PIRMĀS INSTANCES TIESAS RĪKOJUMS (apelācijas palāta)

2009. gada 26. jūnijā

Lieta T‑114/08 P

Luigi Marcuccio

pret

Eiropas Kopienu Komisiju

Apelācija – Civildienests – Ierēdņi – Saprātīgs termiņš prasības celšanai par zaudējumu atlīdzību – Nokavējums – Daļēji acīmredzami nepieņemama un daļēji acīmredzami nepamatota apelācijas sūdzība

Priekšmets Apelācijas sūdzība, kas iesniegta par Civildienesta tiesas (pirmā palāta) 2007. gada 14. decembra rīkojumu lietā F‑21/07 Marcuccio/Komisija (Krājums‑CDL, I‑A‑1‑0000. un II‑A‑1‑0000. lpp.) un ar kuru tiek lūgts atcelt šo rīkojumu

Nolēmums Apelācijas sūdzību noraidīt. Luigi Marcuccio sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Kopienu Komisijai šajā instancē radušos izdevumus.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņi – Prasība – Procesuālās tiesību normas – EKL 236. pants un Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants – Termiņi

(EKL 236. pants; Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants)

2.      Ierēdņi – Prasība – Termiņi – Iestādei adresēta prasība atlīdzināt zaudējumus – Saprātīga termiņa ievērošana – Vērtējuma kritēriji

(Tiesas Statūtu 46. pants; Civildienesta noteikumu 90. pants)

3.      Tiesvedība – Lēmums, kas pieņemts ar motivētu rīkojumu – Nosacījumi – Acīmredzami nepieņemama vai acīmredzami juridiski nepamatota prasība

1.      Tiesvedība par zaudējumu atlīdzību starp ierēdni un iestādi, no kuras viņš ir vai ir bijis atkarīgs, ietilpst EKL 236. panta un Civildienesta noteikumu 90. un 91. panta piemērošanas jomā, ja tās izcelsme ir meklējama darba tiesiskajās attiecībās starp attiecīgo personu un iestādi, un pieņemamības aspektā it īpaši tai nav piemērojams nedz EKL 235. pants un 288. panta otrā daļa, nedz arī Tiesas Statūtu 46. pants. No tā izriet, ka ar EKL 236. pantu pamatotām prasībām neatkarīgi no to priekšmeta – atcelšanas vai zaudējumu atlīdzības – ir piemērojami Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantā paredzētie termiņi.

(skat. 12. punktu)

Atsauces: Tiesa, 1975. gada 22. oktobris, 9/75 Meyer‑Burckhardt/Komisija, Recueil, 1171. lpp., 7. punkts; 1977. gada 17. februāris, 48/76 Reinarz/Komisija un Padome, Recueil, 291. lpp., 10. punkts; 1985. gada 4. jūlijs, 174/83 Amman u.c./Padome, Recueil, 2133. lpp., 12. punkts; 1985. gada 4. jūlijs, 175/83 Culmsee u.c./EESK, Recueil, 2149. lpp., 12. punkts; 1987. gada 1. aprīlis, 257/85 Dufay/Parlaments, Recueil, 1561. lpp., 21. punkts; 1987. gada 7. oktobris, 401/85 Schina/Komisija, Recueil, 3911. lpp., 9. punkts.

2.      Prasības celšanas termiņa noteikšana ir tiesību jautājums. Piemērojamajā tiesiskajā regulējumā nav paredzēts precīzs termiņš tādas prasības atlīdzināt zaudējumus celšanai, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām starp ierēdni un iestādi, kurai viņš ir piederīgs. Tieši pretēji, termiņš prasības atlīdzināt zaudējumus celšanai ir jānosaka, ņemot vērā lietas apstākļus, ievērojot principu par saprātīgu termiņu, proti, tiesvedības nozīmīgumu attiecīgajai personai, lietas sarežģītību, lietas dalībnieku uzvedību un, vēlams, ņemot vērā Tiesas Statūtu 46. pantā paredzēto termiņu, kas būtu uzskatāms par maksimālo. Šajā ziņā Civildienesta tiesa pati konstatē un izvērtē attiecīgos faktus, ja vien tie nav tikuši sagrozīti, tā tos juridiski kvalificē, ņemot vērā sapratīga termiņa principa ievērošanu, Pirmās instances tiesas kontrolē.

(skat. 25.–27. punktu)

3.      Pirmās instances tiesas Reglamenta 111. pantā paredzētā iespēja par acīmredzami nepieņemamu vai acīmredzami juridiski nepamatotu prasību lemt, izdodot attiecīgu motivētu rīkojumu, var tikt izmantota pat pirms iebildumu raksta iesniegšanas, un šīs iespējas izmantošanas pamatotība nav vērtējama pēc tā, cik pieņemtajā rīkojumā ir punktu.

(skat. 50. punktu)