Language of document : ECLI:EU:C:2015:39

ĢENERĀLADVOKĀTA MACEJA ŠPUNARA [MACIEJ SZPUNAR]
SECINĀJUMI,

sniegti 2015. gada 28. janvārī (1)

Lieta C‑579/13

P
un
S

pret

Commissie Sociale Zekerheid Breda
un
College van Burgemeester en Wethouders van de gemeente Amstelveen

(Centrale Raad van Beroep (Nīderlande)
lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Imigrācijas politika – Trešo valstu valstspiederīgo, kas ir pastāvīgie iedzīvotāji, statuss – Direktīva 2003/109/EK – 5. panta 2. punkts un 11. panta 1. punkts – Valsts tiesībās noteikts integrācijas pienākums – Vienlīdzīga attieksme pret pastāvīgajiem iedzīvotājiem – Samērīgums – Naudas sods





I –    Ievads

1.        Šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu uzdotais jautājums par tiesībām ir šāds: ciktāl Savienības tiesības imigrācijas politikas jomā ierobežo valsts tiesību normu, ar kurām ir noteikts integrācijas pienākums ārzemniekiem, piemērošanu?

2.        Nīderlandē ārzemnieku integrācijas pienākums ir noteikts 2007. gadā. Šis pienākums ir saistīts ar vajadzību nokārtot holandiešu valodas, kā arī pamatzināšanu par sabiedrību eksāmenu. Šī pienākuma neizpilde termiņā ir ar naudas sodu sodāms pārkāpums.

3.        Šajā lietā Centrale Raad van Beroep (Nīderlandes Augstākā administratīvā tiesa, kas kompetenta tostarp sociālā nodrošinājuma jomā) ir šaubas, vai un – apstiprinošas atbildes gadījumā – kādos apstākļos šis pienākums var attiekties uz ārzemniekiem, kas likumīgi dzīvo Nīderlandē ilgāku laiku un kam ir pastāvīga iedzīvotāja statuss Direktīvas 2003/109/EK (2) izpratnē.

II – Atbilstošās tiesību normas

A –    Savienības tiesības

4.        Direktīvas 2003/109 4. panta “Uzturēšanās ilgums” 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis piešķir pastāvīgā iedzīvotāja statusu tiem trešo valstu pilsoņiem [valstspiederīgajiem], kas likumīgi un nepārtraukti tās teritorijā nodzīvojuši piecus gadus tieši pirms attiecīgā pieteikuma iesniegšanas.”

5.        Direktīvas 2003/109 5. panta “Nosacījumi pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanai” 2. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis var pieprasīt trešo valstu pilsoņiem [valstspiederīgajiem] izpildīt integrācijas nosacījumus saskaņā ar valsts tiesību aktiem.”

6.        Direktīvas 2003/109 11. panta “Vienlīdzīga attieksme” 1. punktā ir noteikts:

“Pastāvīgie iedzīvotāji saņem vienlīdzīgu attieksmi ar pilsoņiem attiecībā uz:

a)      nodarbinātības un pašnodarbinātības iespējām, ja šādas darbības nav saistītas pat ar neregulāru iesaistīšanos valsts varas īstenošanā, un nodarbinātības nosacījumiem un darba apstākļiem, ieskaitot nosacījumus par atlaišanu un atalgojumu;

b)      izglītību un arodmācībām, ieskaitot mācību stipendijas saskaņā ar valsts tiesību aktiem;

[..].”

7.        Direktīvas 2003/109 15. panta “Uzturēšanās nosacījumi otrā dalībvalstī” 3. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis var pieprasīt trešo valstu pilsoņiem [valstspiederīgajiem] [piemērot] integrācijas pasākumus saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

Šo nosacījumu nepiemēro, ja attiecīgajiem trešās valsts pilsoņiem [valstspiederīgajiem] ir prasīts izpildīt integrācijas nosacījumus, lai saņemtu pastāvīgā iedzīvotāja statusu, saskaņā ar 5. panta 2. punkta noteikumiem.

Neskarot otro daļu, var prasīt, lai attiecīgās personas apmeklē valodas kursus.”

B –    Nīderlandes tiesības

8.        Pastāvīga iedzīvotāja statusa atzīšanas nosacījumi Direktīvas 2003/109 izpratnē Nīderlandē ir regulēti Vreemdelingenwet (Likums par ārzemniekiem).

9.        Atbilstoši Vreemdelingenwet 21. panta 1. punkta k) apakšpunktam uzturēšanās uz nenoteiktu laiku pieteikums var tikt noraidīts, ja ārzemnieks nav nokārtojis eksāmenu Wet inburgering (Likums par sabiedrības integrāciju, turpmāk tekstā – “WI”) 7. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē vai nav ieguvis diplomu, apliecību vai citu dokumentu, kas minēti šī likuma 5. panta 1. punkta c) apakšpunktā.

10.      Kā norāda iesniedzējtiesa, šī tiesību norma ir stājusies spēkā 2007. gada 1. janvārī, bet faktiski tiek piemērota kopš 2010. gada 1. janvāra. Līdz šim datumam, piešķirot ārzemniekiem pastāvīgā iedzīvotāja statusu, netika prasīts nokārtot integrācijas eksāmenu.

11.      WI 3. un 31. pantā – redakcijā, kas piemērojama šajā lietā, – ir noteikts:

“3. pants

1.      Integrācijas pienākums ir ārzemniekam, kurš likumīgi uzturas [Nīderlandē] Vreemdelingenwet 2000 8. panta a)–e) punkta vai 1) punkta izpratnē, ja viņš:

a)      neuzturas Nīderlandē ar īslaicīgu mērķi;

[..]

31. pants

1.      College uzliek administratīvu sodu personām, kurām ir pienākums integrēties un kuras nenokārto integrācijas eksāmenu 7. panta 1. punktā paredzētajā termiņā vai 7. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētajā termiņa pagarinājumā.

2.      Atkāpjoties no 1. punkta:

a)      College pagarina 7. panta 1. punktā paredzēto termiņu, ja persona, kurai ir pienākums integrēties, paskaidro, ka tā nav vainojama integrācijas eksāmena nenokārtošanā, vai

b)      College piešķir atbrīvojumu no integrācijas eksāmena, ja tā, pamatojoties uz personas, kam ir pienākums integrēties, veiktajiem centieniem, secina, ka tai saprātīgi nav iespējams nokārtot šādu eksāmenu.

[..]”

12.      WI stājās spēkā 2007. gada 1. janvārī.

13.      Kā norāda iesniedzējtiesa, ārzemniekiem, kas ir ieceļojuši Nīderlandē pēc likuma stāšanās spēkā, termiņa ritējums valodas, kā arī zināšanu par sabiedrību eksāmena nokārtošanai sākas no pirmās uzturēšanās Nīderlandē dienas. Personām, kas likuma stāšanās spēkā dienā jau dzīvoja Nīderlandē, termiņš eksāmena nokārtošanai tiek noteikts atsevišķā administratīvā lēmumā.

III – Pamattiesvedība un prejudiciālie jautājumi

14.      P ir Amerikas Savienoto Valstu pilsone, kas Nīderlandē dzīvo kopš 2002. gada. 2008. gada 14. novembrī viņa ieguva pastāvīgā iedzīvotāja statusu Direktīvas 2003/109 izpratnē.

15.      Ar 2008. gada 1. augusta lēmumu, kas vēlāk ir aizstāts ar 2009. gada 4. augusta, kā arī 2010. gada 25. februāra lēmumiem, Commissie Sociale Zekerheid Breda (Bredas Sociālās apdrošināšanas iestāde, turpmāk tekstā – “Commissie”) norādīja P, ka viņai ir integrācijas pienākums WI izpratnē un ka viņai atbilstošais eksāmens ir jānokārto līdz 2013. gada 30. jūnijam.

16.      P sāka apmeklēt Commissie organizētos integrācijas kursus, pārtrauca tos 2008. gada 25. augustā veselības stāvokļa dēļ un vairs neatsāka.

