātu imunitāte tātad nav iecerēta kā Parlamenta deputātu personiska privilēģija, bet gan kā institūcijas garantija. Tā kā ir jāaizsargā Parlamenta integritāte, tā locekļiem tika piešķirtas noteiktas brīvības un imunitāte, lai ļautu tiem brīvi pārvietoties Savienībā, brīvi rīkoties, pildot savus Parlamenta deputāta pienākumus, kā arī būt brīviem no jebkādiem draudiem saistībā ar minētajiem pienākumiem (40).
46. Kā izriet no Parlamenta Reglamenta, īstenojot savas pilnvaras attiecībā uz privilēģijām un imunitāti, Parlamenta mērķis ir pirmām kārtām saglabāt savu demokrātiskas likumdevējas asamblejas integritāti un nodrošināt deputātu neatkarību, viņiem veicot savus pienākumus (41).
47. Salīdzinājumam saskaņā ar Eiropas Padomes Statūtiem Padomes dalībvalstu pārstāvji izmanto privilēģijas un imunitāti, kas nepieciešamas viņu pienākumu pildīšanai (42). Imunitāte tiek piešķirta, lai saglabātu Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas integritāti un lai nodrošinātu tās locekļu neatkarību, īstenojot to Eiropas pilnvaras (43). Turklāt saskaņā ar Vispārējās vienošanās par Eiropas Padomes privilēģijām un imunitāti Papildprotokolu šīs privilēģijas un imunitāti dalībvalstu pārstāvjiem piešķir nevis viņu personiskajām priekšrocībām, bet gan lai nodrošinātu, ka viņu pienākumi saistībā ar Eiropas Padomi tiek pildīti pilnīgā neatkarībā (44).
48. Iepriekš minētie apsvērumi tomēr neliek apšaubīt pieņēmumu, ka deputātu imunitātei, kuras mērķis ir aizsargāt vienlaikus gan Parlamentu, gan tā locekļus kā indivīdus, piemīt divkāršs raksturs (45).
49. Tādējādi, pirmkārt, attiecībā uz vārda un balsošanas brīvības aizsardzību, deputātam pildot savus pienākumus, materiālā imunitāte, kas saukta arī par “pilnīgu imunitāti” (46) un ir minēta Protokola 8. pantā, ir vērsta uz to, lai pasargātu deputātu no tiesvedības noteiktu kategoriju aktu dēļ, proti, tādu aktu dēļ, kas saistīti ar viņa pilnvaru īstenošanu.
50. Tiesa jau ir lēmusi, ka minētajai materiālajai imunitātei ir absolūts raksturs (47).
51. Šis apsvērums ir jāsaprot, ņemot vērā principu (48), kurš ir materiālās imunitātes pamatā un saskaņā ar kuru, tā kā pilnīgā imunitāte nav ierobežota laikā, tā paliek spēkā gan visu pilnvaru termiņu, gan pēc tā beigām. Tā ir absolūta arī tādā nozīmē, ka attiecas uz visu veidu juridisko atbildību, proti, krimināltiesisko un civiltiesisko atbildību. Turklāt ir runa par beznosacījumu pilnīgo imunitāti, jo Eiropas Parlaments to nevar atcelt un deputāts no tās nevar atteikties. Tomēr saskaņā ar Protokola 8. pantu imunitātes absolūtais raksturs attiecas tikai uz “viedokli, ko viņi pauduši, vai balsojumu, ko viņi veikuši, pildot parlamentāros pienākumus”.
52. Otrkārt, Protokola 9. pantā minētās procesuālās imunitātes jeb neaizskaramības mērķis savukārt ir novērst to, ka parlamentāro pilnvaru īstenošanu pārtrauktu kriminālprocesuālas darbības saistībā ar rīcību, ko deputāti pieļāvuši kā vienkārši pilsoņi. Minētajā 9. pantā tātad tiek garantēta Parlamenta locekļiem aizsardzība pret tiesvedību viņu pilnvaru termiņa laikā. Protokola 9. pantā paredzētā neaizskaramība ir ierobežota ar sesiju laiku un zaudē savu ietekmi, ja deputāts tiek aizturēts pārkāpuma izdarīšanas brīdī un ja Parlaments atceļ viņa imunitāti (49).
53. Vēsturiski šīs imunitātes mērķis bija nepieļaut, ka izpildvara vai privātpersonas var kavēt vai likt šķēršļus deputātu pienākumu pildīšanai, ierosinot izmeklēšanas procedūras vai ceļot pret viņiem nepamatotas krimināla rakstura apsūdzības. Tādējādi attiecīgā imunitāte nav absolūta, bet gan prasa tikai to, lai pret deputātu pieņemtie pasākumi tiktu īstenoti pēc Parlamenta sesijām vai to starplaikā.
