ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT]
SECINĀJUMI,
sniegti 2019. gada 5. septembrī (1)
Lieta C‑642/18
Eiropas Komisija
pret
Spānijas Karalisti
Prasība sakarā ar pienākumu neizpildi – Vide – Direktīva 2008/98/EK – Atkritumi – Atkritumu apsaimniekošanas plāni – Izvērtēšana un pārskatīšana – Termiņš – Komisijas informēšana – Baleāru salu un Kanāriju salu autonomās kopienas
I. Ievads
1. Atkritumu direktīvā (2) ir paredzēta atkritumu apsaimniekošanas plānu izstrāde, kā arī regulāra to izvērtēšana un pārskatīšana. Šajā tiesvedībā ir jānoskaidro, vai Spānija divos reģionos šo pārskatīšanu ir veikusi savlaicīgi. Turklāt īpaši svarīgi ir tas, vai pārskatīšana ir jāpabeidz noteiktā termiņā. Atbilstošā tiesību norma tika iekļauta Atkritumu direktīvā nesen, un tās formulējums šajā aspektā diemžēl nav īpaši precīzs.
II. Atbilstošās tiesību normas
2. Atkritumu direktīvas 28. pantā dalībvalstīm ir noteikts pienākums izstrādāt atkritumu apsaimniekošanas plānus un dotas norādes par to saturu:
“1. Dalībvalstis nodrošina, lai to kompetentās iestādes saskaņā ar 1., 4., 13. un 16. pantu izstrādātu vienu vai vairākus atkritumu apsaimniekošanas plānus.
[..]
2. Atkritumu apsaimniekošanas plānos ietver analīzi par pašreizējo atkritumu apsaimniekošanas stāvokli attiecīgajā ģeogrāfiskajā vienībā, kā arī pasākumus, kas jāveic, lai uzlabotu videi nekaitīgu sagatavošanu atkārtotai izmantošanai, pārstrādei, reģenerācijai un apglabāšanai, un izvērtējumu par to, kā ar attiecīgo plānu atbalstīs šīs direktīvas mērķu un noteikumu īstenošanu.
3. [..]”
3. Atkritumu direktīvas 30. panta 1. punktā ir reglamentēta plānu izvērtēšana un pārskatīšana:
“Dalībvalstis nodrošina, lai atkritumu apsaimniekošanas plān[us] un atkritumu rašanās novēršanas programmas izvērtētu un vajadzības gadījumā pārskatītu vismaz reizi sešos gados un, ja nepieciešams, saskaņā ar 9. un 11. pantu.”
4. Atkritumu direktīvas 9. un 11. pantā ir izvirzīti noteikti mērķi saistībā ar atkritumu rašanās novēršanu, kā arī to atkārtotu izmantošanu un pārstrādi.
5. Saskaņā ar Atkritumu direktīvas 33. panta 1. punktu ir jāinformē Komisija:
“Dalībvalstis informē Komisiju par 28. un 29. pantā minētajiem atkritumu apsaimniekošanas plāniem un atkritumu rašanās novēršanas programmām pēc tam, kad tās pieņemtas, un par jebkuriem būtiskiem plānu vai programmu grozījumiem.”
6. Atkritumu direktīvas 40. panta 1. punktā ir norādīts direktīvas transponēšanas termiņš:
“Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai līdz 2010. gada 12. decembrim izpildītu šīs direktīvas prasības.
[..]”
III. Pirmstiesas procedūra un prasītājas prasījumi
7. 2016. gada 18. novembrī Komisija aicināja Spāniju sniegt savus paskaidrojumus, tostarp attiecībā uz iebildumu par to, ka atsevišķos Spānijas reģionos noteiktajā termiņā neesot pārskatīti atkritumu apsaimniekošanas plāni. Saņēmusi Spānijas atbildi, Komisija 2017. gada 14. jūlijā šai dalībvalstij nosūtīja argumentētu atzinumu, tajā paredzot pēdējo termiņu 2017. gada 14. septembrī, kad ir izbeidzams Komisijas konstatētais Atkritumu direktīvas pārkāpums. 2018. gada 12. oktobrī Komisija cēla šo prasību.
