Lieta C‑718/18
Eiropas Komisija
pret
Vācijas Federatīvo Republiku
Tiesas (ceturtā palāta) 2021. gada 2. septembra spriedums
Valsts pienākumu neizpilde – Elektroenerģijas un dabasgāzes iekšējais tirgus – Direktīva 2009/72/EK – 2. panta 21. punkts – 19. panta 3., 5. un 8. punkts – 37. panta 1. punkta a) apakšpunkts un 6. punkta a) un b) apakšpunkts – Direktīva 2009/73/EK – 2. panta 20. punkts – 19. panta 3., 5. un 8. punkts – 41. panta 1. punkta a) apakšpunkts un 6. punkta a) un b) apakšpunkts – Jēdziens “vertikāli integrēts uzņēmums” – Elektroenerģijas un dabasgāzes tīklu un ražošanas un piegādes darbību efektīva nodalīšana – Neatkarīgs pārvades sistēmas operators – Šī operatora darbinieku un vadības neatkarība – Pārejas laikposmi – Līdzdalība vertikāli integrēta uzņēmuma kapitālā – Valsts regulatīvās iestādes – Neatkarība – Ekskluzīvā kompetence – LESD 45. pants – Darba ņēmēju brīva pārvietošanās – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – 15. pants – Tiesības strādāt un būt nodarbinātam kādā profesijā – 17. pants – Tiesības uz īpašumu – 52. panta 1. punkts – Ierobežojumi – Demokrātijas princips
1. Tiesību aktu tuvināšana – Tuvināšanas pasākumi – Kopīgi noteikumi attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu – Direktīva 2009/72 – Kopējie noteikumi dabasgāzes iekšējam tirgum – Direktīva 2009/73 – Vertikāli integrēts uzņēmums – Jēdziens – Pārvades un sadales sistēmu darbības efektīva nodalīšana no ražošanas un piegādes darbībām – Interpretācija, kas ietver ārpus Savienības veiktas darbības
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/72 2. panta 21. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/73 2. panta 20. punkts)
(skat. 32.–40. un 44. punktu)
2. Tiesību aktu tuvināšana – Tuvināšanas pasākumi – Kopīgi noteikumi attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu – Direktīva 2009/72 – Kopējie noteikumi dabasgāzes iekšējam tirgum – Direktīva 2009/73 – Pārvades sistēmas operatora darbinieku un vadības neatkarība – Personas, kas ir veikušas profesionālo darbību kādā vertikāli integrētā uzņēmumā – Piemērojamie pārejas laikposmi – Darba ņēmēju brīva pārvietošanās – Brīvība izvēlēties profesiju – Ierobežojumi
(LESD 45. pants; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 15. panta 1. punkts un 52. panta 1. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/72 19. panta 3. un 8. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/73 19. panta 3. un 8. punkts)
(skat. 53., 54., 56. un 59.–68. punktu)
3. Tiesību aktu tuvināšana – Tuvināšanas pasākumi – Kopīgi noteikumi attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu – Direktīva 2009/72 – Kopējie noteikumi dabasgāzes iekšējam tirgum – Direktīva 2009/73 – Pārvades sistēmas operatora darbinieku un vadības neatkarība – Pārvades sistēmas operatora darbinieki – Aizliegums turēt līdzdalību vertikāli integrētā uzņēmumā vai no tā gūt finansiālu labumu – Tiesības uz īpašumu – Ierobežojumi
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. panta 1. punkts un 52. panta 1. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/72 19. panta 5. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/73 19. panta 5. punkts)
(skat. 76., 77., 79. un 81.–84. punktu)
4. Tiesību aktu tuvināšana – Tuvināšanas pasākumi – Kopīgi noteikumi attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu – Direktīva 2009/72 – Kopējie noteikumi dabasgāzes iekšējam tirgum – Direktīva 2009/73 – Regulatīvās iestādes – Valsts tiesiskais regulējums, ar ko dalībvalsts izpildvarai tiek piešķirtas dažas regulatīvo iestāžu ekskluzīvās kompetences – Dalībvalstu procesuālā autonomija – Savienības tiesību ievērošana – Savienības demokrātijas princips – Īstenošanas pilnvaras
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/72 37. panta 1. punkta a) apakšpunkts un 6. punkta a) un b) apakšpunkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/73 41. panta 1. punkta a) apakšpunkts un 6. punkta a) un b) apakšpunkts)
(skat. 105., 112., 113., 115., 116., 119., 123.–126. un 130.–133. punktu)
Rezumējums
Direktīvas 2009/72 (1) un Direktīvas 2009/73 (2) mērķis ir visiem Eiropas Savienības patērētājiem sniegt izvēles brīvību elektroenerģijas un dabasgāzes iekšējos tirgos. Lai novērstu diskrimināciju, ar direktīvām tika noteikts pārvades sistēmas efektīvi nodalīt no ražošanas un piegādes darbībām (“efektīva nodalīšana”). Direktīvu noteikumu ievērošana tiek nodrošināta, izveidojot neatkarīgas, objektīvas un pārredzamas valsts regulatīvās iestādes (turpmāk tekstā – “VRI”) (3).
