PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)

2007. gada 15. martā

Lieta T‑402/03

Georgios Katalagarianakis

pret

Eiropas Kopienu Komisiju

Ierēdņi – Iecelšana amatā – Klasificēšanas pakāpē un līmenī pārskatīšana – Tiesas judikatūras piemērošana – Civildienesta noteikumu 5. pants, 31. panta 2. punkts, 32. panta otrā daļa, 45. un 62. pants

Priekšmets Prasība atcelt Komisijas lēmumu par prasītāja klasificēšanas pakāpē pārskatīšanu un noteikšanu brīdī, kad viņš iecelts amatā A6 pakāpes pirmajā līmenī, par viņa vēlākās klasificēšanas A5 pakāpes trešajā līmenī pārskatīšanu un noteikšanu no 2000. gada 1. aprīļa un par šo lēmumu finansiālo seku iestāšanās sākuma noteikšanu no 1995. gada 5. oktobra

Nolēmums Atcelt Komisijas 2003. gada 14. aprīļa lēmumu daļā, kurā tā finansiālo seku iestāšanās sākuma datums ir noteikts 1995. gada 5. oktobris. Komisijai jāveic prasītāja un citu A5 pakāpē paaugstināto ierēdņu nopelnu salīdzinošs vērtējums katras paaugstināšanas amatā īstenošanas ietvaros no 1993. gada 1. maija. Ja pēc šī vērtējuma Komisija nevarēs prasītāju paaugstināt pakāpē, kas, iespējams, ir pamatoti, tad lietas dalībniekus lūdz vienoties par pienācīgu kompensāciju. Lietas dalībniekiem jāinformē Pirmās instances tiesa trīs mēnešu laikā no šī sprieduma pasludināšanas dienas par panāktās vienošanās saturu vai, ja tā netiks panākta, par saviem prasījumiem attiecībā uz nodarītā kaitējuma apmēru. Pārējā daļā prasību noraidīt. Lēmumu par tiesāšanās izdevumiem atlikt.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņi – Nelabvēlīgs lēmums – Lēmums par klasificēšanu pakāpē un līmenī – Pienākums norādīt pamatojumu ne vēlāk kā sūdzības noraidīšanas posmā

(Civildienesta noteikumu 25. panta otrā daļa, 31. panta 2. punkts, 32. panta otrā daļa un 90. panta 2. punkts)

2.      Ierēdņi – Pieņemšana darbā – Iecelšana pakāpē un klasificēšana līmenī

(Civildienesta noteikumu 31. panta 2. punkts un 32. panta otrā daļa)

3.      Ierēdņi – Pieņemšana darbā – Vienlīdzīga attieksme – Klasificēšana līmenī

(Civildienesta noteikumu 5. panta 3. punkts, 31. panta 2. punkts un 32. panta otrā daļa)

4.      Ierēdņi – Pieņemšana darbā – Iecelšana pakāpē

(Civildienesta noteikumu 31. panta 2. punkts, 45. panta 1. punkts un 62. panta pirmā daļa)

5.      Ierēdņi – Iestāžu ārpuslīgumiskā atbildība – Dienesta pārkāpums

1.      Lēmuma par klasificēšanu pakāpē un līmenī pamatojumu lietderīgi var norādīt lēmuma par sūdzību stadijā un pietiek, lai tas atbilstu juridiskajiem nosacījumiem, no kuriem saskaņā ar Civildienesta noteikumiem ir atkarīgs procedūras tiesiskums, un tajā būtu individuāla un atbilstoša motivācija, ar kuru pamatots par attiecīgo ierēdni pieņemtais lēmums.

Iecēlējinstitūcijai lēmumā par sūdzības, kas iesniegta par lēmumu, ar kuru noteikta amatā nesen pieņemtā ierēdņa klasificēšana augstākā karjeras pakāpē, noraidīšanu nav jānorāda, kāda ir vajadzīgā izglītība un profesionālā pieredze, lai saņemtu priekšrocības, kas izriet no stāža līmenī augstākā pakāpē. Faktiski, ņemot vērā, pirmkārt, rīcības brīvību, kas tai piešķirta saistībā ar lēmumu par klasifikāciju, un, otrkārt, uz katru atsevišķu gadījumu orientēto jautājumu pamatojumu tam, vai pārkvalifikācijas augstākā karjeras pakāpē saņemšanai ir vajadzīga izglītība vai profesionālā pieredze, minētajai iestādei vispārīgi nav jādefinē, kāda izglītība vai profesionālā pieredze ir vajadzīga, lai saņemtu priekšrocības, kas izriet no stāža līmenī minētajā pakāpē.

(skat. 39., 42. un 43. punktu)

Atsauces

Pirmās instances tiesa: 2003. gada 17. decembris, T‑133/02 Chawdhry/Komisija, Recueil FP, I‑A‑329. un II‑1617. lpp., 121. punkts; 2004. gada 26. oktobris, T‑55/03 Brendel/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑311. un II‑1437. lpp., 120. punkts; 2005. gada 16. februāris, T‑284/03 Aycinena/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑29. un II‑125. lpp., 33. punkts; 2005. gada 15. novembris, T‑145/04 Righini/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑349. un II‑1547. lpp., 55. punkts.

2.      Ar Civildienesta noteikumu 31. pantu un 32. panta otro daļu noteiktajos ietvaros iecēlējinstitūcijai ir plaša rīcības brīvība, izvērtējot ierēdņa amatā ieceltās personas iepriekšējo profesionālo pieredzi attiecībā gan uz tās būtību, gan tās ilgumu, gan arī tās mazāk vai vairāk ciešo saikni, kas tai var būt saistībā ar ieņemamā amata prasībām. No tā izriet, ka, veicot lēmuma par augstākā karjeras pakāpē ieceltā ierēdņa klasificēšanu līmenī pārbaudi tiesā, tiesa minētās iestādes vērtējumu nevar aizstāt ar savu vērtējumu.