54. Materiālā imunitāte, kas izriet no pilnīgās imunitātes, darbojas tikai, pamatojoties tikai uz tās iekļaušanu Protokolā un ar nosacījumu, ka deputāta akti ietilpst materiālās imunitātes piemērošanas jomā. Turpretī, lai tiktu īstenota procesuālā imunitāte, ir vajadzīgs Parlamenta lēmums, ar ko atļauj vai aizliedz aizturēšanu vai tiesvedību.
55. Kad ir atgādināti šie principi, man šķiet, ka vārda brīvība vispār, vārda brīvība politiskajā runā un attiecībā uz vispārējām interesēm, kā arī Parlamenta locekļa materiālās imunitātes piemērojamība ir tiesības, kas, lai gan ir nošķirtas, tomēr nemitīgi ir savstarpēji saistītas. Ir jāuzsver, ka Parlamenta locekļa izteiktu viedokli var aizsargāt, vai nu pamatojoties uz plašākas vārda brīvības principu, kas attiecas uz politisko runu, vai arī pamatojoties uz vārda brīvības principu, ko piemēro vispārīgi, tādā nozīmē, ka šādu viedokli nevarētu tūlītēji sankcionēt pat tad, ja tas būtu pausts apstākļos, kas neietilpst materiālās imunitātes piemērošanas jomā, kura saistīta ar Eiropas Parlamenta locekļa pienākumu pildīšanu. Tādējādi šī lieta attiecas uz jautājumu par to, kā attiecībā uz vārda brīvību noteikt robežu starp aizsardzības līmeni, ko piemēro indivīdam vispār, politisko debašu dalībniekam un Parlamenta loceklim.
C – Par rīcības noteikumiem, kas piemērojami Eiropas Parlamenta locekļiem
56. Saskaņā ar LESD 232. pantu Eiropas Parlaments pieņem savu Reglamentu. Lai gan es nevēlos vilkt tiešas paralēles starp Protokola un Parlamenta Reglamenta noteikumiem, [jānorāda, ka] šis pēdējais, manuprāt, ir lietderīgs atsauces dokuments attiecībā uz šajā lietā dodamo atbildi. Ir jāpiebilst, ka Parlamentā ir izveidojusies pastāvīga institucionālā prakse attiecībā uz Protokola 9. panta piemērošanu saistībā ar pieprasījumiem atcelt Eiropas Parlamenta deputātu imunitāti (50).
57. Ņemot vērā deputātu imunitātes mērķi, tā, pēc manām domām, ietver ne tikai tiesības, bet arī pienākumus (51). Šīs pieejas nozīmīgumu uzsvēra arī Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja, pēc kuras domām būtu jāparedz lielākas sankciju noteikšanas iespējas (52) gadījumā, ja Asamblejas locekļu paustais viedoklis ietver neslavas celšanu, apvainojumus vai apmelojošus paziņojumus (53). Retie gadījumi, kuros uz šīs Asamblejas locekļiem varēja attiecināt neslavu ceļošu viedokli, noveda pie priekšlikuma pastiprināt cietušo personu cieņas aizsardzību (54).
58. Jāuzsver, ka, lai gan pienākumu pildīšanas laikā Parlamenta locekļi bauda materiālo imunitāti, tie vienlaikus paliek pakļauti šīs pašas iestādes pieņemtajiem rīcības noteikumiem.
59. Šie noteikumi, tostarp Parlamenta Reglamenta 9. panta 2. punkts, kā arī 152. un 153. pants, ir vērsti uz to, lai precizētu Parlamenta locekļa rīcības robežas, kā arī sankcijas pārkāpumu gadījumā. No minētā reglamenta izriet, ka attiecīgajai rīcībai ir jābūt pamatotai uz Savienības pamatdokumentos noteiktajām vērtībām un principiem, tai ir jāaizsargā Parlamenta cieņa un tā nedrīkst traucēt Parlamenta darba labai norisei.
60. Tiktāl, ciktāl šie noteikumi atklāj pašu tādas rīcības raksturu, kura atbilst parlamentāro pienākumu pildīšanai, man šķiet, ka šos norādījumus var ņemt vērā, interpretējot Protokola 8. pantu, lai noteiktu materiālās imunitātes piemērojamību.
D – Par materiālās imunitātes piemērojamību saskaņā ar Protokola 8. pantu
61. Saskaņā ar tēzi, kas izvirzīta juridiskajā literatūrā, materiālā imunitāte attiecas uz visiem parlamentārās darbības veidiem – vai tā būtu rakstveida darbība parlamenta dokumentos, vai runās un balsojumos visos to veidos, asamblejās un parlamenta komitejās (55).