8. Pēc savas sākotnējās prasības daļējas atsaukšanas Komisija tagad lūdz
– saskaņā ar LESD 258. panta 1. punktu konstatēt, ka Spānijas Karaliste
– nepārskatot Baleāru salu un Kanāriju salu autonomo kopienu atkritumu apsaimniekošanas plānus atbilstoši Atkritumu direktīvas prasībām, nav izpildījusi šīs direktīvas 30. panta 1. punktā paredzētos pienākumus,
– oficiāli neinformējot Komisiju par Baleāru salu un Kanāriju salu autonomo kopienu atkritumu apsaimniekošanas plānu pārskatīšanu, nav izpildījusi Atkritumu direktīvas 33. panta 1. punktā paredzētos pienākumus,
– piespriest Spānijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
9. Savā atbildē uz repliku Spānijas Karaliste lūdz
– noraidīt prasību pamatā kā nepieņemamu vai pakārtoti kā nepamatotu un
– piespriest Eiropas Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
10. Lietas dalībnieki ir iesnieguši rakstveida apsvērumus.
IV. Juridiskais vērtējums
11. Manā skatījumā, prasība ir nepieņemama, jo Komisija, kā es paskaidrošu vēlāk, Spāniju ir pārāk agri aicinājusi sniegt savus paskaidrojumus saistībā ar iebildumu par atkritumu apsaimniekošanas plānu novēlotu pārskatīšanu. Tādēļ es pēc tam tikai pakārtoti sniegšu savus apsvērumus par to, vai prasība būtu pamatota, ja Tiesa to tomēr atzītu par pieņemamu.
A. Par pieņemamību
12. Lai gan Spānija atbildē uz repliku lūdz noraidīt prasību kā nepieņemamu, tomēr šim prasījumam nav sniegts nekāds pamatojums.
13. Turklāt atbilstoši Reglamenta 127. pantam tas būtu novēlots. Saskaņā ar šo tiesību normu tiesvedības laikā nav atļauts izvirzīt jaunus pamatus, izņemot gadījumus, kad tie ir saistīti ar tādiem tiesiskiem vai faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā. Tomēr šādi apstākļi nav zināmi.
14. Neraugoties uz to, Tiesa ex officio var pārbaudīt, vai šaubas par prasības pieņemamību ir pamatotas (3). Šai gadījumā šādas šaubas rodas par laiku, kad tika nosūtīta 2016. gada 18. novembra vēstule, ar kuru Komisija saskaņā ar LESD 258. pantu aicināja Spāniju sniegt savus paskaidrojumus par strīdīgajiem pārmetumiem saistībā ar atkritumu apsaimniekošanas plānu pārskatīšanu.
15. Tiesa jau ir spriedusi ka, lai brīdinājuma vēstule būtu pamatota, Komisijai ir jānorāda uz jau notikušu attiecīgās dalībvalsts pienākumu neizpildi (4). Attiecīgās dalībvalsts iespēja sniegt savus paskaidrojumus, pat ja tā nolemj to neizmantot, ir būtiska LESD paredzēta garantija. Tās ievērošana ir būtiska formas prasība attiecībā uz dalībvalsts pienākumu neizpildes konstatēšanas procedūras tiesiskumu. Līdz ar to, ja direktīvas transponēšanas termiņš vēl nav beidzies, tās netransponēšana nekādā ziņā nevar būt brīdinājuma vēstules priekšmets (5). Tas pats attiecas arī uz Komisijas paziņojumiem par cita veida noteiktā termiņā izpildāmu pienākumu neizpildi (6). Brīdinājuma vēstule nav spēkā, ja Komisija dalībvalstij to izsūta pirms šī termiņa notecēšanas. Ar šādu pirmstermiņa brīdinājumu pamatota prasība atbilstoši LESD 258. pantam būtu nepieņemama neievērotas pirmstiesas procedūras dēļ (7).
16. Atkritumu direktīvas 28. panta 1. punktā dalībvalstīm ir noteikts pienākums izstrādāt atkritumu apsaimniekošanas plānus. Saskaņā ar 40. pantu dalībvalstīs ir jāstājas spēkā normatīvajiem un administratīvajiem aktiem, kas vajadzīgi, lai līdz 2010. gada 12. decembrim izpildītu šīs direktīvas prasības. Un saskaņā ar Atkritumu direktīvas 30. panta 1. punktu dalībvalstis nodrošina, lai atkritumu apsaimniekošanas plānus un atkritumu rašanās novēršanas programmas izvērtētu un vajadzības gadījumā pārskatītu vismaz reizi sešos gados.
17. Tādējādi atkritumu apsaimniekošanas plāni sākotnēji bija jāizstrādā līdz 2010. gada 12. decembrim. Līdz ar to Atkritumu direktīvas 30. panta 1. punktā noteiktais termiņš, uz kura neievērošanu norāda Komisija, beidzās (agrākais (8)) sešus gadus vēlāk, 2016. gada 12. decembrī.