Ar spriedumu Tiesa pilnībā apmierina prasību sakarā ar pienākumu neizpildi, ko Eiropas Komisija ir iesniegusi pret Vāciju. Visi četri iebildumi, ko Komisija ir izvirzījusi prasības pamatojumam, attiecas uz to, ka Vācija vairākus Direktīvas 2009/72 un Direktīvas 2009/73 noteikumus nav pareizi transponējusi Enerģētikas likumā (4).
Tiesas vērtējums
Tiesa apmierina pirmo iebildumu, ar ko Komisija pārmeta Vācijai, ka tā nav pareizi transponējusi jēdzienu “vertikāli integrēts uzņēmums” (turpmāk tekstā – “VIU”), šo jēdzienu attiecinot tikai uz uzņēmumiem, kuri savu darbību veic Savienībā (5). Tā uzsver, ka jēdziens “VIU” ir autonoms Savienības tiesību jēdziens, kas neparedz teritoriālu ierobežojumu, un ir jāinterpretē, ņemot vērā jēdzienu “efektīva nodalīšana”, lai novērstu diskriminācijas risku saistībā ar piekļuvi tīkliem. Varētu pastāvēt interešu konflikts starp pārvades sistēmas operatoru, kas atrodas Savienībā, un elektroenerģijas vai dabasgāzes ražotājiem vai piegādātājiem, kuri darbību šajās jomās veic ārpus Savienības. Jēdziena “VIU” plaša interpretācija attiecīgā gadījumā ļauj tajā ietvert darbības, kas tiek veiktas ārpus Savienības. Tas nenozīmē Savienības regulatīvās kompetences paplašināšanu. Tādējādi jēdziena “VIU” šaura interpretācija, ko ir veikusi Vācija, neatbilst direktīvu noteikumu mērķiem.
Pārvades sistēmas operatora darbinieku un vadības neatkarības ietvaros Tiesa apmierina otro iebildumu, ar ko Komisija pārmet, ka saskaņā ar Vācijas tiesību aktiem direktīvu noteikumu par pārejas laikposmiem, kas attiecas uz funkciju maiņu VIU iekšienē, piemērošana ir attiecināta tikai uz VIU daļām, kuras savu darbību veic enerģētikas jomā (6). Tiesa uzsver, ka šajos direktīvu noteikumos nav ietverts šāds ierobežojums, jo tas būtu pretrunā “efektīvas nodalīšanas” mērķim, kas ir vajadzīga, lai nodrošinātu enerģijas iekšējā tirgus darbību, kā arī energoapgādes drošību. Saskaņā ar direktīvu noteikumiem “pārejas laikposmi” ir piemērojami personām, kas ir atbildīgas par vadību, un/vai pārvades sistēmas operatora administratīvo struktūru locekļiem, kuri pirms to pieņemšanas darbā ir veikuši darbību VIU vai uzņēmumā, kas ir kāda VIU piederoša uzņēmuma kontrolējošais akcionārs, pat ja šīs darbības nav veiktas VIU enerģētikas nozarē vai uzņēmumā, kurš ir VIU piederoša enerģētikas nozares uzņēmuma kontrolējošais akcionārs.