62. Savienības dalībvalstīs neapšaubāmi ir dažādi materiālās imunitātes parlamentārie modeļi un pieejas. Tomēr tie ir vērsti uz viena un tā paša mērķa sasniegšanu, proti, uz parlamenta locekļa pienākumu izpildes un, in fine, institūcijas darbības nodrošināšanu (56).
63. Materiālās imunitātes klasiskais modelis, kas ietver deputātu pausto viedokli un veiktos balsojumus, pildot viņu pienākumus, attiecas arī uz Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas locekļiem (57). Šajā ziņā jēdziens “paustais viedoklis” ietver gan locekļu mutiskas uzstāšanās, gan rakstus, pildot pienākumus šajā Asamblejā. Uz apvainojumiem, ko deputāts izteicis kādai personai sabiedriskajā jomā, viedokļa jēdziens neattiecas (58). Materiālā imunitāte ietver arī viedokli, kas pausts saistībā ar oficiālajiem pienākumiem, ko deputāti veic dalībvalstīs (59). Tādējādi ir runa par tādu deputātu aizsardzību, kuri atrodas oficiālos komandējumos Eiropas Padomes dalībvalstīs.
64. Turklāt ir interesanti norādīt uz kādu Parlamenta 1987. gada iniciatīvu, kas vērsta uz to, lai grozītu Protokola 8. pantu, tā lai Eiropas Parlamenta deputāti būtu aizsargāti attiecībā uz viedokli, ko viņi pauduši, un balsojumiem, ko tie veikuši, Parlamenta debašu laikā, struktūrās, kuras Parlaments izveidojis vai kuras darbojas kopā ar to, vai arī struktūrās, kurās deputāti darbojas kā Parlamenta locekļi (60).
65. Līdz ar to pašreizējās debates par to, kāds kritērijs ir jāizmanto, lai noteiktu Parlamenta darbības Protokola 8. panta nozīmē, ir novedušas pie izvēles starp tā dēvēto “vietas” kritēriju un tā dēvēto “funkciju” kritēriju. Lai dotu savu ieguldījumu šajā diskusijā, es vēlētos aicināt Tiesu mainīt attiecīgo paziņojumu pārbaudes perspektīvu.
66. Pēc manām domām, materiālā imunitāte attiecas uz trijiem aspektiem. Pirmais objektīva rakstura aspekts ir vērsts uz to, lai nodrošinātu deputātiem iespēju pilnīgi brīvi uzsākt politiskas debates Parlamentā un piedalīties tajās un tādējādi sekmēt dažādus politiskus pasākumus, lai ietekmētu Parlamentam raksturīgo likumdošanas, budžeta un kontroles pilnvaru īstenošanu. Otrais aspekts, kas arī ir objektīva rakstura, ir vērsts uz to, lai saglabātu iespēju paust kritisku viedokli, tostarp attiecībā uz Savienības un dalībvalstu izpildvaru, un tādējādi sekmēt varas vertikālo un horizontālo sadalījumu Savienībā. Trešais – subjektīva rakstura – aspekts ir jāuzlūko saistībā ar pamattiesībām, kas ierobežo tādas pārējo pilsoņu pamattiesības kā tiesības vērsties tiesā. Šie trīs materiālās imunitātes aspekti tādējādi rada izņēmumu attiecībā uz vienlīdzīgas attieksmes principu starp pilsoņiem (61). Šī iemesla dēļ, interpretējot tās piemērojamību, ir svarīgi censties atrast līdzsvaru, kas nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā.
67. Šajā ziņā es piekrītu Komisijai, kas norāda, ka Protokola 8. panta piemērojamībai ir jābūt pilnīgi saderīgai ar ECPAK 6. pantu, kas atbilst Pamattiesību hartas 47. pantam. Tiesību vērsties tiesā ierobežojums deputāta imunitātes dēļ nedrīkst būt nesamērīgs attiecībā pret minētās imunitātes aizsargāto leģitīmo mērķi (62).
68. Attiecībā uz tā dēvēto “vietas” kritēriju, tāpat kā ģenerāladvokāts Pojarešs Maduru, es neuzskatu par apstrīdamu, ka pilnīgās imunitātes ierobežošana, attiecinot to tikai uz vietu, kurā atrodas Parlaments, vairs neatbilst šodienas politisko debašu realitātei, un tādējādi to nevar atbalstīt kā vienīgo kritēriju (63).
69. Norādīšu, ka, pēc Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas domām, ņemot vērā šīs asamblejas starptautisko raksturu, ir svarīgi, lai pilnīgā imunitāte tiktu definēta attiecībā pret tās locekļu raksturīgajām darbībām, nevis attiecībā pret vietas jēdzienu (64).