17.      S ir Jaunzēlandes pilsone, kas dzimusi bijušās Dienvidslāvijas teritorijā, un dzīvo Nīderlandē kopš 2000. gada. 2007. gada 8. jūnijā viņa ieguva pastāvīgā iedzīvotāja statusu.

18.      Ar 2010. gada 24. februāra, kā arī 2010. gada 6. maija lēmumiem College van burgemeester en wethouders van de gemeente Amstelveen (Amstelvēnas pilsētas iestāde) norādīja S, ka viņai ir integrācijas pienākums un ka tai ir jānokārto atbilstošs eksāmens līdz 2013. gada 24. augustam.

19.      P un S minētos lēmumus pārsūdzēja attiecīgi Rechtbank Breda (Pirmās instances tiesa Bredā), kā arī Rechtbank Amsterdam (Pirmās instances tiesa Amsterdamā). Šie pieteikumi tika noraidīti ar attiecīgi Rechtbank Breda 2010. gada 12. jūlija spriedumu un Rechtbank Amsterdam 2011. gada 8. septembra spriedumu.

20.      Gan P, gan S iesniedza apelācijas sūdzības par minētajiem nolēmumiem Centrale Raad van Beroep [Pēdējās instances administratīvo lietu tiesā].

21.      Apelācijas sūdzības pamatojumā prasītāji apgalvoja, ka attieksmei pret viņiem kā pret personām, kam ir pastāvīga iedzīvotāja statuss, ir jābūt tādai pašai kā pret Nīderlandes pilsoņiem un tāpēc tiem nav jānosaka integrācijas pienākums. Viņi apgalvoja arī, ka šāda pienākuma noteikšana pastāvīgajiem iedzīvotājiem ir pretrunā Direktīvas 2003/109 mērķiem, kā arī tās 5. panta 2. punktam un 11. panta 1. punktam.

22.      Iesniedzējtiesa uzskata, ka nevar tikt izslēgts, ka integrācijas pienākuma noteikšana pastāvīgajiem iedzīvotājiem ir pretrunā Direktīvai 2003/109. Šī tiesa norāda, ka direktīvas 5. panta 2. punktā dalībvalstīm ir atļauts atteikties atzīt pastāvīgā iedzīvotāja statusu gadījumā, kad nav izpildīti integrācijas nosacījumi atbilstoši valsts tiesībām. Šī statusa atzīšana principā nozīmē, ka minētās personas integrācija ir pabeigta. Tomēr nav skaidrs, vai dalībvalsts var noteikt integrācijas pienākumu personām, kam jau ir piešķirts pastāvīgā iedzīvotāja statuss, kā arī vai šī pienākuma neizpildes gadījumā var tikt piemērota sankcija naudas soda formā.

23.      Šādos apstākļos Centrale Raad van Beroep nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai Direktīvas 2003/109 mērķis un jēga, ņemot vērā tās 5. panta 2. punktu un/vai 11. panta 1. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem nav saderīgs trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem ir pastāvīgā iedzīvotāja statuss, pamatojoties uz valsts tiesisko regulējumu noteikts integrācijas pienākums, par kura neizpildi ir paredzēts sods?

2)      Vai, atbildot uz pirmo jautājumu, nozīme ir tam, ka pienākums integrēties ir noteikts pirms pastāvīgā iedzīvotāja statusa saņemšanas?”

IV – Tiesvedība Tiesā

24.      Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesas kancelejā ir reģistrēts 2013. gada 15. novembrī..

25.      P un S, Nīderlandes un Portugāles valdības, kā arī Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus. P un S prasīja izskatīt lietu tiesas sēdē.

26.      Tiesas sēdē, kas notika 2014. gada 5. novembrī, piedalījās P un S, Nīderlandes valdība, kā arī Komisija.

V –    Analīze

A –    Ievada apsvērumi

27.      Direktīva 2003/109 ir viens no dažiem Savienības tiesību aktiem, kas attiecas uz trešo valstu valstspiederīgo statusu, un tā ir pieņemta, pamatojoties uz Amsterdamas līgumā (3) noteikto likumdošanas kompetenci.

28.      Savienības likumdošanas mērķi, kas tiek īstenoti ar minēto direktīvu, tika iekļauti 1999. gada 15. un 16. oktobra Eiropadomes sanāksmes Tamperē secinājumos. Šajos secinājumos tostarp ir paredzēts, ka ārzemnieku tiesiskais statuss ir jāpietuvina pilsoņa statusam un, it īpaši, ka personai, kas likumīgi ir dzīvojusi dalībvalsts teritorijā noteiktu laiku un kam ir pastāvīgas uzturēšanās atļauja, ir jāiegūst tiesību kopums, kas ir maksimāli pietuvināts Savienības pilsoņiem atzītajām tiesībām (4).

29.      Atbilstoši iesniegtajiem apsvērumiem ar Direktīvu 2003/109 trešo valstu valstspiederīgajiem, kas likumīgi dzīvo Savienībā vismaz piecus gadus, ir noteikts īpašs juridiskais statuss, kas izriet vienīgi no Savienības tiesībām, proti, pastāvīga iedzīvotāja statuss (5).

30.      Šāda statusa ieviešana ārzemniekiem rada alternatīvi pilsonībai līdzdalības Savienības sabiedrības un valsts dzīvē formu, kas doktrīnā tiek saukta par “denizenship” pretstatā “citizenship” (6).

31.      Savienības tiesībās neregulētajos jautājumos trešo valstu valstspiederīgo, kas dzīvo Savienībā, statuss tuvāk tiek noteikts dalībvalstu valsts tiesībās.

32.      It īpaši dalībvalstis saglabāja brīvību īstenot integrācijas politiku ar mērķi novērst ārzemnieku izstumšanu un segregāciju (7). Integrācijas pienākums var attiekties uz dažādiem imigrācijas posmiem atkarībā no tā, vai tas ir definēts kā (i) iebraukšanas un uzturēšanās atļaujas nosacījums, (ii) nosacījums pastāvīgas uzturēšanās atļaujas saņemšanai, (iii) nosacījums pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanai vai (iv) nosacījums pilsonības iegūšanai naturalizācijas ceļā.

33.      Minētais pienākums parasti ir saistīts ar mērķi pierādīt noteiktu valsts valodas zināšanu līmeni un dažreiz arī zināšanas par attiecīgās valsts sabiedrību – tās vēsturi, tiesisko iekārtu un vērtībām. Dažas dalībvalstis prasa nokārtot eksāmenu, pirms kura var notikt obligātas mācības. Citās ir saistoša viena prasība par piedalīšanos integrācijas kursos (8).

34.      Šajā lietā Nīderlandes tiesas uzdotais jautājums attiecas uz iespēju noteikt integrācijas pienākumu personai, kam ir pastāvīgā iedzīvotāja statuss atbilstoši Savienības tiesībām. Nīderlandes tiesībās šis pienākums ir noteikts šādai personai nevis kā nosacījums tiesību iegūšanai, bet kā īpaša prasība, kas ir jāizpilda saistībā ar pašu uzturēšanos attiecīgajā valstī.

35.      Lai sniegtu atbildi uz šo jautājumu, ir jāizvērtē divi galvenie jautājumi – pirmkārt, vai integrācijas pienākuma noteikšana pastāvīgajam iedzīvotājam ir saderīga ar pastāvīgā iedzīvotāja statusu Direktīvas 2003/109 izpratnē, un, otrkārt, ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, ir jānosaka, kādā apmērā Savienības tiesības ierobežo dalībvalstu tiesības noteikt šāda integrācijas pienākuma saturu.

B –    Integrācijas pienākuma noteikšanas pastāvīgajam iedzīvotājam pieļaujamība

36.      Direktīvas 2003/109 5. panta 2. punktā skaidri ir paredzēta iespēja paredzēt “integrācijas nosacījumus” atbilstoši valsts tiesībām kā nosacījums pastāvīga iedzīvotāja statusa atzīšanai.