Atbildot uz Vācijas argumentu par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos un pamattiesībām brīvi izvēlēties profesiju, Tiesa norāda, ka brīvības nav absolūtas prerogatīvas, bet var tikt ierobežotas ar dažiem nosacījumiem, kā tas ir šajā gadījumā. Tiesa secina, ka Vācijas likuma subjektīvā piemērošanas joma ir pretrunā attiecīgajiem direktīvu noteikumiem.
Tiesa apmierina trešo iebildumu, ar ko Komisija apgalvo, ka direktīvu noteikumi, kas aizliedz turēt līdzdalību VIU daļā vai gūt zināmu finansiālu labumu no tās, Vācijas tiesību aktos ir tikuši transponēti ar ierobežojumiem, nepiemērojot tos līdzdalībai, kāda ir pārvades sistēmas operatora darbiniekiem (7), lai gan no noteikumu formulējuma izriet, ka šie aizliegumi ir piemērojami arī darbiniekiem. Šādu šo noteikumu interpretāciju apstiprina “efektīvas nodalīšanas” mērķis, kā arī risks, ka darbinieki, kas nepiedalās pārvades tīkla operatora ikdienas pārvaldībā, varētu ietekmēt sava darba devēja darbības, līdz ar to varētu rasties interešu konflikta situācijas, ja šiem darbiniekiem ir līdzdalība VIU vai tā daļās. Atbildot uz Vācijas argumentu par darbinieku tiesībām uz īpašumu, kas ir garantētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. panta 1. punktā, Tiesa norāda, ka attiecīgajos noteikumos paredzētie aizliegumi nerada nesamērīgu un nepieņemamu traucējumu tiesībām uz īpašumu, kas apdraudētu pašu šo tiesību būtību.
Tiesa apmierina ceturto iebildumu, ar ko Komisija pārmet Vācijai, ka tā ir pārkāpusi VRI ekskluzīvās kompetences, kuras ir paredzētas direktīvās, federālajai valdībai ar Vācijas tiesību aktiem piešķirot tiesības noteikt metodes, lai aprēķinātu vai paredzētu nosacījumus un noteikumus attiecībā uz pieslēgumu un piekļuvi valsts tīkliem, tostarp piemērojamiem tarifiem (8). Tiesa uzsver, ka VRI pilnīga neatkarība ir vajadzīga, lai nodrošinātu, ka VRI ir objektīvas un nediskriminējošas attiecībā pret saimnieciskajiem subjektiem un publiskajiem subjektiem. Tā norāda, ka dalībvalstu procesuālajai autonomijai ir jāatbilst direktīvās noteiktajiem mērķiem un pienākumiem. It īpaši tarifi un aprēķina metodes iekšējai un pārrobežu apmaiņai ir jānosaka, pamatojoties uz vienveidīgiem kritērijiem, tādiem kā tie, kas ir paredzēti direktīvās un noteikti citos Savienības tiesību aktos.
Atbildot uz Vācijas argumentu, ka Enerģētikas likuma 24. pantam piemīt normatīvs raksturs, Tiesa uzsver, ka Savienības darbības pamatā ir pārstāvības demokrātijas princips un ka it īpaši direktīvas ir pieņemtas likumdošanas procedūrā. Tiesa turklāt norāda, ka demokrātijas princips pieļauj, ka pastāv publisko tiesību iestādes ārpus klasiskās pārvaldes struktūras un vairāk vai mazāk neatkarīgi no valdības. Tas, ka VRI ir neatkarīgs statuss, pats par sevi nevar šīm iestādēm atņemt to demokrātisko leģitimitāti, jo tās nav pasargātas no jebkādas parlamenta ietekmes (9).
Tiesa uzsver, ka VRI rezervētās pilnvaras ir izpildes pilnvaras, pamatojoties uz realitātes tehnisku un specializētu vērtējumu, un šīm iestādēm nepiešķir rīcības brīvību, kas var būt saistīta ar politiskas izvēles izdarīšanu. Tiesa norāda, ka šajā gadījumā VRI ir jāievēro principi un noteikumi, kas ir paredzēti detalizētā normatīvajā regulējumā Savienības līmenī.