70. Tomēr, pēc manām domām, nedrīkst nenovērtēt Parlamenta telpu kā privileģētas politisko debašu vietas nozīmi, tostarp Savienības līmenī. Tādējādi deputātu imunitātes jēdziena interpretācija nedrīkst novest pie Parlamenta kā politiskas institūcijas banalizēšanas, vienādi vērtējot viedokli, ko deputāts paudis no Parlamenta tribīnes, un viedokli, ko viņš varējis paust, piemēram, kādā televīzijas realitātes šovā.
71. Ir svarīgi atcerēties, ka materiālā imunitāte neattiecas uz visām Parlamenta locekļa darbībām pat tad, ja tās norisinās Parlamentā vai tā sesiju laikā (65). Lai izmantotu vietas kritēriju, attiecīgajai darbībai ir nepieciešami jābūt saistītai ar darbībām Parlamenta locekļa statusā. Dalībvalstīs lielākoties ir saikne starp pilnīgās imunitātes materiālo un hronoloģisko piemērošanu, no vienas puses, un ar Parlamenta raksturīgajām darbībām saistīta viedokļa jēdzienu, no otras puses (66). Tādējādi uzrunas intra muros Parlamenta darba laikā plašā nozīmē (67), protams, ietilpst Protokola 8. panta piemērošanas jomā.
72. Attiecībā uz darbībām un paziņojumiem ārpus Parlamenta telpām galvenās grūtības ir saistītas ar to, kā piemērot tā dēvēto “funkciju” kritēriju, kas tātad ir vienīgais atbilstīgais kritērijs materiālās imunitātes piemērojamības interpretēšanai. Pēc manām domām, Protokola 8. panta mērķis nevar būt imunitātes attiecināšana uz visiem Eiropas Parlamenta locekļu paziņojumiem. Man šķiet, ka šāda interpretācija ir pretrunā tādām pamattiesībām kā vienlīdzība likuma priekšā (68) un tiesības vērsties tiesā, pat ja šķiet, ka Parlaments ir pieņēmis šādu nostāju savā praksē attiecībā uz imunitātes atcelšanu (69). Materiālā imunitāte ir vērsta uz to, lai aizsargātu Parlamenta locekļus kā Eiropas Parlamenta deputātus, nevis vispārīgi kā politiķus.
73. Savos secinājumos iepriekš minētajās apvienotajās lietās Marra, nosakot, vai deputāta paziņojumi ir veikti, pildot pienākumus, ģenerāladvokāts Pojarešs Maduru ieteica par kritēriju izraudzīties Eiropas Parlamenta deputātu izteikumu raksturu un saturu. Viņš viedokļa kvalificēšanai izvirzīja divus nosacījumus: pirmkārt, viedoklim ir jāattiecas uz patiesām vispārējām interesēm un, otrkārt, ir jānošķir faktiskie apgalvojumi un vērtējumi (70).
74. Tā kā, pēc manām domām, šim aspektam ir vajadzīga nopietnāka analīze, pirms atbildes sniegšanas uz jautājumu par Protokola 8. pantā minētā “viedokļa vai balsojuma, pildot pienākumus,” jēdziena interpretāciju es vēlos analizēt vispārējo interešu jēdzienu un faktisko apgalvojumu un vērtējumu nošķīrumu, lai pēc tam ierosinātu noteikt materiālās imunitātes piemērojamību, izmantojot drīzāk organisku nekā funkcionālu [uz pienākumiem balstītu] saikni.
1) Par patiesām vispārējām interesēm
75. Vispārējās intereses veido vienu no vārda brīvības izmantošanas galvenajiem aspektiem, jo tās sekmē vērtību plurālismu sabiedrībā, ko šī brīvība tiecas aizsargāt. Tomēr attiecībā uz no Protokola 8. panta izrietošās pilnīgās imunitātes piemērošanas jomu man šķiet, ka nevar apgalvot, ka ikvienam Eiropas Parlamenta deputāta apgalvojumam ir politiska konotācija, kas vienmēr atspoguļo patiesas vispārējās intereses.
76. Mērķis tādai plašākai vārda brīvībai – kā Parlamenta locekļiem piešķirtā – ir dot tiem iespēju piedalīties politiskajās debatēs, kas saistītas ar viņu pienākumiem, bez nepamatotiem šķēršļiem. Šai brīvībai ir jāietver arī iespēja paust subjektīvu, egoistisku un pat nevēlamu viedokli, jo parlamenta deputāta uzdevums ir sekmēt politiskus pasākumus bez jebkāda objektivitātes pienākuma.