37.      Bet direktīvā nav atrisināts jautājums, vai un kādā apmērā vēl ir iespējams noteikt integrācijas pienākumu pēc šī statusa iegūšanas.

38.      Šajā jautājumā tiesvedības dalībniekiem ir atšķirīgi viedokļi. Prasītāji pamatlietā, kā arī Portugāles valdība uzskata, ka integrācijas pienākuma noteikšana pastāvīgajiem iedzīvotājiem ir pretrunā Direktīvai 2003/109. Savukārt Nīderlandes valdība, kā arī Komisija atzīst, ka ir pieļaujama šāda pienākuma noteikšana, atzīmējot, ka minētajā direktīvā šis jautājums nav atrisināts.

39.      Kā izriet no iesniedzējtiesas lēmuma, abi prasītāji pamattiesvedībā gadiem ilgi dzīvo Nīderlandē un pieder pie “veco” pastāvīgo iedzīvotāju grupas, kas ir ieguvuši šo statusu, pirms integrācijas pienākumu sāka piemērot praksē. Tomēr atbilstoši Nīderlandes tiesībām viņiem ir pienākums nokārtot integrācijas eksāmenu (9).

40.      Prejudiciālajā jautājumā Nīderlandes tiesa izsaka šaubas par iespēju noteikt integrācijas pienākumu personām, kam jau ir atzīts pastāvīgā iedzīvotāja statuss. Pēc tiesas uzskata, šī statusa iegūšana nozīmē, ka šī persona ir izpildījusi prasību pierādīt, ka tā ir nostiprinājusies uzņēmējā valstī, kā tas ir norādīts Direktīvas 2003/109 preambulas 6. apsvērumā, tātad tās integrācijas process ir pabeigts.

41.      Gribētu norādīt, ka Direktīva 2003/109 – kā pareizi norāda iesniedzējtiesa – ir balstīta uz pieņēmumu, ka, tā kā, paejot laikam, personas, kas šajā valstī dzīvo, tiesiskās un nepārtrauktās saiknes kļūst stabilas, tas liecina par attiecīgās personas nostiprināšanos sabiedrībā. Direktīva tiecas atzīt īpašu statusu tādiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kas apmetušies uz pastāvīgu dzīvi dalībvalstīs, ja tas veicina valsts un sabiedrības saskaņas atbalstīšanu Savienībā (10).

42.      Tomēr šis pieņēmums neizslēdz, manuprāt, iespēju dalībvalstīm veikt integrācijas pasākumus attiecībā uz pastāvīgajiem iedzīvotājiem.

43.      Jānorāda, ka Direktīvā 2003/109 ir iedzīvinātas divas dažādas integrācijas pasākumu izpratnes. 5. panta 3. punktā ir atļauts piemērot “integrācijas nosacījumus” (11), lai iegūtu pastāvīgā iedzīvotāja statusu. Direktīvas 15. panta 3. punktā, kas attiecas uz pastāvīgā iedzīvotāja tiesībām dzīvot citā dalībvalstī, ir atļauts uzņēmējai valstij paredzēt “integrācijas nosacījumus [pasākumus]” personai, kas ir prasījusi pastāvīga iedzīvotāja statusu citā dalībvalstī (12), ja tai jau nav bijis pienākums izpildīt integrācijas nosacījumus, lai iegūtu šo statusu citā dalībvalstī (13).

44.      Šo interpretāciju apstiprina minētās tiesību normas rašanās process. Direktīvas 2003/109 sagatavošanas darbu laikā dažas dalībvalstis Padomes interneta forumā ierosināja, lai 15. pantā vārds “pasākumi” tiktu aizstāts ar vārdu “nosacījumi”, taču šis priekšlikums netika iekļauts galīgajā direktīvas tekstā (14).

45.      Par vajadzību nošķirt integrācijas pasākumus un nosacījumus runa ir arī Direktīvas 2003/86 normās. Direktīvas 2003/86 7. panta 2. punktā dalībvalstīm ir atļauts pieprasīt ārzemniekiem, kas ir iesnieguši pieteikumu atļaut iebraukt ģimenes atkalapvienošanās nolūkā, piemērot “integrācijas pasākumus”. Likumdevējs tur ir izmantojis tādu pašu formulējumu kā Direktīvas 2003/109 15. panta 3. punktā. Kā ir norādījis ģenerāladvokāts P. Mengoci [P. Mengozzi], pamatojoties uz Direktīvas 2003/09 15. panta 3. punkta normas rašanās analīzi, kā arī uz abu direktīvu normu salīdzinājumu, likumdevējs apzināti ir lietojis jēdzienu, kas atšķiras no integrācijas nosacījumiem, kas ir jāizpilda, lai iegūtu [attiecīgās] tiesības (15).

46.      Minētajai atšķirībai ir īpaši būtiska nozīme Direktīvas 2003/86 piemērošanai. Integrācijas eksāmena uzskatīšana par absolūtu “nosacījumu”, lai saņemtu atļauju iebraukt ģimenes loceklim, potenciāli grautu ģimenes atkalapvienošanās tiesību pašu būtību (16).

47.      Minētajām atšķirībām ir būtiska nozīme arī saistībā ar Direktīvu 2003/109 – ar integrācijas pasākumiem, kas noteikti pastāvīgajiem iedzīvotājiem, kuri izmanto tiesības dzīvot citā dalībvalstī, nevar noteikt “nosacījumus” un tie nevar de iure vai de facto kļūt par personu selekcijas vai imigrācijas kontroles instrumentu. Pretējā gadījumā šādas integrācijas darbības iedragātu tiesības uz brīvu pārvietošanos Savienībā, kas ir tiesiskā statusa, kurš izriet no Direktīvas 2003/109, būtiska daļa.

48.      Abi minētie tiesību akti tādējādi apliecina atšķirības starp integrācijas darbībām, kas tiek apzīmētas kā tiesību iegūšanas vai izmantošanas nosacījumi, un tām, kas tiek uzskatītas par pasākumiem, kuru mērķis ir tikai personu integrācijas atvieglošana (17).

49.      Manuprāt, integrācijas pasākumu noteikšana pastāvīgajiem iedzīvotājiem nav pretrunā Direktīvas 2003/109 mērķiem – jo šo pasākumu mērķis ir tikai veicināt pastāvīgā iedzīvotāja iesaistīšanos valsts un sabiedrības dzīvē dzīvesvietas valstī.

50.      Šādu pasākumu pieļaujamība ir pamatota arī, ievērojot direktīvas sistēmu. Kā jau norādīju, direktīvas 15. panta 3. punktā dalībvalstīm ir atļauts – ievērojot dažas precīzas norādes – noteikt integrācijas pasākumus personai, kas ieguvusi pastāvīgā iedzīvotāja statusu citā dalībvalstī. Nešķiet, ka šādu pasākumu noteikšana “valsts” iedzīvotājiem, kas nav izmantojuši tiesības dzīvot citā dalībvalstī, būtu pretrunā direktīvas mērķiem.

51.      Prasītāji iesniedzējtiesai būtībā prasa vienādu attieksmi pret pastāvīgajiem iedzīvotājiem, atsaucoties uz apstākli, ka integrācijas pienākums nav noteikts ne Nīderlandes pilsoņiem, ne citiem Savienības pilsoņiem.

52.      Šis arguments mani nepārliecina, jo, ievērojot integrācijas pienākumu, trešo valstu valstspiederīgie nav salīdzināmā situācijā ar attiecīgās dalībvalsts pilsoņiem vai citiem Savienības pilsoņiem.