Līdz ar to, ja šī iestāde ir ņēmusi vērā nesen darbā pieņemtā ierēdņa īpašo izglītību un profesionālo pieredzi, lai tā darbā pieņemšanas brīdī viņu ieceltu augstākā karjeras pakāpē, tā var uzskatīt, ka minētais ierēdnis nevar pretendēt uz priekšrocībām, kas izriet no darba stāža līmenī šajā pakāpē, jo, ieceļot viņu attiecīgajā pakāpē, ir tikusi ņemta vērā viņa izglītība un profesionālā pieredze.

(skat. 59. un 61. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1988. gada 5. oktobris, 314/86 un 315/8 De Szy‑Tarisse un Feyaerts/Komisija, Recueil, 6013. lpp., 26. punkts.

Pirmās instances tiesa: 1991. gada 7. februāris, T‑2/90 Ferreira de Freitas/Komisija, Recueil, II‑103. lpp., 56. punkts; Aycinena/Komisija, minēts iepriekš, 72. punkts.

3.      Tā kā savas karjeras augstākā pakāpē ieceltie un savas kategorijas zemākā pakāpē ieceltie ierēdņi nav faktiski un juridiski vienādās situācijās, apstākli, ka zemākā karjeras pakāpē darbā pieņemtie ierēdņi var izmantot priekšrocības, kas izriet no darba stāža līmenī, savukārt augstākā pakāpē ieceltie attiecīgajā gadījumā tās nevar izmantot tieši to klasifikācijas pakāpē dēļ, nevar vērtēt kā nevienlīdzīgu attieksmi pret minētajiem ierēdņiem.

(skat. 71. punktu)

4.      Ja iecēlējinstitūcija, pārskatot ierēdņa klasificēšanu pakāpē tā iecelšanas amatā brīdī, nosaka atšķirīgus datumus, proti, vienu datumu, kurā veic grozījumus ierēdņa iecelšanas amatā brīdī veiktajā klasificēšanā, un citu, vēlāku datumu, kurā iestājas šī lēmuma finansiālās sekas, tā patvaļīgi ierobežo ieinteresētās personas tiesības uz darba samaksu par laiku starp šiem diviem datumiem, kuras ir ar Civildienesta noteikumiem garantētas subjektīvas tiesības un kuras var ierobežot vienīgi ar skaidri paustiem noteikumiem minēto Civildienesta noteikumu 62. panta pirmās daļas izpratnē.

Tāpat, veikdama šādu nošķiršanu, minētā institūcija neņem vērā atšķirību starp atkārtotu klasificēšanu, kuras mērķis ir pārskatīt sākotnējo klasificēšanu, kas veikta ierēdņa iecelšanas amatā brīdī, un paaugstināšanu amatā, kas saskaņā ar Civildienesta noteikumu 45. panta 1. punktu ierēdni tā karjeras laikā ierindo augstākā tās kategorijas pakāpē, kurai viņš pieder.

Šajā sakarā nav nozīmes apstāklim, ka sākotnējais lēmums par klasificēšanu nav ticis apstrīdēts noteiktajā termiņā, jo lēmums par pārklasificēšanu augstākā pakāpē iecelšanas amatā brīdī, kas pieņemts, izpildot spriedumu lietā C‑389/98 P Gevaert/Komisija, pilnībā aizstāj sākotnējo lēmumu par klasificēšanu.

(skat. 80., 84., 85., 87., 88. un 90. punktu)

Atsauces

Tiesa: 2001. gada 11. janvāris, C‑389/98 P Gevaert/Komisija, Recueil, I‑65. lpp., 39. punkts.

Pirmās instances tiesa: 2001. gada 27. jūnijs, T‑214/00 X/Komisija, Recueil FP, I‑A‑143. un II‑663. lpp., 29. punkts.

5.      Iecēlējinstitūcija pieļauj dienesta pārkāpumu, kas var būt pamats tās atbildībai, ja tā pirms paaugstināšanas amatā nav veikusi vairākus salīdzinošus nopelnu vērtējumus ierēdnim, kura klasificēšanu pakāpē tā pieņemšanas darbā brīdī, izpildot spriedumu lietā C‑389/98 P Gevaert/Komisija, ir izvērtējusi tikai novēloti, jo šādi tā liedza ieinteresētajai personai iespēju kandidēt attiecīgās paaugstināšanas amatā ietvaros.

Tomēr, kaut arī ir šis pārkāpums, atbildība faktiski iestājas tikai tad, kad ir konstatēta apgalvotā kaitējuma esamība un apmērs. Šī kaitējuma noteikšanai attiecīgajā gadījumā ir nepieciešams, lai iepriekš būtu bijis veikts salīdzinošs prasītāja un amatā paaugstināto ierēdņu nopelnu vērtējums paaugstināšanas amatā ietvaros, no kuras prasītājs prettiesiski tika izslēgts; šāds izvērtējums ļautu noteikt, vai viņam patiešām tika liegta paaugstināšana amatā, uz kuru viņš likumīgi varēja pretendēt, un šādā gadījumā – aprēķināt nodarīto kaitējumu.

(skat. 101.–106. punktu)

Atsauce

Pirmās instances tiesa: 1996. gada 12. decembris, T‑99/95 Stott/Komisija, Recueil, II‑2227. lpp., 72. punkts.