77. Būtībā demokrātisku politisko debašu mērķis ir sekmēt vispārējo interešu noteikšanu, piedāvājot dažādas to koncepcijas. Vispārējās intereses neapsteidz demokrātiskas debates, bet gan minētās debates ir tās, kas sekmē šo interešu labāku izpratni.
78. Tādējādi, pēc manām domām, patiesu vispārējo interešu jēdziens nevar būt atbilstīgs kritērijs attiecībā uz materiālās imunitātes piemērošanu Parlamenta locekļu nostājām, kas attiecas uz Protokola 8. pantu. Pretējā gadījumā politisko debašu saturs tiktu a posteriori pakļauts tiesu iestāžu cenzūrai, kas pats par sevi būtu pilnīgā pretrunā deputātu imunitātes idejai (71).
2) Par vērtējumiem un faktiskajiem apgalvojumiem
79. Nošķīrums starp faktisko apgalvojumu un vērtējumu (72), kas tostarp minēts Parlamenta un Komisijas apsvērumos, mūsdienu domā šķiet akceptēts. Šī tēze ir radusies no Deivida Hjūma [David Hume] apgalvojuma, saskaņā ar kuru pienākumu nevar secināt no faktiem (73). 20. gadsimta filozofijā šo principu pieņēma tā dēvētās “nekognitīvās” teorijas, saskaņā ar kurām izteikumi par vērtībām vai normām atrodas ārpus dihotomijas starp patieso un nepatieso. Turpretī faktiskie apgalvojumi ir vai nu patiesi, vai nepatiesi. Tādējādi objektivitāte ir iespējama tiktāl, ciktāl debates attiecas uz faktiem, bet vērtējumi ir vairāk vai mazāk relatīvi vai pat subjektīvi (74).
80. Ņemot vērā konceptuālās grūtības, kas attiecas uz morālo filozofiju, saistībā ar šo nošķīrumu, man šķiet bīstami Savienības tiesību normas juridisko interpretāciju pamatot uz šo nošķīrumu. Tāpat kā dažiem tiesību teorijas pārstāvjiem, noteikt skaidru nošķīrumu starp vērtējumiem un faktiskajiem apgalvojumiem tiesību jomā man no konceptuālā viedokļa šķiet grūti vai pat neiespējami. Turklāt norādīšu, ka ir pilnīgi iespējams vērtējumus izteikt ar frāzi, kas no semantikas viedokļa izskatās kā skaidrs faktiskais apgalvojums (75).
81. Tomēr ir lietderīgi atgādināt, ka nošķīrums starp vērtējumiem un faktiskajiem apgalvojumiem ir viens no klasiskajiem kritērijiem Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē. Īsumā, faktiska apgalvojuma gadījumā šī tiesa pieļauj iespēju pierādīt faktu patiesumu (exceptio veritatis) (76), kas ir izslēgts vērtējumu gadījumā.
82. Juridiskajā literatūrā ir pamatoti norādīts, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa nepiemēro skaidru dihotomiju starp šiem diviem jēdzieniem, proti, tā neveic nošķīrumu starp “skaidru viedokli” un “faktisko apgalvojumu”, bet gan starp “skaidriem faktiskajiem apgalvojumiem” un jaukta veida izteikumiem, kuros ir gan faktu, gan viedokļa elementi (77).
83. Manuprāt, tas pierāda, ka nevar nešaubīgi veikt pretnostatījumu starp abiem šiem jēdzieniem, kā Eiropas Cilvēktiesību tiesa pati ir atzinusi (78). Saskaņā ar minētās tiesas judikatūru atšķirība starp vērtējumiem un faktiskajiem apgalvojumiem ir sniedzamo faktisko pierādījumu līmenī (79). Tomēr es šaubos par iespēju vienkārši transponēt šo judikatūru attiecībā uz Parlamenta locekļa materiālās imunitātes robežām.
84. Es uzsveru, ka materiālā imunitāte pasargā noteiktu Parlamenta locekļu paustu viedokli no iespējamas krimināltiesiskas vai civiltiesiskas atbildības. Šādā skatījumā viedoklis ir jāuzlūko kā akts, precīzāk – runas akts, kas var būt – vai var nebūt – noziedzīgs nodarījums, tāds kā apmelojošs paziņojums, neslavas celšana vai apvainojums (80).
85. Man šķiet, ka, vērtējot viedokli kā aktu, jautājumam par to, vai runa ir par faktisko apgalvojumu vai vērtējumu, ir mazāka nozīme nekā viedokļa autora izvirzītajam mērķim, kā arī reakcijai, ko šis runas akts radījis klausītājos, pat ja apgalvojuma patiesums var ietekmēt attiecīgā akta juridisko kvalifikāciju. Piebildīšu, ka, manuprāt, Parlamenta praksē attiecībā uz imunitātes atcelšanu netiek veikts nodalījums starp faktiskajiem apgalvojumiem un vērtējumiem (81).