53.      Tas attiecas arī uz ārzemniekiem, kam ir pastāvīgā iedzīvotāja statuss. Atbilstoši direktīvas 11. panta 1. punktam attieksme pret pastāvīgo iedzīvotāju ir tāda pati kā pret attiecīgās valsts pilsoņiem attiecībā uz daudzām šajā tiesību normā minētajām darbībām – piemēram, attiecībā uz piekļuvi nodarbinātībai un pašnodarbinātībai, piekļuvi izglītībai un veselības aprūpei, sociālajai apdrošināšanai, kā arī precēm un pakalpojumiem. Pastāvīgo iedzīvotāju tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi tādējādi ir piemērojamas galvenokārt attiecībā uz konkrētām darbībām, kas minētas Direktīvas 2003/109 11. panta 1. punktā (18). Šīs tiesību normas ratio legis ir atspoguļots direktīvas preambulas 2. apsvērumā, kurā ir norādīts uz pastāvīgo iedzīvotāju statusa “tuvināšanu” pilsoņu statusam, bet to statusi nav pielīdzināti.

54.      Man nav šaubu, ka valsts tiesību normas, ar kurām tiktu noteikts integrācijas pienākums kā nosacījums pastāvīgā iedzīvotāja statusa saglabāšanai vai ar to saistītu tiesību izmantošanai, būtu pretrunā gan Direktīvas 2003/109 9. pantam, kas ietver šī statusa atsaukšanas vai zaudēšanas priekšnoteikumus, gan šīs direktīvas 5. panta 2. punktam, kurā atļauts noteikt integrācijas “nosacījumus” tikai kā šī statusa iegūšanas priekšnoteikumus.

55.      Atšķirībai starp integrācijas pienākumu kā integrācijas pasākumu vai nosacījumu ir izšķiroša nozīme šajā lietā.

56.      No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka valsts tiesību normas šajā lietā ir jāpiemēro explicite, neuzskatot, ka pienākums nokārtot integrācijas eksāmenu ir “nosacījums” pastāvīga iedzīvotāja statusa iegūšanai. Šī pienākuma neizpilde nerada pastāvīgā iedzīvotāja statusa zaudēšanu vai arī no šī statusa izrietošo tiesību ierobežojumus. Kā izriet no lietas materiāliem, vienīgās negatīvās sekas atbilstoši valsts tiesībām ir naudas soda noteikšana.

57.      Tādējādi es nenoliedzu, ka integrācijas pienākums atbilstoši Nīderlandes tiesībām var tikt atzīts par “integrācijas nosacījumu [pasākumu]” atbilstoši Direktīvai 2003/109.

58.      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uzskatu, ka Direktīva 2003/109, it īpaši tās 5. panta 2. punkts un 11. panta 1. punkts, neliedz noteikt integrācijas pasākumus attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kam ir šajā dalībvalstī iegūts pastāvīgā iedzīvotāja statuss (19), ja šiem pasākumiem ir vienīgi mērķis atvieglot attiecīgās personas integrāciju un tie nekļūst par izteiktu vai slēptu nosacījumu šī statusa saglabāšanai vai ar to saistīto tiesību īstenošanai.

59.      Attiecībā uz otro prejudiciālo jautājumu es gribētu norādīt, ka, lai piemērotu minēto interpretāciju, nav nozīmes tam, vai integrācijas pienākums ticis noteikts, pirms attiecīgā persona ieguva pastāvīgā iedzīvotāja statusu. Pieņemot, ka valsts nav noteikusi integrācijas pienākumu kā pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanas nosacījumu, tā nevar atsaukt šo lēmumu, ieviešot nosacījumu šī statusa saglabāšanai vai ar to saistīto tiesību īstenošanai attiecībā uz personām, kam ir atzīts šāds statuss. No pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanas brīža integrācijas darbības attiecībā uz šādu personu var būt tikai integrācijas pasākumi (20).

60.      Tagad ir jāizvērtē, kādā mērā Savienības tiesības var ierobežot dalībvalstu brīvību veidot šādu integrācijas pasākumu saturu.

C –    Valsts tiesību normu, ar kurām ir noteikts integrācijas pienākums pastāvīgiem iedzīvotājiem, atbilstības Savienības tiesībām vērtējums

1)      Minēto tiesību normu vērtējuma kritēriji atbilstoši Savienības tiesībām

61.      Kā jau norādīju, Direktīvā 2003/109 dalībvalstīm ir atļauts noteikt integrācijas pienākumu “saskaņā ar valsts tiesību aktiem” (5. panta 2. punkts, kā arī 15. panta 3. punkts), bet tajā nav ietvertas norādes par šādu pasākumu saturu, kā arī to piemērošanas nosacījumiem, šajā ziņā atsaucoties uz valsts tiesībām.

62.      Tādējādi, kādi kritēriji ir jāpiemēro, vērtējot valsts tiesību normu, kas regulē integrācijas pienākumu, atbilstību Savienības tiesībām?

63.      Lai sniegtu atbildi uz šo jautājumu, ir jāapsver, vai minētās tiesību normas ir Savienības tiesību piemērošanas jomā. Ja atbilde ir apstiprinoša, tās jāizvērtē arī, ievērojot Savienības tiesību mērķus vai efektivitāti un ievērojot pienākumu ievērot samērīguma principu, kā arī pamattiesības, kas aizsargātas Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (turpmāk tekstā – “Harta”).

64.      Gribētu norādīt, ka ar Direktīvu 2003/109 ir ieviests jauns tiesisks statuss dalībvalstu pilsoņiem, kas dzīvo Savienības teritorijā, kurš ir saistīts ar mērķi kompleksi regulēt šo statusu.

65.      Šādā situācijā pats apgalvojums, ka integrācijas pasākumi ir dalībvalstu kompetencē, nekādi nepamato prasību, lai tām būtu pilnīga brīvība šajā jomā. Tas, ka dalībvalsts īsteno savu kompetenci jomā, kurā tai ir ietekme uz tiesībām, kas ir atzītas un aizsargātas Savienības tiesību sistēmā, ir pakļautas kontrolei atbilstoši Savienības tiesībām (21).

66.      Attiecībā uz maksu par uzturēšanās atļauju un dokumentu izsniegšanu, pamatojoties uz Direktīvu 2003/109, Tiesa ir nolēmusi, ka, kaut arī dalībvalstīm ir brīvība noteikt šādas maksas apmēru, tās nevar ieviest valsts regulējumu, kas varētu traucēt īstenot direktīvā noteiktos mērķus un tādējādi atņemt tai efektivitāti (22).

67.      Man nav šaubu, ka situācijā, kad dalībvalsts izmanto iespēju, kas skaidri ir paredzēta Direktīvā 2003/109, atbilstošās valsts tiesību normas ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā.

68.      Tā tas ir gadījumā, kad valsts tiesību normās ir noteikti “integrācijas nosacījumi”, iegūstot pastāvīgā iedzīvotāja statusu, īstenojot Direktīvas 2003/109 5. panta 2. punktā skaidri noteiktās tiesības. Šajā ziņā turklāt ir jāņem vērā fakts, ka pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšana notiek īpašā Direktīvā 2003/109 regulētā procedūrā, kurā izsmeļoši ir noteikti šāda statusa iegūšanas nosacījumi (23).

69.      Līdzīgi valsts tiesību normas, ar kurām tiek noteikti integrācijas pasākumi personai, kas prasa pastāvīgā iedzīvotāja statusu citā dalībvalstī atbilstoši Direktīvas 2003/109 15. panta 3. punktam, bez šaubām, ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā.

70.      Vai Savienības tiesību piemērošanas jomā ietilpst arī tāds valsts tiesiskais regulējums, kāds ir šajā lietā, kurā tiek noteikts integrācijas pienākums “valsts” pastāvīgajiem iedzīvotājiem, proti, tiem, kuri nav izmantojuši tiesības dzīvot citā dalībvalstī?

71.      Uz šo jautājumu, manuprāt, jāatbild apstiprinoši.

72.      Pats pastāvīgā iedzīvotāja statuss izriet vienīgi no Savienības tiesībām. Šāda situācijā atšķirībai starp “migrējošiem” un “valsts” pastāvīgajiem iedzīvotājiem vai tiem, kuri ir vai nav izmantojuši tiesības pārvietoties Savienībā, nav nozīmes, nosakot Savienības tiesību piemērošanas jomu. Pat ja pastāvīgais iedzīvotājs nav izmantojis tiesības dzīvot citā dalībvalstī, jautājums neattiecas uz tīri iekšēju situāciju.

