Prasība, kas celta 2006. gada 15. martā -Lebard pret Komisiju

(lieta T-89/06)

Tiesvedības valoda - franču

Lietas dalībnieki

Prasītājs: Daniel Lebard, Brisele, Beļģija (pārstāvis - de Guillenschmidt, jurists)

Atbildētāja: Eiropas Kopienu Komisija

Prasītāja prasījumi:

atcelt lēmumu, kas ir minēts Lebard adresētajā 2006. gada 16. janvāra vēstulē, ar ko tiek noraidīts pieteikums Komisijas vārdā atsaukt Lēmumu IV/M.1517;

kā rezultātā atcelt Komisijas lēmumu slēgt lietu par koncentrācijām starp Rhodia un Albright & Wilson un de Hoechst un Rhône-Poulenc tiktāl, ciktāl šie darījumi ir savstarpēji saistīti;

tā rezultātā atzīt, ka arī 2004. gada Lēmums IV/M.1378 ir spēkā neesošs;

piespriest Komisijai samaksāt Lebard summu EUR 1 apmērā par viņam nodarīto kaitējumu; publicēt Pirmās instances tiesas spriedumu, kurā ir ietverts rīkojums, par tās pašas līdzekļiem prasītāja izvēlētajos laikrakstos, un atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Ar 1999. gada jūlija Lēmumu Nr. IV/M.1517 Komisija atļāva koncentrāciju, atbilstoši kurai Rhodia SA bija jāpārņem pilnīga kontrole pār sabiedrību Albright & Wilson, kurā prasītājs ieņēma priekšsēdētāja amatu laikposmā no 1999. gada 28. jūlija līdz 1999. gada 14. oktobrim. Ar 1999. gada 9. augusta Lēmumu Nr. IV/M.1378 Komisija tāpat atļāva koncentrāciju starp uzņēmumiem Hoechst un Rhône-Poulenc, pēdējam minētajam uzņēmumam piederēja Rhodia [akciju] kontrolpakete 67,35 % apmērā. Rhône-Poulenc uzņēmās noteiktas saistības pret Rhodia (pārdot Rhône-Poulenc's piederošās Rhodia akcijas, saglabāt neatkarīgu vadību abiem uzņēmumiem) un tās tika pievienotas Lēmumam Nr. IV/M.1378, lai nodrošinātu to, ka darījumiem nav konkurencei pretēja iedarbība. Prasītājs nosūtīja Komisijai vairākas vēstules, informējot par to, ka attiecībā uz Lietu IV/M.1378 uzņemtās saistības domājams nav tikušas izpildītas, un prasot atsaukt Lēmumu Nr. IV/M.1517. Savā 2005. gada 7. oktobra atbildē Komisija norādīja, ka tā nedomāja celt prasību, pamatojoties uz faktiem, kurus prasītājs bija iesniedzis tai zināšanai, un ka tā bija nolēmusi slēgt lietu. Atbildot uz prasītāja vēstuli, no Komisijas Priekšsēdētāja kabineta prasītājam tika nosūtīta vēstule, datēta ar 2006. gada 16. janvāri, kurā bija apstiprināta tās sākotnējā nostāja, tāda kāda tā bija izklāstīta 2005. gada 7. oktobra vēstulē, proti, noraidīt pieteikumu par Komisijas Lēmuma atsaukšanu lietā IV/M.1517. Šī prasība atcelt tiesību aktu ir vērsta pret minēto Komisijas 2006. gada 16. janvāra vēstulē ietverto lēmumu.

Savas prasības pamatojumam prasītājs izvirza vairākus pamatus.

Vispirms savas prasības pieņemamības nolūkā prasītājs apgalvo, ka viņš, kā strīdīgās vēstules, ar kuru viņš tika skarts tieši un individuāli, saņēmējs ir tieši ieinteresēts celt prasību. Turpinot viņš apgalvo, ka 2006. gada 16. janvāra vēstuli, kas ir šīs prasības priekšmets, nevar uzskatīta par aktu, ar kuru vienkārši tiek apstiprināta 2005. gada 7. oktobra vēstule, pamatojoties uz to, ka kopš tā laika ir atklājies jauns fakts, kas, iespējams, var ieviest būtiskas izmaiņas apstākļos un nosacījumos, kas noteica iepriekšējā akta pieņemšanu Kopienu judikatūras nolūkos. Tādējādi prasītājs atsaucas uz Kroes 2006. gada 12. janvāra vēstuli, kas bija adresēta Eiropas Parlamenta locekļiem par attiecīgajām koncentrācijām.

Otrkārt, prasītājs izvirza pamatus saviem prasījumiem pēc būtības. Ar pirmo [pamatu] tiek pārmests materiālu un procesuālu noteikumu pārkāpums konkurences jomā, viņš kritizē Komisiju par to, ka tā nav vēlreiz pārbaudījusi lietu un nav izmantojusi savas pilnvaras atsaukt savu iepriekšējo lēmumu. Ar otro [pamatu] viņš pārmet, ka Komisija ir nepareizi izmantojusi savas pilnvaras, nesaglabājot ciešu kontroli pār iepriekš atļautām koncentrācijām to īstenošanas laikā.

Visbeidzot prasītājs izvirza pamatu, kas ir balstīts uz tiesas aizsardzību, kas, kā viņš apgalvo, ir jānodrošina pusēm koncentrācijā un it īpaši koncentrācijā iesaistītā uzņēmuma direktoriem.

____________