86. Visbeidzot, man šķiet lietderīgi pievērst Tiesas uzmanību tam, ka jēdziena “parlamentāro pienākumu pildīšana” un vērtējumu tuvināšana noved pie politiskās runas brīvības ierobežošanas.
87. Pildot savus pienākumus, Parlamenta loceklim ir jāspēj norādīt uz viņa vēlētāju rūpēm un aizstāvēt viņu intereses. Tādēļ, vienlaikus esot materiālās imunitātes aizsargātam, viņam ir jābūt brīvībai paust faktiskos konstatējumus, kas netiek pārbaudīti un var izrādīties kļūdaini. Visbiežāk runa būs par jaukta veida izteikumiem Eiropas Cilvēktiesību tiesas izpratnē. Eiropas Parlamenta loceklim tādējādi būtu jāpiešķir “tiesības uz šaubu tulkošanu viņam par labu”, t.i., iespēja kritizēt citu institūciju darbību, iepriekš neveicot padziļinātu izpēti, lai spētu pierādīt savus izteikumus.
88. Līdz ar to es uzskatu, ka materiālajai imunitātei ir jāattiecas ne tikai uz vērtējumiem, bet arī uz faktiskajiem apgalvojumiem ar nosacījumu, ka tie atbilst organiskajam kritērijam, kuru es turpinājumā ierosināšu.
E – Par organiska kritērija ieviešanu (82)
89. Tā kā es esmu pārliecināts, ka tā dēvētās “funkcionālās” saiknes kritērijs, kas pamatots uz vispārējo interešu jēdzienu un nodalījumu starp vērtējumiem un faktiskajiem apgalvojumiem, neļauj sniegt lietderīgu atbildi uz jautājumu par pamatnosacījumiem Savienības tiesībās paredzētās imunitātes īstenošanai, es ierosinu Tiesai izstrādāt īpašu kritēriju attiecībā uz Eiropas Parlamenta deputāta pienākumu raksturu, ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru. Šis kritērijs nesaista materiālo imunitāti ar deputāta izteikumu saturu, bet drīzāk saistību starp kontekstu, kādā šie izteikumi ir izteikti, un Parlamenta darbu.
1) Par samērīguma kritēriju, kas izriet no Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras
90. Attiecībā uz judikatūru par imunitātes robežām, pēc Eiropas Cilvēktiesību tiesas domām, vārda brīvība ir vērtīga ikvienai personai, taču tā ir īpaši vērtīga tautas ievēlētam deputātam, kurš pārstāv savus vēlētājus, norāda uz viņu rūpēm un aizstāv viņu intereses. Demokrātijā parlaments vai līdzīgas struktūras ir politiskajām debatēm nepieciešamās norises vietas (83). Minētā tiesa arī uzsver, ka atbilstīgs ir novērtējums, ņemot vērā īpašos apstākļus, nevis analīze in abstracto (84).
91. Vispārīgi, interpretējot deputātu imunitātes piemērojamību, Eiropas Cilvēktiesību tiesa, šķiet, izvēlas ierobežojošu pieeju. Tādējādi tā uzskatīja, ka ar ECPAK saderīga ir imunitāte, kas ietver paziņojumus parlamentāro debašu laikā likumdevējās palātās un ir vērsta uz parlamenta interešu aizsardzību tā kopumā, atšķirībā no tādas [imunitātes], kas attiecas uz tā locekļiem individuāli (85).
92. Būtībā principu nosakošs man šķiet iepriekš minētais spriedums lietā A. pret Apvienoto Karalisti. Vispirms secinājusi, ka deputātu imunitāte, kuru attiecīgajā lietā izmantoja House of Commons (Pārstāvju palāta) deputāts, attiecas uz tādiem likumīgiem mērķiem kā vārda brīvības aizsardzība parlamentā un varas dalījuma saglabāšana starp likumdevēju un tiesu varu, Eiropas Cilvēktiesību tiesa vērtēja attiecīgās imunitātes samērīgumu. Tādējādi attiecībā uz imunitātes saderību ar ECPAK – jo plašāka ir kāda imunitāte, jo nopietnākiem ir jābūt iemesliem, kas to pamato (86).
93. Turklāt spriedums lietā Cordova pret Itāliju (87) tostarp noveda pie imunitātes šauras interpretācijas tādā nozīmē, ka tā nav vērsta uz Parlamenta locekļa aizsardzību gadījumā, ja viņš nerīkojas kā Parlamenta loceklis. Minētajā spriedumā Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzsvēra, ka deputāta rīcība var nebūt saistīta ar viņa parlamentāro pienākumu pildīšanu stricto sensu un – it īpaši – ka to tās rakstura dēļ nevar salīdzināt ar aktu, kas ietilpst parlamentārajos pienākumos. Tiesa uzskatīja, ka attiecīgā rīcība (88) drīzāk atbilst strīdam starp privātpersonām un ka tādā gadījumā nevar pamatot tiesību vērsties tiesā atteikumu (89).