73.      Tādējādi es uzskatu, ka valsts tiesību normas, ar kurām ir noteikts integrācijas pienākums personām, kam ir pastāvīgā iedzīvotāja statuss, ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā neatkarīgi no tā, vai šī persona ir izmantojusi tiesības dzīvot citā dalībvalstī.

74.      Minētajai atšķirībai ir nozīme arī, nosakot Savienības tiesību piemērošanas robežas Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē (24). Minētā Hartas norma ir balstīta uz Tiesas judikatūru, kurā ir apgalvots, ka pamattiesības, kas ir aizsargātas Savienības tiesiskajā iekārtā, tiek piemērotas visās situācijās, uz kurām attiecas Savienības tiesības (25).

75.      Šis apgalvojums neapšaubāmi ietver situāciju, kad dalībvalsts atsaucas uz iespēju ieviest direktīvu, kas ir skaidri paredzēta tās normās vai izriet no pašas direktīvas sistēmas – kā tas ir aplūkotajā gadījumā.

76.      Īpašas nozīmes nav tam, ka Direktīvas 2003/109 normās attiecībā uz integrācijas nosacījumiem un pasākumiem ir norādīts uz valsts tiesībām. Tiesai jau ir bijusi iespēja norādīt, ka, nosakot pastāvīgā iedzīvotāja tiesību apmēru attiecībā uz valsts palīdzību Direktīvas 2003/109 11. panta 1. punkta d) apakšpunkta, kā arī 4. punkta izpratnē, kā arī “pamatpabalstu” jomā, dalībvalstīm ir jāievēro pamattiesības, kas aizsargātas Hartā, kaut gan minētā direktīvas norma ietver norādi uz valsts tiesībām (26).

77.      Atgādinu, ka Tiesa jau ir vērtējusi valsts tiesību normas, ar kurām ir noteikti integrācijas pasākumi iebraukšanas valstī gadījumā, pamatojoties uz ģimenes atkalapvienošanās tiesībām, izvērtējot, vai tās ir pamatotas ar primāriem vispārējo interešu apsvērumiem (27). Taisnība ir, ka šī analīze notika, pamatojoties uz komersanta brīvību, kas atzīta asociācijas līguma ar Turciju ietvaros, tomēr analoģisku kritēriju piemērošanai integrācijas pasākumu novērtēšanai nebūtu jārada pretrunas arī tad, kad tie ir pieņemti jomā, kas regulēta Savienības direktīvā imigrācijas politikas jomā.

78.      Ievērojot visus iepriekš minētos apsvērumus, uzskatu, ka valsts tiesību normas, ar kurām ir noteikti integrācijas pasākumi pastāvīgajam iedzīvotājam, ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā arī Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē.

2)      Integrācijas pasākumu samērīguma vērtējums

79.      Kā jau norādīju, tā kā LESD 79. panta 4. punktā ir izslēgta Savienības kompetence integrācijas tiesību harmonizācijas jomā, pamatoti rodas secinājums, ka Savienības tiesībās dalībvalstīm ir noteikta rīcības brīvība.

80.      Šai rīcības brīvībai tomēr nebūtu jāattiecas uz dalībvalstīm, kas tās īsteno, pārkāpjot šīs direktīvas mērķi, kā arī tās efektivitāti (28). Valsts tiesību normām, kas ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, ir jāatbilst samērīguma principam, tas ir, integrācijas pienākums ir jāiekļauj pareizi, lai garantētu īstenotā mērķa sasniegšanu, kā arī nepārsniegtu to, kas ir vajadzīgs tā sasniegšanai (29).

81.      Situācijā, kad tas attiecas uz pastāvīgajiem iedzīvotājiem, integrācijas pienākums nedrīkst pārmērīgi apgrūtināt tiesību, kas saistītas ar to statusu, izmantošanu. Šis pienākums nedrīkst kļūt par šķērsli tiesību uz nodarbinātību un tiesību veikt uzņēmējdarbību, kā arī tiesību uz izglītību un profesionālo izglītību īstenošanai. Šajā ziņā būtisks ir jautājums par piekļuvi vakara kursiem, jāņem vērā arī mācību izmaksas, kā arī piekļuve materiālās palīdzības sistēmai (30). Atgādinu, ka Tiesa ir nolēmusi, ka maksas, kas ievērojami finansiāli apgrūtina trešo valstu valstspiederīgos, kuri atbilst Direktīvā 2003/109 šo uzturēšanās atļauju piešķiršanai paredzētajiem nosacījumiem, var liegt šīm personām iespēju izmantot šajā direktīvā piešķirtās tiesības, apdraudot direktīvas mērķi (31).

82.      Izvērtējot, vai integrācijas jomā noteiktie nosacījumi pastāvīgajiem iedzīvotājiem paši par sevi nav nesamērīgi, tie turklāt ir jāsalīdzina ar prasībām, kas ir obligātas, iegūstot pilsonību naturalizācijas ceļā. Pastāvīgajiem iedzīvotājiem piemērotajām prasībām ir jābūt zemākām – un katrā ziņā tās nevar būt augstākas – par tām, kādas ir pilsonības iegūšanas gadījumā (32).

83.      Piemērotajiem pasākumiem ir jāatbilst Hartā aizsargātajām pamattiesībām, it īpaši šajā ziņā ir jāņem vērā tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību (Hartas 7. pants), domu, pārliecības un ticības brīvību (Hartas 10. pants), diskriminācijas aizliegums (Hartas 21. pants) (33), bērnu tiesības (Hartas 24. pants), vecāka gadagājuma cilvēku tiesības (Hartas 25. pants), kā arī invalīdu tiesības (Hartas 26. pants).

84.      Kaut arī valsts tiesību normu vērtējums no minēto principu viedokļa ir jāveic valsts tiesai, Tiesa var sniegt interpretācijas norādes, kas ir vajadzīgas šāda vērtējuma veikšanai.

85.      Veicot šādu vērtējumu, vispirms ir jāņem vērā, vai valsts tiesību normās ir noteikti integrācijas nosacījumi vai arī pasākumi atbilstoši Direktīvai 2003/109. Neraugoties uz to, ka ne Direktīvā 2003/86, ne Direktīvā 2003/109 nav ietvertas skaidras norādes šajā ziņā, tomēr ir skaidrs, ka “integrācijas pasākumi” ir jāatzīst par mazāk ierobežojošiem nekā “integrācijas nosacījumi” (34).

86.      Integrācijas pasākumu – atšķirībā no nosacījumiem – mērķis ir tikai atvieglot attiecīgās personas iekļaušanos valsts un sabiedrības dzīvē attiecīgajā valstī, un nekādā gadījumā tas nevar kļūt par imigrantu selekcijas vai migrācijas kontroles instrumentu (35).

87.      Kādu uzdevumu norādītajos apstākļos pilda pienākums nokārtot integrācijas eksāmenu?

88.      Eksāmens ir veids, kā novērtēt attiecīgās personas zināšanu līmeni. Ar to tiek ieviests slieksnis, kas atļauj personām, kuras izpilda noteiktās prasības, kvalificēties, turklāt pieņemot, ka dažas personas neizpilda šīs prasības. Situācijā, kad eksāmenu organizē valsts, tas neapšaubāmi kļūst par selekcijas instrumentu, kas balstīts uz administrācijas noteiktiem kritērijiem.

89.      Tomēr es nezinu, kā ieviestais obligātais valodas vai zināšanu par sabiedrību eksāmens varētu sekmēt integrācijas pasākumu mērķu sasniegšanu, tas ir, atvieglot attiecīgās personas iekļaušanos sabiedrībā. Tas it īpaši attiecas uz personu, kas ilgāku laiku likumīgi dzīvo attiecīgajā valstī, kurai šī iemesla dēļ ir pastāvīgā iedzīvotāja statuss un kurai neatkarīgi no tās valodas zināšanām, kā arī zināšanām par attiecīgo sabiedrību jau ir spēcīgas saites ar sabiedrību.