18. Tomēr Komisija jau dažas nedēļas iepriekš, 2016. gada 18. novembrī, bija aicinājusi Spāniju sniegt savus paskaidrojumus saistībā ar iebildumu par to, ka atsevišķos Spānijas reģionos noteiktajā termiņā neesot pārskatīti atkritumu apsaimniekošanas plāni.
19. Zināms, ka Komisijas noteiktais termiņš, kurā sniedzami paskaidrojumi, beidzās jau pēc 2016. gada 12. decembra, proti, 2017. gada 18. janvārī (9). Tomēr LESD 258. pantā noteiktā pirmstiesas procedūra paredz, ka dalībvalsts jau nav izpildījusi kādu Līgumos paredzētu pienākumu. Tādēļ Komisija nevar to aicināt sniegt paskaidrojumus, tā teikt, “drošības pēc”, paļaujoties uz to, ka pārkāpums vēl tikai tiks izdarīts. Turklāt nevar izslēgt, ka šis “drošības pēc” nosūtītais aicinājums varētu ietekmēt dalībvalsts tiesības uz aizstāvību un radīt neskaidrības attiecībā uz procedūras noteikumu izpildi.
20. Tādējādi prasību nevar balstīt uz 2016. gada 18. novembra brīdinājuma vēstuli. Tāpat nevar arī konstatēt, ka pēc Atkritumu direktīvas 30. panta 1. punktā noteiktā termiņa notecēšanas Komisija vēlreiz būtu aicinājusi Spāniju sniegt savus paskaidrojumus.
21. Līdz ar to prasība ir nepieņemama.
22. Tomēr nevar izslēgt, ka Tiesa nepiekritīs manam viedoklim par to, ka prasība ir nepieņemama, vai vismaz neņems to vērā, kaut vai tādēļ, ka lietas dalībnieki nav snieguši savus paskaidrojumus attiecībā uz pārāk agri nosūtīto aicinājumu sniegt apsvērumus.
23. Tādēļ es turpmāk pakārtoti izvērtēšu prasības pamatotību.
B. Pakārtoti: par prasības pamatotību
24. Komisija uzskata, ka, nepārskatot Baleāru salu un Kanāriju salu autonomo kopienu atkritumu apsaimniekošanas plānus atbilstoši direktīvas prasībām, proti, sešu gadu laikā pēc transponēšanas termiņa notecēšanas, un par to neinformējot Komisiju, Spānija nav izpildījusi Atkritumu direktīvas 30. panta 1. punktā un 33. panta 1. punktā noteiktos pienākumus.
1. Par atkritumu apsaimniekošanas plānu pārskatīšanu
25. Saskaņā ar Atkritumu direktīvas 30. panta 1. punktu dalībvalstis nodrošina, lai atkritumu apsaimniekošanas plānus izvērtētu un vajadzības gadījumā pārskatītu vismaz reizi sešos gados.
26. Komisija un Spānija ir vienisprātis par to, ka Baleāru salu un Kanāriju salu autonomās kopienas patiešām pārskata savus atkritumu apsaimniekošanas plānus, tomēr tiesvedības rakstveida daļas pabeigšanas brīdī šie procesi vēl nebija noslēgušies.
a) Par pārskatīšanas nepieciešamību
27. Spānija atzīst, ka atkritumu apsaimniekošanas plāni ir jāizvērtē vismaz reizi sešos gados. Tomēr tā uzskata, ka grozījumi plānos ir nepieciešami vienīgi tad, ja pastāvošie plāni vairs neatbilst prasībām. Tomēr šai gadījumā tā tas neesot.
28. Komisija pamatoti iebilst Spānijas argumentam, ka atbilstoši Atkritumu direktīvas 28. panta 2. punktam atkritumu apsaimniekošanas plāniem jāietver analīze par atkritumu apsaimniekošanas stāvokli. Visās direktīvas valodu redakcijās, izņemot franču valodas redakciju, ir tieši paredzēts, ka tai ir jābūt pašreizējai analīzei. Tādējādi pienākums plānus izvērtēt vismaz reizi sešos gados norāda uz to, ka sešus gadus veca analīze nevar vienkārši tikt uzskatīta par aktuālu. Pat ja izvērtēšanas gaitā izrādītos, ka situācija nav mainījusies, šai gadījumā tomēr būtu nepieciešama skaidra fakta konstatācija. Šai fakta konstatācijai būtu jābūt kopsakarā ar atkritumu apsaimniekošanas plānu vismaz tādējādi, ka, iepazīstoties ar plānu, būtu nepārprotams, ka analīze joprojām ir aktuāla. Dalībvalstu ziņā ir izlemt, vai to panākt, izdarot plānā noteiktus grozījumus vai citādā veidā, piemēram, pievienojot plānam izvērtēšanas protokolu. Tomēr tas jebkurā gadījumā ietver obligāto minimālo prasību pārskatīt plānu.