94. Pēc šī konstatējuma – Tiesa uzskatīja, ka “gadījumā, ja nav skaidras saiknes ar parlamentāru darbību, ir vajadzīga samērīguma jēdziena starp sasniedzamo mērķi un izmantotajiem līdzekļiem šaura interpretācija. Tas it īpaši attiecas uz gadījumu, kad tiesību vērsties tiesā ierobežojumi izriet no politiskas struktūras lēmuma. Pretējs secinājums nozīmētu ar ECPAK 6. panta 1. punktu nesaderīgā veidā ierobežot privātpersonu tiesības vērsties tiesā ikreiz, kad tiesā apstrīdētos izteikumus paudis Parlamenta loceklis” (90).
95. Ņemot vērā šo izklāstījumu, manuprāt, imunitātes samērīgums ir jāpieņem par galveno aspektu Protokola 8. panta interpretācijai, kas mani mudina ieteikt Tiesai noteikt jaunu, tā dēvēto “organisko” analīzes kritēriju.
2) Par organiskas saiknes kritēriju
96. Protokola 8. panta interpretēšanai es ierosinu piemērot organiskas saiknes starp Eiropas Parlamenta deputāta darbībām un materiālās imunitātes piemērošanas jomu kritēriju (91). Pēc manām domām, pašā materiālās imunitātes jēdzienā ir jānodala kodols no to aptverošās sfēras.
97. Es ierosinu imunitātes būtībā ietvert darbības, kas visaugstākajā mērā veido Parlamenta locekļa pienākumus. Tajās ietilptu tostarp Parlamenta debatēs, komitejās, delegācijās un Parlamenta politiskajās struktūrās, kā arī politiskajās grupās paustais viedoklis un balsojumi. Es ierosinu tajās iekļaut tādas darbības kā piedalīšanās konferencēs, komandējumos un politiskās tikšanās reizēs ārpus Parlamenta [,bet] Parlamenta locekļa statusā (92).
98. Pieļaujot, ka, iespējams, nevar uzskaitīt visus attiecīgos aktus, es uzskatu, ka paša “parlamentāro darbību pēc būtības” koncepta apstiprināšana ļauj atvieglot pārbaudi, kas jāveic valsts tiesai, kura šaubu gadījumā varētu – un tai tas būtu jādara – uzdot Tiesai prejudiciālu jautājumu šajā ziņā.
99. Attiecībā uz aktiem, kurus nevar kvalificēt kā tādus, kas veido Eiropas Parlamenta deputāta pienākumus, ir jāpiemēro samērīguma princips, tāpat kā to dara Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Saskaņā ar to, ko šī tiesa ir lēmusi, gadījumā, ja nav skaidras saiknes ar parlamentāru darbību, ir vajadzīga samērīguma starp sasniedzamo mērķi un izmantotajiem līdzekļiem šaura interpretācija (93).
100. Līdz ar to, jo vairāk Parlamenta locekļa akts vai konstatējums attālinās no viņa pienākumu kodola, jo nopietnākiem jābūt iemesliem, kas pamato deputāta pilnīgo imunitāti. Tas nozīmē, ka ir jālīdzsvaro Parlamenta deputāta vārda brīvība, no vienas puses, un tiesības vērsties tiesā un vienlīdzīga attieksme pret pilsoņiem, no otras puses.
101. Un otrādi, jo lielāka ir saistība ar Parlamenta locekļa darbībām pēc būtības, jo plašāka kļūst tiem piešķirtās materiālās imunitātes piemērojamība. It īpaši jautājums par to, vai Eiropas Parlamenta deputāta izteikumi masu informācijas līdzekļos ietilpst materiālās imunitātes piemērošanas jomā, ir jāvērtē, pamatojoties uz šiem kritērijiem. Man šķiet, ka materiālajai imunitātei ir jāattiecas uz paziņojumiem, kas tieši turpina parlamentārās debates, atkārto tajās sacīto vai komentē tās. Turpretī attiecībā uz Parlamenta locekļu piedalīšanos priekšvēlēšanu debatēs vai citās politiskās debatēs vispār šiem pēdējiem nevajadzētu atrasties juridiski izdevīgākā situācijā nekā pārējiem minēto debašu dalībniekiem.