90.      Pienākuma nokārtot integrācijas eksāmenu noteiktā termiņā ieviešana attiecīgajai personai iedragātu pašu integrācijas pasākumu būtību, kam būtu jābūt darbībām, kas veicina integrāciju attiecīgajā sabiedrībā, nevis kvalifikācijas nosacījumu, lai uzturētos attiecīgajā valstī, noteikšanai.

91.      Pienākums nokārtot eksāmenu ir vēl jo vairāk neatbilstošs pasākums attiecībā pret personām, kam ir pastāvīgā iedzīvotāja statuss, jo šķiet, ka no Nīderlandes sistēmas, kas aprakstīta lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu (36), izriet, ka tas ir vienīgais kritērijs, lai pierādītu attiecīgās personas integrācijas pakāpi.

92.      Personai, kas dzīvo attiecīgajā vidē ilgāku laiku, neapšaubāmi ir saites, kas sniedz integrācijas zināšanas – saistībā ar laulību vai ģimeni, kaimiņu sadzīvi, īstenoto profesiju, hobiju vai darbību nevalstiskajās organizācijās. Integrācijas pasākums, kas nepieļauj šādu faktisko apstākļu individuālu izvērtēšanu, bet ar kuru tiek atzīts tikai integrācijas eksāmena rezultāts, nav samērīgs ar mērķi atvieglot turpmāku šīs personas iekļaušanos sabiedrības dzīvē.

93.      Iespēja piemērot integrācijas eksāmenu kā pasākumu, kura mērķis ir atvieglot imigrantu integrāciju, šķiet, neatbilst pieņēmumiem, uz kuriem balstās imigrantu integrācijas politikas kopīgie pamatprincipi, ko Padome pieņēmusi 2004. gadā un kas ir apstiprināti ar Stokholmas programmu (37).

94.      Kopīgie principi ietver integrāciju kā dinamisku divvirzienu procesu, kura galvenais elements ir mijiedarbība, kontaktu starp imigrantiem un attiecīgās valsts pilsoņiem pastiprināšana un dialoga starp kultūrām veicināšana. Šajā dokumentā ir noteikts, ka uzņēmējas sabiedrības valodas prasme, tās vēstures, kā arī institūciju pārzināšana ir vajadzīgas integrācijas procesā un ka iespējas došanai imigrantam iegūt šīs zināšanas ir būtiska nozīme faktiskā integrācijā. Dažādi šajā nolūkā vēlamie pasākumi valsts un Savienības līmenī tomēr neietver integrācijas eksāmenus vai testus (38).

95.      Manuprāt, tas nenozīmē, ka ar integrācijas pasākumiem nevarētu tikt noteikti nekādi pienākumi pastāvīgajiem iedzīvotājiem. Šie pienākumi tomēr nevar būt saistīti ar nepieciešamību iepriekš pierādīt noteiktu zināšanu par sabiedrību līmeni vai arī valodas zināšanas, nokārtojot eksāmenu vai kvalifikācijas testu (39).

96.      Gribētu norādīt, ka šāds viedoklis – atbilstoši kuram integrācijas pasākumi nevar ietvert obligātu rezultātu, kā, piemēram, pienākumu nokārtot eksāmenu, – ir izteikts doktrīnā (40).

97.      Manuprāt, minēto iemeslu dēļ “integrācijas pasākumi” atbilstoši Direktīvai 2003/109 – atšķirībā no “integrācijas nosacījumiem” – nevar ietvert pienākumu nokārtot integrācijas eksāmenu.

3)      Sankcijas samērīgums

98.      Atsevišķi ir jāaplūko iesniedzējtiesas jautājums tiktāl, ciktāl tas attiecas uz iespēju piemērot sankciju par integrācijas pienākuma neizpildi.

99.      Manuprāt, šis jautājums ir jāatzīst par hipotētisku, jo gan no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, gan no lietas dalībnieku apsvērumiem izriet, ka naudas sods nav noteikts nevienam no prasītājiem.

100. Tomēr, tā kā tiesvedības gaitā tas tika apspriests, parādoties katrā ziņā izteikti atšķirīgiem viedokļiem (41), es gribētu izteikt dažus apsvērumus par šo jautājumu.

101. Ar sankciju tiek uzsvērts integrācijas darbību piespiedu raksturs un to kontroles instrumentu loma administrācijas rokās, iznīcinot robežu starp integrācijas nosacījumu un pasākumu. Iespēja noteikt sankciju ir saistīta ar ievērojamu valsts iejaukšanās personu, kam ir pastāvīgā iedzīvotāja statuss, ko aizsargā Savienības tiesības, pakāpi.

102. Sankcijas noteikšana pastāvīgajiem iedzīvotājiem ar mērķi piespiest tos piedalīties integrācijas darbībās, šķiet, ir grūti pamatojama atbilstoši Direktīvai 2003/109.

103. Vienīgā neapšaubāmi pieļaujamā finansiālā spiediena forma minētajā situācijā ir prasība atmaksāt, organizējot integrācijas darbības radušos izdevumus situācijā, kad minētā persona savu dalību integrācijas darbībās ir pārtraukusi bez pamatojuma.

104. Tomēr atšķirībā no tā, kas izriet no Komisijas viedokļa šajā lietā, es neizslēdzu arī iespēju, ka tiktu noteikta sankcija naudas soda formā personai, kas pastāvīgi izvairās no to pienākumu izpildes, kuri tai ir noteikti integrācijas pasākumu ietvaros. Tomēr sodam ir jābūt samērīgam ar pārkāpumu, un ir jāņem vērā iemesli, kādēļ šāda rīcība ir uzskatāma par nevēlamu (42). Nosakot naudas soda lielumu, turklāt ir jāņem vērā, ka parasti imigrantu materiālais stāvoklis ir sliktāks par vidējo attiecīgajā valstī. Sankcijas piemērošanai ir jābūt ierobežotai laikā un attiecībā uz atkārtotām darbībām. Ir arī jāizvērtē, vai piemērotajai finansiālajai sankcijai nav represīvs raksturs, no kā būtu atkarīga nepieciešamība ņemt vērā Hartas 49. panta 3. punktu, kurā ir aizliegti ar noziedzīgā nodarījuma smagumu nesamērīgi bargi sodi (43).

105. Šie ieteikumi šķiet būtiski šajā lietā, jo – kā izriet no Nīderlandes valdības tiesas sēdē sniegtajiem apsvērumiem – maksimālais naudas sods par integrācijas pienākuma neizpildi Nīderlandē ir noteikts ievērojams, tas ir, EUR 1000, un tas var tikt noteikts no jauna, ja eksāmens netiek nokārtots jaunā termiņā, bez jebkāda ierobežojuma attiecībā uz sankciju kumulāciju, ja eksāmens netiek nokārtots atkārtoti. Tik liela naudas soda gadījumā, kura piemērošana nav ierobežota secīgos integrācijas pienākuma neizpildes gadījumos, būtu turklāt jāizvērtē, vai atsevišķu personu gadījumā sankcijas draudi nav iemesls attiecīgās dalībvalsts teritorijas atstāšanai, kas acīmredzami iedragātu no Direktīvas 2008/109 izrietošo pastāvīgā iedzīvotāja statusu.

106. Minētie uzskati sankciju naudas soda veidā, kas ir noteikta Nīderlandes tiesībās integrācijas pienākuma neizpildes gadījumā, ņemot vērā tās lielumu, kā arī tās piemērošanas nosacījumus, liek uzskatīt par nesamērīgu.

VI – Secinājumi

107. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Centrale Raad van Beroep (Nīderlande) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)      Padomes 2003. gada 25. novembra Direktīva 2003/109/EK par to trešo valstu pilsoņu [valstspiederīgo] statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji, neliedz dalībvalstīm noteikt pienākumus, ko veido integrācijas pasākumi, trešo valstu valstspiederīgajiem, kam ir šajā valstī iegūts pastāvīgā iedzīvotāja statuss. Šo pasākumu mērķis var būt vienīgi šīs personas integrācijas atvieglošana, bet tie nevar kļūt par minētā statusa iegūšanas vai ar to saistīto tiesību īstenošanas nosacījumiem.