29. Šai gadījumā Spānija turklāt jau pirmstiesas procedūrā tika informējusi Komisiju par to, ka Baleāru salās atkritumu apsaimniekošanas plāni pašreiz tiek pārskatīti (10) un ka Kanāriju salas veic atkritumu apsaimniekošanas plānu izstrādi (11). Spānija tiesvedības gaitā ir uzturējusi šos argumentus.
30. Tā kā nevar pieņemt, ka šie reģioni mainītu savus plānus, arī ja tas nebūtu nepieciešams, Spānija vismaz netieši ir atzinusi, ka šajos abos reģionos ir vajadzīga atkritumu apsaimniekošanas plānu pārskatīšana.
b) Par pārskatīšanas termiņu
31. Tomēr atbildē uz repliku Spānija papildina savus tiesiskos argumentus, norādot, ka pēc sešiem gadiem gan esot jāveic plānu izvērtēšana, taču neesot noteikts termiņš, kurā šī izvērtēšana jāpabeidz vai jāizdara iespējamie grozījumi.
32. Vispirms jānorāda, ka šis arguments ir novēlots, jo Spānija to pirmo reizi izvirza atbildē uz repliku (12). Turpretī iebildumu rakstā Spānija vēl joprojām uzskatīja, ka termiņš attiecas arī uz pārskatīšanu (13).
33. Jebkurā gadījumā arguments arī pēc būtības nav pārliecinošs.
i) Formulējums
34. Dažu valodu redakcijās Atkritumu direktīvas 30. panta 1. punktā patiešām ir noteikts, ka sešu gadu termiņš attiecas vienīgi uz izvērtēšanu, savukārt uz pārskatīšanu šis termiņš obligāti nav attiecināms. Tas gramatiski izriet no jēdzienu secības, piemēram, franču valodā (“que les programmes de prévention des déchets soient évalués au moins tous les six ans et révisés, s‘il y a lieu”), angļu valodā (“the waste management plans and waste prevention programmes are evaluated at least every sixth year and revised as appropriate”), itāļu valodā (“i piani di gestione e i programmi di prevenzione dei rifiuti siano valutati almeno ogni sei anni e, se opportuno, riesaminati”) un spāņu valodā (“los planes de gestión de residuos y los programas de prevención de residuos se evalúen, como mínimo, cada seis años y se revisen en la forma apropiada”).
35. Konkrēti šos formulējumus varētu interpretēt tā, ka pārskatīšana jāveic kad un kolīdz tā ir nepieciešama. Tādējādi kā pārskatīšanas nepieciešamība un arī termiņš būtu novērtējami katrā gadījumā atsevišķi, balstoties uz izvērtēšanas rezultātiem.
36. Tomēr redakcijas šajās valodās neizslēdz, ka sešu gadu termiņu varētu attiecināt arī uz pārskatīšanu. Proti, regulējumu var saprast arī tādējādi, ka dalībvalstīm plāni jāizvērtē vismaz reizi sešos gados un vajadzības gadījumā šai termiņā arī jāpārskata (14). Šāda interpretācija nebūtu pieļaujama vienīgi tad, ja iespējamajai pārskatīšanai būtu skaidri noteikts kāds cits termiņš (15).
37. Vācu valodas redakcijā Atkritumu direktīvas 30. panta 1. punkts faktiski drīzāk atbilst šai otrajai interpretācijai. Proti, šeit termiņš tiek attiecināts uz abiem soļiem (“atkritumu apsaimniekošanas plāni un atkritumu rašanās novēršanas programmas vismaz reizi sešos gados [tiek] izvērtēti un vajadzības gadījumā [..] pārskatīti”). Tomēr gramatiski arī šī attiecināšana nav obligāta. Tāpat būtu arī iespējams termiņu attiecināt vienīgi uz pirmo soli.