102. Tomēr šajos apstākļos rodas jautājums par to, vai Eiropas Parlamenta deputāts ir tiesīgs atsaukties uz aizsardzību, kas viņam piešķirta ar Protokola 8. pantu, tad, ja viņš skaidri rīkojas kā valsts vai pat reģiona vai vietēja līmeņa politiķis.
103. Būtībā izaicinājums, uz kuru parlamentiem un to deputātiem turpmāk ir jāsastopas, ir – likt saprast, ko viņi dara iedzīvotāju interesēs, uzlabot pilsoņu dzīves kvalitāti un panākt, lai viņu vēsts nezaudētu ticamību (94).
104. Tā kā ar Protokolu noteiktā materiālā imunitāte ir pamatota uz LESD, kura 343. pantā ir atsauce uz Savienības pienākumu pildīšanu, es uzskatu, ka šī imunitāte ir vērsta uz to, lai tā attiektos uz Eiropas Parlamenta deputāta darbībām nevis tad, kad viņš risina jautājumus, kas interesē tikai valsts politiķi, bet tad, kad viņš veic darbības kā Eiropas Parlamenta deputāts.
105. Ir skaidrs, ka, ņemot vērā pašreizējo politisko debašu apjomu, lielākajai daļai kāda Eiropas Parlamenta deputāta izteikumu ir divkāršs raksturs. Runai Eiropas mērogā var būt acīmredzama saikne ar valsts, reģionālo vai vietējo līmeni. Tomēr pretējā gadījumā, t.i., tādu paziņojumu gadījumā, kas skaidri attiecas uz valsts vai vietējo līmeni, noteikt saikni ar Savienības dimensiju var izrādīties grūtāk.
106. Šajā sakarā norādīšu, ka Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas Reglamentā ir atsauce uz “Eiropas pilnvarām” (95), kas var apstiprināt tēzi, saskaņā ar kuru tās piemērojamība attiecas tikai uz šo jomu.
107. Rezumējot, ņemot vērā Parlamenta locekļu imunitātes raksturu, ko saprot kā Savienības imunitāti, kas nepieciešama tās uzdevumu pildīšanai, akti, kas ietilpst politiskajās debatēs vispār vai tad, ja deputāts runā kā vēlētāju interešu garants valsts vai reģionālā līmenī, ņemot vērā organisko kritēriju, nevar tikt uzskatīti par tādiem, uz kuriem attiecas materiālā imunitāte Protokola 8. panta izpratnē.
108. Līdz ar to es ierosinu Tiesai piemērot materiālās imunitātes līdzsvarotu interpretāciju, kura ir pamatota uz organiskas saiknes kritēriju un kura ir jāsamēro ar vienlīdzīgas attieksmes pret pilsoņiem principu, kā arī ar tiesībām vērsties tiesā.
109. Man nešķiet, ka pamata lietā A. Patričello pilnīgās imunitātes pamatojums var būt pārāks par minētajiem principiem. Kā izriet no Parlamenta vispārējā ziņojuma, neslavas celšana drīzāk attiecībā uz indivīdiem nekā uz iestādēm parasti tiek uzskatīta par tādu, kas neietilpst deputāta politiskajā darbībā. Tas attiecas, piemēram, uz uzbrukumiem policijas ierēdņiem, individuāli raugoties, nevis uz kritiku par policiju kā institūciju (96). Tādējādi šķiet, ka lēmums aizstāvēt A. Patričello imunitāti neatbilst šai nostājai.
110. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, es uzskatu, ka akts, kura autors ir A. Patričello, atrodas ārpus Parlamenta locekļa darbībām organiskā izpratnē, ko iepriekš ierosināju. Kā izriet no lēmuma par prejudiciālā jautājuma uzdošanu, A. Patričello rīkojās ārpus Eiropas Parlamenta telpām. Turpinājumā, ņemot vērā viņa rīcības priekšmetu, šķiet, ka viņš rīkojies kā valsts politiķis vai pat kā aizkaitināts pilsonis. Turklāt – ar nosacījumu, ka iesniedzējtiesa pārbauda faktus, kā arī tos kvalificē, ņemot vērā Itālijas krimināltiesību normas, – A. Patričello rīcību nevar uzskatīt par tādu, kurai ir atbilstīga saikne ar viņa pienākumu pildīšanu Parlamenta locekļa statusā.
VII – Secinājumi
111. Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu Tiesai uz Tribunale d’Isernia uzdoto jautājumu atbildēt šādi:
Tāda Eiropas Parlamenta locekļa rīcība kā pamata lietā, ņemot vērā, ka tai nav saiknes ar Eiropas Parlamenta darbībām, nav uzskatāma par viedokli, kas pausts, pildot parlamentāros pienākumus Protokola Nr. 7 par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 8. panta izpratnē.