Ievērojot samērīguma principu, integrācijas pasākumi nevar pārmērīgi apgrūtināt tiesību, kas saistītas ar pastāvīgā iedzīvotāja statusu, izmantošanu, tiem jābūt piemērotiem, lai nodrošinātu mērķi atvieglot integrāciju, un tie nedrīkst pārsniegt to, kas ir vajadzīgs šī mērķa sasniegšanai. It īpaši integrācijas pasākumi, kas noteikti pastāvīgajiem iedzīvotājiem, nevar ietvert pienākumu nokārtot sabiedrības integrācijas eksāmenu;

2)      piemērojot minēto interpretāciju, nav nozīmes tam, vai minētais pienākums ir noteikts, pirms attiecīgā persona ieguva pastāvīgā iedzīvotāja statusu.


1 –      Oriģinālvaloda – poļu.


2 – Padomes 2003. gada 25. novembra Direktīva par to trešo valstu pilsoņu [valstspiederīgo] statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji (OV 2004, L 16, 44. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 11. maija Direktīvu 2011/51/ES (OV L 132, 1. lpp.).


3 – Skat. arī Padomes 2003. gada 22. septembra Direktīvu 2003/86/EK par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos (OV L 251, 12. lpp.), Padomes 2004. gada 13. decembra Direktīvu 2004/114/EK par nosacījumiem attiecībā uz trešo valstu pilsoņu [valstspiederīgo] uzņemšanu studiju, skolēnu apmaiņas, prakses vai stažēšanās, nesaņemot atalgojumu, vai brīvprātīga darba nolūkā (OV L 375, 12. lpp.), Padomes 2005. gada 12. oktobra Direktīvu 2005/71/EK par īpašu procedūru trešo valstu valsts piederīgo uzņemšanai zinātniskās pētniecības nolūkos (OV L 289, 15. lpp.) un Padomes 2009. gada 25. maija Direktīvu 2009/50/EK par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos augsti kvalificētas nodarbinātības nolūkos (OV L 155, 17. lpp.).


4 – Skat. Direktīvas 2003/109 preambulas 2. apsvērumu, kā arī Komisijas paziņojumu imigrācijas, integrācijas un nodarbinātības lietās (COM(2003) 336, galīgā redakcija, 2003. gada 3. jūnijs).


5 – Trešo valstu valstspiederīgo, kas likumīgi strādā dalībvalstī, bet vēl nav pastāvīgie iedzīvotāji, tiesiskais statuss precīzāk ir regulēts Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīvā 2011/98/ES (OV L 343, 1. lpp.).


6 – Angļu valodas vārds “denizen” (atbilstoši vienai no nozīmēm – naturalizēts ārzemnieks) doktrīnā tika izmantots attiecībā uz migrācijas politiku, lai noteiktu vidēju statusu starp pilsoni un ārzemnieku. Skat., T. Hammar, Democracy and the Nation State: Aliens, Denizens, and Citizens in a World of International Migration, Avebury, Olderšota, 1990.


7 – LESD 79. panta 4. punktā ir izslēgta Savienības kompetence attiecībā uz valsts tiesību normu, kuru mērķis ir ārzemnieku integrācijas attīstība, harmonizāciju.


8 – Skat. Komisijas 2011. gada 28. septembra ziņojumu par Direktīvas 2003/109/EK par to trešo valstu [valstspiederīgo] pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji, piemērošanu (COM(2011) 585, galīgā redakcija, 3. lpp.).


9 – Iesniedzējtiesa norāda, ka prasītājs S ir dzimis bijušās Dienvidslāvijas teritorijā un nevar tikt izslēgts, ka viņam ir Horvātijas pilsonība – šo informāciju apstiprināja prasītāja pārstāvis tiesvedībā Tiesā. Šādā gadījumā uz S neattiecas integrācijas pienākums saistībā ar Savienības pilsoņa statusa iegūšanu kopš Horvātijas pievienošanās Savienībai dienas. Turklāt gribētu norādīt, ka tas, ka prasītājs ir Savienības pilsonis, izslēdz arī sankcijas piemērošanu par integrācijas pienākuma neizpildi attiecībā uz laikposmu pirms iestāšanās.


10 – Skat. spriedumu Tahir (C‑469/13, EU:C:2014:2094, 32. punkts).


11 – Direktīvas poļu valodas redakcija atšķiras no citu valodu redakcijām (skat. šo secinājumu 7. punktu), jo gan 15. panta 3. punkta pirmajā, gan otrajā daļā ir tas pats jēdziens “działań integracyjnych” [latviešu valodas redakcijā – “integrācijas nosacījumi”]. Runājot par minēto tiesību normu, šajos secinājumos lietošu jēdzienus “integrācijas pasākumi” vai “integrācijas nosacījumi”. Jaunākās Direktīvas 2009/50 poļu valodas redakcijā attiecībā uz Direktīvu 2003/86 ir lietoti jēdzieni “nosacījumi un pasākumi par integrāciju”.


12 – Līdzīgi attiecīgi vācu, angļu un franču valodā: “Integrationsanforderungen – Integrationsmaßnahmen”, “intégration conditions – intégration measures”, “conditions d’integration – mesures d’integration”. Direktīvas 2003/109 tekstā holandiešu valodā savukārt ir lietots viens jēdziens “integratievoorwaarden” un tas neietver šo atšķirību. Tomēr tā parādās Direktīvas 2009/50 15. panta 3. punktā (“integratievoorwaarden en ‑maatregelen”).


13 – Atbilstoši Direktīvas 2003/109 15. panta 3. punkta trešajai daļai kā izņēmums ir pieļaujama prasība piedalīties valodu kursos.


14 – Skat. ģenerāladvokāta P. Mengoci secinājumus lietā Dogan (C‑138/13, EU:C:2014:287, 51. punkts) ar norādi uz Padomes priekšsēdētāja 2003. gada 14. marta vēstuli (Padomes dokuments Nr. 7393/1/03 REV 1, 5. lpp.).


15 – Skat. ģenerāladvokāta P. Mengoci secinājumus lietā Dogan (EU:C:2014:287, 51.–56. punkts). Arī Direktīvas 2009/50 15. panta 3. punktā ir atsauce uz integrācijas “nosacījumiem” un “pasākumiem”. Skat. arī Direktīvas 2004/114 7., 10. un 11. panta normas, kas ietver fakultatīvus nosacījumus atļaujai iebraukt un uzturēties studentiem (pienākums iesniegt pietiekamus pierādījumus par valodas zināšanām), kā arī noteiktas prasības praktikantiem, kas nesaņem atlīdzību, kā arī brīvprātīgajiem (valodas kursu pabeigšana).


16 – Tiesai vēl nav bijusi iespēja lemt, vai Direktīva 2003/86 liedz noteikt pienākumu nokārtot šādu eksāmenu pirms iebraukšanas valstī, skat. ģenerāladvokāta P. Mengoci secinājumus lietā Dogan (EU:C:2014:287, 59. punkts, kā arī minēto secinājumu 52. zemsvītras piezīmē minētie Komisijas dokumenti). Eiropas Sociālo tiesību komiteja ir norādījusi, ka šāda pienākuma kā nosacījuma iebraukšanas atļaujai vai atļaujai turpmāk uzturēties ģimenes atkalapvienošanās ietvaros noteikšana neatbilst Eiropas Sociālās hartas 19. panta 6. punktam (skat. 2014. gada 15. jūlija darba dokumentu “Eiropas Savienības tiesību un Eiropas Sociālās hartas savstarpējās attiecības”, 76. punkts).


17 – Skat. ģenerāladvokāta P. Mengoci secinājumus lietā Dogan (EU:C:2014:287, 53. punkts).