38. Tādējādi šī norma interpretējama atbilstoši tās autora patiesajam nolūkam (16), īpaši izvērtējot tās kontekstu un mērķi (17), kā arī tās rašanās vēsturi (18).
ii) Regulējuma rašanās vēsture
39. Atkritumu direktīvas 30. panta 1. punkta rašanās vēsture vispirmām kārtām liecina par to, ka dalībvalstis vēlējās izvairīties no pienākuma regulāri un neatkarīgi no faktiskajām vajadzībām pārskatīt atkritumu apsaimniekošanas plānus.
40. Komisijas ierosinājums bija, ka atkritumu apsaimniekošanas plāni būtu jāpārskata vismaz reizi piecos gados (19). Šo priekšlikumu Padome papildināja ar izvērtēšanas nepieciešamību, kā arī precizējumu, ka plāni ir jāpārskata tikai vajadzības gadījumā. Turklāt termiņš tika pagarināts līdz sešiem gadiem (20).
41. Nevar izslēgt, ka vienlaicīgi Padomes nodoms ir bijis nenoteikt iespējamajai pārskatīšanai nekādu termiņu, tomēr tas nav arī viennozīmīgi konstatējams. Tāpat ir iespējams, ka termiņš tika pagarināts līdz sešiem gadiem nolūkā paredzēt pietiekami daudz laika abu soļu veikšanai, proti, izvērtēšanai un pārskatīšanai.
iii) Konteksts un mērķis
42. Gan atkritumu apsaimniekošanas plānu pārskatīšanas konteksts, gan arī mērķis liecina par to, ka noteiktais sešu gadu termiņš attiecināms arī uz pārskatīšanu.
43. Katrā ziņā izvērtēšana ir jāveic vismaz reizi sešos gados. Tas nozīmē ka tad, ja rodas nepieciešamība, plānu izvērtēšana ir jāveic arī ar īsākiem starplaikiem. Tādēļ termiņš iezīmē maksimālās laika robežas izvērtēšanas veikšanai, kuras it īpaši nedrīkst pārkāpt, izvērtēšanu gan uzsākot termiņā, tomēr to pabeidzot tikai vēlāk, kas ir Spānijas arguments.
44. Ja nu tomēr izvērtēšanas rezultātā rodas nepieciešamība plānus pārskatīt, nebūtu lietderīgi tam nenoteikt nekādu termiņu. Proti, nenosakot nekādu termiņu, pastāvētu risks, ka pēc būtības nepieciešamā pārskatīšana nenotiktu vispār vai tā tiktu īstenota tikai novēloti. Vairs nebūtu garantēta Atkritumu direktīvas 30. panta 1. punkta praktiskā darbība un augsta līmeņa vides aizsardzība LES 3. panta 3. punkta, Hartas 37. panta un LESD 191. panta 2. punkta izpratnē.
45. Atkritumu direktīvas 30. panta 1. punkta darbība nebūtu pietiekami nodrošināta arī tad, ja pastāvētu nerakstīts pienākums pārskatīt plānus saprātīgā termiņā (21). Tas tāpēc, ka šāds “saprātīgs termiņš” radītu ievērojamus praktiskus sarežģījumus. Pirms attiecīga Tiesas nolēmuma nebūtu skaidrības par to, vai šāds termiņš vispār pastāv, un tā rezultātā katrā atsevišķajā gadījumā būtu jānoskaidro, kāds termiņš ir saprātīgs. Tiesa gan šādu nerakstītu termiņu jau ir noteikusi, taču šajos gadījumos runa bija par pagaidu risinājumu, jo nebija paredzēts nekāds termiņš (22). Turpretī šajā gadījumā tiesību normas redakcijai ļoti atbilstoši būtu paplašināt noteiktā sešu gadu termiņa piemērošanu, to attiecinot arī uz pārskatīšanu (23).
46. Tam pretrunā nav arī fakts, ka plāna pārskatīšanai neapšaubāmi ir nepieciešams laiks. Nevar gan apstrīdēt, ka nav iespējams pārskatīt plānu, ievērojot termiņu, ja šai pašā laikā vēl tikai tiek pabeigta izvērtēšana. Tomēr šo problēmu var risināt, izvērtēšanu veicot tik savlaicīgi, lai pēc tam vēl atliktu pietiekami ilgs laiks iespējamajai pārskatīšanai.
47. Kompetentajām iestādēm lielas grūtības nevajadzētu sagādāt arī tam, kā atbilstošā veidā organizēt Atkritumu direktīvas 30. panta 1. punkta piemērošanu. Tas tāpēc, ka, pamatojoties uz šo iestāžu praktisko atkritumu apsaimniekošanas pieredzi, tās lielā mērā var paredzēt izvērtēšanas rezultātus un līdz ar to arī pārskatīšanas nepieciešamību. Turklāt par to liecina arī Spānijas sniegtā informācija par situāciju abos reģionos, par kuriem ir strīds. Tur acīmredzot jau sākumā bija skaidrs, ka izvērtēšanas rezultātā būs jāveic pārskatīšana (24).
48. Visbeidzot, interpretējot Atkritumu direktīvas 30. panta 1. punktu, ir jāņem vērā, ka runa nav par pienākumiem, kas tiešā veidā būtu attiecināmi uz privātpersonām. Tieši pretēji, atkritumu apsaimniekošanas plāni jāizvērtē un jāpārskata dalībvalstīm, kuras Padomē piedalījās Atkritumu direktīvas pieņemšanā. Tādēļ ir pamats interpretēt daudznozīmīgu regulējumu tā, ka tiek nodrošināta tā praktiskā darbība.
49. Līdz ar to Atkritumu direktīvas 30. panta 1. punkts pretēji Spānijas nostājai ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstīm plāni ir jāizvērtē vismaz reizi sešos gados un vajadzības gadījumā šai termiņā arī jāpārskata. Šajā gadījumā tas netika izdarīts.
50. Tādējādi, ja Tiesa prasību atzīs par pieņemamu, pieteikuma pirmās daļas prasība ir apmierināma.
2. Par Komisijas informēšanu par pārskatītajiem plāniem
51. Turpretī noraidāma būtu prasības pieteikuma otrā daļa – konstatēt, ka, oficiāli neinformējot Komisiju par Baleāru salu un Kanāriju salu autonomo kopienu atkritumu apsaimniekošanas plānu izstrādāšanu vai pārskatīšanu, Spānija nav izpildījusi no Atkritumu direktīvas 33. panta 1. punkta izrietošos pienākumus. Proti, Spānija pamatoti atsaucas uz to, ka saskaņā ar Atkritumu direktīvas 33. panta 1. punktu tai Komisija ir jāinformē vienīgi par būtiskiem atkritumu apsaimniekošanas plānu grozījumiem. Taču Komisija nav norādījusi, ka šo abu reģionu plānu pārskatīšanas rezultātā obligāti ir jāveic būtiski grozījumi.
V. Par tiesāšanās izdevumiem
52. Ja Tiesa piekritīs manai nostājai attiecībā uz prasības pieņemamību, atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam Komisijai ir jāsedz tiesāšanās izdevumi, jo Spānija ir izvirzījusi šādu prasījumu.
53. Turpretī, ja tā prasību atzītu par pieņemamu un sekotu maniem pakārtoti sniegtajiem apsvērumiem, lēmums par tiesāšanās izdevumiem būtu sarežģītāks. Abi lietas dalībnieki tiesvedībā uzvar daļēji, un tādējādi tiem spriedums daļēji ir arī nelabvēlīgs. Fakts, ka Komisija ir atsaukusi prasību, daļēji ir saistīts ar to, ka Spānija noteiktu reģionu atkritumu apsaimniekošanas plānus ar novēlošanos ir pārskatījusi, taču saistībā ar apgalvoto Atkritumu direktīvas 28. panta 1. punkta neizpildi arī ar to, ka Komisija saturiski nav pārbaudījusi tās rīcībā esošos vecākos plānus. Tādēļ šajā gadījumā atbilstoši Reglamenta 138. panta 3. punkta pirmajam teikumam abiem lietas dalībniekiem savi tiesāšanās izdevumi būtu jāsedz pašiem.
VI. Secinājumi
54. Līdz ar to es ierosinu Tiesai izlemt šādi:
1) Noraidīt prasību kā nepieņemamu.
2) Eiropas Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
55. Ja Tiesa tomēr atzīst prasību par pieņemamu, tai tā vismaz daļēji būtu jāapmierina.
1) Nepārskatot Baleāru salu un Kanāriju salu autonomo kopienu atkritumu apsaimniekošanas plānus atbilstoši Atkritumu direktīvas prasībām, proti, sešu gadu laikā pēc transponēšanas termiņa notecēšanas, Spānijas Karaliste nav izpildījusi šīs direktīvas 30. panta 1. punktā paredzētos pienākumus.
2) Prasību pārējā daļā noraidīt.
3) Eiropas Komisija un Spānijas Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.