18 – Atbilstoši 11. panta 5. punktam dalībvalstis var attiecināt vienlīdzīgas attieksmes principu uz darbībām, kas nav minētas 1. punktā.


19 – Atgādinu, ka trešo valstu valstspiederīgo, kam ir citā dalībvalstī iegūts pastāvīgā iedzīvotāja statuss, situācija ir regulēta Direktīvas 2003/109 15. panta 3. punktā.


20 – Kā izriet no lietas materiāliem, tas attiecas uz prasītāja P situāciju, kas pastāvīgā iedzīvotāja statusu ieguva 2008. gada 14. novembrī jeb jau pēc WI stāšanās spēkā 2007. gada 1. janvārī un arī pēc administratīvā lēmuma, ar kuru ir noteikts individuāls termiņš eksāmena nokārtošanai, pieņemšanas 2008. gada 1. augustā. Atgādinu, ka līdz 2010. gada 1. janvārim integrācijas eksāmena nokārtošana nebija nosacījums, lai iegūtu pastāvīgā iedzīvotāja statusu Nīderlandē.


21 – Par dalībvalstu kompetences īstenošanu attiecībā uz dalībvalsts pilsonības zaudēšanu skat. spriedumu Rottmann (C‑135/08, EU:C:2010:104, 48. punkts).


22 – Spriedums Komisija/Nīderlande (C‑508/10, EU:C:2012:243, 64. un 65. punkts).


23 – Skat. spriedumus Kamberaj (C‑571/10, EU:C:2012:233, 66. punkts) un Tahir (EU:C:2014:2094, 27. punkts).


24 – No Direktīvas 2003/109 preambulas 3. apsvēruma izriet, ka tajā ir atzītas pamattiesības, kas ir noteiktas it īpaši Hartā – šis apgalvojums šobrīd automātiski ir zaudējis nozīmi, jo atbilstoši LES 6. panta 1. punkta pirmajai daļai Hartai ir tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem.


25 – Skat. spriedumu Åkerberg Fransson (C‑617/10, EU:C:2013:105, 19. punkts).


26 – Skat. spriedumu Kamberaj (EU:C:2012:233, 81. punkts).


27 – Skat. spriedumu Dogan (C‑138/13, EU:C:2014:2066, 37. un 38. punkts) attiecībā uz Papildprotokola, kas pievienots Nolīgumam, ar ko izveido asociāciju starp Eiropas Ekonomikas kopienu un Turciju (OV 1972, L 293, 3. lpp.), 41. panta 1. punktu.


28 – Skat. līdzīgi attiecībā uz Direktīvu 2003/86 spriedumu Chakroun (C‑578/08, EU:C:2010:117, 43. punkts), kā arī ģenerāladvokāta P. Mengoci secinājumus lietā Noorzia (C‑338/13, EU:C:2014:288, 61. punkts).


29 – Skat. spriedumu Siragusa (C‑206/13, EU:C:2014:126, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).


30 – Šis nosacījums ir būtisks arī, iegūstot pastāvīgā iedzīvotāja statusu, kad atbilstoši Direktīvas 2003/109 preambulas 9. apsvērumam ekonomiskie apsvērumi nevar būt pamats, lai atteiktos piešķirt pastāvīgā iedzīvotāja statusu, un tie nav uzskatāmi par tādiem, kas traucē attiecīgos nosacījumus.


31 – Spriedums Komisija/Nīderlande (EU:C:2012:243, 70. punkts).


32 – Skat. Komisijas 2011. gada 28. septembra ziņojumu (COM(2011) 585, galīgā redakcija, 4. lpp.), kā arī spriedumu Komisija/Nīderlande (EU:C:2012:243, 78. punkts).


33 – Direktīvas preambulas 5. apsvērumā ir atgādināta nepieciešamība ievērot diskriminācijas, pamatojoties uz dzimumu, rasi, ādas krāsu, etnisko vai sociālo izcelsmi, ģenētiskajām īpašībām, valodu, reliģiju vai pārliecību, politiskajiem vai citiem uzskatiem, piederību nacionālajai minoritātei, spējām, izcelšanos, invaliditāti, vecumu vai seksuālo orientāciju, aizliegumu.


34 – Skat. ģenerāladvokāta P. Mengoci secinājumus lietā Dogan (EU:C:2014:287, 52. punkts).


35 –      Skat. šo secinājumu 48. punktu.


36 – No lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu minētajām Nīderlandes tiesību normām izriet, ka izņēmums no integrācijas pienākuma tostarp ir noteikts attiecīgi personām, kas nav sasniegušas 16 gadu vecumu vai ir vecākas par 65 gadiem un kas ir dzīvojušas Nīderlandē vismaz astoņus gadus, ja uz tām attiecas obligātās izglītības pienākums, tām ir attiecīgs diploms, apliecība vai cits dokuments vai arī tās ir pierādījušas, ka tām ir pietiekamas holandiešu valodas zināšanas mutvārdos un rakstiski (WI 5. panta 1. punkts).


37 – Skat. Padomes 2004. gada 19. novembra secinājumus (Padomes dokuments Nr. 14615/04), kā arī 2009. gada 11. decembra secinājumus (Padomes dokuments Nr. 17024/09) un Komisijas paziņojumu “Kopīgā integrācijas programma – ietvars trešo valstu pilsoņu [valstspiederīgo] integrācijai Eiropas Savienībā” (COM(2005)389, galīgā redakcija, 2005. gada 1. septembris).


38 – Piedāvātie pasākumi valsts līmenī tostarp attiecas uz piekļuvi dažādu veidu valodas, kā arī pilsonības kursiem, mācībām un konsultāciju programmām, ievērojot imigrantu situācijas dažādību, viņu iepriekšējo izglītību, kā arī iepriekš iegūtās zināšanas par attiecīgo valsti.


39 – Kā šādu darbību, kas nav balstītas uz kvalifikācijas eksāmenu, piemēru var minēt pienākumu piedalīties valodas kursos, zināšanu par sabiedrību un tiesībām nodarbībās un lekcijās par kultūru vai tikties ar dažādām izcilām attiecīgās sabiedrības personām.


40 – Skat. E. Bribosia, S. Ganty, “Arrêt Dogan: quelle légalité pour les tests d’intégration civique?”, Journal de droit européen, 2014, Nr. 213, 378. lpp., kā arī aptverošo doktrīnu, kas norādīta 19. zemsvītras piezīmē, 379. lpp. Daži autori norāda, ka jēdziens “integrācijas pasākumi” – pretēji “integrācijas nosacījumiem”, kas prasa disciplīnu un sankcijas, – var arī nozīmēt, ka tie nevar ietvert nekādas obligātas prasības un nekādas sankcijas, skat. S. Carrera, “Integration of Immigrants in EU Law and Policy”, izd.: L. Azoulai, K. de Vries, EU Migration Law: Legal Complexities and Political Rationales, Oxford University Press, 2014, 159. lpp.


41 – Komisija apgalvo, ka vienīgā pieļaujamā sankcija atbilstoši samērīguma principam ir aizliegums saņemt integrācijas darbību atmaksu – turpretim Nīderlandes valdība uzskata, ka naudas sods līdz EUR 1000 ir samērīgs.


42 – Maksimālais sods par izvairīšanos no pienākuma piedalīties integrācijas darbībās nevar būt lielāks par sodiem, kas piemērojami līdzīgiem nodarījumiem saistībā ar dzīvi pilsoniskajā sabiedrībā, piemēram, par vēlēšanu pienākuma vai pienākuma izkārt valsts karogu neievērošanu.


43 – Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā attiecībā uz Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. un 7. panta piemērošanu sankcijām, kas nav krimināltiesību “kodols”, it īpaši skat. 2006. gada 23. novembra spriedumu. Jussila pret Somiju (lieta Nr. 73053/01, 43. punkts), kā arī – attiecībā uz soda samērīgumu – 2012. gada 7. jūnija spriedumu Segame SA pret Franciju (lieta Nr. 4837/06, 59. punkts).